Ministru kabineta noteikumi Nr. 195

Rīgā 1996. gada 4. jūnijā (prot. nr.30. 8. §)

 Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" normu piemērošanas noteikumi

Izdoti saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 5.pantu

1.Šie noteikumi nosaka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (turpmāk tekstā — "likums") (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 22./23.nr.; Latvijas Vēstnesis, 1994,7., 130.nr.; 1995,34.,94.nr.; 1996,46.nr.) 17.panta septiņpadsmitās un astoņpadsmitās daļas piemērošanas kartību.

2. Likuma 17.panta septiņpadsmitajā daļā minētie noteikumi ir piemērojami maksājumiem, kuri tiek izmaksāti jebkurai personai, kas atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, kura minēta Ministru kabineta 1995.gada 31.marta noteikumos nr.69 "Noteikumi par beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām" (Latvijas Vēstnesis, 1995, 51.nr.).

3. Likuma 17.panta septiņpadsmitās daļas piemērošanai jēdziens "maksājumi" nozīmē jebkurus maksājumus, kas samazina to maksātāja apliekamo ienākumu, ieskaitot procentus, autoratlīdzību, maksājumus par visu veidu pakalpojumiem, maksājumus faktisko izdevumu atlīdzināšanai, apdrošināšanas maksājumus, galvojuma naudas un rokasnaudas, ko iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji — Latvijas rezidenti vai nerezidenti, kuriem saskaņā ar likumu jāiesniedz iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarācija (turpmāk tekstā—"nodokļa maksātājs"), — izmaksā jebkurai personai, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā neatkarīgi no tā, vai minētie maksājumi tiek izdarīti, izmantojot bezskaidras naudas norēķinus, vai izmaksāti skaidrā naudā.

4. Ja nodokļa maksātājs atmaksā aizdevumu un procentus par aizdevumu, kas saņemts no personas, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, nodoklis jāietur tikai no maksājamo procentu summas.

5. Ja personai, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, ir atvērts konts Latvijas Republikā reģistrētā kredītiestādē un attiecīgā persona no minētā konta veic maksājumus, kuru saņēmēja ir cita persona, kas atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, un šo maksājumu rezultātā samazināts nodokļa maksātāja apliekamais ienākums, tiek uzskatīts, ka minētos maksājumus veic nodokļa maksātājs un attiecībā uz tiem ir piemērojama likuma 17.panta septiņpadsmitā daļa.

6. Ja nodokļa maksātājs uzskata, ka viņa veiktajiem vai veicamajiem darījumiem (maksājumiem) ar minētajām personām ir piemērojama likuma 17.panta astoņpadsmitā daļa (Valsts ieņēmumu dienests var atļaut neieturēt nodokli saskaņā ar minētā panta septiņpadsmitās daļas noteikumiem), nodokļa maksātājam pirms maksājumu izdarīšanas jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienesta nodaļā pēc viņa dzīves (reģistrācijas) vietas iesniegums-pieprasījums nepiemērot likuma 17.panta septiņpadsmitajā daļā paredzētos noteikumus viņa darījumiem (maksājumiem) ar minētajām personām.

7. Šo noteikumu 6.punktā minētajā iesniegumā—pieprasījumā jānorāda darījumu raksturs, būtība un piemērojamās cenas, kā ari jāpaskaidro, kādi apstākļi ir noteikuši nepieciešamību veikt darījumus ar personām beznodokļu vai zemu nodokļu valstīs vai teritorijās, jāapliecina, ka minētais darījums nenotiek, lai samazinātu nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu vai nemaksātu nodokļus Latvijā, un ka nodokļa maksātājs vai ar nodokļa maksātāju saistītās personas vai uzņēmumi nav līdzdalībnieki personā — maksājumu saņēmējā. Minētajā iesniegumā—pieprasījumā jāsniedz arī jebkura cita būtiska informācija, kas Valsts ieņēmumu dienestam atvieglo lēmuma pieņemšanu. Ja Valsts ieņēmumu dienests pieprasa, jāiesniedz dokumenti (līgumi, muitas deklarācijas, preču transporta pavadzīmes u.c.), kas apstiprina darījumu faktisko izpildi.

8. Nodokļa maksātājs drīkst nepiemērot likuma 17.panta septiņpadsmitajā daļā minētos noteikumus (drīkst neieturēt nodokli pēc 25% likmes) tikai pēc tam, kad ir saņemta Valsts ieņēmumu dienesta rakstiska atļauja neieturēt nodokli no atļaujā norādītajiem maksājumiem vai no maksājumiem par atļaujā minēto darījumu izpildi.

9. Valsts ieņēmumu dienestam jāizskata šo noteikumu 6.punktā minētais iesniegums-pieprasījums un ne vēlāk kā 30 dienu laikā no iesnieguma-pieprasījuma saņemšanas dienas jāizsniedz nodokļa maksātājam rakstiska atļauja neieturēt nodokli vai atteikums izsniegt minēto atļauju.

10. Izsniedzot šo noteikumu 9.punktā minēto atļauju, Valsts ieņēmumu dienestam tajā jānorāda, uz kādiem darījumiem vai maksājumiem attiecas izsniegtā atļauja un kāds ir atļaujas derīguma termiņš. Valsts ieņēmumu dienests nedrīkst nodokļa maksātājam izsniegt vispārēju atļauju, kas piemērojama attiecībā uz visiem nodokļa maksātāja veiktajiem darījumiem vai maksājumiem, nenorādot konkrētus darījumus un to dalībniekus (maksājumu saņēmējus).

11. Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības atļaut neieturēt nodokli saskaņā ar likuma 17.panta septiņpadsmitajā daļā minētajiem noteikumiem gadījumos, kad nodokļa maksātājs pamatoti pierāda, ka minētie maksājumi netiek izdarīti, lai samazinātu šī maksātāja apliekamo ienākumu un nemaksātu vai samazinātu Latvijā maksājamos nodokļus. Nosakot, vai maksājumi netiek izdarīti minētajos nolūkos, Valsts ieņēmumu dienestam jāņem vērā šādi apstākļi:

11.1. vai maksājumu izdarīšana pamatojas uz reālu ekonomisko darbību;

11.2. vai nodokļa maksātājam ir ilgstoši un stabili ekonomiskie sakari ar personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas beznodokļu vai zemu nodokļu valstīs vai teritorijās, un vai šie ekonomiskie sakari atbilst nodokļa maksātāja veicamās uzņēmējdarbības specifikai;

11.3. vai maksājumu izdarīšanas rezultātā nodokļa maksātāja apliekamais ienākums netiek samazināts lielākā apjomā, nekā tas tiktu samazināts, ja maksājumu saņēmējs būtu rezidents vai nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā;

11.4. vai nodokļa maksātājs nav tiešs vai netiešs līdzdalībnieks personā, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā;

11.5. vai nodokļa maksātājs un persona, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, nav uzskatāmi par saistītiem uzņēmumiem likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (Latvijas Vēstnesis, 1995, 32., 168.nr.; 1996, 46.nr.) l.panta trešās daļas 5.punkta izpratnē;

11.6. jebkuri citi faktiskie apstākļi un nosacījumi, kuros notiek attiecīgie darījumi vai kuri ietekmē attiecīgos darījumus un uz kuriem pamatojoties var tikt pieņemts lēmums par nodokļa neieturēšanu atbilstoši likuma 17.panta astoņpadsmitajā daļā minētajiem noteikumiem.

12. Valsts ieņēmumu dienests nedrīkst nepamatoti atteikt izsniegt nodokļa maksātājam atļauju neieturēt nodokli saskaņā ar likuma 17.panta septiņpadsmitajā daļā minētajiem noteikumiem, ja nodokļa maksātājs pierādījis, ka ir izpildītas likuma 17.panta astoņpadsmitajā daļā un šajos noteikumos noteiktās prasības, kuru izpilde ir nepieciešama, lai saņemtu minēto atļauju.

Piemērs.

Latvijas rezidents pērk no beznodokļu vai zemu nodokļu valsts vai teritorijas rezidenta preces (produkciju, pusfabrikātus), kuras faktiski tiek ievestas Latvijā to tālākai realizācijai, pārstrādei vai komplektēšanai. Preces (produkcija, pusfabrikāti) tiek iegādātas par cenām, kas nav augstākas par tirgus cenām. Šādā gadījumā Valsts ieņēmumu dienests var atļaut neieturēt nodokli no summām, kuras Latvijas rezidents maksā par precēm (produkciju, pusfabrikātiem), kuras tiek (ir) ievestas Latvijā to realizācijai, pārstrādei vai komplektēšanai.

Ministru prezidenta vietā— izglītības un zinātnes ministrs,
Ministru prezidenta biedrs M.Grīnblats

Finansu ministrs A.G.Kreituss