Runas. Referāti

Maija Kūle,

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle:

“Latvijas kultūra Eiropas idejas kontekstā”

Viena no neapšaubāmām Latvijas valsts prioritātēm ir iesaistīšanās Eiropas Savienībā. Un par šo soli pie mums tikpat kā vairs diskutēts netiek — nepieciešamība tiek pieņemta kā acīmredzamība, ko nosaka Latvijas (un visas Baltijas) īpašā situācija: Baltija ir eiroatlantiskās telpas kritiskais punkts, Krievijas un Rietumu dialogā Latvija un Baltija kopumā ir ambivalents elements... dziļi pragmatiska problēma, simbols Krievijas un Rietumu dialoga garam, lakmusa papīrs kontinenta lielvalstu demokrātismam (no Valsts prezidenta G.Ulmaņas runas Londonas Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā 12.11.1996.). Tiek uzskatīts, ka līdz ar attieksmi pret Baltiju Rietumeiropa pārbaudīs sevi un, ja varēs, tad nostiprināsies jaunā identitātē. No politiķu viedokļa šāda nostādne lielā mērā ir patiesa, jo uz “Baltijas ādas” vēsture ne vienu reizi vien ir “parādījusi savus zobus” un savu īsteno seju.

Taču jāievēro, ka jautājums pa virzību uz Eiropu Latvijā patlaban tiek veidots kā jautājums par ārējiem apstākļiem, situāciju, kas to nosaka (eiroatlantiskās telpas kritiskais punkts, pragmatiska problēma, ambivalents elements). Ar šī jautājuma izstrādi un pamatošanu nodarbojas politiķi, plašāka sabiedrība tajā netiek iesaistīta. Taču jāatzīst, ka savā dziļākajā būtībā jautājums par Latvijas integrāciju Eiropā ir visas tautas lieta, precīzāk runājot, tas pirmām kārtām ir tautas lieta, politiķiem tikai būtu jārealizē tas, uz ko ir virzīta mūsu sabiedrība.

Bet vai mēs to zinām? Kāds ir šīs virzības iekšējs pamats, nostādnes cilvēku personiskajās dzīves orientācijās, tautas attīstībā? Nevis — kas mums liek virzīties uz Eiropu (citā versijā — atgriezties tajā, vēl citā — nostiprināties Eiropā, jo mēs no tās nekad neesot aizgājuši, taču par šīm versiju atšķirībām šoreiz nediskutēšu), bet — kāpēc mēs to paši gribam? Šāda līmeņa jautājums ir dziļāks, grūtāk risināms, jo liek domāt arī par savu identitāti, vērtību sistēmu. Raksturīgi, ka Latvijā līdz šim nav bijuši dziļi un vispusīgi socioloģiski un aksioloģiski (vērtību) pētījumi, ko sabiedrība domā par integrāciju Eiropā, kā tā skars ne tikai valsti, bet arī katra personīgo dzīvi. Turpretī socioloģisko aptauju rezultātus par Igauniju jau varam lasīt mūsu presē. Tajos tiek atzīmēts, ka apmēram 78% igauņu varētu doties uz referendumu un apmēram 25% nobalsotu pret iestāšanos). Tātad kaimiņvalstī ir sācies dialogs par iestāšanās procesu kā visas tautas orientāciju un dzīves uzdevumu. Latvijā tā trūkst, un šo situāciju vajadzētu sākt labot.

Jautājums par iesaistīšanos Eiropā nav tikai un vienīgi politisks jautājums, sociāli ekonomisks akts. Tas skar jautājumu par Latvijas iesaistīšanos Eiropas vērtību sistēmā, par cilvēku vērtīborientāciju izmaiņu. Virzība uz Eiropu ir kultūras jautājums, ja ar kultūru saprot “cilvēku dzīves stilu kopumā, vērtību sistēmas, attieksmes, eksistenciālos arhetipus”.

Referāts konferencē “Kultūrpolitika Baltijas valstīs sociālo pārmaiņu laikā. Pieredze. Šķēršļi. Iespējas”. Rīgā 1996.gada 21. — 22.novembrī. Tiek publicēts saīsināti

Turpinājums 7.lpp.