PROBLĒMAS

Latvija, un tās iedzīvotāju dabiskā kustība

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc statistikas datu analīzes var rēķināties, ka ar 1995.-1996.gadu iedzīvotāju dabiskās kustības kritums ir beidzies. Var sagaidīt, ka turpmākajos gados notiks Latvijas demogrāfiskā atveseļošanās.

Tomēr šis process nav gaidāms ne ātrs, ne viegls. To sarežģī arī tas, ka jārēķinās ne vien ar valsts pamatiedzīvotājiem, vietējo etnosu, bet arī ar Latvijā samērā lielā skaitā esošo citu etnosu, nepilsoņu īpatsvaru. No visiem Latvijas iedzīvotājiem 1996.gada sākumā 1,4 miljoni bija latvieši, 1,1 miljons cittautiešu (55% un 45%), 1,8 miljoni pilsoņi, 0,7 miljoni nepilsoņi (un citu valstu pilsoņi), t.i., 72 un 28 procenti.

Šāda etniskā sajaukuma situācija nav labvēlīga demogrāfisko procesu sakārtošanai (atveseļošanai) pārejas periodā, kāds jau ilgstoši saglabājas Latvijā. Pāreja uz nākamo (vairāk vai mazāk stabilo) demogrāfisko modeli vēl var ilgt vairākus gadus.

No viena demogrāfiskā modeļa esam aizgājuši un uz to atpakaļ atgriezties nevaram, ne tas arī vajadzīgs. Pārejas perioda demogrāfiskā situācija liek meklēt analogus (orientierus) citās līdzīgā situācijā esošās valstīs. Protams, katrai valstij, valstu grupai, arī vienā kontinentā esot, vēstures gaitā izveidojas (un mainās) demogrāfiskā uzvedība (līmeņi, koeficienti). Un tomēr vienā kontinentā laika plūdumā izveidojas un zināmu laiku saglabājas samērā raksturīgi demogrāfiskie rādītāji.

Uz kādu demogrāfisko modeli vajadzētu orientēties Latvijai, kad būs pārvarētas pārejas perioda grūtības?

Mūsu valsts atrodas Ziemeļeiropā, netālu no Skandināvijas valstīm. Tā ir ģeogrāfija. Demogrāfijas procesi tomēr vairāk saistīti ar sociālekonomiskajiem apstākļiem. Tomēr arī ģeogrāfiskā vieta ar tai raksturīgo augsni, klimatu un līdzīgiem dabiskajiem apstākļiem - lauku teritoriju, pilsētvidi - ietekmē demogrāfisko līmeņu izveidi.

Sociālekonomisko un tiem līdzīgo apstākļu ziņā Latvija pagaidām atrodas samērā patālu no Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstīm, bet ģeogrāfiski ir tām tomēr tuvāk nekā citām valstīm pasaulē un Eiropā.

Lai gan izteikt demogrāfiskās prognozes ir samērā riskanti, jo tās reti (vismaz precīzi) piepildās, aplūkosim tuvāko demogrāfiski un arī ekonomiski stabilāko valstu demogrāfiskos rādītājus (koeficientus) pēdējos gados un salīdzināsim tos ar Latvijas pārejas perioda raksturotājiem (skat.tabulu).

Mēģināsim prognozēt, kādam demogrāfiskajam modelim vajadzētu izveidoties Latvijā, pārvarot pārejas perioda grūtības.

1993.-1995.gadā gandrīz visi dabiskās kustības rādītāji Latvijā ir negatīvāki, nekā tie izveidojušies (un samērā stabili turas) citās aplūkotajās valstīs. Kaut gan šo zemju dabiskās kustības rādītāji kopumā ir pozitīvāki, nekā tie pēdējos gados ir Latvijā, jāzina, ka arī šajās ekonomiski stabilajās valstīs tie ir tālu no optimālā.

Raugoties no vēlamā demogrāfiskās attīstības viedokļa, gan tabulā apskatītās valstīs, gan Eiropā kopumā netiek nodrošināta paplašināta paaudžu nomaiņa. Tā ka pašreizējā situācija arī Ziemeļvalstīm nav garants izdzīvošanai nākotnē.

Nelabvēlīga demogrāfiskā situācija Latvijā nav izveidojusies tikai tagad - tas ir ilgstoša procesa saasinājums. Sākumu tam var rast XIX gadsimta beigu daļā, kad strauji sāka samazināties dzimstība. Tas turpinājās šī gadsimta sākumā, arī 30.gados. Līdzīgi tas bija Francijā. Šajā valstī dzimušo skaita samazinājums sākās vairākus desmitus gadu agrāk nekā Latvijā, un tas bija dziļāks. Var teikt, ka Francija bija pirmā valsts pasaulē, kas ievadīja pāreju no tradicionālā atražošanās tipa uz pašreizējo, racionālo tipu, kas tagad vismaz Eiropā ir samērā raksturīgs.

Mūsdienās racionālais atražošanās tips, kā liecina arī tabulas dati, vairs nenodrošina paaudžu nomaiņu līdzšinējos apjomos nevienā no tabulā iekļautajām valstīm.

Ir skaidrs, ka Latvijai jāuzlabo visi dabiskās kustības rādītāji, ja tā grib arī turpmāk sevi demogrāfiski saglabāt. Jautājums tikai: kā to nodrošināt? Pašreizējā Latvijas neapskaužamajā situācijā tas būs ļoti grūti, vismaz tuvākajos gados. Tomēr zināmi simptomi liecina, ka var gaidīt pavērsienu.

Viens no procesim, kas sāk stabilizēties citu, mums apkārtējo valstu līmenī, ir laulātības koeficients. Vēl nesen Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem gadā noslēdza 9-10 laulības (tā tas bija visos pēdējos pēckara gados līdz pat 1990.gadam), bet tagad šis rādītājs ir 4,4 līdz 4,5 laulības gadā uz 1000 iedzīvotājiem. Pēdējo gadu laulātības koeficients gan samazinājies uz pusi, taču salīdzinājumā ar citām (tabulā uzrādītām) valstīm tas ir apmēram līdzīgs.

Pēdējos gados samazinājies un citu valstu līmenim tuvojas arī šķiršanās koeficients. Arī tas pirms 1993.gada turējās 4-5 šķīrušos (uz 1000 iedzīvotājiem) līmenī. Pēdējos gados tas samazinājies un vairs daudz neatpaliek no citām valstīm (izņemot katoļticīgās valstis, kur šis rādītājs tradicionāli ir zems).

Šie dabiskās kustības procesi - laulības un šķiršanās - parasti visjutīgāk reaģē uz sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām. Tos var uzskatīt par sabiedrības procesu indikatoriem. Pēc laulības noslēgšanas un to iziršanas rādītājiem var spriest, kas turpmāk sagaidāms dzimstības, daļēji arī mirstības rādītājos. Stabilizējoties laulību un šķiršanās rādītājiem noteiktā līmenī, tiem ar laiku "pieskaņosies" arī dzimstības un mirstības līmeņi.

Ja var (protams, nosacīti) pieņemt, ka laulību un šķiršanās koeficienti Latvijā jau tagad vairāk vai mazāk atbilst citu Eiropas valstu "standartiem", tad pēc zināma laika to pašu var sagaidīt arī no dzimstības un mirstības līmeņa.

Mirstības līmeni jebkurā valstī lielā mērā ietekmē iedzīvotāju vecumsastāvs. Jo mazāks īpatsvars iedzīvotāju sastāvā ir vecāko gadagājumu cilvēkiem (kuriem mirstības biežums ir lielāks), jo mirstības intensitāte parasti ir zemāka - un otrādi.

Lai gan Latvijas iedzīvotāju sastāvs jāvērtē kā novecojis, uz citu kaimiņvalstu fona tas nav pārāk vecs. Tas nevarētu būt par šķērsli, lai ar laiku mirstības līmenis Latvijā no tagadējiem 15 -16 mirušajiem gadā (uz 1000 iedzīvotājiem) pazeminātos līdz apmēram 10 kā citās Eiropas valstīs. Ka tā arī Latvijā nav utopija, liecina šī gadsimta 60.gadi, kad mirstība atradās tādā līmenī (80.gados tas jau bija cēlies līdz 12).

Latvijas pašreizējā situācijā pats svarīgākais demogrāfijas jautājums ir dzimstība. Tik zems dzimstības līmenis Latvijā nav bijis visā statistiski fiksētā vēsturē. Zem 10 dzimušajiem uz 1000 iedzīvotājiem dzimstības koeficients bija noslīdējis 1994.-1995.gadā, bet 1996.gadā tas bija 7,7. Nav nevienas citas valsts pasaulē, kur miera laika apstākļos būtu tik zema dzimstība. Ja tas tā saglabātos arī turpmāk, tad no tagad Latvijā dzīvojošajiem 2,5 miljoniem cilvēku nākamajā paaudzē paliktu vairs puse - 1,25 miljoni (mazliet noapaļojot). Tas vairāk teorētiski, prakse šajā gadījumā var būt vēl skarbāka.

Tas nozīmē, ka, pat tad, ja tuvākajos gados dzimstības līmeni izdotos paaugstināt līdz Eiropas valstu līmenim - 12-13 dzimušo gadā uz 1000 iedzīvotājiem - būtu par maz, lai iedzīvotāju, arī latviešu skaits strauji nesamazinātos ar dabisko kustību. Tātad šajā ziņā orientēties uz Eiropas "standartu" ir par maz.

Zemais dzimstības līmenis Latvijā pēdējos gados ir ne tik daudz vietējo cilvēku, bet gan pēc kara sabraukušo reakcija uz notikušo. Daudzi no viņiem ar jauno situāciju nevarēja samierināties, un desmitiem tūkstošu aizbrauca. Liela daļa kaut vai psiholoģiski ir "čemodāna noskaņojumā". Tādā gaisotnē domāt par ģimenes veidošanu un jau izveidotās ģimenēs par tās pieaugumu ir sarežģīti. Tāpēc daudzi nogaida.

Var prognozēt, ka situācija mainīsies jau tuvākajos gados. To var pamatot ar zināmu ekonomiskās rosības un labklājības paaugstināšanos. Tas nevar neietekmēt arī dzimstību un tās līmeni.

Pieredze rāda, ka pēc lieliem satricinājumiem dzīve, arī demogrāfiskais ritums sakārtojas. Abi pasaules kari izraisīja dzimstības līmeņa kritumus. Taču pēc tam bija vērojams zināms kompensācijas periods. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1950.gadam uz katriem 1000 iedzīvotājiem Latvijā dzima 18-19 bērnu. Samērā augsts dzimstības līmenis turējās arī 50.gados, 60.gadu sākumā - 16-17 bērnu uz 1000 iedzīvotājiem.

Ja kaut kas līdzīgs atkārtotos pēc tagadējās dzimstības samazināšanās, tā būtu laba izeja no pašreizējās neapskaužamās situācijas.

To, ka dzimstība Latvijā jāpaaugstina jau drīzākajā laikā, saprot gan ģimenēs, gan valdībā, gan parlamentā. Taču ar to vēl ir par maz. Lai gūtu panākumus, jāveic materiāla un psiholoģiska rakstura pārkārtojumi. Turklāt tiem nav jābūt lokāliem, bet gan kompleksiem. Tas nozīmē, ka šiem pasākumiem jāaptver visas sarežģītās demogrāfijas problēmas.

Izeja no demogrāfiskās krīzes nav vienkārša, tā prasa visas sabiedrības spēku un līdzekļu koncentrāciju. Bet to var un vajag panākt.

Daudz vairāk, nekā tas noticis līdz šim, par sasāpējušajām demogrāfijas problēmām un to atrisināšanas ceļiem būtu jāraksta presē, jāapgaismo citos plašsaziņas līdzekļos. Tad arī varētu gaidīt izkustēšanos no līdzšinējā sabiedrības sastinguma.

Ir teiciens: nevar pārbrist pāri upei, nesaslapinot kājas.

Kaut kas līdzīgs noticis ar demogrāfisko pāreju no viena modeļa uz nākamo. Arī šoreiz nevarēja iztikt bez "kāju saslapināšanas", demogrāfiskajiem zaudējumiem. Samērā neapskaužamā demogrāfiskā situācija Latvijā izveidojās ciešā kopsakarā ar iepriekšējo 50 gadus ilgo svešo varu, ar tās radīto politiku, ekonomiku un demogrāfisko struktūru. Šajā periodā Latvijā daudz kas tika izveidots mākslīgi, nerēķinoties ar vietējiem apstākļiem un iespējām. Demogrāfijā tas izpaudās kā plašu citu etnosu masu iepludināšana samērā etniski viendabīgā teritorijā.

Lielās ļaužu masas, kas 80.gadu beigās veidoja gandrīz pusi pamatetnosa, tā sajauca etnodemogrāfisko struktūru, ka pamatetnosam arī demogrāfijā (ne tikai politikā un ekonomikā) šajā teritorijā vairs nebija nekādas teikšanas.

Mainoties politiskajai varai, atjaunojoties neatkarīgajai Latvijai, saglabājoties šai etniskajai struktūrai, demogrāfisko procesu norise krasi mainījās.

Tādā dziļā "demogrāfiskā bedrē", kādā Latvija šimbrīžam nonākusi, tā savā (kaut neilgajā) demogrāfiskajā vēsturē vēl nebija bijusi, pat pasaules karu apstākļos ne. To var salīdzināt vienīgi ar mēra radīto postu.

Kā rāda dati, vislielākais "cietējs" šajā demogrāfiskajā bēgumā ir tas etnoss, kurš paisuma periodā bija visaktīvākais, - krievi. Tieši viņu pēckara gados Latvijā saradās visvairāk. Ja pirmskara laikā - 1935.gadā - te dzīvoja 168 tūkstoši krievu (pašreizējās robežās), tad 1990.gadā viņu skaits pieckāršojās un bija 906 tūkstoši. Latviešu skaits šajā laikā samazinājās no 1467 tūkstošiem līdz 1387 tūkstošiem - par 80 tūkstošiem mazāk.

Dabiskās un mehāniskās kustības ietekmē līdz 1996. gadam krievu skaits Latvijā samazinājies par 90 tūkstošiem, taču joprojām viņu ir 816 tūkstoši, gandrīz par 650 tūkstošiem vairāk, nekā viņu bija pirms kara. Latvieši šajā periodā zaudējuši vēl 10 tūkstošus.

90.gadu demogrāfiskajās pārmaiņās bez krieviem "aktīvi" iesaistījušās arī abas citas austrumslāvu tautības: baltkrievi un ukraiņi. Arī šie abi etnosi pēckara periodā iebrauca Latvijā kuplā skaitā - gandrīz 200 tūkstoši cilvēku. Tāpēc arī pēdējo gadu samazinājumā šo etnosu īpatsvars nav mazais.

Iedzīvotāju skaita samazināšanā Latvijā no 1990. līdz 1995.gadam līdzdarbojās visi te dzīvojošie etnosi. Tāpēc arī latviešu līdzdalība skaita samazināšanās apjomā ir 5 procenti, bet pārējie 95% ir uz citu Latvijā dzīvojošo etnosu rēķina, no kuriem krievi veido vislielāko daļu.

Kaut gan demogrāfiskie zudumi pēc 1990. gada Latvijā ir lieli, īpaši sakarā ar migrācijas atplūdiem un dzimstības un mūža ilguma samazināšanos, no etniskā viedokļa tie kaut nedaudz palīdz sakārtot šo nelabvēlīgo etnisko situāciju.

"Cena" par šādu etniskās situācijas uzlabošanu Latvijā sakarā ar pāreju no iepriekšējā (eiroaziātiskā) demogrāfiskā modeļa uz jaunu (eiropeisku) ir pārāk augsta.

To, kas pēdējos piecos sešos gados demogrāfijas jomā notiek Latvijā neatkarības apstākļos, vēro gan mūsu labvēļi, gan nelabvēļi. To, ka Latvijā strauji sarūk dzimstība, ka mirstība divkārt pārsniedz dzimstību, ka izveidojies Eiropā lielākais demogrāfiskais samazinājums, pamana visi. Un tas neceļ jaunas neatkarīgas valsts prestižu.

Latvija, gatavojoties iekļauties Eiropas Savienībā, piemēro savu kārtību Eiropas likumiem un standartiem. Vai Latvijai nebūtu jāpiemērojas arī Eiropā izplatītajiem etnosstandartiem? Gandrīz visās Eiropas valstīs pamatetnoss veido trīs ceturtdaļas (un vairāk) no valsts iedzīvotāju skaita. Latvija ar 55 procentiem pamatetnosa tālu atpaliek no Eiropas līmeņa.

Ir laiks parūpēties arī par demogrāfisko procesu un situāciju sakārtošanu Latvijā atbilstoši Eiropā pieņemtajiem kritērijiem.

Dabiskās kustības koeficienti,

rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem