Valsts prezidents — PBLA valdes sēdē

No 28.augusta līdz 2.septembrim Rīgā notiek PBLA valdes sēdes un Latvijas Brīvības fonda (LBF) padomes sēdes, kā arī citi kopīgi pasākumi.

Vakar, 30.augustā, uz PBLA valdes un LBF padomes sēdes atklāšanu ieradās Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Ministru prezidents Māris Gailis. Pēc PBLA priekšsēdes Vairas Paegles uzrunas runāja Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Cienījamā Paegles kundze, cienījamie klātesošie!

Man ir daudz motīvu, kāpēc esmu šeit ieradies, un šie motīvi sakņojas ne tikas šodienā, tie izriet no pagātnes, no mūsu kopīgās vēstures, mūsu kopīgām ciešanām un arī no mūsu kopīgām uzvarām. Es varu apliecināt, ka mūsu triju — Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidenta un Valsts prezidenta klātbūtne nav tikai žests vai kāda vienošanās. Tā ir pārliecība. Varbūt tik strikti nevajadzētu spriest par nākamām reizēm. (Savā uzrunā V.Paegle teica: tikmēr, kamēr PBLA gadskārtējās sanāksmes apmeklēs abi prezidenti un Saeimas priekšsēdētājs, būs skaidrs, ka PBLA turpina pastāvēt kā vajadzīga un nozīmīga institūcija.) Jo varētu gadīties kāds svarīgs valsts pasākums, kad visi trīs nevarēsim ierasties. Bet katrā ziņā domās, sirdī un savos apsveikumos būsim vienmēr kopā, jo šī ir tā sanāksme, šī organizācija, kurā ir vienmēr runāts par latvietību, par latviešiem, par nāciju, par Latviju. Ja man jautātu, kādi ir PBLA nopelni un nozīme Latvijai, es teiktu tā: vissvarīgākais ir tas, ka jūs esat spējuši vienmēr augstu turēt un saglabāt latvietību, nacionālo garu un latvisko pārliecību, vienmēr iestājušies par brīvu Latviju, par Latvijas patstāvību, es pat teiktu — par Latvijas mūžību.

Es nebrīnos par Paegles kundzes teikto, ka ārzemēs ir vērojama arī latviešu asimilācija. Manuprāt tas ir viegli izskaidrojams. Milzīgā koncentrēšanās uz latvietību, uz mūsu nacionālajām problēmām ir tagad šķietami izkliedējusies visā mūsu kopējā darbībā. Droši vien viens otrs latvietis ārzemēs atviegloti uzelpo, ka nu Latvija ir brīva, Latvija ir neatkarīga un vairs nav šī pastāvīgā satraukuma un saasinātās uzmanības kā agrāk, kad vajadzēja domāt par Latvijas atdzimšanas problēmām. Es nenosodu tos latviešus, kuri ar šo atvieglojuma sajūtu tagad vairāk vērības pievērš personīgajai dzīvei, risina savas problēmas, vairāk laika var veltīt savai individualitātei.

Otra svarīga PBLA nozīme ir bijusi tā, ka jūs esat bijuši latviešu tautas rupors, latviešu balss. Apciemodams ārzemēs daudzus latviešus, arvien katrā dzīvoklī esmu redzējis kādu no prezidenta attēliem, un daudzi man ar lepnumu ir teikuši: viņiem zināms, ka esmu bijis pie tā prezidenta un vēl pie tā prezidenta un tajā ASV valsts institūcijā, vai Vācijā vai Francijā, vai citā valstī esmu cīnījies par Latvijas interesēm, par Latvijas nākotni. Man šķiet: šis ir liels ieguldījums, tīri perspektīvs, ko latvieši ir devuši, pasaulei vienmēr atgādinādami, ka Latvija ir un būs.

Šodien daudz kas ir kļuvis reljefāks un asāks, un atgadās pat daži konflikti. Taču vienmēr esmu uzskatījis, ka tie ir konflikti un problēmas starp personībām. Nav konfliktu starp latviešiem kā nāciju, nav konfliktu starp ārzemju un Latvijas latviešiem. Katrā pasaules malā dzīvo gan gudri latvieši, gan mazāk gudri latvieši, gan enerģiski, gan pasīvi ar dažādiem raksturiem. Nedrīkstētu vispārināt atsevišķus gadījumus, kad saduras individualitātes, saduras raksturi, uzskati un principi. Es to uztveru kā normālu parādību un nemēģināšu izdarīt secinājumus par līdzīgiem procesiem, kā to dažkārt izceļ mūsu prese vai radio, vai kas dzirdams atsevišķu dāmu vai kungu izteikumos.

Es ieskatījos jūsu sēžu darba plānā un ar gandarījumu konstatēju, ka esat aptvēruši plašu problēmu lauku. Jūsu aktivitātes mākslas, zinātnes, kultūras procesos, sabiedrības atveseļošanās procesos, labdarības procesos ir ļoti nozīmīgas.

Gribu novēlēt, lai jūsu mērķi, ar kuriem esat saistījuši šīs PBLA un LBF kopīgi rīkotās dienas, tiktu sasniegti, jo tie ir arī visu mūsu mērķi un cerības. Un, ja arī laika gaitā mēs varbūt teritoriāli dalītos, tomēr lai nekad mums vairs nebūtu jādalās tā, kā tas notika šī gadsimta vidū, un lai nekad vairs mūsu ceļi nešķirtos tādos tālumos un uz tik ilgu laiku, kā tas bija pēc 1940.gada.

Vēlu jums raženu, produktīvu darbu šajās dienās!