Pasaulē un Latvijā. Ar izglītības, zinātnes un kultūras misiju

Dace Neiburga, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre, — "Latvijas Vēstnesim"

UNESCO dalībvalstis savā pēdējā konferencē vienbalsīgi atbalstījušas Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības projektu un mākslinieka Ojāra Feldberga izveidotais Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs saņēmis UNESCO un Grieķijas valdības Melinas Merkuri balvu par kultūrainavas saglabāšanu. Par to mēs, dabiski, varam tikai lepoties. Bet tālāk?

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija jeb UNESCO radās laikā, kad visas pasaules sabiedrība smagi pārdzīvoja Otrā pasaules kara un atombumbas radīto šoku un sekas, laikā, kad zinātne visspilgtāk apliecināja sevi kā iznīcinošu spēku.

1945.gada 1.–16.novembrī pēc Lielbritānijas un Francijas iniciatīvas Londonā sanāca kopā 44 valstu pārstāvji, lai apspriestu kultūras un izglītības attīstības jautājumus pēckara pasaulē, un nolēma dibināt UNESCO. 1946.gada 4.novembrī tika ratificēta organizācijas konstitūcija. UNESCO dzima kā specializēta Apvienoto Nāciju aģentūra, kuras galvenais mērķis ir caur izglītību, zinātni, kultūru un komunikācijām dot ieguldījumu miera un drošības uzturēšanā un veicināt sadarbību starp cilvēkiem un nācijām.

Visu organizācijas darbību caurvij trīs misijas:

1. Starptautiskā intelektuālā sadarbība: UNESCO turpina Starptautiskā intelektuālās sadarbības institūta darbību, kas 1924.gadā tika uzsākta Tautu savienības sistēmā.

2. Sadarbība attīstībai: mobilizē visus organizācijas resursus un enerģiju, lai veicinātu jauno demokrātiju un no koloniālās atkarības atbrīvojušos valstu attīstību.

3. Ētiskā darbība: taisnīguma, likumības, cilvēktiesību un pamatbrīvību aizstāvēšana bez jelkādas rasu, dzimuma, valodas vai reliģiskās diskriminācijas.

Dace Neiburga, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre, — "Latvijas Vēstnesim"

Pašlaik UNESCO apvieno 188 dalībvalstis.

UNESCO sekretariāts Parīzē,
UNESCO institūti un reģionālie centri regulāri organizē pasaules un reģionāla mēroga konferences, piedāvā mācību seminārus un kursus izglītības darbiniekiem, zinātniekiem, kultūras darbiniekiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un politiķiem, realizē pilotprojektus jaunu inovatīvu formu un metožu atklāšanai un ieviešanai visās organizācijas darbības sfērās. UNESCO publikācijas, kā, piemēram, pazīstamā franču politiķa un sabiedriskā darbinieka Žaka Delora vadītās izglītības komisijas ziņojums" Izglītība divdesmit pirmajam gadsimtam", ir kā ideju ģeneratori un pieredzes avots nacionālo kultūras, izglītības un zinātnes politiku veidotājiem un īstenotājiem. Savukārt UNESCO konvencijas un deklarācijas ir nozīmīgi tiesību avoti visas pasaules valstu likumdošanas veidošanā. Tā, piemēram, kopš Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, Latvijas sabiedrībai ir jāuzņemas nopietna atbildība un saistības, ko paredz Konvencija pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzībai.

UNESCO misijas īstenošanai katrā dalībvalstī tiek veidota nacionālā komisija. Tās sastāvu veido valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas ieinteresēti sadarboties ar UNESCO. Latvijas Republika par Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dalībvalsti kļuva 1991.gada 14.oktobrī. Drīz pēc tam — 1992. gada 12.maijā — LR AP apstiprināja UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas satversmi, nosakot, ka LNK ir neatkarīga Latvijas Republikas institūcija ar konsultatīvām funkcijām valdībai. Nacionālā komisija sniedz LR Saeimai un Ministru kabinetam ieteikumus jautājumos, kas saistīti ar UNESCO darbību, sekmē Latvijas iedzīvotāju līdzdalību UNESCO programmās un pasākumos, palīdz attīstīt un stiprināt attiecības ar citām valstīm, realizējot kopīgus projektus un nodrošinot Latvijas pārstāvju līdzdalību starptautiskajos pasākumos, konferencēs, semināros, izpētes projektos u.tml. Latvijas Nacionālās komisijas sastāvu šobrīd veido 15 pārstāvji no ministrijām, Latvijas Universitātes, Nacionālās bibliotēkas, sabiedriskajām organizācijām. Latvijas Republikas pastāvīgās delegācijas vadītāja pienākumus UNESCO centrālajā mītnē Parīzē ar 2000.gadu pārņem Latvijas vēstniece Francijā Sandra Kalniete.

Nacionālās komisijas darbu vada tās prezidente — LR kultūras ministre Karina Pētersone.

Komisijas darbu ikdienā koordinē un Sekretariāta darbību plāno, vada un izvērtē komisijas ģenerālsekretārs.

Nozīmīgākie pasākumi un projekti pēdējo trīs gadu laikā:

— Rīgas vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā. 1997.

— Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts iekļauts UNESCO biosfēras rezervātu sistēmā. 1997.

— Projekti jauniešiem "Jaunatne pret AIDS", "Dārgakmeņi uz bruģa", "Iecietība sabiedrībā". 1997.

— Latvijas profesionālās mākslas izstāde Parīzē. 1998.

— UNESCO ģenerāldirektora Federiko Majora vizīte Latvijā. 1998.

— Starptautiskā biomedicīnas un biotehnoloģijas centra izveide Rīgā. 1998.

— Konference "Izglītība 21.gadsimtā: līdzdalība pilsoniskas sabiedrības veidošanā." 1998.

— Starptautiskais jaunatnes projekts kultūras mantojuma aizsardzībai "CARAWAN". 1998.

— Starptautiskie meiteņu — līderu apmācības kursi. 1999.

— Baltijas jūras reģiona zinātnieku, izglītotāju un jauniešu konference "Starpkultūru izglītība sabiedrības integrācijai". 1999.

— Rīgas 800 gadu jubilejas iekļaušana UNESCO svinamo dienu sarakstā. 1999.

— Vienprātīga atbalsta izteikšana Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektam UNESCO Ģenerālās konferences 30.sesijā. 1999.

— Parakstu vākšanas kampaņas uzsākšana Latvijā MANIFESTA 2000 atbalstam, sagaidot 2000. — Starptautisko Miera kultūras gadu. 1999.

— UNESCO un Grieķijas valdības Melinas Merkuri balvas pasniegšana Ojāra Feldberga veidotajam Pedvāles brīvdabas mākslas muzejam.

No 1999.gada 26.oktobra līdz 17.novembrim Latvijas delegācija piedalījās UNESCO Ģenerālkonferences 30.sesijā. Ģenerālkonference, kas ir UNESCO augstākā lēmējinstitūcija, pulcē kopā visu organizācijas dalībvalstu pārstāvjus, lai izstrādātu un apstiprinātu UNESCO vispārējo politiku un ievēlētu pārstāvjus organizācijas izpildpadomē un vairākās starpvaldību komisijās un padomēs. Konference apstiprināja arī četras galvenās UNESCO programmas nākamajiem diviem gadiem:

1. Mūžizglītība visiem;

2. Zinātne attīstības nodrošināšanai;

3. Kultūras attīstība: mantojums un radošā darbība;

4. Pretim komunikācijas un informācijas sabiedrībai.

Šajā konferecē īpaša loma tika pievērsta arī jauniešiem un bērniem. Ģenerālkonferences atklāšanā dalībvalstis tika iepazīstinātas ar Jaunatnes manifestu 21.gadsimtam, kuru nedēļu pirms kārtējās UNESCO sesijas Francijā Versaļas pilī izstrādāja un franču Nacionālajā Asamblejā apstiprināja visas pasaules bērni, kas pulcējās savā pirmajā pasaules bērnu parlamentā.

Šī Ģenerālkonferences sesija bija nozīmīga arī ar to, ka tajā tika ievēlēts jaunais organizācijas ģenerāldirektors. Ar samērā lielu vienprātību UNESCO dalībvalstis par jauno organizācijas vadītāju apstiprināja Japānas izvirzīto kandidātu — diplomātu Koširo Macuru. Jaunā ģenerāldirektora stāšanās amatā zināmā mērā iezīmē jauno posmu organizācijas attīstībā, jo Macura jau priekšvēlēšanu runās skaidri pauda savu noteikto rīcības plānu, kas paredz UNESCO darbības pilnveidošanu un, ja nepieciešams, arī mainīšanu un reorganizēšanu. Tas lielākā mērā skars galvenās mītnes administratīvo personālu. Iespējams, var mainīties arī UNESCO darbības prioritātes, jo jaunais direktors par nozīmīgāko organizācijas jomu uzskata komunikācijas un informācijas programmas.

Tomēr, lai arī kā mainītos UNESCO prioritātes un administratīvā struktūra, organizācija savā pamatbūtībā nemainīsies. Laikā, kad karš pasaulē nav beidzies un vardarbība ir ieguvusi jaunas ekstrēmas formas, kas strauji izplatās visā pasaulē, vēl skaidrāk iezīmējas UNESCO pamatmisija — caur kultūru, zinātni, izglītību un komunikācijām veidot mieru cilvēku prātos.