Rīt — 1.maijā — Darba svētki,
Latvijas Republikas Satversmes
sapulces sanākšanas diena

Nezināmu attieksmju biezumi kāpās un šķīrās. Lakstīgala pa dienām slāpa nost, elpoja tikai pa naktīm. Lapas atdevās vējam visas reizē — bez greizsirdības. Strazdu bērnu pilns bija būris — spieda cits citu kaktā un rija vaļā kakliem. Skursteņi plaka pie zemes, dūmi līda pa zāli. Augšā rūga mākoņu mīkla.

Viss ievīstījās: nātrēs, lapās un smakās. Tikai ūdens vēl skrēja pliks.

Pienenes pūderējās, un bites pūderējās, smaržas lipa kā sviedri.

Pāri odzei ziedēja vaivariņi.

Kurkuļi dīķī mudžēja, ņudzēja, viņi cita nekā nemācēja. Kutēja rīkle dzeguzei, un viņa ieraudājās.

Dzeltenā purene mīlēja dubļus, dubļus un sanesumus. Bezdelīgactiņas tā mirkšķināja, ka cēlās vakara vējš, bieza dzīvība lēni pūta pāri mūsu mājām. Jumtā iejumtās niedres atcerējās ūdeni un sāka lēni šūpoties. Es jutu to, māva dumpis ezerā, un kartupeļiem pagrabā izspiedās acis, visas uzreiz.

Nodārdēja gaiss, nokrita viena lāse un izčūkstēja. Nokrita otra un, nespējusi neko pačukstēt, izčūkstēja.

Visu nakti lija. Viss auga, maucās, spiedās un bija aizņemts ar sevi. Es jau biju izaudzis šo sulu augšanu, un man bija vientulīgi. Es mīlēju, jā, šīs kurkuļu himnas, šīs pumpuru plaukšanas, šo zivju nārstu, bet man bija vientulīgi.

Plauka ievas, un ziedēja dubļi. Mazu dzīvībiņu attiecības mīcījās. Nātres smējās pavisam bezkaunīgi. Un es valdīju savu cilvēka sirdi.

Imants Ziedonis,1982
“Epifānijas”, 1994

Darba svētkos un valstiskās apziņas svētkos

Darba svētki un Satversmes sapulces sasaukšanas diena — 1. Maijs — Latvijā sakrīt ar pavasara atnākšanu, nesot līdzi cerības un gaišumu.

Vēlam visiem Latvijas iedzīvotājiem labu veselību, radošu darba sparu, labklājību ģimenē!

Kopīgos pūliņos vairosim pārticību, sociālo mieru sabiedrībā un stabilitāti valstī!

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Agris Olmanis

Un tā no demokrātijas izauga stipra valsts

Kad tikko bija beigušās smagās brīvības cīņas, pirms 76 gadiem, 1920. gada 1. maijā, pirmo reizi kopā sanāca pirmais visas tautas vēlētais Latvijas valsts parlaments — Satversmes sapulce. Arī mūsdienās, tāpat kā 20. un 30. gados, mēs godbijīgi atzīmējam šo vēsturisko datumu, apliecinot savu uzticību patiesi neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas Latvijas Republikas ideāliem. Kā tas daudzkārt apliecinājies un arī šodien izjūtams, tikai īstena tautvaldība un godprātīgs, visādā ziņā pienācīgi novērtēts ikviena pilsoņa darbs var pasargāt mūsu valsti un tautu no baisām likstām un trūkuma. Tādēļ, pateicoties apstākļu sakritībai, mēs svinam šodien gan Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, gan Darba svētkus.

Satversmes sapulci — tāpat kā turpmāk visas sešas Saeimas — ievēlēja vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās (1920. gada 17. un 18. aprīlī). Tajās piedalījās 85 procenti balsstiesīgo, kas liecina par neparasti augstu pilsoņu politisko aktivitāti toreiz. Divarpus gadus, liekot pamatus demokrātiskai un tiesiskai valstij, darbojās no 152 deputātiem sastāvošā Satversmes sapulce. Un visu šo laiku tās prezidents bija Jānis Čakste.

No laika attāluma raugoties, šodien īpaši zīmīgas un arī daudz ko atgādinošas šķiet Jāņa Čakstes uzrunas, ko viņš teicis, gan atklājot Satversmes sapulci 1920. gada 1. maijā, gan tās pēdējā sēdē 1922. gada 3. novembrī.

Satversmes sapulces sanākšanas dienā J. Čakste sacīja:

“Augsti cienītā sapulce! Pēc Satversmes Sapulces vēlēšanu likuma mans pienākums ir kā Tautas Padomes prezidentam atklāt Satversmes Sapulci. Izpildot šo uzdevumu, es vispirms apsveicu jūs kā no pašas tautas izredzētos Latvijas valsts saimniekus. Latvijas tauta sekos no šīs dienas visiem jūsu soļiem, visiem jūsu lēmumiem ar vislielāko uzmanību. To Latvijas tautas gribu, ku®a no sākuma bija parādījusies tikai nenoteikti, bet pa lielā ka®a laiku arvien vairāk ieguva noteiktību, to gribu lemt pašai par savu likteni, izteica Latvijas Tautas Padome savā lēmumā 1918. gada 18. novembrī. Ka šī griba bija pareizi saprasta, to pierādīja tālākie notikumi. To pierādīja tas, ka tautas visā savā visumā piekrita šim solim un pabalstīja Latvijas Tautas Padomes tālāko darbību. Šis pirmais Latvijas valsts pastāvēšanas laiks bija pildīts dažādām grūtībām, tas prasīja daudz darba, tikpat iekšienē, kā arī uz āru. Šis pirmais Latvijas valsts laikmets sevišķi daudz prasīja no mūsu jaunās Latvijas armijas. Mūsu jaunā Latvijas armija pulcējās pie mūsu robežām un gādāja par to, ka Latvijas valsts robežas tiktu iztīrītas no visiem ienaidniekiem, kas apdraudēja celtās Latvijas valsts neatkarību. Starp mūsu slaveniem dēliem, kas pūlējās un strādāja priekš latviešiem un latviešu valsts, ieņem pirmo vietu tie, kas ir atdevuši to visdārgāko, kas ir cilvēkam, kas atdevuši savu dzīvību, tie — mūsu kareivji, kas guldīti kapenēs tikpat Rīgas tuvumā, kā arī pa visām frontes vietām. Tur dus mūsu varoņi, un es uzaicinu sapulci tos godināt. (Visi pieceļas.) Viņu atmiņa mums paliks mūžam dārga. Kamēr pastāvēs brīvā neatkarīgā Latvija, tikmēr neaizmirsīsim to, ko viņi darījuši priekš šīs brīvās, neatkarīgās Latvijas. Mēs nevaram uzskaitīt visas tās rokas, nevaram uzskaitīt visas tās domas un jūtas, kas ir stāvējušas par mūsu jauno neatkarīgās Latvijas valsti. Ir darīti dažādi darbi: gan pildītas augstas, atbildīgas valsts vietas, gan arī ku®a katra vienkārša maza vietiņa ir pildījusi savu pienākumu ar vislabāko, visteicamāko apziņu. Visi tie darbinieki un strādnieki, lai būtu viens strādājis ar zobenu, otrs ar arklu, trešais ar spalvu, ceturtais ar kādu citu rīku — visi bijuši pildīti ar ideju, ka šis darbs tiek strādāts priekš neatkarīgās Latvijas, priekš visaugstākā mērķa. Visiem šiem darbiniekiem pienākas no mūsu puses pateicība un atzinība.

Bet nevien še, mūsu pašu Latvijas robežās, starp mūsu darbiniekiem un tautiešiem, bet arī ārpus šīm robežām mēs atradām visdzīvāko atbalstu. Mēs esam atraduši simpātisku pretimnākšanu arī pie svešajām valstīm. Mēs varam minēt Itāliju, Franciju, Angliju un citas valstis, ku®as no paša sākuma izturējušās labvēlīgi. Arī mūsu tuvākās valstis: Polija, Igaunija, Lietuva uzturējušas ar mums visvairāk labas saites, kas atvieglinājušas mūsu darbu še mūsu zemē.

Tagad, kad mēs še esam sapulcējušies, lai izveidotu un izbūvētu Latvijas valsti uz tiem pamatiem, kādi tika likti pirms pusotra gada, mūsu pienākums ir pielikt visus spēkus, lai tas izdotos, un tādēļ šinī darbā mēs savienosimies visi kopējā aizlūgumā Dievs, svētī Latviju.”

(Satversmes sapulces stenogrammas, 1. burtn., 1.—2. lpp.)

Bet pirmā parlamenta darbam beidzoties, J. Čakste teica šādus vārdus:

“Mani kungi un dāmas! Šī ir 213. sēde, ku®u noturēja mūsu Satversmes Sapulce, un šī ir pēdējā sēde. Priekš divi un pus gadiem mūs raidīja šurp Latvijas tauta kā īsto legālo Latvijas valsts saimnieku. Viņa mūs raidīja šurp ar plašām neaprobežotām pilnvarām, lai mēs varētu pēc savas labākās apziņas, pēc sava labākā ieskata izbūvēt un veidot mūsu valsti. Mēs esam savu darbu pabeiguši. Mums ir atlikušas tikai dažas daļas, bet tas jau parlamentāriskajā dzīvē ir parasta parādība. Man ir atkal jāatkārto tas, ko esmu jau reiz teicis, ka par mūsu darba labumu mēs paši nevaram spriest, lai tautas spriež par viņu un tālākās paaudzes, Latvijas valsts vēsture.

Uz šo mūsu Satversmes Sapulci priekš divi ar pus gadiem lika viena daļa pārmērīgas cerības, varbūt, un citi, varbūt, skatījās ar bažām uz viņu. Man šķiet, ka ja pārmērīgās cerības nav izpildījušās, tad tas ir dabīgi. Bet no otras puses nav arī attaisnojušās bažas, ar ku®ām sagaidīja šo pirmo legālo Latvijas saimnieku. Par viņu domāja, ka viņš būs nespējīgs kopīgu darbu veikt. Ka dažas šķelšanās, domu starpības, interešu pretišķības būs tik stipras, ka šis augstais nams nevarēs mierīgi veikt svarīgo uzdevumu, ku®š uz viņu bija likts. Jūs zināt, šīs bažas arī izrādījušās pilnīgi par nedibinātām. Mums ir, kā visos parlamentos parasts, bijušas cīņas uzskatu ziņā, mums ir bijušas domu starpības, bet mēs esam kopā strādājuši, atskaitot, varbūt, vienu otru gadījumu, kur kaislības, varbūt, lielākā mērā parādījās, bet darbi varēja turpināties. Latvijas tautas pirmie likumīgie priekšstāvji ir parādījušies par spējīgiem strādāt parlamentārisku darbu un šis darbs nav bijis arī bez panākumiem.

Latvijas valsts ideja, apziņa par Latvijas valsts vajadzību ir nostiprinājusies tautā cieši. Es domāju, mums tagad nerasies neviens pats, ku®š būtu pret šo Latvijas valsts ideju. Latvijas valsts izbūves darbs arī ir gājis diezgan sekmīgiem soļiem uz priekšu un Latvijas saimnieciskā dzīve ir sākusi atjaunoties, protams lēnām, bet tomēr ir spējusi celties augšam no jauna no tā sabrukuma, kas bija pa visiem ka®a gadiem. Uz drupām un pelniem radusies jaunā Latvijas valsts un jūs, mani kungi, esat šai jaunajā valstī bijuši tie pirmie tautas priekšstāvji, kas veidoja un kārtoja viņas dzīvi.

Šī jaunā Latvija ir ieguvusi cienīšanu un atzīšanu nevien pie visiem Latvijas pilsoņiem, nevien visos Latvijas apgabalos, bet arī pie lielām un mazām valstīm ārzemēs. Šai īsajā laika sprīdī, kas valsts dzīvē ir tikai acumirklis, šie panākumi ir ievērojami. Satversmes Sapulces vadībā tauta pārdzīvojusi šos 2 ar pus gadus nopietnā darbā, un tagad, kad mēs šķi®amies no šīm telpām, mēs šķirsimies ar to apziņu, ka nākošā likumdevēja iestāde saņems Latvijas valsti jaunizveidotā stiprākā sastāvā, nekā viņa bija tad, kad jūs saņēmāt viņas vadību.

Bet vienalga, vai viena daļa no jums arī nākošajā likumdošanas iestādē piedalīsies, vai viņi, varbūt, strādās citur un citos darba arodos, paturēsim vienmēr acīs to, ka visu pilsoņu, bet it sevišķi to pilsoņu uzdevums, ku®iem tauta uzticējusi savas valsts vadību, ir viņu pienākums pret valsti, tas jāpilda nesavtīgi ar labāko gribu un labāko sirdsapziņu. Ja mēs to vienmēr paturēsim acīs, tad, bez šaubām, šī mūsu jaunā Latvija, pie ku®as izbūves mēs esam strādājuši 2 ar pus gadus, attīstīsies, plauks un zels priekš mūsu tālākajām paaudzēm un pēcnācējiem. Šodien, šķiroties no šīs vietas pēc 2 ar pus gadu kopēja darba, vienosimies atkal visi vienā kopējā aizlūgumā Dievs, svētī Latviju!”

(Satversmes sapulces stenogrammas, 18. burtn., 2884.—2886. lpp.)

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas un valdības
lietu redaktors