SVĒTKI UN ATGĀDNES

Svētki valstij un demokrātijai

Šis vienreizējais laiks. 1920.gadā

Turpinājums no 1.lpp.

Sociāldemokrati apzinājās, ka viņi ir vislielākā frakcija, uz kuŗas gulstas nopietna atbildība par Satversmes sapulces darbību. Demokratiskie mērķi, par kuŗiem viņi bija cīnījušies trīsdesmit gadu, nu formāli jāieraksta jaunajā valsts satversmē un jāiemieso polītiskā praksē. Jau frakcijas personālais sastāvs liecināja par šīm ilgajām cīņām, saistīja varenas tradicijas, piešķīra tai lielu polītisku svaru.

Sociāldemokratu frakciju jo spoži izcēla spilgtie veterāni, kas cīņu par latviešu tautas nākotni bija ievadījuši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ar Jaunās strāvas kustību. Pāri visiem, atšķirīgi straujiem, mazliet nervoziem soļiem, augsto stāvu stalti izslējis, kuluāru zālē ienāca tautas likteņa tulks un virzītājs Rainis, mirdzošo skatu uz priekšu metot. Savu lielo noieto ceļu apzinādamās, droši ienāca Aspazija. Visu skati vērsās pret lielo dzejnieku pāri, kuŗiem tik neapstrīdami nacionāli nopelni mūsu kultūrā un sabiedriski polītiskā attīstībā. Rainis, silti smaidot, spieda rokas uz visām pusēm, bet Aspazija savām plaši izplestajām acīm, it kā neviena konkrēti neredzēdama, vērsās kādā tālē. Pauls Kalniņš, kas tik ilgus gadus cīnījies par demokratiju, lepni pacēlis sudraboto galvu, devās steidzīgi cauri kuluāros iestigušajiem deputātiem. Klāra Kalniņa, elegantā tērpā un modernā frizūrā, teātrāli gāja soli nostāk, it kā gribēdama pasvītrot, ka viņa šajā augstajā namā ienāk nevis kā Paula Kalniņa laulātā draudzene, bet gan kā patstāvīga polītiska darbiniece. Kluss, citu nepamanīts, mierīgi nosvērts, bija Fricis Vesmanis, kas plašāk bija pazīstams tikai kā solids, korpulents Jelgavas advokāts, bet bija piedalījies cīņā par tautu no Jaunās strāvas laikiem. Piecus gadus līdz 1905.gadam pavadījis emigrācijā, aktīvi rūpējoties par nelegālās literātūras iespiešanu un transportu uz dzimteni. Blakus viņam viņa laulātā draudzene Berta, klusa partijas darbiniece.

Pašapziņas svarā, it kā liktenīgu atbildību nesdami, Satversmes sapulcē iegāja tie sociāldemokrati, kas darbojušies 1905.gada laikmetā. Ļoti solidi sīkos soļus mērīja Ansis Buševics, kādreizējais 1905.gada Federātīvās komitejas loceklis, nu Liepājas pilsētas galva, kas, neskatoties uz savu mazo augumu un neskaidro valodu, pašapzinīgi izslēja galvu. Smagā, svarīgā gaitā, elegenti tērpies, parādījās Marģers Skujenieks, kuŗa padrukno seju rotāja labi kopta neliela blonda bārda. Viņs labi apzinājās savus līdzšinējos lielos nopelnus Latvijas valsts dibināšanā un apsvēra atbildību par tās turpmāko likteni. Ansis Petrevics, arī 1905.gada Rīgas Federātīvās komitejas loceklis un nenogurstošais runātājs, tagad izskatījās valstiski nopietns: uzvilcis gaŗu, melnu redingotu, tā sauktos gaŗos svārkus, it kā zinādams, ka Raini par Satversmes sapulces priekšsēdi neievēlēs un viņam, Petrevicam, būs jākandidē par pirmo priekšsēža biedru. Fricis Menders, kas parasti spēlē augstprātīgu vienaldzību, pat pārākumu pret citiem, šajā spožajā dienā nevarēja noslēpt siltu smaidu, visos raugoties. Partijas centrālorgana Sociāldemokrata redaktors Kristaps Eliass, sevišķi gaŗa auguma, tumšiem matiem, lielu līku degunu, gudrām acīm un vēsām manierēm, nemaz neizskatījās pēc strādnieku deputāta, nedz arī pēc Zemgales turīga saimnieka dēla, bet pēc augstdzimuša lielkunga. Bijušais skolotājs Jūlijs Celms, virsnieka tērpā, teiksmi izslējis krūtis, it kā nacionālā kaŗa Lāčplēsis laimīgā smaidā izteica lielu sirsnību. Sirmu galvu un pravieša bārdu, vecāks par saviem gadiem, nesteidzīgi ienāca Kārlis Dēķens, iecienītais, populārais skolu izkopējs. Laimīgi bija arī visi citi 1905.gada darbinieki: Roberts Ivanovs, Roberts Bīlmanis, Andrejs Veckalns, Kristaps Bungšs, Pauls Lejiņš, dzejnieks Andrejs Kuršinskis, Būmeistars, Jaunzems un Kārlis Gulbis. Protams, arī es iesoļoju Satversmes sapulcē diezgan bravūrīgi. Dziļi izjutu šīs lielās dienas vēsturisko svarīgumu: ilgo cīņu noslēgumu un jauna laikmeta ievadījumu. Droši vien manā sejā atspoguļojās atbildīga pašapņēmība: šai Latvijas valsts un tautas likteņa noteicējā augstajā namā man būs veicams savs svarīgs uzdevums.

Lielās sociāldemokratu frakcijas vidū bija arī jaunāki darbinieki, tomēr arī viņi bija strādājuši nelegāli partijas darbā jau līdz 1917.gada revolūcijai un pašā sākumā ieņēma redzamu vietu frakcijā. Tādi bija Ansis Rudevics un Rūdolfs Lindiņš. Darbinieku starpā, kas sevi parādīja ar 1917.gada revolūciju, izcēlās Brūno Kalniņš, Nikolajs Kalniņš un Holzmanis. No tā paša perioda minami vēl satiriķis Valdis Grēviņš (Orientācijs) un Kārlis Dzelzītis. Frakcijā bija arī rakstnieks Arveds Švābe, gan kluss un neaktīvs, sevī iegrimis, vēroja notikumus un personas.

Otrās lielākās frakcijas — Zemnieku savienības — darbinieku sejās ne visās bija manāma svinīga pacilātība, un šīs partijas galvenais līderis Ministru prezidents Kārlis Ulmanis šajā lielajā vēsturiskajā brīdī izskatījās nevis iepriecināts, bet drīzāk sarūgtināts. Viņš gan varēja lepni atskatīties uz savu 17 mēnešus ilgo Ministru prezidenta darbību, kas notika tik gŗūtos apstākļos, kad bija jāpārvar visādu ienaidnieku pretvaras. Kā valdības galva viņš bija goam novedis jauno valsti līdz brīvi vēlētai Satversmes sapulcei. Katrs cits viņa vietā būtu jutis lielu apmierinājumu par veikto vēstures uzdevumu un justos laimīgs līdz ar visu tautu un tās vietniekiem. Un tomēr viņš bija manāmi sadruvis, jo nesa kabatā Ministru kabineta demisijas rakstu, ko iesniegt jaunievēlētajam Satversmes sapulces priekšsēdim. Vai tautas vietnieki viņu izraudzīs arī turpmāk par valdības galvu? Šī neziņa kremta Ulmani. Pusotra gada laikā viņš tā bija pieradis pie šī amata, ka nu sajuta neapslēpjamas bažas, tikai iedomājoties vien, ka Satversmes sapulces vairākums varētu izraudzīt citu vīru viņa vietā. Tur ir 58 sociāldemokrati, kas viņu apkaŗoja, tur vēl laba daļa visādu pilsonisku demokratu, kas pret viņu noskaņoti.

Citādi, turpretim, jutās ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Elegenti tērpies, vestes pēdējo pogu vaļā, baltu puķi pie žaketes atloka, drošā līdzsvarā viņš ieslīdēja kuluāru zālē. Slaido stāvu lepni izslējis, sniedza roku uz visām pusēm, un viņa plašais, laipnais smaids izteica apmierinātību par sasniegto un optimistisku ticību turpmākiem Latvijas panākumiem. Tiesa, miera līgumi vēl nav parakstīti ne ar Krieviju, ne Vāciju, rietumu lielvalstis Latviju de iure arī vēl neatzīst, bet viss tas nāks, neatvairāmi nāks, visu to es veikšu... Ārlietu ministrs nemaz nebažījās par savu rītdienu. Viņš skaidri sajuta kontaktu ar latviešu deputātiem, kuŗu uzticību viņš bija ieguvis ar savu darbu, it īpaši ar savu raksturu un taktu. Deputātu neliekuļoti sirsnīgie rokas spiedieni liecināja, ka šim vīram ir nodrošināta Satversmes sapulces uzticība. Kad kuluāru zālē ap stalto un smaidošo Meierovicu plašā lokā grupējas dažādu partiju deputāti, viņa sabiedriskais aureols jau sāka aizēnot Kārļa Ulmaņa autoritāti. Un tiešām, Zigfrīds Meierovics pēc viena gada un nepilniem divi mēnešiem kļuva par Ministru prezidentu Kārļa Ulmaņa vietā.

Citi redzamākie Zemnieku savienības deputāti arī neizrādīja neapmierinātību par to, ka viņu partija vēlēšanās nebija guvusi tik daudz deputātu mandātu, kā to bija cerējuši. Joviāls, kā arvien, bija parlamentārais līderis Ādolfs Klīve, kuŗš priecīgā prātā visiem spēcīgi spieda roku, piemetinādams kādus vārdus par lielo dienu. Kluss nu bija Jānis Goldmanis, kuŗš īsti nezināja, vai priecāties par Latvijas Satversmes sapulci, par kuŗu viņš bija droši uzstājies 1918.gada janvārī Krievijas Satversmes sapulcē, vai skumt par to, ka citi nu atspieduši sānis viņu, lielo nacionālo vadoni un strēlnieku tēvu. Hugo Celmiņš savu zemniecisko izcelsmi bija ārēji pilnīgi pārvarējis pilsētnieciskām manierēm, izcēlās ar savu stalto augumu, drošo stāju un garenās sejas vienmēr stingri savilktiem vaibstiem. Viņam blakus atradās otrs agronoms Alberings, kas izskatījās smagnējs, sevī pašapzinīgs kā lielas muižas valdnieks. Par ko šie abi dzīves praktiķi, kam tiešā polītika līdz šim bija pasveša, nu domāja Latvijas Republikas parlamenta pirmajā dienā, kad visi no tā gaidīja īstus brīnumus, tas nebija nemaz tik grūti nojaužams. Abi viņi, droši vien, cerēja pakalpot savai valstij un it īpaši savai zemnieku šķirai, kļūstot par zemkopības ministriem. Ka abi viņi kļūs arī par ministru prezidentiem, tas gan viņiem šai brīdī nemaz nevarēja ienākt prātā, jo par mūžīgu Ministru prezidentu pats sevi bija izraudzījis vienīgi Kārlis Ulmanis... Daudz grūtāk bija noģist, ko šinī svinīgajā brīdī izjuta trīs Zemnieku savienības eminentie juristi, kas, zemnieku dēli gan būdami, bija pilsētas dzīvē un advokātu praksē tā noslīpējušies, ka izskatījās ļoti solidi pilsētas kungi. Viņi nāca no provinces: Sīmanis no Liepājas, Pauļuks un Kviesis no Jelgavas. Sirmais zvērinātais advokāts Sīmanis gan savu ceremoniālo stāju satricināja ar ironisku smīnu, jo viņa īstā dabā slēpās spēcīgs humors, ko viņš visu savu parlamentārieša laiku apliecināja, tīksmi atstāstot aspratīgus anekdotus. Arī jelgavnieka Pauļuka mierīgo, nosvērto ārējo stāju mazliet jauca zilo acu sirsnīgais laipnīgums. Tikai Alberts Kviesis kā rūdīts korporācijas Letonijas filistrs izturēja ceremoniālo formu līdz galam. Sevišķi familjārs ar visiem bija agronoms Augusts Kalniņš, kas sava saticīgā rakstura dēļ drīz vien ieguva titulu — Augusts Mīlīgais. Beidzot vēl jāmin temperamentīgais cīnītājs Oto Nonācs, kas vienmēr gāja saspīlēti līdz katēgoriskam galam. Janvārī man iznāca Tautas padomē asa šķēpošanās ar viņu, tik stipra, ka es vairs nedevu viņam roku. Pārkāpjot Satversmes sapulces slieksni, mēs atkal sarokojāmies un viņš pat kļuva mans uzticams sabiedrotais cīņā pret Ulmani.

Zemnieku savienības deputātu vidū 1920.gada 1.maijā neredzēja vienu no šīs partijas galvenajiem dibinātājiem un vadītājiem — Miķeli Valteru, kaut viņam bija vislielākās morālās tiesības sēdēt goda vietā. Viņš bija pirmais polītiķis, kas jau 1905.gada revolūcijas priekšvakarā uzstājās par Latvijas valstisko pašnolemšanos. Viņš bija viens no galvenajiem 1918.gada 18.novembŗa neatkarības akta tiešajiem autoriem. Viņš bija neatkarīgās Latvijas valsts pirmais iekšlietu ministrs un viens no spilgtākiem Zemnieku savienības idejiskiem vadoņiem. Un tagad viņa nebija šeit, kur vajadzēja veidot valsts tiesiskos un polītiskos pamatus, izveidot satversmi un agrāro reformu, par kuŗu Valters bija iestājies jau kopš 1905.gada. Un šo izcilāko nacionālo darbinieku Zemnieku savienība nemaz nebija uzstādījusi par kandidātu. Tā jau pašā sākotnē spilgti izpaudās intrigas, skaudība un intolerance mūsu polītiskajā dzīvē. Kārlis Ulmanis, sajuždams neapvaldītu skaudību pret apdāvinātu sāncensi, nogrūda viņu no aktīvas polītiskas skatuves. Šim pirmajam Ulmaņa neiecietības aktam drīz sekoja konflikti ar citām patstāvīgām personībām Zemnieku savienības partijā: vispirms no tās izstājās Oto Nonācs un pēc tam Satversmes sapulces laikā tās prezidents Jānis Čakste, nevarēdami samierināties ar Ulmaņa metodi partijas vadībā.

Sevišķi laimīgs Satversmes sapulces sanāksmes dienā jutās Kārlis Skalbe. Viņš bija aktīvi ilgi cīnījies par Latvijas brīvību un arī cietumā un trimdā gājis. Nu spārnotajam dzejniekam visa mūsu nākotne likās tik spoža, viegla, bez tumša mākoņa. Paceltu galvu, kā jauns saules muža pravietis, nu dzejnieks dzirkstīgām cerību acīm vērās tautas vietniekos. Turpretī otra spilgta pilsonisko demokratu personība Satversmes sapulcē Voldemārs Zāmuēls atšķīrās no visiem ar savas intellektuālās sejas bargo notoņojumu, it kā pats liktenis viņam būtu uzdevis figurēt par nesaudzīgu prokuroru, jo viņš pazina dzīvos cilvēkus un skaidri saredzēja ēnu puses.

Sīko vidus grupu pārstāvju vidū reljefi izslējās Lāčplēša ordeņa kavalieris Markus Gailītis, gan ar savu gaŗo augumu, gan nacionālā drosmē un lepnumā, ko viņš tik spilgti parādīja kā lielās agrārās reformas referents. Pilsoniskās demokratijas vidus vīru starpā bija arī mans 1905.gada draugs zvērināts advokāts Mārtiņš Antons, kas nu kopā ar izskatīgo inženieri Arturu Ozolu reprezentēja latviešu demokratisko darba partiju. Tomēr polītikā iesācējs Arturs Ozols drīz vien nobijās sava demokratiskā kreisuma un pārgāja labajā spārnā.

Kādreizējais latviešu liberāļu ievērojams vadonis 1905.gadā Arveds Bergs nu bija solidi stabilizējies par latviešu mantīgās pilsonības konservātīvo vadoni un izolējās pilnīgi no plašākām tautas vēlētāju aprindām. Satversmes sapulcē viņš iegāja kā bezpartējisko nacionālistu līderis. Tomēr šis iedomīgais kaŗotājs turējās droši sava mazā pulciņa priekšgalā. A.Berga vadīto cīnītāju starpā bija jaunstrāvnieks un latviešu marksisma ideoloģiskais tēvs K.Kasparsons, kas savās polītiskajās pārvērtībās bija aizslīdējis gaŗām pilsoniskiem demokratiem un liberālai Zemnieku savienībai, lai nostabilizētos pie konservātīvajiem. Nu gan šis vecais vīrs izskatījās pavisam saguris, sevī ierāvies, it kā kaut kā baidīdamies. Varbūt viņu vajāja pašnāvības mēģinājums, ko viņš bija izdarījis boļševiku apcietinājumā.

Aiz A.Berga galējā labā spārnā nosēdās kristīgo nacionālistu deputāti, daži mācītāji, kas bija pilnīgi iesācēji polītiskā darbībā, bet kuŗus droši vadīja slavenais acu ārsts Reinhards, kaut gan pats Satversmes sapulcē spēra pirmos soļus polītikā.

Vairums latgaliešu jutās kuluāru parketā kaut kā nedroši, atturīgi, kā nabaga radinieki kāzās. Vienīgi vecais Francis Trasūns, kaut lēnīgā gaitā, tomēr droši soļoja augstajā namā, jo viņš tverti apzinājās, ka jau 1906.gadā bijis tautas vietnieks lielās Krievijas pirmajā Valsts domē. Pārspīlēti manierīgs, drošs savā stājā bija gaŗais Kemps, kas vairāk izskatījās pēc poļu pana. Saeļļotiem matiem, Kambala bija uzcirties pēc Rīgas kundziņa. Naturāli spraigs, pilnīgi latvisks, bez jebkādām Latgales ārējām īpatnībām bija Franča Trasūna brāļa dēls Jezups Trasūns.

Mazākuma tautību pārstāvji Satversmes sapulces sanākšanas dienā jutās pavisam atspiesti. Latvijas demokratisko valsti smagiem upuŗiem bija taču izcīnījuši latvieši, tas iedzina respektu. Viņi palika aizmugures plānā. Vienīgi divi viņu deputāti nepalika ēnā, bet droši, pat uzbāzīgi kustējās latviešu deputātu vidū. Viens bija vācu mācītājs Kellers, kas tūlīt piestājās klāt Rainim un Aspazijai un gaŗi stāstīja, kā viņš Jāni Pliekšānu un Elzu Rozenbergu esot salaulājis 1897.gadā Rīgas guberņas cietumā. Otrs bija žīdu deputāts Dubins, kuŗš Tautas padomē vēl sarunājās ar latviešiem krieviski, nu, lojāli smaidīdams, visus uzrunāja latviski. Vācu deputātu vidū bija arī kāds barons Firkss, bet tas bija pavisam sarāvies un pēc melnā bruņinieka nemaz neizskatījās. Viņš vairs arī nebija īsts barons. Centrālā vēlēšanu komisijā uz manu katēgorisku pieprasījumu vārdu sarakstā nosvītroja Firksam barona titulu, jo demokratiskā Latvijā kārtas un tituli atcelti. Savādākais bija tas, ka šis barons Firkss, gan būdams vietējais dižciltīgais un muižas īpašnieks, Latvijā agrāk nemaz nebija dzīvojis, bet strādājis Krievijā par kalnraktuvju inženieri. Vēlāk šis kādreizējais barons Saeimas kuluāros kļuva gluži piemīlīgs un labprāt vaļas brīžos ar sociāldemokratu deputātiem spēlēja šachu.

Lai noapaļotu šo vispārējo Satversmes sapulces ainu, vēl daži vārdi sakāmi par daiļā dzimuma pārstāvēm. Viņas bija tikai sešas. No 152 deputātiem tas ir maz, jo turklāt balsstiesīgo vēlētāju starpā sieviešu bija par 15 proc. vairāk. Visvairāk sieviešu bija sociāldemokratu frakcijā: Aspazija, Klāra Kalniņa un Berta Vesmane. Pirmās divas sevi parādīja arī kā runātājas. Proporcionāli daudz sieviešu pārstāvju bija latgaļu katoļu frakcijai – divas, no kuŗām skolotāja Valerija Zeile ar savu intellektu un lietiškām runas dāvanām jau Tautas padomē bija izvirzījusies zināmā mērā par latgaļu līderi.

Kuluāros parādījās arī daži viesi, kas bija ielūgti uz Satversmes sapulces svinīgo atklāšanas sēdi. Viņu starpā bija ģenerāļi Jānis Balodis un Eduards Kalniņš. Pirmais gan jutās drusku neveikli deputātu vidū, jo viņš bija kandidējis kaŗavīru sarakstā kā pirmais, bet netika ievēlēts.

Dzeltenajā zālē tai dienā pulcējās ārvalstu pārstāvji. Angļu militārās misijas priekšnieks Talents, civīlās drānās, bez ordeņiem. Spožā parādes tērpā, daudziem ordeņiem dekorēts, ļoti nopietni savu un savas valsts svarīgumu pozēja franču militārās misijas priekšnieks pulkvedis Diparkē.

Tautas padomes priekšsēdis Jānis Čakste, kam bija uzticēta Satversmes sapulces atklāšana, ieradās, kā parasti, dažas minūtes pēc noteiktā laika. Viņš ļoti ceremoniāli, pat majestātiski iesoļoja kuluāros un, ne ar vienu nesarokojies, atturīgiem galvas mājieniem visus apsveicis, devās tūlīt cauri gaŗajai telpai uz sēžu zāli. Deputāti klusu sasēdās savās vietās un, kad Čakste piespieda elektrisko zvanu, visi sastinga uzmanībā, jo viņš sāka savu runu. Jānim Čakstem piemita izteiksmība, un to viņš prata labi notoņot valsts ceremoniju runās.

Satversmes sapulces priekšsēža amatam bija uzstādīti divi kandidāti: Zemnieku savienības — Jānis Čakste un sociāldemokrātu — Jānis Rainis. Ar lielu balsu vairākumu, ar 83 balsīm, ievēlēja Čaksti, bet Rainis dabūja tikai 48 balsis. Pat visi sociāldemokrati nebija balsojuši par Raini. Bija jau paredzams, ka Raini neievēlēs, un tāpēc sociāldemokratu frakcija bija jau izraudzījusi par pirmo priekšsēža biedra kandidātu Andreju Petrevicu, ko arī ievēlēja.

Ka visi pilsoniskie deputāti balsoja par Čaksti, tam bija divi iemesli. Vispirms Čakste bija jau Tautas padomē izcēlies kā priekšzīmīgs sēžu vadītājs, objektīvs, tolerants, techniski ļoti veikls un ar spēcīgu balsi. Kā Rainis vadītu sēdes, to neviens nezināja. Bet galvenokārt visi pilsoņu deputāti balsoja par Čaksti tāpēc, ka Satversmes sapulces priekšsēdis izpildīja arī faktiski Valsts prezidenta funkcijas. Pilsoņi, kuŗiem bija 61 procentu vairākums, nekādā ziņā negribēja, ka šis svarīgais valsts reprezentētāja amats būtu sociāldemokratu partijas pārstāvja rokās. Kaut demokratiskie pilsoņi un arī citu frakciju deputāti cienīja Raini kā nacionālu dzejnieku ar lieliem sabiedriskiem nopelniem, tomēr viņi tagad nostājās pret Raini kā pret sociāldemokratu. Tā nebija nekāda demonstrācija pret Raiņa personību. Tomēr Rainis to negribēja saprast. Viņš apvainojās par viņa kandidātūras noraidīšanu. Rainis bija domājis, ka viņu katrā ziņā ievēlēs un bija ar mieru uzkraut sev smagu nastu, kas spiestu atteikties uz ilgāku laiku no īstā lielā darba, savas dzejas darba. Rainis bija tik aizvainots, ka, noklausījies balsošanas rezultātus, demonstrātīvi atstāja sēžu zāli un aizgāja mājās.

Pēc sēdes deputāti dzeltenajā zālē apsveica jaunievēlēto priekšsēdi.

Savu cieņu pret Latvijas pirmo parlamentu sevišķi izrādīja vecākās parlamentārās valsts pārstāvis Latvijā, angļu militārās misijas priekšnieks pulkvedis Talents, rīkojot tās pašas dienas vakarā rautu bij. Vidzemes bruņniecības maršala reprezentācijas telpās. Viņš sirsnīgi spieda visiem deputātiem roku un labprāt sarunājās ar partiju vadoņiem, novēlot vislabāko nākotni jaunajai Latvijas valstij parlamentārajā attīstībā. Starp citu, man bija pulkvedim Talentam diskrēti jāizskaidro pavisam savāds jautājums. Uz rautu bija ieradies Zemnieku savienības deputāts Naķelis, tērpies gaiši brūnā uzvalkā ar baltu kreklu, bez kakla saites un lielos stulmju zābakos. Es nu paskaidroju, ka tas nav latviešu zemnieku nacionālais tērps, bet gan lielā kaŗa posta sekas.

Šis vienreizējais laiks. 1990.gadā

Latvijai šajā gadu simtenī maijs nesis ne tikai dabas zaļo atmodu un trako ziedēšanas prieku, bet ne reizi vien iezīmējis arī likteņgriežus. Šeit stāstām par Satversmes sapulces sasaukšanas dienu 1920.gadā, par Darba svētkiem. Bet vēl ir bijis arī 1934.gada 15.maijs, kad Saeimas darbība tika pārtraukta. Un 1945.gada maijs, kas eiropiešiem vēstīja par cilvēces vēsturē asiņainākā kara noslēgumu, bet mums šis ziedonis uz ilgiem gadiem aizkavēja attīstību un gandrīz pilnībā atdalīja no civilizētās pasaules.

Bet ir bijis arī 1990.gada maijs, par ko “Latvijas Vēstnesim” stāsta nule ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi apbalvotais sabiedriskais darbinieks Georgs Maiznieks (Beshļebņikovs), kurš pirms septiņiem gadiem bija Īpašo brīvprātīgo vienību vadītājs. Turklāt Georgam Maizniekam maijs ir tīri personisks mēnesis — pēc dažām dienām rosīgais vīrs svin savu 65.dzimšanas dienu.

1990.gada 1.maijs bija saulains un silts. Tautā attieksme pret “darbaļaužu starptautiskās solidaritātes dienas” atzīmēšanu bija divējāda. Nevienu ar varu gājienā nedzina. Vēlētāji dzīvoja Augstākās padomes sesijas darba uzsākšanas gaidās. Deputātiem bija uzticēts izlemt Latvijas nākotni: būt brīvai un neatkarīgai vai turpināt padevīgi klanīties Maskavai. Televīzijas uzmanības lokā nokļuvušie interfrontieši — Alksnis, Lopatins, Aleksējevs un citi viņu līdzgaitnieki — draudoši paziņoja: ja sesijā tiks lemts par Latvijas PSR anulēšanu un Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, — Augstākās padomes nams tiks “šturmēts”, lai sesijas darbu pārtrauktu.

Latvijas Tautas frontes vadība ar nesen nodibinātajām nacionālajām īpašajām brīvprātīgajām vienībām šādām varbūtējām provokācijām bija gatava dot pretsparu. D.Īvāns un J.Škapars izanalizēja un apstiprināja īpašo vienību izplānoto darbību deputātu un Augstākās padomes nama apsardzei. Sargāšanas prioritātes piešķiršana brīvprātīgajām vienībām ļoti nepatika krievvalodīgajai Rīgas milicijas pārvaldes vadībai. Augstāko padomi apsargāja miliči. Viņi uzsāka neuzkrītošu pretdarbību: nelabprāt atbrīvoja kārtības sargiem paredzētās darba vietas, visādi traucēja Augstākās padomes telpās ieiet ar caurlaidēm, bet Rīgas milicijas šefa Bugaja vietnieks, bēdīgi slavenais līdzatbildētājs Rubika lietā, OMON virsvadītājs pulkvedis Gončarenko divas reizes mani kā īpašo vienību komandieri grasījās aizturēt. Mani vīri nepieļāva tam notikt. Drošsirdīgi darbojās M.Andersons, G.Vaznis, V.Atis, E.Kristiņš, G.Kalniņš, A.Māliņš, V.Bērziņš, I.Veinbergs, J.Gipters, I.Vingolds, A.Tepers un daudzi citi.

Tuvojās vēsturiskais 1990.gada 4.maijs. Īpašo vienību 60 vīri jau dienu iepriekš pilnīgi, no pagraba līdz jumtam, pārņēma Augstākās padomes namu savā aprūpē. Divi simti sargu ar baltām aproču lentām dežurēja ēkas apkaimē.

No rīta laukums un Jēkaba iela bija ļaužu pilni, gaidot deputātu balsojumu par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Dimdošajā cilvēku pūlī glūnēja privātās drēbēs ģērbušies militāristi, izlūkojot situāciju pirms lielajiem “darbiem”. Redzot uz ielas labi organizētu apsardzi un lojāli noskaņotos cilvēku tūkstošus, sākt uzbrukumu viņi neuzdrošinājās. Deklarācija tika pieņemta, tauta gavilēja gan pie Augstākās padomes, gan arī krastmalā, kur notika jau neatkarīgas valsts deputātu un iedzīvotāju mītiņš.

4.maijā Augstākās padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs savā aicinājumā lūdza tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekus stiprināt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, nodrošināt sabiedrisko kārtību, nepieļaut provokācijas un ļaunprātību.

11.maijā uz A.Gorbunova aicinājumu Rīgas pilsētas divi tūkstoši miliču savā saietā kompartijas namā, kuru vadīja Bugajs un Gončarenko, atbildēja ar rezolūciju, kurā noteica neatzīt Neatkarības deklarāciju un turpmāk pakļauties tikai PSRS un LPSR likumiem. Miliči aicināja pievienoties viņu sauklim Valsts Drošības komitejas, robežapsardzes un iekšlietu daļu karavīrus, kā arī bruņoto spēku daļas un prokuratūru.

14.maija rītā pie Augstākās padomes sapulcējās ap simtu Alkšņa karaskolas kursantu un armijas virsnieku. Viņi gribēja iekļūt parlamentā. A.Gorbunovs atļāva man īpašo vienību vīru pavadībā ievest armijnieku delegāciju savā kabinetā uz pārrunām, kur tos uzklausīja D.Īvāns, I.Godmanis, A.Krastiņš un I.Daudišs. Militāristi pieprasīja atcelt deklarāciju, bet saņēma no valstsvīriem atbildi: “Nē!”

15.maijā deputāti risināja valstiski svarīgas problēmas, bet īpašo vienību vīri mana vietnieka M.Andersona vadībā ieņēma pozīcijas parlamenta iekšpusē pie durvīm, logiem un citām nedrošām vietām, jo Jēkaba iela mudžēja un dunēja no militāristiem, miličiem, kārtības sargiem, ugunsdzēsējiem un privātpersonām. Visi saspringti gaidīja Interfrontes apsolīto triecienuzbrukumu Augstākai padomei. Un tas notika. Armijnieki, apbruņoti ar īsiem metāla priekšmetiem, saķērušies elkoņos, pārrāva kārtības sargu un miliču ķēdes, bet uzdūrās uz omoniešu dzelzs vairogiem. Sākās pipkošana. Pa gaisu lidoja armijas cepures, bet uz bruģa gulēja nogāztie. Teatralizētais priekšnesums starp militāristiem un omoniešiem ilga 10 līdz 15 minūtes un beidzās bez upuriem un naida. Krauklis krauklim acīs neknābj. Tos pāris desmit kursantu un virsnieku, kuri izspruka no omoniešu rokām, pie Augstākās padomes durvīm apturēja Īpašo brīvprātīgo vienību vīri.

Tā tika novērsta Latvijai naidīgo spēku pirmā ofensīva.

Satversmes Sapulces prezidijs. Centrā: Prezidents Jānis Čakste, viņam pa labi Prezidenta biedri Petrevics un Kambala, pa kreisi — sekretārs Ivanovs, tā biedri — Bite un Antons

Latvijas Satversmes Sapulces atklāšanas svīnīgais akts 1920.gada 1.maijā Foto: M.Lapiņš