Par godu Dievam un svētību tautai!

Pie “Latvijas Vēstneša” Ziemassvētku eglītes —

kopā ar Viju un Visvaldi Varnesi Klīvēm

Turpinājums no 1.lpp.

Viņa atdevīgais skolotāja un garīgā audzinātāja darbs ir divkārt apbrīnojams, kopš pats mācītājs pēc pārciestā insulta var pārvietoties tikai ratiņos. Un apbrīnojama ir viņa dzīvesbiedres Vijas Klīves spēja tikt ar visu galā. Viņa studējusi franču valodu un bibliotēku zinātnes un ordinēta par diakoni, tāpēc var vīram palīdzēt Vecumnieku draudzes darbā. Viņa vadīja arī tikšanos pie “Latvijas Vēstneša” redakcijas svētku eglītes:

— Visvaldis Klīve ir filozofs. Būtībā filozofs. Viņš vienmēr meklējis atbildes uz jautājumu — kādēļ notiek tā un ne tā, kādēļ mēs dzīvojam tā un ne tā, kādēļ mēs esam šeit, kādi ir mūsu uzdevumi, kāpēc ir ļaunums pasaulē? Viņu interesē modernā filozofija, un viņa specializācija ir indiešu filozofija. Indijā viņš bijis 17 reizes, strādājot izglītojošu darbu. Amerikā viņš izveidoja indiešu filozofijas kursus angļu valodā.

Visvaldis Klīve ir politiķis. Audzis politiķu ģimenē. Tēvs Ādolfs Klīve ļoti aktīvi darbojās Latvijas Zemnieku savienībā. Bija diezgan labi pazīstams arī kā Latvijas Bankas prezidents. Viņš dzīvoja kontaktā ar vecākiem un ļoti daudz ko iemācījās politiskās lietās. Uzzināja daudz ko par cilvēkiem, par personībām. Un viņš to vienmēr atcerējās, viņam bija fenomenāla atmiņa. Amerikā viņš iesaistījās Amerikas Latviešu apvienībā. Nostrādāja tajā vairāk nekā 30 gadus, beigās bija arī tās prezidents. Apvienības darbā mēs satikāmies. Arī es biju aktīvi iesaistījusies politiskajā darbībā. Ņujorkā piedalījos Baltiešu organizācijā pie Apvienotajām Nācijām. Darīju lielu darbu, daudz strādāju, tulkojot no latviešu uz angļu valodu disidentu rakstus. Mēs tos izplatījām Apvienotajās Nācijās Ņujorkā un Ženēvā. Mūs abus vienoja politiskā darbība un arī pievēršanās Trešās pasaules zemēm. Viņš interesējās par Indiju, es — par Āfriku. Kādus sešus gadus strādājis organizācijā, kas Amerikā plānoja mācību programmas āfrikāņu studentiem un jaunajiem strādniekiem.

Filozofiju Visvaldis ļoti cieši un dziļi saista ar teoloģiju. Pēc nopietnām studijām tika ordinēts 1958. gadā. Kaut gan viņa maizes darbs bijusi filozofijas profesora darbība universitātē, viņš vadījis arī dievkalpojumus.

Kad Latvijā radās iespēja atjaunot universitātē Teoloģijas fakultāti, mēs abi bijām klāt. Vīrs palīdzēja plānot, izstrādāja kursu programmas un sāka mācīt vairākus kursus. Es palīdzēju sastādīt bibliotēku. Vēlēdamies dot studentiem pēc iespējas vairāk, viņš palika Latvijā, es aizbraucu atpakaļ uz Ameriku, divus gadus bijām šķirti, līdz 1993. gadā arī es atgriezos pavisam. Nevaru teikt, ka tas būtu bijis viegli. Te ir pavisam citādi dzīves apstākļi, cilvēkiem ir citāda domāšana. Kopš vīrs ir saslimis, man vienai jādara daudzi tādi darbi, ko parasti vīrs un sieva dara kopā. Dažreiz man trūkst spēka. Bet es skaidri zinu, ka mana vieta ir šeit. Latviešu pienākums ir dzīvot Latvijā. Es saprotu tos, kas nebrauc šurp, bet es svētīju tos, kas te ir atgriezušies un te strādā.

Kā neparastākos savā dzīvē Visvaldis Klīve atcerējās Ziemassvētkus, ko viņš kopā ar sievu un dēlu un divām ALA darbiniecēm svinējuši pavisam tuvu ekvatoram — pašos Indijas dienvidos:

— Žēl, ka mūsu Valsts prezidents savas nesenās vizītes laikā Indijā neapmeklēja šo vietu, ko veidojuši latvieši. Mēs tajos Ziemassvētkos — tas bija ap 1985. gadu — apmeklējām latviešu misijas lauku, kur sastapām ļoti daudzus pilnīgi izsalkušus bērnus. Kad jautājām, ko viņi visvairāk gribētu, bērni neprasīja šokolādi vai bonbongas, bet gaļu. Viņi to nebija ilgi redzējuši. Nokārtojām ar misijas vadītāju, uzklājām svētku galdu un ēdām kopā ar kādiem 60 vai 70 bērniem. Es pajautāju kādam zēnam, kad viņš pēdējo reizi kārtīgi paēdis, un viņš teica: “Ne jau šonedēļ. Pirms kādām desmit dienām.” Šo vakaru rīkoja latviešu evanģēliski luteriskās baznīcas ārmisijas nodaļa. Pēc maltītes bija priekšnesumi. Bērni dejoja. Cilvēki priecājās. Un tas ir labi. Jo Ziemassvētki nāk ar prieka vēsti. Mēs, pieci latvieši, tās dienas vakaru pavadījām viesnīcas istabiņā. Mums bija tikai viena svecīte. Mēs to iededzām. Dziedājām Ziemassvētku dziesmas un mums bija latviski Ziemassvētki tur, pie paša ekvatora.

Arī visgrūtākajos apstākļos latvieši spēj radīt svētkus. Jāturas tikai kopā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”