MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Rakstnieku saimes Jurģu dienā decembrī

Nevarēdami panākt vienošanos ar Benjamiņu īpašumu mantiniekiem, Latvijas rakstnieki pirms pašiem Ziemassvētkiem atstāja Fābu namu. Ar to piecdesmit gadu ritumā bijusi cieši saistīta visa Latvijas kultūras dzīve, veselu rakstnieku paaudžu mūži. Tāpēc arī Jurģu dienas runas, sarunas un pārrunas bija gan apcerīgas un mazliet sērīgas, gan uz jaunām kopdarbības iespējām rosinošas.

Gaišu noskaņu ar savu visnotaļ optimistisko runu atvadu brīdim piešķīra akadēmiķis Jānis Stradiņš (sk. “LV”24.decembra numurā). Atmiņu pēcpusdienu vadīja Gunārs Priede . Kā arhitekts viņš sauca atmiņā dažu labu kultūrvēsturisku faktu, kas saistīts ar lepno namu Krišjāņa Barona ielā 12, kā dramaturgs un labs aktieris virzīja šo vakaru uz labā apliecināšanu un pieminēšanu:

— Ar labu vārdu vispirms būtu jāpiemin linu tirgotāju Fābu dzimta, kas šo namu uzcēla un tajā nodzīvoja 52 gadus. Gandrīz tikpat ilgi te saimniekojusi Rakstnieku savienība, cenšoties namu kopt, uzturēt, visu sakārtot. Dažreiz rodas tāda ķecerīga doma: sastādīt rēķinu par līdzekļiem, ko esam ieguldījuši, un tad caur Lihtenšteinu vai kā citādi tos piedzīt. Vismaz informēt sabiedrību. Mums gan uzreiz var jautāt: “Bet kas jums lika to darīt?” Jā, kas mums lika ķerties klāt nodriskātajām sienām un pasūtīt Vācijā dārgas zīda tapetes? Kas lika atjaunot Fābu klāto zeltījumu, kas simt gadu laikā bija galīgi nosūbējis.

Gunārs Priede atgādināja, ka arī Eiženam Laubem nebija viegli, kad viņš no 1928. līdz 1930.gadam vadīja tā sauktās Benjamiņu pārbūves. Ārzemēs izdotās Eižena Laubes atmiņas vēstī, ka viņš pēc darbu pabeigšanas ne reizi nav šai namā iegājis, nav gribējis redzēt ar dzeltenu eļļas krāsu noklāto majolikas kamīnu, kas turklāt pārvietots uz priekštelpu, kur pie tā neviens nevar apsēsties, nav gribējis redzēt Kārļa Brencēna veidoto vitrāžu ar Lāčplēša tēlu — tik neiederīgu intīmajā ēdamtelpas noskaņā, un citus pārkārtojumus, kas no arhitekta viedokļa nekādi nav saprotami. Un Benjamiņu mecenātisms nav salīdzināms, piemēram, ar Augusta Dombrovska labdarību, ko iedvesmoja tikai dāvinātāja prieks. Arī Benjamiņi palīdzēja literātiem un māksliniekiem, maksāja viņiem stipendijas, publicēja viņu darbus. Bet tā bija abpusēja ieinteresētība, kas vairoja Benjamiņu bagātību. Lai atgādinām, kā “Atpūtas” metienu ļāva palielināt Viļa Lāča “Zvejnieka dēls” un Alfrēda Dziļuma “Saplēstā krūze”. Tomēr rakstnieki vienmēr ar cieņu izturējušies pet Benjamiņu vārdu un arī Benjamiņa kundzes ģīmetni. Tā šai namā atradās visu laiku, kamēr Brežņeva portretu viņa bēru gadījumā nācās kaut kur aizņemties.

Dzejnieks Māris Čaklais , kas šī nama durvis kopā ar Uldi Leinertu un Viktoru Līvzemnieku sācis virināt 50.gadu beigās — 60.gadu sākumā, te pavadīto laiku iedala trīs posmos: līdz 1965.gadam, kad īstā pagrīdes atmosfērā tiek organizēts kongress, kurā rakstnieki panāk neticamo: valdē ievēlē ne čekas un cekas izraudzītos, bet savējos. Par vadītāju kļūst godavīrs Alberts Jansons. Otrs posms iezīmējas no 1965. līdz 1991.gadam, kad toreizējā politiskās izglītības namā izskan Alberta Bela atziņa: “Cenzūra ir rakstnieku dzimtbūšana. Varbūt Latvijā mēs varam panākt tās atcelšanu — arī dzimtbūšana savā laikā vispirms tika atcelta Vidzemē un Kurzemē”. Ar Kārļa Skalbes, Friča Bārdas un Krišjāņa Barona atceres dienu rīkošanu, citām nacionālajām aktivitātēm tika uzturēts tautas garīgais tonuss, kas tuvināja vispārējās atbrīvošanās dienu — neatkarības atjaunošanu. Ar 1991.gadu sācies trešais posms. Jaunajos apstākļos, kad cīņa vairs nav starp “mums” un “viņiem”, ļoti svarīgi ir aizstāvēt literatūru un kultūru pret intelektuālo nihilismu, kas apdraud sabiedrību. Tas galvenais, maģistrālais, kas noticis šai namā, vienmēr gājis uz gaismu. Dzejnieka piesauktās Aleksandra Kušnera rindas varētu tulkot arī tā:

Savu laiku mēs neizvēlamies,

Mēs dzīvojam un mirstam laikā, kas mums atvēlēts.

Par to lielo darbu, kas Rakstnieku savienībā tika veikts sakarā ar Krišjāņa Barona 150.dzimšanas dienu, stāstīja Saulcerīte Viese :

— Jubileju svinējām 1985.gadā, bet gatavoties sākām drīz pēc Raiņa simtgades. Atceros, kā mēs ar Jāni Peteru staigājām pa Lielajiem kapiem un bēdājāmies, ka Raiņa jubileju mums tā arī nebija izdevies padarīt par Eiropas mēroga notikumu. Atdūrāmies uz saplaisājušo Barona kapa plāksnīti ar gadaskaitļiem, un kā zibens uzplaiksnīja doma: līdz 150.dzimšanas dienai ir vēl laiks, jāsāk gatavoties! Tas bija ļoti viegli darāms darbs — kur vien gājām, visur jutām cilvēku atbalstu. Lielvārdieši jau 1970.gadā bija sapratuši, ka pēdējais laiks izveidot Andreja Pumpura muzeju. Uz svinīgo atklāšanu sapulcējās kādi 5000 cilvēku. Sabiedrībā bija radusies pārliecība, ka tautai vajadzīga sava nacionālā kultūra, savu sakņu apziņa.

Rakstnieku savienībā tapa Krišjāņa Barona istaba, no kuras vēlāk izauga muzejs, kuru vada Rūta Kārkliņa. Aktivizējās folkloras kustība, tajā iesaistījās visas paaudzes. No Tērbatas uz Krustpili un Kurzemi tika atkal iemītas tūristu takas, par kurām kādreiz bija staigājis Krišjānis Barons. Tika apzinātas un iezīmētas piemiņas vietas bijušajā Voroņežas apgabalā, kur Barons vairāk nekā 20 gadus strādājis par mājskolotāju. Bija lielas izstādes un sarīkojumi visā Latvijā, arī Maskavā un Stokholmā. Tie kļuva par būtiskiem Atmodas priekšvēstnešiem.

Māra Zālīte akcentēja domu, ko pauda arī Valdis Rūmnieks, Viktors Avotiņš un citi runātāji:

— Mēs neatvadāmies no sevis. Mēs atvadāmies tikai no šī nama. Jā, Rakstnieku savienība daudzus gadus kā tāds gliemezis nesa savu māju sev līdzi. Tā bija kļuvusi par identitātes zīmi. Kas būs Rakstnieku savienība — šis gliemezis — bez savas mājas un kas būs šī māja bez gliemeža — to rādīs laiks. Iespējams, gliemezim būs jāpārtop citā būtnē.

Bet kāpēc šis nams rakstniekiem tomēr bijis tik nozīmīgs? Benjamiņu vārds, Benjamiņu nams ar savu pamatīgumu — no pamatiem līdz dzegām, līdz katram durvju kliņķim — šos ilgos gadus bijis Latvijas brīvvalsts simbols. Te bija cits stils un cita vide, valdīja citas noskaņas, kamēr ārpusē bija partkomi, cekas un komunālie dzīvokļi. Šī forma, šī vide prasīja citu saturu. Un šis saturs veidojās un brieda, līdz 1991.gadā parādījās neatkarīgās Latvijas veidā. Labākas vides cilvēka attīstībai, personības izaugsmei Latvijā nebija.

Ēriks Hānbergs teicās šai namā ticis pie otra laba uzvalka savā dzīvē. Pimais nopirkts uz kāzām, otrs — sakarā ar uzņemšanu Rakstnieku savienībā, kas, protama lieta, notikusi tieši šeit. Savukārt Pēteris Pētersons sevi te atceras kā septiņgadīgu puišeli matroža uzvalciņā. Viņa vecāki ar Benjamiņu ģimeni bijuši labi draugi, un tēva — Jūlija Pētersona — 50.dzimšanas diena arī atzīmēta te. Visvairāk tomēr atmiņā palicis šveicars — milzīgs, cēls vīrs ar kuplu, baltu bārdu. Un slavenais “Pegazs”, kur piedzīvoti burvīgi brīži un kādreiz pirms Jaungada, kad naudu tik dikti vajag, Grigulis atdevis viņam 200 rubļu kāršu parādu. Veselus 200 rubļus!

Andrim Jakubānam neaizmirstamā atmiņā palikusi slēgtā partijas sapulce. Tā, kurā skaidrots, kāpēc “mums” jāiet iekšā Afganistānā. Lija Brīdaka savukārt atgādināja rakstnieku lielās balles ar lielo zvanīšanos un gatavošanos, ar trako dejošanu un zirņu zupu otrā rītā.

— Paldies šī nama sienām, kas rakstniekiem tik ilgus gadus devušas siltumu, drošības sajūtu!

Rakstnieku savienības jaunā adrese ir Citadeles ielā 2.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Mēs katrs nākam no savas zemes

Norvēģu dziedātāja Sisele Kirkebū

“Mana pēdējā tikšanās ar operatoru Andri Slapiņu 1991. gada 19. janvāra naktī”

Anna Matisone cep maizi Duntes “Krogkaņģos”. 1978.

Foto: Pēteris Korsaks

Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdztekus pastāvīgajai ekspozīcijai iekārtota fotovēsturnieka un fotogrāfa Pētera Korsaka darbu izstāde, kurai pats autors devis nosaukumu “Par dzīvi, dziesmu un fotogrāfiju”.

Izstādes atklāšanas reizē arī skanēja dziesmas un risinājās pārdomas par dzīvi. Par fotoattēliem pie sienām — Latgales ainavām, dzejnieču Valdas Mooras un Elzas Ķezberes portretiem, pāragri mūžībā aizrauto leģendu — Andra Slapiņa un Jura Podnieka dzīves mirkļu fiksējumiem un daudziem citiem darbiem tika runāts mazāk. Varbūt tālab, ka aiz katra no attēliem ir sava pasaule, ko atklāt un pētīt, un vienalga līdz galam neizzināt.

Savu darbu skatītājiem Pēteris Korsaks piedāvā ne tikai attēlus, bet arī pārdomas par to, kas ietekmējis un veicinājis autora uztveri. Daži izvilkumi no fotoizstādes autora rakstītā:

— Mums katram ejams Dieva vai likteņa nolemtais gājums. Pēckara Latgales jauniešu ceļš ir bijis grūts un sarežģīts. Tie, kas paglābās no 1941.gada represijām, iesaistījās pretošanās kustībā. Citi aizgāja mežos, lai ar ieročiem rokās cīnītos pret okupācijas varu. Sākās turīgāko un izglītotāko Latgales zemnieku iznīcināšana, kas fiziski skāra arī manu dzimtu, — izsūtīja, arestēja, nošāva, sadedzināja. Atņēma visu, kas bija ņemams. Līdz vidusskolas beigšanai tomēr tiku un kā nabaga trešais tēva dēls devos pasaulē, jo pussimts hektāru zemes vairs nebija mūsu un kopus saimniekošanas absurds mani nesaistīja.

Laukos, Latgalē, kad bariņā gājām uz dejām kolhozu klubos, patālos ceļa gabalus parasti aizvadījām ar nacionāli patriotiskām dziesmām. Jo nacionāli spēcīgāki vārdi: “Lai latvju saule nenoriet un latvju zobens nesarūs” utt., jo skaļāk tika izdziedāti. Tas bija sava veida jauniešu protests. Bet bija arī citādi protesta veidi: Maltas vidusskolā gatavoja un izplatīja proklamācijas, uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Iezīmējām nošauto nacionālo partizānu atdusas vietas. Un, kā rāda šodien izpētītie vēstures avoti, pretstatā latgalietim nodevējam, pielīdējam visplašāk, visasāk un vislielākajos mērogos pretošanās kustība pret padomju okupāciju izvērtās tieši Latgalē. Un dziesma palīdzēja izdzīvot ne tikai man, bet visai tautai.

Fotogrāfija ienāca manā bērna apziņā kā kaut kas noslēpumains un neizprotams. Pirmais pašam piederošais fotoaparāts bija “Smena”, kuru uzdāvināja krustmāte, kad beidzu 7.klasi.

Tikai nonākot Rīgā, mācoties Kultūras universitātes Žurnālistikas fakultātē, pievērsos fotogrāfijai gan kā dokumentam, gan kā mākslai. Sākās fotogrāfijas dziļāka apjēgšana.

1975.gadā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā savācu un ar muzeja atbalstu sarīkoju pirmo fotogrāfijas vēsturei veltīto izstādi. 1976.gadā sarīkoju nelielu konferenci sakarā ar Latviešu fotogrāfiskās biedrības 70 gadiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tika nodibināta fotovēstures nodaļa, iepirkti negatīvi un oriģinālfotogrāfijas no V.Rīdzenieka, R.Johansona, P.Šmita un citu fotogrāfu piederīgajiem.

Strādājot Brīvdabas muzejā, 1985.gadā sarīkoju izstādi par godu K.Barona 150 gadiem, kurā bija apskatāmas fotogrāfijas par Latvijas lauku cilvēku dzīvi un darbu no 20.gs. sākuma līdz okupācijas periodam. Šī izstāde bija vienreizēja, jo par Latvijas laiku līdz tam nekas netika rādīts plašākai publikai. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, atverot filiāli — Latvijas Fotogrāfijas muzeju, aicināja darbā, kurā turpinu vēsturisko izpēti. Tā nu ir iznācis, ka interese par fotogrāfijas vēsturi vairāk nekā divdesmit gadu garumā noteica manu turpmāko dzīvi un darbu.

Pētera Korsaka fotoizstāde skatāma līdz 17.janvārim.

“LV” informācija