PIE SAKNĒM

Lai Jūsu mājās ir svētība

Veļi un to mielošana. Sena ieraža Ziemassvētku un Jaungada priekšvakarā

Dr. philol. Jāzeps Rudzītis — “Latvijas Vēstnesim”

Senie latvieši ne tikai mieloja veļus, bet deva līdzi ziedu arī mirušajiem. Vīrieša un sievietes apbedījumā Mežotnes centra kapulaukā zemgaļu vīrietim līdzi dots šķēps, zobens, cirvis, arī saktas, sprādzes un gredzeni. Sievietei mūsu senči līdzi devuši nazi, īlenu, kapli, greznu krūšu rotu ar važiņām, aproces un gredzenus, kaklariņķi

Cilvēki visos mums zināmajos laikos ir ticējuši, ka līdz ar fizisko nāvi cilvēks, viņa personība neiet bojā, ka pastāv viņsaule, “aizkapa dzīve”, “dzīve pēc nāves”, kurā viņš turpina dzīvot reālu dzīvi; ir ticējuši, ka cilvēkā mīt nemirstīgs gars, nemirstīga dvēsele. Šādu pārliecību pauž ļoti senu un jaunāku, tai skaitā Latvijas teritorijā konstatētu baltu un somugru cilmes, apbedījuma vietu izpēte, atrodot tajās darbarīkus, traukus un to paliekas, ieročus, rotaslietas, uzturvielu paliekas u.tml. — lietas, kas, kā domāja senči, mirušajiem vajadzīgi “viņā saulē”; vēl pat visjaunākajos laikos, kad arvien vairāk prevalējuši kristīgās ticības priekšstati par aizkapa dzīvi, mirušajiem zārkā doti dažādi sadzīves priekšmeti, laikam gan vairāk kā “sena tiesa”.

Dzīvo cilvēku attieksme pret mirušajiem tuviniekiem Latvijā bija divatnīga, pretrunīga. Jau līdz ar nāves brīdi, pat fiziski vēl “šajā saulē”, vismīļākais tuvinieks — māte, tēvs, brālis, māsa, meita, dēls — piederēja pilnīgi citai — svešai, mirušo pasaulei. Lai mēs kaut daļēji tuvotos šādai divatnības izpratnei, jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka līdz pat jaunākiem laikiem tautas apziņā bija saglabājušies latviešu folkloras, tautas ticējumu un ieražu materiāli, kuros ir dažāda vecuma slāņi. Otrkārt, dzīvā cilvēka psihe, viņa priekšstatu, viņa emociju pasaule acīmredzot izsenis nav bijusi brīva no iekšēja pretrunīguma, kas izpaudies arī viņa attieksmē pret mirušajiem tuviniekiem.

Mirušo apbedījumu vietas cienīja.

Ko, līgava, atnesīsi,

Pie kapiņa atiedama?

Atnes manim puķu sauju,

Manu kapu appušķot. LD 27 384, 1

Nāc, līgava, apraudzīt,

Kur gulēju kalniņā;

Atnākdama atnesīsi

Pilnu sauju magonīšu. LD 27 384

Piederīgie atcerējās dzīvē teiktos mirušo tuvinieku labos vārdus, viņu padomus un pamācības.

Sapuvuse bērza siekste,

Tāses vieni palikušas;

Nomiruse māmuliņa,

Vārdi vieni palikuši. LD 27 675, 3v

Taču pēc latviešu folkloras un tautas ticējumu materiāliem tiešu saskarsmi ar apbedītajiem mirušajiem — pat dzīvē vismīļākajiem — cilvēkiem lielākoties uzskatīja par nevēlamu, bīstamu — tā dzīvajiem varēja nest pat nāvi.

Visdziļākā traģisma pilnas mūsdienu cilvēkam šķiet šāda tipa tautas dziesmas.

Nenāc vairs tu, māmiņ,

Uz bērniem ciemoties!

Lai aizauga tavi ceļi

Ar priedēm, ar eglēm. LD 27 518

Es aizslēdzu dzelzu vārtus

Deviņām atslēgām,

Lai nenāk māmuliņa

Uz bērniem ciemoties. Tdz 49 554

Nei mūžam tu, māmiņ,

Nenāc vaira atpakaļ;

Vilciņš sēd celiņā,

Lācīts ceļa maliņā. LD 27 516

Es to savu mīļu tēvu

Ar važām aizvažoju,

Ar atslēgu vārtus slēdžu,

Lai nenāca ciemoties. LD 27 514

Nenāci, dēliņi,

Iz tēvu sērstu,

Vilks tevi ceļā

Saplucinās. LD 27 515, 1

Lai apauga tas celiņis

Sīkajām eglītēm,

Kur māsiņu vadījām

Baltā smilšu kalniņā. LD 27 655, 2

(Bet vai senie šo dziesmu sacerētāji ir apzināti ietvēruši šais dziesmās kādas traģiskas noskaņas, varbūt tie ir pauduši tikai savas domas par lietu dabisko, likumīgo kārtību?)

Bēru dienās “dažās vietās nesa arī mironim klāt gaļu un maizi un teica: “Še nu, pieēd un nenāc vairs atpakaļ ēstu!” un ielika maizi, gaļu un brandavīnu nelaiķim līdzās zārkā” (Trikāta. LD III3 , 870).

Vedot mirušo uz kapsētu caur mežu, “mežā zināmā vietā apstājās ar visu līķi un iecirta vai iegrieza kādā kokā ceļmalā krusta zīmi. Ja veda sievieša līķi, tad pie krusta zīmes vēl piesita ar nagliņu mazu no lupatiņām vai bantītēm taisītu pušķīti. Krustu tādēļ iecirta, lai miroņa gars, uz savu māju atpakaļ nākot, pie krusta grieztos atpakaļ, jo gars nevarot krustam tikt garām” (LD III3, 869 Lejasciema pag.).

Mironis pirms apbedīšanas var mirināt dzīvo radību. “Mironis mājā sējas laikā ir auglībai kaitīgs; vismaz sējējs to nedrīkst aizskart” ( K.Straubergs. Latviešu tautas paražas. I.R., 1994, 90. lp.). “Kas pie līķa rokas liek, tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (LD III3, 862 Biksēre). “Kad līķis ziemas laikā pa druvu [rudzu] top vests, tad druva paliek neauglīga” (LTT 20 943).

Pēc latviešu tautas ticējumu un teiku materiāliem (kristiāniska un pirmskristiāniska tipa motīvu savijums) mirušie naktīs dažreiz sapulcējas baznīcās (baznīcas apgaismotas), kur dziedāja Dieva dziesmas, spēlēja ērģeles; sprediķi teicis mācītājs, kas pēdējais tanī apgabalā miris un glabāts. Dzīvie šais mirušo sapulcēs piedalīties nedrīkstēja. Ja kurš dzīvais ienāca mirušo dievkalpojumā, to veļi nogalināja. Zīmīgi, ka labvēlīgu brīdinājumu nekavējoties atstāt baznīcu dzīvajam ienācējam dod miris radinieks .

Ir tomēr arī citas latviešu tautas teikas un pasakas, kur parādās veļu labvēlība. Šie sacerējumi pauž vecāku un bērnu attieksmes.

Lai gan distance starp mirušo gariem–veļiem un dzīvajiem neizzūd nekad, gada ritējumā ir periodi un laiki, kad krasa distancēšanās starp veļiem un dzīvajiem, īpaši dzīvajiem veļu tuviniekiem, mazinās.

Veļu laikā, veļu dienās dzīvie gaida veļu ciemošanos, veļi labprāt neredzamā veidā ierodas pie dzīvajiem. (Ir paņēmieni vai to nosacījumi, kurus ievērojot veļus varot ieraudzīt vai pat dzirdēt, taču dzīvajam tad tai pašā gadā vai tūdaļ jāmirst.)

Visizplatītākais veļu laiks latviešiem bija oktobris. Veļu dienu periods parasti sākās ar Miķeļa dienu (29. septembris) vai drīz pēc Miķeļa dienas un turpinājās līdz 28. oktobrim (“Simjūda dienai”), bieži līdz Mārtiņiem (10. novembris).

Veļu laikā mirušo gari ir īpaši labvēlīgi dzīvajiem tuviniekiem. Dēls prasa tēvam, galvu pie kapa kopiņas nolicis, padomus: kad labība jāsēj ( A.Lerhis–Puškaitis . Latviešu tautas teikas un pasakas. Jelgavā, 1894, V, 52. lpp.). “Oktobra mēneša lietainās naktīs jāejot uz kapsētu un jāklausoties pie kapiem; tad mirušie gari stāstot, kur un kad sējama pirmā labība” (LTT 32 562 Palsmane). “Veļi katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā darāms. Viņi arvien pārrunājot par saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi. Bet, lai izzinātu, vai piederīgie labi dzīvo, tad veļi veļu laikā dažreiz izklīstot pa druvām, ēkām un visiem kaktiem, pat gultas cisas izokšķerējot un naudas krātuves pārraugot. Tā ložņādami veļi smalki noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukst labus padomus ausīs” (LTT 32 485 Talsi).

Veļu laiks latviešu tautā tika uzskatīts par ļoti nozīmīgu un svētu laiku. Vācu XVII gadsimta vēsturnieks Kristiāns Kelhs raksta: “Viņu slavenākie svētki ir bijuši tie, kur viņi mirušo dvēseles mielojuši un kurus saukuši par Dieva dienām” (LTT 32 525. C.Kelch . Liefländische Historia. 1695, 28). Vācu vēsturnieks un publicists Johans Kristofs Petri: “Latvieši svin svētkus mirušo dvēselēm par piemiņu no trim līdz piecām nedēļām, iesākot Miķeļa dienu. Šai laikā neviens vakaros nestrādā. Kā paliek tumšs, tūliņ visi iet gulēt, lai netraucētu senču garus, kas tad staigājot pa mājām” (LTT 32 510. Neuestes Gemälde von lief– und Ehstland. 1809, 479). Mirušo tuvinieku dvēseļu mielošanas laikā “viņi (latviešu zemnieki — J.R. ) tikai ēd un dzer un negrib strādāt nekādu darbu, sevišķi nekuļ labības, domādami, ka tad kulti graudi neder sēklai, jo viņi nedīgstot” (LTT 32 520. P.Einhorns ). Veļu laiks turēts par augstākiem svētkiem” (LTT 32 513. K.Šulcs . Kurzemes stāstu grāmata. 1832). “.. garu laiks iet četras nedēļas un to tura par svētu laiku” (LTT 32 496. A.Bīlenšteina rokraksts. 1862). “Veļu laiks ticis turēts par visu svētāko laiku, tanī ļaudis netaisījuši nekāda trokšņa, visi gājuši dievbijīgi pie darba, labos gariņus pieminēdami” (LTT 32 553. Nītaure, 1891). “Naktī visiem vajag būt klusu, lai netiktu traucētas mirušo dvēseles.. Ja arī dzird troksni klētīs, staļļos un kūtīs, nedrīkst pucināt suni, ko gluži prot zagļi izlietot” (LTT 32 530. Wöchentliche Unterhaltungen). Toties veļu laiks bija pasaku stāstīšanas, bet sevišķi mīklu minēšanas laiks.

Pacienāšanu veļi uzskatīja par viņiem ļoti svarīgu. Savukārt zemnieki uzskatīja, ka no tā, kā veļi tika pacienāti, varēja būt lielā mērā atkarīga mājas ļaužu saimnieciskā veiksme nākamajā gadā. Pauls Einhorns (XVII gs.), vēsturnieks, no 1636. gada līdz 1655. gadam Kurzemes superintendents, rakstīja: “Viņi tic, ka, veļu laiku nesvētījot, viņiem nebūšot nekāds labs gads, bet gan neraža un bads” (LTT 32 520). Mieloja ne veļus vispār, bet to ļaužu garus, ļaužu, kas attiecīgajā mājā bija dzīvojuši un miruši. Dažuviet mājas tēvs, uzaicinot veļus uz mielastu, nosauca tos vārdā.

Veļiem dodamie ēdieni — maize, putraimi, kaņepes, zirņi, pupas, kāpostu lapas, kāļi, burkāni, kartupeļi, āboli, plāceņi, gaļa, medus u.c., darīja alu. Mielošanai varēja izmantot tikai to, kas ražots pašu saimniecībā, lai arī mielasts tādēļ dažreiz būtu trūcīgāks. Aizņemties ēdamo no citiem nedrīkstēja. Ēdienus nolika pirtīs, klētīs, rijās, priekšistabā, kādā istabā zemē, no mājas prom, kur kāds lielāks koks, vai citās klusās vietās. Mirušajiem draugiem un radiniekiem ēdienus nesa arī uz kapsētu.

Sevišķi bagāts ēdienu klāsts bija, veļu laikam sākoties un tā beigās. Ja izrādījās, ka veļi ir ēduši, tā bija laba zīme, kas solīja dzīvajiem izdošanos nākamajā gadā un labu ražu. Ja ēdiens nebija aizskarts, mājnieki bija norūpējušies, jo tas nevēstīja neko labu. Kā tika noteikts, vai veļi ēduši vai ne, tuvāku ziņu ieražu aprakstos trūkst. Kādā no tautas ticējumiem teikts: “Vecāji (veļi — J.R. ).. baudījuši ar lielu sātu, tā ka tik knapi redzams bijis” (LTT 32 554). Šai sakarā nav nopietni ņemami vērā anekdotiskie nostāsti par ceļiniekiem, garāmgājējiem vai suņiem, kas pamielojušies pie veļiem noliktā ēdiena, bet mājnieki vienlaikus priecājušies, ka labi ēduši.

Pacienāšanai beidzoties, pie veļiem domātā mielasta vēlāk pulcējās saimes ļaudis, turklāt pirmo kumosu ēda saimnieks. Uzskatīja, ka šai rituālā dzīvie pārņem mirušo labvēlību un svētību.

Kā jau aizrādījām, visizplatītākais veļu laiks latviešiem bija oktobris. Taču bija arī citi veļu pieminēšanas un mielošanas laiki un dienas.

Lielplatonē arī novembris tika ieskaitīts veļu laikā. Kādā no tautas ticējumiem teikts: “Veļu laiku, novembra mēneša miglas, sauc pie mums par garu laiku, gariņiem, arī gariem” (LTT 32 500 Lielplatone). Sinolietis, labs folkloras un dažādu vietējo etnogrāfisko un leksikogrāfisko ziņu teicējs Jēkabs Preizs (1899–1977): “Novembrī — veļu laiks, nezinu, vai mēnesi, vai sešu nedēļu viņš skaitījās. Liela trokšņa netaisīja” (pierakstījusi Maiga Putniņa). Veļu laiks — no Mārtiņiem līdz 12. decembrim (LTT 32 501 Brukna; LTT 32 502 Vecumnieki).

Dažās vietās, laika ziņā pieskaņojoties kristīgajai tradīcijai, veļu pieminēšana un mielošana savu kulmināciju sasniedza naktī no 1. uz 2. novembri (2. novembris — sena katoļu ticīgo mirušo dvēseļu diena). “Liela daļa latviešu un igauņu tur katru gadu otrā novembrī mirušiem par godu klusus svētkus. Mirušo dvēseļu mielošanai viņi uzliek naktī ēdienus un priecājas, ja mana, ka kas ir ēsts. Par visu to nakti stāv durvis un arī logi vaļā” ( A.W.Hupel . Topographische Nachrichten. 1777, II, 144). Sk. arī LTT 32 524 Straupe; 32 528 Lazdona; Alsunga, pier. 1981; LD III 3, 873 Garoza.

Ziemassvētku vakarā jānoliek zirņu bļoda uz galda, jo pusnaktī miroņi nāk mieloties (LTT 34 405 Naudīte). Ziemassvētku vakarā uz galda istabā jāatstāj ēdiens, jo tad gari nāk ēst (LTT 34 403 Veclaicene). Ziemassvētku priekšvakarā jāatstāj uz galda ēdiens gariem (LTT 34 402 Nīgranda). Svētku vakaru nes bļodu ar gaļu uz riju un uzliek tur uz krāsns gariem (LTT 34 400 Auru muiža, A.Bīlenšteins ). Senāk latvieši atstājuši galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu mieloties veļu valstī aizgājušie (LTT 34 411; Āronu Matīss . Latvis. 1929, 25. dec.).

Analoģiskus materiālus no vecākiem cilvēkiem, no viņu bērnības laikiem šī raksta autors ir ieguvis Zinātņu akadēmijas etnogrāfu 1980.—1982. gada ekspedīcijās Rucavā, Alsungā, Jūrkalnē, Užavā, Ēdolē.

Izskaidrojumi šai ieražai bija dažādi: “sena paraža”; “lai būtu bagāts nākamais gads” (šis ticējums daļēji varēja būt radies uz senās veļu mielošanas ieražas pamata); “kāds nāks viesoties un ēst” (veļu mielošanas ieražas reminiscence); “mājā iegriezīsies Dieva bērns (ēst)”, “Pestītājs”; “Kristus piedzimis pusnaktī” (veļu mielošanās ieražas jaunāka transformācija).

“Naktī uz Ziemassvētkiem sakrāva uz galda ēdienus. Lampa dega visu nakti. Arī uz Jaungadu. Tā paraža, kamēr tik atceros. Tā iet vēl šodien. Vecāki netika izteikušies, kāpēc, un es viņiem to nepajautāju” (E 55, 1836 ag. Alsunga. M.Pūpola, dz. 1899).

“Alsungā pa Ziemassvētku nakti galdam bija jābūt pilnam ar ēdieniem un dzērieniem. Ugunis (neatceros, vai bija lampas vai sveces) bija jāatstāj degot. Kāda tam bija nozīme, nezinu” (E 56, 914 ag. A.Vērse, dz. 1914).

“Mums dedzināja uguni nakti uz Ziemassvētkiem un nakti uz Jauno gadu. Dega svece, māte to kaut kā bija salējusi no aitu taukiem. Uz galda bija ēdieni — rauši, kriņģelis ar saharīnu, baltmaize, gaļa, pupas. Māte teica, tā viņas māte darījusi, tā viņa dara. No rīta ēdamais bija iznests pieliekamajā. Tas bija Alsungas Redeļkalnos, kur bija 6 — 7 mājeles. Kad apprecējos, vēl līdz kādam 1970.gadam tā darīju. Arī vīrs, alsundznieks, tā gribēja” (E 55 A, 1837 ag. M.Klunkstoviča, dz. 1913).

“Mūsu ģimenē bija tāda lieta, ka Ziemassvētku naktī dedzināja gaismu — neatceros, sveci vai lampu. Uz galda obligāti bija jāliek ēdieni — pupas un cūkgalva, lai būtu bagāts gads. Vecos laikos Jauno gadu daudz nesvinēja, galvenais bija Ziemassvētki” (E 55 A, 1832 ag. A.Bikse, dz. 1896).

Dažs uz Ziemassvētkiem atstāja pilnu galdu un uguni, lai deg — lai nekas netrūkst uz nākošu gadu. Uz galda atstāja vārītu gaļu, vārītas pupas, kliņģeri, saldo ēdienu (E 55, 1833 ag. Zlēkas vai Ēdole. A.Čača, dz. 1909). “Māte dedzināja uz Ziemassvētkiem visu nakti uguni un atstāja ēdienu uz galda, tāpat Jaungada naktī, lai būtu svētība visam gadam” (E 55, 1834 ag. Jūrkalne. A.Eciņa, dz. 1914). “Ka kāds nāks ēst, tam neticēja,” piemetina informatore, atbildot uz jautājumu.

“Naktī uz Ziemassvētkiem apklāja galdu priekš veļiem. Uzlika baltmaizi, pupas un zirņus. Cits vēl pa nakti atstāja lampu vai sveci uz galda. Manā bērnībā un jaunībā tēvs tā darīja. Pamāte bija no Jūrkalnes. Māte man nomira, kad man bija divi gadi. Vecāki teica, ka tāda paraža, ka jāklāj (E 56, 913 ag. Užava. M.Krafta, dz. 1924).

“Īsti neatceros, vai tas bija Jaungada vai Ziemassvētku vakarā. Taču atceros, ka mamma vakarā apklāja galdu, uzlika ēdienu, uzlika divas sveces. Vienu iededzināja, vakarā ejot gulēt, otru pēc pusnakts. Tā tas palika pa nakti. Mamma teica: “Kas nāks viesoties, lai nāk ēst.” Svece dega līdz rītam. Mamma bija rucaviete. Nomira pirms 18 gadiem 80 gadu vecumā” (E 55, 923 ag. Rucava. A.Buka, dz. 1912).

“Manā laikā vēl dedzināja uguni istabā pa nakti uz pirmiem Ziemassvētkiem, Vecā gada naktī un uz Lieldienām. Atstāja pa nakti ēdienu virtuvē vai atsevišķā istabā, kurā paps gulēja, — raušus, speķa pīrāgus, pupas un zirņus. Par alu — neatceros. Brokastīs ēda nost. Mamma vēl tagad dedzina uguni. Mamma ir teikusi, ka pa nakti kāds nāks ēst. Ne jau tā ticēja, tā bija tikai veca paraža” (E 55, 1838 ag. Alsunga. K.Spekmane, dz. 1920).

“Manā bērnībā Alsungā Ziemassvētku nakti pielika galdu pilnu ar gaļu. Uz galda lika pupas, krūzi ar alutiņu. Uzskatīja, ka tas dod bagātību uz jauno gadu. Ziemassvētku nakti Pestītājs dzimis, galdam jābūt pilnam. Vaska svece dega visu nakti. Nākamā dienā uz galda noliktos ēdienus varēja ēst” (E 55, 1835 ag. Alsunga. M.Bebre, dz. 1896).

“Ziemassvētku nakti uz Jaungada nakti ēdiens palika uz galda un uguns dega visu nakti. Uz galda bija pupas, zirņi, gaļas desa, kūpināta menca. Petrolejas lampiņa ar cilindri. Mamma teica: “Lai Dieva bērns nāk ēst, lai ir mājas svētība.” Pirmos gados, kad viņa bija mirusi, es ar tā darīju, tagad vairs ne” (E 56, 911 ag. Jūrkalne. M.Lāce, dz. 1904).

“Uz Ziemassvētkiem (nakti no 24.decembra uz 25.decembri — J.R. ) apklāja galdu, uzlika pīrāgus, ja bija alus, uzlika kādu krūzi. Pa nakti uz galda vai pie sienas dedzināja lampiņu. Māte teica: “Kurā mājā ugunis, tajā ieies Pestītājs.” Māte nomira kādus 12 gadus atpakaļ 97 gadu vecumā. Mātes māte nodzīvoja 90 gadu” (E 56, 912 ag. Jūrkalne. A.Māliņa, dz. 1907).

“Atminos no tiem laikiem, kad biju maziņa, ka Ziemassvētku naktī, kā arī Lieldienas naktī (naktī uz svētkiem) dedzināja gaismu. Vairāk dedzināja svētītas vaska sveces. Lika pīrāgu, pupas uz galda, bet obligāti tas nebija jādara. Māte neizteicās, bet es domāju, ka Ziemassvētkos gaismu dedzināja par godu Kristus piedzimšanai, kas piedzimis pusnaktī. Te vēl zinu kādas 3 — 4 sētas, kas uz svētkiem uz galda liek sveci. Kur jaunāki, tur vairs ne” (E 55, 1839 ag. Alsunga. V.Porziņģe, dz. 1921).

Veļu ciemošanās Ziemassvētku vakarā ir daudzināta un attēlota latviešu daiļliteratūrā, piemēram, Antona Austriņa un Edvarta Virzas dzejā. “Ķūķu vakars. Saimniec, /Vakariņas galdā liec./ Spraustuvē drīz dzisīs skals, /Ārā zvaigznes, sprēgā sals./ Meitas kūtī aitas ķer; /Kurais auns — tā kāzas dzer/ Citu gad' — ek, kur tad prieks: /Atjās gaidīts precinieks.../ Jārauga, vai bites dzied, /Kupla vasara tad zied./ Zirņu bļodā — savu ties', /Miroņiem ko mieloties ( A.Austriņš . Ķūķu vakars). Edvarts Virza attēlo, kā “saimnieks” Ziemassvētku vakarā sapulcina tukšā lauku mājā veļus — senos, mirušos šīs mājas kādreizējos saimniekus un saimnieces. “Tad, kad Ziemassvētku vakars, sniegā migdams tuvojas — / Aizjoņo pa ceļu līko braucējs vieglās kamanās. // Baidās skatīties viņš apkārt tur, kur māju logi trīs / Līdz pat pašai debess malai jautrās svētku ugunīs. // Garām drāžas viņam mājas, mēness gaisos joņo līdz, / Gaiss ap braucēju top migla, zirga dvašas sasildīts, // Stājas beidzot viņš pie ēkas, kuru sarga sniegains koks, /Suņi nerej viņu gaidot, ne še gaišs ar ir kāds logs. // Durvis atver viņš un raudzīt tukšās istabas tad iet: / “Ziemassvētku viesi mani — klāt ir stunda — ienāciet!” // Izskanēt vēl telpās tumšās nebij nolemts vārdiem šiem — / Gaišs viss kļuva — piepildījās galdi svētku cepešiem. // Atskan kāju mīdīšana, ārā balsis skanēt sāk — / Mājas saimnieki senie, saimnieces iekšā nāk: // “Sveiks nu, saimniek jaunais, esi! Viesos atnākuši, raug, / Mēs pie tevis no tās zemes, kurā nekas nepaaug.” // Matus noglauda tad viņi, svarīgi pie galdiem sēd. / Vecos laikus minēdami, tā kā senāk dzer un ēd. // Zaigo Ziemassvētku egle, gaiss top sveču gaismā silts, / Tiem no drēbēm atkususi — smagi krīt uz grīdas smilts. // Tie par lopiem triec un ražu, sejas laistās tiem, un tās / Kļūst tik brūnas it kā kādreiz laukos karstās vasarās. // Pēkšņi atskan gaiļa dziesma, sveces, vēja pūstas dziest, / Tumšs visapkārt, un no viesiem nevar vairs neviena viest. // Zila ausma pāri sniegiem tuvojas. / Aizjoņo pa ceļu līko braucējs vieglās kamanās” (“Ziemassvētku balāde”).

Svētku un ievērojamu tautas gadskārtu svinamdienu reizēs veļi tika baroti arī Metenī, Lieldienās u.c.

Saīsinājumi:

— E — Latvijas Vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļas zinātniskais arhīvs

Tdz — Tautas dziesmas. P.Šmita redakcijā. 2.sēj., R., 1937.

LTT — Šmits.P. Latviešu tautas ticējumi. 4.sēj., R., 1941.