REFERĀTI

Einars Repše, Latvijas Bankas prezidents:
“Latvijas banku krīze: cēloņi un mācības”

Pirmajā gadskārtējā starptautiskajā konferencē un izstādē

"Bankas un finanses Baltijā ’95". 27.— 29.septembrī Rīgā, Kongresu namā

Godātie konferences dalībnieki!

Pilnīgi iespējams, ka pēc gadiem pieciem vai desmit tiks sarakstīta mācību grāmata ar nosaukumu “Ka pāriet no centralizēti plānotas uz tirgus saimniecību” jeb, citiem vārdiem sakot, “Kā uz sociālisma drupām uzcelt kapitālismu”. Pagaidām mācību grāmatas nav, jo šādai ekonomikas pārveidei trūkst vēsturiska precedenta. Teorija par to saka visai maz, bet pārejas valstu diezgan atšķirīgā pieredze mērojama tikai dažos gados.

Arī šo iemeslu pēc kopējā aina, ko redzam Viduseiropā (pie kuras pieskaitu arī Baltijas valstis), vēl aizvien ir pretrunīga. No vienas puses, nav noliedzama šās valstu grupas straujā virzība uz normālām tirgus attiecībām. No otras puses, saimnieciskā modeļa radikāla un strauja pārveide, turklāt bez aprobētiem paraugiem, neizbēgami noved pie ievērojamiem satricinājumiem un problēmām, kas rodas gan ārēju apstākļu dēļ, gan pašās bankās meklējamu faktoru un kļūdu rezultātā.

Četros gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas banku sistēma valstī tika pārveidota pašos pamatos, varētu arī teikt — tika radīta no jauna.

Pirmās deviņas komercbankas ieguva licenci vēl PSRS laikos, 1989. un 1990.gadā; 1991.gadā Latvijas Banka sāka banku pārreģistrāciju un izsniedza jaunas licences 5 komercbankām, bet 1992.gadā jau 36 bankām. Kopumā Latvijas Bankas licenci ir saņēmušas 67 komercbankas, turklāt lielākā daļa no tām 1992.gadā. Pusotra gada laikā no centrālās bankas tika pakāpeniski atdalītas komercbanku funkcijas.

Tikpat strauji pieauga komercbanku aktīvi: ja, 1992.gadu noslēdzot, tie kopsummā bija 348 miljoni latu, tad 1993.gada beigās — 545 miljoni, bet 1994.gada beigās — viens miljards 73 miljoni latu. Tātad divu gadu laikā komercbanku kopējie aktīvi palielinājās vairāk nekā 3 reizes.

Tajā pašā laika posmā rezidentu depozīti komercbankās pieauga no 195 miljoniem līdz 468 miljoniem latu jeb 2,4 reizes un iekšzemes kredīti (ieskaitot kredītus valdībai) — no 148 miljoniem līdz 438 miljoniem latu jeb aptuveni 3 reizes.

Rezumējot sacīto, varam secināt: divu triju gadu laikā notika ļoti strauja banku sektora ekspansija, turklāt lielāka nozīme te ir nevis banku skaita pieaugumam, bet gan komercbankās akumulēto līdzekļu pieaugumam. Šāda notikumu gaita acīmredzot ir neizbēgama parādība pārejas laika ekonomikā, taču procesa straujums diemžēl jau pēc būtības slēpj sevī iespējamās banku krīzes aizmetņus.

Attīstītajās valstīs tik strauja banku bilanču palielināšanās nav iedomājama, un pat daudz mazāks pieaugums var signalizēt par briestošiem sarežģījumiem. Tā, piemēram, Ziemeļvalstīs astoņdesmito gadu vidū, saimnieciskās augšupejas posmā, banku sistēmas izsniegtie kredīti ik gadus pieauga nedaudz vairāk kā par 20%, un straujā kredītu ekspansija šajā laika posmā tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem cēloņiem Ziemeļvalstu banku krīzei 90. gadu sākumā. Salīdzinājumam atkārtosim: Latvijā komercbanku izsniegto kredītu apjoms pēdējos trijos gados ik gadus palielinājās apmēram divkārt, un, aizgūstot terminu no makroekonomikas, šķiet, varam runāt par banku sistēmas pārkaršanu (overheating).

Par to, kādi faktori piešķīra procesam negatīvu potenciālu, mazliet vēlāk — vispirms par tām sekām 1994.gada beigās un 1995.gada pirmajā pusē jeb — par banku krīzes izpausmēm.

No 1994.gada beigās Latvijā pastāvošām 55 komercbankām audita apstiprinātu gada pārskatu spēja iesniegt 49 bankas; atbilstoši audita vērtējumam tikai 16 bankas iepriekšējo gadu bija beigušas ar peļņu, bet kopējie banku sistēmas zaudējumi 1994.gadā pārsniedza 27 miljonus latu. Šā gada pirmajos sešos mēnešos banku sistēmas zaudējumi sasniedza jau 32 miljonus latu.

1995.gada laikā Saimnieciskā tiesa ir atzinusi par maksātnespējīgām 10 komercbankas, tostarp lielāko Latvijas banku “Banka Baltija” un vēl divas bankas “no pirmā desmita”, vēl sešu banku darbību ir apturējusi vai ierobežojusi Latvijas Banka. Kopsummā reāli darbojošos banku skaits ir samazinājies līdz 39. Rezultātā bankās tika iesaldēti 53% no privātpersonu noguldījumiem, bet kopsummā vairāk nekā 200 miljoni latu jeb 43% no visiem nebanku sektora depozītiem.

Aprakstītā krīzes situācija gluži dabiski izraisīja uzticības kritumu banku sistēmai, kas izpaudās noguldījumu aizplūdē — šā gada pirmajos septiņos mēnešos depozīti banku sistēmā samazinājās par 58 miljoniem latu jeb par 12,3%, vienlaikus mainoties noguldījumu struktūrai. Ņoti krasi, par gandrīz 47%, saruka termiņdepozīti, bet pieprasījuma depozīti nedaudz pieauga. (Jāpiebilst, ka iepriekšējos divos gados bija vērojama pretēja tendence — tas ir, pieauga termiņnoguldījumu apjoms un īpatsvars). Vienlaikus bija vērojama pāreja no noguldījumiem nacionālajā valūtā uz ārvalstu valūtām.

Komercbanku grūtības, it sevišķi “Bankas Baltija” darbības apturēšana, atbalsojās Latvijas valūtas tirgū — krasi pieauga pieprasījums pēc ārvalstu valūtām. Lai novērstu spekulatīvo spiedienu uz nacionālās naudas kursu, Latvijas Banka aktīvi iejaucās valūtas tirgū, pārdodot konvertējamo valūtu. Valūtas tirgus stabilitāte tika saglabāta, tomēr šīs darbības rezultātā Latvijas Bankas tīrās valūtas rezerves maijā un jūnijā kopā samazinājās par 42,6 miljoniem latu jeb par 18,5%.

Lai gan vairāku banku, sevišķi “Bankas Baltija” maksātnespēja izraisīja saprotamas grūtības daudzām komercbankām, tomēr nav pamata runāt pat paniku finansu tirgū. Latvijas Banka bija gatava palīdzēt bankām, kuru problēmas šajā brīdī varēja rasties no tām neatkarīgu iemeslu pēc, taču valsts vadošās komercbankas šādu palīdzību neizmantoja un spēja pārvarēt grūtības pašu spēkiem. Tas apliecināja, ka Latvijas banku sistēmas kodols ir vesels un pietiekami stabils.

Jānorāda arī tas, ka vairāku komercbanku maksātnespēja neizraisīja ķēdes reakciju banku sistēmā. daļēji to var izskaidrot ar mazaktīvo starpbanku tirgu Latvijā — vietējās starpbanku saistības aprīļa beigās veidoja mazāk par 6% no kopējām banku sistēmas saistībām.

Mūsuprāt, šodien var teikt, ka krīzes smagākais posms ir pārvarēts.

Tagad galvenie jautājumi: Kādi bija banku krīzes galvenie iemesli? Kāpēc viena banku daļa sabruka, turpretī citas spēja krīzi pārvarēt? Vai Latvijas Banka varēja krīzi paredzēt un to novērst?

Kā jau konstatējām, triju gadu laikā ļoti strauji pieauga banku aktīvi. Un tomēr 1994.gada beigās visu Latvijas komercbanku kopējie aktīvi — viens miljards latu — nebija lielāki par vidēji lielas Rietumu bankas aktīviem. Vai tā varētu būt problēma? It kā nevajadzētu būt grūtībām ar aktīvu izvietošanu: visiem ir zināms, ka pārejas ekonomikā galvenais deficīts ir nauda un saimniecības pārstrukturēšanai nepieciešamās investīcijas.

Diemžēl realitāte bija mazliet citāda: benku sektors attīstījās daudz straujāk par to saimniecisko vidi, kurā tas bija spiests darboties. Visiem zināms, ka Latvijā privatizācija noris daudz lēnāk par citiem ekonomikas procesiem. Privatizācijas sertifikātu ideja, vismaz tādā veidā, kā tā tika īstenota, šo procesu nevis paātrināja, bet gan bremzēja. Visus šos gadus nebija iespējams un, par spīti dažām izmaiņām likumdošanā, joprojām nav iespējams brīvi pirkt un pārdot zemi. Čpašumtiesību atjaunošana likumīgajiem īpašniekiem tika pārāk izstiepta laikā. Līdz ar to var sacīt, ka pietiekami konsekventi un strauji netika risināts galvenais pārejas laika saimnieciskais jautājums, proti, īpašuma konversija.

Līdz ar to netika radīti ekonomiskie un juridiskie nosacījumi efektīvai naudas izmantošanai un ieguldīšanai tautsaimniecībā. Ja nav nekustamā īpašuma tirgus, ja nepastāv vērtspapīru tirgus, ja, visbeidzot, nav zemes tirgus, tad uz kādu garantiju vai ķīlu pamata bankas var aizdot naudu?

Šādu garantiju praktiski nav. nav arī vēl kā cita — trūkst likumu, kas aizsargātu komercbanku pret negodīgiem kredītu ņēmējiem. Trūkst ķīlu reģistra, kas neļautu vienu un to pašu īpašumu vienlaikus ieķīlāt vairākās bankās. Objektīvu apstākļu pēc trūkst klientu kredītu vēstures — privātais bizness Latvijā vēl ir pārāk jauns, lai šāda vēsture varētu rasties. Visbeidzot: hroniski trūkst sakarīgi izstrādātu un drošu projektu — gan tāpēc, ka uzņēmējiem nav pieredzes, gan tāpēc, ka nav sakārtota ekonomiskā vide.

Visu minēto apstākļu rezultātā nauda gan ieplūst banku sistēmā (arī tāpēc, ka nav alternatīvu liekās naudas izvietošanas iespēju — vērtspapīru u.c.), bet bankām rodas lielas grūtības šo naudu saprātīgi izmantot. Kādas tām atliek iespējas?

Viena iespēja — izsniegt kredītus uzņēmējiem, “mīkstinot kritērijus”, tas ir, arī tādos gadījumos, kad neviens ar saprātu apveltīts rietumu baņķieris prasītājam naudu neaizdotu augstā riska vai vārgā biznesa plāna pēc. Ja tā, tad, aizsargājoties pret risku, kredīts tiek izsniegts par ļoti augstiem procentiem, kas savukārt palielina tā neatdošanas iespējas. Veidojas apburtais loks.

Otra iespēja ir saistīta ar dažām pārejas laika ekonomikas īpatnībām. Lielāko daļu postsociālisma valstu — sevišķi bijušās PSRS republikas — pārejas sākumposmā raksturoja nepiepildīts preču un pakalpojumu tirgus, kā arī liela cenu starpība starp pašmāju produkcijas, sevišķi izejvielu un energoresursu, iekšzemes cenām un to cenām pasaules tirgū. Līdz ar to radās spēcīgs pieprasījums pēc ātrās naudas (short money) izdevīgu tirdzniecības darījumu finansēšanai. Gan patēriņa preču importa, gan izejvielu un energoresursu eksporta finansēšanai. Latvijas gadījumā tā galvenokārt bija tranzīta tirdzniecības finansēšana starp NVS valstīm un Rietumiem.

Tirgus likumi noteic, ka nauda plūst turp, kur to gaida lielāka peļņa. Sākotnēji, 1992.gadā un 1993.gada sākumā, tirdzniecības īstermiņa finansēšana ļāva strauji apgrozīt līdzekļus, un gūtā peļņa bija ievērojama.

Diemžēl ātrās naudas apgrozīšana kļuva par kaut ko līdzīgu narkotikai, un tā daudziem banķieriem neļāva saredzēt, ka šāds process ir pārejošs. Pašmāju tirgus piesātināšanās, energoresursu un izejvielu cenu liberalizācija Krievijā un citās NVS valstīs, Krievijas rubļa reālās vērtības augšana, kā arī arvien pieaugošā konkurence naftas tirgū un tā saaugšana ar kriminālām struktūrām 1993.gada beigās un 1994.gadā ievērojami palielināja šo darījumu finansēšanas risku.

Līdz ar to strauji pasliktinājās daudzu banku kredītportfeļi. Un tieši kredītportfeļu kvalitāte ir viens no galvenajiem krīzes cēloņiem.

Latvijas Banka 1993.gada decembrī kā pirmā no Baltijas valstu centrālajām bankām ieviesa prasību komercbanku obligātajiem uzkrājumiem nedrošajiem un zaudētajiem kredītiem, kas vismaz daļēji atklāja banku kredītportfeļu patieso stāvokli. Līdz 1994.gada beigām komercbankas bija spiestas veidot uzkrājumus par vairāk nekā 70 miljoniem latu. 1995.gada pirmajos sešos mēnešos situācija vēl vairāk pasliktinājās — 43,1 miljonu latu jeb gandrīz 87% no banku sistēmas ienākumiem nācās izlietot uzkrājumiem. Ja pēdējam ciparam pieskaitām banku administratīvos, personāla samaksas u.c. izdevumus, tad redzam, kāpēc banku sistēma šā gada pirmo pusi noslēdza ar 32 miljonu latu lieliem zaudējumiem. Tātad smagais zaudēto un slikto kredītu slogs bija viens no galvenajiem banku krīzes cēloņiem.

Šāds konstatējums, protams izraisa dibinātu jautājumu: kādēļ daļa banku spēja objektīvu cēloņu izraisītās grūtības pārvarēt, bet citas tādos pašos apstākļos nogrima?

Šodien ir redzams, ka krīzi ar vismazākajiem zaudējumiem pārvarēja divu tipu bankas. Pirmkārt, tās, kas par spīti nelabvēlīgajai saimnieciskajai videi spēja īstenot pietiekami konservatīvu kredītpolitiku. Un, otrkārt, tās bankas, kas apzināti sašaurināja banku ierasto pamatdarbību — noguldījumu pieņemšanu un kredītu izsniegšanu — un koncentrēja savu aktivitāti uz valūtas spekulācijām, veiksmīgi izmantojot pārejas laika radīto nišu — NVS valstu valūtu konvertācijas iespējas. Šīs bankas faktiski kļuva par specializētām valūtas maiņas bankām.

Savukārt neveiksmi cieta tās bankas, kas ar riskantiem paņēmieniem forsēja strauju kredītu ekspansiju. Visnegatīvāko ietekmi uz kredītportfeļu kvalitāti atstāja kredītu izsniegšana banku akcionāriem. Mēs esam sastapušies ar lielu akcionāru darbību, kas pat vairāk līdzinās zagšanai, nevis kredītu ņemšanai. Lai gan Latvijas Bankas oficiālie norādījumi liek maksimāli ierobežot šādu darbību, tā tomēr tika veikta, pielietojot rafinētas slēpšanas metodes: izmantojot beznodokļu zonās dibinātas firmas, meitas uzņēmumus un citus akcionāru netiešās kreditēšanas paņēmienus. Diemžēl ar pasaulē pieņemtajām banku uzraudzības metodēm šādi gadījumi ir grūti konstatējami.

Līdz ar to varam secināt, ka negatīvo ārpussistēmas faktoru ietekmi vairākās bankās ievērojami pastiprināja iekšējie cēloņi — pirmām kārtām akcionāru tieksme uzskatīt bankas par viegli pieejamu līdzekļu avotu savas personiskās uzņēmējdarbības finansēšanai. ja šī uzņēmējdarbība nesekmējās, tad zaudējumus cieta bankas un noguldītāji, nevis neveiksmīgie akcionāri. Mūsuprāt, šādas darbības būtu kvalificējamas kā izsaimniekošana un akcionāru stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, tātad kā krimināla darbība.

Diemžēl mums nākas konstatēt, ka banku akcionāri un vadītāji daudzos gadījumos ir uzskatījuši banku vienkārši par īslaicīgu biznesu un vieglas peļņas avotu. Nekāda uzmanība netika pievērsta ilgtermiņa perspektīvai un pakāpeniskai normālas banku darbības attīstībai, kas, protams, tik ātru peļņu nesola.

Latvijas Banka diemžēl nespēja novērst vēl vienu negatīvu parādību, proti, grāmatvedības viltošanu un falsificētu ziņu iesniegšanu centrālajai bankai.

Jau labu laiku pirms krīzes Latvijas Banka bija gan pieņēmusi normatīvus, kas regulē komercbanku darbību, gan izvirzījusi prasības starptautisko grāmatvedības standartu pielietošanai. Gandrīz visi Latvijas Bankas normatīvi atbilst Eiropas Savienības direktīvām, bet dažos gadījumos tie ir pat stingrāki‚ piemēram, attiecībā uz kapitāla pietiekamību un kredītu riska novērtējumu. Diemžēl nedz normatīvi, nedz pasaulē pieņemtās uzraudzības metodes nespēj novērst datu viltošanu komercbanku grāmatvedībā vai atskaitēs.

Tagad kļūst redzams, ka gandrīz visas maksātnespējīgās bankas šādi tika pārkāpušas likumu “Par grāmatvedību”. Arī šaubīgu kredītu izsniegšana akcionāriem daudzos gadījumos būtu kvalificējama kā tīša ļaunprātība, par ko pienākas atbildība likuma priekšā. Desmit gadījumos sakarā ar banku maksātnespēju ir ierosinātas krimiāllietas, un vairumā atlikušo gadījumu Latvijas Banka ir iesniegusi nepieciešamos dokumentus šādu lietu ierosināšanai. Mēs ceram, ka izmeklēšanai un tiesai izdosies noskaidrot un sodīt personas, kas vainojamas ļaunprātīgā darbībā un likumu pārkāpšanā.

Un tomēr būtu pārāk vienkāršoti secināt, ka tikai baņķieru kriminālās darbības vien izraisīja banku krīzi.

Ar dažiem izņēmumiem nav pamata apgalvot, ka bankas tika dibinātas ar nolūku aplaupīt noguldītājus vai tieši piesavināties svešu naudu. Bankas tika dibinātas ar nolūku gūt maksimālu peļņu īsā laikā. Un lielākoties tikai tad, kad krasi pasliktinājās banku finansiālais stāvoklis — gan pašu baņķieru kļūdu, gan objektīvu apstākļu dēļ — baņķieru un akcionāru turpmākā rīcība sāka robežoties ar krimināli sodāmu.

Ir jāpiemin arī tas, ka lielais vairums komercbanku darbinieku bija praktiski bez jebkādas pieredzes un zināšanām. Tādēļ nenovēršami tika pieļautas kļūdas kreditēšanā un uzņēmējdarbības plānu novērtēšanā. Banku vadības nekompetences pēc netika pareizi prognozēta finansu tirgus un valūtas kursu attīstība.

Vai Latvijas Banka varēja paredzēt banku krīzes tuvošanos un to novērst?

Latvijas Banka krīzi varēja paredzēt, taču nevarēja to novērst. Mēs nevarējām aizkavēt ekonomisko apstākļu ietekmi uz banku sistēmu. Latvijas Banka nevarēja panākt ātrāku privatizāciju, nevarēja radīt nekustamā īpašuma, zemes un vērtspapīru tirgu. Galu galā Latvijas Banka nevarēja sacīt: cienījamās komercbankas, lūdzu neattīstieties tik strauji, pagaidiet, kamēr tiks radīti ekonomiskie nosacījumi jūsu veiksmīgai darbībai.

Ir jāatzīst, ka Latvijas Bankas uzraudzības dienests orientējās uz pasaulē pieņemtajām uzraudzības normām un metodēm, kas mūsu apstākļos izrādījās nepietiekamas. Mūsu situācijā faktiski būtu vajadzējis pielietot kontroles paņēmienus, kas būtu visai līdzīgi kriminālizmeklēšanai, un uzraudzības metodes, kas robežotos ar komercbanku kredītpolitikas tiešu vadīšanu.

Un noslēgumā — par Latvijas banku krīzes sniegtajām mācībām.

Pirmkārt. Pārejas valstu ekonomikā objektīvi apstākļi nosaka strauju līdzekļu akumulēšanu bankās un banku sektora paātrinātu attīstību. Ja vienlīdz strauji netiek veiktas institucionālās reformas, sevišķi privatizācija, tad disproporcija starp banku sistēmas un pārējās tautsaimniecības attīstības tempiem neizbēgami noved pie sliktu kredītportfeļu izveidošanās un vispārējām banku sistēmas grūtībām.

Otrkārt. Pārejas ekonomiku sākumposmā ārējās tirdzniecības liberalizācija izraisa lielu pieprasījumu pēc īstermiņa resursiem tirdzniecības darījumu finansēšanai, kas var dot lielu peļņu. Kļūdainais priekšstats par šādu peļņas avotu ilgstošu pastāvēšanu noved pie nepārdomātas kredītpolitikas un banku zaudējumiem. Šāda situācija palielina riskantu darījumu skaitu, kas nereti robežojas ar ļaunprātībām un likuma pārkāpšanu.

Treškārt. Godīga biznesa tradīciju trūkums postsociālisma sabiedrībā un banku akcionāru orientācija uz vieglu un ātru peļņu, nevairoties pat no krimināli sodāmiem pārkāpumiem, kļūst par galveno iekšējo faktoru, kas negatīvi ietekmē banku darbību. Līdz ar to banku uzraudzības institūcijām jāpievērš pastiprināta uzmanība banku akcionāru sastāvam, tā izmaiņām un kapitāla palielināšanas avotiem un jo sevišķi to normatīvu ievērošanai, kas nosaka akcionāru kreditēšanas pieļaujamos apjomus.

Un visbeidzot. Banku uzraudzībai pārejas valstīs jāpievērš sevišķa uzmanība, turklāt uzraudzības metodēm jābūt stingrākām par attīstītajās valstīs pieņemtajām. Šo nosacījumu diemžēl ir ļoti grūti izpildīt, jo, tieši tāpat kā banku veidošanās sākumposmā trūkst pieredzējušu baņķieru, trūkst arī uzraudzības darbinieku pieredzes un praktisko iemaņu.