Par godu Dievam un svētību tautai!

Pie “Latvijas Vēstneša” Ziemassvētku eglītes —

kopā ar Viju un Visvaldi Varnesi Klīvēm

Par ievērojamo filozofu, teologu un sabiedrisko darbinieku Visvaldi Varnesi Klīvi ir stāstīts kā par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku (“LV” š.g. 8. maija numurā). Bet Ziemassvētkos viņš kopā ar dzīvesbiedri Viju Klīvi bija “Latvijas Vēstneša” viesi.

Kā Ņujorkas laikraksta “Laiks” ilggadējs autors Visvaldis Klīve jūtas piederīgs preses ļaudīm:

— Te, žurnālistu vidū, jūtos kā mājās. Esmu rakstījis tādiem izciliem latviešu redaktoriem kā Rabācs un Strautmanis. Esmu mācējis tikt iekšā pa aizmugures durvīm, kad citādi nevar. Esmu dažreiz uzdevis pārāk kutelīgus jautājumus un saņēmis atbildi — kā ar mietu pa galvu. Man bijuši tādi paši piedzīvojumi kā daudziem no jums. Un esmu pieredzējis, ka preses ļaudis prot turēties kopā: kad vienu sāk lamāt, visi ceļas viņu aizstāvēt. Un tā ir jābūt. Saliksim tagad rokas lūgšanā: “Debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam par preses ļaudīm. Mēs Tevi lūdzam par visiem, kas ir rakstītā vārda meistari. Debesu Tēvs, svētī mūsu darbu, ar kuru mēs nesam vēsti tautai. Debesu Tēvs, svētī arī tos žurnālistus, kas aizgājuši mūžībā, bet kas cēluši latviešu avīzes un presi. Šajā vakarā mēs īpaši pieminam Āronu Matīsu. Viņš uzsāka un daudzus gadus vadīja “Valdības Vēstnesi”, kas ir “Latvijas Vēstneša” priekštecis. Debesu Tēvs, svētī visus žurnālistus, kas aizgājuši mūža mierā.

Debesu Tēvs, pašķir mūsu darbu un dod mums spēku strādāt, lai mūsu darbs būtu par godu Tev un par svētību latviešu tautai. Āmen. Debesu Tēvs lai mūs visus svētī. Lai Viņš svētī šo avīzi un visus citus laikrakstus, visus latviešu žurnālistus.”

Svētbrīdim izskanot ar dziesmu “Klusa nakts, svēta nakts”, bija jādomā par īpašo vienotības sajūtu, ko vieš kopīgi dziedāta dziesma, saruna ar Dievu savā mātes valodā un par to svēto savu sakņu, savas misijas apziņu, kas saukusi mājās daudzus tālu pasaulē izkliedētos latviešus, arī mūsu šīvakara viesus.

Laimīgā kārtā Baigajā gadā izvairījusies no izvešanas, Ādolfa Klīves ģimene 1944. gada vasarā emigrēja uz Austrāliju un vēlāk uz Vāciju. Visvaldim toreiz bija 13 gadi. Eslingenē pabeidzis latviešu ģimnāziju, viņš 19 gadu vecumā pirmais no savas ģimenes devās uz Ameriku. Ieguva bakalaura grādu vēsturē un vēlāk — doktora grādu filozofijā un teoloģijā. 1975. gadā Vitenbergas universitātē tika ievēlēts par profesoru un 1989. gadā — par tās Filozofijas departamenta vadītāju. Darbojoties arī Amerikas Latviešu apvienībā, sekoja notikumiem Latvijā, interesējās par teoloģijas kursu likteņiem un problēmām. Vijai Klīvei ierodoties Latvijā 1989. gadā sākās sarunas par to, ka Visvaldis Klīve varētu lasīt lekcijas Vēstures un filozofijas fakultātē un Teoloģijas seminārā. 1990. g. Visvaldis Klīve kopā ar filozofu Elmāru Vēberu 3x3 nometnē Madlienā vadīja ievirzes kursu “Ētika un latvietība” un palīdzēja atjaunot Teoloģijas fakultāti. 1995. gadā apgāds “Zinātne” izdeva Visvalža Klīves grāmatu “Ticības ceļos”.

Tā ir saistoši uzrakstīta pasaules reliģiju vēsture, ko Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija atļāvusi lietot kā eksperimentālu mācību līdzekli. Priekšvārdā un ievadā autors raksta: “Reliģija ir liels spēks, kas veido un ietekmē daudzu cilvēku un sabiedrību dzīvi, un mums šis spēks jāpazīst.(..) Pasaules lielās reliģijas jeb ticības var uzskatīt par ceļiem, kuriem sekojot, cilvēks var sasniegt savai dzīvei piepildījumu un apmierinājumu.(..) Ceļa meklēšana tomēr vēl nenozīmē tā atrašanu. Dažādo reliģiju sekotāji uzskata, ka atbildes uz cilvēka meklējumiem ir rodamas īpašā cilvēka pieredzē — pārdzīvojumos vai piedzīvojumos. Tas atšķir reliģiju no zinātnes, kas arī cenšas atrisināt cilvēka problēmas, bet tas notiek uz visiem pieejamu novērojumu pamata. Reliģiju sekotāji domā, ka zinātniskie centieni nav nekas slikts vai nepieņemams, bet tiem ir ierobežojumi.”

Gadu vēlāk tai pašā apgādā iznāca grāmata “Gudrības ceļos” — īss ievads Rietumu filozofijā. Tā domāta lasītājiem, kam interesē reliģija, morāle un audzināšana. Atgādinājis, ka filofozija ir gudrības mīlestība (no grieķu philia — mīlestība, draudzība, brālība, sophia — gudrība), autors raksta: “Mums visiem jābūt filozofiem — gudrības mīlētājiem.”

Pamatojoties uz pieredzi, kas gūta, mācot filozofijas vēsturi Midlberijas koledžā un Vitenbergas universitātē ASV, kā arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, autors sniedz īsu, populāru ievadu Rietumu filozofijas tradīcijās no senākajiem laikiem līdz mūsdienām, īpaši parādot saikni starp Rietumu filozofiju un reliģiskajām tradīcijām. Kā atgādinājumu, ka Rietumu filozofija nebūt nav vienīgā pasaulē, autors grāmatai pievienojis pielikumu par indiešu filozofiju.

Patlaban ceļā pie lasītājiem ir trešā grāmata — par kristīgo ētiku. Turpinās pasniedzēja un mācītāja darbs. Visvaldis Klīve ir Latvijas Universitātes profesors un Sistemātiskās teoloģijas katedras vadītājs.

Viņa atdevīgais skolotāja un garīgā audzinātāja darbs ir divkārt apbrīnojams, kopš pats mācītājs pēc pārciestā insulta var pārvietoties tikai ratiņos. Un apbrīnojama ir viņa dzīvesbiedres Vijas Klīves spēja tikt ar visu galā. Viņa studējusi franču valodu un bibliotēku zinātnes un ordinēta par diakoni, tāpēc var vīram palīdzēt Vecumnieku draudzes darbā. Viņa vadīja arī tikšanos pie “Latvijas Vēstneša” redakcijas svētku eglītes:

— Visvaldis Klīve ir filozofs. Būtībā filozofs. Viņš vienmēr meklējis atbildes uz jautājumu — kādēļ notiek tā un ne tā, kādēļ mēs dzīvojam tā un ne tā, kādēļ mēs esam šeit, kādi ir mūsu uzdevumi, kāpēc ir ļaunums pasaulē? Viņu interesē modernā filozofija, un viņa specializācija ir indiešu filozofija. Indijā viņš bijis 17 reizes, strādājot izglītojošu darbu. Amerikā viņš izveidoja indiešu filozofijas kursus angļu valodā.

Visvaldis Klīve ir politiķis. Audzis politiķu ģimenē. Tēvs Ādolfs Klīve ļoti aktīvi darbojās Latvijas Zemnieku savienībā. Bija diezgan labi pazīstams arī kā Latvijas Bankas prezidents. Viņš dzīvoja kontaktā ar vecākiem un ļoti daudz ko iemācījās politiskās lietās. Uzzināja daudz ko par cilvēkiem, par personībām. Un viņš to vienmēr atcerējās, viņam bija fenomenāla atmiņa. Amerikā viņš iesaistījās Amerikas Latviešu apvienībā. Nostrādāja tajā vairāk nekā 30 gadus, beigās bija arī tās prezidents. Apvienības darbā mēs satikāmies. Arī es biju aktīvi iesaistījusies politiskajā darbībā. Ņujorkā piedalījos Baltiešu organizācijā pie Apvienotajām Nācijām. Darīju lielu darbu, daudz strādāju, tulkojot no latviešu uz angļu valodu disidentu rakstus. Mēs tos izplatījām Apvienotajās Nācijās Ņujorkā un Ženēvā. Mūs abus vienoja politiskā darbība un arī pievēršanās Trešās pasaules zemēm. Viņš interesējās par Indiju, es — par Āfriku. Kādus sešus gadus strādājis organizācijā, kas Amerikā plānoja mācību programmas āfrikāņu studentiem un jaunajiem strādniekiem.

Filozofiju Visvaldis ļoti cieši un dziļi saista ar teoloģiju. Pēc nopietnām studijām tika ordinēts 1958. gadā. Kaut gan viņa maizes darbs bijusi filozofijas profesora darbība universitātē, viņš vadījis arī dievkalpojumus.

Kad Latvijā radās iespēja atjaunot universitātē Teoloģijas fakultāti, mēs abi bijām klāt. Vīrs palīdzēja plānot, izstrādāja kursu programmas un sāka mācīt vairākus kursus. Es palīdzēju sastādīt bibliotēku. Vēlēdamies dot studentiem pēc iespējas vairāk, viņš palika Latvijā, es aizbraucu atpakaļ uz Ameriku, divus gadus bijām šķirti, līdz 1993. gadā arī es atgriezos pavisam. Nevaru teikt, ka tas būtu bijis viegli. Te ir pavisam citādi dzīves apstākļi, cilvēkiem ir citāda domāšana. Kopš vīrs ir saslimis, man vienai jādara daudzi tādi darbi, ko parasti vīrs un sieva dara kopā. Dažreiz man trūkst spēka. Bet es skaidri zinu, ka mana vieta ir šeit. Latviešu pienākums ir dzīvot Latvijā. Es saprotu tos, kas nebrauc šurp, bet es svētīju tos, kas te ir atgriezušies un te strādā.

Kā neparastākos savā dzīvē Visvaldis Klīve atcerējās Ziemassvētkus, ko viņš kopā ar sievu un dēlu un divām ALA darbiniecēm svinējuši pavisam tuvu ekvatoram — pašos Indijas dienvidos:

— Žēl, ka mūsu Valsts prezidents savas nesenās vizītes laikā Indijā neapmeklēja šo vietu, ko veidojuši latvieši. Mēs tajos Ziemassvētkos — tas bija ap 1985.gadu — apmeklējām latviešu misijas lauku, kur sastapām ļoti daudzus pilnīgi izsalkušus bērnus. Kad jautājām, ko viņi visvairāk gribētu, bērni neprasīja šokolādi vai bonbongas, bet gaļu. Viņi to nebija ilgi redzējuši. Nokārtojām ar misijas vadītāju, uzklājām svētku galdu un ēdām kopā ar kādiem 60 vai 70 bērniem. Es pajautāju kādam zēnam, kad viņš pēdējo reizi kārtīgi paēdis, un viņš teica: “Ne jau šonedēļ. Pirms kādām desmit dienām.” Šo vakaru rīkoja latviešu evanģēliski luteriskās baznīcas ārmisijas nodaļa. Pēc maltītes bija priekšnesumi. Bērni dejoja. Cilvēki priecājās. Un tas ir labi. Jo Ziemassvētki nāk ar prieka vēsti. Mēs, pieci latvieši, tās dienas vakaru pavadījām viesnīcas istabiņā. Mums bija tikai viena svecīte. Mēs to iededzām. Dziedājām Ziemassvētku dziesmas un mums bija latviski Ziemassvētki tur, pie paša ekvatora.

Arī visgrūtākajos apstākļos latvieši spēj radīt svētkus. Jāturas tikai kopā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore