Kā mainīt domāšanas veidu

Indulis Krauze, Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas atbildīgais sekretārs, — "Latvijas Vēstnesim"

Kaut arī visā pasaulē galvenie daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas principi ir līdzīgi, tomēr nenoliedzami — katrā valstī šajā jomā vērojamas savas atšķirības un īpatnības. Izņēmums, protams, nav arī Latvija. Pat salīdzinot to, kas māju apsaimniekošanas jomā notiek mūsu valstī un tuvākajos kaimiņos — Igaunijā un Lietuvā, nākas secināt, ka mēs privatizēto daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas organizēšanā ejam nedaudz savrupu un individuālu ceļu. Kaut vai šāda nianse: dzīvokļu īpašnieku kopīgam līgumam kā mājas apsaimniekošanas formai nevienā kaimiņvalstī nav tik svarīga nozīme mājas apsaimniekošanā kā pie mums.

Ja dzīvokļu īpašnieki paši vēlas ķerties pie mājas apsaimniekošanas un pārvaldīšanas, diemžēl nākas secināt, ka zināšanas, kā to darīt, joprojām ir vājas. Joprojām trūkst pietiekamas informācijas. Daudz vairāk dzīvokļu īpašnieku informēšanā un izglītošanā varēja paveikt paši privatizācijas veicēji un pašvaldības, kas it kā atrodas vistuvāk šiem procesiem. Tomēr bieži vien izrādās, ka pašus pašvaldību darbiniekus vajag izglītot māju apsaimniekošanas organizēšanas jautājumos. Kaut arī Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija (CDzMPK) kā privatizācijas procesa metodiskais virzītājs līdz šim visvairāk paveikusi minētajā laukā, tomēr paškritiski jāatzīst, ka arī CDzMPK vēl nav izsmēlusi visas rezerves iedzīvotāju izglītošanā daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas jautājumos.

Te būtu vietā atgādināt, ka par māju apsaimniekošanas lietām līdz šim izdotas vairākas brošūras, kuras var meklēt dzīvojamo māju privatizācijas komisijās, namu pārvaldēs, pašvaldību domēs un padomēs, kā arī bibliotēkās:

— "Privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošana. Statūti, līgumi, skaidrojumi", 1998.gads, CDzMPK;

— "Privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošana", 1998.gada novembris, "Mans Īpašums", speciālizlaidums;

"Kas jāzina daudzdzīvokļu mājas un dzīvokļa īpašniekam?", 1999.gads, Ekonomikas ministrija.

Jāatzīmē, ka līdztekus minētajam metodiskajam materiālam tika sagatavotas arī likuma normas un normatīvie akti, kas sīkāk reglamentētu dzīvokļu īpašnieku sabiedrību veidošanas kārtību. 1998.gada oktobrī tika izdarīti grozījumi likumā "Par dzīvokļa īpašumu", kas iedibināja jaunu ar dzīvojamās mājas apsaimniekošanu saistītu institūciju — dzīvokļu īpašnieku kopsapulci (27.1. un 27.2. pants). Drīz pēc tam, lai vēl vairāk detalizētu šīs jaunās likuma normas, tika sagatavoti un Ekonomikas ministrijā 1999.gada 22.martā apstiprināti metodiskie norādījumi "Par daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku kopsapulces norises kārtību".

Daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošana pēc tās privatizācijas iespējama divos pamatveidos, kurus nosacīti varētu definēt kā konservatīvo un demokrātisko mājas apsaimniekošanas veidu . Un te, manuprāt, pilnīgi lieki ir strīdi un debates par to, kurš apsaimniekošanas veids ir labāks un progresīvāks. To katrā konkrētā gadījumā nosaka pati dzīve un reālie apstākļi katrā atsevišķā mājā. Ja mājas apsaimniekošana notiek konservatīvi, katrs dzīvokļa īpašnieks atsevišķi slēdz dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu ar līdzšinējo mājas apsaimniekotāju , visbiežāk — namu pārvaldi (skat. shēmu nr.1). Šis līgums parasti tiek noslēgts drīz vien pēc dzīvokļa privatizācijas (t.i., pirkuma līguma parakstīšanas) un darbojas līdz brīdim, kamēr mājas dzīvokļu īpašnieki apvienojas kādā struktūrā — sabiedrībā vai līgumā — un pārņem visas mājas apsaimniekošanu savā ziņā. Tas tad arī ir demokrātiskais mājas apsaimniekošanas veids, kuram Latvijā, kā jau to daudzkārt esam uzsvēruši, ir divas galvenās formas, proti — dzīvokļu īpašnieku sabiedrība un dzīvokļu īpašnieku koplīgums.

Ir skaidrs, ka dominējošais daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanas variants mūsu valstī vēl ilgu laiku būs konservatīvais, jo cilvēkiem nav viegli pārvarēt savu dabisko kūtrumu, mainīt domāšanas veidu, lai pēkšņi ieņemtu pilnīgi citu, aktīvu dzīves pozīciju un sāktu darboties. Arī mūsu kaimiņvalstu jau vairākus gadus ilgā pieredze liecina, ka tādu daudzdzīvokļu māju skaits, kuru iemītnieki ņem mājas pārvaldīšanu savās rokās, nebūt nepārsniedz trešo vai pat ceturto daļu no visām privatizētajām daudzdzīvokļu mājām.

Arī demokrātiskais mājas apsaimniekošanas veids tālāk nosacīti var tikt iedalīts vairākos saimniekošanas veidos. Būtībā tie atkal ir divi, kurus piedāvāju aplūkot shematiski. Pirmais: dzīvokļu īpašnieki māju pārvalda un apsaimnieko paši saviem spēkiem, paši arī slēdz līgumus ar visiem pakalpojumu sniedzējiem (skat. shēmu nr.2A). Otrais: savas mājas apsaimniekošanai dzīvokļu īpašnieki slēdz līgumu ar kādu apsaimniekošanas uzņēmumu, kas var būt gan visiem labi zināmais pašvaldības uzņēmums, gan arī kāda māju apsaimniekošanas firma (skat. shēmu nr.2B).

Uzreiz rodas jautājums, kad dzīvokļu īpašniekiem būtu jāizvēlas pirmais variants un kad — otrais. Interesanti, ka te tiešām var saskatīt zināmu likumsakarību, jo katram saimniekošanas veidam ir savs ekonomiskais aprēķins un pamatojums. Kaut arī saimniekošanas modeļa izvēle var būt atkarīga no vairākiem apsvērumiem, tomēr galvenais ir mājas lielums un dzīvokļu īpašnieku skaits tajā (tātad apsaimniekošanas sarežģītība). Izrādās, ka saimniekot mājā pašiem bez starpnieka palīdzības ir izdevīgāk nelielās mājās, kur dzīvokļu īpašnieki paši saviem spēkiem to var veikt vai nu sabiedriskā kārtā, vai par nelielu atalgojumu. Un vēl — interesanti, ka arī lielās māju apvienībās, kad vairāku lielu daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki apvienojas vienā sabiedrībā (orientējoši tie varētu būt 250 līdz 300 dzīvokļu un pat vairāk), saimniekot pašiem bez apsaimniekošanas firmas starpniecības ir izdevīgāk, protams, ja dzīvokļu īpašnieku sabiedrība pati kļūst par profesionālu apsaimniekošanas uzņēmējsabiedrību (skat. shēmu nr.3). Kā jau vienmēr dzīvē, arī te var būt dažādi izņēmumi, tomēr šāda vispārēja tendence ir vērojama.