Runas, referāti

Prof. JĀNIS STRADIŅŠ, Dr.habil.chem., Dr.hist.h.c.:

“Garlība Merķeļa “Latvieši” un mēs”

Es vēlētos izvirzīt trīs problēmas. Pirmā — par Garlība Merķeļa nezūdīgās grāmatas “Latvieši” tapšanas apstākļiem, motivāciju, vietu laikmeta kontekstā. Neapšaubāmi tas bija izcils politisks pamflets, pirmais politiskas publicistikas paraugs Baltijā, turklāt ar Eiropas vērienu; tātad – mūsu politiskās žurnālistikas 200 gadi. Otra problēma – vai Merķeļa “Latvieši” tiešā veidā ir ietekmējuši Latvijas un Igaunijas vēsturi, piemēram, dzimtbūšanas atcelšanu, vai arī tiem ir bijusi vairāk simboliska nozīme nākotnei. Tas ir tas pats mūžsenais jautājums par maksimālistisku, laikmetā un sistēmā neiekļaujamu publicistikas darbu vai cita veida manifestāciju tiešo ietekmi uz vēstures gaitu; vai Saharovs un disidenti ir izraisījuši totalitārās sistēmas sabrukumu PSRS, vai Gunāra Astras pēdējais vārds tiesas prāvā 1983.gadā ir tieši ietekmējis Latvijas neatkarības atgūšanu? Un trešais jautājums — par Merķeļa ideju aktualitāti mūsdienās, par atbildi uz jautājumu, vai cilvēks un tauta allaž ir gatavi brīvībai un attīstībai, vai brīvība veicina attīstību jeb tā dodama tad, kad cilvēki jau kaut kā (bet kā?) ir sagatavoti, garīgi un ētiski pilnveidoti, pirms tiem dodama šī brīvība; šādu jautājumu izvirza Merķelis “Latviešos”, un to nereti dzird izvirzām arī šodien.

Un tā, šoruden aprit tieši 200 gadi, kopš Garlībs Merķelis Leipcigā izdeva grāmatu “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās” (Die Letten, vorzūglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts). Kaut arī grāmata datēta ar 1797.gadu (atbilstoši Leipcigas pavasara grāmatu gadatirgum, kā toreiz bija pieņemts), faktiski tā nāca klajā 1796.gada augustā un daži tās eksemplāri tika nosūtīti uz Rīgu, lai ietekmētu tur paredzētā Vidzemes muižniecības rudens landtāga gaisotni, kur lēma par zemnieku stāvokļa uzlabošanu. Konkrēto nodomu ietekmēt landtāgu grāmata neveica, turklāt drīz pēc tam nomira samērā liberālā ķeizariene Katrīna II un sākās Pāvila I trakās reakcijas laiks, taču grāmatai bija lemta daudz plašāka sūtība. Tā pirmoreiz parādīja izglītotajai Eiropai latviešus kā tautu, pavēstīja par to vēsturi, par nelaimīgo likteni, par necilvēcīgo dzimtbūšanas, par verdzības jūgu, kurā tā atradās. Grāmatas ievadā Merķelis raksta: “Laikmetā, kad pat lepnais anglis pūlas, lai piešķirtu brīvību un pilsoņu tiesības saviem vergiem nēģeriem, Eiropā ir veselas tautas, kas atzītas pat nespējīgām baudīt personīgu brīvību un attīstīties <..> Latvieši un igauņi tautu rindā ir nulles, līdz reiz <..> arī šīs tautas parādīs savas tiesības ar uguni un zobenu, un savu varmāku asinīm.” Merķeļa nodoms nebūt nebija izraisīt nemierus, uguni un asinis, bet gan apelēt pie Vidzemes muižnieku un ķeizarienes Katrīnas saprāta. Grāmata uzrakstīta franču un vācu apgaismotāju, arī Baltijā dzīvojošo liberālo inteliģentu — Janava, Hūpeļa, Snella u.c. ietekmē. Tas ir pirmais Eiropas mēroga publicistikas darbs par Latviju un latviešiem. Grāmata guva rezonansi ne tikai Vācijā, tā daļēji tulkota arī dāņu, franču un, šķiet, angļu valodā.

Grāmata radās Lielās Franču revolūcijas gaisotnē un izraisīja interesi gan par pavisam nedzirdētiem latviešiem, gan par grāmatas autoru, kas toreiz bija tikai 26 gadus vecs. Pat vairāk – grāmatas sacerēšanas laikā Merķelim bija vēl nepilni 25 gadi, jo, kā atklājis vēsturnieks M.Stepermanis, Merķelis ķēries pie “Latviešiem” 1794.gada sākumā, kā mājskolotājs Annas muižā, pēc kādas nakts sarunas ar Zaubē (Jaunpilī) dzīvojošo kolēģi — franču mājskolotāju. Proti, Stepermanis Merķeļa rokrakstu piezīmēs atradis šādu norādi: “Kādā gaišā, zvaigžņotā naktī es atgriezos mājās no drauga, kas dzīvoja gandrīz vienu jūdzi no manis. Mūsu sarunu priekšmets visu vakaru bija dzimtcilvēku nelaimīgais stāvoklis un visu līdzšinējo uzlabošanas mēģinājumu neveiksme. Kvēlojot līdzjūtībā un nepatikā, atceļš man likās ļoti īss. Vienmēr vēl aizņemts ar šo jautājumu, es biju apgūlies, pats gandrīz to neapzinādamies. Guļot es arvien ļoti skaidri un dzīvi turpinu domāt. Arī šoreiz es tikko kādu ceturtdaļstundu atrados gultā, kad no sajūtu mežonīgā jucekļa noteikti parādījās mana darba ideja. Es izlēcu no gultas, piegāju pie rakstāmgalda un uzrakstīju titulu: “Latvieši filozofiskā gadsimta beigās”.”

Zinot autora vecumu, pareizāk — jaunību, rodas jautājums, cik viņa darbs, tā secinājumi bija dokumentāli pamatoti, vai tur pārsvarā nebija emocijas, tendence. To Merķelim pārmeta ne tikai viņa laikabiedri — muižniecības privilēģiju apoloģēti, bet arī vēlākie vācbaltiešu pētnieki līdz pat Otrajam pasaules karam (K.Strickis, 1939), kas mēģināja Merķeli un viņa darbus dažādi diskreditēt. Latviešu vēsturnieku pētījumi (prāvu aktu oriģināli u.tml.) tomēr liecina, ka Merķelis savu vērojumu par zemnieku stāvokli 18.gs. beigās veidojis uz plaša, autentiska materiāla pamata, uz vērojumiem, atstāstiem un literatūras studijām, ka viņš ir bijis pietiekami objektīvs un dziļš, kaut arī, kā izteicies Karls Zontāgs, “daudz deklamācijas, bet tam tā arī jābūt”.

Cits jautājums, vai brīvo latviešu primitīvo senatni pirms vācu ienākšanas Merķelis — sekojot Ž.Ž.Ruso tradīcijai — nav pārāk apjūsmojis un tēlojis nevēsturiski, sadomājot veselu dievu panteonu (taču reizē arī paužot cieņas pilnu attieksmi pret latviešu tautas talantiem un potencēm un pareizi uzsverot, ka krustnešu agresija kavējusi, ne veicinājusi dabisko attīstību). Šie Merķeļa priekšstati vēlāk kļūst par pamatu nacionālromantismam latviešu tautas atmodas laikmeta darbos. Tieši no Merķeļa latviešu daiļliteratūrā un mūzikā ienāk Imanta, Kaupo, Beverīnas dziedonis, Zilā kalna, Līgo svētku un svētvietas Romoves apraksti, “Senatne” un “Gaismas pils” (gan mazāk no “Latviešiem”, kā no “Vanema Imantas” un “Vidzemes senatnes”). No Merķeļa argumentus un faktus būtībā smeļ Pumpurs un Auseklis. Merķelī sakņojās nacionālpatriotiskais strāvojums mūsu tautiskajā atmodā, kas aizsakās drīz pēc Merķeļa nāves. Pēc Herdera Merķelis bija pirmais, kas atzina latviešu gara mantu lielo vērtību un paredzēja tām nākotni.

Tādējādi savā ziņā viņš ir viens no latviešu nacionālisma ciltstēviem, kaut arī pats nav sacerējis neviena darba latviski un Nikolaja I reakcijas laikā pret latviešu nācijas iespējām un viņu literatūras nākotni pat izturējies rezervēti (bet tas jau vēl bija tikai Neredzīgā Indriķa laiks...). “Īpašas separātas latviešu literatūras izkopšana tikai nostiprinātu uz visiem laikiem šīs nācijas separātismu,” ar īgnumu rakstīja Merķelis 1829.gadā. “Liekas vēlama dzīvas latviešu valodas uzturēšana, līdz tā pārvērtīsies kādā krievu izloksnē (Sic!)”. Atkal pretruna starp vēstures misiju un cilvēka redzējumu savās vecuma dienās (kaut gan vēlāk Merķelis, liekas, savu viedokli tomēr atkal mainījis).

Merķeļa laikmetā liberālie vācbaltiešu inteliģenti iztirzāja jautājumu, vai latvieši un igauņi esot gatavi brīvībai, vai vispirms tie būtu izaudzināmi un tikai tad atbrīvojami no dzimtbūšanas. Šogad simboliskā kārtā aprit 200 gadi kopš Vecā Stendera nāves. Savā ziņā arī Vecais Stenders bija apgaismotājs, viņš sacerēja latviešiem “Augstas gudrības grāmatu” (1774, II izd. — 1796), “Bildu ābici”, deva gudras pamācības un tikumiskas ziņģes, sastādīja gramatikas un vārdnīcas, izglītoja latviešus, centās pacilāt viņu prātu, celt viņus augstāk gara dzīvē un morālā ziņā, taču pagaidām paturot tos muižnieku dzimtbūtniecības jūgā un sludinot paklausību kungiem. Nenoliegdams Stendera literāro darbu lomu latviešu izkopšanā, jaunais, radikālais Merķelis domāja, ka tie ir velti pūliņi. Cilvēkam vispirms jādod brīvība, pēc tam seko attīstība.

“Latviešu” 7.nodaļā Merķelis runā par latviešu rakstura iezīmēm, ar sarkasmu atvairot argumentus, kas tiek izvirzīti pret latviešu un igauņu zemnieku brīvlaišanu itin kā viņu kaitīgā rakstura dēļ. Latvietis neesot nobriedis brīvībai, bez kunga viņi nevarēšot izdzīvot, tātad — nepatstāvība. Kā brīvs cilvēks latvietis nejustos laimīgs. Brīvlaistie latviešu zemnieki atstātu savas dzimtās vietas, pamestu Vidzemi. Latvietis esot slinks. Latvietis esot izšķērdīgs. Latvieši bez izņēmuma esot dzērāji. Latvieši esot zaglīgi. Latvieši esot nesaticīgi un dusmās mežonīgi. Latvieši esot stūrgalvīgi. Latvieša stāvoklis ar brīvību kļūtu nedrošs un bēdīgs, viņam būtu jāiet ubagot vai laupīt.

Šie desmit argumenti ir minēti Merķeļa darbā, un Merķelis arī pats gluži nenoliedz šīs īpatnības un latviešu rakstura negācijas, taču viņš argumentēti rāda, ka šīs īpašības neesot iedzimtas, dabas dotas, bet apstākļu, vēstures radītas. Iegūstot brīvību, negatīvais zudīs vai pārveidosies. Vēsture ir rādījusi, ka Merķelim bija taisnība, ka alojās viņa niknie oponenti G.Brašs, G. fon Firkss. Taču negatīvās īpašības, kuras Merķelis (ne tikai viņa oponenti!) piedēvē latviešiem, vēl šodien ir nopietni jāpārdomā, jāizvērtē, jo vēstures krīžu momentā tādas allaž nāk augšā. Arī Zenta Mauriņa, mīlot latviešu tautu, dažā ziņā vērtēja to kritiski. Viņa atzina, ka latvieši sevi mēdzot uzskatīt vai nu par izredzētu, vai par pazudušu tautu — trūkstot veselīgas, līdzsvarotas, mazvērtības neiedragātas pašapziņas, trūkstot iekšējās drošības, ir vai nu mazvērtības izjūtas, vai lieluma mānija. To izraisījušas dzimtbūšanas sekas, ilgstoša dzīve zemē, kur krustojas lielo, spēcīgo kaimiņu intereses. Šīs dzimtbūšanas un tālākās vēstures izraisītās sekas raksturā un arī demogrāfiskajā situācijā ir nopietni jāizvērtē, ja domājam par tautas nākotni.

Var uzstādīt jautājumu: vai Merķeļa “Latvieši” tieši ietekmēja vēstures gaitu jeb tas bija polemisks pamflets, kas satricināja nelielu Vācijas sabiedrības daļu, bet tiešu atbalsi Krievijas impērijā un tās Baltijas guberņās nerada? Var atbildēt: gan jā, gan nē. Zemnieku atbrīvošanas iniciatīva nāca no augšas, no imperatora Aleksandra I, no tālaika saimnieciskajām un sociālajām reālijām, arī no zemnieku nemieriem, no Kauguru dumpja. Ne ķeizars, ne kaugurieši Merķeļa “Latviešus”, šķiet, nebūs lasījuši. Taču grāmata ietekmēja daļu jaunās, liberālās muižniecības pārstāvju, kas iestājās par reformām un uztvēra Merķeļa argumentus. Katrā ziņā tā sagatavoja augsnu gan 1804.gada zemnieku likumiem, gan dzimtbūšanas atcelšanai Baltijas guberņās 1816.—1819.gadā. Merķeļa idejām bija savi aizstāvji, arī ietekmīgais Vidzemes ģenerālsuperintendants Karls Zontāgs. Slepus saņēmis “Latviešu” manuskripta ievadu 1795.gada nogalē, Zontāgs slepus atbildēja autoram: “Vispirms, mīļais draugs, es Jums pateicos par Jūsu draudzīgo korektību, ka baidāties, lai ar līdzdalību Jūsu darbam es sevi nesakompromitētu. Ikvienam jāveicina labs mērķis, bet tas jādara katram savādā veidā un pēc sava stāvokļa. Arī bez mana atgādinājuma Jūs sapratīsit, kas tas, ka Jūsu stāvoklī ir iespējams, tas manā nav.” Taču Zontāgs uzsvēra vairākus Merķeļa argumentus un attiecīgi pielāgotā veidā pauda tās muižniekiem, ietekmējot to liberālāko daļu. Veidojās kaut kas līdzīgs situācijai ar Gunāra Astras apsūdzības runu, “Helsinku–86” dokumentiem un paplašinātā Rakstnieku plēnuma rezolūciju 1988.gadā.

Savukārt Merķelis vēlāk bija sajūsmā par Aleksandra I reformām par zemnieku brīvlaišanu, veltīja tai 1820.gadā grāmatu “Brīvie latvieši un igauņi”, par ko saņēma no cara mūža pensiju 300 sudraba rubļi gadā. Kaut arī būtībā dzimtbūšanas atcelšana bija paliatīvs, kas nedeva latviešiem reālu brīvību. Šeit būtiski izvirzās problēma, par ko tiks runāts šīs konferences beigu referātā: “Merķeļa ideāli un reformu realitāte”. Un tomēr...

Kad 1850.gadā Merķelis nomira savā Katlakalna muižā, gaisā jau jaudās latviešu tautiskā atmoda, kuru rosināja arī Merķeļa darbi — šīs atmodas un jaunlatviešu nacionālisma idejiskā bāze. Ne tikai Andrejs Pumpurs, bet arī Garlībs Merķelis tika radījis “Lāčplēsi”, nemaz nerunājot par Ausekļa dzejām; Merķeļa motīvi ieaužas tālākajā Latvijas vēsturē līdz pat 1905.gadam (kad pirmoreiz šī grāmata nāca klajā latviski). 1924. gadā latvieši izdeva Merķeļa “Latviešu” trešo izdevumu vācu valodā ar vēsturnieka un sūtniecības darbinieka J.Vīgraba ievadu priekš Eiropas sabiedriskās domas, kad apsprieda vācbaltiešu sūdzības Tautu Savienībā Ženēvā pret latviešu “patvaļu” agrārreformā.

Ko var sacīt par tālāko vēstures gaitu? 1796.gadā klajā nāca Merķeļa “Latvieši” un Stendera “Augstas gudrības grāmatas” atkārtotais, pilnīgais izdevums. 1896.gadā jau notika lielā latviešu etnogrāfiskā izstāde ar pirmajiem latviešu zinātnieku referātiem X Arheoloģijas kongresā, ar pirmo latviešu profesionālās mākslas izstādi, un šajā pašā gadā latviešu zemnieka dēls Pauls Valdens Rīgā atklāja neparastu ķīmijas parādību, ko tagad apraksta enciklopēdijās kā “Valdena apgriezenību”. Ar ko Latvijas vēsturē ieies 1996.gads — ar vilšanos atgūtās neatkarības piecgadu ceļā vai, otrādi, ar jaunām cerībām, ar pirmajiem mēģinājumiem veidot patiešām stabilu, vismaz saimnieciskajā ziņā, Latvijas valsti? Gribētos cerēt — ar pēdējo, kaut gan atcerēsimies arī Merķeļa brīdinājumus par zagļiem, dzērājiem, izšķērdētājiem un brīvībā nedrošajiem, kas, protams, šajā gadījumā nav nācijas, bet pārejas sabiedrības vispārējs raksturojums.

Tāpat atcerēsimies “Latviešu” I nodaļā Merķeļa sacītos vārdus par latviešiem: “No <..> raksturīgajām iezīmēm, ko var salasīt no vecām dziesmām un chronikām, redzams, ka šīs tautas atradušās taisni uz robežas, no kuras tās varētu sākt ceļu uz augstāku kultūru, ja kāda cita tauta tām sniegtu roku draudzīgā satiksmē. Uz mākslu viņi sevišķu dziņu nejuta; bet viņi bija pietiekoši bagāti, lai ietirgotu tās ražojumus un ierādītu tiem vietu savu vajadzību starpā. Viņu garu nebija attīstījušas zinātnes: viņiem nebija ne noteiktu likumu, ne arī formā ietērptas reliģijas, toties diezgan saprāta, lai sajustu tās vajadzību, enerģisks raksturs, asprātība <..> spējas uz visiem pilsoņu tikumiem, kā arī uz ikkatru gara izglītību. Varbūt tagad latvieši jau spīdētu citu Eiropas tautu vidū, varbūt viņiem jau būtu savi Kanti, savi Herderi, savi Vīlandi utt., varbūt viņiem kā zinātņu, tā arī politikas laukā būtu svarīga loma, ja tie būtu atstāti pašu ziņā. Bet latviešu bēdīgais liktenis bija lēmis citādi.”

Latviešu un Latvijas attīstību bija nomācis ilgais svešzemnieku jūgs, kura pēdas vēl tagad ir samanāmas. Tās mums ir jāpārvar, vienlaikus neizolējoties no pasaules. Divsimt gadu ilgais latviešu pacēlums gan mākslās, gan zinātnēs, gan sasniegtajā un atgūtajā neatkarībā tomēr ir bijis tik liels, tik nozīmīgs, ka nākotnē esam tiesīgi vērties ar optimismu.

Lai šajā gadā pateicībā noliecam galvu Garlība Merķeļa priekšā, kurš pirms 200 gadiem bija cēlis pasaules priekšā pirmo liecību par latviešiem. Arī pirmais žests, ko latvieši izdarīja pēc atmodas, bija Merķeļa kapa pieminekļa uzlikšana Katlakalnā 1869.gadā, kur Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji devās izpušķotām laivām. Nesen Merķeļa piemiņas plāksne bija nolaupīta, tagad tā ir atjaunota, kaut arī ar aplamu gadaskaitli — arī tā ir maza vēstures grimase. Tomēr man šķiet: ar visu to esam attaisnojuši Merķeļa cerības un prognozes. Bet tas ir tikai tālāka ceļa sākums.

Merķelis sapņoja ieiet “lielās” vācu literatūras un žurnālistikas vēsturē un mūža beigās ar rūgtumu secināja, ka tos nav noticis, viņu aizvainoja Gētes nevērība pret viņu, Merķeli. Toties viņš ir iegājis kādas nelielas tautas vēsturē kā paliekama pamatvērtība. Un tas varbūt ir pat vairāk.

Merķeļa vārds nebija sastopams 19.gs. vidus vācu enciklopēdijās, kas viņu ļoti sarūgtināja, bet ir atgriezies 20.gs. vidus vācu enciklopēdijās. Atgriezies — pateicoties latviešiem. Tādējādi Merķelis saistīts ar “Latviešiem”, ar latviešiem vispār — latviešu dēļ viņš ir palicis vēsturē, un latvieši savā ziņā atdevuši viņam parādu par “Latviešiem”.

Ievadlekcija Latvijas Universitātes Žurnālistikas katedras un Gētes institūta organizētajā konferencē “Garlībs Merķelis un masu mediji '96” (Garlieb Merkel Medienkonferenz' 96), Reiterna namā, 1996.gada 25.oktobrī.