Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavalieris Valdemārs Ancītis

Par sevi — pats

Esmu Sēlijas zemnieka dēls — dzimis Aknīstes pagasta Ancīšos (patlaban — Jēkabpils rajons) 1921. gada 6. jūnijā. Tēvs — Jānis Ancītis bija sabiedrības darbinieks pagasta mērogā, vienlaik labs amatnieks, muzikants un senu stāstu stāstītājs. Māte Emīlija Ancīte (dzimtajā uzvārdā Mežaraupe) — runātāju un dziedātāju ļaužu, krietna auduma rakstu zinātāja. Brālis Krišjānis Ancītis — filologs, daudzu publikāciju un vairāku grāmatu autors.

No 1931. līdz 1935. gadam gāju Aknīstes pamatskolā, no 1935. līdz 1940. gadam — Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, kur brālis bija par skolotāju. No 1940. līdz 1943. gadam studēju Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu nodaļā. 1943. gada martā mani iesauca t.s. Latviešu leģionā, kur sabiju līdz 1945. gada 8. maijam. No kapitulācijas izvairījos — devos “pārgājienā” uz vecāku mājām, kur slēpos līdz 1947. gada janvārim. Pēc legalizēšanās tur nodzīvoju vēl līdz 1948. gada novembrim, kad pārcēlos uz dzīvi Saldū (mana dzīvesbiedre ir saldeniece). Kādu laiku biju ārštata līdzstrādnieks ZA Valodas un literatūras institūtā, bet 1949. gada 15. augustā sāku strādāt par darbvedi (vēlāk arī par bibliotekāru) Cieceres septiņgadīgajā skolā. 1960. gada vasarā Cieceres skolu pārvērta par internātskolu, bet skolēnus, skolotājus un pārējos darbiniekus ar visu skolas inventāru pārcēla uz pilsētu, nodibinot Saldus 3. astoņgadīgo skolu. Tur nostrādāju līdz 1969. gada 15. augustam. Kopš šī datuma algas darbu vairs neesmu strādājis, bet nodarbojos ar literatūru. Sākot ar 1971. gada jūliju, esmu pensionārs.

Dēls darbojas nelielā uzņēmumā, meita — skolotāja. Kā viens, tā otrs ar savām ģimenēm dzīvo Saldū. Priecājos par vienu mazmeitu un četriem mazdēliem.

Neesmu gluži bez apbalvojumiem. 1989. gada 22. augustā toreizējās LPSR Augstākās padomes Prezidijs man — kā vienam no pēdējiem — piešķīra Goda rakstu “Par aktīvu radošu darbību”. 1991. gadā Saldus rajona kopsaimniecība “Jaunais komunārs” man piešķīra Krišjāņa Barona, bet 1992. gadā Saldus rajona kopsaimniecība “Druva” — Jaņa Rozentāla prēmiju. 1994. gadā — šoreiz kā viens no pirmajiem — saņēmu Triju Zvaigžņu ordeņa 5. šķiru. 1996. gadā Saldus pilsēta mani apbalvoja ar Goda pilsoņa nosaukumu.

Pēc visa tā — atliek tikai strādāt.

Par savu maizes un sirds darbu —

“Ne man vaļas, ne vaļas prieku”

Bija kādreiz akmens, bronzas un dzelzs laikmeti, bet tagad mēs dzīvojam papīra laikmetā, un es laikam esmu tipisks šī laikmeta cilvēks, jo visi mani darbi un nedarbi saistīti ar papīriem. Kā mans maizes, tā sirds darbs allaž bijis darbs ar grāmatu, ar avīzi, ar lasīšanu un rakstīšanu.

Sākās tas jau pirms skolas. Lasīt iemācījos četru vai piecu gadu vecumā, pirmo dzejolīti uzrakstīju, kad man bija seši gadi. Bet pamatskolā jau biju redaktors. Vienā eksemplārā izdevām žurnālu “Ausma”, kādos piecpadsmit eksemplāros — “Zvaigznīti”, bet savu jau itin biezo “Rītu” pavairojām vismaz divdesmit piecos eksemplāros, varbūt pat vairāk.

“Īstajos” skolēnu žurnālos sāku rakstīt 1935. gadā (pašam tad bija četrpadsmit). Tur bija “Saule”, “Jaunās Balss” jaunatnes pielikums, “Latvijas Jaunatne”, “Cīrulītis”, “Centieni”, “Skolu Dzīve”. Ramaviešu “Ceļos” brālis publicēja manus “Tautas medicīnas materiālus no Aknīstes” (1937. gadā). “Lielajā” presē sāku rakstīt vācu laikā (dažas publikācijas “Tēvijā”, “Rēzeknes Ziņās”). Tad arī vēlreiz nācās tēlot redaktoru: es studēju Rīgā, bet tālaika jaunais dzejnieks Pēteris Luste strādāja Krustpilī par skolotāju, un abi kopā vadījām literārās lappuses “Jēkabpils Vēstnesī”. Kad mani iesauca leģionā, Luste ar šīm lappusēm palika viens. Vai un kas viņam palīdzēja, netiku pēc tam pavaicājis.

Slepenībā (1945—1947) dzīvodams, ļoti daudz lasīju un rakstīju. Dzejoļus “izdevu” vieneksemplāra krājumos “Apstāšanās”, “Vērmele”, “Putekļu lietus”, prozu savukārt apkopoju sējumiņos “Akrobāts ellē” un “Cīrulis debesīs”.

Rakstīju, protams, arī pēc legalizēšanās, taču uzrakstīto sūtīt uz redakcijām sāku tikai pēc Josifa Visarionoviča nāves. Pirmais izdevums, kur publicējos samērā regulāri, bija “Skolotāju Avīze”, vēlāk par šādiem izdevumiem kļuva “Karogs” un skolēnu avīze “Pionieris”. Kad 1962. gadā Saldū sāka iznākt “Padomju Zeme” (tagad “Saldus Zeme”), vadīju tajā literārās lappuses (vienlaik biju arī Saldus literārās apvienības vadītājs). Novadīju ap pusotra simta lappušu — tik ilgi, kamēr Saldus kungiem tās “apnika”, jo lappusēs ievietoju arī Vizmas Belševicas, Elzas Stērstes un citu “nepareizu” autoru darbus. Daudzus gadus viens pats vai gandrīz viens pats pierakstīju Saldus avīzes “Adatu”. Tās bija satīriskas slejas par visādām pilsētas un novada nebūšanām. Darbs nešķita gluži veltīgs: vainīgie jutās spiesti trūkumus novērst. Patlaban Saldus rajona laikrakstā vadu literatūras un kultūras dzīvei veltītu lappusi “Kurzemīte”.

Kad Saldū nodibinājās Tautas frontes nodaļa un tai radās iespēja izdot savu avīzi, redaktora pienākumu uzticēja man. Cik “Cieceres Atmodu” iznācis, tās visas manis rediģētas, daļēji arī manis pierakstītas. Kādu laiku Saldū iznāca žurnāls “Aizsargs”. Kaut gan aizsargos nekad neesmu bijis un arī nedomāju būt, mani pierunāja vadīt žurnāla literāro daļu. Kad Rīgas priekšniecība aizvien vairāk sāka jaukties redakcijas darbā, cits nekas neatlika — vajadzēja no “Aizsarga” atvadīties. Vēl pāris burtnīcu izlaida citi redaktori, līdz žurnāls apstājās pavisam.

Mana pirmā grāmatiņa “Bagāti gadi” (par Kārli Egli) iznāca 1967. gada vasarā. 1968. gada janvārī mani uzņēma Rakstnieku savienībā, kur kādu laiku piedalījos arī valdē. Skaitījos kritikas sekcijas, vēlāk arī bērnu literatūras sekcijas biedrs.

Manis sarakstīto, sastādīto un rediģēto grāmatu kopskaits šogad sasniedza trīsdesmit. Nenosaukšu šo grāmatu virsrakstus, aptuveni minēšu tikai tematiku. Gan dzejā, gan prozā, kā jau minēju, vingrinājos jau skolas gados un pat vēl agrāk. Sapnim kļūt par profesionālu rakstnieku nebija lemts piepildīties. Literāro darbu tomēr neesmu pārtraucis nekad. Ja ne vairāk, tad vismaz pa dzejolim šad tad uzrakstu.

Kritiķis nekad neesmu vēlējies būt. Šo darbošanos man uzspieda situācija. Strādādams skolas bibliotēkā, rakstīju atsauksmes par bērnu grāmatām, un tā redakcijas sāka mani uzskatīt par bērnu literatūras kritiķi.

Bibliogrāfiju un faktogrāfiju neesmu noniecinājis nekad, taču arī nodoma kļūt par bibliogrāfu vai faktogrāfu man nebija. Kārlis Egle man gan ieteica turēties pie šī darba: “Kad citu neko tev nedrukās, kādu bibliogrāfiju varbūt tomēr nodrukās.” To viņš teica, spriezdams pēc paša pieredzes. Un arī mana pieredze pierādīja to pašu...

Literatūrvēsture mani interesējusi kopš zēna gadiem. Tāpēc savas grāmatiņas un rakstus šai nozarē uzskatu par tādiem, kas rakstīti ar prieku.

Tuva lieta literatūrai ir folklora. Kad svinējām Barontēva 150. gadskārtu, radās vajadzība strādāt tieši šai nozarē. Ar referātiem par folkloru apbraukāju ne vien Saldus novadu, bet vai pusi Latvijas. Materiāla par dainām un citiem tautas garamantas veidiem man sakrājās tik daudz, ka ir pieticis vairākiem “Senču kalendāriem”.

Novadpētniecība aptver gan vēsturi, gan kultūras vēsturi, gan folkloru, gan daudz ko citu. Ja mūžs būtu garāks, es laikam sarūpētu grāmatas par visiem Latvijas novadiem. Dzīve tomēr izrādījās par īsu, tāpēc izdotas vai pusgatavas man ir grāmatas tikai par Saldus novadu un Sēliju. Varētu te pieminēt arī trešo — Druvienas novadu (brāļi Egles, Poruks...).

Teoloģiju neesmu studējis, bet vairāki teoloģiski jautājumi man jau sen likušies interesanti. “Pionieris” savā laikā nodrukāja manu Bībeles stāstu ciklu. Es labprāt šo ciklu pabeigtu, pievienotu vēl Bībeles stāstu grāmatai otro daļu — par latviešu senreliģiju, un — kas zina — varbūt vēl iznāktu tīri pieņemama mācību grāmata skolēniem, kas nepieder pie konfesijām.

Ko es vēl nebūtu pieminējis? Pa rakstiņam ir vēstures, mākslas vēstures laukos, mazliet vairāk rakstu par valodas kopšanu un grāmatniecības vēsturi. Bet visvairāk tomēr laikam publicistikas, sevišķi kopš Trešās atmodas sākuma. Tur arī varētu iznākt grāmata. Dažiem no šiem rakstiem bijusi savā brīdī pat gandrīz vēsturiska nozīme, tie rosinājuši, piemēram, preses izdevumu pārdēvēšanu, svinamdienu noteikšanu utt.

Vaļasprieki? Laikam neprotu saprātīgi izmantot laiku, tāpēc ne man vaļas, ne man vaļasprieku. Taču ar visu lielo nevaļu gluži bez priekiem neesmu palicis. Esmu — kā laikam visi latvieši — krājīgs, varbūt par daudz krājīgs un krāju daudz ko — grāmatas, žurnālus (jo vecāki, jo interesantāki), avīžizgriezumus, vēstules, fotogrāfijas... Jā, vēl arī grāmatzīmes. Kāds desmits mākslinieku — sākot jau ar Indriķi Zeberiņu un profesoru Pēteri Upīti — man ir veltījuši savus zīmējumus. Zinot manu noslieci mazo grafikas lapiņu virzienā, tādas mākslinieces kā Dzidra Ezergaile un Aina Karlsone mani bērtin apbērušas ar burvīgām grāmatzīmēm. Prieks saņemt un prieks krāt.

Bet medībās un makšķerībās lai mani neviens neaicina! Negribu būt slepkavnieks. Līdz kapa malai nespēšu aizmirst to nabaga zaķa bērnu, kam pirms daudziem daudziem rudeņiem tēva miežu laukā pārpļāvu kājiņu.

Valdemāra Ancīša stāstījumu

publicēšanai sagatavoja

Vairis Ozols,

“LV” nozares redaktors

Valdemārs Ancītis ar dzīvesbiedri Ilgu un meitu Maiju ciemos pie Kārļa Egles Druvienas vecajā skolā septiņdesmitajos gados

Valdemārs Ancītis runā Saldus tautfrontiešu 1. konferencē 1988. gada 23. oktobrī

Vecaistēvs ar mazdēliem Miku un Jāni spēlē uz cūkām. 1995. gads

Foto no Valdemāra Ancīša ģimenes albuma