Mēs pasaules ceļos un ceļā paši uz sevi

Ceļa motīvs vijas cauri Jāņa Anmaņa izstādei, kas kopš decembra sākuma skatāma Arhitektu namā. Tā nav izstāde parastajā nozīmē. Drīzāk — jauna tikšanās ar mākslinieku, kas mūs uzrunā krāsās, tēlos, dzejā un mūzikas skaņās. Pats viņš tai devis apzīmējumu “Gleznas. Meditācijas. Muzikāla kolāža “Saruna ar okeānu””. Savos 54 gados Jānis Anmanis uzrunājis skatītājus visās Eiropas valstīs, arī ASV, Japānā, Indijā, Krievijā un Birmā, viņam bijušas personālizstādes gan Latvijas pilsētās, gan ārvalstīs (Zviedrijā, Lietuvā). Pēdējos gados arī viņš pats apceļojis zemju zemes gan kā radošs mākslinieks, gan pedagogs. Tālu pasaulē ievērību guvuši viņa izlolotās un vadītās bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas audzēkņu darbi, kas izpelnījušies spožākās godalgas pat tādās bērnu estētiskās audzināšanas paraugvalstīs kā Japāna un Ķīna. Arī radošajā nometnē Zviedrijā mākslinieks pērn bija kopā ar saviem mazajiem akadēmiķiem. Ko viņi tur redzējuši, par ko runājuši un prātojuši, var spriest arī no Jāņa Anmaņa gleznas “Atmiņas par Zviedriju”, kur ir gan senatne ar saviem kultūrslāņiem, gan Lūcijas tēls, gan ilgu putns ar lidojumam paceltiem spārniem. No Arhitektu nama var doties arī taisnā ceļā uz Kongresu namu, kur izstādīti mākslinieka audzēkņu darbi.

Bet, kamēr esam Jāņa Anmaņa uzburtajā pasaulē, varam ļauties meditācijai. “Sarunu ar okeānu” pavada mākslinieka sacerēta un iespēlēta klavieru miniatūra ar viļņu dziesmu, kas manā iztēlē vēl vairāk akcentē ceļa motīvu. Un aizvijas ceļi tālu pasaulē — uz Skandināvijas klinšainajiem krastiem un Venēcijas gondolām, un ved mājup — uz Ungurmuižu pie Cēsīm (kur mākslinieks savu apbrīnu izteicis arī vārdos — “Ungurmuiža Latvijā ir vienīgais saglabājies 18. gadsimta barokālās koka arhitektūras piemineklis ar unikāliem sienu gleznojumiem”), uz Piebalgu, jūras krastiem un Latgali, kur vairāk kā citviet Latvijā var gadīties sastapt kādā lauku sētā vai ceļā pašu Dievu pelēkā mētelī.

Tieši pirms 25 gadiem Rīgā notika Jāņa Anmaņa pirmā personālizstāde un viņš uzrakstīja dzejoli:

Es gribu apskaut sidrabainās birzis,

Skūpstīt ezerus, upes un jūru,

Sajust, kā stārķi lido uz dzimto pusi

Un, sajutuši to, priecājas klusi.

Ak, kā gribētos putnam būt,

Ak, kā gribētos dzimtenes bērzam kļūt!

Saule kad noriet, un ezeros zvaigznes krājas,

Es zinu, tur aiz tā lauka ir manas tēva mājas.

Un tad, kad noguris no tāla ceļa nāku,

Ar pirmo ziedu dzimtā pusē atdzimt sāku.

Toreiz tie tālie ceļi bija tikai iztēles vīzija. Bet arī tagad, kad iepazīta visa plašā pasaule, mākslinieks joprojām par labāko uzskata to ceļu, kas ved uz mājām. Uz dzimtenes dievnamu un savas esības apjausmu.

Sakarā ar apmeklētāju lielo atsaucību izstāde pagarināta līdz janvāra beigām.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Jānis Anmanis. “Ceļā”. No mākslinieka personālizstades Arhitektu namā