MĒS VISI PASAULĒ

Austrālija un mēs

Par autori: Iveta Rone Austrālijā ir Jaundienvidvelsas pavalsts tehnisko koledžu bibliotēku datoru sistēmu vadītāja. Te ietilpst 103 koledžu bibliotēkas. Pēc studijām Jaundienvidvelsas universitātē I.Rone ieguva humanitāro zinātņu grādu. Taču, lai būtu plašākas darba iespējas, viņa šajā pašā universitātē 1986.gadā ieguva zinātnisko grādu bibliotēku zinībās. (Abu diplomu kopijas publicējam.) Austrālijā pētniece uzstājusies ar vairākiem zinātniskiem referātiem un publicējusies.

Iveta Rone lieliski zina latviešu valodu. Tās pamatu apguvi sekmēja ģimene, kā arī mācības Sidnejas latviešu sestdienas pamatskolā, vidusskolā un Flindersa universitātes latviešu valodas studiju kursā. Vasaras brīvlaikā Iveta Rone latviešu valodas zināšanas papildināja Austrālijas latviešu vasaras vidusskolā, kas atrodas Adelaidas apkaimē. Vēlāk viņa pati šajā skolā strādāja par audzinātāju, skolotāju un arī skolas vadītājas vietnieci.

Iveta Rone daudzus gadus dejo Sidnejas latviešu tautas deju kopās. Ar ansambli “Saules josta” viņa piedalījusies turnejās pa pasauli, apmeklējot arī Latviju. Nu jau vairākus gadus Iveta Rone vada tautas deju kopu “Jautrais pāris”. Iveta Rone ir korporācijas “Spīdola” locekle. Šogad Latvijas Universitātes dibināšanas atceres sarīkojumā Sidnejā viņa teica gadskārtējo akadēmisko runu par tematu “Informācija — spēks vai lāsts?”. Lūk, fragments no šīs runas.

Lai raženas sekmes pētniecei Ivetai Ronei Austrālijā un mīļi domubiedri Latvijā!

Dr. Sigizmunds Timšāns,

Latvijas Lauksaimniecības

un meža zinātņu akadēmijas loceklis

Akadēmiskās izglītības

un zinātnes personāla daļā

Mūsdienu cilvēks informācijas jūrā

Iveta Rone , Sidnejā, Austrālijā,

akadēmiskā runa “Informācija — spēks vai lāsts?”. 1997. gada novembris/decembris

Vispirms bija lauksaimniecības laikmets, tam sekoja rūpniecības laikmets. Šodien mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Lielpilsētu avīzēs, kā, piemēram, “Sydney Morning Herald” vai “New York Times”, vienā numurā ir vairāk informācijas nekā caurmēra 17. gadsimteņa cilvēks sastapa visā mūžā. Pēdējos 30 gados ir radīts vairāk informācijas nekā iepriekšējos 5000 gados. Katru dienu izdod apmēram 1000 grāmatu. Oficiāli publicētās informācijas apjoms dubultojas ik pa pieciem gadiem. Modernos saziņas līdzekļus izmantojot, strauji pieaug arī neformālie un personīgie informācijas avoti.

Āfrikas nēģeriem esot tāds teiciens: “Acs nevar redzēt to, ko prāts nav redzējis.” Cilvēces vēsturē ekonomiskajā, technoloģiskajā, sabiedriskajā, kulturālajā, polītiskajā un garīgajā attīstībā nozīmīgu lomu ir spēlējusi informācija, kas attiecīgajā brīdī ir bijusi pieejama un ko izmantojušas gan vadošās personas, gan pārējā tauta. Kā precīzai, tā arī tīši vai netīši sagrozītai informācijai var būt varens spēks, veidojot atsevišķu tautu un cilvēces likteni. Bet kas tad ir informācija, kam tiek pierakstīts tik varens spēks?

Palūkosimies uz šī vārda definīciju. Ja dati ir fakti vai skaitļi bez kļūdām, tad informācija ir dati, ko cilvēks ir uztvēris un vismaz uz mirkli iegumējis. Bet informācija nav tas pats, kas zināšanas. Lai cilvēks iegūtu zināšanas, viņam informācija ir jāpārdomā un tās rezultātā jābūt spējīgam efektīvāk darboties. Tātad informācija ir tikai pamatakmens, bet tā tomēr spēj rosināt domas un darbus, tā iespaido lēmumus, palīdz atrisināt problēmas, kā arī maina cilvēku attieksmes, nostāju un pat dzīvesveidu. Un, tā kā cilvēks reti dzīvo vienatnē, tad informācijas izmaiņai un saziņas līdzekļiem šajā procesā ir liela nozīme.

Piemēram, pirms 1805. gadā admirālis Nelsons sakāva Napoleona armiju Trafalgāras kaujā, Anglijas biržu bija sasniegušas ziņas par sagaidāmo kaujas rezultātu. Tie, kam bija pieejama informācija, ka Anglijas rūpniecība tomēr nenokļūs Francijas rokās, spekulēja, iepērkot angļu uzņēmumu pajas, un tā guva lielu peļņu. Pirms 200 gadiem šī ziņa it kā esot nonākusi biržā ar pasta baložu starpniecību. Sazināšanās līdzekļi ir ļoti mainījušies, bet informācijai vara ir joprojām.

Politikā informācijai arī vienmēr ir bijusi liela loma. Uz to bieži noskatās ar smīnu un to dēvē par propagandu, īpaši ja to izplata politiskie pretinieki. Latviešu tautai šāda veida informācijas spēks nav svešs. Padomju okupācijas laikā Latvijā informācijas plūsma no Rietumiem tika ierobežota, un caur preses cenzūru valdība nodrošināja, ka informācija, kas tika pasniegta tautai, izcēla gan Padomju Savienības sasniegumus, gan rietumu pasaules kļūdas. Savukārt privāti izplatītā informācija varbūt bija ļoti atšķirīga, taču šim īpatnējajam informācijas maisījumam bija iespaids uz tautas domām un jūtām.

Ar moderno technoloģiju un saziņas līdzekļiem informāciju ir daudz grūtāk noslēpt, bet, protams, ir arī vieglāk izplatīt. Ir grūti neizpaust militārus noslēpumus, ja no satelītiem var sīki saskatīt ienaidnieku militārās bāzes. Nevar arī noslēpt politiskas netaisnības, ja cietēji caur internacionālām televīzijas ziņu aģentūrām var savu viedokli izteikt vairākiem miljoniem cilvēku visās pasaules malās. Caur masu mediju uz mirkli var nejauši kļūt slaveni pavisam vienkārši cilvēki vai sīki izplānotā veidā izteikt savu viedokli komerciāli uzņēmumi un dažāda veida organizācijas. Tā, pat daži reliģiskie virzieni izmanto informācijas izplatīšanas līdzekļus, lai pievērstu tautu pie savas ticības, kā, piemēram, sludinātājs Bilijs Greiams ( Billy Graham ), kura kristīgie sprediķi pa televīzijas viļņiem sasniedza cilvēkus 185 zemēs.

Daudzās pasaules valstīs sūdzas, ka amerikāņu kultūra pārņem vietējo. Masu mediji gādā, lai šie kultūras iespaidi būtu neizbēgami. Mēs skatāmies amerikāņu filmas un klausāmies viņu mūziku. Tajā pašā laikā, nemaz nemanot, caur populāro presi uzsūcam ziņas par viņu ražojumiem un modēm, kā arī aktieru, dziedātāju un politiķu privāto dzīvi.

Pirms kāda laika princeses Diānas bēres televīzijā it kā noskatījās trīs biljoni cilvēku. Kritika, kas tika izteikta par Anglijas karaļnamu tik plašas publikas priekšā, bez šaubām, iespaidoja tautas psihi. Kāds būs tās iespaids uz karaļnama un angļu sabiedrības nākotni, to rādīs laiks. Varētu aprakstīt vēl neskaitāmus citus informācijas iespaida piemērus, lai ilustrētu vēstures liecību par to, ka informācija attiecīgu cilvēku rokās var būt spēka un pat varas avots. Tomēr gribētos pievērsties arī pretargumentam — ka ir cilvēki, kam informācija var būt lāsts, no kā grūti izbēgt.

Vispirms paskatīsimies uz informācijas avotu daudzumu un dažādību. Uz ielas un sabiedriskās telpās cilvēki lieto mobilos telefonus vai dzirdam pīkstam viņu peidžerus. Pat ārpus darba stundām cilvēkiem var mājās piesūtīt faksimilus vai atstāt ziņas viņu atbildētājā. Katram mājās piesūta katalogus, žurnālus, avīzes un apkārtrakstus. Televīzija un radio pārraida ziņas. Darbā saņemam ziņojumus, pārskatus un oficiālo korespondenci. Zvanot lielākiem uzņēmumiem un iestādēm, pieslēdzamies viņu balss pasta sistēmai. Mūsu mājas pieslēdz kabeļu tīkliem, lai varam saņemt vēl plašāku televīzijas programmu klāstu. Ja mums ir pieejams dators, modems un telefaksa savienojums, spējam arī sazināties ar cilvēkiem visā pasaulē caur elektronisko pastu vai ievākt informāciju no dažādām organizācijām, uzņēmumiem, iestādēm un indivīdiem caur Interneta tīklu.

Žurnālisti un zinātnieki izgudro jaunas frāzes, kas apzīmē šo informācijas pārslogojuma fenomenu. Žurnālists Deivids Šenks ( David Shenk ) runā par datu miglu un brīdina, ka cilvēkiem, kas kādreiz bija izsalkuši pēc informācijas, tagad draud informācijas tuklums. Taču, vienalga, kā mēs to saucam, informācijas daudzuma potenciāli negatīvais iespaids ir nenoliedzams. Ir atrasts, ka pieaugošais informācijas slogs, ar ko caurmēra biroja darbiniekam šodien jātiek galā, ir viens no galvenajiem cēloņiem augstajiem sasprindzinājuma izraisītajiem arodslimību līmeņiem Austrālijā. 1996. gadā “Reuters Business Information” aptaujāja Amerikas Savienoto Valstu, Anglijas, Honkongas, Singapūras un Austrālijas uzņēmumu un darba nodaļu vadītājus, lai noskaidrotu, kā viņi tiek galā ar informāciju, ar kuru viņi saskaras ikdienas darbā. Šie pētījumi atklāja, ka pieaugošais informācijas daudzums negatīvi iespaido cilvēku darba prieku. Piemēram, 67% menedžeru tādēļ ir samazinājies gandarījums, ko viņi gūst savā darbā. Austrālijā šis procents ir vēl augstāks — 78%. Austrālijā arī trīs ceturtdaļas menedžeru izteicās, ka viņi ir pārāk noguruši, lai piekoptu brīvā laika nodarbības, salīdzinot ar 60% pasaules mērogā.

Informācijas pieaugums rada to, ko psīchologi sauc par informācijas pārslogojumu ( information overload ) vai beidzamajā laikā pat par informācijas radītā noguruma sindromu ( Information Fatigue Syndrome ), tas ir, sajūtu, ka cilvēks tiek nomākts, jo ir bijis pārpludināts ar informāciju. Informācijas slogs ietekmē uzņēmumu iedarbīgumu un indivīdos rada tiešu fizisku un garīgu sasprindzinājumu. “Reuter” pētījumi atklāja, ka katrs ceturtais uzņēmuma vadītājs Austrālijā izjūt tiešu sasprindzinājumu un veselības traucējumus, cenšoties tikt galā ar visu informāciju, kas viņam ikdienā tiek sniegta. Viskrasākais informācijas pārslogojuma upuris varbūt ir Teodors Kačinskis ( Theodore Kaczynski ), tā iesauktais “Unabomber”, kas savu bezcerību un protestu pret informācijas un technoloģijas pieaugumu izteica, ne tikai piesūtot datorzinātniekiem vēstulēs spridzekļus, bet arī izdodot manifestu, kur par technoloģiju viņš izsakās šādi: “Tā ir padarījusi dzīvi nepiepildošu, ir cilvēkus pazemojusi, ir radījusi plaši izplatītas psīcholoģiskas ciešanas un ir nesaudzīgi bojājusi dabas pasauli.”

Pasaules veselības organizācijas padomdošanas panelis, kas specializējas arodveselības jautājumos, ir konstatējis, ka informācijas pārslogojums bieži palēnina svarīgos izšķiršanās procesus uzņēmumu un vispārējos darba apstākļos. Uzņēmuma vadītāji kādreiz iestieg informācijas purvā un pavada nesamērīgi daudz laika, mēģinot to visu izanalizēt. Turklāt vēl gandrīz 40% Austrālijas uzņēmumu vadītāju atzīst, ka viņi daudz laika iztērē, vienkārši mēģinot atrast to informāciju, kas viņiem tajā brīdī ir vajadzīga.

Ir trīs nozīmīgi veidi, kā darbā cilvēku var pārslogot: informācija, pirmkārt, spiediens, kas cilvēku nomāc darba daudzuma dēļ; otrkārt, pašapziņas trūkums, kas rodas no bailēm, ka nespēsi sekot jaunākajiem notikumiem un attīstībai, un, treškārt, nespēka izjūta, nespējot atrast vajadzīgo informāciju attiecīgajā situācijā. Piemēram, 85% Austrālijas uzņēmumu vadītāju (salīdzinot ar 50% pasaules mērogā) jūtas, ka viņi ir spiesti ievākt informāciju tikai tādēļ, lai varētu noturēties konkurences līmenī. Šī lielā starpība varbūt izskaidrojama ar pašapziņas trūkumu, kas iepotēts Austrālijas iedzīvotājos, viņiem bieži piedāvājot aplamo domu, ka visos zinātniskajos un komerciālajos laukos Amerika un Eiropa mums ir tālu priekšā. Taču ne tikai cilvēku dzīvesvieta vien iespaido viņu spējas tikt galā ar informācijas daudzumu. Dzimums arī iespaido to, kā cilvēks apietas ar informāciju. Dr. Niki Elis (Dr. Niki Ellis ) no Pasaules veselības organizācijas atklāja, ka vīriešiem ir lielākās grūtības atšķirt kritisku, noderīgu un nederīgu informāciju. Sievietes informāciju vairāk izsijā, jo jūt lielāku vajadzību savus lēmumus attaisnot.

Pasaules veselības organizācijas pētījumi atrada, ka 40% uzņēmumu vadītāju katru dienu jūt sasprindzinājumu, kura cēlonis ir informācijas pārslogojums. 62% šis sasprindzinājums pasliktina gan fizisko, gan garīgo veselību. Rodas galvassāpes, pārlieka svīšana, locītavu un muskuļu sāpes, gremošanas un miega traucējumi. Psicholoģiski tas izpaužas kā īgnums, chronisks nogurums un depresija. Cilvēku uzvešanās arī tiek negatīvi iespaidota. Cieš viņu analītiskās spējas; rodas satraukums, šaubas par savām spējām un tendence vainot citus cilvēkus. Vispār cieš darba un ģimenes attiecības. Tā, 70% Austrālijas uzņēmumu vadītāju liecināja, ka viņu personīgās attiecības cieš no informācijas sloga, bet tie paši cilvēki arī piekrita, ka informācija viņiem ir vajadzīga, lai sekmīgi veiktu savu ikdienas darbu. Daudzi apgalvoja, ka viņi jūt milzīgu nevarības izjūtu, zinot, ka informācija, kas viņiem vajadzīga, ir kaut kur atrodama, bet nezinot, kā pie tās piekļūt. Divas trešdaļas no tiem, kas piedalījās “Reuter” aptaujā, atzina, ka viņi netiek galā ar informācijas pieplūdumu, tomēr domāja, ka viņiem vajag vēl vairāk informācijas. No tā varētu secināt, ka ar daudzumu vien nepietiek. Viņi netiek klāt pie tās informācijas, kas viņiem īstenībā ir vajadzīga.

Līdzīgus rezultātus savos pētījumos ir atklājis Amerikas biroja piederumu uzņēmums “Pitney Bowes”, Gelapa organizācija un Sanhosē pavalsts universitāte. Viņu pētījumi neskatījās uz informāciju, ko cilvēki paši uzmeklē, bet gan uz to, kas viņiem tiek katram personīgi piesūtīta — īpaši pa elektronisko pastu. Līdzīgi iepriekš minētajiem pētījumiem “Pitney Bowes” atrada, ka 71% biroja darbinieku, kas piedalījās viņu aptaujā, nomāca ziņu daudzums, ko viņi saņēma. Pētījuma secinājums bija, ka problēmas rodas no tā, ka jaunie saziņas paveidi neatvieto vecos, bet gan tiek lietoti līdztekus vecajiem. Bez tam, iespējams, neuzticoties jaunajai technoloģijai, daudzi darbinieki to pašu ziņu sūta vairākos veidos, piemēram, pa pastu, faksu un pa elektronisko pastu, lai tā nodrošinātu, ka ziņa sasniegusi savu mērķi.

“Reutera” pētījumu vadītājs Dr. Deivids Lūiss ( Dr. David Lewis ) iesaka divus iespējamus atrisinājumus informācijas pārslogam. Pirmkārt, labāku apmācīšanu jau no bērnības par to, kā atšķirt nepieciešamo informāciju no interesantās informācijas, un, otrkārt, lietderīgāku informāciju priekšanalīzi, lai uzņēmumu vadītāji saņemtu tikai to informāciju, kas viņiem vajadzīga, lai viņi tad spētu efektīvi strādāt. Tie, kuri nejūt, ka informācijas daudzums viņus negatīvi iespaido, iemācījušies informāciju izsijāt, salikt prioritāšu secībā un izmantot savām vajadzībām. Tradicionāli mums māca, ka ir jāapsver visa pieejamā informācija, pirms kādu jautājumu galīgi izlemjam, bet cilvēkiem ir jākļūst kritiskākiem par informācijas svarīgumu un kvalitāti. Mums ir jāizlemj, kādu informāciju mums vajaga un kā pie tās piekļūt. Tādēļ ir vajadzīgi labāki informācijas iegūšanas līdzekļi.

Informācijas pārslogojuma parādība kļuva plašāk pazīstama 80. gadu beigās, kad uzņēmumi un organizācijas sāka nopietni lietot elektroniskās informācijas sistēmas. Šinīs dienās mēs daudz dzirdam par Internetu un par to, cik informācijas tas spēj piegādāt jebkuram cilvēkam. Interneta informācijas tīkls ir kā liela bibliotēka, kur grāmatas ir izkaisītas pa grīdu. Cilvēki zina, ka informācija tur ir, bet neprot to atrast. Tādēļ zinātniski pētījumi mēģina atrast līdzekļus, kas veicinātu savstarpēju attiecību starp cilvēku un datoru. Datorzinātnieks Nikolass Negroponte ( Nicholas Negroponte ) šo līdzekli apzīmē par kibersulaini, kas mūsu vietā izsijātu pieejamo informāciju un to sakārtotu tādā veidā, lai mums tā vislabāk noderētu. Ideālais kibersulainis, darbojoties birojā, piemēram, spētu izsijāt telefona zvanījumus tā, lai mums nebūtu jāpieņem tādi, kurus mēs uzskatām par laika kavēkli, un spētu no avīzēm un žurnāliem izmeklēt tikai tos, kas mums varētu interesēt vai noderēt. Diemžēl tik spējīgs sulainis pašlaik ir tikai sapnis, bet mazākā mērā viņa pienākumus jau veic citi. Ļoti sekmīgi darbojās “Netwatch” serviss, kas algo cilvēkus, kas patrulē Internetu un meklē jaunus rakstus par tēmām, kas varētu viņu klientus interesēt, kā arī meklē informāciju par īpaši uzdotiem jautājumiem. Tomēr šo sijāšanas darbu veic cilvēki. Tas brīdis, kad lēmumus par informācijas piemērotību un kvalitāti veiks datori, vēl nav pienācis.

Viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas padara informācijas sijāšanas darbu grūtāku, ir vajadzība lemt par informācijas avota kvalitāti. Piemēram, Internetā parādās daudz informācijas par medicīnas jautājumiem. Viena daļa ir universitātes zinātnisku pētījumu rezultāti, bet liela daļa tiek izplatīta tirdzniecības nolūkos. Piemēram, informācija, ko izplata farmaceitiskie uzņēmumi par savām jaunajām zālēm, bieži ir ļoti vienpusīga, pat maldinoša. Tomēr tādēļ, ka šī informācija ir brīvi pieejama, to lasa ne tikai cilvēki ar medicīnisku izglītību, bet arī citi, kam varbūt nav pieejama informācija no neatkarīgiem avotiem, kas līdzsvarotu šīs reklāmas. Lai indivīds varētu informāciju izsijāt, viņam ir arī jāzina kaut kas par šīs informācijas avotu.

Skeptiķi arī izsaka vairākus vispārējus brīdinājumus par informācijas iegūšanu no Interneta. Pirmkārt, to, ka Interneta pamatstruktūra ir valstu valdību rokās, tādēļ valdībām ir zināma veida kontrole par informāciju, kas tiek vai netiek izplatīta. Otrkārt, to, ka cilvēku piekļūšanu Internetam tomēr ierobežo financiāli apstākļi, jo vajadzīgā technoloģija nav lēta — tātad informācijas piegādātāji pārsvarā būs sabiedrības vidējie un turīgākie slāņi. Treškārt, ka cilvēki, pārmērīgi paļaujoties uz Internetu, vairs nebūs spējīgi ar citiem cilvēkiem sadzīvot un personīgi apmainīties ar informāciju. Tomēr Internets ir galvenokārt rakstisks avots, un cilvēkiem ir tendence ticēt informācijai, ja tā parādās rakstiski. Ja kāds to iespiež, tad taču fakti ir pārbaudīti! Tādai domai varbūt ir sava taisnība, ja runājam par grāmatu izdevniecībām. Rietumu pasaulē tās apzinās, ka tām draud apmelošanas apsūdzības, ja tās iespiež nepareizu informāciju. Bet tā kā Internetā var publicēties katrs indivīds, kuram pieejama attiecīgā technoloģija, tad ir redzams, ka daudzas privātpersonas, kā arī mazākas organizācijas pārāk lielu nozīmi nevelta informācijas kvalitātei. Līdz ar to par kvalitātes izvērtēšanu lielākā mērā tagad ir atbildīgs katrs lasītājs.

Bet indivīdi nav vienīgie, kuriem ir grūtības tikt galā ar informācijas slogu. Cieš arī uzņēmumi un caur tiem varbūt pat valstis. Nobela prēmijas laureāts, tautsaimnieks Roberts Salouzs ( Robert Sallows ) apgalvo, ka datoru un informācijas laikmets ir redzams visur, atskaitot produktivitātes statistikā. Jau 1992. gadā pētījumi ASV liecināja, ka personīgo datoru lietotāji patērē piecus biljonus stundu gadā, gaidot — lai datorprogrammas iesāktu darboties, izsaucot technisku palīdzību, pārbaudot datoru veidoto dokumentu formātu, organizējot savas datorfailes vai palīdzot kolēģiem ar viņu datoru problēmām. Tika aplēsts, ka ASV rūpniecībai tas izmaksāja 100 miljonu Amerikas dolāru gadā. Bez tam vēl pētnieki izteica domu, ka apmēram 26 miljoni darba stundu tiek pavadītas, spēlējot datoru spēles. Varētu pieņemt, ka ar pieaugošo datoru skaitu un jaunajiem technoloģijas paveidiem, kas parādījušies pēdējos piecos gados, izniekoto stundu skaits un to izmaksa ir arī krietni pieauguši.

Šinīs laikos prese, polītiķi un datoruzņēmumu pārstāvji bieži atgādina, ka katram cilvēkam ir pieejama jebkāda informācija, kas viņam būtu vajadzīga — jo datori un datoru tīkli dod mums iespēju tikt pie šīs informācijas, bet šo faktu paudēji, tīši vai netīši, ignorē vismaz divus svarīgus faktorus — ekonomiskos apstākļus, kas kavē cilvēkus pieslēgties pie šī informācijas tīkla un cilvēku spējas šo jauno technoloģiju izmantot. Antropoloģe Lusija Zūhmana ( Lucy Suchman ), kas nesen viesojās Austrālijā, ir ļoti kritiski izteikusies par datoru firmām, kas apgalvo, ka viņu ražojumi ir viegli lietojami. Tos angļu valodā bieži apzīmē par “draudzīgiem” — it kā apgalvojot, ka kurš katrs bez piepūles mācēs tos lietot. Bez tam potenciālajiem lietotājiem netiek doti piemēroti materiāli, kas palīdzētu viņiem šos datorus lietot, piemēram, paskaidrojumi atrodas datorā pašā, un bez tā, ka lietotājs spēj savu jauno mašīnu iedarbināt un sākt lietot, viņš arī nespēs izlasīt lietošanas padomus. Tā Dr. Zūhmana apgalvo, ka cilvēku spējas lietot datoru technoloģiju tiek ļoti pārvērtētas, un technokrātu apgalvojumi, ka cilvēkiem, kas nespēj datorus un modernu technoloģiju lietot, vienkārši trūkst technoloģiska izsmalcinājuma, tie ir neinformēti. Technoloģijas trūkumus viņi mēģina noslēpt, apvainojot cilvēkus, kuri mēģina (jeb biežāk baidās) to lietot, tā radot cilvēkos mazvērtības sajūtu, jo viņi ir tie, kuriem ir grūtības izprast kāda jauna aparāta lietošanas principus. Pētniece secinājusi, ka, lai gan daudzi šodienas datori virspusēji izliekas viegli lietojami, tuvāk ieskatoties, vēl ir milzīga plaisa starp datorloģiku un to, kā cilvēks domā un strādā.

Cilvēku spējas izlobīt vajadzīgo informāciju no datoru tīkliem ir lielā mērā atkarīgas no viņu spējām lietot datoru technoloģiju. Liels skaits to paaudžu cilvēku, kas ar datoriem nesastapās savos skolas laikos, nejūtas ērti, datorus lietojot. Parasti tie datorus kā tādus lieto ļoti ierobežotā veidā vai arī nelieto nemaz. Pie datoriem es šinī gadījumā nepieskaitu netiešo datortechnoloģiju, kā automātiskās banku sistēmas un balss pastu, ko cilvēki bieži ir spiesti lietot, lai kārtotu savus ikdienas pienākumus. Šie cilvēki, pie kuriem mēs vairums esam pieskaitāmi, tiek iedalīti tā saucamajā sirmajā paaudzē, pēckara paaudzē un X paaudzē. Pretstatā stāv bērni un jaunieši, kas dzimuši pēc 1977. gada. Tos bieži apzīmē par “T paaudzi”, kas norāda, ka viņi pieder technoloģijas paaudzei. Pēc nākotnes zinātnieka Toma Blišoka ( Thom Blischok ) pētījumiem, Amerikas Savienotajās Valstīs šīs paaudzes locekļi caurmērā pavada 4,4 stundas nedēļā, lietojot datorus, 18 stundas nedēļā, skatoties televīziju, un 7 stundas nedēļā — runājot pa telefonu. Uz jautājumu: bez kā viņi nevarētu dzīvot?, 49% minēja video aparātu, 28% — televīziju un 23% — datorus. Kā redzams, šī paaudze ir pieradusi informāciju uztvert, izmantojot technoloģiskos avotus. 82% no viņiem arī domā, ka datorlietošanas mākas būs pilnīgi nepieciešamas, lai labi dzīvotu nākotnē.

Austrālijā pazīmes ir līdzīgas. Žurnāla “Australia Online” aptauja nesen atklāja, ka 34,7% jauniešu (15 līdz 19 gadu vecumā) lieto Internetu vismaz vienreiz dienā un gandrīz 20% pavada vairāk nekā 20 stundas nedēļā, pieslēgušies pie šī tīkla. Vai pie tā ir vainīgas jauniešu vēlmes vai pieaugušo praktiskie apsvērumi, ir grūti pateikt. Tomēr 41% Austrālijas mājās tagad lieto datorus, un 6% no tiem tiek regulāri pieslēgti Internetam. Austrālijas pārraides pārvaldes pētījumi atklāja, ka Austrālijas jaunieši vecumā no 8 līdz 17 gadiem pavada 55% brīvā laika pie elektroniskiem laika kavēkļiem.

Interneta speciālists Martins Lindstroms ( Martin Lindstrom ) izsaka rūpes par šo paaudzi, jo daudzi no viņiem nav spējīgi vairs paši sevi uzjautrināt. Izmantojot datorus, viņi varbūt izaugs ļoti inteliģenti, bet citādi būs ļoti nabadzīgi. Draud briesmas, ka viņu emocijas notrulināsies un ka viņiem var rasties pat fiziskas problēmas. Lindstroms pētījumā, ko viņš veica Lego firmas uzdevumā, atrada, ka daudziem Dānijas sešgadīgajiem bērniem trūka koordinācijas. Viņi nebija pat spējīgi virpināt zīmuli pirkstos. Ārsti arī liecina par augstākiem skoliozes un vispārīgu muguras problēmu līmeņiem bērnos, kas pavada daudz laika pie televizora vai datora, kārtīgi nevingrojot.

Bet atgriezīsimies pie Dr. Lūisa ( Dr. Lewis ) padoma, ka viens veids, kā tikt galā ar informācijas plūdiem, ir jau no bērnības sākt cilvēkiem mācīt, kā ar to apieties un kā to izsijāt. Šinīs laikos šāda mācība neizbēgami, vismaz pa daļai, saistīta ar datorlietošanas apmācību un datoru plašāku izmantošanu izglītības laukā. Daudz debatē par to, vai ir pareizi un cik svarīgi ir bērniem un jauniešiem skolās mācīt lietot datorus. Šāda mācība var būt ļoti pozitīva. Piemēram, Melburnas Grīnsborovas ( Greensborough ) pamatskolas otrās klases skolēni mēra laika apstākļus savā skolā un ar datora palīdzību tos iesūta Monašas universitātei. Šāda veida darbība ne tikai padara viņu ģeogrāfijas stundas interesantākas, bet arī rada bērnos sajūtu, ka viņi ko nozīmīgu dod universitātes pētījumiem.

Arī universitātes līmenī arvien vairāk mācību spēki sāk izmantot Interneta sastāvdaļu, tā saucamo globālo tīmekli, lai viņu studentiem mācību viela būtu vieglāk pieejama, piemēram, Džims Herods ( Jim Herrod ), matemātikas profesors Džordžijas Technoloģijas institūtā ( Georgia Tech ), savas lekciju piezīmes ieraksta datorā tā, lai tās parādītos viņa tīmekļa lapā ( Web page ). Tādā veidā tās ir pieejamas viņa studentiem jau pusotru stundu pirms attiecīgās lekcijas, arī tiem, kas mācās neklātienē. Lasot savas lekcijas, viņš ir ievērojis, ka daudzi viņa studenti lekcijas tēmu jau ir pārdomājuši un pat izrēķinājuši matemātiskās kalkulācijas, ko viņš prasa. Profesors Herods ir nācis pie slēdziena, ka, izmantojot šo moderno saziņas līdzekli, studentiem ir iespēja vairāk iegūt no viņa lekcijām.

Emori universitāte Atlantā izmanto”chat room” sistēmu, kur studenti var sazināties viens ar otru un ar saviem lektoriem, ierakstot savu sakāmo datorā. Tūlīt, kā tas ir ierakstīts, visi pārējie studiju biedri, kas tai brīdī ir pieslēgušies pie tīkla, to spēj izlasīt un arī viņu rakstītajam atbildēt. Šis, protams, ir vienreizējs veids, kā sazināties ar neklātienes studentiem tā, lai arī viņi justos kā klases biedri. Angļu valodas profesors Volters Rīds ( Walter Reed ) domā, ka šādā veidā arī kautrīgie studenti, kas klasē nekad neizteiktos, brīvi piedalās diskusijās. Tomēr profesors arī brīdina, ka technoloģijas izmantošana izglītības laukā nav bez ēnas puses. Studenti vairs nav spējīgi jeb ir par slinku, lai mācību vielu kārtīgi uztvertu un izvērtētu. Viņu rakstītajās atbildēs ir redzams, ka viņi nav vis pārdomājuši uzdoto jautājumu, bet gan no tīmekļa salasījuši informācijas krikumus. Tie gan atbilst tēmai, bet bieži nav piemēroti, atkārtojas vai arī ir nepareizi. Zināšanas tiek notrulinātas līdz informācijas līmenim, un pavisam tiek aizmirsta gudrība.

Rodas arī plaisa starp tiem skolēniem un studentiem, kuriem ir pieejami datori, un tiem, kam to nav. Jaundienvidvelsas vecāku un pilsoņu padomes priekšniece Rosa Brenana ( Ros Brennan ) apgalvo, ka ir privātskolas, kas nepieņem bērnudārzniekus, kuriem nav sava pārnēsājamā datora. Lai novērstu šādas netaisnības, bagātnieki, kā, piemēram, “Microsoft” firmas īpašnieks Bils Geitss ( Bill Gates ), ziedo naudu, lai iegādātos un pieslēgtu datorus skolām un bibliotēkām. Tomēr ir arī daudzi, kas apšauba viņa filantropijas motivāciju, izsakot domu, ka viņš tikai vēlas izaudzināt jaunu paaudzi “Microsoft” datorprogrammu lietotāju.

Viens otrs arī apšauba to, cik vērtīgi ir skolās mācīt datorlietošanas mākas. Žurnāla “Newsweek Interactive” palīgredaktors Tods Openheimers ( Todd Oppenheimer ) izsakās kritiski par datorapmācības plāniem, kas pašlaik tiek ievesti skolās. Tie būtībā iemācot bērniem mašīnrakstīšanu un zināšanas, kā lietot dažas komerciālas datorprogrammas, nevis zinātniskos principus, ko viņi varētu vēlāk dzīvē pielietot. Viņš arī iesaka tiem filantropiem, kuri ziedo datorus, kas drīz būs novecojuši un nelietojami, labāk ziedot naudu, ko izmantot, lai apmācītu matemātikas un zinātnes skolotājus un skolēnus, kas mācītos loģiski domāt un nākotnē veicinātu cilvēces zinātnisko attīstību.

Izglītības speciālisti sāk vairāk runāt par vajadzību mācīt skolotājiem jaunas mācīšanas prasmes un par skolotāju mainīgo lomu šodienas datoru pilnajā skolu un augstākās izglītības pasaulē. Datori nesamazinās skolotāju lomu izglītībā, bet, bez šaubām, to mainīs. Skolotājiem dažādos izglītības līmeņos būs jāmāca saviem skolēniem, kā domāt un izvērtēt bezgalīgo informācijas plūsmu. Piemēram, Ņūdžersijas Techniskā institūta filozofijas profesors Deivids Rotenbergs ( David Rothenberg ), uzņemoties lielu daļu vainas par to, ka pasliktinās viņa studentu zinātnisko pētījumu kvalitāte, tomēr apzinās, ka mācīšanas metodēm ir jāmainās laikiem līdzi. Profesors Rotenbergs izjusti par to izsakās šādi: “Man ir jāmāca studentiem lasīt un pakavēties pie valodas un idejām, izstrādāt savus un izprast citu argumentus, kritiski savienot dažādus avotus, lai viņi nonāktu pie oriģinālas domas. Man ir jāpalīdz maniem studentiem izprast, kā novērtēt avotus, lai lemtu par to ticamību, kā arī uzticēties savām idejām vairāk nekā tām domu druskām, kas parādās uz datora ekrāna. Globālā tīmekļa bezpavalstniecība noved līdz ēteriskai domu nejaušībai. Ir zuduši loģikas un aizraušanās ceļi un argumenta attīstības sajūta. Gadījums lemj iznākumu, biežāk šaujot garām nekā trāpot. Es redzu studentu koncentrācijas spēju dilstam un viņu spējas pašiem par ko spriest samazinoties. Ir jāmāca lemšanas, kā arī pētniecības metodes.”

Laiki mainās — bērni kādreiz sarunājās, izstiepjot aukliņu starp divām skārdenēm. Tagad skolēni informācijas apmaiņai izmanto pasaules mēroga datoru tīklu. Pasaule kļūst komplicētāka. Iespējas ir daudz plašākas, bet tās nav bez problēmām. Kādreiz, sargājot, lai bērns skolas pagalmā nenobrāztu ceļgalus, dažs labs tēvs vai māte neļāva bērnam kāpt kokos, tā neļaujot viņam attīstīt veiklību un pašaizsardzības izjūtu, kas citur dzīvē noderētu. Jāprasa, vai šodien pārmērīgi bērnu sargājot no datoru un informācijas plūsmas briesmām, viņam atņem iespēju attīstīt mākas un iegūt zināšanas, kas tam būs vajadzīgas, lai izdzīvotu modernajā, ātri mainīgajā pasaulē? Jā vai nē? Atbilde nav vienkārša. Katram indivīdam un katrā konkrētā situācijā tā būs atšķirīga.

Mums ir jāmāca jaunākās paaudzes, un ir arī katram pašam jāmācās veidi, kā no datiem varam vislabāk iegūt informāciju un pārvērst to zināšanās. No informācijas plūdiem centīsimies izlobīt to, kas mums katram vajadzīgs, neļaujot šai straumei mūs ieraut dzelmē, bet izmantojot tās plūsmu, lai informācija arī mūsu rokās būtu spēks.

Publikācijā saglabāta autores rakstība

Jaundienvidvelsas pavalsts tehnisko bibliotēku datoru sistēmas cents

Ivetas Rones darba vieta Foto no I.Rones arhīva