Valsts prezidents GUNTIS ULMANIS: “Uz gadu sliekšņa vēlēsim veiksmi !”

Turpinājums no 1.lpp.

Es šo gadu vērtēju kopumā noteikti kā pozitīvu, un būtu grēks, ja es to nedarītu vēl jo vairāk tāpēc, ka ļoti intensīvs sāksies nākamais gads. Jau tūlīt gada sākumā mēs tiksimies Amerikas Savienotajās Valstīs ļoti atbildīgā, ļoti saturīgā vizītē, kuras laikā ar prezidentu Klintonu būs tikšanās, būs tikšanās ar Amerikas vadošajiem politiķiem, un viņu, ticiet man, ir ļoti daudz un dažādi. Tiks runāts būtībā jau par pilnīgi jauniem jautājumiem, tiks parakstīta harta. Tā ir vienošanās, dokuments, kas paredz mūsu savstarpējo sadarbību, bet tās nav garantijas un tie nav pakti. Šis dokuments paredz attiecību veidošanos starp Baltijas valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm, kā mēs iekļausimies Trasnsatlantiskajā sistēmā, kādu mēs redzam Baltijas valstu drošību, nākotni un drošības politiku, kā mēs darbosimies Eiropas kontekstā, ko mēs darīsim, lai palielinātos investīcijas un ekonomiskā aktivitāte Latvijā pieaugtu. Es tā šorīt pārskatīju — kādas 12 uzstāšanās Amerikas Savienotajās Valstīs piecu dienu laikā, kur mums nāksies pastāstīt par Latviju tik pārliecinoši, lai pēdējā dienā šī harta tiktu parakstīta ar tādu pārliecību, ka Amerikas Savienotās Valstis un Baltijas valstis ir ielikušas pamatīgu fundamentu Baltijas valstu drošības nākotnei.

Un tūlīt pēc dažām dienām Rīgā notiks Baltijas jūras valstu valdību vadītāju sanāksme, ja nemaldos, apmēram 10 vai 12 valstu vadītāji būs. Cerams, ka arī Vācijas un Krievijas valdību vadītāji būs. Tas būs it kā turpinājums — kā tad redz Baltijas jūras valstu un Baltijas valstu nākotnes attīstību. Faktiski šis gads, nākamais gads un laiks līdz 2000. gadam ir periods, kad tiek ielikti pamati Baltijas nākotnes drošībai. Mēs jau kādreiz esam runājuši, ka mēs atceramies gan 30. gadus, gan 1940.gadu, mēs esam analizējuši, skatījušies un pētījuši šīs kļūdas un ne tikai mūsu kļūdas, bet arī globālo politiku, kāda bija. Šobrīd mēs esam ļoti aktīvi globālajā politikā, lai Baltijas valstu drošības pamati tiktu ielikti jau uz mūžu mūžiem, kā kādreiz mēs teicām. Tāda varbūt ir šī ārpolitiskā perspektīva.

Iekšpolitiskā perspektīva nākamajā gadā. Man ļoti gribētos, lai galvenajos vilcienos nākamajā gadā beigtos privatizācijas procesi un pa lielākajiem uzņēmumiem un smagākajiem, sarežģītākajiem, es pat teiktu, dārgākajiem uzņēmumiem, lai vienreiz mēs pieliktu punktu pie, kā tautā saka, labumu dalīšanas, aizdomu turēšanas un nepārtrauktām manipulācijām, starp partijām un dažādiem blokiem, kuri kādā veidā iespaido vai nu naftas sfēru, vai gāzes sfēru, vai “Latvenergo”, vai pārējās sfēras.

Beidzoties privatizācijai, tas faktiski būs viens nopietns solis arī ceļā uz iestāšanos daudzos Eiropas procesos. Ne tikai tāpēc, ka tas būtu mums kaut kāds pašmērķis, bet tas nozīmē, ka mēs esam pabeiguši vienu lielu politiski ekonomisku procesu, kur privatizācija ir neatņemama sastāvdaļa.

— Mēs te sākumā runājām par šiem, teiksim tā, sociālajiem jautājumiem, problēmām, kas skar katru cilvēku. Atgriežoties pie tā, vispirms — vai tas bija jums pārsteigums, ka cilvēki tomēr saka, ka šis gads nav bijis labāks, vai jūs gaidījāt, ka tas tā...

— Nē, man nebija pārsteigums, jo pensija 25 lati, pensija 45 lati, es saņemu šīs vēstules, un, protams, iedzīvotāji uzdod šo retorisko jautājumu — vai tu, prezident, varētu ar šādu naudu izdzīvot? Atbilde šeit ir viennozīmīga vienmēr. Un, no vienas puses, it kā nav patīkami nepārtraukti saņemt sliktus atgādinājumus, bet, no otras puses ir skaidri jāapzinās, ka situācija pašreiz tāda ir un labāku to neviens nav spējīgs izdarīt. Un šinī sakarībā es prasīšu un uzstāšos par to, lai šī valdība tomēr turpinātu darbu līdz parlamenta vēlēšanām un sevišķu uzmanību veltītu šiem jautājumiem, kas saistās ar bezdarbu.

Mēs runājam ar arodbiedrību par pensiju jautājumiem un par algu stabilizāciju dažādās nozarēs, sevišķi, ja runājam par budžeta nozarēm. Un šis pagājušā gada sasniegums — stabils budžets, un ir šis sasniegums — 1998.gadā bezdeficīta budžets. Es gan pasvītroju, ka tas nedrīkst būt pašmērķis. Tas nedrīkst būt pašmērķis, kad mēs redzam, ka šis bezdeficīta budžets noved līdz traģiskām sekām, nedod Dievs, vairākus iedzīvotāju slāņus. Tad noteikti ir arī jāskata šis budžeta jautājums. Bet pagaidām liekas, ka šis jautājums ir iesākts pareizi, un, ja tā turpināsies, tad arī droši vien varēsim gan pensijas mazlietiņ palielināt, gan arī radīt iespējas un apstākļus, es runāju par algu palielināšanu.

— Jūs teicāt to, ka pagaidām šajā situācijā tātad labākas pensijas nevar būt, vai jūs redzat, ka nākāmā gada situācijā tās varētu būt labākas, jo, piemēram, Kuprijanovas kundze jau izteikusies, ka vajadzētu palielināt līdz pat krīzes iztikas minimumam, kas ir diezgan augstu?

— Jā, Kuprijanovas kundzei, neapšaubāmi, ir taisnība, un viņa runā lietas, kas saskan ar tām, ko domā lielākā daļa iedzīvotāju. Tikai Labklājības ministrijai ir jāredz šī pūrlāde, kurā ir šī nauda, un, ja tai šīs naudas pietiks, tad tā šo naudu dos, un, ja šīs naudas nebūs, un tas ir atkarīgs no ražošanas, tad tā šo naudu nevarēs iedot. Un tāpēc es gribētu, lai parlaments vēlreiz atgrieztos pie Pensijas likuma pārskatīšanas, kas tika pagājušajā —1997.gadā apturēts. Un lai Labklājības ministrija, attiecīgās komisijas parlamentā atrod kopīgu valodu un tomēr meklē ceļu, kā pensionāriem nodrošināt iztikas minimumu. Tas ir mūsu uzdevums, un mēs no tā nevaram atkāpties.Mēs nevaram iedot, tas ir cits jautājums, bet mēs nedrīkstam to noliegt un pateikt, ka tas nav vajadzīgs vai mēs to nedarīsim.

Ja mēs runājam arī par citām lietām, acīmredzot arī citām sociālām lietām — vai vēl kaut kas, par ko jūs tagad atskatoties varētu teikt, ka, nu, jūs bijāt domājis, ka citādi varētu būt šajā gadā, bet nebija tā.

— Es domāju, ka pozitīvāk ir aizgājusi zemkopība un lauksaimniecība, mums bija prognozes varbūt drusciņ bēdīgākas, bet, pateicoties zemnieku aktivitātei un Zemkopības ministrijas neatlaidībai, jau 1997.gada otrā gada pusē tika pildīti vesela virkne solījumu, kas bija agrāk zemniekiem doti, un es domāju, ka nākamajā gadā zemniekiem nebūtu iemesls ņemt rokā dakšas, lai dotos uz Rīgu.

Tur ir cits iemesls, kāpēc viņiem jāstrādā ar dakšām, un es ceru, ka Zemkopības ministrija ir uzsākusi ļoti aktīvu savu pozīciju nostiprināšanu, gan runājot par dotācijām, subsīdijām, gan par palīdzību atsevišķiem zemniekiem un palīdzību arī kvalitatīvas produkcijas ražošanā. Ja viņi šo kursu noturēs, zemnieks noteikti jutīs 1998.gadā pozitīvākus rezultātus.

— Ja runājam par otru kategoriju, kas arī ļoti satraucās par šī gada budžetu — tās bija tieši pašvaldības. Zināmā mērā, var teikt, pat konflikts izveidojās.

— Jā, konflikts. Mans iespaids paliek spēkā — pašvaldību budžets ir nepietiekams, un valdība, Finansu ministrija ir apņēmusies tomēr gada laikā atgriezties pie šī pašvaldību budžeta, un es ceru, ka to koriģēs.

Bet šobrīd mēs nevaram samierināties ar domu, ka viss ir kārtībā, gan jau pašvaldības nomierināsies, problēma sāksies tad, ja pagastos un atsevišķās pilsētiņās, rajonu pilsētiņās vai pat novados nepietiekami būs līdzekļi skolu vajadzībām, slimnīcu vajadzībām, citām sociālām problēmām. Un tad būs par vēlu teikt, ka pašvaldības nepietiekami aktīvi risināja... Pašvaldības bija pietiekami aktīvas, taču, manuprāt, viņiem mazlietiņ ir par maz līdzekļu šogad iedalīts.

— Skatoties nedaudz uz ārpolitiku, nedaudz uz NATO — vai tā bija veiksme vai neveiksme pagājušajā gadā?

— NATO ir process, par veiksmi vai neveiksmi mēs varēsim runāt 1999. gadā vai 2000.gadā. Es šodien saņēmu vēl dokumentus, kas apliecina: ja mēs spēsim izlīdzināt savu situāciju starp Igauniju un Lietuvu un atrast budžetā līdzekļus nākamajam gadam, kas vismaz būtu tai līmenī kā mūsu kaimiņvalstīs, tad NATO struktūras un NATO valstis ir gatavas nopietni domāt par drošības politiku attiecībā uz Baltijas valstīm. Ja mēs to nespēsim, tad mēs varam kļūt par problēmu gan paši sev, gan arī abām savām kaimiņvalstīm, par to mēs esam ļoti daudz runājuši, un šeit valdības lēmums ir viennozīmīgs: šie līdzekļi ir jāatrod.

— Visa problēma ir Aizsardzības ministrijā.

— Ne ministrijā, visa problēma ir līdzekļos un pareizā, efektīvā līdzekļu izmantošanā. Es nedomāju, ka vajadzētu novelt šo jautājumu uz kādu atsevišķu ministriju.

— Un Eiropas Savienība?

— Eiropas Savienība ir panākums, protams, ja 1995.gada rezultāti, pēc kuriem Eiropas Savienība arī lielākoties izdarīja savu vērtējumu savā laikā, un 1996.gada sākums būtu bijis veiksmīgāks, tad mēs retoriski, vai sarunu līmenī būtu vēl labāki. Šobrīd tiek dota iespēja Eiropas kandidātvalstīm sevi apliecināt nākamajos divos, trijos, piecos gados. Kā mēs sevi apliecināsim, par to arī runāsim.

— Kā jums šķiet — kādas ir bijušas pagājušā gadā attiecības ar Krieviju, cik tās gājušas pozitīvā vai negatīvā virzienā, un kā jūs to prognozējat tālāk?

— Es tās sauktu šogad par stabili nemainīgām, nav nekas palicis sliktāks, un nav nekas arī sevišķi labāks. Es negribētu būt pārāk liels optimists, bet ir visi priekšnoteikumi, lai 1998.gadā attiecības ar Krieviju, es pat teiktu, reāli uzlabotos. Ir sakārtoti dokumenti par robežjautājumu, ir Krievijas vēlme runāt ar Baltijas valstīm par dažādiem variantiem, kā sadarboties savā starpā. Un mums šeit ir jābūt gan pietiekami tolerantiem, gan pietiekami gudriem, gan pietiekami, kā saka, ar mugurkaulu, jo mēs esam smagi pārdzīvojuši šinī gadsimtā, un tik viegli mēs nevaram... To arī daudzi Krievijas politiķi saprot gan psiholoģiski, gan arī pēc būtības, bet ir apsveicama Krievijas vēlme veidot attiecības. Un šeit ir viena liela barjera: nav līdz galam izskaidrotas un izvērtētas vēsturiskās nepatiesības, un, ja psiholoģiski to neizdarīs Krievijas puse un ja mēs reiz nepieliksim punktu gan par okupāciju, gan par to, kādā stāvoklī atradās pēc 1940.gada Latvija, gan par to, cik smagi Latvija ir cietusi šinī gadsimtā no komunistiskās ideoloģijas, no padomju varas... Mēs nealkstam atriebības, nav runa par kaut kādām fantastiskām kompensācijām, kuras nav reālas, bet mēs gribam šo patieso vēsturisko novērtējumu, un mēs esam gatavi uz tādas bāzes veidot ar Krieviju normālas, labas kaimiņattiecības.

— Viņi no Latvijas puses gaida mūsu mīkstākus naturalizācijas noteikumus, vai zināmā mērā šeit jūsu intereses varētu saskanēt?

— Nepareizi vārdi, ja es drīkstu tā teikt, ir — “mīkstākus naturalizācijas noteikumus”. Ir jābūt naturalizācijas noteikumiem, lai cilvēki būtu ieinteresēti ņemt un iet Latvijas pilsonībā un naturalizēties. Bet nekādā gadījumā paši pamatnoteikumi nevar tikt diktāta veidā mainīti stingrāki vai vājāki. Ir runa par papildu noteikumiem — kā ar bērniem, kā ar vecākiem cilvēkiem, kā ar dažādu profesiju aizliegumiem, tas jau nav jautājums par naturalizāciju. Valodas prasības ir, un jautājumi, kas saistās ar lojalitāti, arī ir un paliek. Ir jautājums tikai, vai “logi”, kuri daudziem varbūt lojāliem, potenciāliem pilsoņiem šobrīd ir ciet aiztaisīti, varētu būt atvērti. Un šeit mums vajadzētu būt mazlietiņ arī drosmīgākiem, ne tikai visu uztvert ar bailēm un domāt, ka tikai naidnieki nāk pie mums naturalizēties. Mēs negribam bieži vien saprast, ka, ja cilvēks ir nolēmis būt lojāls un uzticīgs, un kalpot Latvijas valstij un tautai, tad mums viņam arī jārāda pretimnākšana un arī jāuzticas. Ir arī tādi bīstami simptomi, pieņemsim, ka vieni no lielākajiem Latvijas, es teiktu, ienaidniekiem, vieni no tiem, kas nevēl Latvijai labu, sāk aicināt visus nelatviešus mācīties intensīvi latviešu valodu, jo tad viņi, lūk, daudz labāk varēs slēpt savus patiesos nodomus. Arī par to mums ir jādomā un jārunā. Mums ir jābūt sabiedrībā iekšā, mums ir jāuzticas cilvēkiem, kuri to ir pelnījuši. Un ar tiem, par kuriem mēs šaubāmies, mums atkal ir jārunā cita valoda, es nedomāju, ka naturalizāciju mums vajadzētu iztaisīt par kampaņu, tāpat Pilsonības likumu, bet mums tā ir jāuztaisa par patiesu, godīgu, abpusēju uzticēšanās sarunu, kurā pilsoniskā sabiedrība nākamajos divos trijos gados varētu izveidoties jau par valsts noteicošo faktoru.

— Vēl pāris jautājumu. Es pieļauju varbūtību, ka tieši viens no jautājumiem — šī naturalizācija — varētu būt tas, kas nākamajā gadā visu laiku virmos gaisā.

— Es par to runāšu noteikti, es runāšu arī detaļās, es runāšu par to arī konkrēti, par noteiktiem jautājumiem. Un es aicināšu to darīt arī mūsu partijas un politiskos spēkus, jo naturalizācija skar visus un katru. Un šos galīgos lēmumus mēs varēsim pieņemt tikai tad, ja lielākā sabiedrības daļa būs pamatīgi pārdomājusi un pratusi pieņemt šos pareizos lēmumus. Tas nav jautājums, kuru var pieņemt vai nu premjers, vai nu prezidents, vai pat parlaments viens pats.

— Jūsuprāt, tuvojošās vēlēšanas to var ietekmēt vai to var bremzēt?

— Bremzēt. Vēlēšanas vienmēr ir savdabīga situācija, par to mums varbūt šodien neiznāks laika runāt, bet vēlēšanas diktē savus noteikumus. Lai gan vēlēšanas var pēc tam ļoti intensīvi nest labus augļus, ievēlot gudru, progresīvu, intensīvu parlamentu ar nostājām, no kurām daudzas varbūt jau ir iestrādātas programmās pirms vēlēšanām.

— Ja mēs atskatāmies uz šo aizgājušo gadu, kā jūs vērtējat vispār parlamenta darbu šajā gadā?

— Ziniet, parlaments strādāja visu savu kalendāro gadu godīgi, es nezinu nevienu gadījumu, atskaitot tās reizes, kad viņi apzināti balsoja, kā mēs sakām, ar kājām vai nebija viņiem sastāvs. Un man nav iemesla domāt vai pārmest parlamentam — un tās arī nav manas tiesības — ka viņi būtu ļaunprātīgi izmantojuši vai nebūtu darījuši to, kas viņiem pēc likuma pienākas. Likumu skaits, ko viņi ir pieņēmuši, ir milzīgi liels. Es domāju, ka reti kurā valstī ir tik daudz. Jā, atsevišķi parlamentārieši, kā viņi uzvedas, kā viņi runā un kā viņi diskutē... bet tā ir viņu personīgā lieta, un tas ir viņu personības apliecinājums. Un par to katrs iedzīvotājs var spriest, klausoties katrā parlamentārietī.

— Un valdības darbs, pareizāk — valdību...

— Valdības trīsreiz laikam mainījās, man reizēm nav saprotams, ka daži komentētāji, žurnālisti kā galveno notikumu 1997.gadā atzīmē valdības maiņu. Nu žēl. Tā bija piespiedu rīcība, un tas nav notikums, bet tikai rezultāts kāda notikuma gaitai. Un es ceru, ka nākamā gadā notiks viena konstitūcijā jeb Satversmē paredzēta valdības maiņa un šīs trīs partijas, kurām ir ļoti daudz konstruktīvu domu, katrai atsevišķi un visām arī kopā, spēs šo gadu turpināt tā, kā to ir iesākušas.

— Jebkurā gadījumā es saprotu tā: raugoties uz nākamo gadu, jums ir gandrīz visas pozitīvās izjūtas?

— Bet pasakiet cilvēkam, kurš pavada Ziemassvētkus un sagaida Jaungadu, ja viņš sagaida ar negatīvām izjūtām...

— Daudzi tomēr sagaida...

— Sakiet, ko tas dod mums visiem kopā? Un, otrkārt. Jā, man ir jautājumi, un vakar, aizvakar, es, sēdot mājās, pierakstīju tos savā burtnīcā nākamajam gadam. Un jums es varu atzīties, ka tā daļa ar problēmām un varbūt negācijām, tā daļa burtnīcai bija daudz biezāka nekā tā, kura izskatās varbūt spožāka. Bet es gribētu šodien un tieši Jaungada priekšvakarā visiem iedzīvotājiem vēlēt patiesi pozitīvas emocijas. Un atliksim uz mirkli to, kas varbūt būs jārisina smagāk un grūtāk, kur mums jau ir zināms, ka tas viegli nenāksies. Un brīnumi nenotiek šai lielajā pasaulē, atskaitot tikai Ziemassvētku nakti, tas attiecas gan uz algām, gan uz pensijām, gan uz daudziem citiem jautājumiem.

Bet būsim apņēmības pilni un vēlēsim viens otram veiksmi, veiksmi mazās un veiksmi lielās lietās. Un, ja arī ir smaids un labvēlīga noskaņa, mēģinājums izprast tavas labās emocijas, tavu labo gribu, manuprāt, tas jau ir pamats labam noskaņojumam un arī labiem rezultātiem. Es ļoti ceru, ka nākamajā gadā daudziem iedzīvotājiem būs mainījies viedoklis divos virzienos: vispirms — ļoti maza daļa vēlēsies, lai atgrieztos atkal situācijā pirms 1990.gada, vai 1986.gadā, kā jautājumā uzdots. Un otrs — es gribētu, kaut lielākā daļa iedzīvotāju par 1998.gadu varētu teikt: man šogad bija jau mazlietiņ vieglāk un labāk. Un, ja tas tā notiksies, tad arī manam optimismam būs bijis zināms pamats un mēs ar gandarījumu varēsim sagaidīt gan Latvijas 80. gadadienu, gan 2000.gadu un citus lielus svētkus, kas ir gaidāmi gan latviešu tautai, gan visai pasaulei.

Valsts prezidents —

Latvijas radio žurnālistam

Aidim Tomsonam

Čīles Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā

Hosē Gonji ( Jose Goņi ), — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums

no 1.lpp.

Latvija savos neatkarības ieguvumos

Otrs aspekts — tas, ka mēs kopš 1990. gada esam veidojuši divpusējas sadarbības līgumus ar daudzām valstīm. Tagad mums jau ir brīvās tirdzniecības līgumi ar Kanādu, Meksiku, Kolumbiju, Venecuēlu, Ekvadoru, arī Argentīnu, Brazīliju, Paragvaju un Urugvaju. Mums ir arī ekonomiskās sadarbības līgums ar Bolīviju un Peru. Pašlaik notiek sarunas ar Panamu par brīvās tirdzniecības līguma slēgšanu. Kopš 1996. gada mums ir arī divpusējs līgums ar Eropas Savienību. Tā sūtība — sagatavot nākotnes asociāciju starp Čīli un Eiropas Savienību. Pavisam nesen Santjago notika sarunas par šo perspektīvu. Sagatavošanas periods beigsies 1998. gada aprīlī, un tad mēs sāksim sarunas par asociācijas līguma parakstīšanu ar Eiropas Savienību.

Par politisko situāciju — Čīlē jau 90. gadu sākumā tika atjaunota demokrātija. 1987. gada oktobra plebiscītā mūsu tautai bija dota iespēja balsot par vai pret Pinočeta režīmu. Un demokrātijas spēki šajā plebiscītā uzvarēja. 1989. gada decembrī Čīlē pēc ilgāka laika atkal notika demokrātiskas vēlēšanas, tajās uzvarēja demokrātijas spēki. Mēs ievēlējām prezidentu Patricio Elvinu. Viņš bija prezidents līdz 1994. gada martam, kad jaunās prezidenta vēlēšanās atkal uzvarēja tā pati demokrātisko spēku koalīcija. Tagad Čīles prezidents ir Eduardo Frejs, viņa prezidenta pilnvaru laiks būs līdz 2000. gadam. Nākamās prezidenta vēlēšanas Čīlē būs 1999. gadā. Valdību veidojošā politiskā koalīcija ir centrāli kreisa, to veido sociāldemokrāti ar kristīgajiem demokrātiem. Visas pašreizējās analīzes rāda, ka šī politiskā koalīcija arī turpmāk būs vairākumā. Respektīvi, mūsu valstī paredzama stabila iekšpolitiskā situācija. Tagad mēs atjaunojam senās Čīles demokrātijas tradīcijas.

— Jūs esat profesionāls ekonomists. No šī viedokļa raugoties — kāda, jūsuprāt, ir ekonomikas loma mūsdienu politikā un starptautiskajās attiecībās?

— Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Es domāju, ka šodienas diplomātija ļoti atšķiras no diplomātijas, kāda tā bija pirms piecdesmit vai pat vēl pirms divdesmit gadiem. Šodien diplomātija ir vairāk ekonomiska nekā politiska. Šis globalizācijas process, kas pašlaik intensīvi norit, ir kardināli mainījis pasaules situāciju. Mēs savām acīm redzējām, kā sagruva komunistiskā pasaule.

— Vai jūs varētu raksturot Latviju? Īpaši salīdzinot ar 1991. gadu, kad jūs Latvijā bijāt ieradies pirmoreiz — tas bija tūlīt pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas.

— Es gan neņemos analizēt Latvijas situāciju detaļās. Bet varu teikt vienu: pāreja no komunistiskās centrālās plānošanas uz daudznozaru tirgus ekonomiku ir ļoti smags un sarežģīts uzdevums. Ne vien politisks, bet galvenokārt ekonomisks uzdevums. Taču tas ir arī psiholoģisks un kultūras uzdevums. Jo jums taču ir jāpieskaņo sabiedrības domāšana jaunajai situācijai, lai vedinātu cilvēkus iesaistīties jaunajā tirgus ekonomikā. Ikvienam, pirms viņš izšķiras par kādu investīciju, ir jāgūst pārliecība par šī soļa lietderīgumu. Tā ir arī valsts iekšējā dzīvē. Jums taču ilgus, ilgus gadus bija uzspiesta plānveidīgā ekonomika, kas iemidzināja cilvēku iniciatīvu. Tagad ir jāatbrīvojas no šīs inerces, un tas ir ārkārtīgi grūti. Tā nav tikai Latvijā, tā ir visās postkomunistiskajās valstīs. Jaunā, modernā pasaule tagad attīstās ļoti neparastā kombinācijā — kad orientāciju uz tirgus ekonomiku īsteno, es teiktu, sociāli orientētas valdības.

Es paredzu, ka nākamajā gadsimtā valdībām pirmais uzdevums būs noturēt makroekonomikas sabalansētību, citiem vārdiem, saglabāt jūsu naudas vērtību, uzturēt zemu inflācijas līmeni. Lai eventuālie ārvalstu partneri būtu pārliecināti par attiecīgās valsts ekonomisko stabilitāti. Es arī paredzu, ka valstu un valdību galvenais uzdevums būs īstenot tā saukto sociālo evolūciju. Pēc manas pārliecības, balstoties uz mūsu valsts pieredzi, ja valsts ļauj vienīgi tirgum atrisināt visas problēmas, tad šajā valstī izveidojas ļoti sarežģīta sociālā situācija. Tāpēc, ka tirgus nevar ņemt vērā daudzus aspektus. Valdībām ir jāuzņemas pienākums veikt nepieciešamās korekcijas, taču nevis formāli, kā tas bija nesen Padomju savienībā, kad valdība centās kontrolēt visu un visus. Bet es redzu, ka valdības atradīs iespēju nodrošināt sociāli neaizsargātajiem iedzīvotāju slāņiem vienlīdzīgas iespējas ar pārējiem. Tas tad arī būs varbūt vissvarīgākais valdību uzdevums nākamajā gadsimtā.

— Vai Latvijai varētu noderēt Čīles pieredze?

— Arī tas ir ļoti būtisks jautājums. Es uzskatu, ka mācīties no citu valstu pieredzes ir ļoti svarīgi. Taču nevar automātiski pilnībā pārņemt citas valsts pieredzi. No tās jāmācās, analizējot gan pozitīvo, gan arī kļūdas, lai katra valsts izstrādātu pati savu specifisko modeli. Sintēze starp nacionālo savdabību un citu valstu pieredzi varētu dot vislabākos rezultātus.

— Kādi ir jūsu iespaidi Rīgā tagad, pēc sešiem gadiem?

— Es, protams, neņemos spriest par visiem Latvijā notikušajiem procesiem, taču ir redzams, ka Latvija guvusi ievērojamu progresu un ir uz pareizā ceļa. Ar to es vispirms domāju jūsu valsts atvērtību pret pārējām Eiropas valstīm un pasauli. Tas jums ļaus iegūt modernu tehnoloģiju, lai aizvien efektīvāk izmantotu savus nacionālos resursus. Tādējādi palielināsies Latvijas ražojumu spēja konkurēt pasaules tirgū. Tas viss aizvien uzlabos arī jūsu politisko situāciju. Tas ir ļoti komplekss process. Taču tā vienkārši pastaigājoties pa Rīgu, esmu guvis ļoti pozitīvus iespaidus. Ielas tagad ir daudz tīrākas. Es redzu, ka Rīgā ir veikts un joprojām notiek grandiozs restaurācijas process. Daudzas vēsturiskās celtnes ir atguvušas savu kādreizējo skaistumu un izskatās lieliski. Vismaz Vecrīga, ko esmu redzējis vairāk. Protams, pagātnes mantojums jums vēl sagādās daudz grūtību. Un jums turpmākajos darba gados būs vēl daudz darāmā.

— Kā jūs no vēstnieka un diplomāta viedokļa raugāties uz Latvijas un Čīles ekonomiskās sadarbības perspektīvām?

— Es domāju, mēs esam īpašā situācijā. Attiecības starp Čīli un Latviju ir savā ziņā unikālas. Būtībā taču mums ilgus gadus nebija vispār nekādu attiecību — tās tika nodibinātas tikai pirms sešiem gadiem. Es biju pirmais Čīles diplomāts, kas ieradās Rīgā, lai nodibinātu diplomātiskās attiecības starp mūsu valstīm. Latvijā tobrīd zināšanas par Čīli dažādos līmeņos bija ļoti ierobežotas. Tagad daudzi jo daudzi Latvijā tomēr visai labi orientējas Čīles situācijā, un šī informētība, arī ar jūsu laikraksta starpniecību, aizvien uzlabojas. Tas ir ļoti labs pamats ekonomisko, politisko un kultūras attiecību attīstīšanai nākotnē. Kā zināms, Latvijā jau sekmīgi strādā Čīles kompānijas “Corpora” uzņēmums, kas ražo augļu sulas. Mūsu valstī tā ir ļoti nozīmīga kompānija, un tās uzņēmuma atvēršana Latvijā arī ir visnotaļ simboliska. Šai sabiedrībai ir ļoti plašas investīcijas ārvalstīs, arī Ķīnā un Krievijā, un tās ierašanās Latvijā ir labs ekonomiskais barometrs. Es ceru, ka šīs kompānijas atrašanās Latvijā būs labs paraugs arī citām Čīles lielajām firmām iekārtot pie jums savus uzņēmumus. Pirms ierašanās Latvijā man bija tikšanās Čīlē ar lielākajiem mūsu valsts uzņēmumiem, arī ar “Corpora” vadību, un viņi ļoti pozitīvi raksturoja savu pieredzi Latvijā. Domāju, ka mūsu ekonomiskajai sadarbībai ir labs sākums un laba bāze un tā strauji paplašināsies un padziļināsies.

Mūsu tirdzniecības attiecības vēl nav īpaši izvērstas. Mums ir jāatrod veids, kā Latvijas biznesmeņiem labāk iepazīt Čīles tirgus iespējas. Es zinu, ka Latvijā ir daudz ražojumu, ko jūs varētu eksportēt uz Čīli. Taču labāk jāiepazīst otras valsts iespējas. Jums ir jāiepazīstas ar Čīles un arī pārējo Latīņamerikas valstu tirgu. Ja jūsu precēm būs zemas cenas, tad, iespējams, daudzas no precēm pat spēs izkonkurēt tagad jau mūsu tirgū esošās firmas. Latviešiem būtu arī labas iespējas dibināt Čīlē kopuzņēmumus — un otrādi. Daudzas Čīles kompānijas jau veido kopuzņēmumus ārzemēs. To noteikti varētu darīt arī Latvijā. Jūsu valstij ir īpašs ģeopolitiskais un ekonomiskais stāvoklis — unikāls starp visām valstīm bijušās PSRS teritorijā. Jūsu tautai jau ir laba vēsturiskā ārzemju tirgu pieredze, arī lieliskas tranzīta iespējas. Tas viss rada labus priekšnoteikumus, lai radītu Latvijas un Čīles kopuzņēmumus.

— Es zinu, ka Santjago mērs ielūdzis Rīgas municipalitātes delegāciju jaunā gada sākumā apmeklēt Čīli.

— Jā, tas ir pirmais solis, kas var pavērt ceļu plašai sadarbībai. Svarīgi ir arī tas, ka pirmoreiz mūsu vēsturē Latvijas pārstāvis, kāds Ārlietu ministrijas darbinieks, studēs Čīlē.

— Lūdzu, pastāstiet par savu līdzšinējo pieredzi pirms vēstnieka misijas sākuma!

— Es jau agrāk strādāju mūsu vēstniecībā Stokholmā, manā kompetencē bija ekonomikas jautājumi. Tad es atgriezos Čīlē, divus gadus vadīju Čīles Nacionālo dabas aizsardzības komiteju. Pēc tam atgriezos Čīles Ārlietu ministrijas ekonomikas nodaļā. Es arī vadīju Čīles delegāciju sarunās ar Eiropas Savienību. Pēc tam tiku norīkots par Čīles vēstnieku Zviedrijā un Latvijā. Mana rezidence, kā zināt, ir Stokholmā. Manā darbā ekonomikas jautājumi bijuši un arī tagad ir ļoti cieši saistīti ar diplomātiju. Daudz esmu piedalījies dažādu līmeņu starptautiskās sarunās, taču parasti to uzmanības centrā bijuši ekonomikas jautājumi.

— Mūsu lasītājiem būs interesanti ko uzzināt arī par jūsu ģimeni.

— Man ir meita, kas dzīvo kopā ar mums Stokholmā.

—Vai ģimenei nav grūti pieskaņoties diplomāta dzīves savdabībai, bieži mainot valstis un galvaspilsētas?

—Tas būtu sarežģīti, ja diplomāts katrā vietā strādātu īsu laiku. Tāpēc es esmu noskaņojies vairāku gadu produktīvam darbam Stokholmā. Taču iespējami bieži ieradīšos arī Rīgā.

— Pārstāvot Čīli gan Latvijā, gan Zviedrijā, jūs, protams, esat ļoti aizņemts. Un tomēr ir arī brīvais laiks. Kam veltāt brīvās stundas?

— Man ļoti patīk futbols. Arī spēlēt. Taču tam gan nav vairs laika. Aprobežojos ar futbola spēļu skatīšanos. Taču es spēlēju badmintonu, tas prasa mazāk laika. Man patīk arī vingrot, ļoti patīk mūzika, īpaši klasiskā un tautas mūzika. Un vēl es dievinu literatūru. Jūs jau zināt, ka mums, čīliešiem, ir slaveni rakstnieki un pat divi Nobela prēmijas laureāti: Gabriēla Mistrāle, kura ieguva Nobela prēmiju 1945. gadā, un Pablo Neruda, kuram šo prēmiju piešķīra 1971. gadā. Mēs, čīlieši, ar to ļoti lepojamies.

— Atļaujiet jums un jūsu tautai novēlēt laimīgu jauno gadu!

— Paldies! Atļaujiet arī man novēlēt čaklajai un sirsnīgajai latviešu tautai laimīgu jauno gadu! Lai 1998. gads vēl pamatīgāk nostiprina un padziļina jūsu neatkarības ieguvumus!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors