AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Jānis Tālivaldis Kārkliņš

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1918. gada 6. oktobrī Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Riediņu mājās. Rentnieka Jāņa Reinholda Kārkliņa un Martas Mildas Kārkliņas (dzimusi Apinis). Ģimenē biju ceturtais bērns. Pavisam bijām pieci bērni: trīs meitenes un divi zēni. Tēvs vienmēr ilgojās pēc savas saimiecības — sava kaktiņa, sava stūrīša zemes. Tur tēvs bija iecerējis skaistu augļu dārzu. Līdzekļu saimniecības pirkšanai nepietika. Taču, pārdodot lieko inventāru, ieguva naudu. Tēvs iepirka Taurenes (toreiz Nēķina) pagasta meža līdumu 25 hektāru kopplatībā. Zeme bija piešķirta Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekam Krišjānim Sīpolam. Pirkums notika 1925. gada 26. februārī. Sūrs bija darbs līdumā. Zemi starp celmiem ara ar spīļu arklu. Ecēja ar elastīgu egļu zaru ecēšām, kuras viegli lēkāja pāri celmiem. No sviedriem slacītās līduma zemes raža bija niecīga, kuplās ģimenes uzturēšana — grūta. Taču pusi no aramzemes platības aizņēma mežs. To pakāpeniski pārdodot, varēja kārtot maksājumus Valsts zemes bankā un arī papildināt ģimenes budžetu.

Līdumnieka darbā arī es iesaistījos. Ar mazu cirvīti cirtu krūmus. Vācu zarus. Dedzināju līdumu. Visdziļāk atmiņā saglabājušies tie vakari, kad pa garo darba dienu sakrautās neskaitāmās žagaru kaudžu rindas līdumā, pulcējoties visai ģimenei, tika aizdedzinātas. Tad pret tumšajām debesīm skrēja tūkstošiem degošu skuju un lapu zvaigznīšu. Karstās versmes pēc brīža krita zemē. Mana māte bija liela dziedātāja. Vakaros skanēja mātes jaunības dienu dziesmas un tautasdziesmas. Man vislabāk patika dziesma “Kas tie tādi, kas dziedāja”.

Manas ganu gaitas sākās agri. Jau astoņu gadu vecumā pie krustmātes Vecpiebalgā, Beķeros, ganīju trīs govis. Tā bija jauka vasara. Bieži gājām uz tuvējo Ineša ezeru peldēties.

Pirmā skola bija Vecpiebalgas Kagaiņu četrklasīgā pamatskola, tad — Taurenes sešklasīgā pamatskola. Jau pēdējos pamatskolas gados domāju par tālāku izglītošanos. Tēva mudināts, mājās ierīkoju augļu koku stādu audzētavu. Lielisks stimuls manā darbā bija mazpulku kustība. Mūsu skolā nodibināja 185. Taurenes mazpulku. Tas aizrāva daudzus lauku jauniešus. Mazpulku vadīja skolotājs Kārlis Bormanis. Es biju mazpulka priekšnieks. 1935. gadā iestājos Dzērbenes divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Tur turpināju arī mazpulcēna darbu. 1936.gada augustā kļuvu par mazpulka diženo. Lai iekārtotu mācību kokaudzētavu, skola no manis nopirka augļu koku potcelmus. Vēl biju labi apguvis slēpju gatavošanu. Ar manis gatavotām slēpēm Cēsu apriņķa sportisti Igaunijā, Vīlandē, guva labākos rezultātus. Tā biju nodrošinājis materiālās vajadzības skolas apmeklēšanai. Skolu beidzu 1937. gadā.

Nu arī mani augļu koku stādi bija saaudzēti tik lielā skaitā un tādā kvalitātē, ka varēju iestāties Bulduru dārzkopības skolā. Izaudzētos augļu koku stādus pārdošanai pieņēma Bulduru dārzkopības skola. Tā nodrošināju savu iztiku. Par izaudzēto stādu kvalitāti saņēmu augļkopības skolotāja Viļa Lauska cildinošu atsauksmi. Šo skolu beidzu 1939. gadā.

Pienāca karadienesta laiks. Manu (1918.) gadu iesauca 1940. gada februārī. Kara dienesta ilgums bija astoņpadsmit mēnešu. Lai zaudētu tikai vienu vasaru, tūdaļ pēc skolas beigšanas pieteicos dienestā brīvprātīgi. Dienēju Daugavpilī Kurzemes divīzijā. Savukārt 11. Dobeles kājnieku pulkā beidzu Instruktoru rotu. Mani nosūtīja uz 10. Aizputes kājnieku pulka kājnieku baterijas prettanku lielgabalu vadu par lielgabala komandieri. Piedalījāmies pēdējos Brīvās Latvijas dziesmu svētkos Daugavpilī. Bet jau nākamās dienas rītā uz Daugavpils cietokšņa vaļņa pie lielgabaliem gaidījām uguns komandu. To nesagaidījām. Noskatījāmies, kā krievu tanku straume pa Grīvas tiltu netraucēti plūst pāri Daugavai. Sekoja bezgalīgas mītiņošanas un Tautas armijas veidošana. Šinī juceklī mūsu vienību apmeklēja Tautas armijas augstākais politiskais vadītājs ģenerālis Bruno Kalniņš. Laimīgā kārtā mūs izformēja. Instruktorus nosūtīja uz Cēsīm. Tur novietojāmies Bērzainē, kādreizējā Skolotāju institūta telpās. Dzīve bija ļoti mierīga. Galvenais uzdevums bija dažu lielisku likvidētā jātnieku pulka zirgu regulāra izjāde. Propagandas nolūkos poļitruks piedāvāja iespēju mācīties. Tā 1940. gada rudenī iestājos Cēsu vidusskolas Tautas augstskolas abitūrijas nodaļā. To beidzu kā eksterns 1941. gada maijā.

No Cēsīm mūsu vienība devās uz Liteni. Tur arestēja un uz Sibīriju aizsūtīja visus mūsu spējīgākos virsniekus. Viņu vietā atsūtīja jaunus, tikko kara skolu beigušus krievu virsniekus. Ar viņiem kopā devāmies uz Lilasti. Ceļā uz Nītauri 22. jūnijā saņēmām vēsti, ka ir sācies karš. Lilastē pulcējās milzums mobilizēto Ļeņingradas strādnieku. Viņus centās apģērbt Latvijas armijas formas tērpos. Pusapģērbtā armija lielā steigā atkāpās austrumu virzienā. Latviešu virsnieki čukstus palaida ziņu, ka tie karavīri, kas nevēlas doties līdzi krieviem, var doties mājās. Tuvojoties dzimtajai pusei, tad arī sekoju šim aicinājumam. Notikumi risinājās ļoti strauji, un vācu armija drīz ieradās arī mūsu novadā.

Karš tautai sagādāja lielas ciešanas, prasīja daudz upuru. Sevišķi pēdējos gados. Taču laukos darba ritms pieņēmās spēkā, jo frontei vajadzēja pārtiku. Kārkliņu sētā tika izvērsta augļu dārzu stādīšana. Paplašinājām augļu dārzu. Iestādījām ābeļu, bumbieru, plūmju un ķiršu dārzu. Dārzu kopplatība sasniedza piecus hektārus. Kokaudzētavai bija jānodrošina liela šķirņu dažādība. Tādēļ dārzā bija jāstāda daudz šķirņu. Kļuvu par šķirņu kolekcionāru. Aizrāvos ar šķirņu izpēti. Dārzs kļuva par īstu pomoloģisko dārzu. Tajā auga 180 ābeļu, 75 bumbieru, 65 plūmju un 30 ķiršu šķirnes. Bija daudz ogaugu kultūru šķirņu, arī prāva dekoratīvo augu kolekcija. No saimnieciskā viedokļa šāds stādījums ir absurds. Taču tas deva neatsverami vērtīgas atziņas šķirņu ziemcietības pētījumiem bargā sala ziemās. Šie pētījumi pakāpeniski kļuva par manas dzīves galveno mērķi.

Karā pret Vāciju aktīvāk sāka iesaistīties Amerikas Savienotās Valstis. Vācieši šo spiedienu neizturēja. Sākās atkāpšanās. Fronte tuvojās Latvijas robežai. Nu vācieši sāka iesaistīt karā arī iekaroto teritoriju jauniešus. Tā 1943. gada rudenī mani mobilizēja dzelzceļa apsardzībai posmā Sebeža – Idrica – Pustočka. Tur sabiju līdz 1944. gada martam. Kad atgriezāmies Latvijā, pieprasīju atvaļinājumu lauku sējas darbiem un augļu dārza paplašināšanai. Darba atvaļinājumā pavadīju desmit nedēļas. Karš ilgāku laiku risinājās Ērgļu un Madonas frontēs. Taču 25. septembrī krievu armija ienāca mūsu novadā.

1944. gada oktobrī sāku strādāt Vecpiebalgas agronomiskajā iecirknī par dārzkopības tehniķi. Taču 25. decembrī mani mobilizēja Sarkanajā armijā. Dienesta vieta bija Tulā. Tur pilsētas nomalē iekārtotās barakās stingrā konvoja uzraudzībā pavadījām visu ziemu. Kādu nakti blakus barakās atveda vācu civiliedzīvotājus no Kēnigsbergas apkārtnes. Viņi veselu nedēļu brauca lopu vagonos. Ne ēduši, ne dzēruši. Viņu sejas bija piepampušas zilas. Otrā rītā no barakām iznesa daudz līķu. Kāda sieviete šinī naktī dzemdēja. Viņas kliedzienus tālu dzirdēja. Naktīs sals bija –42°C. Barakas neapkurināja. Sievietes līķis, izmests celiņa malā, nostāvējā sniegā divus mēnešus. Kad atkusa sniegs, vējš plivināja sievietes brūnos, kuplos matus.

Pavasarī mūs nosūtīja uz Tulas ogļu šahtām. Nonākot pazemē, darbu vadītājs meklēja kādu, kas prot elektriķa darbu. Neviens nepieteicās. Es sava tēva mājā biju uzstādījis vēja ģeneratoru. Iedomājos, ka no tās lietas kaut ko zinu, un pieteicos. Mans uzdevums bija pēc ogļu uzspridzināšanas atjaunot sarautos vadus un sakārt zema sprieguma lampiņas, lai ogļrači varētu strādāt. Vienīgais darba rīks bija Latvijas armijas karote ar ielokāmu dakšiņu, kas man labi kalpoja skrūvgrieža vietā. Darbs fiziski bija vieglāks nekā ogļračiem. Taču vājā ventilācija sprādzienu gāzes izvadīja lēni. Darbu vadītāji centās pēc prēmijām un dzina cilvēkus indīgajās gāzēs. Pirmajam bija jāiet lampiņu kārējam, jo tumsā strādāt nevarēja. Tā nu ar augstu temperatūru drīz nonācu šahtas ambulancē. Tur man konstatēja sirds nepietiekamību un akūtu pleirītu. Ambulancē bija kādas četras gultas. Vienā noguldīja mani. Blakus gulēja plecīgs zēns no Gulbenes. Viņš bija vārgs. Bez cerības izveseļoties. Ierunājos, lai viņš man atstāj savu adresi, ja notiks ļaunākais, centīšos aizrakstīt viņa mātei. “Nē,” viņš atbildēja, “mana māte to nedrīkst zināt, lai viņa gaida mani atgriežamies.” Kad otrā rītā mirušo jaunekli iznesa un ar vērša pajūgu aizveda uz mālu kalniem, ārsts rīta vizītē apsēdās uz tukšās gultas un sāka ar mani sarunu: “Jūs gribat dzīvot?” Es pārjautāju: “Pēc kā jūs spriežat?” “Jūs daudz ēdat,” viņš piebilda. Es sāpīgi pasmaidīju, jo nebija jau ko ēst. Visu slimību un nāves cēlonis ir vājais uzturs. Tādēļ sacīju: “Ja jūs man trīs dienas dosit šī mirušā uztura devu, tad es dzīvošu.” Ārsts man to apsolīja un arī tiešām turēja vārdu. Izpildīju arī es savu solījumu.

Mūsu telpu no slimnieku pieņemšanas daļas šķīra plāna dēļu siena. Pēc dažām dienām aiz sienas bija dzirdama drūzmēšanās un skaļa papēžu knakšķēšana. Uz veselības pārbaudi nāca Kurzemes katla zēni. Darbs ritēja strauji. Dzirdēju atbildes gan krievu, gan latviešu valodā. Vesels. Vesels. Braši nošķind papēžu piesitieni. Katram otrajam, trešajam sanitāre jautā: “Cik krievu nošāvi?” Klusums. Vēlāk noskaidrojās, ka viņi bijuši pretgaisa aizsardzībā iesauktie jauniņie puikas, kas “savākti” pēc Kurzemes kapitulācijas. Pēc atveseļošanās mani atzina par nederīgu apakšzemes darbam un norīkoja dažādos virszemes darbos. Dedzinājām kaļķus. No vagoniem izkrāvām šahtas balstu kokus.

1946.gadā pie manis atbrauca māte. Viņa atveda prezidenta A.Kirhenšteina izsaukumu darbam Dzērbenes lauksaimniecības skolā. Rezultātā mani “ielika” atpakaļ aiz dzeloņstieplēm. Prezidenta izsaukumu taču katrs nevarot dabūt. Tātad — bīstams elements. Kad jautājām par mūsu juridisko statusu, saņēmām atbildi, ka esam iesaukti rezerves pulkā. Taču, tā kā dienējām vācu armijā, tad bija jāiziet filtrācijas nometne un vēl ogļu filtrs. Tas esot tas labākais.

Karš bija beidzies. Gaidījām demobilizāciju. Taču mums skaidroja, ka izpostītā zeme jāatjauno. Mūsu darbaspēks esot ļoti vajadzīgs. Sapratu, ka ogļu rakšana te nekad nebeigsies. Saņēmu no mājām lielāku naudas sūtījumu. Uzaicināju sev līdzi vēl divus Rīgas zēnus un 1946. gada jūlijā devāmies atceļā uz Latviju. Apsardze (konvojs) bija noņemta. Gan kājām, gan ar vilcienu nokļuvām Orlā. Tur samaksājām vilciena pavadonei 600 rubļu un aizbraucām līdz Daugavpilij. Draugi brauca uz Rīgu. Es no Pļaviņu stacijas kājām devos uz Madonu. Pa ceļam apturēju kādu mašīnu. Tā mani uzņēma. Kad iekāpu kravas kastē, ieraudzīju, ka divi ar šautenēm bruņoti miliči ved apcietinātos. To uzņēmu aukstasinīgi. Laimīgi sasniedzu Madonu. Kājām aizsoļoju līdz tēva mājām. Tagad, kad atceros šo gājienu, prātā nāk dziesmas vārdi:

Ai, kājas tik vieglas

Un tomēr nenes,

It kā es izkāpis

būtu uz mēness.

1946. gada 15. septembrī sāku strādāt Dzērbenes divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Biju skolotājs un mācību saimniecības dārznieks. 1947. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Neklātienē studēju dārzkopību Agronomijas fakultātē. 1948. gada augustā apprecējos. Pārgāju dzīvot uz Rīgu. Ar oktobra mēnesi sāku nopietni studēt LLA, kas tolaik atradās Rīgā, Ausekļa ielā 5. Mana pirmā klātienes sesija notika 1949. gadā no 2. līdz 31. janvārim. Akadēmiju biju iecerējis beigt ar diplomdarbu par tēmu “Augļu koku salcietības ietekmētāji faktori”. Diplomdarbam izmantoju salīdzinoši bargās 1949./1950. gada ziemas sala postījumus. Darbam nepieciešamos objektus ieguvu tēva mājās Cēsu apriņķa Taurenes pagasta Kārkliņos. Tur plašais augļu koku šķirņu stādījums vēl bija saglabājies.

Ziemcietības faktoru noskaidrošanai veicu virkni analīžu, pētot bioķīmiskos procesus salizturīgām un neizturīgām šķirnēm. Augļu koku apsalšana tika pētīta arī vizuāli, kā arī augļu koku daļu — stumbra, vainaga, augļzaru, pumpuru — ziemcietība. Beidzot akadēmiju, noskaidrojās, ka diplomdarbs aizstāj valsts eksāmenā tikai dārzkopības priekšmetu, kas man bija tik skaidrs un mīļš. Tā izstrādāto diplomdarbu neaizstāvēju. Publicēju to Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas “Vēstīs” (Rīga, 1953, Nr.4). LLA beidzu ar valsts eksāmenu 1951. gada 31. martā. Sāku strādāt Rīgas pilsētas izglītības nodaļas bērnu parkā “Saules dārzs” par agrotehniķi dārznieku. No 1952. gada februāra līdz septembrim biju tur direktors. Izkārtojot labāk apmaksātu posteni, pēc 1. septembra sāku strādāt par šīs iestādes bioloģijas pedagogu. Darbu apvienojot, strādāju arī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Dārzkopības un botānikas sektorā par laborantu. Un vēl strādāju Rīgas pilsētas pirmskolas darbinieku pedagoģiskajā skolā. Darbs ZA Bioloģijas institūtā bija ļoti radošs. Ekspedīcijās apbraukājām visu Latviju, meklējot tautas selekcijā radušās jaunas augļu koku šķirnes. Pēc bargās 1955./1956. gada ziemas paralēli pētīju augļu koku šķirņu ziemcietību Latvijas teritorijā. Darba rezultātā izdalījām vairākas perspektīvas tautas selekcijas ābeļu, bumbieru, plūmju un ķiršu šķirnes. No tām daudzas vēl šobrīd ir republikas standartšķirnes. Kopējā darba rezultāti apkopoti grāmatā “Latvijas PSR tautas selekcijas augļu koku šķirnes” (Rīga, 1955).

Augļu koku ziemcietības problēmas un šķirņu ziemcietība risināta grāmatā “Ziemcietīgi augļu dārzi” (Rīga, 1958). Ziemcietības pētījumu materiāli, kurus savācu no gandrīz 2000 augļu dārziem, spilgti parādīja šķirņu ziemcietības atšķirības dažādos Latvijas novados. Uz šo datu pamata Latvijas teritoriju varēja iedalīt augļkopības zonās, bet zonas — savukārt apakšzonās. Darbs publicēts rakstā “Latvijas teritorijas rajonēšana pēc augļu koku ziemcietības” rakstu krājumā “Augu ziemcietība, aukstumizturība un to kāpināšanas iespējas” (Rīga, 1962). Pētīta arī augļu koka sakņu, stumbra un vainaga ziemcietība. Šie pētījumi ļāva izstrādāt metodiku augļu koku ziemcietības kāpināšanai, izmantojot ziemcietīgas stumbrveidotājas un skeletveidotājas šķirnes.

1957. gadā sākās darbs Bulduru dārzkopības tehnikumā. Par augļkopības priekšmeta pasniedzēju. Vajadzēja radīt labu mācību bāzi. Mācību saimniecībā “Robežniekos” iestādījām jaunus augļu dārzus: 7 ha ābeļdārzu, 10 ha bumbieru dārzu un 5 ha plūmju dārzu. Viss ābeļu un bumbieru stādījums bija ar zinātnisku ievirzi. Tur pārbaudījām labākās stumbrveidotājas un skeletveidotājas šķirnes Zemgales līdzenuma dienvidu daļas apstākļos. Taču iesākto lielo darbu pārtrauca Dobeles rajona partijas komitejas pirmais sekretārs P.Strautmanis, saimniecību atsavinot Bulduru tehnikumam un nododot kolhozam “Avangards”. Visa mācību saimniecības zeme bija meliorēta. Tādēļ kolhozam valstij bija jāsamaksā ievērojama summa par veiktajiem meliorācijas darbiem. Arī par dārzu stādījumiem.

Tehnikumu apvienoja ar Salienas padomju saimniecību. Izveidoja toreiz moderno kombināciju — Bulduru sovhoztehnikums. Babītes polderī stādījām atkal ābeļu, bumbieru un plūmju dārzus. Tā kādreiz jau padarīto darbu sākām no jauna. Paralēli ziemcietībai risinājām arī intensīvās dārzkopības jautājumus. Veidojām pundurkokus ar pundurpotcelma starppoti. Izmēģinājām arī plakanās vainaga formas — slīpzaru palmetes — ieviešanu.

Mācībām trūka atbilstošu mācību grāmatu. Pēc lekcijām vien ir grūti izprast koku un krūmu veidošanu. Tapa grāmata “Augļu koku un ogu krūmu veidošana” (Rīga, 1962). Nebija arī grāmatas, kurā būtu apskatīta mācību programmai atbilstoša mācību viela. Turklāt vajadzēja tādu grāmatu, lai tā būtu labs palīgs arī katram dārzkopim. Tā 1966. gadā tapa grāmata “Augļkopība”, pēc tam otrs izdevums (1972). Trešais, paplašinātais, izdevums iznāca divās daļās. Pirmā daļa — 1990. gadā. Otrā daļa iznāca 1992. gadā. Top arī mācību līdzeklis — monogrāfija “Latvijas pomoloģija”. Tās pirmā grāmata “Ābeļu šķirnes” iznāca 1977. gadā. Sagatavota otrā grāmata “Bumbieru šķirnes”. Taču jau daudzus gadus tā gaida izdevēju. Top trešā grāmata “Plūmju šķirnes”.

Esmu arī vairāku augļkopības rakstu un krāsu attēlu autors “Lauksaimniecības enciklopēdijā” (arī enciklopēdijas zinātniskais redaktors). Lielāks rakstu skaits ir “Latvijas padomju enciklopēdijā” un “Ģimenes enciklopēdijā”, žurnālos, rakstu krājumos un laikrakstos publicēti vairāk nekā 150 populāri un zinātniski raksti augļkopībā.

Pieredzi pētot, esmu bijis ļoti daudzos radošos komandējumos.

Vēl arvien strādāju Bulduru dārzkopības tehnikumā. Palīdzu atjaunot un modernizēt tehnikuma pomoloģisko dārzu. Vasaru pavadu tēva mājās Cēsu rajona Taurenes pagasta Kārkliņos. Tur darba pilnas rokas. Jāatjauno kolhoza četrdesmit gadu saimniekošanas laikā ar mežu un krūmiem aizaugušais augļu dārzs. Daudz darba prasa arī ēku saglabāšana un remontēšana. Bet te jau sākas manu dēlu darba lauks.

Jā! Gandrīz aizmirsu pastāstīt. Man ir arī ģimene. Sieva Aleksandra Kārkliņa (dzimusi Evardsone). Dēls Māris dzimis 1949. gadā. Dēls Jānis dzimis1949. gadā. Brāļi ir dvīņi. Dēls Indulis dzimis 1951. gadā. Māris un Indulis ir arhitekti. Jānis ir dizainers. Man ir arī mazbērni. Mārim ir divi dēli — Krists un Miks. Krists dzimis 1974. gadā. Pirmo kursu studēja Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē. Tagad studē arhitektūru Cincinati universitātē Ohaio štatā ASV. Šīs studijas pavēra nelielā (2300 ASV dolāri) stipendija. To viņš saņēma no Amerikas Latviešu apvienības (ALA), jo uzvarēja Rīgas 2. vidusskolas absolventu konkursā. Otrs Māra dēls Miks arī studē arhitektūru ASV Aiovas štata Valsts universitātē. Dēlam Jānim ir divi dēli — Jānis un Pēteris. Jānis beidza Rīgas Amatniecības vidusskolu. Pēteris mācās 7. vidusskolā. Indulim ir trīs meitas — Anna, Elīna un Katrīna. Anna mācījās Rīgas 50. vidusskolā. 1992./93. mācību gadu viņa pavadīja kādas Dānijas vidusskolas 10. klasē, tur apguva dāņu un angļu valodu. Arī šī izdevība radās konkursā. Tagad Anna mācās Latvijas Kultūras akadēmijā. Elīnai ir desmit gadu. Katrīnai ir pusotrs gads.

Jāņa Tālivalža Kārkliņa raksts

Dr. Sigizmunda Timšāna redakcijā

Foto no J.T. Kārkliņa

un S.Timšāna kolekcijām

Pedagogs. Visur gaidīts padomdevējs augļkopībā. Daudzu grāmatu un rakstu autors. Pasaulē atzīts zinātnieks

Marta Milda (1893 – 1985) un Jānis Reinholds Kārkliņi (1878 – 1964) saderināšanās dienā

Tēvs Jānis Reinholds Kārkliņš — līdumu līdējs Nēķina pagastā

Jānis Tālivaldis Kārkliņš — Triju Zvaigžņu ordeņa piektās pakāpes kavalieris

Tā gadu desmitiem. Katru pavasari. Daudzi Latvijā vēlas dzirdēt Jāņa Tālivalža Kārkliņa padomus. Arī šopavasar šis augļkopības dižgars ar bulduriešiem jau rosās augļu dārzā

Jānim Tālivaldim Kārkliņam ir apbrīnojami bagāta diapozitīvu kolekcija augļkopībā. Ar to sešdemitajos gados iepazīstas igauņu izglītības un zinātnes iestāžu darbinieki

Divi talantīgi augļkopji. Antons Spolītis (1908 – 1996) ( pirmais no kreisās ), lielisko plūmju šķirņu veidotājs Latvijā. Jānis Tālivaldis Kārkliņš ( pirmais no labās ). Uzņēmums izdarīts Pūrē 1957. gadā

Jānis Kirškalns ( no labās ) un Jānis Tālivaldis Kārkliņš meklē to vietu, kur kādreiz atradās profesora Jāņa Sudraba dzimtās mājas Vecpiebalgas Vecviļumi. Aiz dīķa — Riediņu mājas, kur 1918. gada 6. oktobrī dzimis J. T. Kārkliņš

Jānis Kirškalns (no kreisās) un Jānis Tālivaldis Kārkliņš pie leģendām apvītā pedagoga un zinātnieka Pētera Dindoņa stādītās ābeles viņa dzimto māju dārzā Vecpiebalgas Lībieškrogā. Kāda sagadīšanās — slavenie augļkopji un dārzkopji no Vecpiebalgas