KOMENTĀRI

Par skolu, izglītību — pirmie secinājumi šogad

Austris Vasips, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības un zinātnes iestāžu pārvaldes vadītājs, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”.

Pirms jaunā Latvijas Izglītības likuma projekta apspriešanas Saeimā (projektu skat. Saeimas materiālu kopā šā “LV” numura 5.—8.lpp.)

Jaunā mācību gada trešais darba mēnesis jau sliecas uz nobeigumu. Tātad jau ir bijis pietiekami daudz laika, lai secinātu, kā noslēdzies iepriekšējais darba cēliens, kā ievadīts jaunais. Ja atceramies, ka pagājušajā mācību gadā izglītības darbinieki ne vienreiz vien cēlās protesta akcijām, pieprasot valdībai izpildīt tās dotos solījumus un nodrošināt gan skolotājiem algas, gan pašvaldībām finansējumu mācību procesa normālai uzturēšanai skolās, tad rodas jautājums, vai šajā ziņā skolu dzīvē vērojamais klusums ir radošā darbā iegrimušu cilvēku izraisīts, vai varbūt tas ir “klusums pirms vētras”. Tādēļ lūdzām Austri Vasipu vispirms raksturot stāvokli Latvijas skolās, īpaši skarot skolotāju darba samaksas jautājumu.

— Jāsaka, ka brīnumainā kārtā, sākot šo mācību gadu, lielākā daļa skolu bija negaidīti labi sagatavotas audzēkņu uzņemšanai: telpas izkrāsotas un apgādātas ar inventāru, daudzviet nomainītas grīdas, durvis, logi. Rajonos, kur es iegriezos, bija redzams, ka daudzām mūsu skolām palīdzējuši skandināvi — humānās palīdzības veidā atsūtītas skolas mēbeles. Tās nav īpaši skaistas vai modernas, taču stipras un stabilas, pielabojot var kalpot vēl ilgi.

Gatavojoties jaunajam mācību gadam, mums izdevās — un te nevar neatzīmēt ministra Jāņa Gaigala neatlaidību — atrisināt izglītības darbinieku algu jautājumu. Pedagogu darba samaksa ir nodrošināta pilnā apmērā, esam atmaksājuši arī to parādu, kas bija radies laikā no 1.marta līdz 1.septembrim. Skolotāji saņēmuši visu, kas viņiem bija solīts. Jāatzīmē, ka par labu un kvalitatīvu darbu skolotāji saņem desmit procentu piemaksu pie algas, ko piešķir mācību iestādes vadība, savukārt mācību iestāžu vadītājus stimulē ar 20 procentu lielām prēmijām, ko sadala rajona pašvaldības skolu valde. Šāda laba, kvalitatīva darba stimulēšana skolās nekad agrāk nav notikusi.

Vienlaikus jāpiemin, ka daudzās skolās tāpat daudz kā pietrūkst, arī mācību līdzekļu un didaktisko materiālu. Jo visu nosaka finansiālā situācija valstī, īpaši pašvaldībās. Kā zināms, piemēram, mācību līdzekļu iegāde savām skolām ir pilnīgi pašvaldību kompetencē.

— Galvenais mācību līdzeklis gan skolēniem, gan skolotājiem ir mācību grāmata, taču vecākiem to iegāde rada lielas materiālās grūtības, jo mācību grāmatas ir ļoti dārgas. Kādu perspektīvu jūs saskatāt šīs problēmas atrisināšanā?

— Mācību grāmatu izdošana neietilpst manos darba pienākumos, taču gribu izteikt savu viedokli. Jā, mācību grāmatas šobrīd ir dārgas, jo arī izdevēju darbā patlaban ir pārejas periods. Mūsu valstī, šķiet, ir vienpadsmit mācību grāmatu izdevniecības, precīzāk, izdevniecības, kas izdod mācību grāmatas. Manuprāt drīz iestāsies lūzums un konkurences rezultātā kritīsies mācību grāmatu cenas. Šobrīd ministrija piešķir pašvaldībām zināmus līdzekļus mācību grāmatu un mācību līdzekļu iegādei. Taču, ja šos līdzekļus izdalām ar skolēnu skaitu valstī, tad katram šis atvieglojums ir tikai divi lati. Nesen apmeklēju Liepājas rajonu un Cēsis. Tur konstatēju, ka pašvaldības daudz paveikušas, lai atrastu papildu finansu līdzekļus mācību grāmatu iegādei. Protams, šādas iespējas daudziem rajoniem nav, un es saprotu skolēnu vecāku raizes, ka rudenī liela ienākumu daļa jāizdod par mācību grāmatām. Ceru, ka drīz mācību grāmatu izdevēji atradīs iespēju samazināt šo grāmatu pašizmaksu.

— Pagājušajā mācību gadā bija jūtams skolotāju trūkums daudzos mācību priekšmetos. Kāds stāvoklis ir šajā mācību gadā?

— Kopumā ņemot, var teikt, ka skolotāju trūkums šogad ir mazāks nekā iepriekšējā gadā. Joprojām trūkst skolotāju svešvalodu, īpaši angļu valodas, mācīšanai. Tāpat joprojām ir pieprasīti latviešu valodas skolotāji krievu skolās. Taču gribu atzīmēt, ka šajās skolās audzēkņu un viņu vecāku attieksme ir mainījusies. Tagad bieži viņi paši prasa un meklē labus latviešu valodas skolotājus. Vietām par maz ir arī sākumskolas skolotāju. Taču jāņem vērā, ka daudziem skolotājiem ir lielas darba slodzes, ja tā nebūtu, tad skolotāju trūkums būtu daudz jūtamāks. Tomēr šādas paaugstinātas darba slodzes stipri ietekmē mācību un skolēnu zināšanu kvalitāti.

— Jūs pieminējāt zināšanu kvalitāti. Kas tiek darīts tās paaugstināšanai? Vai augstskolu mācību spēku pretenzijas šajā sakarā nav pārāk saasinātas?

— Ja salīdzinām skolēnu zināšanu līmeni pēdējo gadu laikā, tad secinājums ir viens — šajā laikā tas nav ne īpaši cēlies, ne īpaši krities. Krasas izmaiņas varbūt ir notikušas vienā vai otrā skolā, taču ne visā valstī kopumā. Mums diemžēl nav precīzu datu par zināšanu līmeni visās skolās, jo pēc pašreiz praktizētās metodikas Izglītības ministrijas speciālisti katru gadu, izmantojot zināmu pārbaudes sistēmu, kontrolē skolēnu zināšanas četros piecos rajonos. Pēc tam, kad pabeigta kontroles rezultātu analīze, mūsu metodiķi risina jautājumus par mācību līdzekļu pilnveidošanu utt.

Skolēnu zināšanu pilnīgošana pirmām kārtām ir saistāma ar skolotāju sagatavošanu un viņu tālāku izglītošanu. Un šajā sakarā es gribētu teikt, ka valsts trūcīgā budžeta apstākļos mums ir paveicies: 1996.gadā no valsts budžeta skolotāju tālākai izglītošanai ir atvēlēts divas reizes vairāk līdzekļu nekā bija iepriekšējā gadā. Jāatzīmē, ka tagad ir nodibināts skolotāju tālākizglītības fonds, no kura skolotāji, kas apmeklē kursus, saņem pabalstus, proti: lauku skolotājiem tiek apmaksāti 70 procenti no kursu maksas, Rīgas pilsētas skolotājiem — 30 procenti. Nupat es apmeklēju vairākus rajonus. Izsakot pateicību par iespēju apmeklēt tālākas izglītošanās kursus, skolotāji vienlaikus pieprasa paplašināt to daudzumu un dažādību. Taču tam mums pietrūkst finansu līdzekļu. Laikam jau skolotāji tagad ir sapratuši nepārtrauktas pašizglītošanās nepieciešamību. Latvijā ir apmēram 50 tūkstoši skolotāju, un, tā kā vismaz reizi piecos gados skolotājam vajadzētu apmeklēt kursus jeb, kā agrāk teica, celt savu kvalifikāciju, tad parēķiniet paši, kāds daudzums skolotāju jāapmāca vienā gadā un cik līdzekļu tas prasa.

Tikko es saņēmu plašu analīzi par augstskolu reflektantu zināšanu līmeni. Vēl neesmu paguvis ar to iepazīties, taču zinu, ka augstskolu mācību spēkiem ir lielas pretenzijas, bet arī mums ir ne mazāk iebilžu pret iestājeksāmenu prasībām — daudzviet, lai atsijātu sev vislabākos reflektantus, iestājeksāmenos izvirzītās prasības ievērojami pārsniedz vidusskolas programmas ietvarus.

— Vai šī mācību gada pirmajos mēnešos turpinās pagājušā gada lielākā liksta, proti, ka dažādu iemeslu dēļ skolas vecuma bērni nevar vai negrib apmeklēt skolu?

— Ja nekļūdos, tad patlaban valstī ir apmēram 1020 tādu skolas vecuma bērnu, kas neapmeklē skolu. Tas ir daudz. Tiesa, pagājušajā gadā bija vairāk nekā divi tūkstoši tādu bērnu. Es nevaru teikt, ka šajā ziņā kaut kas būtu uzlabojies, jo jāņem vērā, ka mācību gada sākumā stāvoklis aizvien ir labāks. Aktuāla ir skolēnu uzskaites sakārtošana, jo bieži vien skolās neievēro ministrijas rīkojumus par skolēnu uzskaiti un atskaita skolēnu, pirms viņš ir uzrādījis izziņu no citas skolas, kurā turpina mācīties. Šī jautājuma noregulēšanai mums ar Saeimas Izglītības un kultūras komisijas starpniecību jāmeklē sadarbības iespējas ar pašvaldībām, lai tādus bērnus atkal pievērstu mācībām skolā, jo šī problēma bieži vien saistāma ar bērnu vecāku nodzeršanos, bezdarbu, dzīves apstākļiem utt.

Daļēji minēto parādību ietekmē arī zināmas, turklāt lielas daļas bērnu nesagatavotība mācību sākšanai skolā. Dzīve rāda, ka ir notikusi vēl viena nepatīkama izmaiņa. Agrāk bērnudārzus apmeklēja apmēram 60 procenti pirmsskolas vecuma bērnu, kas tika sagatavoti skolai, tagad ir tikai 20 procenti tādu bērnu. Tātad 80 procenti bērnu neapmeklē bērnudārzus, un netieši pētījumi liecina, ka no tiem apmēram 20 procenti ir tādu, kuriem vecāki nepievērš nekādu uzmanību, tātad viņi netiek sagatavoti skolas gaitu uzsākšanai.

Tāpēc šajās dienās Ministru kabineta Sabiedrisko lietu komitejā izskatījām jautājumu par pirmsskolas audzināšanas konsultatīvo centru izveidošanu rajonos. Tajos strādās gan pedagogi, gan defektologi, kas apzinās šādus bērnus, viņu ģimenes un palīdzēs noteiktai iedzīvotāju daļai.

— Vai jums būtu vēl kas piebilstams pie mūsu sarunas?

— Jā gan. Visai bieži presē izskan viedoklis, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir nostājusies pret mazajām skolām.

Mēs neesam pret skolu tīkla attīstību valstī un mazo skolu veidošanu, kaut gan šo skolēnu apmācība valstij izmaksā dārgi. Ja pārlūkojam statistikas datus kopš 1991. gada, tad varam izdarīt daudziem negaidītu secinājumu — skolu skaits valstī palielinājies par 100 skolām. Mēs bieži esam piekrituši pašvaldību ierosinājumiem atvērt nelielas skolas tur, kur bērniem līdz tuvējai skolai jāveic liels attālums. Taču ne vienmēr — mēs nevaram maksāt algas skolotājiem, ja klasē mācās viens līdz trīs skolēni. Tātad šajā jautājumā ir jāievieš un jāuztur kaut kāda loģiska sakārtotība.

Pavisam citi kritēriji lietojami, kad izvirzās jautājums, vai visur sevi attaisno vidusskolu pastāvēšana, respektīvi, desmito, vienpadsmito un divpadsmito klašu atvēršana daudzās skolās. Latvijā ir apmēram 375 vidusskolas, un te nu gan ir risināms jautājums par vairāku vidusskolu slēgšanu mazā skolēnu skaita, kā arī zemas mācīšanas kvalitātes dēļ. Ja valsts inspekcijas un akreditācijas komisija secinās, ka kādā vidusskolā skolēnu zināšanu līmenis neatbilst normatīviem, tad nākamajā mācību gadā tiks liegts komplektēt 10. klasi, un, kad skolu pabeigs 11., 12. klases audzēkņi, tā tiks reorganizēta par pamatskolu.

Tāds risinājums nebūs vispārēja tendence, bet tiks izmantots gadījumos, kad skolas pedagogi nenodrošina audzēkņiem nepieciešamo mācību darba kvalitāti.

Pagājušajā otrdienā mēs pieņēmām lēmumu par valsts ģimnāziju atvēršanu. Šajās vidusskolās skolēnu zināšanu kvalitātei jābūt augstākai nekā citās vidusskolās. Līdz ar to — mēs ļoti ceram — valsts ģimnāzijas rajonos kļūs par zināmu kvalitātes etalonu.

— Paldies par interviju!

Vairis Ozols,"LV" iekšpolitikas redaktors