Ir Latvijā atnācis rudens. Kāds? Nāk ziema. Kāda?

Par šogad izaugušās

ražas iepirkumu

Silvestrs Gerhards,

a.s. “ Rīgas dzirnavnieks”

ģenerāldirektors —

“Latvijas Vēstnesim”

Lielais graudu iepirkšanas laiks aiz muguras. Pavisam Latvijā, pēc Labības biroja pēdējām ziņām, graudu pārstrādes uzņēmumos iepirktas un pieņemtas glabāšanā 225727 tonnas graudu. Kvieši – 134204 tonnas, tajā skaitā pārtikas kvieši 104966, rudzi – 40708, tajā skaitā pārtikai – 29234 tonnas, 37542 tonnas miežu, pārtikai – 6648 tonnas, un auzas attiecīgi 9589 un 2567 tonnas, graudu maisījums – 2364 un tritikāle – 1230 tonnas. Pēdējo divu nedēļu laikā valsts labības rezerve palielinājusies par 400 tonnām pārtikas kviešu, iepirktas par pārstrādes uzņēmumu līdzekļiem 10613 tonnas dažādu graudu, pārstrādei pieņemtas 1922 tonnas graudu, bet glabāšanai zemnieki atveduši 1708 tonnas graudu. Lielākais graudu pārstrādes uzņēmums Baltijā ir “Rīgas dzirnavnieks”. Arī šeit pārskrējis lielais iepirkuma vilnis, un tikai reta automašīna piestāj pie uzņēmuma vārtiem.

— “Rīgas dzirnavniekā” nule darboties sākusi jaunā katlu māja. Jūs acīm redzami vēl atrodaties jaunā iecirkņa atklāšanas brīža varā, tādēļ sarunu gribas sākt ar jautājumu, uz ko tagad jūsu uzņēmums ir spējīgs.

—Katli strādā pilnīgi automātiskā režīmā, viens ar gāzi, otrs ar mazutu, pārmaiņus. Un, ja es šeit, kabinetā, “pasūtu” astoņpadsmit grādu temperatūru, tad tā arī šeit būs — elektronika to visu nodrošina. Tikai tie ir jaunā iecirkņa “blakusefekti”. Būtiskākais — varēsim strādāt pilnīgi neatkarīgi no apkures sezonas. Jaudas pietiek, jāstrādā,— Silvestra Gerharda sejā atspoguļojas prieks un arī neliela nožēla par to, ka man šos tehniskos smalkumus nesaprast... Tas ir līmenis. Tā uzskatu ne tikai es, bet arī visi akcionāri. Tagad mēs varēsim pilnvērtīgāk izmantot tās potences, kas ir zemniekam. Un, galvenais,— mēs varēsim prognozēt un plānot, cik mums jāiepērk auzas un griķi. Līdz ar to mēs pavasara pusē varam aicināt zemniekus sēt ne tikai kviešus, miežus un rudzus, bet arī auzas un griķus, kas pagaidām ir novārtā pamestas kultūras.

—Tas ir otrs jautājums: ko jaunu salīdzinājumā ar šogadu jūsu uzņēmums pavasarī piedāvās zemniekiem?

—Tas nebūs nekas sarežģīts. Mēs veidosim pasūtījumu zemniekiem, piemēram, 12 000 tonnu auzu pārtikai ar visiem atbilstošajiem kvalitātes rādītājiem. Zinām, ka zemniekiem nav naudas, tādēļ mēģināsim ar šo pasūtījumu starpniecību viņiem palīdzēt. Tā varētu būt dīzeļdegviela, kas būs nepieciešama sējas darbiem, vai arī minerālmēsli, varbūt nauda. Nāks tuvāk sējas laiks, tad varēsim precīzāk pateikt. Tāpat kā visus šos gadus slēgsim līgumus. Tad arī būs paredzamas jau aptuvenās cenas, jo tās nosaka pavasaris. Un arī valsts reakcija uz izveidojušos situāciju. Domāju, ka februārī vai martā būs zināmas valsts iepirkuma cenas un politika — vai valsts iejauksies un kā tā iejauksies graudu iepirkšanas procesā. Cenu noteikti ietekmēs arī Baltijas kopīgais tirgus. Iespējams ar auzām un griķiem būs bagāti Igaunijas vai Lietuvas zemnieki, un tad mūsu zemniekiem ar to nāksies rēķināties. Tomēr vispirmām kārtām, un gribu to īpaši uzsvērt, mēs atbalstīsim mūsu pašu, Latvijas ražotājus.

—Un cik daudz griķu uzņēmums plāno pirkt?

—Neceru, ka varēšu iepirkt pat tūkstoš tonnu. Pārējie divi trīs tūkstoši būs jāpērk ārzemēs, bet tie būs tikai griķu graudi, nevis putraimi. Tos pārstrādāsim paši. Mēs palūkojāmies, kas notiek Rietumos — tur aktivizējas viss, kas ir saistībā ar griķiem.

—Arī Latvijā šai jomā zemnieki sāk aktivizēties.

—Jā, mēs arī esam šogad tos iepirkuši, tiesa, ne pārāk daudz. Cena vidēji bija 280 Amerikas dolāri par tonnu. Ceru, ka nākamgad zemnieki griķus sēs vairāk.

—Jūs šeit, uzņēmumā, atrodaties graudu iepirkšanas pašā viducī un redzat gan uzņēmuma, gan arī zemnieku darbu. Kā jūs vērtējat šāgada graudu iepirkšanas laiku, kas bija labi paveikts, varbūt kaut kas izdevās sliktāk?

—Gribu teikt — izdevās labi. Tie mērķi, ko sev izvirzīja uzņēmuma akcionāri un vadība, tika sasniegti. Piesaistījām apmēram 37 000 tonnu pārtikas kviešu. Ir vēl daļa zemnieku, kas nav pilnībā saņēmuši samaksu, daļa kviešu nodota glabāšanā. Rudzus pieņēmām gandrīz 16 000 tonnu. Valmieras rajonā partneri, ar ko strādājam kopā, iepirka 5000 tonnu graudu, mums palīdzēja arī partneri Saldū, Gulbenē, Iecavā “Balticovo”. Auzas kopīgiem spēkiem iepirkām nepilnas 3000 tonnas. Pašreiz domāju, ka auzu deficīts uzņēmumam būs 4 — 5 tūkstoši tonnu. Tātad — ja zemniekiem ir iespējas mums vest pārtikas auzas, mēs būsim priecīgi tās nopirkt. Ceru, ka nākamā pavasara “auzu programma”, ko mēs īstenosim, atdzīvinās šo nedaudz panīkušo jomu. Acīmredzot visu nepieciešamo auzu apjomu mūsu zemnieki piegādāt nespēs, tādēļ esam uzsākuši sarunas ar Altaja un Kirova apgabala graudkopjiem. Protams, būtiska ir cena, jo mēs negribam palielināt cenu galaproduktam — auzu pārslām.

—Vai tik plašs partneru skaits uzņēmumam izveidojās tikai šogad?

—Nē. Mums ir stabils zemnieku loks, kas strādā ar “Rīgas dzirnavnieku” jau gadu no gada. Tagad uzņēmumam ir uzlabojusies apmaksas kārtība, un tā jau ir garantija, ka graudkopji gribēs ar mums sadarboties arī turpmāk. Pavasarī veiksmīgi izvērsām līgumdarbību, ap 900 000 latu iedevām graudu audzētājiem priekšapmaksas veidā, un zemnieki labprāt slēdza līgumus — vairāk nekā pagājušajā gadā. Un gribu teikt zemniekiem milzīgu paldies ne tikai par uzticēšanos mūsu uzņēmumam, bet arī par visām pūlēm, par lielo darbu, jo visi kredīti “Rīgas dzirnavniekam” tika atdoti. Mēs savstarpēji cits citu nepievīlām. Dažai saimniecībai bija grūtības ar virskredītu apjomu, bet katru gadījumu izskatījām un nonācām pie kompromisa lēmuma. Bet tas bija ļoti mazs procents. Kopumā zemnieki strādājuši godprātīgi, un mēs cenšamies atbildēt ar to pašu. Varbūt klientus piesaistīt mums palīdzēja arī tas, ka priekšapmaksai neprasījām kredītprocentus. Tā bija absolūti tīra bezprocentu summa uz trim četriem mēnešiem. Par procentiem runa sākas tad, ja netiek izpildītas saistības, bet tas neskar priekšapmaksu.

Par to, ka mēs varējām nodrošināties ar kredītapjomiem, paldies gribu teikt “Unibankai”. Procenti uzņēmumam bija pieņemami, un mēs šodien praktiski tos atstrādājam. Visus kredītresursus izmantojām graudu iepirkumam, un garants mums nebija nekas cits kā — graudi.

—Cik ilgu laiku uzņēmuma jaudas tiks noslogotas ar šāgada ražas pārstrādi?

—Domāju — astoņus deviņus mēnešus. Tajā pašā laikā prognozēju arī nelielu graudu deficītu. Ne tik lielu kā pagājušajā gadā, bet no ārzemēm būs jāiepērk kādi 10 — 15 procenti graudu. Un tas ir normāls procents, jo daža laba valsts, kas pilnībā sevi nodrošina ar graudiem, šādu daudzumu iepērk tikai tādēļ, lai uzlabotu pārstrādes produktu kvalitāti. Tā ir pilnīgi normāla parādība.

—Vai norēķinos ar zemniekiem gadījās kāda aizķeršanās?

—Nē. Pēc līguma mums bija ar graudu piegādātājiem jānorēķinās viena mēneša laikā no graudu pieņemšanas brīža. Taču situācija izveidojās tik labvēlīga, ka norēķinājāmies jau 10 — 15 dienās. Zemniekiem, kuri pēdējie mums atveda graudus, mēs samaksāsim līdz 15. novembrim. Ceru, ka zemnieki piedos šo aizkavēšanos. Šobrīd graudu pieņemšanā ir pēcsezonas izskaņa, un ar tiem piegādātājiem, kas vedīs graudus tagad, mēs norēķināsimies divu mēnešu laikā. Šobrīd par graudiem esam samaksājuši jau 3,5 līdz 4 miljonus latu.

No 1. novembra mēs uz laiku nepieņemsim rudzus, kviešus un miežus pārstrādei, jo visas finanses atvēlēsim auzu iepirkšanai. Tādēļ gaidīti ir tie zemnieki, kuri var mums atvest auzas. Bet tas neattiecas uz graudu glabāšanu — uzglabāšanai mēs pieņemsim pilnīgi visas graudaugu kultūras. Un norēķināsimies ar zemniekiem tad, kad viņi gribēs šos graudus pārdot vai nu mums, vai arī kādam citam pārstrādes uzņēmumam. Tad arī vienosimies par cenu.

—Vai zemnieki izmantoja to papildu servisu, ko uzņēmums piedāvāja pašā karstākajā graudu iepirkšanas laikā — siltās pusdienas, automašīnu remontu, samaksu par transporta pakalpojumiem? Vai tas sevi attaisnoja?

—Daļu no mūsu piedāvātā servisa zemnieki varbūt pilnībā neizmantoja. Tomēr viņi redzēja un juta, kādas iespējas pastāv. Taču lielu lomu nospēlēja tas, ka mēs daļēji sedzām piegādes izmaksas, nosakot nemainīgu samaksu par transportu. Ja zemnieks varēja atvest mums graudus, iztērējot mazāk naudas, tad viņš pat vinnēja, protams, uz lieliem apjomiem. Bet šādu praksi mēs gribam turpināt.

—Ko par jūsu darbību saka citi graudu pārstrādes uzņēmumi? Vai viņi nejūtas nedaudz apvainojušies, ka “Rīgas dzirnavnieks”, lielākais uzņēmums Baltijā, tik veiksmīgi piesaista sev zemniekus?

—Nebūtu korekti, ja es uz šo jautājumu atbildētu. To jūs drīzāk varētu uzdot viņiem pašiem. Pieļauju, ka jūs par to zināt vairāk nekā es, jo korespondenti vairāk tiekas ar cilvēkiem. Man uz šo jautājumu ir grūti atbildēt.

—Lietuvas Lauksaimniecības ministrijas darbinieki vasarā bija diezgan satraukušies par to, ka Lietuvas zemkopji graudus nodos Latvijas pārstrādes uzņēmumos. Vai tādi gadījumi bija?

—Nē. No Lietuvas neesam pieņēmuši nevienu tonnu graudu. Bija daži nekonkrēti piedāvājumi, bet tie mūs neinteresēja, un lietuvieši zināmā mērā pat bloķēja graudu izplūšanu ārpus viņu valsts robežām.

—Drīz vien, 7. novembrī ,būs gads, kopš uzņēmums ir privatizēts. Vai ir kādas būtiskas izmaiņas uzņēmuma darbībā?

—Nenoliedzami. Gan šis gads, gan arī pats privatizācijas process ir solis uz priekšu. Arī kā valsts uzņēmums mēs nestrādājām slikti — mums nebija parādu, bijām sakārtojuši sava uzņēmuma ekonomiku, pat bijām investējuši ražošanu. Un tomēr starpība ir liela. Šobrīd daudzi procesi risinās ievērojami operatīvāk. Liels ieguvums uzņēmumam ir tas, ka mums ir veiksmīgi akcionāri. Arī finansu tirgū man tagad ir vieglāk strādāt, jo privātu objektu var ieķīlāt kā pamatlīdzekli — to nevar darīt valsts uzņēmums. Neapšaubāmi mums paveras daudz plašāki apvāršņi, veidojas daudz spēcīgāka dinamika un arī stratēģiski veidojas daudz spēcīgāki plāni. Mūsu akcionāri un arī darba kolektīvs ir izvirzījis mērķi “Rīgas dzirnavnieku” padarīt par lielāko, labāko un spēcīgāko graudu pārstrādes uzņēmumu Baltijā. Mēs gribam iespaidot ne tikai Baltijas tirgu, bet ieiet Rietumu un Austrumu tirgū. Tāds ir mūsu mērķis, un domāju, ka tas nav nereāls. Mums ir ļoti laba sadarbība ar akcionāriem, un izmantojam visas iespējas, lai maksimāli labi veidotu uzņēmuma nākotni. Mums katram ir savas funkcijas un uzdevumi, ko nosaka statūti. Var mainīties situācijas un dinamika tirgū un arī uzņēmumā, tas ir dabīgs process, galvenais ir — prast sadarboties.

—Līdz šim jūsu uzņēmums ir slēdzis līgumus ar Latvijas zemniekiem... Nākampavasar darbosies kopīgā Baltijas ekonomiskā zona. Vai jūs plānojat slēgt priekšapmaksas līgumus, piemēram, par auzu un griķu piegādi, arī ar Igaunijas un Lietuvas zemniekiem?

—Jebkurā gadījumā auzas un griķi mums būs jāiepērk. Bet Igaunijas un Lietuvas zemniekus pagaidām gan nekreditēsim. Tur var veidoties visādas finansu problēmas. Tas ir risks, uz to mēs vēl nejūtamies gatavi. Jebkurā gadījumā vispirmām kārtām mēs kreditēsim savus, Latvijas, zemniekus.

—Kādas šosezon bija vislielākās problēmas?

—Tās nebija tikai mūsus problēmas. Tās skāra pilnīgi visus graudu pārstrādes uzņēmumus, tajā skaitā arī lopbarības pārstrādes uzņēmumus. Problēma bija graudu deficīts. Un tas vienlīdz skāra mūs visus.

—Zemnieki uzskata,ka šogad viņiem bija izdevīgi audzēt graudus. Kādas cenas varētu būt nākamgad? Augstākas vai zemākas?

—To noteiks tirgus situācija. Bet, vērojot labības tirgus procesus pasaulē, domāju, ka cenas nedaudz kritīsies. Neapšaubāmi Latvijas graudu tirgus ir daļa no pasaules graudu tirgus, un Latvijā nevar norisināties procesi, kas ir atrauti no pasaules. Pastāv divas iespējas — vai nu kviešu cena paliks tāda pati, vai arī nedaudz kritīsies.

—Ko jūs gribētu teikt mūsu laikraksta lasītājiem? Ko jūs gaidāt tieši no valsts iestādēm, no valdības un Saeimas?

—Lai mēs saglabātu graudu audzētāju kā tādu Latvijā. Lai mēs turētu cieņā graudu pārstrādi, kas šobrīd ir viena no spēcīgāk attīstītajām jomām valstī. Un vēl — lai mēs būtu simpātiski mūsu patērētājiem ar sava darba kvalitāti, ar piedāvāto servisu un, nenoliedzami, ar cenu. Mēs šodien, varbūt vēl nepilnīgi, apzinām notikušo procesu sekas. Jūtam arī cēloņus. Daļēji. Un lai, mācoties no tā, mums visiem kopā pietiktu prāta apgādāt sevi ar graudiem un maizi. Es atbalstīšu visu, kas veicinās graudkopības attīstību Latvijā.

—Paldies par sarunu!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore