Latvijas Lauksaimniecības universitātes Akadēmiskajā sēdē 1996.gada 26.aprīlī

Ministru prezidents Andris Šķēle:

“Ir sācies darīšanas laiks”

Cienījamās dāmas, augsti godātie kungi!

Es gribu pateikties par uzaicinājumu un augsto godu runāt jūsu priekšā. Man tas ir īpaši būtiski arī tāpēc, ka, kā jūs zināt, es pats esmu mācījies šajās sienās, šeit esmu smēlies zinības un šeit lielā mērā ir viedojies mans pasaules redzējums.

Es jūtu milzīgu cieņu pret šo vietu, un arī šajā brīdī mani neatstāj izjūta, ka es esmu savu skolotāju priekšā un kā jauns students, kas izsaukts lielas komisijas priekšā, nedaudz uztraucos par to, vai neizgāzīšos augsti mācīto vīru kritiskā skata priekšā.

No otras puses, es zinu, ka labs skolotājs mīl savu skolnieku un maigi palabo viņa pārteikšanos, neko nepārmetot.

Ar to es tikai gribu pasvītrot, ka neesmu atnācis mācīt vai ar varasvīra augstprātību pateikt, kā tagad visiem būs jādzīvo, kas ir pareizi un kas nav.

Es esmu nācis, lai mudinātu uz dialogu, lai aicinātu uz līdzdalību jūs un lai pats spētu domāt līdzi jums.

Cienījamās dāmas, augsti godātie kungi!

Mums ir bijusi iespēja dzīvot lielu pārmaiņu laikā.

Mums ir bijusi arī iespēja pašiem piedalīties šajos pārveides procesos un aktīvi ietekmēt tos. Bieži vien mūsu spējas izrādījās par mazu. Trūka pieredzes, nebija neviena, no kā pamācīties, un pārmaiņu straujums neļāva daudz ko pārdomāt līdz galam, sagatavoties un nekļūdīgi pieņemt pareizos lēmumus.

Ne viss ir noticis gludi, ne visiem šajā procesā ir veicies. Tādēļ tik daudz ir vīlušos cilvēku. Nav piepildījušās viņu cerības. Cilvēki nav sasnieguši to, uz ko viņi cerēja reformu sākumā. Iegūtais vai atgūtais zemes gabals cerētās peļņas vietā ir nesis zaudējumus. Ir pietrūcis kapitāla un citu resursu intensīvas saimniekošanas uzsākšanai, bet ražotā produkcija ir bijusi realizējama par nepatīkami zemu cenu un arī tad ar grūtībām. Reformu gaitā iegūtā brīvība līdzi ir atnesusi arī pienākumu pašam atbildēt par pieņemto lēmumu.

Šobrīd daudzi skaita zaudējumus, ko nodarījusi privatizācija lauksaimniecībai un laukiem. Tiek uzskaitīti sagrautie liellopu un cūku kompleksi, izputinātās darbnīcas un kaltes, izkautie lopi un sarukušās sējumu platības. Tās visas esot nepārdomāto reformu un privatizācijas sekas.

Taču ēnā paliek citas, varbūt vēl akūtākas problēmas:

Pirmkārt, produkcijas tirgus zaudēšana 1992.—1993.gadā, kad uz lopu pārdošanu bija jāgaida rindās pie gaļas kombinātu vārtiem, bet vēlāk sekoja mēnešiem un pusgadiem ilgās nemaksāšanas par pārdoto produkciju. Un arī šobrīd ražotāju produkcijas tirgu ierobežo mūsu pašu zemā pirktspēja. Mūsu cilvēki par pārtiku nespēj maksāt vairāk kā pašlaik.

Otrkārt, ražošanā izmantoto resursu cenu un ražotās produkcijas cenu struktūras izmaiņas. Ar šīm grūtībām saskārās visi — gan lielie ražotāji agrāko kolhozu un sovhozu personā, gan arī jaunie privātsaimnieki. Cenu pieaugums pienam un gaļai netika līdzi resursu cenām, gaidītās peļņas vietā radot zaudējumus.

Treškārt, budžeta deficīts, kas izraisa inflāciju, no kuras tieši zemnieks cieš visvairāk.

Ceturtkārt, neeksistējošs kapitāla tirgus.

Piektkārt, lauku iedzīvotāju nodarbinātības struktūras problēmas. Pēc Vācijas apvienošanās Austrumvācijas lauksaimniecībā palika strādāt vienīgi katrs desmitais, un tad tā spēja iekļauties Vācijas kopējā apritē. Latvijā savukārt lauksaimniecības ražošanā iesaistīto cilvēku skaits pat palielinājās. Tādējādi ražošanas efektivitāte vēl pasliktinājās. Šobrīd Latvijas laukos jau ir nodibinājušies daudzi tūkstoši jaunu zemnieku saimniecību, kas ir jaunās lauksaimniecības struktūras mugurkauls. Un turpmāk lauksaimniecība Latvijā balstīsies uz individuālo privāto īpašumu un pilnīgu privātās saimniekošanas dominanti. Bet saimniecībām ir jābūt lielām un spēcīgām. Taču tām nav jāpārvēršas par kropļojošo kolhozu pārvērstu formu, kur strādājošajiem cilvēkiem nav reālu iespēju un arī motivācijas ietekmēt saimniekošanas attīstību.

Neaizmirsīsim, ka bijušajos kolhozos un līdz ar to visos laukos valdīja no ārpuses ieceltie vadītāji, kuri ar savu oficiālo īpašnieku — kolhoza biedru — viedokli īpaši nerēķinājās. Ka šī sistēma ierobežoja cilvēku izaugsmes iespējas lauksaimniecībā un arī laukos, jo citas nodarbes iespēju jau parasti tur nebija, un ka daudzi no spējīgākajiem jauniešiem devās uz pilsētām, jo neredzēja iespēju realizēt sevi. Neaizmirsīsim, ka pirmrindas lauksaimniecība, pirmrindas paraugkolhozi, radās un eksistēja uz īpašu privilēģiju un atbalsta pamata.

Latvijas lauku un lauksaimniecības nākotnei vajadzētu sakņoties spēcīgās ģimenes saimniecībās, kur katram cilvēkam ir izaugsmes iespēja. Tas nozīmē daudzus gudrus un uzņēmīgus cilvēkus Latvijas laukos. Viņiem ir jāzina daudz, varbūt pat vairāk kā daudzās citās nozarēs strādājošajiem. Ir jāzina gan, kā ražot, tas ir, labākos un ražīgākos ražošanas paņēmienus, gan kā gūt lielāku peļņu, tas ir, kura prece ir vajadzīgāka, kā to lētāk saražot un kā labāk pārdot. Šobrīd ir jāmeklē realizācijas kanāli, kas spētu nodrošināt lielākos ienākumus. Daudzas no zemnieku problēmām var palīdzēt atrisināt arī kooperatīvi. Tomēr kooperācija nav nekāda brīnumnūjiņa. Arī attīstītajās zemēs kooperācija vairs netiek vērtēta viennozīmīgi, un bieži nākas dzirdēt atzinumu, ka ar šīsdienas pieredzi nez vai Rietumvalstu lauksaimnieki vairs izvēlētos kooperācijas ceļu.

Ja individuālās uzņēmējdarbības formas ir orientētas uz maksimālu peļņu un tātad uz maksimālu ražošanas efektivitāti, tad kooperācijai gribot negribot piemīt izlīdzinošs raksturs. Kooperācija samazina spēcīgākā tās biedra rezultātus un tātad neveicina attīstību. Tas ir iemesls, kāpēc stiprākie saimnieki negrib stāties kooperatīvos un kāpēc pašu kooperatīvu iekšienē ātrāk vai vēlāk rodas centrbēdzes tendences.

Tiek minēti apsvērumi, kas mums būtu rūpīgi jāizanalizē, un es domāju, ka Latvijas zinātniekiem te ir iespēja teikt savu vārdu. Mēs nedrīkstam vienmēr un visur iet Rietumvalstīm nopakaļ, vilkties astē, atkārtot to kļūdas un labot tās, atkal skatoties uz rietumu pieredzi. Tā mēs nekad nepanāksim to attīstības līmeni, kāds pastāv attīstītajās zemēs. Tā mēs vienmēr paliksim vairākus soļus nopakaļ.

Kooperatīva biedru un apkārtējo apziņā nedrīkst sēdēt doma, ka visas problēmas ražošanā var atrisināt abstrakts kooperatīvs, aizmirstot piemetināt, ka šī kooperatīva īpašnieks nav vis kāds valsts ierēdnis vai labdarības biedrība, bet ka tas ir jāveido tiem, kam ir vajadzīgi šī kooperatīva pakalpojumi: graudu sagatavošana — graudu ražotājiem, piensaimniecība — piena ražotājiem, bet gateris un mežtehnika — meža īpašniekiem.

Arī tas ir sava veida bizness, kam nepavisam nebūs radīti kādi īpaši siltumnīcas apstākļi. Arī katram kooperatīvam ir sevi jāatpelna, ar ieņēmumiem par pakalpojumu sniegšanu sedzot savu biedru normētās izmaksas. Bez tam kooperācija no tās dalībniekiem prasa augstu izpratnes līmeni un godīgu attieksmi pret kooperācijas biedru kopējo pasākumu. Kooperācija ir iespējama tikai un vienīgi uz brīvprātības un reālu ieguldījumu pamata. Lai kāda arī būtu mūsu nostāja pret kooperāciju tās mums zināmajās formās, saikne starp ražotāju, pārstrādātāju un pārdevēju ir nepieciešams priekšnoteikums lauksaimniecības veiksmīgai attīstībai.

Latvijas lauksaimnieciskās produkcijas pārstrādes uzņēmumi, par laimi, pārveides laika satricinājumus ir pārcietuši veiksmīgi, tie nav ne sagrauti, ne izlaupīti, taču mums jārūpējas par to, lai pārstrādes uzņēmuma pārstāvis nekad vairs nelīdzinātos administratīvam valsts ierēdnim, bet gan būtu labs un gaidīts pircējs katrā lauku sētā. Tādēļ šodien, izmantojot izdevīgo valūtas kursu, ir jāpērk modernas iekārtas un tehnoloģijas, jāceļ pārstrādes uzņēmumu produkcijas konkurētspēja un jāmācās strādāt citā kvalitātē ārvalstu tirgos gan rietumu, gan austrumu virzienā. Lauksaimniecības attīstības pamatvirzienam ir jābūt efektivitātes un konkurētspējas celšanai. Zemniecība, no vienas puses, ir dzīvesveids. Tai ir liela nozīme kā Latvijas dzīves telpas saglabātājai un veidotājai.

Zemniecība ir būtisks latviskās identitātes un dzīvesziņas elements. Un es esmu pārliecināts, ka pienāks laiks, kad valsts izrausies no šīs nabadzības un valdība maksās zemniekam par latvisku sētu, par niedru jumtu un zedeņu žogu. Tāds laiks pienāks.

No otras puses, ir jāsaprot, ka lauksaimnieciskā ražošana ir arī uzņēmējdarbība. Tas ir bizness, kurā ienākumiem ir jāpārsniedz izdevumus. Ir jābeidz meklēt vainīgos un skaitīt pazudušo. Sevišķi ja ievēro, ka bieži paši vien ar savu nesaimnieciskumu un nespēju piemēroties jaunajam esam to pazaudējuši. Šodien ir jādomā, kā saimniekot labāk.

Viena no lielākajām lauksaimniecības problēmām, kas faktiski jau ir visu lauku un valsts problēma, ir darbaspēka resursu efektīva izmantošana, no vienas puses, un ienākumu ieguves iespēja laukos dzīvojošajiem, no otras puses. Diemžēl ir jāsamierinās ar domu, ka ne visi tie, kas šobrīd nodarbojas ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu, to varēs darīt arī turpmāk. Un solījumi visiem lauksaimniecībā pašlaik strādājošajiem nodrošināt labus ienākumus diemžēl ir jāuztver kā maiga, bet nedziedējoša balzama liešana uz lauku cilvēku brūcēm tā vietā, lai meklētu reālus risinājumus.

Var, protams, teikt, ka eksports ir jāsubsidē, ka ražošana ir jāsubsidē. Ka attīstītajās Eiropas valstīs to dara. Bet no kādiem līdzekļiem? Pārtikas ražotāji saka un paši lauksaimnieki atzīst, ka pārtikas tirgu Latvijā ierobežo cilvēku nespēja nopirkt vairāk. Vai no šiem Latvijas cilvēkiem vēl var noplēst vairāk nodokļu, no kā subsidēt citu valstu ēdājus? Viss Latvijas valsts budžets ir mazāks par 1 procentu no ES kopējā lauksaimniecības budžeta. Un tomēr mēs nevaram atteikties no valsts atbalsta zemniekam. Subsīdijas ir viena no efektīvām metodēm, kā valsts var veicināt lauksaimniecības attīstību, bet tām jābūt precīzi un izsvērti pielietotām — īstajā laikā, vietā un apjomā. Nepārdomātas subsidēšanas politikas rezultāti var būt tieši pretēji gaidītajiem. Es, piemēram, domāju, ka šobrīd pastāvošā netiešo subsīdiju prakse būtu jāaizvieto ar tiešajām subsīdijām.

Ar subsīdijām ir jāatbalsta labākie, perspektīvākie, bet galvenokārt visu lauksaimniecības attīstību nosakošā bāze. Proti — zinātne, selekcija, tehnoloģija, veterināro dienestu attīstība, sertifikācija atbilstoši Eiropas Savienības prasībām un citām pamatlietām. Ar netiešajām subsīdijām mēs it kā atbalstām visus, taču tajā pašā laikā arī bremzējam visas nozares konkurētspējas līmeņa celšanos. Šis ir jautājums, par kuru es labprāt dzirdētu arī jūsu domas.

Dāmas un kungi!

Es esmu pārliecināts, ka mūsu valstī nākotne ir vien tām saimniecībām, kas spēs ražot iespējami lētāku produkciju, kas spētu konkurēt ne tikai iekšējā, bet arī ārējā tirgū. Tas, protams, nav tik vienkārši. Jaunajām privātajām struktūrām ir vajadzīgs reāls kapitāls savas ražošanas attīstībai. Šobrīd mūsu zemnieku īpašumi — zeme un meži — nekalpo par likvīdu nodrošinājumu, un tāpēc zemniekiem praktiski nav pieejams kredītu un kapitāla tirgus. Šajā ziņā var teikt, ka zemnieka zeme vai mežs pagaidām vēl nav pilnvērtīgs īpašums, tas nav vēl kļuvis par kapitālu, kuram būtu jākalpo par saimniekošanas pamatu.

Liels atbalsts šeit būtu zemes tirgus izveide. Tas ļautu izveidot ātrāku un efektīvāku hipotekārās kreditēšanas sistēmu un piesaistīt Latvijas laukiem lētus kredītresursus.

Nemānīsim sevi! Hipotēkas turētājs hipotekāro aizdevumu vienmēr izsniedz tās realizācijas cenas ajomā. Nav reālas zemes cenas, nav arī reālas hipotekārās kreditēšanas sistēmas.

Ražotajai produkcijai ir vajadzīgs arī tirgus. Apstākļos, kad citās valstīs valdība klaji iejaucas lauksaimniecības attīstībā, arī Latvijas valsts nevar atstāt savas zemes lauksaimniekus pilnīgā tirgus vaļā. Tomēr šim iejaukšanās procesam ir jābūt iespējami “maigam”, tādam, kas neizjauc tirgus saimniecības pamatu — privāto iniciatīvu, patstāvīgu lēmumu pieņemšanu pie noteiktiem spēles noteikumiem. Tas nenozīmē centrālās plānveida saimniecības restaurēšanu lauksaimniecībā. Sociālo atbildību tirgū nedrīkst saprast kā valsts uzturētus monopolus un valsts regulētu kontroles un regulācijas struktūru radīšanu.

Līdz ar vispārēju atbalstu lauksaimniecībai kā tādai ir nepieciešama īpaši mērķēta palīdzība tiem lauku ražotājiem, kas grib strādāt efektīvi, kas meklē iespējas ražošanā izmantot resursus taupošas tehnoloģijas, kuru ražotā produkcija būs lētāka, lai varētu ne tikai palikt Latvijas tirgū, bet iziet arī aiz tās robežām. Jo Latvijas lauksaimniecības potenciāls ievērojami pārsniedz valsts iekšējā tirgus ietilpību. Ir jārēķinās, ka Latvijas lauksaimniecība Eiropā un pasaulē nav vienīgā un ka tās ražojumiem ārējā un arī iekšējā tirgū ir jāsastopas ar citu valstu subsidētiem produktiem. Tas nozīmē, ka konkurence mūsu starpā nav sevišķi godīga. Bet ir jāatrod tā jūtīgā šķirtnīte, kas ļauj nozarei attīstīties, bet vienlaikus arī paaugstina tās konkurētspēju.

Daudz te var izdarīt paši ražotāji ar savu prasmi, uzņēmību un zināšanām. Daudziem to netrūkst, bet daudziem vēl ir jāmācās. Ir jāmācās ne tikai kļūt par labiem agronomiem un lopkopjiem, bet arī par labiem uzņēmējiem. Uzņēmējiem, kas sapratīs, kad pārdot graudus, vai uzreiz rudenī no kombaina, vai pagaidīt ziemu, kad graudu cena būs lielāka, vai izvēlēties sabalansētas pārdošanas proporcijas ilgākā laikā.

Diemžēl mums visiem ir jārēķinās, ka ar lauksaimniecības attīstības līdzekļiem vien nevar atrisināt visas laukos pastāvošās problēmas. Ienākumu nodrošināšana no lauksaimniecības visiem lauku iedzīvotājiem nevar būt ilgtermiņa lauksaimniecības politikas pamatā. Ilgākā laika posmā tas nenesīs labu ne pašai lauksaimniecībai, ne arī tautas saimniecībai kopumā. Agri vai vēlu, drīzāk jau — agri, tas radīs slēpto bezdarbu.

Siltumapgādes un citu infrastruktūras problēmu risināšana, ceļu tīkla un sabiedriskā transporta uzturēšana un attīstība, kā arī daži citi jautājumi ir jārisina atsevišķi no lauksaimnieciskās ražošanas regulēšanas problēmām. Lielā mērā tas saistās arī ar citiem vidi veidojošajiem faktoriem. Tas gan nenozīmē, ka valsts varētu pilnībā atteikties no nozarē notiekošo procesu ietekmēšanas un no atbildības par lauku iedzīvotāju sociālajām problēmām. Valstij ir jāsekmē jaunu darba vietu rašanās laukos, nodrošinot visu valsts reģionu attīstības iespējas. Arī to, kuriem šobrīd mantojumā no agrākajiem laikiem nav palikuši perspektīvi rūpniecības vai transporta uzņēmumi, kuros kā vienīgās iztikas ieguves iespējas ir palikušas darbs pagasta valdē, pastā un lauksaimnieciskajā ražošanā, vismaz sava vēdera tiesai. Ir jārēķinās, ka trešajai daļai Latvijas cilvēku mājoklis un dzīves telpa ir lauki, un tas ir labi. Tomēr, attīstot darba ražīgumu lauksaimniecībā, nevajadzētu strādāt vairāk kā astoņiem — desmit procentiem no visiem strādājošajiem.

Infrastruktūras attīstība, tautsaimniecības aktivitāti stimulējoša fiskālā politika valsts depresīvajos rajonos, teritoriālā reforma un darbaspēka plūsmas nodrošināšana valsts iekšienē ir tie mehānismi, ar kuriem ir iespējams panākt optimālajai lauksaimniecībā un citās tautsaimniecības nozarēs nodarbinātā darbaspēka proporcijai adekvātu darbaspēka sadalījumu. Teritoriāli tik nelielā valstī kā Latvija pie noteikta infrastruktūras attīstības līmeņa nodarbināto skaita samazināšanās lauksaimniecībā drīzāk varētu kļūt par psiholoģisku nekā sociālekonomisku problēmu.

Tāpat ir jāmeklē iespējas dažādot lauku ekonomisko vidi, tām esošajām zemnieku saimniecībām un dažiem veikaliņiem blakus noliekot arī kādu citu ražotni. Man prieks, ka tādas jau rodas. Varbūt šo jauno darba vietu radītājiem laukos var pat piešķirt nodokļu brīvdienas vismaz uz pieciem gadiem?

Latvijas lauksaimniekiem, tāpat arī pārējiem iedzīvotājiem, ir jārēķinās arī ar tuvināšanos Eiropas Savienībai un iestāšanās iespējām tajā. 1995.gada 13.oktobrī parakstot oficiālu dokumentu Eiropas Savienībai ar lūgumu uzņemt mūsu valsti šajā savienībā, Latvijas Republikas valdība ir spērusi izšķirīgo soli, izsakot valsts attieksmi pret ES. Iesniegums ir pieņemts izskatīšanai. Ir jāsākas darbībai. Ir jādomā, kā labāk, Eiropas Savienība ir mērķis, kas tuvākajos desmit gados mums ir jāsasniedz. Lai to sasniegtu, mums ir jāpanāk bezdeficīta budžets jau nākamajā gadā, kas nodrošinātu stabilitāti un inflācijas samazināšanos. Tas ir īpaši būtiski Latvijas lauksaimniekiem, kuru saimnieciskās dzīves cikls ir vairāki gadi. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka zemnieks tiek aplaupīts ar inflāciju šī cikla laikā. Ir jāsaprot, ka vēl vienu augstas inflācijas vilni Latvijas lauki nepārdzīvos.

Mums ir jācenšas uzzināt vairāk, uzzinātais jāanalizē, jāgatavo sava saimniekošana pastāvēšanai jaunos apstākļos. Vienots Baltijas tirgus iekšzemē ražotajiem pārtikas produktiem ir kā pirmais izmēģinājums, kā mācību kauja lielajā konkurences cīņā.

Ja mēs izmantosim savas iespējas, ja mēs spēsim uzvarēt šajā cīņā, tad mēs būsim pierādījuši gan sev, gan visai pasaulei, ka mūsu vēlme pēc labklājības nav tukša fantāzija. Mēs būsim parādījuši savu gatavību strādāt konkurences apstākļos, stiprinājuši savu ražošanu, cēluši konkurētspēju un būsim gatavi dzīvei Eiropas Savienībā.

Un pat, ja Latvijas tauta nākotnē referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā nobalsotu pret, kas, manuprāt, būtu ar prātu neaptverama muļķība, bet kas teorētiski var notikt, sagatavošanās procesā veiktais darbs nekur nepazudīs. Jo tas nozīmē arī mūsdienīgas saimnieciskās struktūras izveidošanu, likumdošanas un valsts institūciju sakārtošanu tā, lai mūsu ražotās preces varētu droši ieiet starptautiskajā tirgū.

Eiropas Savienībā pastāvošās prasības vairumā gadījumu nav tikai to nacionālās īpatnības, bet gan reāls kompromiss starptautiskajās attiecībās. Šī pieredze noderēs arī mums. Bet ir jārēķinās, ka šis process nav viegls, un tas prasīs daudz darba, arī daudz stingrākas prasības pret ražotās produkcijas kvalitāti mūsu pašu valstī — gan pienam, gan kartupeļiem, gan gaļai un citiem.

Bet jāsāk to darīt jau šodien. Rīt var būt par vēlu. Mūsu kaimiņi jau ir sākuši strādāt.

Līdz ar lauksaimniecības reformu attīstību šobrīd ir pilnveidojusies arī izglītības sistēma. Sākot ar jauniešu apmācību lauku profesionālās izglītības skolās un koledžās un beidzot ar pēcdiploma izglītību un kvalifikācijas papildināšanu Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju dienesta un citu institūciju rīkotajos pasākumos. Čpaša vieta šajā sistēmā ir Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Tā joprojām ir Latvijas vienīgā lauksaimniecības augstskola, kas gatavo speciālistus praktiski visās lauksaimniecības specialitātēs. Bijusī Lauksaimniecības akadēmija ir ieguvusi jaunu nosaukumu. Tagad ir jāturpina darīt visu, lai tā nebūtu tikai spalvu nomaiņa, apsedzot vien vecos kaulus. Lai līdz ar nosaukuma maiņu mainītos arī darba kvalitāte.

Ir patīkami vērot, ka universitātē jau ir uzsāktas jaunas aktivitātes. Ka veidojas sadarbība ar citvalstu lauksaimniecības universitātēm, ka tiek veidotas jaunas mācību programmas. Ka dibinās universitātes institūti, kas varēs veidot konkurenci tradicionālajiem lauksaimniecības nozaru zinātniskās pētniecības institūtiem. Ka ir jau bijuši pirmie maģistru izlaidumi.

Vēl tikai jāstrādā, lai Latvijas Lauksaimniecības universitātes maģistra diplomu nevērtētu zemāk nekā, piemēram, Berlīnes universitātes izsniegto. Tas prasīs ilgu un nopietnu darbu, bet es esmu pārliecināts, ka Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesoriem un citiem mācību spēkiem pietiks spēka un izturības to izdarīt. Tomēr nav runa tikai par diplomu atzīšanu. Universitātes absolventiem ir jābūt arī tikpat zinošiem kā šo citzemju universitātes beigušajiem. Arī viņiem visiem ir jāzina jaunākās tehnoloģijas un to ekonomiskā efektivitāte. Ir jāorientējas ekonomiskās analīzes metodēs, jāzina biznesa pamati un nianses. Viņiem ir jābūt pietiekami elastīgiem, lai spētu strādāt ne tikai vienā šaurā specialitātē, bet lai varētu arī piemēroties mainīgajiem lauku ekonomiskās vides apstākļiem. Latvija ar joni ieiet starptautiskajā apritē.

Attīstās sadarbība ar Eiropas Savienību. Nav aiz tāliem kalniem vairs laiks, kad Latvijas pārstāvjiem būs jāsēž vienās darba telpās ar kolēģiem no Vācijas, Spānijas, Zviedrijas. Kāpēc lai tie nebūtu Latvijas Lauksaimniecības universitātes pamatstudiju, maģistratūras un doktorantūras absolventi?

Varbūt starp viņiem tad vairs nebūs valodas berjeru. Katrs Latvijas Lauksaimniecības universitātes maģistratūru beigušais runās vismaz divās svešvalodās. Un zinās niansēs starptautisko likumdošanu, politiku, lauksaimniecības attīstības stratēģiskās ievirzes. Spēs godam aizstāvēt Latvijas lauku ražotāju intereses. Latvijas Lauksaimniecības universitāte ir kļuvusi par mācību centru, bet tai ir jākļūst arī par lauksaimniecības zinātnes centru.

Universitātes profesoriem ir jābūt arī starp savā nozarē zinošākajiem un spējīgākajiem zinātniekiem, kuru vadīto un realizēto pētījumu rezultāti palīdzēs paaugstināt mūsu ražošanas konkurētspēju, efektivitāti un caur to arī ražotāju labklājības līmeni. Tas palīdzēs profesoriem savās lekcijās būt pietiekami kompetentiem un studentu cienītiem. Ir labi, ka arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas sastāvā ir tik daudz cienījamu profesoru no Latvijas Lauksaimniecības universitātes. Cerams, ka viņiem drīzumā pievienosies izaudzināti jauni un perspektīvi sekotāji.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes zināšanu potenciāls nedrīkst palikt vienīgi profesoru galvās un studentu kladēs. Tam ir jāturpina pastāvīgs ceļš pie sava adresāta — lauku ražotājiem.

Latvijas Lauksaimniecības universitāte varētu izmantot savu mācībspēku un zinātnieku uzkrāto zināšanu potenciālu un piedalīties Latvijas lauksaimnieku ikdienas izglītošanas darbā, veidojot un attīstot sadarbību ar sekmīgi strādājošo Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju dienestu. Konsultāciju dienests nevarēs labi izglītot zemniekus, ja Latvijas Lauksaimniecības universitātes un citu institūciju zinātnieki, speciālisti un praktiķi negatavos pieejamus mācību metodiskos materiālus. Katram ir jādara savs darbs. Tā būtu izšķērdība, ja profesors konsultētu zemnieku elementāros ražošanas tehnoloģijas jautājumos, tajā pašā laikā nepadarot pieejamus savu jaunāko pētījumu rezultātus.

Revolūcija ir beigusies. Ir sācies darīšanas un labklājības tuvināšanas laiks. Tam bieži vajag daudz vairāk prāta un izturības.

Spēku mums visiem!

Paldies.