INFORMĀCIJA

Par hroniku un varu, par pagātni, tagadni, nākotni

Trešdien, 27.novembrī, uz darbu konferencē pulcējās kultūras jomas lietpratēji, lai pārrunātu problēmas par notikumu un Latvijas dzīves dokumentēšanu. Būt vai nebūt Latvijas kinohronikai? Šo jautājumu dažādos aspektos apsprieda konferences “Vara un hronika” dalībnieki.

Kinohronikas reālo vajadzību nosaka ikvienas valsts varas vēlme fiksēt, dokumentēt, apkopot un saglabāt valstī notiekošo. Hronika ir atkarīga no valsts pasūtījuma atbalsta. Līdz ar to pirmie hronikālie kinokadri Latvijā uzņemti jau gadsimta sākumā. Bet divdesmitajos gados Latvijas valsts sāka finansēt regulāru kinohronikas filmēšanu. Kopš tā laika visi svarīgākie notikumi valsts un tautas dzīvē tiek fiksēti kinolentē. Līdz šai dienai šo uzdevumu veica Rīgas Dokumentālo filmu studija (RDFS). Valsts arhīvā glabājas 2 358 izveidoti kinožurnāli. Tos plaši izmanto kinofilmās un TV pārraidēs. Tomēr pēdējā laikā izplatīts viedoklis, ka kinohronika vairs nav vajadzīga, ka to spēj aizstāt videoieraksts. Tā saglabašanās laiks gan diemžēl nepārsniedz 15 gadus. To labi saprot prezidenta un Saeimas preses dienesti, rezervējot vietu RDFS kinooperatoriem svarīgos valsts notikumos.

Taču finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ ar katru gadu mazāks kļūst kinožurnālu skaits. Salīdzinot ar 1991.gadu, hronikas apjoms samazinājies četras reizes. Šī gada 21.februārī izsludināta RDFS privatizācija. Pircēji nav pieteikušies. Līdz ar to studijai draud likvidācija.

Konferences gaitā daudzajos referātos runātāji pieskārās šīm problēmām filozofiskajā, vēsturiskajā, šodienas un nākotnes aspektā.

Latvijas kultūras ministrs Rihards Pīks cita starpā teica: “Esmu daudz domājis par hronikas likteņgaitu. Tās sākotne ir zīmējumi uz alas sienas, vēlāk uz papirusa, tad gravīra, pēc tam fotogrāfija, kustīgais attēls, līdz mūsdienu digitālajam ierakstam. Tās ir šifrētas ziņas par mums. Svarīgi ir arī jautājumi — kā saglabāt, kā parādīt hroniku plašākai publikai.

Jau 1992.gadā tika izveidota grupa, kas izstrādā kinolikumu. Toreiz tas izrādījās pāragri. 1995. un 1996.gadā tapa jauns variants plašākā lokā. Likumprojekts ietvēra konkrētas nodrošinājuma prasības pret valsti, kura nebija tam gatava. Šogad izstrādāts vēl viens variants, kas nesen papildināts. Šo likuma projektu iesniegs valdībā. Cerēsim uz godprātīgu jautājuma izlemšanu.”

Bet Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis atzina: “Hronika ir faktu fiksēšana. Arī tās veidotājiem, tāpat kā vēsturniekiem, ir savas vērtību orientācijas. Hronikas patiesā būtība izpaužas tās attieksmē pret varu. Mainās politiskie režīmi, reāli vai šķietami paplašinot vai sašaurinot iespējas saskatīt dažādus īstenības slāņus. Protams, savu ietekmi atstāj ārējie apstākļi, arī materiālās iespējas. Un tomēr noteicošā ir hronista garīgās brīvības apzināšanās. Ne patvaļa, bet nepieciešama atraisītība noteiktu vērtību īstenošanā, lai orientētos plašākā sociālā realitātē.”

Savukārt Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora Olafa Pulka viedoklis bija tāds: “Notikumus atspoguļo arī TV operatori, taču viņi strādā šodienai, mūsu skatītājam. Pēc gadiem to nevarētu uzskatīt par bezpersonisku materiālu. Jo tiek pausts noteikta žurnālista viedoklis. Televīzijai ir citi uzdevumi, un mēs nevaram ieņemt “Hronikas” vietu, pildīt tās lomu. Mūsu attieksme pret “Hroniku” ir pozitīva, vēlamies to popularizēt, rādīt TV. It bieži īrējam arhīva materiālus.”

Apspriežamo jautājumu lokā bija arī arhīva nozīme, iespējas, nākotne. Arhitekts Pēteris Blūms pat izteica domu, ka arhīvs ir vara pār pasaules patiesību. Ar to var pierādīt, ka tu vispār esi bijis. Galvenais ir izvērtēt, atlasīt, saglabāt. Neko nedrīkst iznīcināt.

Par savu un kolēģu darbu domās dalījās Rodžers Džeimss—Čarltonas TV (Anglija) programmu direktors un Haralds Brandess – Bundesarhīva pārstāvis no Vācijas.

Konferences gaitā kā ilustrāciju tēmai dalībnieki skatījās videomateriālus. Iepriecināja, ka pirmo reizi vienotai problēmai izdevās kopā samiksēt TV un dokumentālā kino ļaudis.

Aina Adermane —

“Latvijas Vēstnesim”