VĒSTULES “LATVIJAS VĒSTNESIM”

Latviešu likteņstunda neļauj aizmirst

Šogad paiet sešdesmit gadu kopš pirmajām visbriesmīgākajām un asiņainākajām represijām, kādas jebkad pasaulē tikušas vērstas pret latviešu tautu. 1937.gada decembrī Padomju Savienībā sākās masveida aresti. Tūlīt vai nedaudz vēlāk, visa 1938.gada laikā, no toreiz PSRS dzīvojošajiem 230 000 latviešu tika nošauti vai nomocīti cietumos un gulaga nometnēs vairāk nekā 73 000.

Par šī briesmīgā nozieguma — genocīda — sākumu var uzskatīt 1937.gada 2.jūlija boļševiku partijas — VK(b)P CK Politbiroja — lēmumu par tā saukto kontrrevolucionāro organizāciju likvidēšanu valstī. Šo lēmumu parakstījis Politbiroja sekretārs Josifs Staļins. Lai izpildītu partijas norādi, Valsts iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) tūlīt izdod operatīvu pavēli, kurā tiek paredzēts, ka četru mēnešu laikā Padomju Savienībā jārepresē (jāarestē) 268 950 personas, no kurām (tā jau bija iepriekš plānots!) 75 950 nekavējoties jānošauj.

Arestētie tika sadalīti divās kategorijās — pirmajā un otrajā. Pirmā kategorija — personas, kuras jāarestē, “troikām” (ārpus pastāvošās tiesas iestādījumiem) tās jātiesā un nekavējoties jānošauj. Turklāt nevienam no notiesātajiem netika dotas tiesības spriedumu pārsūdzēt, netika dotas tiesības lūgt spriedumu apžēlot. Pēc nolasīšanas nāves spriedums parasti tika izpildīts nekavējoties.

Ar sevišķu naidu Staļina varmākas vērsās pret Padomju Savienībā dzīvojošiem latviešiem. NKVD bendes sastādīja īpašus “latviešu sarakstus”, jau iepriekš nolemjot, cik latviešu jāieskaita nošaujamos, lai tiktu izpildīts boļševiku partijas CK Politbiroja, tas ir, “dižā tautu vadoņa Staļina”, uzdevums...

Taču ar to vēl bendēm nevainīgo upuru asiņu bija par maz! Ar 1938.gada 31.janvāra lēmumu boļševiku partijas CK Politbirojs atvēl... papildu limitu: arestēt vēl 57 200 personas, no kurām (jau atkal iepriekš ieplānots!) 48 000 — nošaut!

Neviens un nevienam neprasīja, vai esi vainīgs vai ne. Zvēriskās spīdzināšanas noveda cilvēkus līdz ārprātam, un viņi parakstīja jebkurus protokolus — ka viņi ir vai pat visu ārvalstu spiegi, ka viņi ir gatavojušies gāzt padomju varu un pat nogalināt “mīļoto tautu vadoni biedru Staļinu”...

Staļiniskajās represijās cieta ne jau latvieši vien. Iznīcināti tika vācieši, igauņi, poļi un somi, grieķi un irāņi, ķīnieši, rumāņi un daudzu citu tautu pārstāvji. Starp arestētajiem bija daudzi tūkstoši ārzemju pilsoņu... Likteņdzirnas samala arī simtiem tūkstošu krievu.

Pirms genocīda Padomju Savienībā bija 372 latviešu kolonijas, kurās dzīvoja vairāk nekā 12 000 zemkopju. Bija vairāk nekā 120 skolu. Izdevniecība “Prometejs”, teātris “Skatuve” Maskavā, arī teātris Smoļenskā. Mācības skolās notika latviešu valodā. Bija pedagoģiskais tehnikums. Kolonistu jaunatne varēja iegūt zināšanas arī lauksaimniecības tehnikumā...

No tā visa palikušas tikai atmiņas tai paaudzei, kas pārcieta šī varas neprāta bezjēdzību. Jaunie to nezina...

Cik bija padomjzemē bez vainas nomocīto? Šobrīd min dažādus skaitļus. Ir vēl arī tādi, kam labpatiktos, lai staļinisko varmāku darbi tiktu vispār noklusēti. Pēc Otrā pasaules kara notika Nirnbergas prāva, kur notiesāja galvenos ļaundarību pasūtītājus un rīkotājus, noliedza fašismu kā kaitīgu domāšanas un darbības veidu. Diemžēl Krievzemē vēl joprojām par komunistiskās partijas vardarbībām klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši pat visaugstākajās instancēs. Šodien tur baidās un nevēlas nosaukt to drausmīgo upuru skaitu, kas gājis bojā boļševiku — komunistu “saimniekošanas” laikā. Bet ir reģistri! Tos sastādījuši paši NKVD darbinieki (čekisti), tie nākuši gaismā.

Un lūk, lēš, ka no 1935.gada janvāra līdz 1941.gada jūnijam vien valsts gulaga nometnēs gājuši bojā 19 840 000 cilvēku, no kuriem 7 miljoni nošauti vai nomocīti spīdzinot. Lēš, ka (aptuveni) “sarkanā terora” laikā (1917.—1923.gads) iznīcināts vairāk nekā 1 300 000 cilvēku. No 1929.gada līdz 1930.gadam — 2 750 000 dažādu tautību cilvēku. No 1933.gada līdz 1937.gadam — 1 600 000 cilvēku. 1937. un 1938.gadā — vairāk nekā viens miljons. No 1938.gada līdz 1947.gadam 2 700 000 upuru.

Lūk, tāds ir “mīļotās” partijas genocīda rezultāts pret savu tautu, kurai tā bija... “virzošais un vadošais spēks”, kas aicināja pretī gaišajām komunisma tālēm!

Vairs neatrast pat kapu kopiņas, kurās dus tajos briesmīgajos gados nomocīto mūsu tautas brāļu un māsu miesas. Bet ir zināmas aptuvenas vietas, šobrīd mežiem apaugušas, dažviet piekalnēs un citas klajā laukā... Ir zināmas arī gulaga nometņu vietas. Tikai tur nav neviena pieminekļa, kas vēstītu, ka te dus slepkavu kautās latviešu dvēseles, nav uzrakstu ar vārdiem, nav vietu, kur nolikt svecīti un iedegt gaišu liesmiņu aizgājušo dvēseļu siltumam.

Austrumu puse latviešu tautai nav bijusi žēlīga māte, bet nežēlīga pamāte gan. Tagad tur vairs nav ne latviešu koloniju, ne izdevniecību, ne skolu. Tur latviskais gars ir pilnīgi iznīcināts. Un tas niecīgais tautas atzariņš, kas tur vēl ir palicis, drīz vien tiks pilnīgi asimilizēts un zudīs latviešu tautai uz visiem laikiem.

Tagad Krievijā mītošajiem latviešiem šī atgriešanās ir vēl problemātiskāka — vajadzīgas vīzas iebraukšanai Latvijā, vajadzīgs darbs, vajadzīgs jumts virs galvas. Nav nokārtots (pat nav sākts) jautājums par pārcelšanos uz dzīvi tēvzemē, nerunājot par pensijām un citām vitāli svarīgām problēmām.

Kas tad bija Krievijā dzīvojošie latvieši? Tā bija daudzslāņaina sabiedrība, kuras pamatmasa bija izceļojušie zemnieki. Tie bija uz Krieviju aizbraukušie strādnieki, Pirmā pasaules kara bēgļi, pilsoņu kara dalībnieki.

Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara savā dzimtenē no Austrumu plašumiem atgriezās vairāk nekā 40 000 latviešu. Viņi visi iekļāvās radošā darbā savas tēvu zemes labad. Te jau uzaugusi no tālienes pārnākušo otrā un trešā paaudze.

Lai veicinātu latviešu atgriešanos tēvu zemē, 1989.gada 22.aprīlī nodibinājās Krievijas latviešu biedrība, kuras rindās iekļāvās 288 biedri. 1996.gada 12.aprīlī Krievijas latviešu biedrība tika pārdēvēta par Austrumu latviešu biedrību (ALBa). Tagad ALBa biedru skaits pieaudzis līdz 2430 biedriem no 816 bijušās Padomju Savienības reģioniem, t.sk. no Lietuvas, Igaunijas, Latvijas.

ALBa galvenie mērķi — Austrumu latviešu apzināšana, viņu pulcēšana, viņu darbu un likteņstāstu dokumentēšana, cilvēktiesības, repatriācija, adaptācija, izglītība, kultūra, žēlsirdība.

Repatriācijas komisijas programmā paredzēts palīdzēt atgriezties un integrēties savā etniskajā dzimtenē tautiešiem no Austrumiem. ALBa 1993.gadā pieņēma lēmumu dibināt sabiedriskos centrus Latvijā un fondu “Atbalsts repatriācijai Latvijā” (FARL). Šajā pašā gadā klajā nāca grāmata “Latvijas repatriācijas hronika” — dokumentu krājums. Austrumu latviešu biedrības paspārnē iznākušas vairākas grāmatas, kas veltītas latviešu dzīvei tālajos novados. Tāda ir Hugo Rukšāna un Arvīda Auna–Urālieša grāmata “Vēstules no bērnības zemes” un Pētera Ģībieša dzejoļu krājums “Sta, viator!”. Bijušas daudzas publikācijas laikrakstos, žurnālos, kā arī radio un televīzijas pārraides.

Ar lielu entuziasmu 1989.gadā tika uzsākta latviešu skolu atjaunošana Krievijā. Latviešu skolotāji misionāri četrus gadus mācīja latviešu valodu, vēsturi, etnogrāfiju Baškīrijā, Krasnojarskā, Lejas Bulānā, Omskā, Rižkovā, Moldovā.

Lai apzinātu staļiniskā genocīda sekas, ALBa, savu mērķu mudināta, organizējusi 28 ekspedīcijas uz latviešu apmetnes vietām Austrumos. Pēdējā lielākā zinātniskā ekspedīcija notika 1993.gada augustā—septembrī. Kārtējo reizi bija daudz nobrauktu kilometru, daudz likteņstāstu. Ciemkukulim — mācību grāmatas un daiļliteratūra, skolotāji, citureiz — piemiņas plāksne bijušajam latviešu teātrim “Skatuve” Smoļenskā.

Aizsāktais darbs atbalsta trūkuma dēļ apsīcis. Un tomēr Novosibirskas apgabala Vengerovas rajona Timofejevkas ciema latgaliešu kopiena ar 40 ludzāniešu ģimenēm pošas mājup ar Ludzas skolēnu nama sirsnīgu gādību.

Ar ALBa palīdzību dzimtenē līdz šai dienai atgriezušās 192 ģimenes (488 cilvēki no 68 reģioniem). Sekmēta pilsonības piešķiršana 24 tūkstošiem latviešu.

ALBa pārstāvji ir likuma “Par repatriāciju” pirmie ierosinātāji un repatriācijas projektu “Palīgs” un “Mājupceļš” autori, aktīvi Latvijas Pilsonības likuma veidošanas līdzdalībnieki, arī aktīvi līdzdarbojas cilvēktiesību jomā.

No 1997.gada 9. līdz 12.jūnijam notika Eiropas Padomes rīkotā konference “Par tautu pārvietošanos Eiropā”. Piedaloties šajā konferencē, ALBa priekšsēdētāja Austra Boļševica guva pārliecību, ka darbs, kuru veic ALBa, ir absolūti nepieciešams un uzsāktās darbības virziens ir pareizs. Vēl vairāk — mūsu tautieši tālajā Kanādā un Austrālijā sākuši sniegt materiālu atbalstu.

Austrumu latviešu biedrība savas darbības laikā ir atvērusi lielu, līdz šim nezināmu lappusi latviešu tautas vēsturē. Tagad vajadzīgi entuziasti, kas sadarbībā ar ALBa šo lielo darbu turpinātu.

1992.gadā Sv.Pētera baznīcā tika ierīkota piemiņas svētvieta visiem bojāgājušajiem latviešiem.

Latviešu fenomens ir jāpēta zinātniekiem, skolās vēstures stundās jāstāsta par to, kas noticis ar latviešu tautu pēdējos simt gados.

Kārlis Skalbe 1919.gada 20.septembrī teicis šādus vārdus:

“Taupiet cilvēku! Dārgāks par visu ir cilvēks. Taupiet latviešus! Latviešu paliek maz.”

Svēti vārdi!

Arvīds Auns –

Urālietis, žurnālists

Žurnālists Arvīds Auns – Urālietis dzimis 1929.gadā 1.jūlijā Bakaldinas latviešu kolonijā Baškīrijā. Pārdzīvojis staļiniskās represijas 1937.gadā. Studējis jurisprudenci un žurnālistiku. Strādājis laikrakstos, ir vairāku grāmatu autors.

Austrumu latviešu biedrības adrese: Šķūņu iela 15, Rīga, LV–1050, tālrunis 7225118, 7220039.