Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 15. martā

Intervija Latvijas Radio 15. marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Labdien! Tātad studijā ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Es varbūt nedaudz atkāpšos no ierastās tradīcijas, ka mēs sākam ar vēstulēm. Paldies daudziem klausītājiem, kas ir uzrakstījuši šoreiz! Un ir arī atlikuši pāris jautājumi no pagājušās reizes, bet sākšu ar tiem zvaniem, kas ir bijuši šoreiz, jo nez kāpēc visi lielākoties ir bijuši par vēlēšanām.

A.Bērziņš: — Tā ir aktuāla tēma!

— Aktuāla tēma, jā, un es uzreiz teikšu — tie jautājumi ir, nu, ļoti dažādi. Pirmais — tāds ļoti vispārējs: ar ko jūs argumentējat savu zemo reitingu vēlēšanās?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka mums nemaz nav zems reitings vēlēšanās. Faktiski pilsētās, kur bija tikai nepieciešami partiju saraksti, šajos sarakstos plus koalīciju sarakstos mēs esam saņēmuši 101 deputāta vietu, un tas ir ļoti labs rādītājs, tā ir otrā vai trešā vieta Latvijā, tā ka es esmu kopumā apmierināts ar pašvaldību vēlēšanām. Tas, ka Rīgas pilsētā mums varēja būt labāks rezultāts, tas ir fakts, bet vēlētājs ir izdarījis savu izvēli, un tagad mums vienkārši šī izvēle ir jārespektē.

— Tad man jāprasa, kāpēc, jūsuprāt, rīdzinieki jūs nemīl?

A.Bērziņš: — Nu, es domāju, ka rīdzinieki mani personīgi ļoti mīl, bet, kas attiecas uz partiju, tad vienkārši ir jāizanalizē, kas nav izdarīts tā, kā būtu bijis vajadzīgs, un kādi ir šie iemesli. Vienkārši vairāk jāstrādā un jācenšas gūt vēlētāju atbalstu nākamajās vēlēšanās.

— Jūs tomēr esat sākuši analizēt, kas ir tie iemesli?

A.Bērziņš: — O, mēs vēl neesam sākuši analizēt, bet mēs to noteikti darīsim!

— Tad man jāprasa, kad jūs varētu to darīt.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka šāda veida analīze noteikti būs pašas partijas iekšējā problēma, un diez vai mēs par to kaut kur īpaši stāstīsim, bet mēs gribam paši tikt kaut kādā skaidrībā, kāpēc tas ir tā.

— Un jums ir kādas savas aplēses, aprēķini?

A.Bērziņš: — Nē, nu, aprēķini jau ir daudz un dažādi. Šobrīd vispār ir jāpaskatās...

— Jūs neesat gatavs ar mums dalīties par to?

A.Bērziņš: — Pagaidām vēl ne. Katrā gadījumā tāda analīze nav veikta.

— Un tad man jautāja viens klausītājs, te gan laikam viņš minēja vārdu "koalīcija", ko jūs domājat darīt, lai pēc 18 mēnešiem, tas ir, tad, kad būs Saeimas vēlēšanas, jums būtu labāk, nebūtu sliktāk?

A.Bērziņš: — Vairāk jāstrādā, vairāk jāstrādā!

— Jūs gribat teikt, ka tagad par maz strādājat?

A.Bērziņš: — Nu, es cenšos strādāt ļoti daudz, bet acīmredzot visiem kopā ir vairāk jāstrādā un ir jādara ļoti nopietnas un konkrētas lietas. Varbūt priekšvēlēšanu gaisotnē priekšvēlēšanu gaidās ne vienmēr politiskie spēki bija pietiekami izlēmīgi, lai risinātu ļoti konkrētas lietas.

Te es gribētu minēt tādas lietas kā administratīvi teritoriālā reforma, valsts administrācijas sakārtošana pa visiem reģioniem, teritorijām tā, lai cilvēkiem tas būtu pieejamāk, lai cilvēkiem būtu tuvāk visi šie pakalpojumi, kādi viņiem ir vajadzīgi. Būs ļoti nopietni jāstrādā ar rūpniecības atjaunošanu — šis process, kas tika iesākts jau pagājušajā gadā, faktiski sāk jau dot augļus, teiksim, rūpniecības produkcijas pieaugums šā gada janvārī ir 9 procenti pret pagājušā gada tādu pašu laiku. Tā ka daudzās ļoti konkrētās praktiskās lietās ir reāli jāpanāk, lai iedzīvotāju dzīves līmenis celtos.

— Pie šiem jautājumiem mēs varbūt pēc tam atgriezīsimies, es vēl turpināšu par vēlēšanām. Klausītāja jautāja, vai jūs esat tik vāji, ka nevarat ļaut "Tēvzemei un Brīvībai" darīt to, ko tā vēlas, proti, iet kopā ar sociāldemokrātiem, ko jūs tur ar varu turot viņus sev klāt?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka ar šo spēku samēru, kāds ir pašlaik, mēs nevienu nekur ar varu nevaram noturēt, un, pat ja mēs to vēlētos, mēs to nedarītu. Šajā konkrētajā gadījumā jautājums ir nevis "Latvijas ceļam", bet gan sociāldemokrātiem — viņiem šobrīd ir jādemonstrē, ka viņi spēj būt arī pozīcijā, viņiem jānāk ar ļoti konkrētu programmu un jāpiedāvā konkrēti risinājumi. Tā kā pagaidām vēl viņi nav neko ļoti konkrētu izteikuši, kā viņi plāno vadīt pilsētu vai kādas citas pilsētas, tad man vienkārši nav pagaidām komentāru.

— Iemesls, kāpēc klausītāja tā jautā, bija tāds, ka, viņasprāt, ja sociāldemokrāti aizies kopā ar jurkāniešiem, tā būs valstij traģēdija — tas ir viņas viedoklis, un tāpēc, viņasprāt, lai tēvzemieši iet kopā tā, kā sociāldemokrāti aicina, tas būtu valstij par labu.

A.Bērziņš: — Nu, katram cilvēkam ir savs viedoklis šajā jautājumā, bet man tiešām nav nekas iebilstams — lai "Tēvzeme un Brīvība" savās atbildīgajās institūcijās pieņem tos vai citus lēmumus, viņi taču ir neatkarīgi savā rīcībā.

— Jūs vienkārši pasīvi nogaidīsit?

A.Bērziņš: — Mēs šobrīd esam sliktākā stāvoklī, un būtu muļķīgi, ja mēs nāktu klajā ar kādām iniciatīvām. Mēs tātad šobrīd respektējam vēlētāju izdarīto izvēli, mēs gaidām priekšlikumus, ja tādi būs. Ja tādu nebūs, mēs esam ar mieru pasēdēt, arī opozīcijā pastrādāt. Katrā gadījumā mēs respektējam to, ko vēlētājs ir teicis. Lielajām partijām vienkārši jānāk klajā ar saviem priekšlikumiem, jo skaidrs ir viens: ja runājam par Rīgas pilsētu, nu nepietiek, teiksim, ar 13, 14 vai 11 balsīm, ir jāmeklē sabiedrotie, lai balsu skaits būtu vismaz 31.

— Jautājums ir arī tāds, tēvzemieši gaida, ka jūs varētu atbalstīt viņu mēra kandidātu.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka tēvzemiešiem šobrīd, pēc manām domām, ir ārkārtīgi perfekti iezīmēta pozīcija, kuru pirmdien iezīmēja partijas priekšsēdētājs un visa sarunu grupa. Un tas bija viņu priekšlikums — visam vadošās koalīcijas kodolam turēties kopā. Tā faktiski arī bija vienīgā saruna tādā konsultatīvā līmenī, kas mums bijusi, un tēvzemieši pagaidām no šīs pozīcijas nav atkāpušies. Iespējams, ka viņi izdara kaut kādas korekcijas, bet ir jāgaida, kamēr viņi tās izdara.

— Tas nozīmē — ja jūs turaties kopā, tad jūs arī automātiski atbalstāt tēvzemiešu mēra kandidātu?

A.Bērziņš: — Mēs līdz personālijām vēl neesam tikuši, bet es pieņemu, ka viens no risinājumiem varētu būt tāds.

— Jūs vienkārši gaidīsit...

A.Bērziņš: — Nu jābūt jau kādam priekšlikumam, ka "Tēvzeme" uzņemas iniciatīvu — pašlaik izskatās, ka sociāldemokrāti it kā viņiem no rokām šo iniciatīvu ņem laukā un "Tēvzeme" it kā ir otrās kārtas spēlētājs. Es domāju, ka tā nav pareizi. "Tēvzemei" vajadzētu vairāk nākt ar iniciatīvu un būt pirmajai, kam vajadzētu piedāvāt kādu risinājumu, it īpaši tāpēc, ka viņiem tiešām ir cilvēki un arī pilsētas vadītājs, kurš jau sevi ir apliecinājis.

— Vai jūs esat gatavi strādāt kopā koalīcijā ar sociāldemokrātiem?

A.Bērziņš: — Vēl pagaidām šāds priekšlikums nav izteikts, un es gribu teikt, ka pietiekami daudz vēl dažādu iespēju ir vadošajām jeb vēlēšanās vinnējušajām partijām izveidot koalīcijas no, teiksim, līdzīgāk domājošiem. Jo mēs neesam šobrīd tie spēlētāji, kas var diktēt kādam kaut kādus noteikumus, un mēs to pilnīgi apzināti nedarām. Mēs gaidām, kādi būs priekšlikumi.

— Nu, ja runājam par līdzīgāk domājošajiem, tad jūs varētu būt, kā jūs paši sakāt, vidējā partija, kaut cik derīga gan vienai, gan otrai pusei?

A.Bērziņš: — Mēs esam ieinteresēti nevis stāvēt malā no rīdziniekus interesējošām problēmām, bet piedalīties aktīvi viņu problēmu risināšanā. Visi mūsu deputāti — Aija Poča un pārējie — ir nākuši strādāt, nevis nogaidīt vai kritizēt. Tātad pašlaik tas viss ir atkarīgs no tā, kā lielās partijas saskatīs šo iespēju darboties, nevis ilgi strīdēties un kašķēties, bet tiešām ķerties pie tām pietiekami daudzajām sasāpējušām problēmām, kuras Rīgas pilsētā jārisina.

— Tas nozīmē, ka jūs kā partija esat gatavi runāt ar jebkuru, kurš ar jums runās?

A.Bērziņš: — Mēs gribam redzēt, kādi būs šie priekšlikumi.

— Nu jā, bet — runāt.

A.Bērziņš: — Principā, protams, mēs runājam ar pilnīgi visiem, tā ir mūsu pozīcija. Ir jākonsultējas, jārunā, bet tad, kad nonāk līdz lēmumiem, tad, protams, katrs šis lēmums ir ļoti rūpīgi jāizvērtē.

— Man te viens klausītājs jautāja: ar ko premjers Bērziņš atšķiras no bijušā premjera Māra Gaiļa?

A.Bērziņš: — Es esmu nedaudz garāks augumā!

— Jā, tas gan nebūs laikam fiziski — izskatās, ka runājot tieši par jūsu darbību.

A.Bērziņš: — Man ir grūti teikt, es neesmu speciāli mēģinājis...

— Šo jautājumu uzdeva klausītājs Balodis.

A.Bērziņš: — Jā, nu, es neesmu mēģinājis salīdzināt. Katrs Ministru prezidents strādā katrā konkrētā laikā. Es atšķiros, piemēram, ar to, ka manā laikā nav bijušas banku krīzes, un es tagad trīs reizes pieklauvēšu pie galda, lai to arī nebūtu.

— Vārdu sakot, jūsuprāt, darbība jums ir veiksmīgāka, jo, cik es sapratu, klausītājs uzskata, ka Gaiļa darbība ir bijusi neveiksmīga.

A.Bērziņš: — Acīmredzot ir jāpaiet gadiem desmit, divdesmit un tad vēsturniekiem jāanalizē un uzmanīgi jāpaskatās. Katrs premjers strādā savā konkrētā laikā, un viņam ir katrā konkrētā laikā savi konkrēti uzdevumi, tā ka mēģināt šodien salīdzināt un teikt — lūk, tanī laikā bija ļoti labi, tanī laikā — ļoti slikti, nevērtējot arī visus blakusapstākļus, vispārējo politisko fonu, vispārējo ekonomisko fonu pasaulē, būtu nepareizi.

— Man drīzāk tad jājautā: jūs gribat strādāt labi un godīgi?

A.Bērziņš: — Protams, kā gan citādi! Es esmu deklarējis jau no pašas pirmās dienas, ka mani neviens nevar paraustīt aiz diedziņiem, es neesmu nevienā no ekonomiskajiem grupējumiem, man nav nekādu saistību ne ar vienu no ekonomiskajiem grupējumiem. Man ir tikai un vienīgi viena interese — tās ir valsts intereses.

— Jūs minējāt divas lietas, kuras vajadzētu valdībai līdz nākamajam priekšvēlēšanu maratonam, kurš arī jau nav diemžēl aiz kalniem, izdarīt, un viena no tām bija administratīvi teritoriālā reforma. Kas tur, jūsuprāt, būtu jāizdara?

A.Bērziņš: — Es šīs divas lietas tā vienkārši ekspromtā uzskaitīju. Noteikti ir vēl daudzas citas lietas līdzīgā aktualitātes pakāpē, ja tā var izteikties, bet administratīvi teritoriālā reforma tiešām ir ļoti nobriedusi. It īpaši es to sajutu, regulāri tikdamies ar pašvaldību vadītājiem, jāsaka, jau bijušajiem, kuru vietā nāks jaunie, jo visi viņi saka, ka mēs par daudz velkam garumā šos procesus. Man pat saka tā, ka ir izdarīts pētījums un pētījuma rezultāti liecina, ka 43, ja nemaldos, pašvaldībās ir bijusi tāda situācija, ka šīs pašvaldības vienkārši funkcionējušas kā ģimenes uzņēmums, kur vīrs ir priekšsēdētājs, sieva — sekretāre, sievas brālis kādu amatu ieņem, vēl kādi citi un tā tālāk; pašvaldības ir salīdzinoši mazas, tur nenotiek nekāda attīstība, pašvaldības nepiedalās nevienos nopietnos projektos, kur pamatā viss ir orientēts tikai uz prasīšanu no kaut kurienes, no kādas citas lielākas pašvaldības, mēģināt kaut kādā veidā pārdalīt tos resursus, kas ir kādu citu rokās. Un gribu arī teikt, ka starptautiski mums ir ļoti svarīgi, lai izveidotu tādas rīcībspējīgākas pašvaldības. Tāpat kā fizikā vai ķīmijā ir nepieciešama zināma kritiskā masa, lai sāktos kādas reakcijas, kādi notikumi, tāpat arī ir ar pašvaldībām. Un tie aprēķini, kurus ir veicis īpašo uzdevumu ministrs, liecina, ka šī kritiskā masa galvenokārt ir raksturojama ar to cilvēku skaitu, kas dzīvo pašvaldībā, un cilvēku skaitam, pēc šiem aprēķiniem, minimāli vajadzētu būt apmēram ap 5 tūkstošiem. Tikai tad ir pietiekams budžeta apjoms, tikai tad ir pietiekama kapacitāte pašvaldībai, lai reāli notiktu kādi attīstības procesi. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka mazajās apdzīvotajās vietās, kuru ir stipri vairāk nekā, teiksim, šodien reāli pašvaldību, būtu kaut kam jāapstājas un cilvēkiem jāsāk braukāt kādus tālus ceļus, lai saņemtu kādu izziņu — protams, nē! Taisni otrādi — ir jāizdara tā, lai pakalpojums nonāktu šīs reformas rezultātā cilvēkam vēl tuvāk un kļūtu vēl pieejamāks, tas ir viens no principiem. Bet es gribu teikt, ka šo reformu mēs vairs valstiski nevaram nekur tālāk atbīdīt un atlikt vēl par kādu laiku. Tas ir jāizdara, lai kā arī tas ietekmētu nākamās Saeimas vēlēšanas.

— Šobrīd izskatās, ka tas jāizdara līdz 2004. gadam, līdz kuram brīvprātīgi šis process turpinās, un tad tikai kaut kāda kustība.

A.Bērziņš: — Šī sasaukuma deputāti katrā gadījumā būs tie, kuriem būs jābalso par tiem vai citiem lēmumiem par pašvaldību apvienošanos. Valsts nav vēl pateikusi, kā tā redz šo modeli; valsts nav sabiedriski izdiskutējusi šo modeli, valsts visu laiku tikai pētījusi — četrus piecus gadus, un faktiski cilvēkiem nav skaidrs, par ko tad iet runa vispār. Tātad pirmais, ko mums, valdībai, vajadzētu izdarīt, būtu izrunāties par šiem modeļiem, parādīt, kā mēs īsti domājam, un tad sagaidīt noteiktu reakciju no pašvaldībām, lai viņi izlemj, vai tā būtu pareizāk vai ne. Un galvenais mūsu uzdevums, protams, ir salikt loģiskus argumentus, kāpēc mums ir jāsper tādi vai citādi soļi.

— Vai tas nozīmē, ka jūs tātad tuvākajā brīdī skatīsit šos iespējamos modeļus?

A.Bērziņš: — Tieši tā! Īpašo uzdevumu ministram ir dots uzdevums šos modeļus sagatavot, sagatavot argumentāciju, un mēs visā drīzumā, es pieņemu, šādus modeļus varētu izskatīt.

— Un tad, kad jūs būsit apstiprinājuši tos modeļus, kas tālāk? Vai tas ir ieteikums pašvaldībām — lūk, strādājiet pēc šāda!

A.Bērziņš: — Nu, pašreizējā likuma kontekstā tas ir tā. Iespējams, ka šīs diskusijas gaitā mums vispirms jāapskatās, kas notiek. Iespējams, jāpieņem grozījumi kādā no spēkā esošajiem likumiem; iespējams, ka valdība izšķiras par to, ka šo procesu varbūt varētu nedaudz pasteidzināt vai paātrināt — varbūt nav jāgaida gluži 2004.gads, varbūt 2003.gads būs pietiekams slieksnis. Katrā gadījumā jāapskatās, kā tas notiks.

— Kad valdība to skatīs?

A.Bērziņš: — Nevaru konkrētu datumu nosaukt, bet droši vien kāda mēneša laikā mēs pie šī jautājuma ķersimies.

— Mums vēl ir jāpaņem pāris jautājumu vēl no pagājušās reizes. Jūs te piesitāt pie galda par banku krīzēm. Viena klausītāja teica: pasen jau, bet tika pētīts par zviedru audita firmu, kura bija devusi bankai "Baltija" tādu ļoti labu vērtējumu, un pēc tam, kā zināms, tas bankrots notika. Ar ko tā lieta ir beigusies šobrīd?

A.Bērziņš: — Pašlaik ļoti tuvu ir tiesas process Zviedrijā, kur bankas likvidatori ir iesūdzējuši šo auditorfirmu tiesā, prasot no tās kompensāciju par šo slēdzienu, kurš tik tiešām neatbilda patiesībai, un tā summa, kas tiek pieprasīta, ir vēl lielāka par 20 miljoniem latu. Pozitīva iznākuma gadījumā šī kompānija būs spiesta šo naudu samaksāt, un tad arī šī nauda kopā ar tiem 7 miljoniem, kas jau pašlaik bankas "Baltija" lietā ir atgūti, tiks izmaksāta atbilstoši likumam visiem tiem, kuri bija ieguldījuši līdzekļus bankā "Baltija", bet līdz šim brīdim nav saņēmuši likumā paredzēto kompensāciju.

— Pāris jautājumu par pensiju lietām. Viens klausītājs ieteica pakāpenisku sliekšņa paaugstināšanu strādājošajiem pensionāriem.

A.Bērziņš: — Jebkura sliekšņa paaugstināšana vai grozīšana Latvijā notiek pakāpeniski. Piemēram, pensijas vecums pieaug pakāpeniski.

— Tā ka jūs tā arī darāt?

A.Bērziņš: — Protams, protams! Šāda veida grozījumu vai sliekšņa paaugstināšanu nekādā gadījumā nedrīkst izdarīt ar asiem rāvieniem. Bet pirmkārt jau, protams, sabiedrība ir jāinformē par visām tādām un līdzīgām lietām.

— Bet šajā sakarā ir jautājums par sociālo apdrošināšanu un par Satversmes tiesas šīsnedēļas lēmumu, kur paredz, ka jebkurā gadījumā jebkurš cilvēks neatkarīgi no darba iemaksām ir sociāli apdrošināts. Ko tas reāli nozīmē budžetā, jūsuprāt?

A.Bērziņš: — Es neesmu rēķinājis, ko tas nozīmē budžetā. Es vienkārši gribu teikt, ka es faktiski nesaskatu īsti lielu nepieciešamību, kādēļ šis jautājums bija jāsniedz Satversmes tiesā, jo valdība jau 18.decembrī pieņēma lēmumu par to, ka tā tam ir jābūt. Un šis dokuments ir nosūtīts uz Saeimu, tie ir grozījumi likumā "Par sociālo apdrošināšanu", un valdība ir pateikusi, ka nevar būt tā, ka, ja cilvēks samaksā savus sociālās apdrošināšanas maksājumus, bet viņa darba devējs kaut kādu, tikai viņam vien zināmu iemeslu dēļ šos maksājumus neaizskaita tālāk uz sociālās apdrošināšanas aģentūru, tad šis cilvēks nesaņem attiecīgos pabalstus — bezdarba, pensionēšanās, bēru gadījumā vai visos citos gadījumos, uz kuriem attiecas apdrošināšana. Ir pat vesela Pasaules bankas studija veikta Labklājības ministrijā, kur arī viņi pirmkārt aprēķināja, ko tas nozīmēs budžetam, un konstatēja, ka faktiski to uzņēmēju īpatsvars, kuri nesamaksā vai kaut kādā veidā aizkavē šīs izmaksas, ir ļoti, ļoti neliels, jo faktiski visi tie, kas ir reģistrējušies sociālās apdrošināšanas fondā kā maksātāji, lielākoties absolūtajā vairumā gadījumu ir kārtīgi maksātāji, tāpēc tas nevarētu radīt nekādas īpašas problēmas sociālās apdrošināšanas fondam, un tieši tāpēc šis lēmums tika pieņemts. Vienīgais, kur es redzu kādu loģiku vai jēgu šim Satversmes tiesas spriedumam, sociāldemokrātu ierosinātajam, ir tas, ka tas būs papildu arguments Saeimā, kad atbilstīgās Saeimas komisijas izskatīs šos valdības iesniegtos grozījumus likumā.

— Jā. Vēl viens jautājums no pagājušās reizes ir par maija indeksāciju — būs pensiju indeksācija vai nebūs?

A.Bērziņš: — Šobrīd likums saka, ka pensijas tiek indeksētas vienreiz gadā, un šis likums nav mainīts.

— Tātad rudenī?

A.Bērziņš: — Rudenī ir indeksācija, jā.

— Autoapdrošināšanas likums. Viens klausītājs ierosināja, ka varbūt varētu pārskatīt. Sākumā esot solījuši, ka vajadzības gadījumā tās varētu būt mazākas...

A.Bērziņš: — Jautājums par autoapdrošināšanu ir sekojošs — mums ir vairāku veidu spiedieni — no autovadītājiem un no apdrošināšanas kompānijām. Pirmkārt, ja ir maza vai salīdzinoši maza apdrošināšanas iemaksa, tad arī, teiksim, kāda bojājuma gadījumā var ārkārtīgi mazus šos izdevumus segt. Un situācija pašlaik ir tāda, ka tiešām šis iespējamo zaudējumu segšanas apjoms ir salīdzinoši mazs. Dažkārt tas ir nepilni 30 procenti no faktiskajiem izdevumiem, kas cilvēkam jāizdod. Tātad pirmais — ar šo apdrošināšanu tomēr panākt, lai varētu visus tos zaudējumus, kādi rodas, ja gadījumā notiek kāds satiksmes negadījums vai ieskrien kāds kokā vai kur citur, lai tos varētu nosegt. Tādēļ ir, no vienas puses, jādomā par to, kā sabalansēt šos ieņēmumus ar izdevumiem. Otra lieta, kas, protams, mūs ietekmē, ir tā, ka Eiropas Savienībā šis apdrošināšanas līmenis ir pilnīgi citāds, augstāks, un mēs saskaramies ar problēmu, ka gadījumā, ja mūsu cilvēki, aizbraucot kaut kur uz Eiropas valstīm, ko viņi diezgan daudz pašlaik dara, izdara kādu pārkāpumu vai, pareizāk sakot, viņi līdzdarbojas kādā pārkāpumā un viņiem notiek kāds nelaimes gadījums, tad viņi, ja Latvijā nav adekvātas apdrošināšanas sistēmas, nesaņem arī tajā valstī noteiktai kārtībai adekvātu apdrošināšanas atlīdzību. Tā ka šeit tieši tāpēc mēs ļoti uzmanīgi mēģinām sabalansēt šīs lietas kopā.

— Pagaidām varētu arī palikt tā kā šobrīd, nemainot šo sistēmu?

A.Bērziņš: — Mēs esam atkal noteikuši pakāpenisku solīti, kādā veidā šos apdrošināšanas maksājumus pakāpeniski pietuvināt Eiropas līmenim, bet atkal pakāpeniski, ilgā laikā.

— Paldies! Es atvainojos klausītājiem, mēs netikām līdz vēstulēm, bet es solu, ka nākamajā reizē noteikti uzdošu jautājumus tieši no vēstulēm.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā