Aiziet gads — mūsu visu darba gads

Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis — “Latvijas Vēstnesim” uz vecā un jaunā gada sliekšņa

— Vispirms atļaujiet man izpildīt godpilno pienākumu, ko man nesen Indijas apmeklējuma laikā uzticēja šīs valsts augstais vēlēšanu komisārs Dr. M.S.Gils: nodot Latvijas parlamenta spīkeram Indijas Republikas vēlēšanu likuma sējumus.

— Es pateicos jums un “Latvijas Vēstneša” redakcijai. Šis Indijas vēlēšanu likums mums Saeimā noteikti noderēs, jo Indija ir pazīstama ar savām dziļajām demokrātijas tradīcijām. Es šo Indijas dāvinājumu vērtēju ļoti augstu. Latvijas likumdošana par Saeimas, pašvaldību un cita veida vēlēšanām nebūt vēl nav apstājusies un nav akmenī kalta. Tā mainīsies. Es nevaru prognozēt, kad un uz kādu pusi — vai uz labo, kreiso vai kā citādi —, bet domāju, ka tā vēl mainīsies. Un tādēļ jebkuras valsts pieredze savas likumdošanas veidošanā mums var būt noderīga, lai ar to iepazītos. Un šis Indijas vēlēšanu likums, es redzu, ir ietverts divos pamatīgos sējumos. Tātad tas ir dokuments, kas pelnījis pamatīgu iedziļināšanos.

—Indijas augstais vēlēšanu komisārs savā intervijā “Latvijas Vēstnesim” (skat. “LV” 24., 25. oktobrī) uzsvēra vēlēšanu likuma un tā skrupulozas ievērošanas lielo nozīmi demokrātijas nodrošināšanā milzīgajā Indijas valstī ar 600 miljoniem vēlētāju. Dr.Gils savā intervijā “Latvijas Vēstnesim” arī uzsvēra, ka vēlēšanas iespējams noorganizēt un īstenot samērā lēti. Viņš silti ieteica Latvijas vēlēšanu organizētājiem necensties pēc ārkārtīgi dārga vēlēšanu iecirkņu tehniskā aprīkojuma, kā tas tiek praktizēts daudzās bagātās rietumvalstīs.

—Paldies par šo sējumu atvešanu. Tie noteikti ieņems pienācīgu vietu Saeimas bibliotekā, lai mūsu cilvēki ar tiem varētu strādāt.

— Mūsu saruna notiek vecā 1996. gada nogalē. Kā jūs kopuma vērtējat šo aizvadāmo gadu?

— Es esmu lūdzis Saeimas kanceleju sagatavot tādu pilnīgu pārskatu par šo gadu. Saeimas darbinieku Ziemassvētku eglītē es gribu pateikt, cik likumus mēs šogad esam pieņēmuši, cik dažādus lēmumus, cik rezolūcijas un deklarācijas. Vārdu sakot, kādu Saeima 1996. gadā ir “saražojusi” savu “produkciju”. To ir daudz, pašlaik es konkrētus, precīzus skaitļus nosaukt nevaru, bet domāju, ka birums būs diezgan liels. “Bunkura svars”, kā teiktu agrākajos laikos, būs liels. Cik ir “klēts svars” — tas, ko mēs varam īsti izmantot un kam ir kāda ietekme un svars mūsu valstī un sabiedrībā —, tā ir cita lieta. Jo nav jau noslēpums, ka Saeimu lamā gan vieni, gan otri. Gan labējie, gan kreisie, gan arī centristi. Un, jo mazāk cilvēks zina par likumdošanu, jo vairāk viņš ir neapmierināts ar to, uzskatīdams, ja likums nekalpo viņam, tad tas vispār nav nekāds likums. Bet, tā vai citādi, likumus mēs esam pieņēmuši ļoti daudz. Varbūt vairākus simtus. Jo gan ziemas, gan pavasara, gan rudens sesijas laikā, reizi nedēļā notiekot plenārsēdēm, un tagad pēdējā laikā , kad mums ir diezgan daudz arī ārkārtas sēdes vai kārtējās sēdes, kuras notiek ne tikai ceturtdienās, bet arī citās nedēļas dienās, mūsu darba slodze ir bijusi diezgan intensīva. Šo pēdējo Ziemassvētku nedēļu mēs strādājām trīs dienas — otrdien, trešdien un ceturtdien — pilnu dienu. Mums bija palikuši vēl apmēram 70 dažādu lēmumu un likumprojektu, kurus gribējās līdz Ziemassvētku brīvdienām izskatīt. Prezidijs un starpfrakciju padome arī tam piekrita. Lai mums uz jauno 1997. gadu nepaliktu parādi. Es domāju, tā ir laba tradīcija — gadu pabeigt ar padarīta darba apziņu. Un tādēļ varu teikt, ka gads ir bijis diezgan ražīgs. Mēs esam ļoti daudz ko mainījuši zemes likumdošanā, ir ieviests brīvais zemes tirgus. Ar lielām debatēm, ar lieliem strīdiem, bet tas tomēr ir panākts. Mēs, paldies Dievam, es esmu par to ļoti gandarīts, esam pieņēmuši jau pirmajā lasījumā divus likumus — vienu likumu jau pavisam (trešajā lasījumā) par Rīgas brīvostu un pirmajā lasījumā par Ventspils brīvostu, un pirmajā lasījumā arī likumu par Liepājas speciālo ekonomisko zonu — un tagad šonedēļ vēl skatīsim par Rēzeknes brīvo ekonomisko zonu, kā tas ir traktēts projektā. Tas nozīmē, ka lielākā daļa deputātu un pašvaldību apzinās, ko tas var nozīmēt viņu pilsētu un veselu reģionu intensīvai attīstībai, un ļoti intensīvi tagad pie šīs likumdošanas strādā. Tas, protams, iepriecina. Mēs, protams, esam pieņēmuši arī tādus, kā man pašam škiet, ne pārāk nozīmīgus dokumentus. Zinu, ka es saņemšu par to kritiku, bet, manuprāt, deklarācija par Latvijas okupāciju bija dokuments, kurš vairāk vajadzīgs mūsu iekšējai lietošanai, bet starptautiskajā sabiedrībā tas neizraisīja absolūti nekādu rezonansi un neviens nesāka slaucīt asaras pēc tam, kad mēs pieņēmam šo deklarāciju, un arī kādu jūtamu ekonomisku palīdzību mums nesniedza un, es domāju, tādēļ arī nesniegs. Bet iekšējai lietošanai šī deklarācija ir pieņemta, un tas psiholoģiskais tvaiks cilvēkiem droši vien ir izlaists. Un vēl diezgan daudz ko citu mēs esam pieņēmuši, kas varbūt ir ar mazāku nozīmi. Bet es vienpersonīgi nevaru un nemaz nedrīkstu spriest, vai tie visi ir bijuši vajadzīgi vai nevajadzīgi likumdošanas akti vai Saeimas deklarācijas. Bet katrā ziņā dokumentus mēs esam pieņēmuši daudz, un, ja kaut daļa no tiem ir nākusi Latvijas valstij, tās ekonomikai un cilvēkiem par labu, tad mēs varam būt gandarīti.

— Es gan pieņemu, ka principā jums, tāpat kā ikvienam citam godprātīgam Latvijas iedzīvotājam, nav principiālu iebildumu.

— Protams!

— Vai lielākā nelaime nav tā, ka šādai deklarācijai jau sen vajadzēja būt pieņemtai un ka tā tika pieņemta tikai tagad? Es domāju, vajadzēja būt pieņemtai jau 1991.gada augustā.

— Jā! Ja mēs to būtu pienēmuši 1991. gada augustā, tad tai būtu lielāka politiskā nozīme. Un tad arī cilvēku spriedze būtu mazāka. Es domāju, īpaši tie, kas totalitārā režīma laikā tika represēti, un tādu taču ir ļoti daudz, es domāju, katra trešā Latvijas ģimene tā vai citādi cieta vai nu padomju, vai vācu, vai atkal padomju okupācijas gados. Un morāls gandarījums viņiem bija vajadzīgs. Bet, kā francūži saka: “Katrs dārzenis savā reizē”. Tādēļ šīs deklarācijas nozīme būtu bijusi lielāka 1991. gadā. Bet toreizējās Augstākās padomes sastāvs bija citāds. Es nevaru pat pateikt, kādēļ tas toreiz netika pieņemts, bet par 1996.gada dokumentu, kaut arī tas tika pieņemts un ir visnotaļ labs, es arī pats par to nobalsoju, es zinu, ka pašlaik tam īpašas nozīmes nav.