Par Ministru prezidenta
Andra Šķēles iesniegumu Ģenerālprokuratūrā

Šī gada 16. janvārī Ministru prezidents Andris Šķēle vērsās ar iesniegumu Latvijas Ģenerālprokuratūrā.

Andra Šķēles iesniegumā tika izteikts lūgums izvērtēt Jāņa Ādamsona izteikumus presē un dot galīgu slēdzienu par to, vai J.Ādamsona kunga minētie fakti atbilst patiesībai un, ja ne, vai šādu izdomājumu izplatīšana nesatur LR KK 127.p. 3. daļā paredzētā nozieguma pazīmes.

Tāpat minētajā iesniegumā A.Šķēles kungs lūdza Ģenerālprokuratūru izvērtēt, vai Drošības policijas darbinieki nav pieļāvuši likuma pārkāpumus, veicot operatīvās darbības, kas saistītas ar informācijas vākšanu par A.Šķēli.

Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesu izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokurors V.Burkāns ar 1996. gada 15. aprīļa vēstuli un tai klātpievienoto lēmuma norakstu informēja Ministru prezidentu A.Šķēli par to, ka, pamatojoties uz radio un presē publicēto informāciju un A.Šķēles iesniegumu, saskaņā ar LR KPK 109.p. LR Ģenerālprokuratūrā tika izveidota grupa, kura veica iepriekšminēto jautājumu pārbaudi, kā arī par veiktās pārbaudes rezultātiem.

Informācija par to, ka prokuratūrā ir noslēdzies darbs pie A.Šķēles kunga iesnieguma pārbaudes un ka Ģenerālprokuratūra ir pieņēmusi lēmumu atteikties no krimināllietas ierosināšanas pret A.Šķēli, jo

operatīvās uzskaites lietā fiksētajās darbībās un prokuratūras pārbaudes gaitā noskaidrotajā nav konstatētas nozieguma pazīmes,

ir izskanējusi arī masu informācijas līdzekļos.

Pats Ministru prezidents līdz šim netika paudis savu viedokli par minētās pārbaudes rezultātiem.

Iepazinies ar pārbaudes materiāliem, Ministru prezidents uzskata, ka minētais gadījums ir vērtējams kā ilustrācija tam, cik zemu ir degradējusies Latvijas politiskā vide, cik netīri paņēmieni tiek izmantoti politiskajā cīņā, un tam, kā dienesta stāvoklis un valsts uzturētas tiesībsargājošās iestādes ir tikušas izmantotas personīgu vai partijisku interešu vārdā.

Ģenerālprokuratūras atzinumā ir teikts:

“Sakarā ar Šķēles iesniegumu tika pārbaudīta operatīvās darbības subjekta — Drošības policijas — darbība, vācot informāciju un strādājot operatīvās uzskaites lietā.

No minētās lietas, kā arī no attiecīgo darbinieku paskaidrojumiem redzams, ka mērķtiecīga operatīvā darbība tika uzsākta, nevis izejot no iegūtās informācijas, bet ar noteiktu orientāciju iegūt kompromitējošus materiālus par A.Šķēli un viņa partneriem biznesā. Par to liecina operatīvās uzskaites lietai piešķirtais kodētais nosaukums “Pasūtījums”, kā arī operatīvā procesa pārkāpumi, kas tika pieļauti līdz operatīvās lietas ierosināšanai. Par to liecina arī fakts, ka A.Šķēle nav potenciālo aizdomās turēto personu lokā “Lata International” darbības saistībā.

Darbības motīvi noteikuši arī veidu, un proti:

jebkura vēlamā informācija pieņemta bez pietiekamas novērtēšanas, daudzos gadījumos slepenajā sadarbībā iesaistītās personas ziņojušas nevis par viņām zināmiem faktiem, bet gan izteikušas savus pieņēmumus. Praktiski visas informācijas bija atstātas bez pārbaudes, kaut to veikšanai nebija nepieciešami nedz lieli spēki, nedz līdzekļi.

Elementāri noskaidrojama lieta, kā, piemēram, gatera neatrašanās pie A.Šķēles brāļa, netika veikta. To, ka A.Šķēlem nebija rīkotāja tiesības minētajā Luksemburgas bankā, ka A.Šķēle nebija praktiski saistīts ar “Lata International” darbību, jau bija nodibināts krimināllietas ietvaros.”

Līdz ar to Ģenerālprokuratūras atzinums, kurš kopumā aizņem 12 lapas un ietver sevī visu J.Ādamsona kunga runās minēto apvainojumu atspēkojumu, ļauj apgalvot, ka Drošības policijas veiktā operatīvās uzskaites lieta, kuras materiālos tika balstīti gan J.Ādamsona kunga izteikumi, gan citas publikācijas presē, acīmredzot bija politisks pasūtījums ar mērķi nepieļaut A.Šķēles kļūšanu par Latvijas Republikas Ministru prezidentu.

Ģenerālprokuratūras atzinumā diemžēl nav nekādas informācijas par to, kas bija šī pasūtījuma izdarītāji, kā arī nekādas norādes uz to, ka kāds varētu tikt saukts pie atbildības par notikušo.

Nav noskaidrots arī tas, kurš ir koordinējis šo pret A.Šķēli vērsto kampaņu, organizējis Drošības policijas iesaistīšanos tajā, un tas, kā minētās lietas materiāli nonāca atsevišķu žurnālistu rīcībā.

Tas nozīmē, ka šobrīd neviens nenes atbildību par centieniem politiskās interesēs safabricēt lietu pret sev nevēlamu personu un neviens neatbild par to, ka šāda situācija Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas struktūrās ir bijusi iespējama.

Tas, ka sarunu noklausīšanās, izsekošana, kuru valsts tiesībsargājošās institūcijas veic politiskās interesēs, izpildot politisku pasūtījumu, ir pilnīgi nepieņemami gan no morālā un valstiskā, gan arī no tiesiskā viedokļa.

Šis gadījums ir viennozīmīgi vērtējams kā apkaunojums mūsu valstij, tās tiesiskumam, brīvībai un demokrātijai.

Atliek vienīgi cerēt, ka šis bija pirmais un paliks arī pēdējais pasūtījums Latvijas Republikas tiesībsargājošo institūciju darbā un ka politiskas incestomānijas apsēstu politisko pasūtītāju visvarenības laiks ir pagājis.

Kā liecina atzinums, Ģenerālprokuratūra ir nolēmusi

par Drošības policijas darbinieku pieļautajiem pārkāpumiem, vedot minēto operatīvās uzskaites lietu, nosūtīt iesniegumu LR iekšlietu ministram.

Nav šaubu, ka uz šo iesniegumu tiks reaģēts pēc būtības un saņemta atbilde, kas, cerams, ļaus noskaidrot tos, kas patiesībā stāv aiz šīs lietas.

Ģenerālprokuratūras atzinumā tāpat ir teikts:

“Novērtējot J.Ādamsona runas uzbūvi, minētos faktus, kā arī Drošības policijas iesniegtos operatīvos materiālus, nav šaubu, ka runātājs pilnīgi vai daļēji bijis iepazinies ar operatīvās uzskaites lietu un savu uzstāšanos pilnībā balstījis uz to.”

Notikušā analīze diemžēl liecina arī par to, ka ne tikai Drošības policija, bet arī atsevišķi preses pārstāvji ir izpildījuši noteiktu politisku pasūtījumu.

Kompromitējošu izdomājumu pilni materiāli un tajos publicētie safabricējumi, kas parādījās dažos masu informācijas līdzekļos pirms A.Šķēles nominēšanas par Ministru prezidentu, pilnībā sakrīt ar pasūtītās operatīvās lietas materiāliem pēc to satura, stila, formas un mērķa. Tie, tāpat kā J.Ādamsona kunga uzstāšanās, ir balstīti uz operatīvās lietas materiāliem un neietver nekādu papildu informāciju, kas varētu būt radusies žurnālistiskas izmeklēšanas, patstāvīgas informācijas vākšanas vai kādā citā ceļā.

Aina nepārprotami ir ļoti nožēlojama.

Ir ļoti skumji, bet ar izbrīna pilnu sašutumu nākas konstatēt, ka atsevišķās mūsu valsts dzīves jomās nekas nav mainījies kopš totalitārisma ziedu laikiem: politiskās interesēs īpašas iekšlietu struktūras vāc informāciju un tad safabricētā veidā nodod to sev uzticīgiem žurnālistiem.

Jebkurā gadījumā vēl vienu reizi pierādās, ka jāmazgājas ir tam, kurš ir apliets ar dubļiem.

Ģenerālprokuratūras atzinumā ir teikts: novērtējot J.Ādamsona 1995. gada 21. decembra runā pausto par Šķēles iespējamajiem tiesībpārkāpumiem un noziegumiem, balstoties uz pārbaudē noskaidroto, jāsecina, ka viņa izteiktie pieņēmumi neatbilst patiesībai.

Šis secinājums, protams, nedod nekādu gandarījumu, taču, cerams, ar to ir noslēgusies kāda ļoti nožēlojama un daudzus nevainīgus cilvēkus aizskaroša nomelnošanas kampaņa.

Ministru prezidents atvainojas visiem saviem draugiem, radiem, paziņām un bijušajiem darbabiedriem, kuriem radās neērtības un kuru ikdienas darba vai privātās dzīves ritms tika izjaukts sakarā ar prokuratūras darbu pie viņa iesnieguma pārbaudes, un lūdz par šo neērtību rašanos vainot tikai viņu.

Jurģis Liepnieks,
Ministru prezidenta palīgs

1996. gada 26. aprīlī