Runas. Referāti

Maija Kūle, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle:

“Latvijas kultūra Eiropas idejas kontekstā”

Turpinājums no 1.lpp.

Tomēr, ja tuvāk paraugās uz šī jautājuma risināšanas veidu, var ievērot, ka tas patlaban galvenokārt tiek saistīts ar ekonomiskām, finansiālām, drošības, juridiskām, cilvēktiesību problēmām. Par to liecina, piemēram, nostādne, ka asociētajām valstīm, kuras ir izteikušas vēlēšanos kļūt par pilntiesīgām Eiropas Savienības dalībvalstīm, tiek izvirzīti sekojoši kritēriji:

stabila institucionāla sistēma, kas garantētu demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu,

funkcionējoša tirgus ekonomika,

konkurētspēja Eiropas Savienības iekšējā tirgū,

spēja uzņemties dalībvalsts pienākumus, tai skaitā atbalstu gan politiskās, gan monetārās un ekonomiskās savienības mērķiem.

Vai šeit kaut ar vienu vārdu ir pieminēta kultūrsituācija, vērtību sistēmas, dzīves orientācijas? Nav.

Kas tiek definētas kā svarīgākās ES kompetencē ietilpstošās jomas? Tā ir ekonomika, ārpolitika, drošības politika, iekšlietu un tieslietu jautājumi, bet ne kultūra, dzīves veidu un vērtībsistēmas izmaiņas, Eiropas idejas pamatojums. Tādēļ zināmā mērā pat ir dabiski, ka šie jautājumi neizvirzās pārdomu centrā. Taču tas nenozīmē, ka gala rezultātā tie nevarētu kļūt par centrālajiem.

Kādēļ radās ideja par Eiropas apvienošanos? Vai noteicošā bija politika, drošības sistēma vai arī ekonomika? Tā, piemēram, E.B.Deksnis grāmatā “Eiropas Savienība: mīti un īstenība” raksta: “Paralēli drošības jautājumu risināšanai Rietumeiropas valstis pēckara gados centās atrast tādu vienošanos, kura stimulēs ekonomisko apriti. Pieredze bija parādījusi, ka starpvalstu attiecības tomēr jānoregulē tādā veidā, lai, atjaunojot ekonomisko apriti katrā suverēnā valstī, šo valstu dabiskā tieksme sacensties nepārvērstos tautsaimnieciskā karā. Sadzīvošanas veids, kuru šīs valstis atradušas, ir novedis pie mūsdienu Eiropas Savienības” (25.lpp.).

Tātad noteicošā ir drošība, ekonomiskā aprite, izbēgšana no tautsaimnieciskā kara. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo uz politikas un ekonomikas dominanti Eiropa virzās jau pāris pēdējos gadsimtus. Ne velti literatūrā mēdz pieminēt Napoleonu, kas centās apvienot Eiropu un atzina, ka tagad politika ir sākusi spēlēt tādu pat lomu, kā senajos laikos — liktenis.

Taču vai ar ekonomiskām un politiskām vērtībām, tieksmi pēc labklājības un drošības var izskaidrot Eiropas ideju? Manuprāt, ar to nav pietiekami, jo Eiropas Savienības ideja arvien vairāk paplašinās un rodas it kā plaisa starp valdību stratēģisko rīcību un cilvēku dzīves izjūtu. Eiropa kā dzīves izjūta ir kaut kas vairāk par monetārās un ekonomiskās savienības mērķiem. Taču kas tā ir? Latvijā diskusija par to vēl nav sākusies. Pilnīgi pamatoti jautā dzejniece Māra Zālīte (Diplomātiskajā salonā): “...Sarunās par Eiropas Savienību diemžēl dzird tikai divus aspektus — drošību un tirgus iespējas... Kas tad īsti ir tās Eiropas vērtības, franču revolūcijas vērtības, liberālisma vērtības, kristīgās vērtības vai kas cits? Mani ļoti uztrauc, kas būs Eiropu vienojošās vērtības, kāda vieta šajā Eiropas vērtību sistēmā būs mūsu tautas vērtībām — valodai, kultūrai?”

No Eiropas kopienas pārstāvjiem ir dzirdētas atbildes, ka Eiropa kultivēs visdemokrātiskākās, vishumānākās vērtības, balstīsies uz kristietības tradīcijām, atļaus katrai tautai brīvu un patstāvīgu kultūras attīstību, cienīs un respektēs visu savienībā ietilpstošo tautu valodas, sekmēs demokrātiju, toleranci, labklājības uzplaukumu, respektēs citādību. Taču integrācijas procesa plānos kultūra tiek minēta aiz transporta un komunikācijām, iekšlietām un tieslietām. Tiek paredzēts aktivizēt sadarbību kultūras un arhitektūras mantojuma saglabāšanā, tulkošanā, filmu veidošanā, nelikumīgas tirdzniecības ar kultūras vērtībām novēršanā (atkal tiesiskais un tirdzniecības aspekts).

Eiropas integrācijas biroja vadītājs Latvijā J.Vaivads uzsver, ka kultūras jomā nav nekādu direktīvu, instrukciju — paredzama brīva un radoša attīstība. Taču ne jau par to ir runa. Svarīgāk ir ieraudzīt to, ka topošās Eiropas vērtību sistēmā kultūrai ir pakārtota loma un tas atspoguļojas visos politiski ekonomiskajos pasākumos. Rodas pretruna: cilvēki, kuri attīsta kultūras koncepcijas, mēģina pierādīt kultūras universālo dabu, bet tie, kas realizē Eiropas apvienošanās politiku, nebalstās uz šīm atziņām. Līdz ar to notiek it kā spēle ap kultūru: laba, vajadzīga, universāla, visuresoša, bet tomēr zināmā mērā malā atstumta. Šis modelis atkārtojas Latvijā, kad rūpes par kultūras attīstību tiek atzītas par ļoti vajadzīgām, bet finansiālais nodrošinājums neatrodas.

Apvienojot idejas par sociālo attīstību, tiesībām, indivīda aktivitāti, brīvo tirgu, demokrātiju, ekonomikas un politikas lielo īpatsvaru sabiedrībā, pozitīvu nākotnes attīstību, kļūst redzams, ka tā vērtību sistēma, ko patlaban piedāvā apvienotā Eiropa, sakņojas pirmām kārtām Apgaismības laikmetā. To mēs izjūtam diskusijās, piemēram, par nāvessoda atcelšanas nepieciešamību, kad ļaunums tiek uzskatīts par labā trūkumu, ko var novērst (ļaundarus pāraudzināsim, cietumus uzlabosim, naudu ieguldīsim), nevis par pastāvīgu, mūžīgu substanci, pret kuru ir jāvēršas ar kategorisku noliegumu un sodu, kas paredz atsevišķā ļaunuma pilnīgu iznīcību. Apgaismības laikmeta idejas laika gaitā tiek papildinātas ar uzmanības pievēršanu interesēm un pragmatiskam labumam. Raksturīgi, ka priekšplānā iznāk interešu jēdziens. Taču kādu? Kā atklāti pasaka Slovēnijas premjerministrs J. Drnovseks: “ES faktiski ir tālu no tādas ideālas demokrātiskas apvienības, kādu mēs to iztēlojāmies pagātnē. Mēs konstatējām, ka tajā noris nepārtraukta kaulēšanās par interesēm, bieži vien pilnīgi bez jebkādiem principiem” (Eiropas dialogs, 1996, Nr. 5). Prezidenti neslēpj, ka pragmatiska pieeja ir viena no noteicošajām Eiropas kopdzīvē (G. Ulmanis: “pragmatisms ir viens no mūsu integrācijas pamatelementiem”. Latvija un Eiropas Savienība, 1996, jūnijs, 5. lpp.). Bet jāatceras, ka pragmatisms, kļūdams par vienu no noteicošajām politiski ekonomiskajām orientācijām, nebūt nav tik labvēlīgs pret kultūru.

Tātad pamazām iezīmējas aina, ka reālā vērtību sistēma praktiskajā integrācijas procesā Eiropas Savienībā ir cita, nekā vērtību sistēma, kas balsta Eiropas ideju kā kultūras un dzīvesorientācijas ideju.

Bet vai vispār var runāt par Eiropas ideju kā tādu? Jāatzīst, ka šis jēdziens nav viennozīmīgs. Eiropu var raksturot kā noteiktu ģeopolitisku telpu, kā kultūrvēsturisku kopību, kā kristietības un racionālisma tradīciju savienību, taču ar to nav pietiekami. Jautājumu par Eiropu kā kopīgu ideju uzdeva apgaismotāji, par tās norietu daudz runāja O. Špenglers 20. gs. sākumā. Nav moderni atsaukties uz Špengleru, taču mani nepamet doma, ka daudzos raksturojumos un Eiropas idejas izpratnē viņš ir bijis precīzāks un plašākās kategorijās domājošs, nekā mūsdienu ekonomisti un politiķi. Vai nav taisnība Špengleram, kad viņš par Rietumeiropas kultūras pāraugšanu civilizācijā runāja kā par pārsviešanos uz ārējām iespējamībām: politiku, saimniecību, tehniku. Tā ir ārējās varas tendence, kas noliedz un ierobežo kultūras dzīvinošo spēku. Kultūra kļūst par piedēkli, par tālākā plāna parādību. Katrā civilizācijas laikmetā filosofija un mākslas tiek nolietotas, tās kļūst liekas, pēc tām nav pieprasījuma, tās turpina pastāvēt kā arodi un civilizācijas sistēmas sastāvdaļa, bet nevis kā dzīvs, kultūru apliecinošs spēks. Vai Rietumeiropā nepavīd nogurums, jautā Špenglers. Tieši šo pašu jautājumu uzdod fenomenoloģijas pamatlicējs E. Huserls savā slavenajā Vīnes lekcijā trīsdesmito gadu vidū: Eiropu ir pārņēmis nogurums. Tieši šos pašus vārdus kā moto atkārto viens no Eiropas akadēmijas dibinātājiem Maskavā K. M. Dietcs 1994. g. Vēlreiz tā pavīd A. Klotiņa rakstā par Latvijas un Eiropas identitātēm. Kāpēc gan šī frāze nepazūd no vēstures skatuves. Vai ar Eiropas ideju patiešām viss ir kārtībā?

E. Huserls darbā “Eiropas zinātņu krīze un transcendentālā fenomenoloģija” (1934) ir viens no man zināmajiem filosofiem, kas visdziļāk ir pievērsies Eiropas idejai. Uz viņa lekciju, kas 1932. g. notika Vīnē, saskrēja tik daudz klausītāju, ka otrā dienā to vajadzēja atkārtot. Huserls norāda, ka eiropieši jūt savu garīgo saistību, taču, kad tā jādefinē vārdos, nevar to izteikt — katrai tautai un indivīdam rodas cits priekšstats. Tādēļ šis jautājums ir īpaši grūts. Pie mums gan tas tiek risināts vienkāršāk. Īpašo uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās A. Kiršteins izmanto sekojošu metodi — pajautājiet Āzijas tautu pārstāvjiem, ko tie par mums domā, vai mēs esam eiropeieši, vai ne. Un tad jūs redzēsit, ka nav vērts šaubīties.

Protams, var mēģināt raksturot Eiropas ideju kā pretstatu Āzijai, kristietību kā pretstatu islamam utt. Taču šī metode nekad nav bijusi pati auglīgākā. Fenomenoloģija, ko izstrādā Huserls, māca skatīt katru lietu sakarā ar tās iekšējo būtību, nevis tikai un vienīgi salīdzinājumā. Eiropa pēc Huserla domām ir fenomens, kam piemīt iekšēja entelehija, kas vēsturiski pastāv Eiropas tēla izmaiņās un piešķir tai attīstības virzību uz ideālu dzīves un esamības tēlu kā uz mūžīgu un bezgalīgu tēlu. Eiropa radās 7. un 6. gs p. m. ē. senajā Grieķijā, kad izveidojās jauna attieksme pret pasauli, jaunas un nebijušas garīgās struktūras, kas sevi izteica sistemātiski izveidotā kultūras parādībā — filosofijā. Tā ir universāla zinātne (epistēma) par pasauli veselumā, par visa esošā vienību. Nekur citur tāda nav radusies un nav bijusi iespējama. Tāpēc eiropeiskuma pamats ir filosofija un zinātne, teorētiskā skatījuma iespējamība. Šīs īpašās garīgās struktūras apvieno Eiropu gadu tūkstošos. Raksturīgi, ka 20.gs. beigās Eiropa savu pamatu cenšas nonivelēt, grib atkratīties no filosofiskas domāšanas un pazemo zinātni, pilnīgi pakļaujot to tautsaimniecībai. Tāpēc Eiropa zaudē savu ideju un pēc Huserla domām nonāk strupceļā. To pašu ir sacījuši arī citi 20. gadsimta lielākie prāti — Karls Jasperss, Martins Heidegers. Eiropas krīze ir racionālisma maldos, gadsimtiem ilgi uzplaukst objektīvisms, naturālisms, notiek gara naturalizācija. Garīgo uztver kā pielietojamu, izmantojamu sakarā ar fizisko, materiālo pasauli (lūk, pragmatisma sekas!). Patiesas racionalitātes trūkums ir Eiropas kļūdu pamatā, jo cilvēki vairs neizprot savu eksistenci un uzdevumus.

Lai pārvarētu Eiropas pagurumu, vajag izstrādāt jaunu Eiropas ideju. Nevar no tās atkratīties ar politisku un ekonomisku uzdevumu risināšanu, jo cilvēks nav tikai un vienīgi ēdājs, preču pircējs un lietu izmantotājs, likumu ievērotājs un karā gājējs. Cilvēkiem ir vajadzīga dzīves jēga, vērtības, kurām ticēt, ideja, kādēļ apvienoties. Latvijas kultūra nevar atrauties no šī uzdevuma. Jo pamatīgāk mēs nosargāsim savu pozitīvo attieksmi pret prātu, zinātni, filosofiju, kultūru, jo vairāk mēs būsim īsteni eiropieši. Uz Eiropu ir nepieciešams skatīties tālredzīgāk, t.i., nevis ar sajūsmu mesties iekšā procesos, kas ved pie viņu kļūdu atkārtošanas, bet gan piedalīties jaunas Eiropas idejas veidošanā.

Par Baltijas valstu kultūrpolitiku tagad un nākotnē

Ciešā saistībā ar Baltijas valstu virzību uz Eiropas Savienību 21.un 22.novembrī Rīgā tika apspriesta Lietuvas, Igaunijas un Latvijas kultūras situācija sociālo pārmaiņu laikā. Konferencē, ko Latvijas Kultūras ministrija rīkoja kopā ar Eiropas Padomes Kultūras komiteju, Latvijas Radošo savienību padomi un Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūtu, piedalījās Eiropas Padomes pārstāvji Ritva Mičela un Antonijs Everits, kā arī kultūras darba speciālisti no Lietuvas, Igaunijas un Norvēģijas.

Triju Baltijas valstu kultūrpolitikas problēmu loku ievadvārdos iezīmēja kultūras ministrs Rihards Pīks:

— Vēl nesen mēs, trīs Baltijas valstis, kā tautas un kultūras jutāmies stipri apdraudētas, jo pret savu gribu bijām iekļautas tādā lielā kopienā kā PSRS. Tagad, kad no šī ideoloģiskā un politiskā spiediena esam atbrīvojušās, mūs nodarbina jautājums — kas mēs esam šodien un nākotnē, kāds attīstības ceļš ejams mūsu tautām un kultūrām? Strauji pieaugot informācijas apmaiņai, notiek dabīgs globalizācijas process. Mūsu laikmetā, kad braucam uz Mēnesi un pošamies lidojumiem uz citām planētām, loģiska ir cilvēces tieksme uz vienotību, savstarpēju saprašanos. Kā pretmets tam atkal atgriežas interese par lokālo, nacionālo, individuālo, īpašo. Tās ir viena procesa divas puses. Kas mums jādara, lai labāk apzinātu sevi, savu identitāti, kā saglabāt to, kas saglabājams, un netērēt spēkus un neturēties pretī labajam, kas nāk no ārpuses, ir vēsturiski noteikts un neizbēgams.

Kā uzsvēra ministrs, šis izziņas ceļš, ceļš uz sevis pazīšanu ne indivīdam, ne tautai nav viegls. No vienas puses, mēs savās izpausmēs kļūstam arvien tiešāki, atklātāki, izglītotāki un atkailinātāki, vārda tiešā un pārnestā nozīmē, no otras puses — tas nebūt nav cilvēkiem palīdzējis daudz vairāk uzzināt par sevi, savu būtību. Nav gatavu ne sevis izziņas, ne kultūras attīstības modeļu.

Trim Baltijas valstīm pašlaik aktuālākais ir apzināt sevi, savu identitāti un noteikt savas tautas kultūras vietu globālā apritē. Aizvien ciešāki veidojas kontakti starp valstīm, kas atrodas starp Baltijas jūru, arī UNESCO ietvaros tiek diskutēta Baltijas jūras programma. Šādā reģionālā veidojumā arī Latvijai būtu sava vieta — tas nebūtu tik liels, lai tajā pazustu, un arī ne tik mazs, lai pasaules kontekstā nebūtu pazīstams. Otrs jautājumu loks, kas tāpat aktuāls gan Baltijas, gan citām Eiropas valstīm, ir saistīts ar kultūras centralizācijas un decentralizācijas tendencēm un kultūras finansēšanu.

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem un mēģinot noskaidrot kultūrsituācijas kopainu, Eiropas Padome aicinājusi vairākas valstis sagatavot ziņojumus par savu nacionālo kultūrpolitiku. Eiropas Padomes Kultūras sadarbības padomes programmas vadītāja Ritva Mitčela pamatoja šo nacionālo ziņojumu lielo nozīmi kultūras pieredzes apkopošanā. Tie ļaus noskaidrot attīstības tendences un izstrādāt vienotu kultūras parādību vērtēšanas metodoloģiju. Eiropai kļūstot multikulturālai, arvien svarīgāka loma būs individuālajai izvēlei un līdz ar to — arī informācijai. Tālab Eiropas Padome cenšas apkopot labāko pieredzi un aicina kopīgi veidot optimālas kultūras dzīves struktūras, cīnīties par kultūras vietu šajā ļoti sarežģītajā pasaulē. Cilvēkiem un tautām jāapzinās sava identitāte. Jābūt stiprai kultūras identitātei, jo jaunajā gadu simtenī visas cīņas notiks kultūras līmenī, kultūrā būs tautu atšķirības.

Plašākās kopsakarībās jēdzienus “Eiropa un identitāte” aplūkoja Antonijs Everits, kas tāpat pārstāvēja Eiropas Padomi. Mūsdienu Eiropu viņš salīdzināja ar ķīniešu “kastīti kastītē”, kur ik kastītei vēl un vēl ir iekšā kastīte. Ir tik daudz dažādu Eiropu! Nevajadzētu meklēt vienu identitāti un pretstatīt to citām.

Galvenie kritēriji, pēc kuriem Eiropas Padomes eksperti vērtē kultūras klimatu katrā konkrētā valstī, ir sabiedrības līdzdalība kultūras norisēs, kultūras jaunrades potenciāls, decentralizācija un finansēšanas avoti. Savus ziņojumus Eiropas Padomei jau iesniegušas Austrija, Holande, Krievija un Somija. Igaunijas Kultūras ministrijas ģenerālsekretārs Taivo Kuldseps varēja parādīt savas valsts ziņojumu, jau glīti iesietu. Par kultūrpolitikas ziņojumu tapšanu stāstīja arī Lietuvas Kultūras ministrijas Eiropas integrācijas nodaļas vadītājs Viktors Ļutkus un Latvijas darba grupas vadītājs profesors Pēteris Laķis. Vai Latvijas kultūrsituācijā daudz kas būtu maināms un vai šī konference palīdzēs to izdarīt? Uz šo jautājumu atbildēja Mākslinieku savienības viceprezidente Ruta Čaupova (Kultūras atjaunotne, jaunrade un finansēšana), Kultūras ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktore Anna Jansone (Tradicionālie kultūras reģioni. Decentralizācijas iespējas un šķēršļi), KM Informācijas un analīzes nodaļas vadītāja Ruta Munkevica (Radošajās profesijās strādājošo pašvērtējums pārmaiņu laikā) un citi referenti (pavisam to bija 15), bet pavisam īsi — KM Kultūrpolitikas departamenta direktore Vija Virtmane:

— Laba teorija ir vislabākā prakse. Savukārt neviena prakse, ja tā netiek vispārināta, nav daudz ko vērta. Mēs esam ceļā uz sevis pazīšanu. Mums nav jāskumst, ka citi mūs nepazīs. Lai pazīstam paši sevi!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Konferences aktīvākie dalībnieki: Rike Marianne Helmsa (Dānija), Arūns Bekšta (Lietuva), Ritva Mičela (Eiropas Padome)