Nodarbinātie - par darba apstākļiem

Akadēmiķis Dr. habil. oec., prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Ekonomiski aktīvākie iedzīvotāji un viņu nodarbinātība vienmēr ir bijusi statistikas uzmanības lokā. Samērā plaši dati ik gadu tiek publicēti Latvijas statistikas gadagrāmatā un citos izdevumos. Nodarbinātībai pievērsās arī 2000. gada tautas skaitīšana. Tās galveno rezultātu izstrādes gaidām vēl šogad. Tādēļ speciāliem, vienreizējiem pētījumiem ir jānodrošina kādu šaurāku problēmu padziļināta izpēte, tādu problēmu, kuras neatspoguļo statistikas pamatpublikācijas. Šajā rakstā aplūkosim, kā nodarbinātie vērtē savus darba apstākļus, izceļot nelabvēlīgos. Īpašu uzmanību pievērsīsim darba apstākļu salīdzinājumam sabiedriskos un privātos uzņēmumos. Pašreiz valdošie politiķi uzskata, ka efektīvāk strādā privātie uzņēmumi. Tādēļ jau notiek vispārējā privatizācija. Tā tas varētu būt, ja par kritēriju pieņem peļņu, ko dod ieguldītais kapitāls. Bet vai tas nenotiek uz strādājošo rēķina? Un kā domā paši strādājošie? Rakstā ir izmantoti 1999. gadā CSP veiktā dzīves apstākļu pētījuma dati.

Sabiedriskais un privātais sektors

Pēc CSP un Uzņēmumu reģistra klasifikācijas sabiedriskajam sektoram pieskaita valsts un pašvaldību uzņēmumu un uzņēmumus, kuros valsts vai pašvaldību daļa pamatkapitālā ir 50% un vairāk.

Privātajam sektoram pieskaita privātīpašumā esošos uzņēmumus, ārvalstu juridisko un fizisko personu īpašumus, kā arī uzņēmumus, kuros valsts vai pašvaldību daļa pamatkapitālā ir mazāka par 50%.

Šādā izpratnē 2000. gada 1. janvārī valstī bija 1,2 tūkstoši sabiedriskā sektora un 39 tūkstoši privātā sektora uzņēmumu. Šajā skaitā nav zemnieku saimniecību (Latvijas statistikas gadagrāmata 2000. -R.: CSP, 2000.-188. lpp.).

Tā kā sabiedriskajam sektoram joprojām pieder vairāki ļoti lieli uzņēmumi, bet vairums privāto uzņēmumu ir mazi vai vidēji, nodarbināto sadalījums starp sektoriem ir daudz vienmērīgāks. Pēc Dzīves apstākļu pētījuma izlases datiem var vērtēt, ka sabiedriskā sektora uzņēmumos strādā ap 39%, bet privātā sektora - 59% nodarbināto. Ap 2% strādā citas īpašuma formas uzņēmumos.

Kāds ir darba līgums

Darba ņēmēju juridisko statusu nosaka darba līgums. Darba ņēmēja interesēs ir noslēgt pastāvīgu (standarta, tipveida) darba līgumu. Tas nodrošina darba ņēmēja pamattiesības, uzliek darba devējam pienākumu kārtot sociālās apdrošināšanas maksājumus utt.

Pētījuma laikā šāds līgums bija 73% strādājošo, sabiedriskajā sektorā - 84%, bet privātajā tikai 66% (1. tabula - skat. 14.lpp.).

Privātā sektora uzņēmumos plašāk izmantots pagaidu darba līgums. Darba ņēmējam vēl sliktāk, ja darba līguma nav vispār (privātajā sektorā 8% nodarbināto) vai ir tikai mutvārdu vienošanās (6%). Sabiedriskajā sektorā šādu darba attiecību gandrīz nav.

Jāsecina, ka privātajā sektorā ir daudz vairāk nodarbināto, kuru juridiskais un sociālais stāvoklis ir nenoteikts un nedrošs, salīdzinot ar sabiedrisko sektoru.

Darbs bez rakstiska darba līguma bieži vien saistīts ar darba algas izmaksu aploksnē, nekārtojot obligātos sociālos maksājumus. Strādājošo jebkurā brīdī var atbrīvot no darba.

Ko liek darīt

Aptauja noskaidroja to strādājošo īpatsvaru, kuri uzskata, ka viņu darba uzdevumi ir smagi un nelabvēlīgi.

Gandrīz katrs trešais nodarbinātais atzina: viņa darbs ir tāds, ka darba dienas beigās jūtas fiziski pārguris. Privātā sektora uzņēmumos šādu pārpūlējušos ir par 5 procentu punktiem vairāk nekā sabiedriskā sektora uzņēmumos.

Gandrīz katrs ceturtais aptaujātais konstatēja, ka darba pienākumos ietilpst atkārtojamas un monotonas operācijas (privātajā sektorā par 8 procentu punktiem biežāk).

Tikpat daudziem strādājošajiem darbs prasījis celt smagus priekšmetus. Privātā sektora uzņēmumos šādu strādājošo relatīvais biežums ir divreiz lielāks nekā sabiedriskā sektora uzņēmumos.

Līdzīgs stāvoklis ir ar citiem nelabvēlīgiem nosacījumiem, kas saistīti ar darba izpildi (2. tabula). Visos gadījumos privātajos uzņēmumos stāvoklis ir sliktāks.

Caurvējš, troksnis,

aukstums...

Darba apstākļus veido ne vien pats izpildāmā darba raksturs, bet arī vide, kurā jāstrādā.

Aptaujā biežāk nosauktie nelabvēlīgie vides faktori ir caurvējš, troksnis, aukstums, mitrums, karstums (23-38%) respondentu (skat. 3. tabulu). Visi šie nelabvēlīgie vides faktori biežāk sastopami privātos uzņēmumos.

No dažādiem citiem nelabvēlīgiem faktoriem cieš 6-13% nodarbināto (vibrācija, slikts apgaismojums, dažādi putekļi un dūmi). Interesanti, ka ar tādiem specifiskiem kaitīgiem vides faktoriem kā baktērijas, sēnītes, vīrusi, bīstamas ķimikālijas un kancerogēnas vielas biežāk saskaras sabiedriskos uzņēmumos strādājošie. Tie varētu būt dažādu kontroles laboratoriju darbinieki, kuras parasti atrodas valsts institūciju pārraudzībā.

Pēdējos piecos gados

Aptaujā jautāja arī par to, vai pēdējo piecu gadu laikā darba apstākļi ir uzlabojušies vai pasliktinājušies. Gandrīz puse no visiem respondentiem atbildēja, ka tie palikuši tādi paši. No tiem, kuri pārmaiņas konstatējuši, atkal puse (nedaudz vairāk) atzīmēja uzlabošanos, bet otra puse (nedaudz mazāk)- pasliktināšanos (4.tabula).

Zīmīgi, ka privātā sektora uzņēmumos darba apstākļi polarizējas. Tikai nedaudz vairāk nekā trešdaļā uzņēmumu tie palikuši tādi paši: atlikušajās divās trešdaļās (atkal daloties samērā līdzīgās daļās) tie vai nu uzlabojušies, vai pasliktinājušies. Tātad ir pietiekami daudz uzņēmēju, kuri domā ne vien par īslaicīgu peļņu, bet arī par uzņēmumu attīstību. Diemžēl tikpat daudz ir tādu, kuri ņem, kamēr vēl var ko paņemt, izmantojot bezdarbu, strādājošo sociālo neaizsargātību un kontroles trūkumu.

Alga nekompensē grūtības

Privātā sektora uzņēmumos nodarbinātie visumā ir spiesti strādāt grūtāku darbu, kaitīgākos darba vides apstākļos, un būtu loģiski gaidīt, ka viņi saņem lielāku algu nekā sabiedriskā sektora uzņēmumos strādājošie.

Dzīves apstākļu pētījumā nav tabulu, kurās būtu tieši korelēta darba alga ar darbavietas īpašuma formu. Netiešu informāciju var iegūt no kombinēta grupējuma, kurā ir parādīts dažādu labklājības grupu strādājošo sadalījums pēc darbavietas uzņēmuma īpašuma formas. Kvintiļgrupas ir izveidotas pēc mājsaimniecību, kurās dzīvo strādājošie, rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. (5.tabula).

Lai novērtētu informāciju, ko sniedz šī tabula, strādājošo sadalījumi atsevišķās labklājības kvintiļgrupās ir jāsalīdzina ar visu strādājošo sadalījumu (tabulas pēdējā rinda).

Izdarot šādus salīdzinājumus, var vērtēt, ka sadalījumi ir ļoti līdzīgi, neparādot kādu noteiktu tendenci, bet tikai svārstības, kuras var būt saistītas ar izlases kļūdām. Vismaz pēc šī pētījuma iznāk, ka privātos uzņēmumos strādājošie nav atalgoti ne labāk, ne sliktāk kā sabiedriskā sektora uzņēmumos strādājošie, vienīgi viņu darba apstākļi ir sliktāki.

Var secināt, ka strādājošo darba apstākļi un to tiesiskā aizsardzība vispirms un prioritāri būtu jākontrolē privātā sektora uzņēmumos. Cik autoram zināms, praksē notiek tieši otrādi. Kontrolējošo institūciju darbinieki izvairās ierasties privātos uzņēmumos, uzskatot, ka to darbību regulē tirgus konkurences likumi. Var piekrist, ka tirgus zināmā mērā regulē cenas un uzņēmēju peļņu, bet bezdarba apstākļos tas nespēj nodrošināt nodarbināto aizsardzību.

1. tabula

Nodarbināto sadalījums pēc darba līguma veida, procentos

Datu avots: "Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999.gadā". - R.: CSP, 2000. 84.-85.lpp. (1526 respondenti).