Aiziet gads — mūsu visu darba gads

LR 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis — “Latvijas Vēstnesim” uz vecā un jaunā gada sliekšņa

Turpinājums no 1. lpp.

— Te es gribu atsaukties uz Krievijas Federācijas vēstnieka Aleksandra Raņņiha neseno uzstāšanos Rīgas Diplomātiskajā salonā. Raņņiha kungs izmantoja šīs deklarācijas pieņemšanas faktu, lai ilustrētu savu tēzi, ka Latvijas politiķi īpaši rīkojas mūsu valsts attiecību pasliktināšanai ar Krieviju. Droši vien 1991. gadā Krievijai par šādu Latvijas deklarāciju nebūtu bijis absolūti ko iebilst.

— Jā, es jums pilnīgi piekrītu. Tad tam būtu bijusi pavisam cita politiskā nozīme.

— Jūs arī pats 1991. gadā bijāt Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts. Kāpēc jūs toreiz nepieņēmāt šādu deklarāciju?

— Kas attiecas uz mani tieši, tad, ņemot vērā manu iepriekšējo darbību, būtu bijis amorāli, ja es vai kāds cits no agrākā laika politiķiem būtu nācis Augstākajā padomē ar iniciatīvu pieņemt tādu dokumentu. Es varu tādu dokumentu atbalstīt, un to es arī tagad darīju. Bet būtu pilnīgi nepieņemami tieši man tādu deklarāciju ierosināt. Par citiem — es nezinu. Bija radikālāk noskaņoto deputātu mēģinājumi, bet tie neguva atbalstu ne no Augstākās padomes, ne no 5. Saeimas deputātiem, un tādēļ netika pieņemti. Šogad pie tā piestrādāja vairāk, visas lielākās frakcijas to atbalstīja, un tāpēc tapa tāds dokuments. Bet es gribu tomēr vēl pateikt lasītājiem savu viedokli: es domāju, ka ikvienai valstij un arī Latvijai ir vairāk jādomā par rītdienu, par parītdienu, par turpmākajiem gadiem. Ir, protams, jāskatās arī atpakaļ. Nedrīkst aizmirst to, kas ir Latvijā bijis, noticis. Bet nav jēgas visu laiku dzīvot tikai ar vakardienu, ar žēlabām par savu grūto likteni, par to, cik mēs esam bijuši atstumti, pazemoti un neievērojami, tad mēs nekur un nekad netiksim uz priekšu. Un es vienmēr esmu pievērsis lielāku uzmanību tiem dokumentiem, kuri vairāk skatās rītdienā, nevis vakardienā. Tādēļ es arī jau minēju brīvo ekonomisko zonu lielo nozīmi Latvijas attīstībā. Arī tagad es esmu stingri pārliecināts, ka tas varētu dot nopietnas un lielas ārvalstu investīcijas Latvijas valstī. Un tikai tad, ja mums te būs liels ārvalstu kapitāls, neatkarīgi no tā ,vai mēs būsim vai nebūsim Eiropas Savienībā un NATO, Rietumi un cita civilizētā pasaule mums pievērsīs lielāku uzmanību un aizstāvēs mūs. Bet, kamēr te tādu nav, mēs varam pieņemt desmit deklarācijas dienā, no tā nekāda labuma nebūs.

— 1995. gadā, uzturoties Ķīnā, es pats uzskatāmi varēju pārliecināties par brīvo ekonomisko zonu ārkārtīgi augsto efektivitāti. Kāpēc Latvijā šo zonu veidošana nav notikusi jau agrāk?

—Es domāju, ka te ļoti daudz nospēlēja latviešu tautas mentalitātes viens negatīvais aspekts — skaudība. Ja kādam iet labāk, tad ļoti daudzi cilvēki, tajā skaitā arī deputāti, (es gan tagad nekādā ziņā nedrīkstu minēt vārdus) domā — ja tam, lūk, iet labi, tad viņš ir negodīgs. Un tāpēc vajag izveidot kādu komisiju vai kādu izmeklēšanas grupu un pārbaudīt, kāpēc un kā viņš ir ticis pie mantas vai pie labākas dzīves. Nevis pašam mēģināt ko darīt, lai arī pašam ietu labāk. Es domāju, tieši tas ir daudzos gadījumos nospēlējis lielu lomu Latvijas ekonomiskās likumdošanas lēnajā attīstībā. Nupat – likums par Ventspils brīvo ekonomisko zonu jeb Ventspils brīvostu. Ļoti daudz deputātu (tiesa, viņu nebija vairākums) strikti iestājās pret šī likuma pieņemšanu. Ka, lūk, Lembergs tur ir savācis visas pasaules zeltu un ar negodīgām metodēm mēģina radīt savu un savas pilsētas labklājību. Cilvēki gluži vienkārši ir ekonomiski ārkārtīgi neizglītoti un neinformēti, ko šīs brīvās eknonomiskās zonas varētu dot Latvijas ekonomiskajai dzīvei kopumā. Jo galu galā pats Dievs vai daba Latviju ir nolikusi tādā ģeogrāfiskā stāvoklī, ka mums ir jāizmanto sava ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības. Un tieši ar šāda veida likumdošanu mēs to varam izmantot daudz efektīvāk un daudzreiz vairāk. Un, pateicoties tam, ka mums ir arī uzņēmīgi cilvēki, tieši eksports, Latvijas ostu attīstība un tranzīts ir devis vislielāko pieaugumu visos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. 13 — 15 procentu pieaugums gadā — tas ir nopietns rādītājs, uz kuru nevar tā vienkārši pievērt acis un izlikties, ka tā tas nenotiek. Ja šis tranzīts Latvijas budžetā dod ceturto daļu vai pat vairāk no nacionālā ienākuma, tad no tā atkratīties būtu vienkārši muļķīgi. Bet tomēr ir cilvēki, kuri uzskata, ka mums to nevajag, ka mēs esam gudrāki, ka mēs varam savu ekonomisko attīstību veicināt kādā citā veidā. Kaut gan neviens no oponentiem, kritizējot šo likumdošanu, neko jēdzīgāku un labāku nav piedāvājis, bet tikai nostājies pret to un ekonomiski domājošu cilvēku un un ekonomistu aprindās parādījuši savu īsto seju.

— Gribu vēlreiz minēt Krievijas vēstnieka viedokli, ko Aleksandrs Raņņihs nesen izteica Rīgas Diplomātiskajā salonā.Vēstnieks viennozīmīgi paziņoja, ka Krievija par izdevīgāko savu preču ceļu uz Rietumiem uzskata tranzītu caur Latviju un ka Krievija vēlas šo sadarbību ar Latviju turpināt un attīstīt. Taču tālāk Raņņiha kungs par galveno un pat par vienīgo šķērsli abu valstu sadarbības tālākai paplašināšanai minēja 740 tūkstošu nepilsoņu stāvokli Latvijā un, kā viņš apgalvoja, mūsu valstī it kā pastāvošos cilvēka tiesību pārkāpumus. Diemžēl, uz “Latvijas Vestneša” jautājumu, vai pēc Krievijas vēstnieka domām daudzie augsta ranga ANO, ES un EDSO eksperti, kas Latvijā nav konstatējuši šos cilvēka tiesību pārkāpumus, tāpat vairums ANO dalībvalstu, kuras nupat ANO Ģenerālās asamblejas 51. sesijas laikā noraidīja Krievijas iesniegto rezolūcijas projektu par šiem “cilvēka tiesību pārkāpumiem” Latvijā un Igaunijā, pēc Aleksandra Ranņiha domām, ir nekompetenti vai neobjektīvi, Krievijas vēstnieks atbildēja ar viennozīmīgu “Jā!” “Jā, es uzskatu, ka viņi ir nokompetenti un neobjektīvi”. Viņš arī uzsvēra, ka šie cilvēki esot “Latvijas iekšējā problēma”, un nācās vēstnieka kungam pēcāk korekti atgādināt, kā šī problēma galu galā ir radusies un kas to ir radījis. Kāds ir jūsu viedoklis ? Arī par Saeimas likumdošanu attiecībā uz šiem cilvēkiem?

— Jūs jau faktiski pats arī atbildējāt uz šo jautājumu. Svarīgi ir tas, kā šī situācija mūsu valstī ir izveidojusies. Un, kā tā ir izveidojusies, to mēs visi ļoti labi zinām. Ar Daugavpils uzņēmumiem, ar Valmieras, Liepājas...

— ...ar Ogres, Jelgavas...

— Jā, mēs tādus uzņēmumus varam uzskaitīt labu desmitu — kas tika uzcelti un sāka strādāt ar iebraucēju darbaspēku. Tagad šī problēma ir jāatrisina, un te nu nez kāpēc vainīga ir tikai nule neatkarību atguvusī Latvijas valsts. Es arī vados pēc tā, ka te ir bijuši augsta ranga ANO speciālisti, te ir bijuši augsti Eiropas Savienības eksperti, komisāri, un kāda vien tik ranga cilvēki te nav bijuši. Un tad, kad 1995. gadā vēl pirms 6. Saeimas vēlēšanām 5. Saeimā pieņēma likumu par Latvijas pilsonību, tad tur nebija īpašu iebildumu ne ES, ne arī Krievijai. Un šajā likumā ir noteikta nepilsoņu naturalizācijas kārtība , kura visumā tiek īstenota. Vairāki tūkstoši cilvēku gadā saskaņā ar šo likumu pilsonību iegūst. Un, ja tur ir jāpagaida gads, divi vai pieci, tad ar to gluži vienkārši ir jāsamierinās. Es vēl gribu pieminēt tādu ļoti svarīgu faktu, kuram krievu cilvēki un citi “krievvalodīgie” nekad negrib pievērst uzmanību, bet kas ir ļoti svarīgi: par viņu adaptēšanos šeit, Latvijā. Protams, šī frāze jau sen ir zaudējusi aktualitāti un pat kļuvusi banāla un triviāla. Ja viņš te ir nodzīvojis gadu desmitiem un tomēr nav iemācījies cienīt šīs valsts valodu — nu kā var runāt par pilsoņa tiesību piešķiršanu viņam?! Tajā pašā laikā, es domāju, Latvijas politiķiem lielākais trumpis ir ASV pašreizējais vēstnieks Latvijā Larijs Nepers, kurš atbrauca uz šejieni, jau mākot latviešu valodu.

— Latviešu valodu māk arī vesela virkne ASV vēstniecības darbinieku.

— Un ne tikai ASV vēstniecības — es zinu, ka tādi ir arī Vācijas, Lielbritānijas un daudzu citu rietumvalstu vēstniecībā. Tas nozīmē, ka šīs valstis ciena Latviju vairāk nekā Krievija. Protams, ar varu mēs nevaram mīļi būt nevienam, arī Krievijai ne, bet citu argumentu šiem cilvēkiem nav un arī nevar būt. Cilvēka tiesības viņiem ir tādas pašas kā citiem. Bet viņiem ir jāapgūst tas, kā te Latvijā viss notiek. Viņiem ar to ir jāsamierinās, ja viņi te grib palikt. Un jāpieņem neatkarīgās Latvijas valsts likumdošana. Tur neko nevar darīt. Es domāju, ka ar varu jau nevienu te netur. Un, ja kādam te ir tik ļoti grūti, nepatīkami un smagi, lai tad viņš pats arī pieņem lēmumu, ko šādā situācijā darīt. Es arī esmu vairākiem žurnālistiem no krievu izdevumiem teicis, ka, protams, Krievijas viedoklis šajā jautājumā vienmēr būs citāds, jo viņu ir simtiem miljonu. Bet mēs esam tikai pusotra miljona, un ar to ir jārēķinās. Mēs nevaram, zinot iedzīvotāju nacionālo sastāvu mūsu valstī, būt tik iecietīgi kā Indijas, Ķīnas vai Krievijas cilvēki. Ja viņiem desmit miljoni ārzemnieku valstī nenozīmē neko, tad mums pusmiljons jau nozīmē ceturto daļu no iedzīvotāju kopskaita. Tas taču ir kaut kas!

— Krievijas propaganda un arī vēstnieks Raņņihs lieto apgalvojumu par “profesiju aizliegumu”, un tās it kā būtu profesijas, kurās drīkst strādāt tikai latvieši. Bet patiesībā taču nav neviena gadījuma, kad kādā profesijā cilvēks nedrīkstētu strādāt tikai tāpēc, ka viņš ir krievs. Jā, ir profesijas, kurās drīkst strādāt tikai šīs valsts pilsoņi — bet tā jau tas ir jebkurā valstī.

— Es domāju, visas lietas, kas Latvijā attiecas uz pilsoņiem un neattiecas uz ārvalstniekiem, ir pietiekami objektīvi izsvērtas. Tiesa, nav jau bez kļūdām. Piemēram, kādā sarunā ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Raņņihu — es esmu vairākkārt ticies ar viņu gan oficiāli, gan neoficiāli — viņš man teica: “Nu kādēļ gan nepilsonis nevar būt ugunsdzēsējs?” Jā, te viņam ir taisnība, te nu mēs esam pāršāvuši pār strīpu. Tas ir jāatzīst. Bet Raņņiha kungam, lūk, ņemot par pamatu šos dažus aizliegumus nepilsoņiem, ir trumpis rokā teikt, ka mums ir “aizliegums uz profesijām”. Jā, ir daži pārspīlējumi, bet tos taču var novērst. Novērst normālās sarunās, paņemot priekšā profesiju sarakstu un izrunājot. Mierīgā garā, bez starptautisku skandālu celšanas, bez klaigāšanas par “nepilsoņu grūto dzīvi Latvijā.”

— Šeit parasti politika tiek turpināta Krievijas masu medijos, ko šajā gadījumā tomēr pareizāk būs saukt — kā padomju laikā — par masu propagandas līdzekļiem. Runājot ar jums, man jāatceras, ka arī Latvijas Saeimas priekšsēdētājs nav latvietis. Kādi gan te profesiju aizliegumi!

— Jā, es esmu vēl viens trumpis Latvijas politiķu rokās. Jo es patiešām pārstāvu minoritāti. Māte man bija baltkrieviete un tēvs lietuvietis. Es pats esmu Latvijas pilsonis un esmu ievēlēts par Saeimas priekšsēdētāju. Par lielu prieku vieniem un par lielu apbēdinajumu citiem.

— Manos vērojumos mēs Latvijā vēl esam stipri nemākulīgi, lai aizstāvētu mūsu valsts prestižu. Piemēram, pašlaik Indijā ir arestēti pieci Latvijas iedzīvotāji, no kuriem neviens nav ne latvietis, ne Latvijas pilsonis, un viens pat ir Krievijas pilsonis. Taču Indijas prese, nezinot šo specifisko apstākli un neizprotot mūsu valsts situāciju, jau gadu raksta, ka ir arestēti “pieci latvieši”, “pieci Latvijas pilsoņi”. Nesen uzturoties Indijā, man bija kauns, ka daudziem indiešiem tā ir pirmā informācija par mūsu valsti.

— Jā, kad mēs aizstāvam šos piecus lidotājus, bet neaizstāvam varbūt kādu veselu savu pilsoņu kopu vienā vai otrā valstī, man arī kļūst skumji. Un domāju, ka ap šiem pieciem lidotājiem atkal, neatkarīgi no tā, vai viņi ir pilsoņi vai nav pilsoņi, ir izraisīta nevajadzīga ažiotāža. Ja Indijas likumi aizliedz nelikumīgu ieroču pārvadāšanu Indijas gaisa telpā un ja šie cilvēki tomēr to ir darījusi, tad viņiem, pirms viņi uz turieni lidoja, vajadzēja zināt, vai viņi izdara likumīgu vai nelikumīgu darbību. Un ar to vajadzēja rēķināties. Tagad viņi ir iekrituši un, protams, viņiem ir jāatbild pēc Indijas likumiem. Un es domāju, ka mūsu Ārlietu ministrija šim faktam pievērš pārāk lielu uzmanību.

— Izvērtējot aizvadāmo gadu Saeimas darbībā, — kurš notikums jums bijis pats priecīgākais un kurš visvairāk sarūgtinājis?

— Es domaju, mēs varējām būt gandarīti par to, ka mēs pēc ilgam debatēm, karstiem — brīžiem auglīgiem, brīžiem neauglīgiem — strīdiem pieņēmām likumu par brīvo zemes tirgu. Mums te daudzi radikāli noskaņoti cilvēki teica: kam mēs tagad visu pārdosim, ka ārzemnieki to vien gaida, lai varētu nopirkt zemi un tālāk ar to darīt nezin ko sliktu Latvijas valstij. Bet es esmu ne reizi vien ticies ar saviem Igaunijas kolēģiem, (tiesa gan, ne savā tagadējā līmeni, tādā es gatavojos būt janvārī). Igaunijā jau vairāk nekā gadu šāds brīvā zemes tirgus likums ir, bet neviens Igauniju nav izpircis un arī netaisās izpirkt. Es nedomāju, ka Baltijas valstis ir tik pievilcīgs kumoss Krievijas vai kādas citas valsts biznesmeņiem, ka tie tagad te brauks bariem un pirks zemi , līdz latviešiem pašiem vairs nebūs kur kāju spert. Jā, vienu no lielākajiem gandarījumiem šajā gadā man radīja tas, ka mēs tomēr spējām pieņemt likumu par brīvā zemes tirgus ieviešanu.

— Kāds šis gads bijis Alfredam Čepānim — viegls vai grūts? Lai gan — vai maz varat sevi tā nodalīt no sava pašreizēja amata?

— Jā, ir jau tā, kā jūs teicāt. Nevaru nodalīt sevi no tā amata. Kopš esmu šajā amatā un šajā krēslā, mana slodze ir pieaugusi ārkārtīgi. Divkārt vismaz. Un man ir ārkārtīgi maz fiziski laika, lai kādas personīgās lietas kārtotu vai ko darītu ar savu personīgo mājeli, kas man ir Skrīveros. Vai lai uz to pašu mežu aizbrauktu un vienkārši tiktos ar draugiem. Ar saviem radiem. Tuviem cilvēkiem man ir palicis stipri, stipri mazāk laika. Es varbūt neprotu savu darbu pietiekami plānveidīgi un labi organizēt. Bet es nepēju atteikt nevienam cilvēkam, kurš lūdz pieņemšanu. Es nespēju bez ievērības atstāt nevienu vēstuli, kas man te nāk desmitiem un simtiem. Tāpat nespēju neatbildēt uz telefona zvaniem, kuri man te skan no rīta līdz vakaram. Bet tas prasa fiziski laiku, un tā man ļoti pietrūkst. Jo man taču jāizdara arī tas, kas jāizdara. Jābūt plenārsēdēs, jābūt komisijas sēdēs. Jābrauc ārvalstu vizītēs. Jāpieņem un jāizvada diplomāti. Bet es nesūdzos. Es zināju, uz ko eju, un man vienkārši ar to ir jātiek galā. Varbūt es pārāk tuvu uztveru visas tās lietas, kas mums te ir Latvijā. Man varbūt vajadzētu būt vienaldzīgākam pret to visu, bet es tā neesmu radis. Un tā es pats sev tādu darba režīmu esmu izveidojis. Bet citādi... nedomāju, ka manā darbā kas principiāli būtu mainījies. Man ir palikuši tie paši draugi, kas man bija, kad nebiju priekšsēdētājs. Ar viņiem es tāpat cenšos tikties un parunāties. Tur man nav jāievēro ne dipolomātiskā etiķete , ne protokols. Es varu būt tas, kas es esmu, un arī viņiem manā priekšā nav jātēlo. Tās ir tādas sirsnīgas, cilvēciskas attiecības, un bez tām es vienkārši nevarētu dzīvot. Man tās ir vajadzīgas.

— Kā jūs uzņēmāt savu ievēlēšanu šajā amatā? Kā jūs tajā dienā jutāties?

— Tajā dienā, kad tika izlemts par Ilgas Kreituses atsaukšanu no amata, es zināju, ka šis jautājums darba kārtībā tiks iekļauts, jo par to runāja visas lielākās frakcijas. Un es zināju arī citu deputātu attieksmi. Es zināju, ka tas tā notiks. Bet es nezināju, ka mana ievēlēšana šajā amatā notiks tajā pašā dienā. Ar mani, protams, bija par to runāts. Es arī “palauzos”, un saku lasītājiem pavisam atklāti — tā nebija tikai “laušanās” pieklājības pēc. Es zināju, kas mani te sagaida. Es zināju, cik liela būs daudzu cilvēku pretestība. Kādas būs antipātijas pret mani. bet mani pārliecināja tas, ka es esmu komandas cilvēks. Un tāpēc es, būdams šajā komandā, kaut negribot, tādu piekrišanu devu. Morāli es uz to biju sagatavojies. Es gan nezināju, ka tas notiks tieši tajā dienā. Man gan tagad viens otrs saka: “Nu ja, tu jau nemaz nebūtu ticis tajā amatā, ja “Tēvzemei un Brīvībai” par tevi nebalsotu.” Es gan domaju, ka būtu bijis otrādi. Lai piedod mans kolēģis Aigars Jirgens, bet ja “ Saimnieks” par viņu nebalsotu, tad viņš nebūtu priekšsēdētāja biedra amatā. Jo viņam bija 47 balsis, un man bija 60. Tā ka es bez tēvzemiešu balsīm tomēr būtu par to priekšsēdētāju, bet Jirgena kungs savā pašreizējā amatā nebūtu. Bet es negribu nodarboties ar aritmētiku. Tā bija mūsu savstarpēja vienošanās, un tādēļ pārmetumus, ka es esmu iekļuvis šajā krēslā tikai ar tēvzemiešu vai kādu citu “ārkārtīgi patriotisku” (atsķirībā no manis) deputātu balsīm, es nepieņemu.

— Vai šāda “analizēšana,” pēc jūsu domām, notiek vairāk politiķu vidū vai presē?

— Presē jau galvenokārt.

— Kā jūs uzņemat pret sevi vērstus apvainojumus?

— Kas attiecas uz kritisku attieksmi pret mani, sevišķi par atsevišķu manis teiktu frāžu izraušanu no konteksta, vai arī tās tiek citētas precīzi, bet nepilnīgi, ne līdz galam, tad es domāju, tā ir mērķtiecīga darbība no to politisko spēku puses, domāju, es arī zinu , no kuru politisko spēku puses, kuriem es neesmu ērts un pieņemams. Ar mani ir diezgan grūti tikt galā. Man ir 53 gadi, un pāraudzināt mani ir par vēlu. Daudziem politiķiem nav pieņemams tas, ka es saku to, ko domāju, bez tam neaizplīvurotā un nediplomātiskā formā. Bet es domāju, ka bieži vien man ir taisnība. Un tas daudziem cilvēkiem nav pieņemami. Katra vismazākā niansīte, kur es esmu kļūdījies — un, protams, es arī kļūdos, neesmu nekāds pārcilvēks,— tiek apspēlēta presē, TV un radio un tiek pasniegta tādējādi, ka cilvēkiem sāk veidoties Čepāņa negatīvais tēls, kas var atsaukties nākamajās vēlēšanās. Tā ir speciāla darbība, kas vērsta uz mana negatīvā tēla radīšanu. Nav jābūt īpašam preses analītiķim. Ir vienkārši jāpalasa avīzes, jāpaskatās un jāpaklausās pārraides, lai redzētu, kuri cilvēki tiek celti un kuri tiek gremdēti, un tad viss nostājas savās vietās. Un nav vairs ko brīnīties ne par “Vakara Ziņām”, ne par “Dienu”, ne par “Rīgas Balsi”. Piemēram, nesen “Rīgas Balsī” Meļņiks uzrakstījis: “Čepānis maldina klausītājus Austrālijā”. Toreiz es, runādams par mūsu tranzīta politiku un par mūsu deklarāciju par Latvijas okupāciju, minēju, ka šīs deklarācijas ietekmē ir samazinājusies tranzīta kravu plūsma caur Latviju. Tieši Krievijas ekonomisko sankciju rezultātā. Meļņika kungs to apšauba. Bet apšauba no pilnīgi nekompetentu cilvēku teiktā par to, ko es tur Austrālijā runāju. Tur nav neviena fakta ne no Ekonomikas ministrijas, kādi ir šie tranzīta kravu apjomi, tur nav no ostām nekādas informācijas. Nav nekas teikts par tarifu politiku. Gluži vienkārši, pateikts ir tā: “Čepānis maldina cilvēkus Austrālijā”. Cilvēkam, kurš nav kompetents un nezina lietu patieso stavokli, pēc tam atliek par Čepāni tikai nodomāt “Nu tas nu gan ir maitas gabals!”

— Ha–ha. Tagad būtu vietā patīkams jautājums. Un tāds, es domāju , ir jautājums par ģimeni. Jūsu ģimene ir savā ziņā unikāla, jo jūs , būdams Augstākās padomes deputāts, apprecējāties ar savu kolēģi deputāti Ilmu Briņķi (tagad viņa ir Ilma Čepāne). Šis gads atnesis lielas pārmaiņas jūsu ģimenei kopumā, jo Ilma Čepāne nesen tika ievēlēta par Satversmes tiesas tiesnesi.

— Ģimenē es vienmēr esmu centies strikti nodalīt darba un ģimenes attiecības. Es, protams, esmu gandarīts, ka Ilma ir izvirzīta šajā amatā. Ka viņa ieguva nepieciešamo balsu skaitu Saeimā, lai iekļūtu Satversmes tiesā. Protams, mēs esam arī pārrunājuši, vai to būtu vērts darīt vai nebūtu vērts un kādu iespaidu tas varētu atstāt uz viņas un mūsu kopīgo dzīvi. Bet mums ir strikti nolemts, ka dienesta un mājas attiecības mēs kopā nejaucam. Un, ja man jāsaka pavisam atklāti, tad man mājās ir vajadzīga sieva. Man nav vajadzīgs mājā Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs vai Satversmes tiesas tiesnesis. Un, ja man mājā ir sieva, tad viņa var būt kaut vai karaliene...— nē, tas jau nu gan man nespīd, — bet viņa var būt lielākā vai mazākā amatā, man no tā nav ne īpaša apbēdinājuma, ne gandarījuma.

— Bet vai jums abiem izdodas nenest mājā darba rūpes un kreņķus?

— Protams, neizdodas. Problēmas ir un droši vien arī būs. Vēl jo vairāk tagad. Teiksim, pieņems Saeima kādu nepareizu lēmumu, kuru vajadzēs Satversmes tiesai apstrīdēt, un mana sieva to darīs pilnīgi oficiāli. Bet mēs par to abi esam pasmējušies, un domāju, ka šis mūsu pašreizējais statuss mums ne īpaši palīdzēs, ne arī traucēs.

— Ko jums vēlēt Jaunajā gadā?

— Man ir tas vecums, kad gribētos veselību — labāku, nekā tā ir tagad.

— Nu gan jūs mani pārsteidzāt. Par Alfredu Čepāni ir izveidojies tāds viedoklis, ka jūs esat spēcīgs zemes cilvēks, mednieks, allaž labā formā. Dažkārt skarbs un patiešām ass, kā jūs pats nupat to atzināt.

— Visumā tā tas arī ir. Es arī nebaidos no fiziskas slodzes, ne no kāda parasta un smaga lauku darba, cik nu man šad tad ar to iznāk nodarboties. Tas man ir pa spēkam, tas man patīk, un es to pieprotu. Protams, arī mežā ir vajadzīga izturība, lai nostaigātu tos daudzos kilometrus un ne jau pa asfaltu. To es visu vēl varu izdarīt. Bet gadi iet uz priekšu, un ar to ir jārēķinās. Tāpēc, kad man satiekoties prasa, kā klājas, es saku:” Labāk nekā būs, bet sliktāk nekā bija.”

— Labi, vēlu jums Jaunajā gadā veselību.

— Un arī veiksmi medībās es gribētu. Šad tad es joprojām gribu izrauties no Rīgas uz mežu, un gribu arī vasarā šad tad tikt uz ezeru. Es gan vienmēr saku, ka man medības ir veiksmīgas arī tajā dienā, ja neko nenošauju. Jo mana veiksme medībās ir tikšanās ar cilvēkiem, normālas, cilvēciskas sarunas. Sirsnīgas, neviltotas attiecības. Es to ļoti sargāju, saudzēju, turu cieņā un godā.

— To tad arī visu jums “Latvijas Vēstnesis” novēl Jaunajā gadā!

— No sirds pateicos!

Jānis Ūdris,

“LV” nozares redaktors