IZGLĪTĪBA

Izglītība un skolas: aina skaudra, bet skaidra

Pirms dažām dienām Latvijas skolu valžu priekšsēdētāju un valsts izglītības inspektoru sanāksmē valsts inspekcijas vadītājs Zigfrīds Grinpauks sniedza analītisku ziņojumu par Latvijas skolu akreditācijas gaitu, vērojumiem un secinājumiem. Šīsdienas “LV” numurā ar Valsts inspekcijas sagatavoto materiālu par situāciju Latvijas skolās gribam iepazīstināt plašāku sabiedrības daļu.

Aizvadītajā mācību gadā akreditētas 184 vispārizglītojošās un speciālās skolas. Pavisam no 381 akreditēta 331 vidusskola, no 490 — 342 pamatskolas, no 115 — 14 sākumskolas un 28 speciālās skolas no 52, tajā skaitā 11 privātās izglītības iestādes no 16. Atkārtoti akreditētas 10 skolas. Sakarā ar būtiskiem trūkumiem vairākām skolām akreditācija atlikta uz vēlāku laiku. Akreditācija pabeigta Jelgavas un Jūrmalas pilsētās, Madonas un Preiļu rajonos. Tuvu noslēgumam tā ir Bauskas un Saldus rajonos, Rēzeknes pilsētā un Zemgales priekšpilsētā.

Aizvadītajā mācību gadā akreditāciju laikā apstiprinājās iepriekšējo gadu secinājumi un tendences.

Neskatoties uz samērā zemo, kaut arī pieaugušo izglītības prestižu, skolu prestižs vietējā sabiedrībā ir pietiekoši augsts un galvenokārt atkarīgs no pašas skolas darba. Tikai 13 procenti skolu tas vērtēts kā kritisks un divos kā nepietiekams. Vislabvēlīgākā situācija ir tajās skolās, kur skolas vadībai ir laba sadarbība ar skolēnu vecākiem un pašvaldību. Pēdējā laikā pašvaldību kompetence un ieinteresētība izglītības jautājumos ir ievērojami pieaugusi, taču to būtiski ierobežo finansu resursi. Tomēr pašvaldības ar retiem izņē-mumiem dara visu iespējamo, lai nodrošinātu skolu darbību. Jāuzteic arī skolu direktoru prasme sadarboties ar pašvaldībām, skolotājiem un vecākiem skolas sagatavošanai un mācību procesa nodrošināšanai līdzekļu deficīta apstākļos.

Aizvadītajā mācību gadā, sama-zinoties klubu un kultūras namu skaitam un iespējām, lauku rajonos skolas vei-dojas par nozīmīgāku pagasta izglītības un kultūras centru. Darbojas maksli-nieciskās pašdarbības kolektīvi, sagla-bātas tradīcijas, īpaši lielu papildu slodzi veikuši skolotāji, gatavojot kolektīvus Skolēnu dziesmu un deju svētkiem.

Atzinīgi novērtēts skolu bibliotēku darbs (92 procentos gadījumu vērtējums ir optimāls vai arī pieteikams), kaut arī maz pieaudzis daiļliteratūras fonds, un daudzās skolās jūtams liels daiļ-literatūras deficīts, galvenokārt līdzekļu trūkuma dēļ. Alternatīvās mācību grāmatas nav pietiekami aprobētas, tāpēc skolotājiem grūti orientēties to lietderībā.

Atzīstama ir pieredze apvienot skolu un pagastu bibliotēkas.

Ar mācību grāmatām minimāli nepieciešamais nodrošinājums skolās ir panākts. Nepieņemams ir daudzu mā-cību grāmatu saturs, sevišķi cittautu mācību valodās.

Asi izjūtams tabulu, karšu un citu mācību metodisko līdzekļu trūkums. Joprojām tie ļoti daudz skolotājam jāgatavo pašam, veltot darba tehnis-kajam izpildījumam daudz laika.

Trūkst līdzekļu izziņas literatūras iegādei, to skaitā vārdnīcām, enciklo-pēdijām. Ievērojami labāka situācija vērojama akreditētajās alternatīvajās skolās un privātskolās.

Metodiskā darba organizācija, īpaši rajonos, vērtējama pozītīvi (optimāls un pietiekams līmenis 87 procentos skolu). Liela vērība tiek veltīta kursiem peda-goģijā un psiholoģijā, Skolu valdēm un skolām organizējot tos rajonā (pilsētā) vai skolā. Arī skolotājiem šāda kursu organizācijas forma ir vispieņemamākā. Daudzos gadījumos pašvaldības ieplāno un atvēl līdzekļus skolotāju papild-izglītībai un kvalifikācijas celšanai.

Vēlams aktīvāks darbs visos līmeņos ar skolu vadošajiem darbiniekiem, sevišķi jaunieceltajiem skolu vadītājiem viņu kompetences paaugstināšanā un kvalifikācijas celšanā. Pieaug skolu skaits, lielākoties lauku pamatskolas, kurās metodiskais darbs apsīcis. Lēni skolās ienāk jauninājumi mācību priekš-metu metodikā.

Skolas vadības darba organizācija pieļaujamā līmenī ir 63 procentos skolu, optimālajā līmenī — 25 procentos kritiskā un nepietiekamā — 12 pro-centos skolu.

Vērojama skolu vadītāju hipertrofētā pievēršanās finansiāli saimniecisko problēmu risināšanai, nepietiekošu vērību veltot pedagoģiskajam kolektīvam, pedagoģiskā procesa vadībai un piln-veidošanai, sadarbībai ar vecākiem un sabiedrību.

Pieaug atšķirība starp skolām to vadītāju darba meistarībā, skolas dar-bības efektivitātē un rezultātos.

Lai gan akreditācija turpinās jau vairākus gadus, pieaug to skolu skaits, kurās konstatēti būtiski trūkumi skolas vadības darbā, nekompetence un no-
laidība. Nepilnīgi un neformēti skolu nolikumi (20 procentos skolu ir kritisks un nepietiekams līmenis), neprecīza pienākumu sadale, vāji izstrādāti iekšē-jās kārtības noteikumi un citi skolas normatīvie dokumenti, svarīgu doku-mentu trūkums — nav pat Izglītības likuma; nesakārtota skolas dokumen-tācija. Skolas plāns neaptver visas darba jomas, jo nav vispusīgas darba analīzes uzdevumi ir nekonkrēti, netiek orientēti uz perspektīvu, tāpēc vairumā tie ir formāli un mazefektīvi (24 procentos skolu kritisks un nepietiekošs līmenis). Šajā procesā nav iesaistīti visi ieintere-sētie: skolotāji, skolēni, vecāki. Skolotāji nesaņem pietiekamu informāciju sava darba organizācijā, izpildē, dokumentu izskaidrošanā.

Likumsakarīgi, ka skolās, kurās ir precīzi izstrādāts nolikums, lietišķi un praktiski pielietojams darba plāns, ir labi rezultāti un zināšanu kvalitāte.

Kaut arī iekšējā kontrole kļuvusi daudzpusīgāka satura un metožu ziņā, 22 procentos skolu tā ir kritiskā un nepietiekamā līmenī.

Kopumā vērojams, ka vidusskolas posmā pozitīvi mainījusies skolēnu attieksme pret mācībām un zināšanu līmenis (82 procentos gadījumu — optimāls un pietiekams līmenis). Jūta-māka šī tendence ir cittautu mācību valodu skolās. Situācija neuzlabojas pamatskolas posmā. Joprojām pusei no 9.klašu skolēniem akreditācijas laikā uzdotajos kontroldarbos zināšanas ir ļoti sliktas vai ļoti tuvu šim vērtējumam. Viens no iemesliem — mācību satura pārblīvētība ar faktoloģisko materiālu, tā zinātniskā orientācija un pārāk lielais apjoms, kas neļauj nostiprināt pamat-zināšanas, veidot un attīstīt skolēnu valodu, rakstu kultūru un prasmi stāstīt, secināt, pierādīt.

Atzīstami, ka kļūst vairāk to skolu un skolotāju, kuri veido savus stundu plānus, programmas — standartus, taču šī iespēja kopumā netiek pietiekami izmantota. Reti vērojama diferencēta un individuāla pieeja, pārāk daudz laika veltot frontālajai darba metodei stundās.

Stāvoklis pedagoģisko darbinieku sastāvā un tā izmaiņu tendences jāvērtē kā ļoti nelabvēlīgas. Turpina pazemi-nāties kvalitatīvais sastāvs, palielinās skolotāju īpatsvars ar vidējo izglītību un bez speciālajām zināšanām. Visasāk izjūtams svešvalodu, dzimtās valodas un informātikas skolotāju trūkums. Peda-goģisko darbinieku sastāvs 15 procentos skolu novērtēts kā kritisks un nepietiekams.

Atbilstoša izglītība ir tikai 8,6 procentiem valsts valodas skolotāju, 7 procentiem — amatu mācības skolotāju, 12 procentiem mājturības skolotāju, 5 procentiem informātikas un 21 procen-tam vizuālās mākslas skolotāju.

Arī to, ka 46 procentiem sākum-skolas skolotāju ir atbilstoša izglītība nevar uzskatīt par apmierinošu.

1994./95. mācību gada laikā no darba skolā aizgājis 851 skolotājs, no tiem 625 ar augstāko pedagoģisko izglītību. Pēc skolu sniegtās informācijas līdz 1.sep-tembrim citā darbā plāno pāriet vēl 587 skolotāji, no tiem 444 ar augstāko pedagoģisko izglītību. Visvairāk aizgājuši angļu valodas skolotāji — 104, sākum-skolas skolotāji — 96, latviešu valodas skolotāji — 59, fiziskās audzi-nāšanas skolotāji — 64, mūzikas skolotāji — 53, matemātikas skolotāji — 57, amatu mācības skolotāji — 43, vācu valodas skolotāji — 43, vēstures skolotāji — 40. No salīdzinoši nelielā informātikas skolotāju pulka aizgājuši 22 skolotāji. Pieaudzis 9.klašu skolnieku skaits, kas atskaitīti pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas un beidz pamatskolu ar liecībām.