Intervijas. Sarunas

“Mūsu kaimiņattiecībās ir vienotība un izpalīdzība”

Turpinājums no 1.lpp.

— Es esmu pārliecināts, ka tas ir vienīgais jūsu valsts ceļš. Ka jums, latviešiem, patiešām nav citas izvēles. Protams, iestāšanās būtu saistīta ar daudzām problēmām. Tāpat kā tas bija mūsu valstī, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā. Daudz kas būtu jāmaina — valstij iestājoties pavisam citā ekonomiskajā sistēmā, pārmaiņas ir neizbēgamas. Daudz ko nākas pārkārtot valsts izglītības sistēmā, arī infrastruktūrā. Taču jūs ātri vien sajutīsiet šādu pārmaiņu priekšrocības. Ja pašlaik tiešām tikai ceturtā daļa latviešu pozitīvi vērtē Eiropas Savienību, tad tas mani pārsteidz un arī rada vilšanos. Taču būtībā tas nozīmē tikai vienu — Latvijā ir jāveic plašs izskaidrošanas darbs, parādot Eiropas Savienības būtību. Jo, izvērtējot Latvijas situāciju, jūs paši redzēsiet, ka ir tikai viena objektīva izvēle — iestāties Eiropas Savienībā. Jums jāskaidro saviem cilvēkiem šī elementārā patiesība, ka ar Latvijas iestāšanos ES neviens nekādā ziņā neko nezaudēs. Ņemsim kaut vai lauksaimniecību: zemkopjiem taču laukos jāstrādā, jāaudzē labība neatkarīgi no tā, vai Latvija ir ES locekle vai nav. Taču, ja jūsu cilvēki apzināsies, ka daudz kas jāmaina savā lauksaimniecības sistēmā, tad jāzina ir arī tas, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, šī organizācija jums palīdzēs šos pārkārtojumus veikt. Protams, lai veidotos sabiedriskā doma, Latvijā nepieciešama plaša diskusija par šo problēmu. Liekas, šāda diskusija pagaidām vēl jūsu valstī nav sākusies.

— Kāds ir jūsu viedoklis par otru Latvijas stratēģisko mērķi — iestāties NATO?

— Pirms atbildu uz šo jautājumu tieši, es gribu atzīmēt, ka arī iestāšanās Eiropas Savienībā būs nopietns un būtisks ieguldījums valsts drošībā. Kaut vai viens šāds aspekts: cieša ekonomisko kontaktu tīkla izveidošana Eiropā vien jau nodrošinās šajā tīklā iesaistīto tautu drošību. Pavērojiet mūsu valsts likteni Rietumeiropā pēc 1945. gada! Mēs dzīvojām ciešā vienotībā, ekonomiskajā sadarbībā un līdz ar to arī drošībā. Tas pats notiks arī ar jūsu valsti pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Protams, visplašākās drošības garantijas jūs saņemsiet, kad iestāsieties NATO. Kā tagad redzams, pirmajā NATO paplašināšanas kārtā jūs neiekļūsiet. Taču jebkurā gadījumā NATO durvis pēc tam paliks atvērtas un jūs saglabāsiet perspektīvu iestāties arī NATO.

— Šajā kontekstā — kā jūs vērtējat nesenā Helsinku samita rezultātus?

— Es ceru, ka Krievija sāk saprast: NATO nav agresīva alianse. Man šķiet, ka Krievijā sāk to saprast. Kā zināms, Madelaine Olbraita (ASV valsts sekretāre — J. Ū. ) ir spērusi vairākus soļus šīs sapratnes padziļināšanai. Taču, domāju, Krievijas attieksmi pret NATO paplašināšanu ļoti lielā mērā iespaido arī pašas Krievijas iekšējā situācija. Krievijai jāsāk saprast NATO būtību. NATO nekad nav bijusi agresīva alianse. NATO arī ir samazinājusi savu potenciālu. NATO maina savu infrastruktūru, maina personālu, maina savus apstākļus. NATO tagad ir atvērta arī sadarbībai ar Krieviju. Un Helsinku samitā izskanējušās domas Krievijai varēja vienīgi palīdzēt saprast, ka NATO nav agresīva alianse.

— Kā jūs iztēlojaties mūsu valstu sadarbības tuvāko nākotni?

— Vienlaikus jārunā arī par pārējās Eiropas nākotni. Kā zināms, vispirms Eiropas Komisija darīs zināmu savu lēmumu par ES asociēto valstu kapacitāti jeb gatavību iestāties Savienībā. Šis vērtējums saturēs ne vien attiecīgās valsts likumdošanas vērtējumu, bet arī risinājumus cilvēktiesību jomā, kā arī ekonomisko situāciju. Un te nu paveras vēl viens apstāklis: iestājoties Eiropas Savienībā, jums jābūt konkurētspējīgiem. Protams, tas prasa laiku. Protams, jums ir jāiziet cauri pārejas periodam. Taču šis aspekts ir ļoti svarīgs. Ļoti būtiski, ka sarunas ar kandidātvalstīm sāksies vienlaikus. Protams, burtiski vienā laikā vest šīs sarunas nebūs iespējams tīri tehnisku iemeslu dēļ. Tāpēc acīmredzot sarunas notiks vienlaikus ar trim četrām kandidātvalstīm. Es domāju, pirmais ES paplašināšanas vilnis bez īpašām grūtībām notiks jau līdz 2000. gadam. Divi gadi sarunām — tas nebūt nav pārāk ilgs laiks. Tā ka ir pamats domāt, ka Latvijas uzņemšana varētu notikt jau gadsimtu mijā.

— Atbilstoši mūsu laikraksta tradīcijai es gribu jūs lūgt pastāstīt par sevi. Vispirms — ko jums nozīmēja norīkojums vadīt savas valsts vēstniecību Latvijā?

— Pirms ierašanās šeit es biju Nīderlandes vēstnieks Alžīrijā. Jāteic, tā bija patiešām “grūta” valsts. Tur joprojām notiek pilsoņu karš. Līdz ar to man kā vēstniekam bija ļoti ierobežotas pārvietošanās iespējas, bija jādomā par savu un vēstniecības personāla drošību. Tur biju divus gadus, tad vēstniecību slēdzām drošības apsvērumu dēļ. Mums bija vajadzīgi miesassargi. Tagad mūsu vēstniecībā Alžīrijā ir seši bruņoti vīri. Arī es tos toreiz lūdzu, taču jautājumu nevarēja tik ātri atrisināt.

— Es ceru, ka Rīgā jūs jūtaties drošāk.

—Ha-ha! Šeit es esmu brīvā valstī. Man nav par ko baidīties un nav par ko sūdzēties. Es šeit esmu ar sievu. Mūsu bērni jau ir lieli un nedzīvo kopā ar mums. Jāatzīstas, šurp braucot, mēs baidījāmies, ka Latvijā būs smaga, salta ziema. Bet tā nebūt nav. Nīderlandē ziemas ir mitras, dubļainas un tumšas. Latvijā ziemā ir sniegs, tas visu padara gaišāku, tā ir liela starpība. Mums Holandē ārkārtīgi reti ir sniegs. Un, ja tas arī uzkrīt, tad tūdaļ nokūst. Ziemas pie mums ir ļoti dubļainas. Latvijas ziemu sniegs padara gaišāku. Īpaši skaista ziema ir Kalngalē, kur mēs dzīvojam.

— Jūs esat vienīgais man zināmais ārvalstu diplomāts, kas dzīvo ārpus Rīgas. Vai tas nav neērti vai grūti?

— Nekādā ziņā. Mums vajag tikai 25 minūtes, lai ar mašīnu atbrauktu uz darbu. Un jūsu pludmale ir bezgala skaista arī ziemā. Tiesa, tur Kalngalē ziemā tikpat kā nav cilvēku, kad mēs ar sievu ejam pastaigāties, tikai retumis kādu sastopam. Taču mēs ļoti mīlam dabu un jūtamies patiešām labi. Arī sunim tur ir ērtāk dzīvot. Mēs jau, protams, sākumā nebijām domājuši dzīvot ārpus Rīgas, taču tā iznāca. Viesnīcā nebūtu ērti turēt suni. Rīgā ir arī grūti atrast dzīvokli ar ēdamistabu divdesmit līdz divdesmit piecām personām. Tiesa, tagad es esmu, liekas, atradis piemērotu māju Priedkalnē un ceru, ka mana valdība to paņems. Tā ir patiešām skaistā rajonā, Rīgas pievārtē.

— Kā jūs izvēlējāties diplomāta karjeru?

— Būtībā es esmu ekonomists, mana specializācija ir monetārā ekonomika. Es strādāju Finansu ministrijā, tad mani uzaicināja darbā Ārlietu ministrijā — nodarboties ar finansu un monetāriem jautājumiem. Sākumā es piedalījos starptautiskās organizācijās, starptautiskās sarunās. Taču pēc tam kļuvu par pastāvīgu diplomātu.

— Cik jums ir bērnu?

— Man ir divi dēli. Viens studē arhitektūru, otrs — bioķīmiju. Patiešām lieliski dēli.

— Vai ir arī mazbērni?

— Pagaidām vēl nav. Es ļoti mīlu mazus bērnus. Viņi ir fantastiski.

— Jums laikam vēl nav pienākuši vectētiņa gadi.

— Nu ko jūs! Es esmu dzimis 1940. gadā. Saka gan, ka es izskatoties jaunāks par saviem gadiem.

— Kā jums tas izdodas?

— Tas laikam ir manas sievas nopelns. Es katru dienu skrienu. Un spēlēju tenisu. Un mēs ar sievu jo bieži dodamies garās, divu trīs stundu ilgās pastaigās.

— Ko dara jūsu kundze?

— Viņa bija franču valodas skolotāja, bet pārtrauca strādāt, kad ieradāmies Alžīrijā. Viņa arī tāpat jūtas labi.

— Vai, jūsuprāt, ir lielas atšķirības starp mūsu valstīm?

— Es gribu minēt atšķirības vispirms lauksaimniecībā. Latvijā, cik zinu, apmēram 30 procenti iedzīvotāju strādā mazās fermās un dod apmēram 10 procentus no valsts nacionālā ienākuma. Mūsu valstī fermas ir padarītas ārkārtīgi efektīvas. Īpaši strauja attīstība bijusi pēdējā laikā. Plaši tiek attīstīta kooperatīvu, valdības konsultāciju dienesta sistēma un citas valsts palīdzības formas zemkopjiem. Protams, mūsu zemkopjiem tagad ir arī laba speciālā izglītība. Tā ka, jāteic, Nīderlande pašlaik laukos ir daudz attīstītāka par Latviju. Taču mums ir arī daudz kopīga, piemēram, ostas. Es domāju, jūsu valsts var gūt milzīgu peļņu no savām ostām. Holandē ir ļoti augstu attīstīts servisa sektors, tagad tas strauji attīstās arī Latvijā. Tā ka arī šajā jomā drīz vien nebūs lielu atšķirību starp mūsu valstīm. Pagaidām, es domāju, labāk attīstīta ir mūsu veselības aizsardzības sistēma: Nīderlandē iedzīvotāju mūža vidējais ilgums ir 77 gadi, šeit tas ir daudz īsāks.

— Tas ir mūsu smagais okupācijas gadu mantojums, kas pagaidām vēl jūtams Latvijā.

— Es arī tā domāju. Tā ir joma, kurā ir visu laiku, gadiem ilgi, jāiegulda nauda un rūpes. Vēl viena atšķirība starp mūsu valstīm ir tā, ka šeit gandrīz visi iedzīvotāji prot krievu valodu. Manuprāt, tas var būt visai izdevīgi — jūs vieglāk varat kārtot tirdzniecības attiecības ar Krieviju. Taču mācieties arī angļu valodu! Tad jūs būsiet tiešām labā pozīcijā — starp Rietumiem un Austrumiem. Jūs varēsiet sekmīgi veikt tik izdevīgās starpnieku funkcijas. Nīderlandē mēs arī protam daudzas valodas. Varbūt ne tik labi kā pirms Otrā pasaules kara. Tagad cilvēki pie mums retāk runā franču un vācu valodā. To vietā vairāk nāk angļu valoda. Taču jūs esat patiešām labā situācijā. Un īpaši augstu es vērtēju jūsu jauno paaudzi. Viņi teicami prot valodas, viņiem ir ļoti laba izglītība un arī ļoti skaidra savas rīcības motivācija. Domāju, mūsu tautām kopīgs ir elastīgais raksturs. Tas izstrādājies, dzīvojot kaimiņos ar lielām valstīm, un tas mums arī palīdzējis izdzīvot pašos grūtākajos laikos. Jā, jūsu zeme ir brīva tikai piecus gadus. Taču jums ir patiešām gaiša nākotne. Arī mana zeme ir bijusi okupēta Otrā pasaules kara laikā. Esmu dzimis 1940. gadā, mana mūža pirmie gadi pagāja okupācijā. Mans tēvs bija holandiešu pretošanās kustības dalībnieks. Atceros, kad mūsu zeme kļuva brīva, cilvēki mūsu valstij vēlēja mieru un uzplaukumu. Nupat, runājot ar jums, man ienāca prātā: tieši šos vārdus, miera un uzplaukuma vēlējumu, es teicu arī jūsu Valsts prezidentam savas runas beigās, pērn novembrī, iesniedzot akreditācijas rakstu. Šie vārdi man ir ļoti svarīgi, tie saglabājušies atmiņā no manas bērnības, kad arī mūsu zeme atbrīvojās no okupācijas. Un šo vēlējumu es gribu atkārtot šajā intervijā.

— Man atliek teikt jums lielu paldies par šo vēlējumu -— savā, “Latvijas Vēstneša” lasītāju un visas mūsu tautas vārdā!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs