PROJEKTI, KONCEPCIJAS, PROGRAMMAS, PLĀNI

Likumprojekts

Par informāciju, tās izmantošanu un aizsardzību

Iesniedz Saeimas frakcija "Latvijai"

1. pants. Likuma uzdevums

Šis likums nosaka Latvijas Republikā (Latvijas Republikas teritorijā, kā arī tās diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs):

1) fizisku un juridisku personu tiesības iegūt, uzkrāt, apstrādāt un izmantot informāciju;

2) informācijas glabāšanas un izmantošanas kārtību, paredzot valstiskās informācijas pieejamību, kā arī gadījumus, kad tā var tikt ierobežota;

3) privātas un valstiskas informācijas, tajā skaitā valsts noslēpuma, aizsadzību.

 

2. pants. Likumā lietotie termini

Informācija — šī likuma izpratnē — neatkarīgi no glabāšanas veida uz materiāla nesēja (vai dažādiem nesējiem) vai sakaru kanālā rakstveidā, skaņas, elektroniskā vai citā formā nofiksēts identificējams ziņu kopums par personām, priekšmetiem, faktiem, notikumiem, parādībām un procesiem.

Valstiska informācija — informācija, kas ir Latvijas valsts, pašvaldību vai to iestāžu īpašumā.

Nevalstisks subjekts — fiziska vai juridiska persona, kas nav valsts, pašvaldība vai to sastāvā, pakļautībā vai pārraudzībā esoša iestāde. Par nevalstiskiem subjektiem šī likuma izpratnē uzskatāmi arī uzņēmumi ar valsts kapitāla daļu, ja tie netiek uzturēti par valsts pamata vai speciālo, vai arī pašvaldību budžeta līdzekļiem.

Privāta informācija — nevalstiska subjekta īpašumā esoša informācija.

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

3. pants. Tiesības rīkoties ar informāciju

Latvijas valstij un pašvaldībām, to iestādēm, kā arī fiziskām un juridiskām personām ir tiesības meklēt, iegūt, glabāt, uzkrāt, apstrādāt un izmantot informāciju.

4. pants. Čpašuma tiesības uz informāciju

Informācija var būt gan Latvijas valsts un pašvaldību, gan arī fizisku un juridisku personu īpašumā. Latvijas Republikas likumi aizsargā īpašuma tiesības uz informāciju, tāpat kā tie aizsargā jebkuras citas īpašuma tiesības.

 

5. pants. Valstiskās informācijas pieejamība

Latvijas valsts un pašvaldību, kā arī to iestāžu rīcībā esošā informācija ir publiski pieejama, ja šajā vai citos likumos nav noteikts citādi.

Katram Latvijas iedzīvotājam un katrai LR reģistrētai juridiskai personai ir tiesības prasīt un saņemt valsts un pašvaldību, kā arī to iestāžu rīcībā esošo publiski pieejamo informāciju.

 

6. pants. Privātas informācijas lietošanas kārtība

Nevalstiskie subjekti paši nosaka to īpašumā esošās informācijas lietošanas kārtību, ciktāl tas nav pretrunā ar likumu un saistībām, ko šie subjekti uzņēmušies. Nav pieļaujama ar likumu nemotivēta šīs noteiktās kārtības pārkāpšana no valsts vai citu tiesību subjektu puses.

 

II nodaļa. Valstiskās informācijas pieejamība un tās ierobežojumi

7. pants. Ierobežojumi valstiskās informācijas pieejamībai

Vispārēja pieeja valstiskai informācijai var tikt ierobežota tikai šādos gadījumos:

1) informācija ir likumā noteiktā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu (IV nodaļa),

2) informācija attiecas uz fiziskas personas privāto dzīvi (10. pants),

3) informācija attiecas uz uzņēmējdarbības noslēpumiem (11. pants),

4) informācija ir paredzēta iestādes iekšējai lietošanai (12. pants).

 

8. pants. Informācija, kuras pieejamība nevar tikt ierobežota

Neskatoties uz 7. pantā paredzētajām iespējām, vispārēja pieejamība nevar tikt ierobežota šādai informācijai:

1) informācija (tajā skaitā likumi un citi tiesību akti) par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, sabiedrisko un cita veida organizāciju tiesisko statusu, kā arī pilsoņu tiesībām, brīvībām un pienākumiem, un to realizācijas kārtību;

2) informācija par valsts un pašvaldību saimniecisko un finansiālo stāvokli, izņemot Valsts noslēpumu sarakstā paredzētās ziņas;

3) informācija par veselības aizsardzības sistēmu, izglītības sistēmu, par ekoloģisko, meteoroloģisko, sanitāri epidemioloģisko, sociālo un demogrāfisko situāciju, par socioloģisko pētījumu rezultātiem;

4) informācija par stihiskām nelaimēm un katastrofām, kā arī par to sekām;

5) informācija par kriminogēno situāciju, korupciju, amatpersonu prettiesiskām darbībām, cilvēktiesību pārkāpumiem;

6) informācija par darba tirgu, kā arī informācija par darba algu, atvieglojumiem un garantijām, kas paredzētas valsts vai pašvaldību iestāžu amatpersonām un darbiniekiem;

7) informācija par Latvijas Republikas pamata un speciālo, kā arī pašvaldību budžeta plānojumu un izpildi, izņemot atsevišķas Valsts noslēpumu sarakstā ietvertas asignējumu izmantošanas pozīcijas;

8) informācija par valsts, pašvaldību un to iestāžu noslēgtajiem līgumiem, kas paredz maksājumu izdarīšanu no budžeta līdzekļiem, kā arī par šo līgumu izpildes gaitu, ja šo budžeta līdzekļu izmantošanas kārtību nesargā Valsts noslēpumu saraksts;

9) informācija, kuras slēpšana būtu Latvijas Republikas Satversmē, likumos un Latvijas Republikas divpusējos vai daudzpusējos starptautiskajos līgumos atzīto cilvēktiesību pārkāpums.

 

9. pants. Aizliegums ierobežot informācijas pieejamību

Valstiskai informācijai aizliegts ierobežot pieejamību vai piešķirt valsts noslēpuma statusu ar mērķi kādas fiziskas, juridiskas personas vai institūcijas interesēs slēpt likumu vai citu tiesību aktu pārkāpumus, darba neefektivitāti, administratīvās kļūdas, lai novilcinātu informācijas sniegšanu.

 

10. pants. Informācija par fizisko personu privāto dzīvi

Par informāciju, kas attiecas uz fizisko personu privāto dzīvi, tiek uzskatītas ziņas par personu un to ģimenes locekļu personas kodu, reģistrācijas kodiem valsts nozīmes datu bāzēs, pilsonības piederību, civilstāvokli, dzīvesvietu, sodāmību, ienākumiem (ienākumu deklarācijas), piederošo autotransportu un nekustamo īpašumu, piederību reliģiskām un politiskām organizācijām, attiecībām ar citām personām, kā arī informācija par to veselības stāvokli.

Valsts un pašvaldību institūciju, kā arī citu tiesību subjektu pienākums ir neizpaust to rīcībā esošo informāciju par fizisko personu privāto dzīvi, izņemot likumos paredzētos gadījumus. Ja likumos nav noteikts citādi, informāciju par fiziskām personām var sniegt tikai ar viņa piekrišanu.

 

11. pants. Uzņēmējdarbības noslēpumi

Par uzņēmējdarbības noslēpumiem tiek uzskatīta informācija, kuras izpaušana var radīt kaitējumu personas vai uzņēmuma saimnieciskajai darbībai. Uzņēmējdarbības noslēpums ir informācija, kuru citas personas var izmantot negodīgai konkurencei savas saimnieciskās darbības vai citās interesēs. Uzņēmējdarbības noslēpums ietver sevī informāciju par ražošanas metodēm, darbības analīzēm un aprēķiniem, ziņas par kontu stāvokli bankās un biznesa plāniem.

Par uzņēmējdarbības noslēpumu nevar tikt uzskatīta informācija, kas ir reiz darīta publikai pieejama.

Izņemot likumos paredzētos gadījumus, valsts un pašvaldību institūciju, kā arī citu tiesību subjektu pienākums ir neizpaust to rīcībā esošo informāciju, kas satur trešo personu uzņēmējdarbības noslēpumus.

Fizisko un juridisko personu uzņēmējdarbības noslēpumu aizsardzība nedrīkst ierobežot institūciju, citu fizisko un juridisko personu tiesības saņemt informāciju, kas ir vispārpieejama saskaņā ar likumu.

 

12. pants. Iestādes iekšējā informācija

Par iestādes iekšējo informāciju tiek uzskatīta informācija, kas iestādei nepieciešama, veicot sagatavošanas darbus lietas kārtošanai, t.i., iekšējās apspriedes, lai pieņemtu lēmumu, izveidotu darbības plāna skices, piemērotu izpildei likumu.

Par iestādes iekšējo informāciju var tikt uzskatīti arī neapstrādātu (neizvērtētu) datu apkopojumi.

Par iestādes iekšējo informāciju netiek uzskatīti izejošie dokumenti un cita informācija, kas tiek izmantota publiskajās diskusijās.

 

13. pants. Tiesības pieprasīt informācijas mainīšanu

Izņemot likumos atrunātos gadījumus, fiziskām un juridiskām personām ir tiesības iepazīties ar valsts vai pašvaldību institūcijās, kā arī valstiskas nozīmes datu bāzēs uzkrāto informāciju par sevi, pārliecināties par datu pareizību.

Konstatējot kļūdu, personām ir tiesības pieprasīt labojumu izdarīšanu un, ja par personu savākti likumā neatļauti dati, tiesības pieprasīt to dzēst.

 

III nodaļa. Valstiskās informācijas pieejamības

nodrošināšanas kārtība

14. pants. Informācijas uzskaitījuma reģistri

Katra valsts un pašvaldību iestāde reģistrē tās rīcībā esošo publiski pieejamo informāciju speciāli iekārtotā informācijas uzskaitījuma reģistrā (kartotēkā, žurnālā vai datora datu bāzē), norādot tajā:

1) informācijas veidu,

2) informācijas nosaukumu, dokumentiem norādot nepieciešamos rekvizītus atbilstoši lietvedības standartam,

3) par informāciju atbildīgo personu (informācijas autoru), tās vārdu, uzvārdu un amatu.

Informācijas uzskaitījuma reģistrs katrā iestādē ir atklāti pieejams. Iestādes vadītājs ir atbildīgs par to, lai informācija šajā reģistrā būtu aktuāla un tā būtu ērti pieejama visiem informācijas pieprasītājiem.

 

15. pants. Atbildība par informācijas pieejamības nodrošināšanu valsts institūcijās

Par informācijas pieejamības nodrošināšanu katrā valsts vai pašvaldības iestādē ir atbildīgs tās vadītājs. Iestādes vadītājs var deleģēt šo atbildību kādam no iestādes darbiniekiem.

 

16. pants. Ministru kabineta un citu institūciju pienākumi informācijas pieejamības nodrošināšanā

Ministru kabinets izstrādā kārtību, kādā saskaņā ar šo likumu nodrošināma visas valsts pārvaldes un pašvaldību informācijas efektīva pieejamība sabiedrībai, kā arī uzņemas atbildību par šīs kārtības ievērošanu valsts pārvaldes institūcijās. Atbildību par visas konkrētas pašvaldības un tās iestāžu informācijas pieejamību sabiedrībai uzņemas attiecīgā pašvaldība.

Ministru kabinets nodrošina šī likuma 7. pantā minētās informācijas, kā arī valsts tiesiskās informācijas publikāciju un efektīvu pieejamību sabiedrībai.

Ministru kabinets katru gadu publicē informatīvu materiālu ar adresēm un telefoniem personām, kuras ir atbildīgas par informācijas sniegšanu visās valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās, kā arī kur katrā no šīm iestādēm iesniedzams informācijas pieprasījums.

 

17. pants. Informācijas ieguves veidi

Informāciju valsts un pašvaldību institūcijās var saņemt:

1) uz vietas, saņemot to bezmaksas konsultāciju gadījumos, ja pieprasītā informācija nav papildus jāpārbauda vai jāapstrādā, nav nepieciešams izgatavot dokumentu u.c. kopijas;

2) saņemot dokumentu kopijas;

3) saņemot reprodukciju ar fotokopijas palīdzību vai citu tehnisko līdzekļu palīdzību, izmantojot vizuālos vai skaņas līdzekļus.

Samaksas apmēru par informācijas un dokumentu sniegšanu nosaka Ministru kabinets. Šī samaksa nedrīkst būtiski pārsniegt izdevumus, kas rodas sakarā ar izsniedzamās informācijas vai dokumenta pagatavošanu.

Saeima, Ministru kabinets, valsts kontroles un tiesībaizsardzības institūcijas informāciju saņem bez maksas.

 

18. pants. Informācijas pieprasījums

Informācijas pieprasījumu var iesniegt rakstveidā vai mutvārdos.

Pieprasījumā ir jānorāda dokumenta vai citas informācijas, kuru vēlas saņemt, nosaukums. Valsts institūcija nav tiesīga prasīt no informācijas pieprasītāja ziņas par tā personu, kas nav vajadzīgas, lai tehniski nodrošinātu prasītās informācijas piegādi.

Informācijas pieprasītājam nav jāpaskaidro, kādam nolūkam informācija nepieciešama.

 

19. pants. Informācijas pieprasījuma izskatīšanas un apmierināšanas kārtība

Gadījumos, kad pieprasīto informāciju nav iespējams sniegt nekavējoties pieprasījuma dienā, institūcija 7 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas:

1) nosaka datumu, laiku un veidu, kādā ieinteresētā persona var iepazīties ar informāciju uz vietas iestādē;

2) izsniedz pieprasītās kopijas, izrakstus, reprodukcijas u.c.;

3) sniedz rakstisku atbildi pieprasītājam, paskaidrojot iemeslus, kāpēc, ievērojot šī likuma prasības, informācijas sniegšana tiek atteikta;

4) nosūta pieprasījumu citai — šajā lietā kompetentai — iestādei, par to paziņojot iesniedzējam.

Lai nodrošinātu masu informācijas līdzekļu pārstāvju tiesības, institūcijas sniedz informāciju pieprasījuma dienā, bet gadījumos, kad nepieciešams informāciju papildus pārbaudīt vai apkopot, masu informācijas līdzekļiem to sniedz ne vēlāk kā piecu dienu laikā.

Ja objektīvu iemeslu dēļ informāciju nav iespējams sagatavot septiņu dienu laikā — ir nepieciešama papildu pārbaude, jāpieprasa papildu ziņas u.c. — ,informācija jāsniedz 30 dienu laikā. Šajā gadījumā informācijas pieprasītājam 7 dienu laikā jāsniedz motivēti paskaidrojumi, kāpēc informācijas sniegšana tiek aizkavēta.

 

20. pants. Tiesības informācijai ierobežot pieejamību

Norādot šajā likumā paredzēto pamatojumu, ierobežot pieejamību informācijai ir tiesīgs iestādes vadītājs, izdodot rīkojumu.

Lēmumu par atteikšanos sniegt pieprasītājam ierobežotas pieejas informāciju paraksta iestādes vadītājs.

 

21. pants. Tiesības pārsūdzēt atteikumu sniegt informāciju

Jebkura fiziska vai juridiska persona Latvijas Civilprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā ir tiesīga pārsūdzēt tiesā institūciju amatpersonu un darbinieku rīcību, ar kuru aizskartas tās tiesības saņemt informāciju, ja:

1) institūcija likumā noteiktajā termiņā nav sniegusi atbildi informācijas pieprasītājam;

2) institūcija atteikusies sniegt informāciju, bez likumīga pamata pieņemot lēmumu noteikt informācijai ierobežotas pieejamības vai valsts noslēpuma statusu.

Institūcijai ir jāpierāda, ka noraidījums sniegt informāciju ir bijis pamatots un saskaņā ar likumu.

 

IV nodaļa. Valsts noslēpums un tā aizsardzība

22. pants. Valsts noslēpums

(1) Valsts noslēpums ir politiskā, ekonomiskā, militārā, zinātniski tehniskā un cita veida informācija, kuras izpaušana vai nozaudēšana var iedragāt Latvijas Republikas suverenitāti, tās aizsardzības vai ekonomisko potenciālu, kaitēt Latvijas Republikas konstitucionālajai iekārtai un tās politiskajām interesēm un kura ir iekļauta Latvijas Republikas Saeimas apstiprinātajā informācijas sarakstā, kas ir Latvijas Republikas valsts noslēpums.

(2) Par valsts noslēpumu var tikt atzīta informācija par:

* valsts materiālo krājumu rezervēm;

* valsts institūciju darbības programmām ekstremālos apstākļos;

* kodoldegvielas rezervēm, kodoldegvielas, speciālo valsts un bīstamu kravu transportēšanu;

* valsts dokumentu, vērtspapīru, banknošu, monētu tehnoloģijas aizsardzības elementu lietošanu, ražošanas tehnoloģiju un ražošanu;

* valdības un speciālo sakaru sistēmām, šifriem un izmantojamo šifrtehniku;

* jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem, jauniem tehnoloģijas procesiem;

* sarunām ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām un līgumi līdz to parakstīšanas momentam, ja tas var kaitēt valstu savstarpējām attiecībām, valsts interesēm vai līgumu parakstīšanai;

* valsts aizsardzības un mobilizācijas plāniem;

* Nacionālo bruņoto spēku un valsts drošības iestāžu apgādi ar ieročiem, munīciju un speciālo tehniku;

* valsts pārvaldes struktūru un amatpersonu apsardzi;

* valsts drošības iestāžu struktūru, darbību un personālsastāvu.

(3) Valsts noslēpums ir Latvijas valsts īpašums.

 

23. pants. Valsts noslēpuma kategorijas

Informāciju, kura ir valsts noslēpums, pēc svarīguma sadala sevišķi slepenajā un slepenajā.

Slepenības pakāpe “sevišķi slepeni” tiek piešķirta informācijai, kura ir valsts noslēpums un kuras izpaušana vai nozaudēšana rada vai var radīt smagas sekas valsts interesēm.

Slepenības pakāpe “slepeni” tiek piešķirta informācijai, kura ir valsts noslēpums un kuras izpaušana vai nozaudēšana rada vai var radīt kaitējumu valsts interesēm.

 

24. pants. Valsts noslēpumu subjekti

Valsts noslēpumu subjekti ir valsts institūcijas vai citas juridiskās personas, kurām dotas speciālās Latvijas Republikas valdības pilnvaras un kuru darbība saistīta ar tādu ziņu izmantošanu un aizsardzību, kas ir valsts noslēpums.

 

25. pants. Valsts noslēpumu aizsardzības reglamentācija

Tās informācijas aizsardzību, kas ir valsts noslēpums, reglamentē šis likums un likumos noteiktajā kārtībā Latvijas Republikas valdība.

(1) Latvijas Republikas Ministru kabinets:

a) apstiprina valsts noslēpumu subjektu sarakstu;

b) likumā noteiktajā kārtībā gatavo grozījumus valsts noslēpumu sarakstā un apstiprina tos;

c) nosaka kārtību, kādā personas, kas ieņem šā likuma 30. panta (2) apakšpunktā paredzētos amatus, iepazīstināmas ar ziņām, kuras ir valsts noslēpums, kā arī kārtību, kādā šīs personas brīdināmas par atbildību, kas Latvijas Republikas likumos noteikta par to ziņu izpaušanu vai nozaudēšanu, kuras ir valsts noslēpums;

d) pagarina slepenības termiņu informācijai, kas ir valsts noslēpums;

e) apstiprina valsts institūciju normatīvos aktus, kas reglamentē tās informācijas aizsardzību, kas ir valsts noslēpums;

f) apstiprina slepeno dokumentu un informācijas lietvedības, glabāšanas, uzskaites un aizsardzības noteikumus;

g) nosaka kārtību, kādā informācija, kas ir valsts noslēpums, nododama citām valstīm vai starptautiskajām organizācijām, kā arī kārtību, kādā citu valstu pilsoņiem dodama atļauja strādāt vai iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums.

 

26. pants. Slepenības pakāpes noteikšana informācijai

Slepenības pakāpes noteikšana ir slepenības grifa “sevišķi slepeni”, “slepeni” un “dienesta” piešķiršana informācijai.

Slepenības grifs “sevišķi slepeni” un “slepeni” tiek piešķirts informācijai, pamatojoties uz Valsts noslēpumu sarakstu.

Slepenības grifs “dienesta” var tikt piešķirts informācijai, kas nesatur tiešā veidā valsts noslēpumu, bet kurā ir zināmas norādes vai atsauces uz to un kuras izpaušana vai nozaudēšana rada vai var radīt apstākļus tās noplūdei.

Konkrētai informācijai slepenības grifus piešķir valsts noslēpumu subjekti.

Valsts noslēpumu subjekti, pamatojoties uz Valsts noslēpumu sarakstu, sastāda tās informācijas precizētus sarakstus, kas ir valsts noslēpums un kas ir saistīta ar darbību, kura iekļauta šo subjektu kompetencē.

 

27. pants. Pagaidu slepenības pakāpes noteikšana informācijai, kas nav iekļauta Valsts noslēpumu sarakstā

Ja informācija nav paredzēta Valsts noslēpumu sarakstā, bet ir tik svarīga, ka tai ir jānosaka slepenība, valsts noslēpumu subjekts ir tiesīgs noteikt šādai informācijai pagaidu slepenību, piešķirot tai slepenības grifu “slepeni”.

Valsts noslēpumu subjektam, kas noteicis informācijai pagaidu slepenību, ir pienākums 10 dienu laikā iesniegt Latvijas valdībai motivētu lūgumu izdarīt papildinājumus Valsts noslēpumu sarakstā.

Ja valsts valdība tuvākajā valdības sēdē, bet ne vēlāk kā 20 dienas no lūguma iesniegšanas dienas, nav izdarījusi papildinājumu Valsts noslēpumu sarakstā,valsts noslēpumu subjektam ir jāatceļ noteiktā pagaidu slepenība.

 

28. pants. Atļauja darbam ar informāciju, kas ir valsts noslēpums

(1) Ieņemt amatus, kas saistīti ar tādas informācijas izmantošanu, kas ir valsts noslēpums, drīkst tikai personas, kurām ir attiecīga atļauja.

(2) Atļauju darbam ar informāciju, kas satur valsts noslēpumu, izsniedz valsts noslēpumu subjekts pēc kandidatūru saskaņošanas ar Satversmes aizsardzības biroju.

(3) Valsts drošības iestāžu darbinieku pārbaudi un atļaujas tiem strādāt ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, izsniedz neatkarīga Ministru kabineta komisija, kuras sastāvā neietilpst neviens no valsts drošības iestāžu darbiniekiem.

(4) Strādāt ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, personai atļauj:

a) ja tā ir Latvijas Republikas pilsonis;

b) ja ir personas rakstveida piekrišana veikt tās kandidatūras pārbaudi;

c) ja personisko un lietišķo īpašību ziņā, kā arī Latvijas valdības noteikto medicīnisko prasību ziņā persona ir derīga šim darbam;

d) ja ir personas rakstveida saistības glabāt informāciju, kas ir valsts noslēpums, un ja tā ir brīdināta par atbildību, kas Latvijas Republikas likumos noteikta par to ziņu izpaušanu vai nozaudēšanu, kas ir valsts noslēpums.

(5) Atļauju darbam ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, personai nedod:

a) ja persona ir sodīta par tīšu noziegumu vai saukta pie kriminālatbildības par šāda nozieguma izdarīšanu;

b) ja normatīvajos aktos noteiktajā kārtība atzīts, ka persona nav rīcībspējīga vai tās rīcībspēja ir ierobežota;

c) ja persona Latvijas Republikai naidīgās interesēs ir sadarbojusies vai uztur sakarus ar citu valstu specdienestiem;

d) ja persona slēpj vai sniedz nepatiesus biogrāfijas faktus vai nepatiesas ziņas par sevi, lai maldinātu amatpersonas, kas pārbauda tās kandidatūru;

e) ja persona bijusi atbrīvota no amata tāpēc, ka pārkāpusi noteikto kārtību darbā ar informāciju, kas ir valsts noslēpums;

f) ja persona ņemta operatīvajā uzskaitē sakarā ar operatīvās izstrādes lietu;

g) ja tā griezusies attiecīgās valsts institūcijās sakarā ar atteikšanos no Latvijas Republikas pilsonības.

(6) Strīdīgos gadījumos, kad valsts noslēpumu subjekta uzskati nesakrīt ar valsts drošības iestādes uzskatiem attiecībā par atļaujas izsniegšanu konkrētai personai, jautājuma izlemšana tiek nodota tiesai.

(7) Persona, kura uzskata, ka tai nepamatoti ir atteikts atļaujas izsniegšanā darbam ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, var pārsūdzēt šo valsts noslēpumu subjekta vai valsts drošības iestādes lēmumu tiesā.

 

29. pants. Atļauja darbam ar informāciju, kas nesatur valsts noslēpumu

Čpaša atļauja darbam ar informāciju, kas nesatur valsts noslēpumu (“dienesta”, atklātā), nav vajadzīga. To persona saņem vienlaicīgi ar pieņemšanu darbā valsts iestādē, ja darba līguma noteikumos tas nav atrunāts citādi.

 

30. pants. Atļauja iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums

(1) Iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, ir tiesības tikai tādai personai, kurai ir atļauja darbam ar šādu informāciju, turklāt tai ir tiesības iepazīties vienīgi ar to informāciju, kas saistīta ar šīs personas pienākumu izpildi.

(2) Atļauju iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, ja tā ir cita valsts noslēpumu subjekta rīcībā, personai izsniedz tās institūcijas vadītājs, kuras rīcībā ir šī informācija. Personas pienākums ir iesniegt tās institūcijas, kurā šī persona strādā, vadītāja mērķnorīkojumu. Norīkojumā ir jāapstiprina, ka personai ir atļauja darbam ar ziņām, kuras ir valsts noslēpums, kā arī jānorāda, ar kādām ziņām un kādā apjomā personai ir nepieciešams iepazīties, kā arī iepazīšanās pamatojums.

Ja tiek nolemts atteikt personai iespēju iepazīties ar norīkojumā uzrādīto informāciju, kas ir valsts noslēpums, tās institūcijas vadītājam, kura rīcībā ir šī informācija, ir pienākums pamatot savu lēmumu un 10 dienu laikā ar šo lēmumu iepazīstināt tās institūcijas vadītāju, kas personu norīkojusi.

(3) Iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, nepārsniedzot savas likumā noteiktās pilnvaras, ir tiesīgas šādas amatpersonas:

1) Valsts prezidents;

2) Saeimas priekšsēdētājs;

3) Ministru prezidents;

4) Saeimas deputāti;

5) Ministru kabineta locekļi;

6) Augstākās tiesas priekšsēdētājs;

7) Ģenerālprokurors;

8) Valsts kontrolieris;

9) Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks un komandieris;

10) Zemessardzes komandieris;

11) valsts drošības iestāžu vadītāji;

12) Latvijas Bankas prezidents.

(4) Citu valstu pilsoņiem atļauju iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, izsniedz Ministru kabinets, saskaņojot savu lēmumu ar Satversmes aizsardzības biroju, ja spēkā esošajos Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos tas nav atrunāts citādi.

Ministru kabineta rakstiskajā atļaujā valsts noslēpumu subjektam tiek norādīts, ar kādu informāciju, kādu iemeslu dēļ un kad ir tiesīga iepazīties minētā ārvalsts persona.

(5) Citu valstu pilsoņiem atļauju iepazīties ar informāciju, kas nesatur valsts noslēpumus, dod valsts noslēpumu subjekts, informējot par to augstākstāvošās instances un attiecīgās valsts drošības iestādes, ja tas Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos nav atrunāts citādi.

 

31. pants. Izsniegtās atļaujas darbam ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, anulēšana

(1) Atļauja darbam ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, tiek anulēta:

a) ja persona tiek atbrīvota no amata, kas saistīts ar tādas informācijas izmantošanu vai aizsardzību, kas ir valsts noslēpums;

b) ja persona tiek notiesāta par tīša nozieguma izdarīšanu;

c) ja noteiktajā kārtībā tiek atzīts, ka persona nav rīcībspējīga vai tās rīcībspēja ir ierobežota;

d) ja persona pārceļas uz pastāvīgu dzīvesvietu ārzemēs vai paliek dzīvot ārzemēs;

e) ja tiek konstatēts, ka atļauja personai dota nepamatoti;

f) ja persona ņemta operatīvajā uzskaitē sakarā ar operatīvās izstrādes lietu;

g) ja persona atsakās no Latvijas Republikas pilsonības.

(2) Atļauju darbam ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, anulē valsts noslēpumu subjekts vai valsts drošības iestādes savas kompetences ietvaros.

(3) Ja atļauja darbam ar informāciju, kura ir valsts noslēpums, tiek anulēta vai darba atiecības tiek izbeigtas, tas neatbrīvo personu no saistībām neizpaust informāciju, kas ir valsts noslēpums un dienesta laikā tai uzticēta vai kļuvusi zināma uz šā likuma 34. pantā noteikto laiku, kā arī no atbildības par šādas informācijas izpaušanu.

 

32. pants. Aizsardzības nodrošināšana informācijai, kas ir valsts noslēpums

Valsts noslēpumu subjektiem šajā likumā noteiktajā kārtībā ir jāorganizē un jānodrošina tās informācijas aizsardzība, kas ir valsts noslēpums.

 

33. pants. Valsts informācijas, kas nav valsts noslēpums, aizsardzība

Valsts informācija, kas nav valsts noslēpums un kuras aizsardzība nav speciāli atrunāta šajā likumā, tiek aizsargāta ar valsts noslēpumu subjektu, valsts pārvaldes struktūru un uzņēmumu normatīvajiem aktiem un noteikumiem.

 

34. pants. Slepenības termiņi informācijai, kas ir valsts noslēpums

(1) Informācijai, kas ir valsts noslēpums, tiek noteikta slepenība:

a) ar grifu “slepeni” klasificētai informācijai — uz 10 gadiem;

b) ar grifu “sevišķi slepeni” klasificētai informācijai — uz 20 gadiem, bet informācijai, kura ir saistīta ar operatīvās darbības slepenajiem darbiniekiem, — uz 75 gadiem.

(2) Slepenības termiņš skaitāms no brīža, kad tiek parakstīts dokuments, kas ietver informāciju, kas ir valsts noslēpums, vai no brīža, kad tiek noteikta slepenība šādai informācijai, ja slepenības noteikšanas datums tiek norādīts papildus.

(3) Ja valsts drošības apsvērumu dēļ ir nepieciešams noteiktās informācijas slepenības termiņu pagarināt, šo jautājumu pēc valsts noslēpumu subjekta vai valsts drošības iestāžu priekšlikuma lemj Latvijas Republikas valdība, kas slepenības termiņu var pagarināt līdz pieciem gadiem. Pagarinājumu skaits nav ierobežots, taču informācijas slepenības kopīgais termiņš nedrīkst pārsniegt 50 gadus.

(4) Valsts noslēpuma subjektam, kas nosaka informācijas slepenību, reizi piecos gados jānovērtē šīs informācijas slepenības lietderīgums un, ja nepieciešams, jāiesniedz Latvijas Republikas valdībai priekšlikumi par valsts noslēpumu saraksta precizēšanu.

 

35. pants. Slepenības termiņi informācijai, kas nav valsts noslēpums

Valsts informācijai ar slepenības grifu “dienesta” tiek ar valsts noslēpumu subjekta lēmumu noteikta slepenība no diviem līdz pieciem gadiem.

 

36. pants. Valsts informācijas glabāšana un kārtošana

(1) Dokumenti vai informācija, kas ir valsts noslēpums, glabājami, kārtojami un iznīcināmi atbilstoši valsts arhīva un valsts drošības iestāžu noteiktajai un Ministru kabineta apstiprinātajai slepeno dokumentu lietvedības, glabāšanas, kārtošanas un uzskaites un datorizētās slepenās informācijas datu aizsardzības vispārējai kārtībai.

(2) Dokumenti vai informācija, kas nav valsts noslēpums, glabājami, kārtojami un iznīcināmi atbilstoši valsts noslēpumu subjekta noteiktajai kārtībai.

 

37. pants. Slepenības atcelšana informācijai

(1) Ja ir beigušies šā likuma 34. un 35. pantā noteiktie slepenības termiņi vai ja attiecīgo apstākļu dēļ informācija zaudē slepenību pirms noteiktā termiņa, šīs informācijas slepenība atceļama un tai ir jakļūst sabiedrībai pieejamai.

(2) Par informācijas slepenības atcelšanu lemj valsts noslēpumu subjekts, kas slepenību noteicis, vai valsts noslēpumu subjekts, kura rīcībā ir šīs ziņas, kā arī valsts drošības iestādes savas kompetences robežās.

 

38. pants. Informācijas saņemšana no ārvalstīm un sūtīšana uz tām

Valsts struktūras saņem no ārvalstīm un sūta uz tām informāciju kārtībā, kāda ir noteikta šajā likumā un Ministru kabineta apstiprinātajos slepeno dokumentu un informācijas lietvedības noteikumos, ja vien Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos tas nav atrunāts citādi.

 

V nodaļa. Uzraudzība pār likuma ievērošanu

39. pants. Personas pienākumi un tās tiesību ierobežošana

(1) Personas pienākums ir neizpaust informāciju, kura tai dienesta laikā ir uzticēta vai kļuvusi zināma un kura ir valsts noslēpums, uz šā likuma 34. pantā noteikto laiku.

(2) Persona, kurai uzticēta ar grifu “sevišķi slepeni” klasificētā informācija, nevar emigrēt piecus gadus, ar grifu “slepeni” klasificētā informācija — divus gadus no brīža, kad tā vairs neieņem amatu, kas saistīts ar tādas informācijas izmantošanu un aizsardzību, kas ir valsts noslēpums, vai no brīža, kad šai personai ir bijis atļauts iepazīties ar šādām ziņām.

 

40. pants. Informācijas par fizisko personu privāto dzīvi un uzņēmējdarbības noslēpuma aizsardzība

Ja valsts vai pašvaldības iestādes rīcībā ir informācija par fizisko personu privāto dzīvi vai uzņēmējdarbības noslēpumi, iestādes vadītājs ir atbildīgs par tās neizpaušanas nodrošinājumu, kā arī par nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai nepieļautu neautorizētu trešo personu piekļūšanu šai informācijai. Savu atbildību iestādes vadītājs var daļēji vai pilnībā deleģēt citiem iestādes darbiniekiem.

Šī panta noteikumi attiecas arī uz nevalstiskām organizācijām, kuru rīcībā ir valsts nozīmes datu bāzes.

 

41. pants. Atbildība par tādas informācijas izpaušanu, kas ir valsts noslēpums

Ja persona izpaudusi vai nozaudējusi informāciju, kura tai uzticēta vai kļuvusi zināma dienesta laikā un kura ir valsts noslēpums, tā nes atbildību saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

 

42. pants. Atbildība par valsts noslēpuma izmantošanas vai aizsardzības noteikumu pārkāpšanu

(1) Persona, kas ar savu darbību vai bezdarbību ir pārkāpusi valsts noslēpuma izmantošanas vai valsts noslēpuma aizsardzības noteikumus, tiek saukta pie disciplinārās vai kriminālās atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Dienesta izmeklēšanas kārtību šajā gadījumā nosaka valsts noslēpuma subjekts vai Ministru kabinets.

 

43. pants. Uzraudzība pār likuma ievērošanu

Uzraudzību pār likuma ievērošanu veic Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra.

Ģenerālprokuratūra sniedz atbildes uz fizisko un juridisko personu pieprasījumiem sakarā ar valsts noslēpumu subjekta atteikumu iepazīstināt tos ar pieprasīto informāciju.

 

Saeimas deputāti: O.Kostanda, E.Zelgalvis, A.Saulītis, E.Grīnbergs, J.Mauliņš

1996. gada 3. jūnijā