ZINĀTNIEKA VĀRDS Nr. 11

Par augstskolas holistisko modeli

Dr.psych. Starptautiskā praktiskās psiholoģijas institūta rektors Jānis Mihailovs - "Latvijas Vēstnesim"

Tulkojumā no grieķu valodas vārds "holistisks" nozīmē `organisks veselums', `viengabalainība'. Taču ne jebkura izglītība ir holistiska, viengabalaina, nedalīta. Visbiežāk ir vērojama plaisa, pārtrauktība starp praktisko sagatavotību un teoriju (novirze uz vienu vai otru pusi), starp zināšanām un attīstību, starp humanitārajām un dabaszinātniskajām zināšanām, starp profesionālo un vispārējo kultūru. Vai ir iespējams pārvarēt plaisu starp izglītību kā sagatavotību kādai darbībai un dzīvi?

Izglītība ir absolūta vērtība. Tā veicina visu sabiedrības locekļu vispārējās kultūras izaugsmi, rada priekšnoteikumus, "augstu tehnoloģiju" visattīstītākās tehnikas ieviešanai, harmonizē vajadzību struktūru, padara cēlākus tikumus.

Sabiedrībā sevišķi nozīmīgs ir tāds stāvoklis, kad izglītības objektīvo vērtību apjēgsme sakrīt ar izglītības subjektīvo nozīmību, kad jaunieši tiecas pēc izglītības un tās labad ir gatavi atlikt uz vēlāku laiku savu "vienkāršāko" vajadzību apmierināšanu.

Izglītība ir neapšaubāmi visas sabiedrības kapitāls, nozīmīgs ieguldījums gan atsevišķu indivīdu, gan sabiedrības rītdienas panākumos. Reiz iegūta, tā nekļūst par smagumu, bet gan būtiski atvieglo orientāciju cilvēkos un notikumos.

XX gadsimta priekšvakarā sevišķu nozīmību iegūst jaunatnes psiholoģiskā izglītošana. Tā palīdz jaunajiem cilvēkiem apzināties savu spēju dzīles, stiprināt pārliecinātību par sevi, attīsta personības radošās iespējas un līderpotences, spēcina psihisko veselību, tādējādi palielinot cilvēka pretošanās spējas dzīves negatīvajām izpausmēm.

Psiholoģija ir labākais līdzeklis dziļāko interešu apmierināšanai un īsākais ceļš dzīves mākslas apgūšanai.

Šis princips ir likts pamatā, organizējot akadēmisko un profesinālo mācību procesu Starptautiskajā praktiskajā psiholoģijas institūtā.

Institūts kā autonoma organizācija pastāv jau deviņus gadus, sākumā kā Psiholoģijas un pedagoģijas centrs pie Latvijas Universitātes, vēlāk kā augstskola. Galvenais darbības virziens ir praktisko psihologu gatavošana. Šo nišu nav aizņēmušas valsts mācību iestādes. Ar terminu "praktiskā psiholoģija" mēs saprotam speciālistu nodarbošanos ar tādiem pacientiem, kuriem ir asas "personiskās problēmas" (augsts satraukums, konfliktēšanas, depresijas līmenis, mazefektivitāte darbā, novirzes veselības stāvoklī). Zināšanas praktiskajā psiholoģijā ir efektīvas darbā ar līderiem, izvēloties un novērtējot darbiniekus, attīstot bērnos radošās spējas un saskarsmes prasmi.

Institūta darbībā pirmā galvenā īpatnība ir principiāla orientācija uz praksi kā galveno speciālistu sagatavošanas efektivitātes kritēriju.

Otrā principiālā īpatnība institūtā ir studentu orientācija uz patstāvīgu darbu, patstāvīgu zināšanu apguvi. Institūta docētāju uzdevums ir attīstīt studentos prasmi patstāvīgi apgūt zināšanas, patstāvīgi izvirzīt zinātniskās un praktiskās problēmas, strādāt ar pirmavotiem. Šajā nolūkā studenti tiek iesaistīti desmit veidu praksēs, no kurām svarīgākās ir pedagoģiskā, psihodiagnostikas, zinātniskā, spēļu un organizatoriskā prakse.

Trešā īpatnība ir mācību nepārtrauktība - visu kalendāra gadu. Daļa studentu dodas vasaras brīvdienās. Taču liela daļa studentu arī vasarā nododas zināšanu un praktisko iemaņu apguvei: viņi piedalās semināros, terapeitisko nodarbību grupās, kā arī vasaras universitātē. Šogad atklās jau 7. vasaras universitāti. Tās nodarbību temats būs "Jaunrades psiholoģija", kas piesaista daudzus dalībniekus arī no ārzemēm (Itālijas, Francijas, Vācijas Holandes, Polijas, Krievijas).

Institūta darbības ceturtā īpatnība ir tā, ka šeit var iegūt izglītību gan jaunieši pēc vidusskolas beigšanas, gan arī tie, kuriem jau ir augstākā izglītība. Cilvēkiem ar vidējo izglītību mācības institūtā ilgst četrus gadus, bet tie, kuriem jau ir viena augstākā izglītība, mācās institūtā divus gadus un pēc tam vēl vienu gadu stažējas.

Piektā īpatnība mūsu darbā ir - uz darba līguma pamata plaši piesaistīt par pasniedzējiem labākos speciālistus, praktiskos darbiniekus no Latvijas, kā arī interesantākos profesorus no ārzemēm (Francijas, Itālijas, Šveices, Holandes, Dānijas, Krievijas, ASV). Tāda pieeja sniedz iespēju izjust visas planētas elpu, pilnīgāk apmainīties ar idejām, pasniedzējiem, studentiem, ar darba tehnoloģiju, palīdz kopīgi izstrādāt perspektīvos projektus.

Aizrobežu kolēģi ne vienreiz vien novērtējuši institūta darbību ar savdabīgām "atzinības zīmēm". Tā, piemēram, psihologi no ASV un Šveices nosauca institūta vārdā divas jaunatklātas zvaigznes (viena no tām - Triangulum zvaigznājā - nosaukta "International Institute of Practical Psychology"; otra zvaigzne - Hērakla zvaigznājā - nosaukta rektora vārdā).

1996. gadā Spānijā institūtam piešķīra goda balvu par "labāko reputāciju" savas valsts ietvaros. Holandiešu pārstāvji uzdāvināja Zelta olu - kā simbolisku atzinību par holistiskās koncepcijas lietošanu speciālistu sagatavošanā un institūta darbībā.

Studijas institūtā balstās it kā uz trim vaļiem, tās ir "būvētas" uz trim pamatiem un notiek trijos virzienos:

a) speciālistu akadēmiskā sagatavošana, aptverot plašu jautājumu loku;

b) profesionālā sagatavošana, kas ietver sevī mūsdienu psiholoģiskās tehnoloģijas;

c) studentu personības attīstīšana un viņu attīstības dinamikas izpēte.

Programmās paredzētā materiāla apguvei studenti studē mācību pamatpriekšmetus (bloks A), izvēlas ar profesiju saistītos speckursus (bloks B) un studē humanitāros priekšmetus (bloks C).

Kā specializācijas virzienus studenti var apgūt ontopsiholoģisko terapiju, psihodrāmu, psihosintēzi, klīnisko psihoterapiju, kuras pamatā ir personības humānistiskās koncepcijas (Rodžerss, Maslovs, Fromms, Hornija).

Studentu sagatavotības līmeņa novērtēšanai tiek izmantota tā saucamā kredītu sistēma. Tā ļauj diferencētāk un pilnīgāk spriest par studiju rezultātiem.

Institūtā mācības notiek divās plūsmās: divas trešdaļas studentu mācās latviešu valodā, pārējiem mācībvaloda ir krievu.

Studenti piedalās visdažādāko semināru un konferenču rīkošanā un darbā.

Institūta darbībā ir vēl viena specifika - tā ir pasaulē vienīgā augstākā mācību iestāde, kur par speciālistu sagatavošanas teorētisko un tehnoloģisko pamatu tiek izmantots principiāli jauns psiholoģijas virziens - ontopsiholoģija jeb "Dzīves psiholoģija", "Esamības psiholoģija". Tas dara mūsu institūta beidzējus par konkurētspējīgiem arī psiholoģisko pakalpojumu tirgū Rietumos. Tiek atvērtas mūsu institūta filiāles Sanktpēterburgā un Maskavā. Daļēji šī iemesla dēļ institūts ir Latvijā vienīgā mācību iestāde, kurā pastāvīgi darbojas mākslas darbu galerija "Solus". Analizējot gleznu tēlus, studenti apgūst dažādas "bezapziņas valodas" (receptīvās, kinētiskās, prosemiskās, vēlmju un kompleksu valodas).

Institūta struktūrā pastāv relatīvi autonomas "organizācijas", kas ir absolūti nepieciešamas, īstenojot "viengabalainas" izglītības koncepciju.

Arī tā ir mūsu institūta specifika salīdzinājumā ar citām augstākajām mācību iestādēm.

Viena no šādām struktūrvienībām ir Mazo neirožu klīnika, kas jau ir labi zināma Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotājiem. Klīnikā ar pacientiem strādā ap 40 psihiatru, psihologu, seksologu, logopēdu. Šajā klīnikā studentiem tiek dota iespēja iziet psihoterapeitisko praksi un veikt zinātnisko darbu. Klīnika ir licencēta Labklājības ministrijā līdz 2005. gadam.

Vispārizglītojošiem mērķiem ļoti nozīmīgs ir relatīvi autonomais Itāliešu valodas un kultūras centrs, kas dibināts 1993. gadā. Centrā tiek rīkotas izglītojošas lekcijas par Itālijas kultūru (piemēram, "Ceļojums pa Itālijas pilsētām", "Itāliešu glezniecības šedevri", "Itāliešu literatūras astoņi gadsimti" u.c.). Centrā darbojas arī itāliešu valodas kursi un klubs, notiek Itālijas kinofilmu festivāli un izglītojoša rakstura braucieni uz Itāliju.

Lai radītu iespējas patstāvīgai valodu apguvei, izveidots Valodu resursu centrs. Tajā studenti veic tulkojumus, apgūst kategorijas, izmantojot mūsdienu informācijas un tehniskos līdzekļus, kā arī televīzijas raidījums.

Katru sestdienu ir atvērta Brīvdienas studija. To apmeklē bērni un citu augstskolu studenti, speciālisti un pensionāri. Šajā studijā apmeklētāji, izmantojot paša jaunradi, piemēram, savus zīmējumus, paša radīto īpatnējo jaundeju, savas fantāzijas tēlus, filmu kadrus, sapņus, savas mīmikas un savu žestu vērojumus, apgūst spēju analizēt savas uzvedības "apslēptās atsperes", bezapziņas tēlu semantiku. Šādā kultūras kontekstā darbojas jau minētā gleznu salerija "Solus".

Principiāli jauna struktūrvienība augstskolā ir Spēļu centrs. Pastāv dzīvās un nedzīvās spēles. Dzīvās spēles ir saistītas ar cilvēku saskarsmi, nedzīvās - ar mašīnām, ar tehniku, ar datoru. Dzīvās spēles māca priecāties par dzīvi, saskarsmi, attīsta domāšanu, humoru, uzmanību un vērību. Sākumā studenti apgūst spēļu daudzveidīgo tehniku, vēlāk viņi pievēršas darbam ar bērniem, skolēniem, jauniešiem. Šim nolūkam ar institūta spēkiem ir izremontētas labas telpas pilsētas centrā.

Turpmāk tas var kļūt par pamatu darbam ar visa Rīgas Centra rajona jauniešiem. Tādu pašu darbību institūts paredzējis izvērst arī Latgales priekšpilsētā.

Praktiskās psiholoģijas institūts ir orientēts ikdienas darbam ar cilvēkiem. Tādēļ lielu nozīmi veltām dažādu klubu darbībai. Ir psiholoģisko diskusiju klubs, poētiskais klubs, itāliešu klubs. Pašlaik tiek radīti arī citu valodu klubi. Klubos tiekas ar interesantiem cilvēkiem, organizē referātus un ziņojumus par dažādām aktuālām problēmām, pārrunā kultūras norises mūsu pilsētas dzīvē, no dažādu psiholoģisko skolu pozīcijām apspriež kādu neordināru sižetu vai jautājumu.

Tādējādi šīs un vēl citas relatīvi pastāvīgās institūta struktūrvienības ļauj iesaistīt studentus un pasniedzējus daudzpusīgā pilsētas un valsts praktiskajā dzīvē - bez tā visa nevar pastāvēt pati praktiskā psiholoģija.

Speciālistu sagatavošanas holistisko modeli nevar īstenot bez pasniedzēju un studentu zinātniskā darba. Zinātniski metodiskajā laboratoriju darbā iesaistījušies gan pasniedzēji, gan studenti. Studentu zinātniskās darbības galvenie virzieni ir ikdienas dzīves fenomenu un apziņas fenomenu saiknes pētīšana.

Pasniedzēju un studentu zinātniskais darbs institūtā ir saistīts ar jaunu klīnisko tehnoloģiju izstrādi. Ontopsiholoģijas paradigmā tiek izstrādātas un aprobētas tādas jaunas metodes kā kinoterapija, melolistika, imagoģija, vārdu terapija.

Studentu zinātniskā darbība sākas jau pirmajā kursā. Protams, tie vēl nav zinātniskie pētījumi šā vārda tiešā nozīmē; var teikt, tā vēl nav zinātniskā pētniecība, bet gan tās metožu apguve. Taču dzīva saskarsme ar empīrisko, tā sākotnējā apjēgsme ir nozīmīgs priekšnoteikums, lai radītu stabilu bāzi darbam ar pirmavotiem un turpmākajam darbam ar pacientiem.

Šī darba virziena atvieglināšanai radīts metodisks palīglīdzeklis "Ievads zinātniskajā darbībā", ik nedēļu šos jautājumus apspriež seminārā. Institūta bibliotēkā studenti var saņemt jaunāko literatūru par dažādiem tematiem. Divreiz gadā notiek studentu zinātniskās konferences, kuru tematika tiek atspoguļota preses izdevumos.

Studenti aizstāv diplomdarbus speciālās komisijās, kuru sastāvā ir iekļauti citu augstskolu speciālisti un kuru goda priekšsēdētāji ir pasaulē pazīstami ārzemju zinātnieki. Viņi atbrauc uz mūsu institūtu, vada šeit nodarbības un iepazīstas ar studentu un pasniedzēju zinātniskā darba līmeni.

Pašlaik institūta darbinieki izstrādā speciālu programmu mūsu augstskolas beidzēju zinātniskās domāšanas līmeņa novērtējumam. Te akcentu neliek uz zinātniskās darbības ārējiem atribūtiem (kā, piemēram, diplomdarbi), bet gan uz domāšanas operāciju un procedūru "noformētības" pakāpi, jo tieši domāšanas operācijas nodrošina zinātnisko darbību neatkarīgi no zinātnes nozares (vai tā būtu fizika, bioloģija vai psiholoģija).

Institūts veic arī izdevējdarbību, popularizējot jaunākās koncepcijas psiholoģijā.

Starptautiskajam praktiskās psiholoģijas institūtam ir sava specifika, sava niša izglītības sistēmā, sava holistiskās izglītības koncepcija un darbības prakse.

Ir sava specifika, bet problēmas tādas pašas kā pārējām augstskolām. Nākas maksāt 18 procentu pievienotās vērtības nodokli, kas ir smaga finansiāla nasta; valsts struktūras neizīrē ēkas mācību mērķiem; Izglītības likums neņem vērā nevalstisko izglītības struktūru specifiku; būtu vajadzīgs likums par mecenātismu mācību un kultūras struktūrās; augstākās mācību iestādes nesaņem atbalstu no pašvaldības; nevalstiskajām mācību iestādēm nepiedāvā valsts pasūtījumus.

Problēmu ir daudz, taču tāda ir dzīve. Galvenais - neatstāt novārtā atziņu, ka izglītība ir nākotnes kapitāls, cilvēku spēju un cieņas pamats.

Starptautiskā praktiskās psiholoģijas institūta rektors Dr.psych.Jānis Mihailovs

Par to, ko jauniešiem nozīmē izvēle

Sākta "Turības" augstskolas akreditācija

Dr.oec., "Turības" mācību centra Grāmatvedības katedras vadītājs Staņislavs Keišs - "Latvijas Vēstnesim"

Lai uzsāktu augstskolu akreditāciju, ir izvirzīti eksperti ekonomikas programmu izvērtēšanā. Šo komisiju vada Kenets Smits, profesors no ASV, kurš ilgstoši strādā Tartu universitātē un ir vadījis līdzīgu procesu Igaunijā. Komisijā strādā arī profesors no Francijas Žans Avenels, Latvijas Universitātes mācību prorektors Juris Krūmiņš, kā arī pārstāvis no Igaunijas augstskolas Alari Purju un Juris Avotiņš no Rīgas Tehniskās universitātes.

Šie eksperti darbu sākuši ar programmas novērtējumu "Turības" mācību centra augstskolā. Kā novērotāju ekspertu darbu apzināšanai Augstākās izglītības padome ir izvirzījusi savu priekšsēdētāju profesori Baibu Rivžu.

Ekspertu komisija "Turības" augstskolā strādāja 25. un 26.aprīlī. Pēc Baibas Rivžas domām, ļoti veiksmīgi bija izstrādāta starptautiskās akreditācijas darba kārtība. Eksperti iepazinās gan ar nodarbību gaitu augstskolā, studentu pašpārvaldi, bibliotēku, uzklausīja studentus un pasniedzējus. Labs iespaids radās par mācību iestādes materiāli tehnisko nodrošinājumu, studentiem ir iespēja pieslēgties "Internet" tīklam. Tomēr nācās atzīt, ka bibliotēkām vēl trūkst nepieciešamās kvalitātes literatūras. Augstskolā ir arī pasniedzēji bez maģistra grāda.

Drīz augstskola saņems profesionālās izglītības programmas novērtējumu, lai būtu skaidrībā, kādus diplomus tā tiesīga izsniegt beidzējiem.

Daudzi jo daudzi vidusskolu absolventi stāv atbildīgas izvēles priekšā - patstāvīgi jāizvēlas profesija, ar kuru būs saistīta visa turpmākā dzīve.

Vai mēs, izglītības laukā strādājošie, apzināmies, ko jauniešiem nozīmē šī izvēle, un vai esam darījuši visu, lai piedāvātu to studiju programmu un akreditēto augstskolu sarakstu, kurās viņi varēs uzsākt studijas? Jāteic, ka gan studentos, gan augstskolu mācību spēkos valda neziņa: vai studenti, kuri šogad beigs studijas, saņems valsts atzītu diplomu vai ne. It sevišķi tas attiecas uz privātajām augstskolām, dažās no kurām būs pat pirmais izlaidums. Vieni studenti, studējot dienas nodaļā, citi, dienā strādājot un vakaros studējot, bet vēl citi, strādājot un neklātienes formā apgūstot dzīvei nepieciešamās augstākās izglītības zināšanas, ir uzticējušies augstskolai, paši apmaksājuši studijas, neiztērējot no nodokļu maksātāju naudas ne santīma un arī no valsts nesaņemot ne materiālu, ne finansiālu atbalstu. Izglītības pakalpojums, zināšanu apjoms un kvalitāte, ko viņi četru gadu garumā apmaksāja no pašu vai vecāku nopelnītās naudas, acīmredzot apmierināja, jo pretējā gadījumā viņi būtu pārtraukuši studijas. Uzticoties savai "alma mater", viņi ir tiesīgi arī prasīt, kā būs ar viņu diplomu: vai valsts tos atzīs vai ne.

Latvijā izglītības un zinātnes procesus reglamentē trīs likumi: Augstskolu likums, kurš Saeimā pieņemts 1995.gada 2.novembrī; Izglītības likums, kurš pieņemts 1991.gada 19.jūnijā, un Likums par zinātnisko darbību, kurš pieņemts 1992.gada 10.novembrī. Augstskolu akreditācijas noteikumi Ministru kabinetā apstiprināti 1995.gada 28.novembrī, bet Augstskolu licencēšanas noteikumi - 1996.gada 2.jūlijā.

Līdz šim Latvijā ir akreditēta tikai viena - Rīgas Ekonomikas augstskola. Vai nav par maz, zinot, ka akreditācijai nepieciešamos materiālus jau pirms kāda laika ir iesniegušas vairākas augstskolas? Liekas, studiju programmu un augstskolu akreditācijas process atpaliek no valdības deklarētā reformu tempa un no reformu dinamiskuma, ko vērojam citās dzīves jomās. No Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centra darbiniekiem atbildi gaida kā vidusskolu absolventi, nākamie augstskolas abiturienti, tā arī augstskolu beidzēji, kurus uztrauc jautājums par diplomu, ko viņi saņems, studijas beidzot.

Kaut arī vairākums pasaules augstskolu savos diplomos valsts simboliku nelieto, tādējādi demonstrējot savu autonomiju, mūsu studenti tomēr gaida šīs akreditācijas rezultātus. Augstskolas darba kvalitāti nebūt neraksturos Latvijas Republikas valsts ģerboņa attēls uz tās izdotajiem diplomiem. Tas arī negarantēs diploma atzīšanu ārzemēs. Būtiskākais tomēr ir studiju saturs, zināšanu apjoms, dziļums un lai šīs zināšanas būtu noderīgas viņu praktiskajā darbībā, lai viņi būtu konkurētspējīgi darba tirgū Latvijā un ārzemēs.

Akreditācijas jautājumi ļoti aktuāli ir privātajām jeb juridisko personu dibinātajām augstskolām. Šobrīd netieši izskan domas, ka privāto augstskolu darbība būtu jāierobežo. Tās veido kaut arī niecīgu, tomēr konkurenci valsts dibinātajām augstskolām.

Ja valstī notiek valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija, viss tiek nodots privātīpašumā, jo tiek atzīts, ka privātais īpašnieks tomēr ir labāks saimnieks nekā valsts, tad nesaprotamas lietas notiek izglītības laukā. Te privāto augstskolu darbībā tiek meklēti visādi ceļi, lai to darbību ierobežotu, arī atsaucoties uz likumu nesaskaņotību. Sevišķi tas skar 1990.gada 26.septembrī Augstākās padomes pieņemto likumu "Par uzņēmējdarbību" un 1991.gada 23.janvārī Augstākās padomes likumu "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību", ja augstskolas dibinātājas juridiskais statuss ir SIA, no vienas puses, un Augstskolu likumu, no otras. Tā vietā, lai novērstu pretrunas, kādas pastāv likumdošanā, pirmām kārtām, par īpašnieku vietu un atbildību juridiskās personas dibinātajā augstskolā un Augstskolu likumā reglamentēto kārtību tās pārvaldīšanā, netiek darīts nekas. Priekšplānā vienīgi izvirza jautājumu par garantijām, kas notiek, ja juridiskā persona (šajā gadījumā augstskola) nonāk maksātnespējas kategorijā.

Privātā augstskolā, kā zināms, dibināšanas kapitāls, materiāli tehniskā bāze, ēkas, zeme u.tml. ir uzņēmējsabiedrības vai privātpersonu īpašums. Ja visā tautsaimniecībā notiek valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācija, kur valsts sava īpašuma daļas pārdod uzņēmējsabiedrībām vai privātpersonām, tad kāpēc gan ir iebildes par to, ka arī augstskola nevarētu būt uzņēmējsabiedrību veidota privāta mācību iestāde. Tirgus ekonomikas mācībgrāmatā ir lasāma atziņa, ka privātais īpašnieks efektīvāk izmanto savu īpašumu nekā valsts. To rāda arī privāto ārzemju augstskolu pieredze, kur privātās augstskolās iegūtie diplomi, protams, ar izņēmumiem, darba tirgū kotējas augstāk nekā valsts iestāžu sniegtā izglītība.

Privātā augstskola, kā zināms, izglītības pakalpojumus sniedz par maksu, tāpēc klients zina, ko viņš grib par to saņemt, - tirgus apstākļiem vajadzīgu izglītību.Valstij - akreditācijas komisijas personā - ir jārada šie apstākļi un priekšnoteikumi godīgas konkurences iedibināšanai arī izglītības jomā un jāiestājas pret monopolstāvokļa radīšanu izglītībā, kur šobrīd dominē valsts augstskolas.

Privātā augstskola, kurai nav garantēts valsts pasūtījums, izrādās, ir mobilāka un straujāk spēj piemēroties pārmaiņām un prognozēt pieprasījumu darbaspēka tirgū.

Izejot no tēzes, ka klients ir karalis izglītības pakalpojuma pirkšanā, viņš augstskolai izvirza arī savas prasības. Ja izglītības kvalitāte viņu neapmierinās, tad šādai augstskolai perspektīvā nebūs klientu un tā nolemta iznīkšanai.

Izglītības pakalpojuma cena veidojas, savstarpēji vienojoties pircējam un pārdevējam, tāpēc, kamēr būs maksātspējīgais klients, kas gribēs saņemt labu izglītību, arī maksās par to. 1996.gadā valsts augstskolās 40 procenti, bet 1995.gadā 31 procents studentu mācījās par savu naudu. Vienlaikus jāatzīmē arī tas, ka šajās augstskolās 40 procenti studentu vai nu pārtrauca studijas, vai tika atskaitīti, kas nozīmē, ka no šīs budžeta līdzekļu izlietotās daļas sabiedrība diez vai sagaidīs gaidītos rezultātus.

Saņemot bezmaksas izglītību, studenti ir mazāk prasīgi pret tās kvalitāti (vadošais motīvs ir saņemt diplomu, bet ne vienmēr labu izglītību) nekā gadījumos, kad par to pašiem ir jāmaksā. Pieredze rāda, ka students, kurš maksā, prasa arī no mācību spēkiem tādas zināšanas, kas atbilst tirgus realitātēm.

Par garantijām. Jāteic, ka tām, mūsuprāt, jābūt gan no valsts puses, kas risina jautājumu par augstskolas uzraudzību, studiju programmu un augstskolu akreditāciju, gan no īpašnieka puses neatkarīgi no tā, vai tā ir valsts dibināta augstskola vai privāta. Ņemot vērā, ka privātās augstskolās arī mācību spēki ir līgumattiecībās ar īpašnieku, no akreditācijas rezultātiem ir atkarīga arī viņu perspektīva. Savukārt, ja šo mācību spēku zināšanas, iemaņas un prakse neatbilst mūsdienu prasību līmenim, tad privātās augstskolas studenti ātri vien izsaka savu neapmierinātību augstskolas administrācijai un īpašniekiem par mācību spēku kvalitatīvo sastāvu, tāpēc to nomaiņa ir neizbēgama. Tas ir nopietns arguments par labu privātajai augstskolai. Tāpēc koncentrēt studentu sagatavošanu tikai valsts augstskolās diez vai būtu attaisnojami, jo tā tiktu likvidēta veselīga konkurence izglītības jomā.

Latvijā pašlaik ir 17 valsts augstskolas, kurās 1996./97.m.g. studēja 50,6 tūkstoši studentu, un 13 juridisko personu dibinātas augstskolas ar 4,8 tūkstošiem studentu. Valsts augstskolas šādam pavērsienam acīmredzot nebija gatavas. Jādomā, ka ne visas studiju programmas atbilst arī mūsdienu standartu prasībām, jo kā citādi var izskaidrot, ka privātās augstskolas bija spējīgas nodibināties, uzsākt darbību un 1996./97.mācību gadā dot izglītību 8,6 procentiem studējošo. To var izskaidrot tādējādi, ka privātās augstskolas ātrāk ir reaģējušas uz pieprasījumu, ļaujot studentiem izvēlēties un apgūt dzīves pieprasītās zināšanas. Bez valsts atbalsta tās apmierināja sabiedrības pieprasījumu pēc zināšanām apgūt, piemēram, biznesa, tūrisma, jurisprudences, praktiskās psiholoģijas, finansu u.c. studijas. Un tas tirgus saimniekošanas apstākļos ir normāli, jo pat studiju maksa, izrādās, nav galvenais, lai studenti atteiktos saņemt šo mācību iestāžu pakalpojumus.

No privāto augstskolu radītās konkurences valsts augstskolām iegūst gan valsts, gan tās iedzīvotāji, jo netiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Protams, izglītības laukā arī privātās augstskolas izpilda valstiski svarīgu darbu, un taisnīgi būtu, ja tās saņemtu zināmu daļu izmaksu kompensācijas, kaut vai bibliotēkas un stipendiju fondu izveidei.

Šimbrīžam privātajām augstskolām ir būtiski saņemt akreditāciju. Valsts augstskolām šī problēma nav tik aktuāla, jo tās aizsargā augstskolas Satversme, dokuments, kurš saņēmis apstiprinājumu Ministru kabinetā. Tālredzīgāko augstskolu un fakultāšu vadītāji ir sagatavojuši dokumentāciju akreditācijai, lai pēc akreditācijas varētu tālāk risināt jautājumu par studiju programmu un diplomu atzīšanu ārzemēs. Privātām augstskolām šāda aizsargmehānisma nav, un tas studentos, augstskolas vadībā un īpašniekos rada neziņu, kas var notikt ar viņiem pēc akreditācijas procedūras, lai gan augstskola dod studentu vēlmēm un dzīves saturam atbilstošas zināšanas.Brīvās konkurences apstākļos studēt gribētāji noteiks, cik un kādas studiju programmas attiecīgajam laika sprīdim ir pašas aktuālākās, kādas augstskolas vajadzīgas. Studiju programmas un studiju priekšmeti tiks veidoti, vadoties no pieprasījuma darbaspēka tirgū, studentu iespējām, vēlmēm un tieksmēm. Pieprasījums noteiks to mācību disciplīnu sašaurināšanos, kuras studenti neizvēlēsies. Diploma saņemšana nozīmē tikai sasniegt noteiktu studiju posmu ar noteiktu galamērķi, tam var sekot nākamais - bakalaura, maģistra un doktora zinātniskā grāda saņemšana.

Tā kā zināšanas ir priekšnoteikums pilnvērtīgai līdzdalībai sabiedrības dzīvē, sabiedrības pienākums ir nodrošināt dažādām izglītības formām vienādus konkurences apstākļus. Nedrīkst pieļaut, ka akreditācijas gaitā profesionālā izglītība darba tirgū būtu vērtējama zemāk par akadēmisko izglītību. Likums paredz, ka profesionālo augstākās izglītības diplomu var saņemt profesionāli orientētās studiju programmās.

Privātās augstskolas, kas savu darbību saista ar speciālistu sagatavošanu profesionālās izglītības studiju programmās, arī veic valstiski svarīgas funkcijas. Sekojot laikmeta prasībām, tās nereti pat ātrāk reaģē uz studiju programmu maiņu nekā valsts augstskolas.

Studiju programma apkopo sevī visas viena akadēmiskā grāda, zinātniskā grāda vai augstākās izglītības profesionālās kvalifikācijas iegūšanai nepieciešamās prasības.

Studiju programmām jārisina mācību metodiskā nodrošinājuma problēmas, kas atsedz studiju programmas mūsdienu filozofiju, mācību spēku spēju pasniegt šīs zināšanas vajadzīgajā līmenī un nepieciešamības gadījumā mainīt studiju metodiku.

Studiju programmas akreditācija nozīmē studiju programmas kvalitātes pārbaudi, kuras rezultātā studiju programmai piešķir valsts atzītas studiju programmas statusu. Akreditācijas mērķis ir - ar pieaicināto ārvalstu speciālistu ekspertu starpniecību novērtēt studiju programmas, to vajadzību un atbilstību tirgus ekonomikas prasībām. Prasība būtu, lai, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā, tās izglītība būtu līdzvērtīga ar Eiropā un pasaulē iegūstamo izglītību. Jo bez atbilstoša izglītības līmeņa un zināšanām daudzu iedzīvotāju konkurences spējas darba tirgū jaunajos apstākļos būs ierobežotas. Runa ir par augstākās izglītības piemērošanas praksi Eiropas tradīciju garā. Modernai izglītības struktūrai ir jāatbilst tautsaimniecības struktūrai un pieprasījumam darba tirgū.

Studiju programmas, kas orientētas uz dienas, vakara un neklātienes formām, ļauj studentiem, kuri paši finansē savas studijas, izvēlēties studiju formu, nodarbību laiku un intensitāti, ņemot vērā finansu iespējas, iespējas savienot studijas ar darbu, pienākumus ģimenē u.tml.

Profesionālajā izglītībā nepieciešams attīstīt laikmeta prasībām atbilstošu izglītības principu un studiju programmu izveidi atbilstoši pasaules standartiem. Profesionālā izglītība atšķirībā no akadēmiskās izglītības lielāku īpatsvaru veltī praktiskai apmācībai. Ārzemēs ir iedibināta kārtība, ka augstskolas studentiem nodrošina teorētiskās sagatavotības līmeni, bet praktisko sagatavotību - darba devējs, firmu vadība.

Izglītība ir viena no tautsaimniecības nozarēm ar ilgu investīciju atdeves ciklu. Zinātniskā pētniecība ir izglītības kalngals un mācībspēku garīgās atjaunotnes pamats. Augstskolai savs zinātniskais potenciāls, studentu pētniecības darba tradīcijas, zinātniskās skolas var izveidoties tikai ilgstošākā laikā.

Katra augstskola lepojas ar savu profesūru, mācību spēku sastāvu un to kvalifikāciju. Tradīcijas augstskolā veidojas ar mācību spēku zinātnisko kvalifikāciju, kuri veido savas zinātniskās skolas, audzina jaunos pasniedzēju kadrus, kas attīsta tālāk sava zinātniskā vadītāja idejas. Konkurences cīņā var izcelties tikai tāda mācību iestāde, kurai sabiedrībā ir daudz šādu atzītu speciālistu, neatkarīgi no tā, vai tā ir privāta vai valsts finansēta. Zinātnisko skolu veido zinātnieks - personība, kurš spējīgs kompleksi izprast sabiedrībā, savā un ar to saistītajās zinātnes nozarēs notiekošos procesus un rast jaunus risinājumus. Šī skola var izveidoties un attīstīties ar nosacījumu, ka apkārt tai veidojas interesentu loks, kuri spējīgi tālāk attīstīt zinātniskos pētījumus attiecīgajā zinātnes nozarē. Augstskolas mācību spēka kvalifikācijas pamatā ir aicinājums, kas sakausēts ar zināšanām un pieredzi. Tāpēc ir būtiski panākt izglītības kvalitātes paaugstināšanu, kur pati svarīgākā vieta ierādāma mācību spēku teorētiskajai un praktiskajai sagatavotībai.

Profesionālajā augstskolā zinātniskiem pētījumiem būs tirgus orientācija, jo uzņēmējsabiedrības tirgus konkurences apstākļos agri vai vēlu būs spiestas meklēt zinātnieku palīdzību, lai izturētu konkurētspēju, pašas būs spiestas finansēt tirgus izpētes darbus, lietišķos pētījumus un jaunu zinātnisko risinājumu meklējumus. Satuvinot studiju un zinātniski pētnieciskos darbus, veidosies cieša sasaiste starp augstskolas zinātniskās pētniecības un mācību procesu.

Augstākās izglītības sistēmā ir jāiedzīvina pasaules praksē atzītas tradīcijas, kur augstskolas mācību spēks atbilstoši sava audzēkņa spējām un zināšanām palīdz tam atrisināt darbavietas problēmu, tādējādi pierādot sabiedrībai gan augstskolas darba rezultativitāti, gan apliecinot sevi kā kvalificētu augstskolas jauno speciālistu sagatavotāju. Arī augstskolai no savas puses ir iespējas šādā veidā novērtēt mācību spēku devumu izglītības darbā.

Latvijā, mainoties ekonomiskajai sistēmai, ir notikušas krasas pārmaiņas tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju sadalījumā pēc uzņēmējdarbības formām, īpašuma veidiem un valsts reģioniem. Vērojamās izmaiņas darbaspēka tirgū, tā piedāvājuma un pieprasījuma veidošanās atbilstoši konkrētajai demogrāfiskajai un ekonomiskajai situācijai un valsts attīstības vajadzībām nepārtraukti iespaidos arī speciālistu sagatavošanas politikas maiņu.

Darba tirgū nepieciešamo kvalifikācijas līmeņu proporcijas Latvijā ir izveidojušās, pamatojoties uz augsto augstākās izglītības īpatsvaru un neattaisnoti zemo profesionālās izglītības īpatsvaru. Šīs proporcijas pastāvīgi jāanalizē un jākoriģē atbilstoši jaunajiem darba tirgus apstākļiem. Ņemot vērā pārmaiņas nodarbinātības struktūrā un pieprasījumu pēc dažāda kvalifikācijas līmeņa speciālistiem, pārmaiņām jāpieskaņo arī profesionālās izglītības sistēma.

Ekonomikas doktors Staņislavs Keišs

Par Latvijas lauksaimniecības zinātnes integrācijas projektu

Pagājušajā piektdienā Latvijas Lauksaimniecības universitātē notika akadēmiskā sēde, kurā piedalījās visu Latvijas lauksaimniecības institūtu un iestāžu pārstāvji. Tā bija gaidīta sēde. Jau 17.maijā LLU Senātā izskatīs lauksaimniecības zinātnes integrācijas projektu mūsu valstī.

Latvijas lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidents un LLU rektors profesors Voldemārs Strīķis, atklājot akadēmisko sēdi, teica, ka tā veltīta zinātnei, tās sadarbībai ar Latvijas laukiem un augstākās izglītības reformai.

Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš gandrīz stundu runāja par izglītības sistēmas reformas pamatvirzieniem un tuvākajiem uzdevumiem saistībā ar Latvijas integrāciju Eiropā. Uzzinājām par augstskolu, vidējo mācību iestāžu un profesionālās izglītības sistēmas attīstību. Interesanti bija rosinājumi par pasniedzēju darba pilnveidi. Cerīgi bija vārdi, ka zinātnei būs vairāk līdzekļu.

Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja profesore Baiba Rivža bija sagatavojusi vērienīgu pārskatu par Latvijas augstskolu profesūru. Izvirzīja risināmās problēmas un izteica cerību par jauno zinātnieku izaugsmi.

Dažādu zinātņu mijiedarbi pārskatāmi ilustrēja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Tālis Millers. Visā ZA darbības laikā laiksaimniecības zinātnieki sadarbojās ar daudziem akadēmijas institūtiem. Pirmie pieci akadēmiķi ZA dibināšanas sākumā bija lauksaimnieki. Arī pirmais ZA prezidents (pirmos piecus gadus) bija izcila un plaši pazīstama personība lauksaimniecības zinātnē - profesors Paulis Lejiņš.

Vērienīgs un zinātniski pamatots bija LLU rektora un LLMZA prezidenta Voldemāra Strīķa ziņojums par lauku problēmām, par zinātnieku devuma izmantošanu un neizmantošanu. Vislielāko interesi izraisīja sagatavotais ilustratīvais projekts par lauksaimniecības zinātnes integrāciju. Tās noslēgumā LLU būs ap 600 pētnieku, 5000 studentu un 1000 maģistrantu. LLU zinātņu prorektors profesors Edvīns Bērziņš pārliecinoši papildināja rektora teikto, ka krīze augstskolā ir pārvarēta. LLU ir ceļā uz nākotni. Prorektors shēmās parādīja un pastāstīja, kā ir sakārtota augstskolas mācību un pētījumu saimniecību struktūra. Mērķtiecīgi strādā "Vecauce" (arī "LV" par to raksts) sadarbībā ar zinātniskajām iestādēm un augstskolām Vācijā, Norvēģijā, ASV un citās zemēs. Regulāri iznāk LLU zinātniskie raksti. Prorektoru visvairāk satrauc jauno doktoru izaugsme un pašreizējās profesūras gadu skaita pieaugums.

Dr.ing.Sigizmunda Timšāna teksts un foto

Pēc Letonikas programmas

Par Rīgas senvēsturi

Šajā aprīļa nedēļas nogalē zinātniekus no Latvijas Zinātņu akadēmijas, LU Latvijas Vēstures institūta uzņēma Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Tur notika šo trīs organizāciju kopsēde, kas bija veltīta jaunāko pētījumu rezultātiem Rīgas senvēsturē un iekļāvās Letonikas programmā.

Zinātnieki patiesi ieinteresēti iepazinās ar muzejā jaunatklāto izstādi "Arheoloģiskie atradumi Rīgā 1991. - 1996.gadā". Bijušajā Rīgas Rātslaukumā, Melngalvju namā un Dannenšterna namā arheologu atrastais liecina par to, ka Rīgas 800 gadu jubilejas gaidās arvien spilgtāk atdzīvojas mūsu galvaspilsētas senvēsture. Ļoti daudz tās saglabāšanā ir darījis un dara tieši Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs tā enerģiskās direktores Klāras Radziņas vadībā.

Akadēmiķis Andris Caune, Latvijas Vēstures institūta direktors, iepazīstināja ar veikto darbu bijušajā Rātslaukumā, ar priekšmetiem, ko izdevies iegūt izrakumos jaunatklātajā lībiešu kapulaukā.

Savukārt Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs Andris Celmiņš informēja par muzeja arheologu grupas pēdējo gadu pētījumiem gan Doma pagalmā, gan Dannešterna namā. Rūpīgi ir pētīts arī Melngalvju nams, kura ārējo veidolu paredzēts pabeigt jau nākamgad. Visjaunākās atziņas par šo objektu sēdes klausītājiem izklāstīja arhitekts Gunārs Jansons.

Latvijas Vēstures institūta direktors akadēmiķis Andris Caune (no kreisās) un arhitekts Gunārs Jansons iepazīstina ar Melngalvju nama plānu

Akademiķis Saulvedis Cimermanis pateicas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktorei Klārai Radziņai

Kopsēdes dalībnieki: akadēmiķis Jānis Stradiņš (pirmā rindā no kreisās) , akadēmiķis Andris Caune, muzeja direktore Klāra Radziņa, akadēmiķis Viktors Hausmanis un ZA goda loceklis Jānis Graudonis

Lappuses sagatavotāja - Helēna Grīnberga, LZA preses sekretāre

Foto: Ieva Novicka, LZA