PAŠVALDĪBĀS

Mazpilsētu skaistums un... posts

Kad Rīgu pieskandēja Ziemeļu un Baltijas valstu tautu dziesmas un priecēja svētku krāšņums, Abavas senlejas krasti no Pūres līdz Rendai dzīvoja siena dziesmas ritmā - viens zārds pie otra.

Kurzemes pusē vēl saglabāts krietns ganāmpulks. Lai gan Rendas pagasta pašvaldības vadītājs Alvis Ausmanis bilst, ka šajā pusē lielākā bagātība ir meži — 16,3 tūkstošu hektāru platība, bet lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tikai 7,3 tūkstoši hektāru un apmēram trīs tūkstoši hektāru ir neizmantojamās zemes. Pagastā dzīvo 1300 cilvēku, un to galvenais ienākumu avots ir mežizstrāde. Līdzīgi ir arī vienā no abām lielākajām saimniecībām “Kroņrenda”, savukārt SIA “Renda” saglabājusi tradicionālās nozares — piena un gaļas lopkopību un graudkopību. Taču ar lauksaimniecību vien pārticis nekļūsi. Pašvaldības budžetā galveno ieņēmumu — 21 tūkstoti latu — dod celmu nauda. No valsts budžeta plānotajām dotācijām 38 tūkstošu latu apmērā gandrīz puse nepieciešama skolas uzturēšanai un bērnudārzam.

Lauksaimniecība — tas drīzāk ir dzīvesveids ar savu filozofiju. Un to visvairāk var attiecināt uz biodinamiskās metodes piekritējiem. Rendā tādas ir astoņas jaunsaimniecības, trīs no tām — “Upmaļi”, “Ošenieki” un “Sperveles” — patlaban pretendē uz otrās pakāpes produkcijas kvalitātes sertifikāta saņemšanu.

Jāpiebilst, ka Rendā ir arī kūdras ieguves vietas, taču uz plašāku darbību nav ko cerēt, jo galvenais — nepietiek finansu resursu. Un valstī valdošā finansu krīze nekādas cerības lauku ļaudīs nerada.

Var teikt, ka Rendas attīstība apstājusies deviņdesmito gadu sākuma līmenī. Par sociālisma laika pieminekli kļuvusi bērnudārza jaunceltne. Rendas centrā pēc individuālā projekta uzsāktā būve izraisa nožēlu, jo sarežģītākie un darbietilpīgākie darbi paveikti un pavisam nedaudz pietrūcis līdz ēkas nodošanai.

Bērniem tā lieti noderētu, jo viņi mitinās ļoti šaurās telpās. Bija paredzēts, ka arī pirmo četru klašu skolēni mācīsies šajā ēkā.

Tāds neglīts jauno laiku vaibsts Rendas sejā ir jaunatgūto īpašumu nesakoptība un ēku tukšie logi. Viens tāds ir pašā centrā — bijusī ēdnīca. Saimnieks pieprasījis tik augstu īres maksu, ka ēdnīcu nācies slēgt. Un tagad ir tikai viena maza kafejnīciņa Rendas centrā — tā pati pielāgotās telpās. Bēdīgi, ka jaunatgūto īpašumu saimnieki nereti domā tikai par naudas iegūšanu un nejūtas atbildīgi par to izmantošanu.

Kā visiem kādreizējo kolhozu centriem, Rendai šis statuss jāsaglabā arī turpmāk. Citu iespēju nav. Iznīcinātās viensētas vēl tagad nespēj rast saimniekot gribētājus, jo nav pievadceļu, dažuviet — pat elektrības.

Lauksaimniecības konsultante Ārija Rudlapa apgalvo, ka patlaban visā Rendas pagastā nav vairāk lopu, cik kādreiz bija vienā kolhozā. Zemes šeit ir nabadzīgas, un pašreizējā valsts politika nesekmē lauksaimniecības attīstību. Vispirms būtu nepieciešama kārtīga uzskaite, lai varētu precīzi plānot. Zemniekiem jāzina, cik daudz lauksaimniecības produkcijas valstī ir nepieciešams, jābūt valsts pasūtījumam. Citādi arī turpmāk būs tā, kā bija ar rudziem — vienu gadu visi tos audzē, bet citu — ved no ārvalstīm.

Protams, rendenieki ir ieinteresēti Abavas ielejas programmā. Tad algota darba iespējas būtu simtiem bezdarbnieku. Rendas slapjie meži un Ozolu purvs ir bagāts ar retām augu sugām, šeit ir daudzveidīga dzīvnieku valsts. Interesanti būtu veikt pētījumus arī zinātniekiem no ārvalstīm.

Vēl nesagandētā daba, pirmatnējās ainavas iepriecina tūristus. Rendā ir daudz kultūras pieminekļu — sākot ar klētiņām un beidzot ar baznīcām, muižu kompleksiem. Labi saglabājušās ir tikai Mežkungu un Lielrendas muižas, bet Kroņrendā, Mazrendā, Ozolos un Graudupē par bijušo godību atgādina vairs tikai skaistie parki. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Rendā ieguva dzelzsrūdu, darbojās stikla fabrika, bija dzirnavas, strādāja mucenieki, darvas deģi.

Rendenieki lepojas ar vēl vienu slavenu vīru — Vīgneru Ernestu, kurš savulaik strādājis Graudupes skolā. Rendas bibliotēkā iekārtota izcilā mūziķa piemiņas istaba. Ne viens vien skolas bērns kārojot nosēsties Vīgneru Ernesta krēslā, paspēlēt uz harmonija. Bet tās ir svētas piemiņas lietas.

Ceļotājiem būtu ko redzēt Rendā. Taču, lai viņus pienācīgi uzņemtu, jāiegulda daudz darba un līdzekļu, iekārtojot mītnes, attīstot infrastruktūru. Tie ir ilgtermiņa ieguldījumi, kuri atmaksātos labi ja pēc pieciem, desmit gadiem.Sabile — viena no jaukākajām Kurzemes Šveices pilsētiņām, uz kuru jālūkojas no Vīnakalna, tad tā ir kā uz delnas. Leģendām apvītais Vīnakalns, kam pateicoties, Sabiles vārds ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. Jā, trīsdesmitajos gados tā bija vienīgā vieta pasaulē, kur tik tālu ziemeļos audzēja vīnogas. Kaut gan sabilnieki apgalvo, ka vīnogas šeit esot audzētas un vīni degustēti jau hercoga Jēkaba laikā. Latvijas brīvvalsts laikā jaunizveidotās Pūres dārzkopības stacijas zinātnieki selekcijas darbu turpināja. Vēl piecdesmitajos gados Vīnakalns briedēja itin labu ražu. Sabiles pilsētas padomes priekšsēdētāja Velga Kvekovska joprojām nav atmetusi cerību, ka Vīnakalna terasēs atkal varēs izaudzēt garšīgas vīnogas. Aizsākums ir, pirmie stādījumi iesakņojušies. Ir visas iespējas atjaunot arī apūdeņošanas sistēmu.

Sadraudzības partneri no Holandes gan īsti neizprot, kā bez pamatīgiem līdzekļiem kaut ko tādu var darīt. Jā, bet kas gan būtu Vīnakalns bez vīnogām?

Tā ir taisnība, ka pilsētas kase ir gluži tukša. Jau gada sākumā bija plānots budžets ar deficītu — 40 tūkstoši latu, kopējā summa — 80 tūkstoši latu. Sabilē dzīvo 1800 cilvēku, šeit ir vidusskola, bērnudārzs, divas bibliotēkas, arī komunālā saimniecība ir pilsētas pārziņā. Vienīgā ražotne — konservu fabrika, kurā patlaban nodarbināti tikai 100 cilvēki. Neveiksmīga bija “Somdara” filiāles privatizācija. Nespēja nodarbināt visus cilvēkus, nodokļi, sevišķi muitas, kad nācies maksāt gan par izejvielu ievešanu, gan par gatavo preci, šo nozari vērta par nerentablu. Bet šajās dienās neizdevīga kļuvusi arī slimnīca, ko paredzēts slēgt. Pilsētas dome pēc vislabākās gribas neko nevar līdzēt, jo tās pieticīgie līdzekļi pazuduši bankā “Baltija”.

Un tomēr pēdējo četru gadu laikā Sabile ir kļuvusi skaistāka — tīrāka, sakoptāka. Tie ir mazo veikaliņu un amatnieku darbnīcu īpašnieki, kuri nokrāsojuši ēkas. Savukārt apstādījumus kopj bezdarbnieki. Pabalstus — šos piecus, desmit latus maksā tikai par pilsētas sakopšanas darbiem. Ja sākumā viens otrs rauca degunu par to, tad tagad jau izveidojusies rinda.

Velgas Kvekovskas viedoklis ir nepārprotams:

— Valdībai ir jāsaprot, ka jāatbalsta mazo uzņēmēju, lai nodokļi to galīgi neizputinātu. Tikai tā radīsies darba vietas. Uz lielražošanu noteikti nevar mazpilsētā cerēt. Piedāvājam iegādāties gan fabrikas tukšos cehus, gan viesnīcas jaunbūvi, bet nav pircēju...

Abavas ielejas programma rada atbalsi arī Sabilē, kur jau tapušas divas nelielas viesnīciņas. Bet tas ir tikai neliels pieteikums. Jau otro nedēļu šai pusē strādā Eiropas Padomes kultūras mantojuma eksperti, kuri kopā ar Latvijas speciālistiem izvērtē ainavu, arhitektūru. Secinājums — pilsētiņai nepieciešams savs mākslinieks, lai neatkārtotu jau pieļautās kļūdas. Turpmākā darbība nav iespējama arī bez reģionālās plānošanas. Diemžēl Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti nav pietiekami aktīvi sava uzdevuma izpildē.

Garainis, kurš rosina vārīšanos — tā poētiski varētu teikt par mākslinieka Ojāra Feldberga rosmi netālajā Pedvālē. Mērķtiecīgi viņš īsteno ieceri par dabas parka izveidi. Netālu no elku liepas izveidots skulptūru dārzs. Pedvāle ir ne tikai pievilcīga vieta ceļotājiem, bet arī māksliniekiem, kuri regulāri piedalās plenēros.

Tūristu mītnes “Plosti” saimnieks Ansis Goldbergs ir jauns uzņēmējs, jo tikai pērn maijā sāka šeit strādāt. Tagad jau sezonā viņš nodarbina līdz piecpadsmit cilvēkiem. “Plosti” pamazām atgūst savu seno slavu.

Šeit labi jūtas ne tikai viesi no Latvijas, bet arī no Polijas, Vācijas. Par nelielu samaksu iespējams pārnakšņot, labi paēst, bet pats galvenais — doties pārgājienos uz Velna alu, aplūkot Velnakmeni. Ja tīk, var laisties pa Abavu uz leju laivās vai pat pavizināties zirga pajūgā.

Protams, viesi nejūt visas tās problēmas, kādas nomāc Ansi Goldbergu. Finansu krīze patlaban vissmagāk skar mazos uzņēmējus, jo viņu jau tā pieticīgos apgrozāmos līdzekļus ir aprijušas nedrošās bankas. Visus rēķinus nākas apmaksāt uzreiz. Šādos apstākļos ļoti grūti runāt arī par lielākiem kapitālieguldījumiem, bet tādi noteikti ir nepieciešami — gan būvējot jaunas mītnes, labiekārtojot esošās, gan pilnveidojot apkalpošanu.

Darbs ir aizsākts, cilvēki ieinteresēti sava novada attīstībā, tikai šāda vēlme nepieciešama arī no valsts institūciju puses, atbalstot un sekmējot mazpilsētiņu un ciematu uzplaukumu.

Ingrīda Rumbēna,
"LV" nozares redaktore