Ir Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 80. gadadiena. 1. maijā

Un dzima parlamentārā Latvija

Pirms 80 gadiem saulainā dienā, gluži vai kā pašlaik, pirmoreiz Latvijas vēsturē sanāca uz kopsēdi visas tautas ievēlētais pašu valsts parlaments — Satversmes sapulce. Toreiz tai tika izvirzīti divi galvenie uzdevumi: izstrādāt jaunāko laiku valststiesību principiem atbilstošu Latvijas Republikas Satversmi un ielikt pamatus visai radikālai agrārajai reformai. Abus šos mērķus Satversmes sapulce divarpus gadu ilgajā darbības laikā īstenoja, vienlaikus sekmīgi veicot visas citas demokrātiskas valsts parlamenta funkcijas. 1920. gada 1. maijā Latvija neapšaubāmi bija kļuvusi par demokrātisku parlamentāru republiku, kam diemžēl bija lemts pastāvēt tikai 14 gadus.

Viens no 152 Satversmes sapulces locekļiem bija ievērojamais valstsvīrs, politiķis un sabiedriskais darbinieks Ādolfs Klīve (1888–1974). Pēc Otrā pasaules kara dzīvodams trimdā, viņš ap 1960. gadu ir uzrakstījis aculiecinieka atmiņas par notikumiem, kas saistīti ar Satversmes sapulces ievēlēšanu un sasaukšanu. Protams, ir iespējamas neprecizitātes, atceroties politiskās dzīves norises pirms 40 gadiem, dažviet varbūt izpaužas autora pārlieku subjektīvais vērtējums. Tomēr tās ir dzīvas un autentiskas vēsturisko notikumu līdzdalībnieka atmiņas, kas publicētas apgāda "Grāmatu draugs" 1976. gadā Ņujorkā izdotajā Ādolfa Klīves grāmatā "Latvijas neatkarības gadi". Sakarā ar Satversmes sapulces sasaukšanas 80. gadadienu piedāvājam "LV" lasītājiem pievērst uzmanību šīs grāmatas pirmās nodaļas sākumdaļai, kur ir runa par situāciju politiskajās aprindās pirms 1920. gada 1. maija sēdes. (Skat. 17.lpp.)

Dipl.hist. Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors

Iekšlietu ministrs Arvīds Bergs 1920. gada aprīļa sākumā no Rīgas Latviešu biedrības nama balkona uzrunā Satversmes sapulces vēlētājus

Partiju agitācijas plakāti, pielīmēti pie Pētera I pieminekļa postamenta Aleksandra bulvārī (tagadējā Brīvības bulvārī)

Dažādu partiju vēlēšanu plakāti, kas bija redzami daudzās ielās Foto no "Ilustrētā Žurnāla" 1920.gada 1.numura

Ādolfs Klīve:

Ādolfs Klīve, Latvijas neatkarības gadi : "Grāmatu draugs", Ņujorka, 1976, no 1.nodaļas

Kā Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdis es biju viens no pirmajiem, kas saņēma ziņu, ka Satversmes Sapulces vēlēšanās 17.–18. aprīlī 1920. gadā pilsonība uzvarējusi ar lielu vairākumu. Tas nozīmēja, ka Latvijai nodrošināts lēmums par pilnīgu neatkarību, par ko es biju iestājies no savas polītiskās darbības pirmās dienas.

Lielo, gadu simteņiem ilgušo cīņu par brīvību 20. gadsimteņa divdesmito gadu jaunā paaudze bija nobeigusi ar lepnām uzvarām kara laukā, vidējā paaudze ar sekmēm polītikā un visa tauta savas Satversmes Sapulces ievēlēšanā vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās un brīvās vēlēšanās.

Ar atzinību šeit pieminami visi tie drošsirdīgie, kas gadu simteņiem cauri no vissenākās pagātnes līdz pat visjaunākajiem laikiem bija cīnījušies gan vārdos, gan darbos pret latviešu tautas apspiedējiem. Sevišķu atzinību pelna abi Latvijas priekšparlamenti — Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome, kas mācēja saukt pēc brīvības latviešu tautai tā, ka šos saucienus sadzirdēja pasaules lielvalstis un Lielbritānija 11. novembrī 1918. gadā atzina Nacionālo Padomi de facto par neatkarīgās Latvijas pirmo pagaidu valdību, un — Tautas Padome, salauzdama daudzus redzamus un neredzamus šķēršļus un izcīnīdama niknus karus pret divām kaimiņu revolūcijām, pacēlās kā uzvarētāja un noveda Latviju pie neatkarīgas Satversmes Sapulces.

Satversmes Sapulces vēlēšanās piedalījās 84,9 procenti no visiem balsstiesīgiem pilsoņiem, kas ievēlēja 150 deputātus. Vēlēšanas notika ar negrozāmām listēm, balsu skaitīšana bija ļoti vienkārša un pēc vēlēšanām otrā dienā rezultāti jau bija zināmi: vecākā — Sociāldemokratu partija bija ieguvusi 57 vietas, zemnieki 52 (tajā starpā Latviešu Zemnieku Savienība 26, Latgales zemnieki 21 un topošie jaunsaimnieki — 5 vietas), liberālā latviešu pilsonība 20 vietas, pārējās latviešu partijas 4 un minoritātes 17 vietas.

Centrālā vēlēšanu komisija konstatēja vēlēšanu iznākumus un nolēma oficiālu atklāšanas sēdi nolikt 1. maijā. Centrālā vēlēšanu komisija tam piekrita, tāpat tam piekrita Tautas Padomes prezidijs un lielākās frakcijas. Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma oficiālu lēmumu un ievēlētos deputātus uzaicināja uz pirmo Satversmes Sapulces sēdi 1. maijā pulksten vienos dienā bijušā muižniecības namā Rīgā.

Lielākās deputātu frakcijas un grupas noturēja iepriekšējas apspriedes.

Latviešu Zemnieku Savienība viegli vienojās ar citām zemnieku partijām par Satversmes Sapulces priekšsēdi uzstādīt J.Čaksti, līdzšinējo Tautas Padomes priekšsēdi, jo LZS priekšsēdis K.Ulmanis no kandidēšanas uz Satversmes Sapulces vadību atteicās. Nacionālā pilsonība A.Berga un demokrātiskā pilsonība G.Zemgaļa vadībā J.Čakstes kandidatūrai piekrita. Līdz ar to J.Čakstes ievēlēšana par Satversmes Sapulces priekšsēdi bija nodrošināta.

Tāpat tas bija ar K.Ulmani kā ministru prezidentu. Visi jaunie deputāti, sevišķi latgalieši, aiz pateicības par zemes novadīšanu līdz Satversmes Sapulcei gribēja Ulmani redzēt arī uz priekšu par ministru prezidentu.

Paredzēja, ka par Satversmes Sapulces vicepriekšsēdi sociāldemokrati minēs J.Raini. LZS nolēma balsot par J.Raini.

Par svarīgākajiem Satversmes Sapulces uzdevumiem LZS frakcija atzina bez satversmes izstrādāšanas, agrarreformas likuma pieņemšanu un nekavējošu iedzīvināšanu, miera noslēgšanu ar Padomju Krieviju un Vāciju, kā arī konkordāta noslēgšanu ar pāvestu Romā.

LZS ienāca ziņas, ka sociāldemokratos valdot liela domu dažādība, galvenā kārtā par turpmāko taktiku. Visasākais esot jautājums, vai sociāldemokratiem līdzdarboties valdībā vai palikt opozīcijā, tāpat kā tas bija Tautas Padomē. Daži sociāldemokrati noteikti prasot piedalīšanos valdībā, bet vairākums tam pretojoties. Nolemts esot piedalīties kabinetā tikai tad, ja sociāldemokratiem dod valdībā noteicošo iespaidu. Tā kā nebija sagaidāms, ka latviešu pilsoniskie deputāti dotu noteikšanu valdībā 57 sociāldemokratiem, nerunājot nemaz par minoritāšu deputātiem, kas arī ar pāris izņēmumiem bija pilsoņi, tad sociāldemokratu uzstādītā prasība bija jāsaprot kā aplinkus izteikta norobežošanās no sadarbības valdībā ar pilsoņiem. Arī Satversmes Sapulces prezidija jautājumā sociāldemokratos nebija saskaņas t.s. Raiņa kandidatūras jautājumā.

Nepatīkamas ziņas ienāca par Latgales deputātiem. Pēc informācijas no Tautas Padomes latgaliešiem, LZS sagaidīja, ka latgaliešu vairums nosvēries Kristīgo zemnieku un katoļu, t.i., F.Trasuna partijai par labu, bet vēlēšanās bija iznācis citādi. S.Kambalas un V.Seiles vadītā Latgales Zemnieku partija bija ieguvusi 15 deputātu vietas, kamēr F.Trasuna Kristīgo Zemnieku partijai bija jāsamierinās tikai ar 6 deputātiem.

LZS tas daudz netraucēja, jo Tautas Padomē labi sadarbojās visas trīs zemnieku partijas. Tagad vēlēšanu ienestais traucēklis bija tas, ka Latgales Zemnieku partija bija pārveidojusies kreisā organizācijā, kuras vadību no S.Kambalas un V.Seiles bija pārņēmuši J.Kindzulis un J.Pabērzs — abi bijušie komūnistu partijas kandidāti.

J.Pabērzs bija studējis Ļeņingradas (Pēterpils) universitātē tieslietas. Viņš man paskaidroja, ka bijis komūnistu partijas kandidāts kopā ar toreizējo LZS biedri Karčevski (vēlāko prokuroru). Latgales zemnieku partijas vadītājs J.Kindzulis pēc Pabērza informācijas arī esot bijis komūnistu partijas uzticības vīrs, tik nokavējis iesniegt anketu ar lūgumu uzņemt komūnistu partijā. Protams, J.Pabērzs apgalvoja, ka tagad, t.i., 1920. gadā, Latgales deputātu starpā neesot vairs neviena komūnista. Konkrēti, Pabērzs gribēja zināt, vai viņam par savu agrāko piederību pie komūnistu partijas tagad jāziņo policijai vai ne. Es ieteicu neziņot un uz priekšu ar komūnistiem nepīties. J.Pabērzs par tādu ieteikumu bija priecīgs un solījās to ievērot. Slēdziens no visa Pabērza stāsta bija tāds, ka Satversmes Sapulcē saderība ar latgaliešiem būs grūtāka nekā tas bija Tautas Padomē.

Ar speciālu lēmumu Satversmes Sapulces atklāšanu Tautas Padome bija uzdevusi savam priekšsēdim J.Čakstem. Pārrunājot šo jautājumu, J.Čakste paziņoja man, ka pēc Satversmes Sapulces atklāšanas runas viņš vārdu nevienam nedos un pāries pie priekšsēža vēlēšanas. Apsveikumus varēšot izteikt un nolasīt nākošā sēdē.

Tāds paziņojums mani stipri pārsteidza. Ulmanis jau bija mani informējis, ka pēc Čakstes atklāšanas runas viņš, t.i., Ulmanis, īsos vārdos paziņošot, ka Tautas Padomes 17. novembrī 1918. gadā uzdotais pienākums novest Latvijas valsti līdz Satversmes Sapulcei ir izpildīts un viņš tagad visu valdības varu nodod Satversmes Sapulces rokās. To es Čakstem teicu, uz ko saņēmu atbildi, ka Čakste to jau zinot, bet vārdu Ulmanim tomēr viņš nedošot, jo pēc Ulmaņa runas tūlīt prasīšot vārdu Menders Ulmaņa kritikai un svinīgo Satversmes Sapulces atklāšanas aktu izjaukšot. Ulmanis savu paziņojumu par uzdevuma izpildīšanu varot iesniegt Satversmes Sapulcei rakstiski.

Tāda Čakstes nostāja un tāda argumentācija man galīgi nepatika. Iznāca tā, ka nevis svarīgai visas tautas mūžā vienreizējai Satversmes Sapulces sanākšanai ir izšķirīga nozīme, bet kādam dekoratīvam ceremoniālam un aiz tā neveikli slēptai godkārībai, lai sapulces atklājējs svinīgajā sēdē izceltos kā vienīgais runātājs. Tas bija banāls cara laika atdarinājums, ka sēdē, kurā valdnieks notur "troņa runu", neviens cits mirstīgais nedrīkst runāt. Tiem jāsanāk uz citu sēdi. Monarchijā tādu kārtību varēja saprast, jo cars, karalis vai ķeizars vai imperātors bija suverēns pirms katras deputātu sanāksmes un palika tāds pēc sanāksmes. Tāds valdnieks "no Dieva žēlastības" varēja tautas pārstāvjus arī necienīt un degradēt pēc sava prāta. Nekā tamlīdzīga nebija republikās un Čakste nebija ķēniņš.

Parlamentārā iekārtā vienmēr ir paredzēta iespējamība, ka valdības pārstāvis katrā sēdē, katrā laikā var sniegt parlamentam ziņojumu. Ulmaņa paziņojumam, ka viņš nodod valsts varu Satversmes Sapulces rokās, visādā ziņā bija jādod vārds, vēl vairāk, ja ministru prezidents to nedarītu, tad tas bija jāprasa. Būtībā Čakste, kā viņš pats man to vēlāk atzina, negribēja, ka svinīgajā sēdē tiek pieminēta Satversmes Sapulces sanākšana it kā Tautas Padomes uzdevumā, ko Ulmanis droši vien minētu savā ziņojumā. Otrkārt, Čakste uzskatīja, ka ja tikai viņš konstatētu visas varas pāriešanu Satversmes Sapulces rokās, tad to varētu iztulkot, ka Satversmes Sapulce sanākusi Pagaidu Nacionālās Padomes vārdā un uzdevumā. Tam varētu būt svarīga nozīme tad, kad būtu runa par Latvijas de iure atzīšanu.

Pēc mana ieskata ar to vien nepietika, ka valsts varas pāriešanu Satversmes Sapulces rokās paziņo tikai bijušais Tautas Padomes priekšsēdis un viens no 150 Satversmes Sapulces locekļiem, kuram pašam vēl cita nekāda oficiāla stāvokļa nebija. Tautai no svara bija dzirdēt, ka tādu ziņojumu par visas varas pāriešanu Satversmes Sapulces rokās sniedz persona, kam tāda vara formāli un tiesiski bija, t.i., valdības galva — ministru prezidents.

Pavisam negaidītā, bet praktiski saprotamā kārtā, jo priekšā stāvēja Satversmes Sapulces priekšsēža vēlēšanas, Čakste savu nostāju mainīja un piekrita maniem ieskatiem. Celdamies no galda un sniegdams man roku uz atvadīšanos, nākošais Satversmes Sapulces priekšsēdis nevērīgi teica: "Labi. Es ļaušu runāt Satversmes Sapulces atklāšanas sēdē Ulmanim, Menderim un — ja gribat — arī jums, cik patīk."

Satversmes Sapulces svinīgā atklāšanas sēde 1. maijā Rīgā bijušajā bruņniecības namā noritēja gludi un raiti, kā iepriekš paredzēts. Čakste nopietnā un iespaidīgā runā pasludināja Satversmes Sapulces pirmo sēdi par atklātu un deklarēja, ka līdz ar šo dienu visu valsts varu Latvijā savās rokās pārņem visu iedzīvotāju vēlēta Satversmes Sapulce kā neierobežota suverēna iestāde. Čakste novēlēja tai labas sekmes svarīgajā un atbildīgajā valsts satversmes izstrādāšanas darbā un uzaicināja visu Latvijas tautu šo pašu vēlēto augstāko iestādi visādi atbalstīt.