Visai Latvijai būtu jākļūst par Mūsu Balto, Skaidro, Mīļo Namu

Vakar, 29. septembrī, Nacionālās operas svētkos

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

Dāmas un kungi, ekselences,

augsti godātie viesi no kaimiņzemēm un tālām zemēm!

Pirms vairāk nekā 40 gadiem latviešu operdziedātājs Mariss Vētra, tālā trimdā atcerēdamies savas gaitas Latvijas Nacionālajā operā, rakstīja: “Mans Baltais Nams! Mans! Šo izjūtu ir grūti definēt un izteikt vārdos. Ir lielāki operu nami pasaulē, ir daudz bagātāki un greznāki, bet neviens nav baltāks, nedz skaidrāks, nedz mīļāks.”

Šovakar, kad visas sirdis svin Mūsu Baltā un Skaidrā nama augšāmcelšanos, es bez lieka pārspīlējuma gribu teikt — šī Nama mūžs ir Latvijas profesionālās kultūras biogrāfijas simbols. Šis nams ir tikpat nacionāls, cik starptautiski bagāts, jo gan nacionālās, gan visas Eiropas kultūrtradīcijās šķīstīta ir arī Latvija pati — balta, skaidra un mīļa.

Ar mierīgu sirdsapziņu mēs varam šovakar skatīties acīs cits citam un pēc ikdienas sodrējiem teikt: Atmoda, Neatkarība, Valsts — tie nav vis tukši un nodeldēti vārdi politiķu mutēs. Tie ir visas mūsu tautas padarītie darbi šajos piecos atjaunotās valsts gados.

Nacionālās operas atmodināšana ir viens no gudrākajiem mūsu cilvēku neatkarības darbiem, kurā ieguldīts intelekts, sviedri, nodokļu maksātāju lati un santīmi, ziedotāju patriotisms, daudzu cilvēku atteikšanās no dāsnāka maizes rieciena un ērtākas materiālās dzīves. Toties mūsu debesis nu ir kļuvušas augstākas. Mūsu acu skatiens tapis vērīgāks, tur, augšā, savas tautas zvaigznes meklējot un te, lejā, savu zemi aparot, apsējot un rudenī ražu novācot.

Šovakar mēs krietni attālināmies no tā kultūras vandālisma, kāds visai cilvēcei un arī mums kā cilvēces sastāvdaļai ir ticis uztiepts gadusimtiem un kāds pasaulei agresīvi uzbrūk arī mūsdienās. Kamēr cilvēks izjūt dzīves galvenās vērtības, viņš spēj atrast savu vietu tautas kultūras mantojumā. Tā ir doma, kurai būtu jānoteic arī katra mūsu sabiedrības locekļa rīcība, jo tas, kurš kultūras mantojumā neorientējas, agri vai vēlu neizbēgami izslīdēs no politiskās, tautsaimnieciskās, juridiskās, militārās, finansiālās, valsts pārvaldes un biznesa aprites.

Ar daudziem jau tā ir noticis. Sauciet to visu par banku katastrofām, sauciet to par korumpētību, par neprasmi veikt ekonomisko reformu, par tikumības pārkāpumiem bruņotajos spēkos, par nodokļu nemaksāšanu, par alkoholismu un tā veicināšanu, par tautas interešu ignorēšanu, par valodas piesārņošanu, par ekoloģisko noziegumu vai vēl kādos citos vārdos — vienalga: tas viss nāk no kultūras vandalisma. Tas nāk no vandalisma, kurš ir izpostījis cilvēka dvēseli un deformējis saprātu.

Neaizmirsīsim, ka kultūra nav tikai kāda šauri definējama nozare tautas sadzīvē, kura, gluži kā teātra izrāde, sākas un beidzas noteiktā laikā, lai pēc tam sāktos tā saucamā “pārējā dzīve”. Kultūra nav tikai viena no ailēm valsts budžetā, kuru aizpildot, var lēti atpirkties kultūras resoru priekšā.

Kultūru nevar atdalīt nedz no zemnieka, nedz strādnieka, nedz uzņēmēja, nedz likumdevēja, nedz tiesu un izpildvaras, no ārsta, žurnālista vai mācītāja darba.

To nevar atdalīt arī no tā sauktā kultūras darbinieka stājas, rīcības, uzvedības un daiļrades. Paradoksāli, bet reizumis arī viņam, “kultūras darbiniekam”, var būt ļoti plāns kultūras slānis, viņa daiļdarba kvalitātes ieskaitot. Mēs aizmirstam, ka civilizācija nebūt nenozīmē to pašu, ko kultūra. Savā ziņā par kultūras trūkumu var uzskatīt arī neprasmi runāt savas valsts un dzimtās zemes valodā, ja mēs šo piemēru balstām Latvijas apstākļos. Un šādu situāciju var izvērtēt gan no likuma viedokļa, gan arī no morāles viedokļa, tātad — no katra cilvēka iekšējās kultūras viedokļa.

Un nu es varu uzdot jautājumu mums visiem kopā un katram atsevišķi — vai ikviens no mums sapratīs to mūziku, kura skanēs no Baltā Nama skatuves? Var jau atbildēt, ka nav tāda likuma par mūziku un mākslu, ka tā visiem būtu obligāti jāsaprot. Toties ir kultūras slānis jeb kultūras pieredze šajā tautā, zemē un valstī, kas mums uzliek pienākumu — būt savas kultūrbiogrāfijas cienīgiem. Būt savas kultūras cienīgiem katrā ģimenē, kā arī zemēs un kontinentos, kuros Latvijas pilsonis pārstāv latviešus kā kultūrtautu.

Atcerēsimies, ka bez šīs kultūrpieredzes nebūtu nedz tās valodas un nedz tās nācijas, kas divas reizes vienā gadsimtā pasaulei pierādīja Latvijas valstiskuma nezūdamības likumu. 1990. un 1991.gadā to neizdarīja nedz telefons, nedz dzelzceļš, nedz aviācija, nedz citi civilizācijas brīnumi. Trešās Atmodas laikā to izdarīja Latvijas visu tautību cilvēku politiskā apņēmība, savaldība, organizētība un solidārā pārliecība par brīvību.

Un vai ilgāk nekā gadusimtu latviskās identitātes darbu nestrādāja un neturpina strādāt Dziesmu svētki?

Uzdodot sev tūkstoš un vienu mokošu jautājumu, mēs varam iet vēl tālāk: vai ikviens no mums šodien jau saprot, kāpēc mēs gribam iekļauties Eiropā, līdztekus veidojot harmoniskas un līdztiesīgas attiecības ar visiem saviem kaimiņiem — no maza līdz lielam? Arī tie ir cilvēku iekšējās kultūras jautājumi, un uz tiem nevar dot atbildes vienīgi politiķi un diplomāti, kas, neaizmirsīsim, nav nekas vairāk kā tautas daļa.

Valsts politiskā kultūra, politisko partiju un kustību kultūra, priekšvēlēšanu aģitācijas kultūra, karavīra, muitnieka un ierēdniecības kultūra, visas nācijas un katra indivīda kultūra noteiks mūsu sabiedrības spēju kontrolēt cilvēka dzīves jēgu un šīs dzīves galvenās vērtības. Šīs vērtības ir izsakāmas skaidros pamatvārdos: dzimtene, brīvība, demokrātija, atteikšanās no “aukstā kara” uzvarētāju dzīrēm un tieksmēm laupīt, pazemot, atriebties, un neievērot likumus.

Šajās izvēles dienās visai Latvijai jākļūst par Mūsu Balto, Skaidro, Mīļo Namu. Demokrātijas un kultūras sintēzei jātop par neatkarības un pat valsts aizsardzības stratēģisku kvalitāti mūsu gaitā uz iekļaušanos Eiropas struktūrās, visu citu pasaules tautu saimē.

Lai Nacionālās operas augšāmcelšanās brīdis top par atskaites punktu Latvijas gaitai pretim garīgumam un visaptverošai kultūrai jaunā, daudz labākā un draudzīgākā pasaulē, nekā tā ir mūsu kaimiņvalsts bijusi līdz šim.

Vēlreiz sveicinu katru, kurš svin šo brīdi sevī, visas nācijas un starptautiskā līmenī!

Čpaši draudzīgs un latviski sirsnīgs sveicinājums prezidentiem Aļģirdam Brazauskam un Lennartam Meri. Jūsu abu klātbūtne, augsti godātās Ekselences, apliecina, ka šī ir arī viena no visas Baltijas gaišākajām vēstures stundām, kurā mēs atkal esam sadevušies rokās, kā toreiz, Baltijas politiskās kultūras ceļā, no Viļņas līdz Tallinai.

Lai pateicamies visiem, kam pietika spēka ticēt, celt un atjaunot!