PĒC CEĻA

Turpinājums, sākums

LV” nr.179., 180.,

181., 182., 187., 188.

Pa saujai Indijas saules un domu

Jānis Ūdris, “Latvija Vēstneša” ārpolitikas redaktors,—

pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

Domājot par pasaules iespējamo pārapdzīvotību, kas kā baiss Damokla zobens karājas pār cilvēci un kas Indijā visai jūtami izpaužas jau šodien, mums, eiropiešiem, parasti iztēlē veidojas visai tieša aina: milzīgs, blīvs cilvēku pūlis, kas, ejot uz priekšu, sabradā visu savā ceļā. Šī priekšstata ilustrēšanai varētu nofotografēt kādu cilvēkiem pārpildītu provinces autobusu, kurā pasažieri sakāpuši tik lielā skaitā, ka daudzi spiesti līdz jostasvietai izliekties ārā pa logiem. Vēl citi blīvi aplipuši ap durvju kāpšļiem un bamperiem. Taču kroni šim kolorītajam skatam uzliek vīriešu pūlītis uz autobusa jumta. Cilvēku ir daudz, visi grib braukt, un kas viņiem par to, ka autobuss nav no “gumijas”.

Šādu kolorītu skatu man patiešām iznāca Indijā redzēt. Un tomēr tas bija tikai pārpildīts autobuss — savienojumā ar slikti attīstīto sabiedrisko transportu, indiešu temperamentu un bezceremoniālo pragmātismu pārvietošanās jautājumos. Taču daudz uzskatāmāk Indijas pārapdzīvotība izpaužas iedzīvotāju lielas daļas dziļā nabadzībā. Pēc pašu indiešu vārdiem no 900 miljoniem valsts iedzīvotāju apmēram 200 miljoni pieder nosacītai vidusšķirai, un viņu dzīves standartu varētu salīdzināt ar mūsu situāciju Latvijā. Dažs dzīvo labāk par vidusmēra latvieti, dažs sliktāk. Vidējā alga Indijā ir zemāka nekā Latvijā, toties arī produktus tirgū var nopirkt ļoti lēti. Indiešiem arī nevajag domāt par mēteļiem, siltiem puloveriem, zābakiem vai ziemas cepurēm. Divu nedēļu laikā Indijā man nevajadzēja uzvilkt pat žaketi — visur, pat intervēt augsta ranga amatpersonas, gāju kreklā ar uzlocītām piedurknēm, un tieši tāpat bija ģērbušies arī mani sarunu biedri. Taču 700 miljoni indiešu joprojām dzīvo nabadzībā. Paši indieši par šo problēmu runā ļoti atklāti, un sarunās ar dažāda līmeņa politiķiem un valsts ierēdņiem man atkal un atkal iznāca dzirdēt: “Mēs esam nabadzīga valsts”. Tieši šī atklātība arī radīja parliecību, ka Indijas politiķi patiešām meklē reālu atrisinājumu nabadzības mazināšanai un arī likvidēšanai. Taču Indijā redzētais krasi atšķiras no nabadzības mūsu, eiropiešu, priekšstatos.

Nabadzības diskrētais šarms

Domāju, mēs Latvijā bez pūlēm spējam atšķirt patiešām izmisumā nonākušu vecu māmiņu no paģiru mocīta alkoholiķa vai bezkaunīga pusaudža, kas, kādu asaru izspiest cenzdamies, vāc naudu saldējumam, cigaretēm vai spēļu automātiem.

Indijas izplatītākā ubagu kategorija ir ņipri veselīga izskata puišeļi, kas par īpašu “apstrādāšanas objektu” uzskata balto cilvēku. Puskaili, bieži vien tikai īsās bikšelēs vai ap dibenu aptītā drānas strēmelē, viņi slamstās populārāko tūrisma objektu apkaimē un balto iebraucēju iežēlināšanai pielieto šādu taktiku: parasti viens tāds smaidīgs, veselīgs zeperis, baltos zobus zibinādams, pienāk un raudulīgā balsī sāk činkstēt: “Sir, I am hungry!” (“Kungs, es esmu izsalcis” — tulk.) Taču, ieskatoties draiskajās ačelēs, redzams, ka pats viņš knapi valda smieklus. Tas mani pārsteidza visvairāk. Pirms ierašanās Indijā šīs zemes diplomāti mani jau bija vairākkārt brīdinājuši, lai nekādā ziņā šiem mazajiem ubagiem nedodu naudu. Visumā es Indijā šo padomu arī ievēroju. Ne jau tāpēc, ka būtu bijis žēl iedot to rūpijas metāla ripulīti (1 rūpija — apm. 1,5 santīmi — taču par to tirgū var nopirkt gabalu maizes, kādu augli vai izdzert tasīti lētas kafijas). Atturēties no rūpiju došanas Indijā spiež ...paši ubagi. Pirmajā dienā, mani vēl nogurušu pēc ilgā lidojuma, aizveda ekskursijā uz “Sarkano fortu” Deli vecpilsētā. Pirmo reizi šeit redzot mazo ubagu pulciņu, centos tiem stoiskā mierā paiet garām, kad skatiens apstājās pie kāda puisēna ar vienu kāju. Jestri uz kruķiem lēkdams, viņš lepni, citiem pa priekšu, piecilpoja man klāt un gluži omulīgā balsī iesaucās: “Sēr, rūpī, plīz!” (“Kungs, lūdzu rūpiju” — tulk.). Grūti pateikt, kas uz mani iedarbojās vairāk — žēlums pret mazo invalīdu vai pārsteigums par viņa optimismu, taču roka gluži automātiski izvilka monētu. Jau nākamajā brīdī manī uzplaiksnīja visi par šādiem gadījumiem dzirdētie padomi vienlaikus, vienā mirklī ap mani bija blīvs mazo ubagotāju pūlis. Daudzi vēl skrēja šurp.

Dažos mirkļos, kamēr es, šoferim Tarločanam piepalīdzot, biju aizkļuvis līdz mašīnai, tā arī nepaguvu aptvert, no kurienes šie puišeļi rodas, bet viņu skaits auga zibens ātrumā.

Kad bijām jau mašīnā un Tarločans strauji spieda gāzes pedāli, pārdesmit puikas vēl dzinās pakaļ, joprojām brēkdami sakrālo frāzi “Sēr, rūpī, rūpī!”

Patiesības labad jāteic, ka es vēl dažas reizes savā Indijas vizītes laikā pārkāpu ieteikumu par ubagu ignorēšanu. Taču šī labestība tika vienīgi vecākiem lūdzējiem, kas mēdz pienākt pie mašīnas ielu krustojumos, kad luksaforā deg sarkanā gaisma.

Šo dzīves pabērnu acīs bija patiešām izmisums un pazemīgs lūgums. Šo ubagu bija vismaz desmit reižu mazāk nekā omulīgo zēnu – rūpiju pieprasītāju. Rietumnieciskajā ostas pilsētā Mumbajā (agrāk Bombeja), savā pēdējā Indijas vakarā nolēmis vienatnē pastaigāties pa krastmalu, es pārliecinājos, ka tas gluži vienkārši nav iespējams. Tiklīdz biju pārgājis viesnīcai pieguļošo ielu, mani burtiski apstāja mazie ubagi un pieaugušie suvenīru tirgotāji. Jau ar divu Indijā pavadītu nedēļu pieredzi bruņots, pirmo “uzbrukumu” pārlaidu mierīgi un, nereaģējot uz bezgalīgajiem piedāvājumiem un pieprasījumiem, naskā gaitā kājoju uz priekšu. Bet tad man līdzās uzradās kāds gadus trīspadsmit vecās puika, un sāka diezgan bezkaunīgā balsī činkstēt jau tik pazīstamo frāzi. Nolēmis ievērot dzirdētās pamācības un paša pieredzi, gāja vien savu ceļu, nepievēršot puikam uzmanību. Un tad es pārliecinājos, ka viņam ir “raksturiņš”. Starp mums iedegās tāda kā psiholoģiskā sacensība. Ja teikšu, ka šis puika man līdzās skandinot nemitīgi vienu un to pašu frāzi, gāju minūtes trīs, tad tas nekādā ziņā nebūs pārspīlēts. Tad, redzot, ka šis baltais nav ar pliku roku ņemams, puišelis, pasteidzies kādu pussoli priekšā, sāka man gluži vienkārši maisīties pa kājām. Būtībā man bija divas iespējas — patriekt jau palielo zeperi ar spēku vai arī “kapitulēt” un iedot prasīto. Situāciju atrisināja kāds labi ģērbts indietis. Steidzoties mums garām un vienā mirklī novērtējis situāciju, viņš iedeva diedelniekam prasmīgu spērienu pa dibenu un steidzās tālāk. Bet tas, savukārt, lietišķi aizspurdza šķērsielas tumsā.

Pārdomājot pieredzi ar Indijas ubagiem, jākonstatē kāds paradokss. Visvairāk mani skumdināja šo mazo diedelnieku jautrās sejas. Viņu uztverē ubagošana nav ne kauns, ne izmisuma solis. Tā gluži vienkārši ir viņu profesija un arī dzīvesveids.

Kāda te skola, kāda lasīt un rakstītprasme? Draiskais mirdzums šo puišeļu acīs, šķiet, viennozīmīgi sacīja: “Man tā ir labi, man tā patīk!” Iespējams, ka jau viņu vecāki un viņu vecvecāki bijuši ubagi. Bet vēl ticamāk, ka viņi paši, pieaugot un pēcnācējus nomales būdiņās pasaulē laižot, saviem “mantiniekiem” mācīs, kā labāk ubagot. Mazo ubagu miljoni, kas apsēduši visas Indijas pilsētas, ir vienas no šīs valsts lielākajām briesmām. Šo mazo diedelnieku skaits Indijā noteikti nebūs mazāks par, teiksim visu Francijas vai pat Anglijas iedzīvotāju skaitu. Karstajā un ļoti dāsnajā Indijas klimatā šie puišeļi var iztikt ar pārsteidzoši maz līdzekļiem — pilnīgi pietiek, ja dienā izdodas apvārdot pāris “dumjos baltos” un (ļoti ļoti reti) kādu indieti. Apģērbs nav vajadzīgs, “māja” šiem puišeļiem ir no finiera, skārda un papes gabaliem saslieta, ar palmu lapām pārklāta būdele pilsētas nomalē vai... ietve.

Karstais Indijas klimats uz šīm lietām ļauj skatīties pavisam savādāk nekā eiropiešu priekšstatos. Skola, cīņa par savu vietu dzīvē šiem miljoniem puišeļu ir tāli un sveši jēdzieni. Būtībā jau ar mātes pienu viņi ir iezīduši ubaga psiholoģiju.

Pašreizējā realitātē ārkārtīgi grūti ir atbildams jautājums: kā Indijas valdībai apturēt demogrāfisko sprādzienu un samazināt analfabētismu (pašlaik apmēram 45 procenti Indijas iedzīvotāju nemāk lasīt un rakstīt), ja šie tumsonīgie puišeļi burtiski kūsā no dzīvesprieka savā ubaga ikdienā.

Pat ja šī valsts spētu atvērt bezmaksas bērnunamus un internātus, cik nepieciešams, vajadzētu milzumdaudz policistu, kas šos puišeļus saķertu, nosēdinātu skolas solā un sekotu, lai viņi stundu laikā neaizšmauc pa logu. (Kā brīvībā radušu putnu noturēt krātiņā?) Protams, starp šiem ubagiem ir arī potenciāli ņūtoni, einšteini un saharovi. Tikai — kā cilvēku piespiest apzināties savu lielumu?

Indijā man vairākkārt nāca prātā sens austrumnieku nostāsts: Sultāns, uz ielas ieraudzījis vienaci ubagu un dīvainas iegribas mudināts, licis to atvest uz savu pili. Tur licis ubagu nomazgāt, ietērpt sultāna tērpā un nosēdināt valdnieka tronī. Tad nu pats sultāns tuvojies pārtērptajam un sasmaržotajam vienacim un pazemīgā balsī teicis: “Tagad tu esi valdnieks. Mēs visi — tavi pavalstnieki. Pavēli, un tiks izpildīts”. Vienacis grozījis galvu, brīnījies par visu, kas apkārt redzams. Tad pastiepis roku un žēlā balsī teicis: “Iedodiet nabaga ubagam rūpiju.”

“Nocirst galvu!” tāda bijusi nokaitinātā sultāna pavēle. Paldies Dievam ubagi nav lielākā un nav pat dominējošā trūcīgo indiešu daļa. Daudz plašāka un daudzveidīgāka Indijā ir

mājamatnieku un tirgotāju pasaule

Indijā jums ik solī piedāvās suvenīrus un citas piemiņas lietas — sākot no nevērtīgiem ķiņķēziņiem un beidzot ar unikāliem roku auduma tepiķiem. Piedāvājums acīmredzot pārsniedz pieprasījumu, un retie ārzemnieki tiek burtiski rauti aiz rokām iekšā neskaitāmajās “piparbodītēs” un tirgotavās. Bet īstie valdnieki fortu, piļu, tempļu un mauzoleju apkaimē ir sīkie suvenīru tirgoņi kuri, apstājot nācēju (jo vairāk — balto) blīvā lokā, apdullinošā neatlaidībā piedāvā savu preci. Šeit atkal lieti noderēja Indijas diplomātu vēl Rīgā dotais padoms — nekad nemaksāt prasīto cenu.

Pats es pārliecinājos, ka iepatikušos mantu var nopirkt vismaz uz pusi, bet bieži arī par divām trešdaļām lētāk, nekā sākumā prasīts. Būtībā cilvēks, kurš samaksā pirmo indieša nosaukto cenu, tiek (klusībā) nodēvēts par muļķi. Īstā saruna ar indiešu tirgotājiem sākas, kad tu, nevērīgi paprasījis “cik” un atbildi izdzirdējis, novērsies vai enerģiski pasaki “No!” Tad indieša balsī parādās cieņa, un viņš prasa: “Kāda ir jūsu cena”? Diemžēl ārkārtīgi lielā konkurence ielas tirgoņus spiež arī uz atklātu blēdīšanos. Tā pirmajā dienā man par primitīvu pastkaršu komplektu noprasīja ... 300 rūpijas (apmēram 5 lati).

Smagā konkurence šos ielas tirgoņus spiež lietot arī visai nekorektus paņēmienus savas preces “iesmērēšanai”. Viens no tiem ir — iemānīt mantu potenciālajam pircējam rokās. Teiksim, ļoti laipni tiek aicināts pašķirstīt pastkaršu komplektu — cik interesanti attēli, cik košas krāsas. Bet, kad izraudzītais upuris ir paskatījies un dod šo mantu atpakaļ, tirgonis enerģiski atgaiņājas: “Ko jūs, sēr! Man nevajag. Paturiet vien.” Gadījās pat redzēt, ka tāds veikls vīrelis pagriežas un it kā taisās iet projām — skaidri zinādams, ka “muļķa baltais” bļaus pakaļ, lai taču paņem naudu. Kāds īpaši uzstājīgs ielas tirgonis brīdī, kad mūsu mašīna spiedās cauri pūlim, gluži vienkārši iesvieda savu preci pa atvērto logu.

Savdabīgs tirgošanās paņēmiens Indijā ir arī gidu iesaistīšanās šajā procesā. Oficiālu pavadoņu aprūpētie viesi bez iepriekš prasīšanas tiek ievesti arī kādā ekskluzīvā paklāju, dārglietu vai citu daiļamatnieku ražojumu veikalā un atstāti veiklo tirgoņu (teicamu psihologu) ziņā. Godājamajam viesim tūdaļ tiek piedāvāta tēja vai kafija, tiek rādīts filigrānais aušanas, slīpēšanas vai izšūšanas process (tikai roku darbs), tādējādi argumentējot “smieklīgi zemās” cenas. Kad es, šādā situācijā nokļuvis, kādam tirgotājam teicu, ka par viņa nosaukto “smieklīgi zemo” tepiķa cenu (USD 5 000) manā zemē var nopirkt automašīnu, neatlaidīgais vīrs nesatricināmā mierā deklarēja, ka tik cienījamam viesim viņš pārdošot lētāk — par trīs tūkstošiem dolāru. Lieki piebilst, ka viesa pavadoņi pēcāk atgriežas šajā tirgotavā un iekasē savus procentus no ietirgotā.

Taču indieši jau izsenis bijuši slaveni tirgotāji, un kolosālās roku darba potences savienojumā ar šīs tautas unikālo amata prasmi un tūkstošgadīgajām daiļamatniecības tradīcijām ir būtisks Indijas ekonomikas elements.

Milzīgais iedzīvotāju skaits cilvēkus mudina uz savdabīgu pielāgošanos šai situācijai. Brīžiem radās iespaids, ka indieši apzināti izvairās no darbu mehanizēšanas un tehnoloģijas modernizācijas. Pāris reizes es apstājos parkos un vēroju dīvaino zāles pļaušanas metodi — indietis ar tādu kā sirpi, kā beisbola nūju metodiski kūļāja mauriņu, un likās, ka viņš katrā šādā vēzienā nocērt... vienu vai pāris zāles stiebriņus. Prātā nāca Latvijā vērotās ainas: pļāvējs ar labi asinātu izkapti platā atvēzienā nogāž varenu vālu. Kad skaidroju savam indiešu pavadonim, kā zāli pļauj mūsu zemē, viņš manī paraudzījās ar neizpratni, un šajā skatienā es lasīju neizteiktu retorisku jautājumu: “Viens pļaus, bet ko darīs pārējie?”

Savukārt Indijas ceļos var redzēt, kā siens vai tikko nopļauta zāle, meldri, cukurniedru stublāji un cita lopbarība tiek nesta sainī uz galvas vai vesta uz velosipēda bagāžnieka. Ja daudz, tad tāda neliela kaudzīte ēzelīša vai vērša vilktos ratos. Ciematu un arī pilsētu nomales ielās cienīgi savā nodabā klīst govis. Ja grib, palaiž garām braucošu mašīnu. Negrib — braucējs apstājas un gaida. Govis bieži ganās šaurajā zāliena joslā starp abu virzienu brauktuvēm. Nereti govis meklē ko ēdamu pie atkritumu konteineriem. “Vai tiešām govis pie jums tiek uzskatītas par svētiem dzīvniekiem?” es pajautāju, un indieši sāka labsirdīgi smieties. Ne jau nu gluži tā, ka viņi govis pielūgtu. Taču viņi patiešām ciena un mīl šos rāmos ragulopus. Jo govs dod pienu. Bet piens ir mātes, dzīvības simbols. Taču šī mīlestība indiešiem izpaužas savādāk, nekā mums Latvijā, kad saimnieces savu Zīmaļu vai Raibaļu no rīta piesien leknā pļavā, bet vakarā dzen mājās. Indijas govis tiek atstātas savā vaļā un klīst mitekļa tuvumā.

Visoptimistiskāko iespaidu Indijā pavadītajās dienās es guvu Indijas vismazākajā — Keralas — štatā Austrumjūras piekrastē. Liekas, pats Dievs šeit cilvēkiem lēmis dzīvot pārticīgi, Ārkārtīgi dāsnā zeme un jūra čakliem cilvēkiem dod bagātīgus augļus — garšvielas, visdažādās zivis, garneles, ko keralieši audzē mākslīgos dīķos. Keralas štatā visi iedzīvotāji prot lasīt un rakstīt, un štata galvaspilsētā Kočinā es neredzēju nevienu ubagu. Toties prātā iespiedušies divi puisēni, kas atšķirībā no saviem ubagojošajiem vienaudžiem acīmredzot cer dzīvē tikt uz priekšu.

Pastaigājoties gar jūras attekā izbūvēto krastmalu, es pamanīju baskājainu puisēnu, kurš, graciozi augšup paceltā plaukstā balansējot paplāti, piedāvāja savu preci. Sākumā likās, ka tas ir saldējuma pārdevējs. Taču, kad zēns pienāca tuvāk, redzēju, ka paplāte būtībā ir visai primitīvi apstrādāta skārda plāksne, un zēna piedāvātā prece ir sīkās avīžpapīra tūtiņās iesaiņoti rieksti. Cena — viena rūpija par tūtiņu. Cilvēki pirks. Rūpija pie rūpijas — godīgi nopelnīta nauda. Mans pavadonis paskaidroja, ka tas esot šādu puisēnu “bizness”: tirgū viņš šos riekstus nopērk par 40 rūpijām kilogramā. No kilograma viņš sataisa apmēram simts tūtiņu. Tā, dienā iztirgojot kilogramu riekstu, tīrā peļņa ir 60 rūpijas. Gandrīz divi dolāri vai viens lats. Indijā tā ir tīri pieklājīga nauda (35 rūpijas – 1 USD).

Devu mazajam “biznesmenim” pašu spožāko rūpiju, un viņš to saņēma tik pašapzinīgi kā bankas čeku, pats izraudzījās man tūtiņu, pataustīja, vai avīzes papīrs apakšā neris vaļā un cienīgi sniedza man: “Lūdzu, ser. Labi rieksti! Ēdiet uz veselību!” Gribējās smaidīt, acīs riesās asaras, paša baskāja zēnība Rīgas nomalē. “Ar Dievpalīgu, mazais,” es domās teicu, bet puisēns jau bija aizsteidzies pie nākamā pircēja. Tieši šis puišelis man likās —

Indijas nākotnes simbols

Indijas valdība tiešām daudz dara nabadzības novēršanai. Ik ciematā redzama vienkārša skolas ēka, ko atdzīvina formastērpos — baltos vai koši zilos (katrā štatā ir savādāki) — tērpti bērni skolas pagalmā. Izglītība jau sen vairs nav bagāto cilvēku privilēģija. Īpaša vērība tiek veltīta meiteņu izglītošanai — lai arī tādējādi likvidētu vēl aizvien dziļo plaisu starp sievietes un vīrieša vietu sabiedrībā. Taču milzīgajā valstī ikviens pasākums izglītības un vispār sociālajā jomā prasa kolosālus līdzekļus, ko ārkārtīgi grūti izdalīt no saspriegtā valsts budžeta.

Taču Indija pēdējos gados pēc ekonomikas liberalizācijas uzņēmusi īpaši strauju attīstības tempu, un spējīgiem jauniešiem ar asu prātu un vēlēšanos dzīvē tikt uz augšu rodas aizvien jaunas iespējas.

Īpaši uzskatāmi par to varēju pārliecināties slavenās “Titāns” kompānijas pulksteņu fabrikā pie Bengaloras, Karnatakas štatā.

Šajā astoņdesmitajos gados uzceltajā modernajā fabrikā nodarbināti apmēram 600 strādnieki — galvenokārt jaunieši no apkārtējiem ciemiem. Interesants ir firmās praktizētais atlases princips. Galvenā uzmanība netiek veltīta īpašām zināšanām vai profesionālām iemaņām – firmā iedibināts uzskats, ka zināšanas var iedot un iemaņas iemācīt. Daudz lielāka vērība tiek veltīta pretendentu morālajām īpašībām un, protams, veselībai. Galvenokārt vajadzīga asa redze un veikli pirksti. Taču izšķirošais pārbaudījums ir atlases komisijas saruna ar pretendentu. Galvenais kritērijs — meitenes vai jaunekļa godīgums un vaļsirdība.

Kā klasisku negodīguma piemēru man minēja kāda pretendenta noliedzošu atbildi uz jautājumu: “Vai jūs kādreiz melojat?” “Mēs visi kādreiz melojam,” pārliecināti deklarēja fabrikas personāla daļas vadītājs S.Surešs. Galvenais ir, lai cilvēks to apzinātos un attiecīgi novērtētu. Lai būtu godīgs pret saviem darba devējiem!

Uz katru strādnieka vietu “Titānā” pretendē apmēram 50 jaunieši. Šāda interese ir viegli saprotamam: strādnieki “Titānā” pelna apmēram 7 000 rūpiju (200 dolāru) mēnesī. Indijas apstākļos tā ir ļoti laba alga. Firma jaunuzņemtos apmāca vairākus mēnešus. Visnotaļ pievilcīgi ir arī darba apstākļi ražošanas telpās (te gan tāpat kā gandrīz visos Indijas rūpniecības uzņēmumos ir kategoriski aizliegts fotografēt). Žilbinoša tīrība. Meitenes pie montāžas konveijera strādā speciālos uzsvārčos un cepurītēs, vietām ar marles saitēm uz sejas. Apmeklētāji uz šīm svarīgākajām ražošanas telpām var noraudzīties tikai caur stikla sienu – darīts viss, lai saglabātu sterilitātei tuvu tīrību.

Lielu uzmanību šajā uzņēmumā pievērš strādnieku psiholoģiskajam noskaņojumam. Piemēram, cehā, kurā izgatavo miniatūras pulksteņu mehānisma detaļas, katrā sekcijā stikla vitrīnā aplūkojams 50 reižu palielināts attiecīgās detaļas makets. Lai strādniekam viņa izgatavojamā detaļa neliktos “anonīms puteklītis”... Fabrikā ir plašs sporta klubs ar beisbola un volejbola komandām, ar teicamu trenažieru zāli. Ir arī visdažādākie mākslinieciskās pašdarbības pulciņi. Īpaši populāras ir tautas mūzikas grupas. Taču uzņēmuma vadību pārsteidza mans jautājums, vai firma arī algo profesionālus mākslinieciskos vadītājus. “Kāpēc gan tādi lai būtu vajadzīgi?” man tika pārjautāts: “Talantīgākie strādnieki paši parāda darba biedriem savas muzikālās iemaņas...”

Plašajā fabrikas ēdnīcā mani pārsteidza divi skaitļi. Pirmkārt, labas pusdienas strādniekiem šeit maksā 15 rūpijas (23 santīmi). Otrkārt, pats strādnieks no šīs summas maksā tikai 2 rūpijas (3 santīmus), kas tiek atskaitītas no viņa algas. Pārējo summu sedz “Titāns” no sava sociālā budžeta. Visai savdabīga ir arī jauno strādnieku ievadīšana fabrikas kolektīva dzīvē. Īpašā visiem aplūkojamā stendā jaunajiem jāizpilda ailes ar noteiktu tematiku: proti, jāuzraksta, kāds ir viņu hobijs, kurš ir mīļākais aktieris, mūziķis, sportists, kurai personībai viņš gribētu līdzināties. Kādas savas rakstura īpašības vērtē visaugstāk un ar kādām pats nav apmierināts?

Tieši “Titānā” es jo uzskatāmi redzēju jaunās Indijas seju: jaunus un skaistus, čaklus un prasmīgus cilvēkus. Jauniešus, kas jau šodien veido savas zemes nākotni. Veido to labāku par vakardienu un šodienu. Un ikvienam rūp, lai Indija ieņemtu savai dižajai vēsturei un savam potenciālam adekvātu vietu mūsdienu pasaulē.

Šādi domājošu cilvēku, arī vidējā un vecākajā paaudzē, Indijā ir daudz. Par vienu no viņiem — nākamajā “Indijas saules un domu saujā”.

Turpmāk vēl

Ceļojumu iespaidu

turpinājums sekos

Keralas štata garneļu audzētājs ar mazdēlu

Lētu suvenīru pārdevēja pie mašīnas loga