Krustcelēs starp eiro un citu naudu

Par pāreju uz vienotu Eiropas valūtu

Akadēmiķis Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, Latvijas Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Vienotā valūta iesoļo Eiropā

Eiro kā jaunās valūtas sistēmas pamatelementu ar likumu noteica Eiropas Savienības (ES) Ministru padomes sesija 1996.gada decembrī Dublinā, bet izšķirošā nozīme bija ES valstu vadītāju sanāksmei Briselē 1998.gada maijā. Tika pieņemts lēmums dibināt Eiropas Monetāro savienību (EMS) un Frankfurtē pie Mainas uz Eiropas Monetārā institūta (EMI) bāzes nodibināt Eiropas Centrālo banku (ECB). Vienlaikus tika pieņemts lēmums no 1999.gada 1.janvāra EMS pamatsastāva valstīs bezskaidras naudas norēķinos ieviest eiro, kas nozīmēja arī šo nacionālo valūtu kursu piesaisti eiro.

Eiropas valstu valdību politika vienotas valūtas eiro ieviešanā vispirms tiek vērtēta no ekonomiskajiem apsvērumiem, šajā sakarībā nosakot attiecīgus testus. Parasti tie ir šādi: vai pievienošanās eiro zonai veicinās ekonomikas izaugsmes paātrināšanos, stabilitātes nostiprināšanu un ilgstošu nodarbinātības pieaugumu; vai radīsies izdevīgāki apstākļi (procentu likmes u.c.) kompānijām, kuras lemj par ilgtermiņa investīcijām attiecīgās valsts ekonomikā; vai racionalizēsies finansu sektora pakalpojumi.

Par vienotas valūtas sistēmas izveidošanas pamatmērķi jāuzskata Eiropas Savienības Kopienas valstu savstarpējās tirdzniecības atvieglošana, samazinot valūtas maiņas darījumu izdevumus. Centrālās bankas radīšana Eiropā un valūtas darījumu izbeigšana starp dalībvalstīm būtiski samazinās nepieciešamību pēc ASV dolāriem. Pieaugs arī Eiropas pārstāvniecība starptautiskajās finansu un monetārajās institūcijās.

Eirozonā pašlaik ietilpst 12 ES valstis — Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija un Vācija. Kopā tās aptver ap 302 miljoniem iedzīvotāju eirozonā. Dānija, Lielbritānija un Zviedrija ir trīs ES valstis, kas vēl nav iestājušās Eiropas Monetārajā savienībā, jo vairākums šo valstu iedzīvotāju pagaidām neatbalsta atteikšanos no nacionālajām valūtām.

Grieķijas iestāšanās EMS ar šī gada 10. janvāri rada precedentu, ka EMS uzņem valstis arī ar vājāku ekonomiku, kas pilnībā nav izpildījušas iestāšanās ekonomiskās prasības, kritērijus (Grieķijā bija viens no augstākajiem inflācijas rādītājiem Eiropā, ar palielu valsts parāda līmeni un budžeta deficītu u.c.).

Tomēr politiski Grieķijas uzņemšana jāvērtē kā nopietna zīme 12 ES kandidātvalstīm. Kandidātēm, tostarp arī Latvijai, jāsper daudzi nepopulāri soļi, lai izpildītu EMS kritērijus. Taču Grieķijas uzņemšana liecina, ka ES amatpersonas šajā ziņā varētu būt pielaidīgas pret kandidātvalstīm.

Nosacījumi jeb kritēriji jautājumā par pāreju uz vienotu valūtu (eiro) fiksēti Māstrihtas līgumā (pēc Latvijas Bankas kursa 2001.gada 8.martā viens eiro atbilda: 1 EUR=0,5769 lati, Igaunijā 1 EUR=15,6466 kronas un Lietuvā 1 EUR=3,7348 liti, 1 EUR= 0,9313 USD), un tie ir:

1) paredz augstu cenu stabilitātes līmeni. Tas tiek uzskatīts par sasniegtu, ja konkrētās kandidātvalsts inflācijas līmenis nepārsniedz vidējo inflācijas līmeni trīs visstabilākajās vienotas valūtas sistēmas valstīs vairāk par 1,5 procentiem gadā;

2) budžeta deficīta līmenis nedrīkst būt lielāks par 3 procentiem gadā no iekšzemes kopprodukta (IKP);

3) valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60 procentus no IKP;

4) kandidātvalstij jānodrošina arī savas valūtas maiņas stabilitāte vismaz divus gadus attiecībā pret citām valūtām. Tā drīkst svārstīties plus (mīnus) 2,25 procentu robežās;

5) nominālā ilgtermiņa kredītu procentu likme — ne vairāk kā par 2% augstāka par 3 valstu viszemākajām šādu kredītu procentu likmēm (piemēram, 1998.gadā ES valstīs ilgtermiņa kredīta likmes vidēji bija 5–6 procenti gadā).

Pirms kāda valsts pāriet uz eiro, ES statūti pieprasa tās dalību Eiropas Savienībā un pēc tam divu gadu sadarbību kopīgajā maiņas kursa mehānismā Eiropas Monetārajā savienībā.

ES valstu ministri arī sāk raudzīties, lai šos kritērijus ikdienā ievērotu. Tā, piemēram, Īrija kļuva par pirmo ES valsti, kura saņēmusi oficiālu rājienu no pārējo dalībvalstu ministriem par "ekonomisko vadlīniju nerespektēšanu", kas var apdraudēt vienotās valūtas eiro stabilitāti. Piemēram, lai gan šī gada janvārī tika fiksēts, ka iepriekšējā gadā inflācija šajā valstī samazinājās līdz 3,9 procentiem, tā joprojām divas reizes pārsniedz Eiropas Centrālās bankas noteikto robežu — 2 procentus. Ieteikums — samazināt Īrijas valsts budžeta izdevumus, lai neradītu inflācijas kāpumu.

Kopš eiro ieviešanas 1999.gada janvārī eiro vērtība 2000.gada augustā samazinājās par 30 procentiem. Tālāk jau eiro vērtība sāka pieaugt. Straujākais eiro kursa kāpums notika 2001.gada sākumā. Un ne tāpēc, ka Eiropas valstu ekonomiskie rādītāji un attīstība būtu ļoti laba, bet gan tāpēc, ka tie lēnām, bet stabili iet savu augšupejas ceļu tieši laikā, kad Japānas ekonomika ir grūtībās, bet ASV ekonomikas attīstības straujie tempi, kas dzina uz priekšu gan ASV akciju tirgu, gan dolāra kursu pasaules valūtas tirgos, ir krietni samazinājušies un to tālākā attīstība ir ļoti neskaidra. Taču var prognozēt eiro vērtības tālāku pieaugumu. Februāra sākumā eiro vērtība sasniedza 92 centus un tagad tuvojas 94 centu robežai. Šajā sakarībā kopumā pozitīvi atzīmējama arī Eiropas Centrālās bankas (prezidents Vims Duzenbergs) darbība, kura nav gājusi uz naudas politikas mīkstināšanu, saglabājot procentu likmi nemainīgu, tā šobrīd ir 4,75% (ASV likme ir 5,50%). Eiropas finansu analītiķi paredz, ka pašreizējās augstās inflācijas un pietiekami veselīgās ekonomiskās attīstības apstākļos nākamajos pāris mēnešos likmes nesamazinās.

Lielbritānija, Zviedrija un Dānija ir nogaidošas ceļā uz vienotu valūtu

Lielbritānijā tās premjerministrs Tonijs Blērs februāra sākumā paziņoja, ja leiboristu partija uzvarēs vēlēšanās šopavasar (3.maijā), jautājums par Lielbritānijas pievienošanos eirozonai tiks atrisināts saprātīgā laika posmā — divos gados. Arī valstī, kur nauda ir nacionālās identitātes un pašapziņas apliecinājums.

Arī sabiedrisko aptauju rezultāti liecina, ka 70 procenti britu negrib atteikties no sterliņmārciņas. Krietni lielāku atbalstu pauž Londonas uzņēmēju aprindas. Saskaņā ar Londonas Tirdzniecības un rūpniecības kameras veiktās aptaujas datiem, ātru pievienošanos eiro vēlas 76 procenti uzņēmēju.

Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeks Stro ir pārliecināts, ka briti nobalsos par eiro, īpaši pēc tam, kad ieraudzīs reālas banknotes un monētas, kuras laidīs apgrozībā 2002.gadā. Kā nekā 15 miljardu banknošu un 50 miljardu monētu izsniegšana vairāk nekā 300 miljoniem cilvēku 12 valstīs, kurās ir atšķirīgas valūtas, ir bezprecedenta loģistisks uzdevums.

Tie briti, kuri ir par Eiropas Monetāro savienību, min galvenos argumentus, lai Lielbritānija pievienotos eiro: investīciju vides uzlabošanās (var samazināties ārvalstu investīciju ieplūdums), ekonomikas attīstības ciklu pielīdzināšanās Eiropas tendencēm, ekonomikas elastības paaugstināšanās, kā arī lielāka ekonomiskā pieauguma nodrošināšana, jaunu darba vietu rašanās un ekonomiskās stabilitātes nostiprināšanās.

Dānijā referenduma iznākums 2000.gada oktobrī — pret pievienošanos eiro zonai nobalsoja 53,1% balsstiesīgo, bet par — 46,9% referenduma dalībnieku (balsošanā piedalījās ap 90% balsstiesīgo Dānijas iedzīvotāju). Pārsvars nav pārliecinošs. Referenduma iznākumu ietekmēja eiro vērtības krišanās, referenduma brīdī tā bija par 28 procentiem zemāka pret ASV dolāru kopš eiro ieviešanas 1999.gadā.

Dānijas krona jau tāpat ir cieši piesaistīta eiro, un to ietekmē visas eiro svārstības, respektīvi, kad eiro kurss ceļas, uz augšu iet arī Dānijas kronas kurss — un otrādi. Turklāt Dānijas biznesa aprindas referenduma rezultātu uztver ļoti negatīvi, jo tas palēninot Eiropas integrācijas procesus.

Zviedrijā vēl nav skaidras iedzīvotāju attieksmes eiro ieviešanā.

Lielbritānijas mārciņas un Zviedrijas kronas kurss attiecībā pret eiro ir brīvi peldošs, bet Dānijas kronas kurss ir piesaistīts eiro.

Šī gada 8.februārī publicētie "Eirobarometra" dati rāda, ka Eiropas Savienības iedzīvotāju atbalsts vienotajai Eiropas valūtai eiro sasniedza 55 procentus. Vislielākā uzticība eiro vērojama Itālijā (79%), Luksemburgā (72%) un Beļģijā (72%).

Vairums speciālistu uzskata, ka nepievienoties Eiropas Monetārajai savienībai būtu neloģiski un nepareizi. Vienlaikus ES valstu vadītāji ir pārliecināti, ka jārealizē nepieciešamā ekonomiskā politika. Pirmkārt, pabeidzot nodokļu reformas, jo nodokļu un nodevu slodze uzņēmumiem dažās valstīs ir par augstu. Otrkārt, reformējot sociālo sistēmu, lai pastiprinātu pašu iedzīvotāju atbildību un samazinātu algu izmaksas preču un pakalpojumu pašizmaksā. Treškārt, atrodot racionālāku vecuma apdrošināšanas īstenošanas formu. Ceturtkārt, nepieļaujot, ka spēcīgāku ekonomisko attīstību aizkavē darbaspēka trūkums.

Kaimiņvalstu prakse

un nodomi

Lietuvas Banka jau ilgāku laiku izvirzīja plānu pārorientēt savu nacionālo valūtu — litu — no ASV dolāra, sākot ar 2002.gadu. Tika sekots līdzi situācijai valūtas tirgū, eiro un dolāra savstarpējai kursa dinamikai. Pastāvošā likumdošana Lietuvā paredz, ka šeit jāpieņem kopīgs Lietuvas Bankas, valdības un Seima lēmums. Par attiecīgo lēmumu paredzēts paziņot iepriekš. Valūtas pārvalde, kas Lietuvā ir spēkā no 1994.gada, litu, sākot ar 1994.gadu, piesaistīja ar dolāru attiecībā 4:1. Centrālās bankas valde vairākkārt izvirzīja apspriešanai viedokli, lai tiktu pārtraukta lita piesaiste ASV dolāram pēc kursa viens dolārs = četri liti.

Un ar šī gada sākumu jau sākās konkrēti notikumi šajā jomā. Lietuvas Bankas valde janvāra otrajā pusē pieņēma labojumus likumā par nacionālo valūtu, kas ir pirmais solis, lai īstenotos plāns par lita kursa atsaisti no ASV dolāra un piesaisti eiro. Labojumi, kas ļaus piesaistīt litu eiro valūtai pēc tirgus kursa, nedevalvējot vai nepadarot vērtīgāku nacionālo valūtu, tālāk apstiprināmi valdībai un parlamentam.

Centrālās bankas paziņojumā teikts, ka izmaiņas likumā tiek veiktas, lai varētu piesaistīt eiro un fiksēt oficiālo kursu pret kopējo Eiropas valūtu. Pašreizējā likumdošana ļauj to darīt tikai ārkārtas apstākļos.

Lietuvas valdība šī gada 21.februārī akceptēja izmaiņas likumā par nacionālo valūtu. Izmaiņas likumā radīs tiesisko bāzi valūtas maiņai, kurai lits piesaistīts līdz šim. Likumā paredzēts, ka Lietuvas Banka un valdība var nomainīt bāzes valūtu un to izdarīt, izmantojot tirgus kursu. Konkrētu lita piesaistes maiņas datumu un oficiālo kursu pret eiro noteiks valdība un Centrālā banka ar īpašu rīkojumu. Grozījumus likumdošanā valdība nodeva izskatīšanai Seimā.

Lietuvas Centrālās bankas priekšsēdētājs Rienoldijs Šarkins uzskata, ka pats labvēlīgākais laiks lita piesaistes maiņai no ASV dolāra pret eiro būtu 2002.gada 1.janvāris vai 1.februāris. Likumā nenosaka procedūras jautājumus — valūtas pirkšanu, pārdošanu, apmaiņu, apaļošanu.

Lietuvā jau 2000.gada sākumā bija asas diskusijas par zaudējumiem, ko uzņēmumi cieš no lietuviešu izcelsmes preču eksporta uz Eiropas Savienības valstīm, kas sasniedza 67% no visa Lietuvas preču kopeksporta. Eksperti jau tad norādīja, ka jāpārskata pastāvošais nacionālās valūtas modelis. Zaudējumus piedzīvoja līdzīgi kā Latvijas eksportētāji, bet ar Vācijas marku saistītā Igaunijas krona valsti pasargāja no negatīvām valūtas svārstībām.

Igaunijas lielās bankas un atsevišķi politiķi vēlas, lai Igaunija iespējami drīzāk savu kronu nomainītu pret eiro — jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Zināmā mērā pret to iebilst Igaunijas Valsts bankas priekšsēdis Vahurs Krafts un finansu ministrs.

Igaunija cer iestāties Eiropas Savienībā 2003.gadā. Pirms kāda valsts var pāriet uz eiro, ES statūti pieprasa tās dalību Eiropas Savienībā un pēc tam divu gadu sadarbību kopīgajā maiņas kursa mehānismā Eiropas Monetārajā savienībā. Kopš 1992.gada Igaunijas valūta jau ir piesaistīta vācu markai ciešā maiņas kursā 8 kronas par 1 vācu marku. Šis valūtas režīms ārzemēs izraisīja lielu atzinību.

Eiro kursa kritums neapbēdināja igauņu eksportētājus uz Eiropu — to produkcija pasaules tirgū līdz ar eiro vērtības kritumu kļuva lētāka un konkurētspējīgāka. Savukārt veiksmīgs eksports ir izdevīgs un ienesīgs ikvienai eirozonas valsts ekonomikai, palielinot ražošanu un uzlabojot jau tā pozitīvās tirdzniecības bilances.

Šobrīd Igaunijas krona tehniski ir piesaistīta eiro, sākot ar 1999.gadu, kad Vācija iekļāvās EMS. Turklāt Igaunijai nav jāpārstrukturizē savas valūtas rezerves, jo tās jau ir investētas Vācijas markas aktīvos.

Latvija — krustcelēs

Pārejā uz Eiropas Savienības valūtu Latvija atrodas krustcelēs. Latvijas ekonomiku arī bieži salīdzina ar Māstrihtas kritērijiem. Jāsaka, ka visi kritēriji, izņemot pēdējo (ilgtermiņa kredītu procentu likmes, kuras Latvijā ir 1,5–2,0 reizes augstākas), Latvijā jau vairākus gadus tiek izpildīti. Tas liecina par zināmiem sasniegumiem tieši makroekonomiskās stabilitātes uzturēšanā. Protams, IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir viens no viszemākajiem starp kandidātvalstīm — aiz mums paliek tikai Rumānija un Bulgārija. Arī darba samaksa ir zemākā starp Baltijas valstīm.

Eiropas Centrālās bankas viceprezidents Kristians Noijers 2001.gada 17.janvārī Vīnē konferencē par investīcijām Viduseiropā un Austrumeiropā izteica atzinumu, ka eiro ieviešana topošajās ES valstīs nevājinās eiro, tieši pretēji — tas piešķirs papildu dinamismu eirozonai. Sagaida, ka ES jaunās dalībvalstis piesaistīs savas nacionālās valūtas eiro divus gadus pēc iestāšanās ES un izpildīs Māstrihtas līgumu nosacījumus.

Pašreiz lats ir piesaistīts SDR valūtu grozam, un 1 SDR atbilst 0,7997 latiem. Šāds kurss ir spēkā no 1994.gada 12.februāra. SDR ir sintētiska valūta un tā pastāv tikai banku kontos, nevis kā skaidra nauda (banknotes un monētas). Tā ir norēķinu vienība, ko 1969.gadā izveidoja Starptautiskais valūtas fonds — SVF (SDR — Special Drawing Rights — speciālās aizņēmuma tiesības).

SDR vērtību nosaka, izmantojot valūtu grozu. Ar 2000.gada 29.decembri SVF noteica turpmākajiem pieciem gadiem nemainīgu SDR valūtas groza valūtu vienību skaitu ar šādiem īpatsvariem: USD — 45%, EUR (eiro) — 29%, GBP (Lielbritānijas sterliņu mārciņa) — 11%, JPY (Japānas jena) — 15%. Un, zinot SDR kursu attiecībā pret latu, Latvijas Banka nosaka ASV dolāra kursu. Latvijas Banka pārējo valūtu kursus nosaka, izmantojot lata un ASV dolāra attiecību un ASV dolāra kursu attiecībā pret citām valūtām.

Starp citu, Japānai (tās jenai) nav būtiskas ietekmes uz Latvijas ekonomiku. Turklāt ASV dolāra īpatsvars tika palielināts no 39 procentiem līdz 45 procentiem, bet eiro daļa noteikta 29% apmērā, un tas ir mazāk par iepriekšējiem 32%, ko kopā aizņēma franks un marka. Te būtiski būs jūtama pakārtota netieša ietekme, jo lats turpmāk būs ciešāk piesaistīts dolāram un uz svārstībām pasaules valūtas tirgos reaģēs daudz vienveidīgāk ar dolāru. Tas ir pretēji Latvijas interešu virzībai uz Eiropas Savienību.

Taču diskutējams ir jautājums par šādas sasaistes lietderību tuvākajā perspektīvā, sakot, ka lata piesaiste SDR valūtu grozam esot optimāla no valūtu kursu svārstību viedokļa un zelta vidusceļš salīdzinājumā ar piesaisti eiro vai kādai citai ārvalstu valūtai. Latvijas Banka paudusi apņemšanos līdz iestāšanās Eiropas Savienībā necilāt jautājumu par lata piesaisti eiro un tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā uzsākt praktisku risinājumu — izvērtējot izmaiņu iespējas.

Šādam jautājuma traktējumam ir arī vāja vieta — tas ir tīri formāls, it kā juridiski attaisnots, bet ne ekonomiski vispusīgi pamatots, it sevišķi no tuvākās stratēģijas viedokļa. Ir iebildumi, ka šobrīd šī problēma vēl nav nobriedusi. Taču tas nav tik vienkārši, nepieciešama dziļāka analīze.

Latvijas Banka min, ka 2000.gada pirmajos astoņos mēnešos Latvijas ārējā tirdzniecība ar Eiropas Monetārās Savienības valstīm, kuru valūta ir eiro, bija 36,3% no kopējā eksporta un ar pārējām ES valstīm — 29,3% (tajā skaitā Lielbritānija 8,4%) jeb kopā 65,6%. Turklāt eksporta īpatsvars uz ES valstīm pieaug. Taču ASV dolārs norēķinos ir dominējošā valūta — 2000.gada pirmajā pusgadā tā daļa norēķinos bija 43,8%, kam sekoja Eiropas Monetārās savienības valstu valūtas ar 35,0%.

Otrs arguments — pakalpojumu eksportā un importā 2000.gada 1.pusgadā kā norēķinu valūta dominēja ASV dolāri. Apmēram 70% nerezidentu par sniegtajiem pakalpojumiem norēķinājās ASV dolāros, 15% latos un 10% eiro.

Trešais arguments — ASV dolārs ieņem nozīmīgu vietu arī valsts ārējā parāda struktūrā Latvijā — apmēram 40%.

Apgalvo, ka tas veicinājis sabalansētu tautsaimniecības attīstību. Tomēr rūpniecības attīstības tempi Latvijā kopumā ir vairāk nekā neapmierinoši, ja neskaita kokrūpniecību, kur par eksportu norēķins galvenokārt notiek eiro un Lielbritānijas mārciņās (un parasti mārciņas kursa izmaiņas iet kopsolī ar eiro). Mums jāorientējas uz eksportspējīgas rūpnieciskās ražošanas pieaugumu.

Pērn, lai gan atsevišķās rūpnieciskās apstrādes nozarēs (kam lielākie eksporta norēķini ir uz Rietumeiropu, eiro zonas valstīm) eksporta apjomi pieauga naturālās vienībās (piemēram, kokapstrāde, apģērbu ražošana), kompensējot cenu un ienākumu līmeņa pazemināšanos, tomēr kritās uzņēmumu darbības rentabilitāte un pastāv zems uzņēmumu kapitalizācijas līmenis, jo nav uzkrājumu, ko ieguldīt uzņēmumu attīstībā. Līdz ar to daļa uzņēmumu jau samazināja ražošanas apjomus, kas varētu būt neatgriezenisks process, piemēram, kokrūpniecības nozares mazajos uzņēmumos.

Darba grupa, kuru vadīja Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents Juris Biķis, pagājušā gada nogalē šajā sakarībā veica aprēķinus. Saskaņā ar tiem 89% no koksnes un tās izstrādājumiem tiek eksportēti uz Rietumeiropas valstīm, kaut arī tikai 36–37% no tirgus ir Eiropas Monetārās savienības valstīs. Latvijas kokrūpniecības uzņēmumu ieņēmumu valūtas struktūra liecina, ka norēķini eiro veido tikai 16%, bet 44% — citā Eiropas valūtā, tātad faktiski eiro īpatsvars ir 60%, norēķini ASV dolāros notiek tikai 21% (no tiem 10–15% nav pieskaitāmi pie dolāru zonas, jo tie nāk no Eiropas valstīm) un latos 19%. Savukārt izdevumu struktūrā 70% tēriņu ir latos un tikai 8% ir eiro. Ilgtermiņa kredīti šiem uzņēmumiem 1999.gadā bija: latos — 27%, eiro — 27%, Zviedrijas kronās — 19%, ASV dolāros — 15%, Vācijas markās — 11% un Anglijas sterliņu mārciņās — 1%.

Arī Latvijas tekstilrūpniecības uzņēmumi uz ES valstīm eksportē 80% produkcijas. Gadu no gada uzņēmumu eksporta apjomi pieaug, bet ieņēmumi samazinājās eiro kursa krituma dēļ. Tekstiluzņēmumi izejvielas galvenokārt importē. Lai izkļūtu no šādas no situācijas, uzņēmumi izejvielas cenšas iepirkt eiro zonas valstīs, bet ne vienmēr tas iespējams.

Šajās nozarēs un vēl citās tā rezultātā būtiski samazinājās neto peļņa. Neapmierinošo finansiālo rezultātu dēļ uzņēmumi tiek pieskaitīti augstai riska zonai, kas ir šķērslis komercbankām veikt uzņēmumu kreditēšanu ar normāliem nosacījumiem. Ar to daļai uzņēmumu tuvinās bankrota draudi.

Lai arī galvenie ieguvēji pašreiz ir eksportētāji, kas norēķinās ASV dolāros, tie galvenokārt ir pakalpojumu sniedzēji (tranzīta nozares), un tas varētu būt ieguvums Latvijas tautsaimniecībai īstermiņa periodā sakarā ar Krievijas ostu darbības aktivizēšanos tuvākā nākotnē. Pērn caur Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala ostām pārvadāti 47,7 miljoni tonnu dažādu kravu, bet līdz 2007.gadam paredzēts to apjomu ziemeļrietumu virzienā palielināt līdz 101 miljonam tonnu, tajā skaitā arī naftas un ķīmijas produktu eksporta kravas. Samazināsies arī cenas — tarifi par pakalpojumiem.

Kompleksam izvērtējumam ir svarīgi analizēt ne tikai valūtu grupas, bet arī valstis un reģionus, kur tiek realizētas preces, iepirktas izejvielas un energoresursi, kā arī kādās valūtās ir ilgtermiņu saistības.

Mūsuprāt, eiro ieviešana Latvijā veicinās ekonomiskās integrācijas procesus, eksportu, investīciju piesaisti, nodarbinātību, darba samaksas līmeņa izlīdzināšanos. Konkrēti tas varētu izpausties vairākos virzienos.

Pirmkārt, vienkāršosies norēķini ar Eiropas Savienības valstu partneriem. Palielināsies arī darījumu ātrums.

Otrkārt, vienkāršosies preču un pakalpojumu kustība ar Eiropas Savienības valstu partneriem. Pārejot uz eiro, preču, pakalpojumu un kapitāla transakcijas netiek pakļautas valūtas maiņas kursa svārstībām. Samazinās darījumu risks, tie veidojas stabili un droši.

Treškārt, tiks ietaupīts sakarā ar finansu operāciju izmaksu samazināšanos. Nav jātērē ievērojami līdzekļi valūtas maiņas procesa nodrošināšanai. Valūtas maiņas un pārrēķini ir neražīgas operācijas, saimniecisko dzīvi apgrūtinošas un sadārdzinošas. Kredītiestādēm jārēķinās ar šādu operāciju — finansu pakalpojumu samazināšanos un piepelnīšanās iespēju sašaurināšanos. No šādām darbībām jaunas vērtības nerodas, tikai sadārdzinās saimniekošanas un dzīvošanas nosacījumi.

Ceturtkārt, uzlabosies investīciju piesaistes klimats Latvijā, palētināsies kredīti. Tādējādi samazinātos procentu likmes, mūsu valsts kļūtu daudz pievilcīgāka ārvalstu ieguldītājiem, un tas pievērstu uzmanību. Kā zināms, saņemt aizdevumu eiro valūtās uzņēmējam ir izdevīgāk, nekā to saņemt nacionālajā valūtā — latos. Kredītprocenti eiro aizdevumiem ir zemāki, termiņi — garāki.

Piektkārt, orientācija uz eiro palīdzētu jau tagad mērķtiecīgi veidot arī ilgtermiņa saistības, noformējot kredītus eiro valūtā. Tā būtu ilgtermiņa stratēģija, lai potenciālie ieņēmumi kalpotu par stabilu pamatu kredīta pamatsummas un procentu atmaksai. Tas pats attiektos tad, ja valsts vai pašvaldība grib aizņemties starptautiskajā finansu tirgū, kā arī izmantojot dažādus atbalsta vai palīdzības fondu līdzekļus ilgtermiņa skatījumā ("Ispa", "Phare", "Sapard"). Vienlaikus jābūt uzmanīgiem, ka Eiropas Savienība, dodot savu līdzfinansējumu, var būtiski ietekmēt Latviju, vairāk atvēlēt naudu projektiem, kas dos kādu labumu arī citām valstīm, piemēram, starpvalstu nozīmes infrastruktūras objektiem un vides aizsardzības jomās, bet tas savukārt varētu samazināt līdzekļus vietējām vajadzībām.

Sestkārt, Eiropas investoriem vairāk caurskatāms kļūs Baltijas tirgus. Eiro var izmantot kā Baltijas valstu ekonomiskās integrācijas Eiropas Savienībā paātrināšanas galveno faktoru. Nevaram saskatīt reālus iemeslus, kuru dēļ Eiropas Centrālā banka varētu iebilst pret eiro ieviešanu Baltijas valstīs, jo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomikas ir mazas, un šīs valstis pamatā izpildījušas visus kritērijus eiro ieviešanai. Attiecībā uz ilgtermiņa kredīta procentu likmēm, kuras vēl ir samērā augstas, te var pieļaut pāreju līdzīgi kā tas sākumā 1997. un 1998.gadā tika pieļauts attiecībā uz Beļģiju un Itāliju, kuru valsts ārējais parāds pārsniedza Māstrihtas pieļaujamo kritēriju divas reizes. Beļģija apņēmās ārējo parādu samazināt līdz 60% no IKP līdz 2011.gadam, un Itālija — līdz 2016.gadam.

Te var minēt arī to, ka laikraksts "Dienas Bizness" veica plašu uzņēmēju aptauju par viņu attieksmi pret Latvijas Bankas politiku. Tika aptaujāti gandrīz 300 vidējo un nelielo uzņēmumu vadītāji vai to vietnieki finansu jautājumos (galvenie grāmatveži). Divas trešdaļas aptaujāto uzņēmēju uzskata, ka LB valūtas politika ir jāmaina. Savukārt 67% no tiem uzņēmējiem, kuri vēlētos pārmaiņas, ierosina latu piesaistīt eiro. Piektā daļa uzņēmēju uzskata, ka lata kursu pret konvertējamām valūtām varētu noteikt pieprasījuma un piedāvājuma ceļā, proti, būtu jāļauj latam brīvi svārstīties. Bet tikai katrs desmitais uzskata, ka lats ir jāpiesaista ASV dolāram. Kā minējām, pašreiz lats piesaistīts pie SDR groza, un šīs piesaistes proporcijas ir zināmā pretrunā ar to, kāda valūta būtu izdevīga Latvijas uzņēmumiem.

Uzņēmējiem slēdzot kontraktus par noteiktu preču pārdošanu, tiek fiksēta preces cena, un uzņēmējs ir informēts par summu eiro valūtā, kādu viņš saņems pēc preču piegādes. Pēc kāda laika, saņemot eiro maksājumu, uzņēmējs atklāj, ka negatīvu valūtu kursu svārstības rezultātā viņš ir ieguvis ievērojami mazāku samaksu latos, nekā plānots kontrakta noslēgšanas brīdī. Tam, kas 80–90% eksportē, nav izvēles, jo lati vajadzīgi darba algām un nodokļiem. Savukārt aizņemties latus, lai ar tiem maksātu algas un nodokļus, un eiro glabāt depozītā līdz brīdim, kad tā kurss pieaugs, iespējams, būs tikpat neizdevīgi, jo latos ir augstas kredītprocentu likmes. Šajos kredītprocentos, var gadīties, būs jāatdod viss potenciālais ieguvums no eiro kursa pieauguma. Vēl variants — sašaurināt ražošanu pagaidām, piedāvājot darbiniekiem ņemt bezalgas atvaļinājumus. Bet par šo dīkstāves laiku var pazaudēt tirgus!

Pamatojoties uz teikto, būtu lietderīgi ar šādu Latvijas uzstādījumu risināt sarunas Eiropas Savienībā un ar abām kaimiņvalstīm par pāreju uz eiro. Tas radīs stabilāku pamatu ekonomikas izaugsmei. Ja Latvijā būtu līdzīgs referendums kā pagājušajā gadā notikušais Dānijā, saprātīgi būtu balsot par iestāšanos eiro zonā. Latvijas tautsaimniecība nav tik stipra, un nebūtu prātīgi no šādas iespējas atteikties.

Pievienošanās eiro zonai nevar notikt vienā mirklī. Vispirms valūta tiek cieši piesaistīta eiro, un tikai pēc kāda laika šī valūta pilnīgi iekļaujas eiro sistēmā. Ja vadāmies pēc šādiem apsvērumiem, tad Igaunija mūs ir apsteigusi, jo Igaunijas krona jau ir cieši piesaistīta eiro. Latvijas eksports pamatā ir orientēts uz Eiropas tirgu un atkarīgs no eiro kursa svārstībām attiecībā pret latu, tādēļ lata piesaiste eiro būtu visoptimālākais risinājums.

Protams, var būt pārsteigumi, bet nākotnē jāorientējas, ka eiro un ASV dolāra attiecība varētu kļūt 1:1. Var piekrist uzskatam, ka eiro ir jāpielāgojas pasaules globālajām tendencēm, un ASV nebūs izdevīgs tik augsts dolāra kurss pret eiro, jo ASV precēm ir samazinājusies konkurētspēja.

Dažkārt tiek izvirzīts arī cits variants — piesaistes grozu izvēlēties no divām valūtām: eiro (70%) un ASV dolāra (30%). Starp citu, par šādu variantu tika diskutēts arī 1999.gada pirmajā pusē Lietuvā. Jāšaubās par šāda starpposma lietderīgumu.

Ir piedāvāta arī iespēja atteikties no lata piesaistes kādai valūtai vispār vai arī ievērojami palielināt lata svārstības koridoru pret citām valūtām, ja šobrīd lats svārstās 1% robežās, ļaut tam svārstīties 10% robežās. Taču šeit daudz nezināmā, iespējami sarežģījumi.

Latvijai, virzoties pa konkrētu ceļu no šīm krustcelēm, jāveido stabila virzība, pamatojoties uz reālo ekonomisko procesu analīzi Latvijā, Baltijas valstīs un Eiropā, valsts tautsaimniecības straujākas izaugsmes un iedzīvotāju labklājības nodrošināšanas interesēs.