21. novembra sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Labrīt, godājamie kolēģi deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas plenārsēžu zālē!

Turpinām izskatīt jautājumu, kas tika skatīts iepriekšējā Saeimas plenārsēdē — likumprojekts “Grozījums likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos””. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā — deputāts Jānis Rāzna, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija. Lūdzu!

J.Rāzna (DPS). Labrīt! Cienījamais Prezidij, godātie deputāti! Tātad mēs palikām pie 95. priekšlikuma. Pirms mēs sākam izskatīt šo priekšlikumu, es gribētu jums vēl pateikt tātad, ka 33. pants otrā lasījumā atrodas 32. lappusē otrajā ailītē, un uz šo pantu attiecas šis priekšlikums. Bet trešā lasījuma redakcija ir 31. lappusē, un tas šobrīd jau ir 32. pants. Un 95. priekšlikums ir Juridiskā biroja — izteikt 33. panta pirmās daļas pirmo teikumu dotajā redakcijā. Komisija ir daļēji atbalstījusi, izsakot nedaudz precizētā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Vai debatēs vēlas kāds runāt par šo jautājumu? Debatēs pieteikušos nav. Deputātiem pret atbildīgās komisijas slēdzienu iebildumu arī nav? Paldies! Turpinām.

J.Rāzna. 33. lapaspuse, 96. priekšlikums. Iesniedzis deputāts Bartaševičs — izteikt 33. panta pirmo daļu dotajā redakcijā. Komisija daļēji ir atbalstījusi, un šobrīd tas ir iestrādāts, kā jau es teicu, 32. panta jaunajā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem pret atbildīgās komisijas slēdzienu par deputāta Bartaševica ierosinājumu — izteikt 33. panta pirmo daļu jums iesniegtajā redakcijā, kas šobrīd ir iestrādāta, kā Rāznas kungs ziņoja, 32. pantā,— iebildumi ir? Iebildumi deputātiem ir. Kristiāna Lībane — frakcija “Latvijas ceļš”.

K.Lībane (LC). Es aicinātu neatbalstīt un lūdzu balsot.

Sēdes vadītājs. Lūdzu... citu priekšlikumu nav? Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu zvanu! Lūdzu balsot par 32. panta redakciju. Man gan šeit kolēģi saka priekšā, ka to jau mēs esam pagājušajā plenārsēdē balsojuši. Lūdzu, tātad balsojam par 32. panta iesniegto redakciju, kura deputātiem ir izklāstīta dokumenta 31. lappusē labajā pusē. Lūdzu balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 18, pret — 15... 11 ... nav kvoruma. Lūdzu vēlreiz zvanu! Lūdzu deputātus piedalīties balsošanā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot par likumprojekta 32. panta redakciju! Lūdzu rezultātu! Par — 20, pret — 21, atturas — 19. Nav pieņemts.

J.Rāzna. 97. priekšlikums. Deputātes Seiles — izteikt 33. panta pirmo daļu dotajā redakcijā. Komisija daļēji ir atbalstījusi, un tas ir iestrādāts 32. pantā.

Sēdes vadītājs. Kristiāna Lībane, frakcija “Latvijas ceļš”.

K.Lībane (LC). Es aicinu neatbalstīt... izteikt attieksmi balsojot un saglabāt otrajā lasījumā pieņemto redakciju.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vēl kādi ir viedokļi? Citu viedokļu nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi, balsojot par deputātes Seiles priekšlikumu — izteikt 33. panta pirmo daļu jums iesniegtajā redakcijā. Lūdzu rezultātu! Par — 13, pret — 26, atturas — 19. Priekšlikums nav pieņemts.

J.Rāzna. Tālāk. 35. lapaspuse, 98. priekšlikums. Būtībā attiecas uz 34. pantu. 34. pants ir... būtībā ierobežo gan fiziskajām, gan juridiskajām personām maksimālos zemes iegūšanas apmērus gan pagastā kopumā, gan arī vienai fiziskajai personai. Un šeit ir divi priekšlikumi. Būtībā 98. priekšlikums — deputātes Seiles un Rāznas, kurš nosaka, ka būtībā, ka 3.b punktā un 2. daļā minētās fiziskās un juridiskās personas var iegūt zemi viena pagasta teritorijā līdz 1/10 daļai vai viena fiziskā persona 100 hektārus, un šeit ir arī Ministru prezidenta Šķēles kunga priekšlikums, kurš nosaka, ka viena fiziskā vai juridiskā persona var iegūt līdz 1/10 daļai vienā pagastā šo zemi. Tāpēc šeit deputātiem ir jāizšķiras, par kuru priekšlikumu viņi balsos.

Tātad pirmais ir 98. priekšlikums, tātad deputātes Seiles un Rāznas — izteikt 34. pantu dotajā redakcijā. Komisija daļēji ir atbalstījusi un izteikusi nedaudz precizētā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Kristiāna Lībane, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

K.Lībane (LC). Es gribētu lūgt sēdes vadītāja atļauju ļaut man izteikties par visiem pie šī panta iesniegtajiem priekšlikumiem, aicinot balsot pret visiem atbildīgās komisijas atbalstītajiem priekšlikumiem un saglabāt otrā lasījuma redakciju, kas, manuprāt, ir ļoti veiksmīga. Es to daru aiz viena vienīga iemesla, lai man nebūtu jānāk tribīnē par katru priekšlikumu un jāaicina jūs katru reizi to darīt.

Sēdes vadītājs. Paldies! Anna Seile, LNNK un Zaļās partijas frakcija.

A.Seile (LNNK, LZP). Labrīt, godātie Prezidija locekļi, labrīt, Saeimas deputāti! Es gribu pievērst jūsu uzmanību šim ļoti konceptuālajam pantam. Seiles un Rāznas priekšlikums, kuru atbalstījusi Tautsaimniecības komisija, pēc būtības nosaka ierobežojumus citām juridiskajām personām un ārvalstu personām iegādāties zemi vairāk par vienu desmito daļu no lauku pagasta. Ministru prezidenta Šķēles priekšlikums, kas ir nākošais šajā un apzīmēts ar numuriņu 99. nosaka, ka katra persona var iegādāties vienu desmito daļu no zemes pagastā. Tas nozīmē, ka desmit ārvalstu personas vai citas juridiskās personas no mūsu draudzīgās austrumu kaimiņu valsts var nopirkt visu šī pagasta zemi.

Tāpēc es aicinu jūs atbalstīt gan Seiles un Rāznas variantu, kuru ir ierosinājusi Centrālā zemes komisija, un mēs šo priekšlikumu esam vienkārši parakstījuši, gan Tautsaimniecības komisijas variantu, jo Tautsaimniecības komisija šo priekšlikumu ir atbalstījusi, bet neatbalstīt Ministru prezidenta ierosināto variantu. Ja nu gadījumā Saeimai gadās tāpat kā pagājušajā plenārsēdē un nevar nobalsot par šādiem priekšlikumiem, tad pareizāks manā izpratnē ir variants, kuru ieteica Kristiāna Lībane, jo šis variants vienkārši paredz, ka Ministru kabinets var noteikt ierobežojumus zemes pirkšanai. Tas ir nedaudz labāks, bet, protams, komisijas variants ir tas variants, ka tikai 1/10 daļu no pagasta šīs citas juridiskās personas un ārvalstu personas var nopirkt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Atvainojiet, Lujāna kungs, atvainojos jums. Sociālistiskās partijas “Līdztiesība” frakcijas deputāts.

M.Lujāns (Sociālistiskās partijas “Līdztiesība” frakcija). Cienījamie kolēģi! Protams, es saprotu “Latvijas ceļa” problēmas, it sevišķi laikam viņi — visa frakcija — šodien izkāpusi no gultas ne ar to kāju, jo visi priekšlikumi tiek bloķēti, ieteikti un aizliegti. Šinī gadījumā es tomēr atbalstītu komisijas iesniegto variantu, kas ir, un tas ir pietiekami loģisks. Diemžēl šodien es nevaru uzticēties Ministru kabinetam, jo šis kabinets nav tautas kabinets tiešā veidā, tas ir šauras grupas, tajā skaitā “Ceļa” kabinets, un es nebrīnītos, ja apolitiskais... politiski bezatbildīgais Šķēle nopirktu vienu pagastu caur šādu likumu. Ja mēs atstāsim to, ka Ministru kabinets pats lems, teiksim, kā šī zeme tiek pārdota. Un šinī gadījumā komisijas variācija, kurā ir 100 hektāru ierobežojums, kurā ir arī, teiksim, norādīts, cik viena persona var iegūt, ir loģisks un normāls. Ir cita lieta, ka varbūt nākotnē kādreiz patiešām šos jautājumus varētu izskatīt, bet es nebrīnītos par to, ka Šķēles kungs iegādātos kopā ar kādu rūpnīcu arī kādu pagastu, un pēc tam izrādītos, ka tas kļuvis par apolitiska premjerministra pagastu. Un tādēļ es arī šinī gadījumā piedāvātu atbalstīt komisijas variantu un diemžēl neatbalstīt Ministru kabineta variantu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Leopolds Ozoliņš, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”.

L.Ozoliņš (TB). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Godātie kolēģi Saeimā! Šodien mēs esam vēsturiskas izvēles priekšā — vai atbalstīt grozījumus izskatāmajā likumprojektā par zemes privatizāciju lauku apvidos un sākt labprātīgi un likumīgi pakļauties jaunai un nu jau galīgai kolonizācijai — šoreiz par dolāriem, zeltu, sertifikātiem un viltu. Jāuzsver, ka tas ir gan daudz civilizētākā veidā nekā iepriekš, bez tankiem un lopu vāģiem, bez šķēpiem un uguns. Vai uzdrīkstēsimies brīvi laist pasaules tirgū Latvijas lauku zemi? Lasi, klausies un saproti, tas ir, Latviju. Pārdot tēvzemi, dzimteni, pārdot upes, mežus, pakalnus, birzis un svētozolus katram, kas nav Latvijas pilsonis... lasiet, lūdzu, uzmanīgi, skatieties un sekojiet līdzi likumprojekta tekstiem. Turklāt katram līdz 100 hektāriem. Visiem, kas nāca ar asinīm, kas nāks atmazgāt netīro naudu, kas nozadzis latus un dolārus bankrotējošās bankās un firmās. Akceptējot šos grozījumus, Latvija drīz vien piederēs likumīgi tiem, kas izsenis to kārojuši izmantot un piemēslot. Šoreiz var teikt, izmantojot investīcijas un daudzos gadījumos pārdodot to tālāk tad, kad zemei patiešām būs īstā viņas cena, ja vispār var runāt par Latvijas zemju pārdošanu svešajiem. Pašreiz esošais likums jau paredz samērā brīvu zemes tirgu. Vai izskatāmie grozījumi un papildinājumi par Latvijas ūtrupi nav 1994. gada 30. aprīļa Krievijas — Latvijas līguma 4. panta par militāro personu īpašumu aizsardzību pildīšanas apliecinājums, kurš paredz īpašas cieņas izrādīšanu Sarkanās armijas virsnieku īpašumiem Latvijā? Izskatāmo grozījumu pieņemšana, tai skaitā valsts zemes privatizācija, nododot valsts akciju sabiedrību privatizācijas aģentūru rīcībā, pildīšanā un tirgošanā, ņemot vērā, ka zemes vērtība, arī meži, auglīgās aramzemes, tajā skaitā izrakteņi, ir 20, 35 un vairāk reizes zemāka nekā citās valstīs, kuras pakļāvušās savienību, ūniju, apvienoto banku un starptautisko tirgotāju spiedienam un ļauj savu zemi brīvi tirgot. Jāpiezīmē, ka Čehija nepārdod savu zemi ārvalstniekiem, nepilsoņiem. Polija, Singapūra, Ālantu salas, kas ir Eiropas Savienībā, un citi. Pasaulē ir pietiekami dolāru un zelta, lai aicinātu pārdot, nodot un ciest klusu. Lai paņemtu stūrī iedzītās, nodzirdītās, lauku un banku afērās piekrāptās, inflācijas, aukstuma un bada nomāktās tautas pēdējo relikviju — zemi. Zeme ir pamatvērtība neatkarībai, brīvībai, pašcieņai. Tikai 13 Saeimas deputāti pirms mēneša balsoja pret deklarāciju, kas apliecināja Latvijas okupācijas fakta atzīšanu. Okupācijas — tātad kolonizācijas faktu. Dažas nedēļas pēc tam, turklāt zaimojot valsts svētkus — 11. un 18.novembri, mēs grasāmies tiem un vēl citiem, kas ir šīs kolonizācijas īstenotāji, pārdot katram vismaz par 100 hektāriem Latvijas.

Patiesi ir jājautā, kam deklarācija, kam zeme? Nav argumentu pašreiz brīvajam Latvijas zemes tirgum. Akceptējot — pārdot zemi vāciem, kanādiešiem, dāņiem, kurdiem, sarkanās armijas virsniekiem — mēs tālāk triecam tautu bezcerībā, grūtsirdībā. Ja tauta, neredzot savas valsts attīstību, redzot bezjēdzīgu savu bagātību un dzimtenes izpārdošanu, mirst. Atcerieties, pašnāvību skaits aug! Jau šodien blakus 44 000 zārkiem tiek kārti tikai 22 000 šūpuļi. Ko mēs, tā lemdami, gatavojam Latvijai?

Šie trešajā lasījumā izskatāmie un komisijas atbalstāmie grozījumi būtu noraidāmi kopumā. Ir izstrādājams īpašs likums par Latvijas zemes neaizskaramību. Tāds likums ir nododams tautas nobalsošanai.

Latvijas zeme — tā ir Latvija, tie ir neatkarības cīņu upuri, tās ir senču kapavietas. Tie ir likteņi. Tā ir Latvijas tautas pastāvēšana. To izšķirt Saeimai nav tiesību. Tas ir jālemj tautai. Tāpēc es lūdzu kopumā nobalsot, kad būs šī balsošana, pret šo likumprojektu, bet pašreiz balsot šo punktu, jo mēs, deputāti, arī esam iedzīti stūrī ar šādu tekstu, kāds mums ir acu priekšā un kas varbūt vēl nav skāris katra sirdi un sirdsapziņu. Balsot šo 34.pantu pa daļām. Tur ir tieši divas daļas. Vienu desmito daļu, ja mēs vispār atļaujamies nobalsot Latvijas pārdošanu par vienu desmito daļu, mēs varētu to balsot. Un otra daļa — par šiem 100 hektāriem, kas ir paredzēti ārvalstu fiziskajām personām, kas ir paredzēti Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas nav Latvijas pilsoņi. Balsot šo pantu pa daļām. Un kopumā nobalsto “pret”. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns, LNNK un LZP partijas frakcija.

P.Tabūns (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Es neesmu daudz paņēmis jūsu laiku, apspriežot šo ļoti svarīgo likumprojektu, bet tomēr nedaudz gribu sacīt šodien jums arī savu viedokli. Es lūdzu kārtējo reizi, kā es daudzkārt esmu lūdzis jūs pie svarīgiem likumprojektiem, apstāties, apdomāties un atjēgties! Atcerieties, kā bija ar Obligātā militārā dienesta likumu. Kādu mēs to pieņēmām. Tagad tas ir atkal atpakaļ Saeimā. Prezidents ir atsūtījis atpakaļ, jo nebija īstas atbildības valsts un tautas priekšā.

Redziet, arī, apspriežot šo likumprojektu, daudzi nemaz nesaprot, par ko ir runa. Nupat tribīnē bija Lujāna kungs, un izrādās, ka viņš nesaprot, par ko ir runa. Runa, Lujāna kungs, ir nevis par to, ko jūs teicāt,— Šķēles kungs var nopirkt pēc šā punkta visu pagasta teritorijā atrodošos zemi, jo viņš ir pilsonis. Tāpat kā jebkurš cits Latvijas pilsonis. Šeit ierobežojums ir pavisam cits. Vienu desmito daļu — tomēr Rāznas kungs un Seiles kundze un arī pēc tam atbalsta atbildīgā komisija, paredz, ka tomēr drīkst pirkt absolūti brīvi faktiski, tā varētu sacīt, arī nepilsoņi, ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un tā tālāk, un tā tālāk. Lūk, ir būtība. Tātad Lujāna kungs šoreiz absolūti nav sapratis.

Cita lieta, ka ir cilvēki, kuri arī negrib saprast un tīšuprāt samudžina šo likumprojektu, un tā tas arī iznāca. Tagad jūs visi esat liela jautājuma, dilemmas priekšā, ko darīt ar šo likumprojektu? Balsot par to, nodot atpakaļ? Jau attiecīgajās frakcijās top attiecīgie lēmumi, un vēl ir pārdomas, tāpēc es aicinu jūs vēlreiz padomāt un padomāt patiešām par to, par ko emocionāli uztraucas, un pareizi to darīja, Ozoliņa kungs.

Mēs šodien sastapām šeit cilvēkus, kuri piketēja un izteica savu viedokli. Es biju patīkami pārsteigts, ka šeit bija daudz attiecīgi no piketētāju pulka, jaunieši, kuri uztraucas par valsts nākotni. Jā, par mūsu zemi, un tas ir ļoti būtiski. Mēs bieži vien jauniešiem pārmetam, ka viņi nesaprot un negrib saprast, un ir it kā pasaules pilsoņi, kā šeit bieži vien ir pavīdējis. Bet, redziet, ka tā tas nav! Viņi attiecīgajā brīdī šodien ir šeit un pasaka savu “nē”, lai visi pasaules laimes meklētāji šeit nevarētu paņemt Latvijas zemi.

Ziniet, man ir tāda nojauta, ka mēs 5. un tagad — 6. Saeimā darām gandrīz visu, lai 700 000 nepilsoņu, neiegūstot pilsonību, iegūtu absolūti līdzīgas vienādas tiesības ar pilsoņiem. Šis arī ir viens no variantiem, kādā veidā mēs atkal nepilsoņus pielīdzinām pilsoņiem un ļausim viņiem, kuri nav tikai nepilsoņi, vienkārši atbraukuši no Amerikas, no Vācijas, no kaut kurienes, bet tie ir vai nu bijušie okupanti, kolonizatori, rusifikatori, un nebaidīsimies no šiem vārdiem! Tāda ir patiesība, tāda ir bijusi vēsture, tāda ir bijusi satriecoša mūsu īstenība šos 50 gadus. Tādēļ es, neiestājoties pret brīvu zemes tirgu, pret to, ka nenāktu šeit investīcijas, ka nevarētu nopirkt ārvalstu pilsoņi — juridiskās personas, arī nepilsoņi, tomēr uzlikt attiecīgās bremzes, lai nevarētu Latvijas zemi patiešām iegūt jebkurš. Un šeit ir saprātīgs variants — desmitā daļa no pagasta teritorijas, kuru var iegādāties brīvi jebkurš. Tāpēc es lūdzu atbalstīt, bet mana runa ir, lai, tomēr balsojot un domājot par šo likumprojektu kopumā, aicinātu jūs vēlreiz un vēlreiz nopietni padomāt no pilsoņa pozīcijām, no valsts pozīcijām un no latviešu tautas pozīcijām. Paldies jums! Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis, Latvijas Vienības partijas frakcija.

G.Valdmanis (Latvijas Vienības partijas frakcija). Godājamais Prezidij! Kolēģi Saeimā! Lieta šodien ir par mūsu tēvu zemi, kuru cits ir solījies likt uz ežas, lai sargātu, citi ir krituši un krituši, lai šo zemi sargātu priekš mums. Ja mums to atņemtu karā, tad mēs varētu cerēt to atkarot atpakaļ, bet, ja mēs kādas dziļas nodevības dēļ šo zemi pārdosim, tad tā zeme būs pārdota, juridiski pareizi noformulēta, un tā ir prom, līdz kamēr to spēsim atpirkt.

Tagad ir jautājums, kas ar mums notiek? Mēs jau redzam, ka tā “melnā ķepa”, kas mūsu zemi ir pārņēmusi, kā tā virza lietas uz priekšu. Mums solīja par daudz, neuztraucieties, pirmajā lasījumā, ka mums vajag druscītiņ zemi dot, lai investoru nomierinātu. Bet ziniet, ka Rietumu, Austrumu un Centrālajā Eiropā visveiksmīgākā zeme investoru piesaistīšanai ir Čehija. Un viņi šo zemi nedod pārdošanā.

Es vakar Ārlietu komisijā prasīju Birkava kungam, vai ir kāds jēdziens šajā valdībā, kas ir investīcijas, piesaistīšana un kas ir mantojumu izpārdošana? Es dabūju atrunas, bet tur ne visai labi sapratu, ka valdība to saprot. Mēs tagad paņemsim, ja šis likums izies cauri, mēs paņemsim un pārdosim mūsu senču bagātību — mūsu ostas, mūsu tranzītu ceļus un atdosim tos it kā uz visiem laikiem. Tagad skatieties, kā tā lieta tiek bīdīta uz priekšu.

Pirmkārt, Šķēles kungs pienāca un teica, ka mums jādod viņam mandāts izpildīt mūsu programmu. Mēs viņam iedevām mandātu. Tad viņš atnāca atpakaļ un mums pateica, ka nē, tā gan nebūs! Mums ir jāpilda viņa programma. Es jums apgalvoju, ka lielākā daļa no mums ir pret stratēģisko, vai vismaz mūsu platforma bija pret stratēģisko īpašumu privatizāciju, pret liela mēroga zemes izpārdošanu, mēs tā tikām ievēlēti šajā Saeimā, bet Šķēles kunga programma, un es neticu, ka tā ir Šķēles kunga programma, Šķēles kungs jau sen ir sēdējis šajā valsts valdīšanā ar kādām citām varām, ka šim nogrupējumam ir griba nopirkt mūsu ostas, mūsu tranzītu ceļus un nopirkt viņus “par sviestmaizi”.

Tagad, skat, viņš ir ticis “sedlos”, tagad mums it kā ir viņš jāklausa, bet tagad mūs mierina — pirmajā lasījumā tikai to, kas ir vajadzīgs, lai investorus nomierinātu. Otrajā lasījumā mums sola, ka būs labi ierobežojumi, būs varbūt 5 hektāri, varbūt būs 10 hektāri, būs šādi ierobežojumi, būs tādi ierobežojumi. Un mēs aizejam mājās. Fū, nav jau tik slikti! Gan jau galu galā ar kopēju domāšanu mēs atradīsim prātīgu ceļu.

Skatieties, kas tagad notiek! Visskaistākā no mums deputātiem — Lībanes kundze — bāž pirkstu uz leju, un visas norunas, godīgā Lībanes kundze, kas bija otrajā lasījumā, ir lauztas, visi ierobežojumi tiek izmesti ārā. Un tagad mūs bīda tālāk. Atkal solījums, bet saprotiet, ka Šķēles kunga komanda un “Latvijas ceļš” nevienu solījumu nekad nav domājuši turēt, viņi ir tikai, lai mūs mānītu.

Tagad mums sola tā. Nobeigsim šo trešo lasījumu, vienalga, cik pavirši. Un tad balsosim vēlreiz un atgriezīsim uz komisijām. Bet skatieties, kā Lībanes kundze rāda ar pirkstu, tā divas trešās daļas no Saeimas pagaidām balsos. Mums ir ļoti maz pantu palikuši, kur ielikt pat vismazāko ierobežojumu. Šis ir viens. Nebūsim pavirši! Ieliksim to. Es ceru, ka mēs atgriezīsim šo tautas nodevības aktu uz komisiju, lai to tur pārspriestu un ieliktu visu to, ko mums solīja otrajā lasījumā. Bet es neticu, ka tas tā notiks. Es tikko gāju apkārt un teicu: “Lietosim 140.pantu un ievedīsim aizklātu balsojumu, lai to disciplīnu nevarētu mums uzspiest, jo es vēl ticu, ka kādi 50 Saeimas deputāti, ja nebūtu frakcijas disciplīna, darītu to, kas ir tautai labs. Bet īpatni, kaut kādi izteica kādu domu, ka nē, tas atņems vainu no tiem, kas balsos par zemes izpārdošanu. Mēs neesam noņēmuši vainu tiem, kas balsoja par tautas “gaisa piļu” sagraušanu. Tad tā lieta ietu uz priekšu. Šķēles kungs un “Latvijas ceļš” māk mūs mānīt, puspēdu par puspēdu, līdz kamēr mēs esam tajā kārtuvē, un tad mums pasper to ķeblīti, un tauta raustās. Un beigās samierināsies. Bet jūs zināt, kā.

Mīļie kolēģi, balsosim vismaz par šito beidzamo ierobežojumu, un tad redzēsim, vai tas godaprāts, kad mēs atgriezīsim komisijā, paliks spēkā. Bet neiesim tā kā aitas uz beidzamo balsojumu, un tad atmetīsim rokas un teiksim — mēs ticējām. Tā lieta ir par daudz svarīga. Visi prātīgie ierobežojumi līdz šim momentam ir bijuši izmesti. Lībanes kundzes smukais pirksts, es saprotu, ka laikam citas frakcijas arī ir nolēmušas, ka viņas ies līdzi, un mēs balsojam pagaidām 1:2, lai to zemi paturētu mūsu tautai. Lūdzu, balsosim vismaz par šo niecīgo ierobežojumu! Paldies!

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

L.Stašs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Mēs jau otru dienu cīnāmies par šo likumu un cīnāmies — viens otram gribam uzspiest savas domas un savu pārliecību. Ļoti labi, ka no tribīnes izskan patriotiski saukļi “nepārdosim savu zemi”, “neiztirgosim savu zemi” un tā tālāk... Bet mēs aizmirstam, ka šī zeme pieder nevis mums, deputātiem, bet cilvēkiem, kā juridiskām, tā fiziskām personām, kam tā zeme pieder, uz to zemi ir saimnieks. To zemi apsaimnieko cilvēki vai juridiskās personas, kas par to atbild, un mēs nelēmām — pārdot, nepārdot, cik pārdot, kā pārdot, cik procentus un tā tālāk... Bet šo jautājumu ir jālemj pašam zemes īpašniekam, kam tā zeme pieder, un viņš ir brīvs lemt, cik procentus, cik hektārus un kādā platībā to zemi pārdot un kam viņu pārdot. Mēs šeit aizmirstam vienu lietu — un tāpēc mēs gribam likt visādus ierobežojumus, bet aizmirstam vienu lietu, ka mūsu vadības laikā, mūsu brīvvalsts laikā, mums tā zeme ir palikusi bezvērtīga, bezvērtīga — par to neviens nedod šodien gandrīz ne kapeiku. Tūkstošiem un tūkstošiem hektāru stāv aizlaisti atmatā, aug krūmi un pārpurvojas. Un tāpēc šī zeme nevienam nav vajadzīga — šodien tam saimniekam, kas to apsaimnieko. Mēs neviens nerunājam par cēloņiem, mēs runājam par sekām, bet cēloņi ir tie, ka mēs, valdot un vadot tautsaimniecību un valsti jau sesto gadu, nekā neesam darījuši tanī lietā, lai tai zemei būtu vērtība, lai tā zeme dotu augļus, lai tā zeme būtu šodien zelta vērta. Un tad to neviens zemes īpašnieks netaisītos pārdot ne ārzemniekam, ne arī kam citam, bet šodien, kad mēs esam noveduši tik tālu tautu un zemniecību, ka vairs tā zeme nav vajadzīga, un tad mēs liekam virsū vēl ierobežojumus, iegrožojumus, nedrīkst un tā tālāk... Tā ir mūsu vaina, tā ir bijušo valdību vaina un vispirms “Latvijas ceļa” vaina, kas visu laiku bija valdībā, kas visu laiku šo lietu vadīja, un tagad mēs strīdamies. Un šajā punktā konkrēti es domāju — te, bez šaubām, nedrīkst atstāt Ministru kabineta rīcībā, kurš nosaka, cik var pārdot un kā var pārdot. Tas jāiestrādā jau šodien likumā — 10% vai 20%, vai vienu, vai cik, bet es domāju, mums ir dažādi reģioni, daždažāda zemes vērtība, vienā reģionā un rajonā zemes vērtība ir līdz 60 ballēm augsta un otrā ir 28 balles, un taisni tur, kur tā zemes vērtība ir 60 balles, bez šaubām, arī pirkt gribētāju netrūkst. Bet tāpēc, es domāju, te labāk būtu, ja šo jautājumu lemj uz vietas rajonu vai pašvaldību padomes, kas ierobežo vai neierobežo šo zemes pārdošanu, bet vēlreiz atgādinu, ka mēs nedrīkstam ierobežot īpašuma tiesības un pārdošanu, un, cik pārdos, jāregulē tam cilvēkam jeb tai personai, juridiskai vai fiziskai, kam šī zeme pieder. Un cik viņa pārdos, tā ir viņu darīšana. Paldies!

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”.

O.Grīgs (TB). Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Cienījamie kolēģi! Pirms neilga laika šeit, Saeimā, ar balsu vairākumu nobalsoja par Deklarāciju par Latvijas okupāciju, un šajā sakarībā es gribētu jums nolasīt vienu līgumu, kas tika noslēgts 5.Saeimas laikā 1994.gada 30.aprīlī, tā ir Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru, viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, un 4.panta 1.punkts skan tā: “Latvijas puse garantē militārajiem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem dzīvojamo platību lietošanu valsts un resoru dzīvojamo fondu mājās, kā arī apstiprina viņiem esošās īpašuma tiesības, tajā skaitā īpašumtiesības uz dzīvojamām mājām, dzīvokļiem, garāžām, būvēm kolektīvajos dārzos, vasarnīcām un citiem nekustamās mantas veidiem un tās valdījuma tiesībām”, tad kas tie ir, tie nekustamie mantas veidi. Un šis 34.pants paver iespēju arī šiem militārajiem pensionāriem, viņu pēcnācējiem, visiem citiem legālas iespējas iegādāties zemi pagastā, valstī, rajonā — visā valstī. Tā ka es uzskatu vispār šo likumu par amorālu un ierosinu noraidīt vispār šo likumu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Edgars Bāns, Latvijas Vienības partijas frakcija.

E.Bāns (Latvijas Vienības partijas frakcija). Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Izskatot šo likumu kopumā un it sevišķi šo pantu, ko mēs pašreiz skatām, manī raisās divējādas jūtas. Pirmais būtu tas par šiem 10%, kad vajadzētu pārdot tādā apjomā šo zemi ārzemju investoriem un kāpēc. Mēs iepazināmies ar tehnoloģiju “Canadian Agra” Dobeles rajonā, un, ja var ar vienu agregātu dienā apsēt 100 hektārus un novākt ar kombainu 600 hektārus sezonā, tad tā ir tehnoloģija, kādai vajadzētu būt mūsu lauksaimniecībai. Man pienācās ar ārzemju tehnologiem strādāt astoņdesmito gadu beigās ar toreizējās Rietumvācijas tehnoloģijām, ar Anglijas tehnoloģijām un iepazīties ar zemnieku dzīvi Anglijā. Toreiz jau radās jautājums par to, ka zeme ir jāaizlaiž atmatā, septiņus, astoņus gadus jātur un varbūt vēl ilgāk, un kāpēc? Tāpēc ka Anglijā lauksaimniecības produktu tirgus ir pārsātināts par 130%. Bez šaubām ko “Canadian Agra” dara Dobeles rajonā, ir labs piemērs mūsu valdībai, kā jārūpējas par savu lauksaimniecību, bet šeit tiek investēts no Kanādas valdības puses viens miljons Kanādas dolāru. Šis būtu pozitīvs moments, bet, tālāk skatoties, kas notiek un ko viņi gatavojas darīt ar zemi, vēl tāda piezīme tikai tur — “Canadian Agra” tur ir 1500 hektāri, specializējas graudaugu audzēšanā un strādā ar zaudējumiem pie šīs modernās tehnoloģijas, kas viņiem... nu nav visai moderna, bet nu pietiekami moderna. Tad, kad uzdevām jautājumu — cik tad jums vajag to zemi, viņi saka — vismaz 3000 līdz 3500 hektāru. Un ko tad viņi tagad dara? Man ir informācija tieši no zemniekiem, ka viņi apseko katru zemnieku sētu, sagrupē tās, kuras pirkt pirmām kārtām, kas ir nabadzīgi un nevar savu zemi apsaimniekot, pie tam arī dot tādu priekšrocību, ka pēc tam viņi varēs strādāt šajā firmā kā algotais darbaspēks. Sagrupē otrā kārtā, sagrupē — trešā kārtā. No Jelgavas līdz Aucei gatavojas visu šo zemi nopirkt. Tas pats notiek Vidzemē, kur dāņi darbojas, tas pats notiek Tukuma rajonā un acīmredzot arī citur. Ja zemi nopērk izmantošanai un ražo uz tās cilvēcei nepieciešamos pārtikas produktus, tad it kā viss būtu kārtībā, bet, ja šo zemi uzkrāj kā kapitālu, lai pēc tam izdevīgi pārdotu, tad vairs kārtības nav. Tā ir amorāla rīcība, ko Grīga kungs teica.

Tagad padomāsim tālāk kā saimnieki. Ja pārtikas produkti pārsātinātu tirgu Eiropā, tādā gadījumā mēs, iestājoties Eiropā, arī nonāksim līdzīgā situācijā, ka mums šo pārtikas produktu it kā nevajadzēs ražot, mēs saņemsim varbūt lētāk ar augstākām tehnoloģijām, ar lielāku darba ražīgumu, kāds ir Eiropā, nevis mums, un tādā gadījumā mums sava zeme būs varbūt jāatstāj atmatā. Eiropas Savienība Somijā par katru hektāru maksā diezgan ievērojamas summas, tieši mērķmaksājumi, lai šī zeme netiktu apstrādāta un neražotu, teiksim, aizsargātu Eiropas tirgu. Kas tad notiks, ja mēs šos 90% pārdosim pagastā? Notiks tas, ka ārzemnieki pat par dīkā stāvošu zemi saņems maksu, un mūsu valstij, mūsu pagastiem, kas varētu paši saņemt par šo zemi maksu, tas aizies secen. Tādēļ es nevaru piekrist, teiksim, šiem 90%, bet varu piekrist tikai 10%, lai investētu līdzekļus tehnoloģijām, šķirnēm, mēslojumiem, pesticīdiem un tā tālāk. Lai varētu normāli ražot produkciju. Es arī aicinu atbalstīt komisijas priekšlikumu par šo vienu desmito daļu, tas būtu vajadzīgs, lai uzsāktu šo procesu, un galu galā ar šo likumu dzīve nebeigsies. Mēs paskatīsimies, kas notiks pēc gada vai diviem gadiem, un tad jau mēs varam atgriezties un atkal tālāk soli spert, ja tas ir nepieciešams un lietderīgi. Pagaidām es uzskatu, ka nav lietderīgi. Un es arī bez “Canadian Agra” nezinu, varbūt kāds šodien var to pateikt, ka tiek investētas lielas summas lauksaimniecībā un tas ir lietderīgi, pagaidām man tādas informācijas nav, tāpēc es aicinu piekrist komisijas viedoklim. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcija.

A.Kiršteins (LNNK, LZP). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! 50 gadus jau šī zeme piederēja valstij, un es domāju, ka varbūt arī tāpēc ļoti daudziem liekas, ka privātīpašums kā tāds vispār nav privātīpašums, to var psiholoģiski saprast.

Privātīpašnieks ir neizglītots, viņš ir muļķis, viņš nezina, ko ar savu īpašumu darīs, un mums nepārtraukti privātīpašnieki būtu jāpamāca, kam viņi drīkst pārdot, cik viņi drīkst pārdot, kurās dienās viņi drīkst pārdot, cik procentus un tā tālāk. Mēs neesam pieraduši vēl pie domas, ka katrs Latvijas pilsonis ir brīvs cilvēks un ka viņš saskaņā ar Civillikumu pats ir spējīgs izdomāt, kādā veidā viņš izmanto savu īpašumu. Es domāju — vienreiz mums vajadzētu saprast, ka mums nav jālemj brīvu valsts pilsoņu vietā. Tas ir viens.

Otrs. No kurienes šī ticība, ja ne no Padomju Savienības, visiem maģiskiem skaitļiem — bija piecgades, bija septiņgades, tagad ir parādījusies viena desmitā daļa. Tad pilnīgi vienādi — Zemgalē viena desmitā daļa, Latgalē viena desmitā daļa, visur viena desmitā daļa. Un, ja nu kaut kur divas desmitās daļas, kas tad notiks? Tad būs nacionālā katastrofa.

Nākamais. Par ko mēs runājam? Mēs runājam par to, ka mēs neļausim no pārējām deviņām desmitdaļām iekasēt ienākuma nodokli un nekustamā īpašuma nodokli, un zemes nodokli. Šī viena desmitdaļa nenozīmē neko vairāk, ka, ja uz šīs vienas desmitdaļas, ja mēs to esam atļāvuši pārdot, kāds saimniekos desmitreiz labāk nekā uz deviņām desmitdaļām, tad mēs no šīs vienas desmitās daļas iegūsim desmitreiz lielāku nodokli. Kas mūs interesē? Kas interesē pagastu, kas interesē valsti un kas interesē pilsoni? Mūs interesē, lai mēs varētu savākt pietiekami daudz nodokļu, lai mēs varētu būvēt ceļus, lai mēs varētu piešķirt šos līdzekļus bērnudārziem, skolām un izmaksāt algas. Tātad šeit katram, kas saka, ka drīkst pārdot tikai desmito daļu, ir jānāk un jāpasaka, ka no atlikušām deviņām desmitdaļām mēs negribam iekasēt kārtīgus ieņēmumus. Bāna kungs šeit pateica ļoti precīzi, ka ir ieguldīts viens miljons, ja katrā pagastā, Bāna kungs, tiktu ieguldīts viens miljons, kāds būtu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis, pat to, kas nedzīvo laukos. Jūs taču nenoliegsiet, ka šie ienākumi būtu nesalīdzināmi lielāki.

Nākošais. Mums vajadzētu vienreiz saprast, ka, pieņemot šādu normatīvu, kaut kādu ierobežojumu — viena desmitā daļa — un izpārdodot kādā pagastā, teiksim, 10% zemes, mēs bremzējam arī Hipotēku bankas darbību. Jo banka taču izpētīs, jebkurā gadījumā, ja kāds gribēs saņemt kredītu no atlikušajām deviņām desmitdaļām, viņš jau praktiski nekādu kredītu nedabūs. Tāpēc ka ļoti labi ir zināms, ka šeit zemes vērtība kā tāda nepieaugs. Tātad arī kredīta iespējamā potenciālā vērtība nepieaugs kā tāda, un šis kredīta ņēmējs var arī nedabūt šo kredītu, jo banka viņam var ļoti mierīgi pateikt: “Mīļais cilvēk, kāto atpakaļ uz savu pagastu. Tur viena desmitdaļa zemes ir pārdota, un es skaidri zinu, ka atlikušajām deviņām desmitdaļām nav neviena interesenta un neviena pircēja. Un atlikušo deviņu desmitdaļu zemes gabala vērtība ir nulle. Līdz ar to jūs variet dabūt kredītu — apaļu nulli bankā.” Jebkuram tas taču ir skaidrs. Tā ir elementāra saimnieciskā darbība, un parunājiet ar jebkuru elementāru ierēdni jebkurā bankā. Viņš jums paskaidros, ja šīs deviņas desmitdaļas vairs nevar būt pārdodamas, tādā gadījumā nekāda pieprasījuma vērtība tām nav. Ja pieprasījuma vērtība ir nulle, tad arī jūsu kredīta iespējas ir nulle.

Līdz ar to es aicinu tomēr atmest šīs bailes no tā, ka Latvijas pilsoņi ir neapzinīgi, ka viņi ir neizglītoti un ka daži cilvēki, kas ir aizsēdējušies ar šo padomju pieredzi, viņus mācīs un ierādīs viņiem procentuāli, ko viņiem darīt un ko viņiem nedarīt. Mums vajadzētu beidzot saprast, ka katrs ir brīvs cilvēks, un viņš daudz labāk izrēķinās. Neviens taču neskries to zemi pārdot, tikai lai izpārdotu. Latvieši ļoti sīki izrēķinās, kādi ienākumi viņam var būt vienā gadījumā, kādi ienākumi viņam var būt otrā gadījumā. Un, ja viņš gribēs saimniekot, tad viņam ir jādod iespēja dabūt šo kredītu. Ja mēs šo iespēju viņam nedosim, loģiski, ka mēs varam turpināt šādā garā un pieņemt visādus ierobežojumus.

Un vēl. Visi ierobežojumi ir absolūti muļķīgi, un tie neko nav devuši, ja pavērojiet, kas ir noticis, teiksim, kaut kur aiz Kauguriem, Rīgas jūrmalā, kur nekādu zemi vēl nopirkt nevarēja, absolūti nav nekādu atšķirību. Ja kāds tur grib uzcelt šo māju, tad viņš atrod kaut kādu tantiņu. Tātad labāk, lai viss šis process ir kontrolējams, lai tas ir atklāts, lai var iekasēt normāli šos nodokļus un lai nekādā veidā netiek bremzēts nekustamā īpašuma tirgus. Vienkārši šeit ir smieklīgi, es vēlreiz atkārtoju, likt ierobežojumus nekustamo īpašuma tirgum un likt ierobežojumus, kaut kādus potenciālos ierobežojumus, Hipotēku banku darbībai. Paldies! Es aicinu noraidīt jebkādus ierobežojumus.

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns, Sociālistiskā partija “Līdztiesība”, otro reizi.

M.Lujāns (SPL). Cienījamie kolēģi! Protams, bija patīkami noklausīties LNNK stratēģa Kiršteina runu. Tikai es labi nesapratu, ko katrs saka — Tabūna kungs un Kiršteina kungs. Laikam abi divi kungi nedaudz nav šodien satikušies, nav sarunājuši.

Tabūna kungam es gribētu paskaidrot to, ka es domāju, ka viņam vajadzēja ātrāk dot labojumus, jo es ar šausmām iedomājos, kas notiks, ja kādreiz Tabūna kungs nomirs. Protams, es nevēlu to lietu. Bet vai netīšām negadīsies Tabūna kungam blakām kāds nepilsonis. Iedomājieties, Tabūna kungs guļ vienā kapsētā ar nepilsoni. Tas būtu pilnīgi šausmīgi! Vajadzētu no LNNK labojumu, ka nepilsoņiem jābūt atsevišķām kapsētām un pilsoņiem, tajā skaitā LNNK aktīvistiem, atsevišķa kapsēta. Lai būtu īsta kārtība vienreiz Latvijā.

Cienījamā Kiršteina kunga viedoklis, protams, ir saprotams, no kā akas dzer, tādu dziesmu tajā skaitā arī ir jādzied. Un tā kā Kiršteina kungs šodien kļūs par ministru, visu laiku nodarbojies ar valdības aizstāvību, tas ir dabiski. Redziet, te ir viena niansīte tāda, ka 28.pantā, kur cienījamā valdība, kā intereses it kā savā veidā Kiršteina kungs saka, vajag noņemt viņas garās rokas un ietekmi. Tad šeit parādās cita paradoksāla situācija, ka, ja es pareizi saprotu, otrajā daļā — tur ir ierobežojumi, ka valdība grib saglabāt tiesības uz ierobežojumiem. Un līdz ar to, protams, Kiršteina kungs, kur tad jums būs tas brīvais zemes tirgus tad, ja valdība tanī brīdī, kad apolitiskam vadītājam ienāks prātā ievest kādā pagastā ierobežojumus, tad jums tas brīvais tirgus un ķīlas zīmes, un viss var netīšām izbeigties. Un jautājums — kas vairāk ietekmē tomēr. Šinī gadījumā — vai ir noteiktas tiesības uz zemi, ko var saņemt un, piedodiet, nekāda valdība un pagasta veči nejauksies iekšā, viņi nav tiesīgi, vai arī jebkurā brīdī saglabājam īpašniekam, ka viņam no valdības atnāks uzkliedziens, ka šinī vietā nav “Ceļam” jāiedod kādi pāris hektāri zemes, lai varētu rādīt pirkstu uz leju vai uz augšu. Protams, tas ir atkal nākošais jautājums. Tādēļ šinī gadījumā es uzskatu, jā, šis likums ir visai specifisks, kopsummā saliekot visas tās pūles un garīgās tēzes un dažādos viedokļus, viņš ir arī tāds nedaudz specifisks izveidojies — tāds kā lupatu deķis. Vienīgi galvenais šinī brīdī, ja mēs parausim stiprāk, tad atkal tas lupatu deķis sabruks, un tā lieta paliks uz vietas. Tādēļ es vēlreiz tomēr aicinātu kolēģus atbalstīt komisijas variantu un varbūt kādreiz nākotnē varētu arī izskatīt, ka mēs šo likumu varētu pārskatīt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Anna Seile, LNNK un LZP frakcija.

A.Seile (LNNK, LZP). Cienījamie deputāti! Es vēlējos paskaidrot, kāpēc Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija atbalstīja šādu ierobežojumu, ka juridiskās personas no citām valstīm, kas nav Latvijas Republikā, tomēr tiek ierobežotas zemes pirkšanas darījumos.

Lieta ir tāda, ka ir viena mūsu pašu pilsoņu grupa, kura nav saņēmusi pietiekamā platībā zemes īpašumus. Tie ir daudzdzīvokļu mājās dzīvojošie cilvēki, kuri parasti lauku apvidos vai ciematos dzīvo, un viņiem nebija lielas prioritātes iegādāties šo zemi pēc zemes reformas noteikumiem. Mēs atceramies visi, ka pirmām kārtām iegādājās zemi zemes bijušie īpašnieki, viņi atjaunoja zemes īpašuma tiesības, arī viņu mantinieki. Pēc tam tie, kuriem attiecīgā pašvaldībā ir mājas. Un šie daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji ir palikuši praktiski tukšā, varbūt ar pushektāru, varbūt ar 0,2. Un, tieši domājot par šiem cilvēkiem, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ierosina — pagaidām atstāt šos “žņaugus” pilnīgi brīvam zemes tirgum, lai mēs paši saviem cilvēkiem dotu vēlreiz iespēju nopirkt no kaimiņa zemi, jo kurš gan pārdos savam nabaga kaimiņam zemi, ja viņš pats uz tās nesaimnieko, ja turpat ir blakus bagātais pircējs no Kanādas vai Vācijas. Lūk, tāda ir šī ierobežojuma jēga. Un tāpēc aicinu atbalstīt Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas atbalstīto variantu.

Sēdes vadītājs. Kristiāna Lībane, frakcija “Latvijas ceļš”, otro reizi.

K.Lībane (LC). Cienījamie kolēģi! Augsti godātais Valdmaņa kungs, es atvainojos, ka es aizkavēju jūsu uzmanību jau otro reizi. Bet tā kā es runāju pašā sākumā, es vēlreiz gribētu jums atgādinā un paskaidrot, ka otrā lasījuma redakcija ir ļoti korekta gan no satura, gan formas, gan juridiskā viedokļa. Tieši komisijas akceptētais variants, piedāvātais variants trešajam lasījumam, ir tas, kas padarītu šo tiesību normu samērā sarežģītu, smagnēju un grūti piemērojamu. Mums diemžēl ir tāda prakse, ka mēs daudzas tiesību normas pieņemam smagnējas un grūti piemērojamas. Nedarīsim šoreiz tā un pieturēsimies pie otrā lasījuma redakcijas.

Es aicinu jūs balsot par visiem komisijas atbalstītiem priekšlikumiem un šoreiz viņus neatbalstīt, bet atbalstīt tās pašas atbildīgās komisijas viedokli otrajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis, LNNK un Latvijas Zaļās partijas frakcija.

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Tā nu ir sanācis, ka mēs šodien, sākot savu darba dienu, ļoti precīzi demonstrējam attieksmi pret darbu. Ja mēs pagājušajā reizē vēl būtu strādājuši minūtes desmit, tad mēs būtu balsojuši “par”, “pret” vai kaut kā citādāk, un šīs garās diskusijas vispār nebūtu bijušas. Un šoreiz it kā būtu jārunā tikai par 98.priekšlikumu, bet praktiski katrs runātājs šeit runāja gan par visu, gan par daļām un neievēroja, absolūti neievēroja normālu secību, kādā ir jāizskata likumprojekti. Mums ir jāizskata priekšlikumi viens pēc otra. Ja mēs runājam par 98., tad arī runāsim par 98. Viens te aicina visu likumu noraidīt, otrs aicina visu likumu atbalstīt un tā tālāk.

Protams, kārtējo reizi mācība pašiem priekš sevis, jo, runājot par tālāko, tad mēs varam spriest, kas būs 99. un kas būs simtajā. Tikai es varētu tiešām kolēģus aicināt runāt konkrēti par katru pantu, un tad tur var runāt “par” un “pret”.

Nobeidzot es tiešām varētu atbalstīt komisijas redakcijas tikai pirmo daļu. Diemžēl. Jo man pārliecība ir, ka nepilsoņiem Latvijā nepienākas zeme privātīpašumā, un acīmredzot es palikšu pie šiem uzskatiem. Tātad ja mēs vispārīgi esam spējīgi atbalstīt Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšlikumu, tad mans balsojums būs tikai “par” par pirmo daļu. Jābalso būs vienalga, lai mēs vispār tiktu līdz galīgai balsošanai. Ja es varu šādu priekšlikumu piedāvāt — balsot pa daļām, un otro daļu es katrā ziņā neatbalstītu.

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns, LNNK un Latvijas Zaļās partijas frakcija, otro reizi.

P.Tabūns (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka Lujāna kungs mani gribētu redzēt mājās “aiz mākoņu maliņas”, bet nekas nebija! Te es esmu, un es ceru, ka te es būšu. Un lai cīnītos pret tādiem kā Lujāna kungs, kurš, lūk, tos, kuri Latviju vēl grib paturēt par Latviju, gribētu redzēt aiz mākoņa maliņas. Nekas nebūs, Lujāna kungs! Mēs darīsim visu, lai noliktu vietās visus tos, kuri ir tīkojuši, kuri ir tīkojuši, es atkārtoju, kuri ir valdījuši te un kuri grib valdīt nākotnē. Nolikt savās vietās. Un tāpēc es esmu šeit. Un ne tikai es, daudzi citi, un tāpēc mēs uztraucamies par to, kas šeit notiek. Un tā tas būs arī nākotnē.

Bet es gribētu arī pateikt dažus vārdus manam partijas biedram Kiršteina kungam Deviņas desmitdaļas, Kiršteina kungs, par deviņām desmitdaļām zemes maksās nodokļus. Nekur viņi nepazudīs. Vienīgi šīs deviņas desmitdaļas nevarēs nonākt to rokās, kuri tīko pēc šīs zemes un kuru mēs gribētu pakļaut brīvajam lidojumam. Tā ka te mums, protams, ir atšķirības, bet es domāju, ka tas nav tik briesmīgi. Katram ir savas domas, un katram ir savs viedoklis. Paldies!

Sēdes vadītājs. Es aicinātu visus deputātus savas savstarpējās simpātijas vai antipātijas izteikt nevis no plenārsēžu tribīnes, bet kaut kur ārpus telpām. Jo katram ir tiesības izteikt savu viedokli, kāds nu tas viņam ir un kādu viņš vēlas. Bet komentēt citu cilvēku izteiktos viedokļus lūdzu neaicināt! Imants Liepa, frakcija “Latvijai”.

I.Liepa (TKL). Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es runāšu ciešā kontekstā ar 98.priekšlikumu. Un tomēr, lai saprastu šī priekšlikuma jēgu un būtību, es mazliet atkāpšos no tā pašā sākumā. (Starpsauciens no zāles: “Nevajag!”) Ko vajag, ko nevajag, es pats zināšu. Un tā, ja mēs paskatāmies Latvijas vēsturē, tad pēdējos gados ir iestājies tāds posms, kuru varētu saukt par intensīvu Latvijas pamatvērtību izpārdošanas posmu. Lai nebūtu tikai lieki vārdi, es minēšu dažus piemērus.

Un, lūk, tā ir stratēģisko virzienu privatizācija. Tā ir ideja par valsts mežu izdāļāšanu par sertifikātiem. Tā ir ideja par atteikšanos no Abrenes, un galu galā tas ir arī tā saucamais brīvais zemes tirgus. Es uzstājies esmu par šo jautājumu divas reizes un tanī skaitā argumentēju savu domu ar ekspertu viedokli, ko bija iesnieguši Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mežu zinātnes cilvēki, un tur es neatkārtošu to argumentāciju, bet argumentācija iedalījās trīs aspektos. Pirmais bija politiskais aspekts, otrais bija ekonomiskais aspekts, un trešais bija kultūrvēsturiskais aspekts. Es neatkārtošu to, izņemot to daļu, kas varbūt ienestu skaidrību viena otra deputāta priekšstatos par to, vai pasaules praksē patiešām ir tā, ka tauta un valsts savas pamatvērtības var izpārdot bez ierobežojumiem, pilnīgi brīvi — bez nekādiem ierobežojumiem. Un, lūk, tā gluži tas nav. Paskatīsimies uz tādu bagātu valsti kā Amerikas Savienotās Valstis. Tur ir tādi štati, kur vispār nedrīkst zemi ārzemniekiem pārdot. Un ir štati ar nopietniem ierobežojumiem. Un, ja mēs skatāmies pasaules mērogā, tad skatāmies pāri Eiropai un skatāmies arī uz citām zemēm. Bet galu galā mums nav jāvadās no citām valstīm, kopējot tās, bet radoši piemērojot viņu pieredzi saviem konkrētajiem apstākļiem, tātad notiek nežēlīga, vispārīga valsts pamatvērtību izpārdošana. Un rodas jautājums — kas tas ir? Tā ir valsts tālredzīga stratēģija, kas atmaksāsies, teiksim, pēc 10, pēc 15, pēc 20 gadiem? Ja tā ir valsts tālredzīga stratēģija, kur ir šo stratēģu argumentācija? Es vēl neesmu šādu argumentāciju dzirdējis, izņemot pieņēmumus, pieļāvumus, apmēram tādā griezumā, ka būs investīcijas, sakiet, lūdzu, kādas investīcijas būs, ja pārdos kādu pagastu ārzemniekam, lauksaimnieciski un mežsaimnieciski izmantojamās zemes. Pieredze, ko mēs ieguvām Dobeles rajonā “Canadian Agra” apmeklēšanas laikā liecina, ka šīs investīcijas pēc savas struktūras absolūti nestrādā mūsu valsts ekonomikas tālākai attīstībai, bet tiek ieguldītas minerālmēsliem, pesticīdiem, citiem vārdiem sakot, šogad iegulda un šogad vai nākamgad tās paņem atpakaļ, bet paliekošu investīciju šeit nav. Pretēji tam, kā tas ir priekšlikumā, ja šī platība tiek pārdota rūpnieciskām vajadzībām, tur ceļ rūpnīcu, un tad patiešām tur nāk investīcijas, ar kurām var rēķināties ilglaicīgi, šeit nekā tāda nav.

Otrs arguments. Mūsu zeme ir vērtībai pielīdzināma... nulles vērtībai vispār, ļoti mazvērtīga šī zeme. Jājautā, kas ir tas, kādēļ šī zeme pašreiz Latvijas apstākļos ir nonākusi līdz šādam mazvērtības līmenim? Tātad es šeit neredzu, ka šāda intensīva, apsēsta pamatvērtību izpārdošana sakristu ar valsts stratēģiskajām interesēm. Ja tas nav tā, kas tad tas ir? Tas ir īslaicīgs efekts? Vai, teiksim, pašreizējās Saeimas vai pašreizējās valdības laikā parādīt, ka, lūk, mēs esam ieguvuši, nu, protams, zemi pārdodot, kaut kāda naudiņa ienāks, esam ieguvuši īslaicīgu efektu. Un tad, pēc tam, kas nāk pēc mums, jo mūžīgi jau mēs neviens nepaliksim savos amatos, lai pēc tam, kad tie nāk, lai tad tiek ārā no šīm problēmām, kas uz šādu īslaicīgu efektu sindromu rēķina ir ievārīts valstī. Ja tas nav pat īslaicīgs efekts, tad kas tad tas ir? Vai tas ir lobijs? Ja tas ir lobijs, kā labā tad tas strādā? Lūk, tas ir jautājums, par kuru ir jāpadomā, balsojot par 98.priekšlikumu, kas tomēr mēģina ierobežot, lai, visu pagastu vai blakus pagastu arī un vēl blakus pagastu nopērkot, veselus valsts reģionus varētu izpārdot. Tā vietā, lai domātu par valsts stratēģisko attīstību, mēs nodarbojamies ar šādiem īslaicīgiem efektiem. Un valsts stratēģiskās attīstības jomā vajadzētu domāt, lūk, kā iekasēt nodokļus un nodevas nevis divu trešdaļu apjomā, bet lai vismaz iekasētu, nu, teiksim, 80 vai 85% apjomā. Kādam būtu jādomā par to, kā iekārtot darbavietas, kā radīt iespējas cilvēkiem strādāt, lai viņi šīs iespējas varētu izmantot. Kāda ir reģionālā attīstība, jo Latvija nav tikai Rīga, bet viss reģions, un Latvijas turpmākā nākotne ir atkarīga no reģionu attīstības. Mēs neko tur tādu neesam dzirdējuši un redzējuši. Lūk, visa tā rezultātā, ņemot vērā, ka tas nav valsts stratēģiskajās interesēs — šāda masveidīga izpārdošana, ka tas varētu būt tikai īslaicīgs efekts vai pat lobija efekts, es aicinu nobalsot par 98.priekšlikumu tādu, kādu to ir ierosinājuši Rāznas kungs un Seiles kundze. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vairāk debatēs deputāti pieteikušies nav. Debates beidzam. Komisijas vārdā — Rāznas kungs, vai vēlaties ko piebilst?

J.Rāzna. Es vienkārši deputātiem gribu atgādināt, ja jūs atceraties, tad 29.panta otro daļu mēs iebalsojām, kur ir noteikts, kuri nedrīkst pirkt zemi, tātad 3.b punktā minētās personas un 28.panta otrajā daļā minētās personas. Un kādiem mērķiem nedrīkst pirkt zemi. Un, ja jūs atceraties, mēs iebalsojām, ka lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām šīs personas zemi nopirkt nevar pie mums. Un ja tā, tad, manuprāt, šis 34.pants vispār ir lieks, bet, ja mēs gribam balsot un izteikt savu attieksmi, tad, ja mēs atbalstām Ministru prezidenta Šķēles kunga ierosinājumu — 99., tad praktiski tas ir identisks 34.panta otrā lasījuma redakcijai, ja mēs gribam kādus ierobežojumus, tad, manuprāt, ir jāatbalsta 98.priekšlikums, bet šajā sakarībā es negribu vairāk neko teikt, vienkārši es lūdzu deputātus balsot.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus balsojot izteikt... Roberts Jurdžs — par procedūru.

R.Jurdžs (TB). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamā Saeima! Te bija Leopolda Ozoliņa lūgums — balsot pa daļām, un tā kā komisija ir sadalījusi šo priekšlikumu pa daļām, tad es uzskatu, ka sākumā jābūt balsojumam pa daļām, un tas izteiks arī visu kopumā — balsot par Rāznas un Seiles priekšlikumu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Jurdža kungs, acumirkli, kur jūs redzat komisijas slēdzienu sadalīt šo priekšlikumu pa daļām?

R.Jurdžs. Es domāju, ka deputāti nav vainīgi, ka komisija nav noformējusi tabulu pareizi, kā mēs redzam, šeit ir divas daļas un otrajā lasījumā nav nevienas daļas. No kā tās radušās — divas daļas?

Sēdes vadītājs. Jā, paldies. Jūs ierosināt tātad 34.pantu, kas ir izklāstīts ieteicamajā redakcijā pēdējā ailē, labajā pusē, tur šīs daļas tātad ir. Pirmā, otrā daļa. Kristiāna Lībane, lūdzu!

K.Lībane (LC). Cienījamie kolēģi! Lieta tālāk virzāma, manuprāt, būtu saskaņā ar Kārtības rulli. Vispirms ir jābalso par visiem tiem iesniegtajiem priekšlikumiem, par kuriem deputāti pieprasa balsojumu. Pēc tam... tikai pēc tam šie priekšlikumi būtu vai nu atbalstīti vai noraidīti, atkarībā no tā varētu balsot par komisijas redakciju kopumā, un tad šo komisijas redakciju kopumā varētu savukārt sadalīt pa diviem balsojumiem.

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi, balsojot deputātu Rāznas un Seiles priekšlikumu — izteikt 34.pantu šādā redakcijā. Teksts jums ir redzams. Lūdzu rezultātu! Par — 22, pret — 31, atturas — 9. Šis priekšlikums nav pieņemts.

Tālāk mums ir jābalso vai jāapspriež, ja deputāti to vēlas, 99.priekšlikums, Ministru prezidenta Šķēles priekšlikums. Deputāti tam piekrīt. Vai kāds vēlas runāt debatēs. Anna Seile, LNNK un LZP frakcija. Lūdzu!

A.Seile (LNNK, LZP). Cienījamie deputāti! Es lūdzu pievērst jūsu uzmanību, ka komisija šo priekšlikumu nav atbalstījusi, un šī priekšlikuma būtība ir tāda, ka desmit personas, kuras nav Latvijas Republikā reģistrētas juridiskas personas, ir citas personas, var nopirkt veselu pagastu, tāpēc es jūs ļoti aicinu noraidīt šo priekšlikumu un kopumā atbalstīt komisijas redakciju, kaut arī balsojot divās daļās par šo redakciju.

Sēdes vadītājs. Paldies! Kārlis Leiškalns, frakcija “Latvijas ceļš”.

K.Leiškalns (LC). Godātie deputāti un Seiles kundze! Manuprāt, komisijā balsojot, mēs tomēr pieņēmām vienskaitlī, ka viena persona nedrīkst iegūt vienā pagastā vairāk kā desmitdaļu. Es jūs negribu apvainot, varbūt es maldos, bet, manuprāt, mēs pieņēmām vienskaitļa redakcijā, un tas ir tapis, šo redakciju rakstot kompjūterā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Anna Seile. Otro reizi.

A.Seile. Leiškalna kungs, vajag būs uzmanīgākam, no šīs augstākās tribīnes izsakot tādus apvainojumus. Jā, es tiešām strādāju darba grupā, bet šajā variantā viena persona vai vienas personas, Tautsaimniecības komisijas viedoklis nebija Ministru prezidenta pusē. Pārbaudiet pēc protokola un tad runājiet. (No zāles deputāts K.Leiškalns: “Piedodiet!”)

Sēdes vadītājs. Vai vēl kāds vēlas no deputātiem runāt? Kārlis Čerāns, frakcija “Latvijai”.

K.Čerāns (TKL). Godātie kolēģi! Es tiešām nedzirdēju vēl pagaidām no šīs tribīnes, ka kāds censtos aizstāvēt šo Ministru prezidenta Andra Šķēles priekšlikumu un prasīt par viņu balsojumu. Tā kā komisija to neatbalstīja un neviens no deputātiem arī balsojumu neprasa, tad tas vienkārši nav balsojams, un mēs varam iet tālāk. Paldies! (Starpsauciens no zāles: “Kāpēc?”)

Sēdes vadītājs. Čerāna kungs, jūs kļūdaties. Tādi aicinājumi — balsot par šo priekšlikumu — izskanēja. Lūdzu, nemēģiniet maldināt pārējos deputātus!

Vai vēl kāds no deputātiem vēlas runāt? Vairāk runāt neviens nevēlas.

Neskatoties uz Čerāna kungs iebildumu, es tomēr aicinu balsot par Ministru prezidenta Andra Šķēles ierosinājumu — aizstāt 34.panta pirmajā daļā vārdus “šīs personas” ar vārdiem “šī persona”. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsojot izteikt savu attieksmi pret šo priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par — 36, pret — 28, atturas — 6. Jābalso otro reizi. (Zālē troksnis.) Piedodiet, pieņemts. Lūdzu, tālāk!

J.Rāzna. Tālāk ir 100. priekšlikums. Deputāta Bāna. Komisija to daļēji ir atbalstījusi. Šeit ir neliela kļūda, jo mums faktiski tas skan, tātad otrajā daļā teksta pirmās daļas 3.b un 5.punktā, kā jūs atceraties, 5.punktu mēs izslēdzām vispār. Tātad ir tikai 3.b. Komisija to daļēji atbalstīja.

Sēdes vadītājs. Deputātiem iebildumu pret komisijas slēdzienu nav. Pieņemts.

J.Rāzna. 101.priekšlikums...

Sēdes vadītājs. Acumirkli! Šeit kolēģi protestē. Mums ir jābalso par 34.panta redakciju.

J.Rāzna. Kapēc?

Sēdes vadītājs. Vēlas runāt Modris Lujāns, Sociālistiskā partija “Līdztiesība”. Lujāna kungs, jūs ceļat roku un vēlaties pieteikties debatēs. Un, kad es jums dodu vārdu, tad jūs sakāt, ka jūsu viedokli paudīs Seiles kundze. Vai jūs tam piekrītat, Seiles kundze?

M.Lujāns (SPL). Cienījamie kolēģi! Protams, es varu no augstās tribīnes teikt. Tā kā dāmu es gribēju palaist, lai viņa aiziet pirmā uzstāties.

Sēdes vadītājs. Jūs cēlāt pirmais roku.

M.Lujāns. Tā kā es jau esmu nokļuvis šajā tribīnē, es tomēr piedāvātu kolēģiem padomāt, ja mēs tagad nobalsojam šo deputāta Bāna... tad kā iznāks 34.pants, ja mēs noraidījām Rāznas kunga un Seiles kundzes priekšlikumu. Tad iznāk, ka 28.panta otrajā daļā, tālāk iznāk pirmās daļas 3.b un 5.punktā “un minētajām personām”, vienkārši vai nu tur ir redakcionāli jālabo šis labojums, citādi iznāk īpatnējs traktējums. Protams, mēs šajā gadījumā varam nobalsot, bet es saku, tas ir redakcionāli. Tur vēl būtu labojumi jāizdara. Paldies!

Sēdes vadītājs. Anna Seile, LNNK un LZP frakcija. Lūdzu!

A.Seile (LNNK, LZP). Cienījamie deputāti, šajā gadījumā ir iznācis atkal kaut kāds “ķīselis” mūsu lielajā likumdošanas “katlā”. Redziet, Šķēles kungs savu priekšlikumu iesniedza par vēlu. Viņš iesniedza tieši Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē, un tika nokavēti šā priekšlikuma iesniegšanas termiņi, tātad Šķēles kunga priekšlikums viens pats bez Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas atbalstītās redakcijas nemaz nevar eksistēt. Es jums nolasīšu, kā šādā gadījumā skanētu šis pants. Viņš skanētu tā: “šīs personas” nomainīt ar vārdiem “šī persona”. Bet paša teksta nav. Jūs neatbalstījāt Seiles un Rāznas iesniegto priekšlikumu, kurā ir šis teksts, kuram labojumu bija iesniedzis Ministru prezidents. Tagad kas atliek? Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija bija šos priekšlikumus atbalstījusi un savā variantā pēdējā ailītē devusi šo Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas redakciju. Bet tā nav ierosinājusi savu priekšlikumu otrajā ailītē. Tāpēc šoreiz, vadoties no ļoti dziļas taktikas, es jūs aicinu nebalsot par Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas labajā pusē izteiktajiem priekšlikumiem, lai eksistē šie divi Ministru prezidenta iedomātie vārdi vieni paši.

Sēdes vadītājs. Seiles kundze, argumentāciju par to — balsot vai nebalsot par Šķēles kunga priekšlikumu — vajadzēja izteikt pirms balsošanas. Tagad Saeima ir nobalsojusi. Jūs atkal gribat iedzīt mūs stūrī un iztaisīt, ka mēs kaut ko esam nepareizi izdarījuši, Seiles kundze! Varbūt ka balsošanas rezultāti būtu citādi, ja mēs, deputāti, zinātu šo jūsu argumentāciju pirms balsošanas.

A.Seile. Jā, bet es jau neesmu tiesīga reaģēt uz visiem priekšlikumiem, kur nu vēl Ministru prezidenta priekšlikumu kritizēt. Tāpēc es vienkārši neapdomāju, ka šādas sekas var iznākt. Es tās pamanīju tagad, kad visi izsakās par šo priekšlikumu. Es domāju, ka liela nelaime jau nebūs, ka šie divi vārdi arī eksistēs mūsu likumdošanā. Tas paliks mūsu vēsturē varbūt žurnālistiem kā lielākais kuriozs ilgu gadu laikā, bet man liekas, ka tomēr vajadzētu atgriezt likumprojektu atpakaļ, lai mēs visas šīs normas un redakcijas varētu sakārtot kopā ar juristiem, kuri jau savu spriedumu par līdz šim sabalsotajām normām ir izteikuši. Bet tas būs vēlāks jautājums, kad mēs pabeigsim visu likuma tekstu visu priekšlikumu izskatīšanā.

Sēdes vadītājs. Paldies, Seiles kundze! Andris Šķēle, Ministru prezidents.

A.Šķēle (Ministru prezidents). Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Cienījamā Seiles kundze! Es piedalījos komisijas sēdē, un komisija manā klātbūtnē nobalsoja par “šī persona”. Es ar visu atbildību jums to paziņoju. Man nav skaidrs, kā pēc tam, jums uzņemoties redakcionāli labot šos pantus, parādījās “šīs personas”.

Sēdes vadītājs. Kristiāna Lībane vēlas izteikties par to, kā lieta tālāk virzāma.

K.Lībane (LC). Cienījamie kolēģi! Es gribu vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka deputātu Rāznas un Seiles priekšlikums nav identisks atbildīgās komisijas piedāvātajai 34.panta redakcijai kopumā. Līdz ar to fakts, ka mēs noraidījām deputātu Rāznas un Seiles priekšlikumu, neko briesmīgu šajā situācijā nav ieviesis. Mēs varam turpināt balsot par priekšlikumiem, un, ja tiks pieņemta atbildīgās komisijas formulētā 34.panta redakcija, tad tā tiks pieņemta ar Ministru prezidenta Šķēles ierosināto un mūsu akceptēto grozījumu. Situācija, par kuru runāja Seiles kundze, būtu iespējama tikai tad, ja viņas un Rāznas kunga ierosinātā redakcija būtu pilnīgi identiska tai, kas parādās pēdējā ailē, bet tā nav.

Sēdes vadītājs. Paldies! Tātad, godājamie kolēģi, izskanēja vairāki deputātu priekšlikumi par to, ka 34.panta redakcija trešajā lasījumā balsojama pa daļām. Tas pilnībā atbilst Kārtības rullī izteiktajām prasībām. Šeit nekādi iebildumi, kolēģi, nevar būt. Šīs divas daļas, godājamie kolēģi, panta daļas, jums ir redzamas. Bet saskaņā ar Kārtības rulli mums ir jāvienojas, vai mēs tiešām izskatām 34.pantu pa daļām. Tas mums ir jānobalso vispirms. Tāpēc, kolēģi, lūdzu zvanu! Lūdzu izteikt savu attieksmi pret priekšlikumu — balsot 34.panta galīgo redakciju pa daļām.

Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 34, pret — 27, atturas — 10. Diemžēl šis priekšlikums nav pieņemts. Tādēļ mums ir jābalso 34.pants tādā redakcijā, kā tas ir izklāstīts dokumenta 35.lappusē labajā augšējā stūrī. 34.pants. “Iegūstamo zemes īpašumu lieluma ierobežojumi.” Ar diviem apakšpunktiem. Balsojam par šo redakciju kopumā. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par panta redakciju kopumā! Lūdzu rezultātu! Par — 12, pret — 38, atturas — 16. Šī redakcija nav pieņemta. Spēkā paliek otrajā lasījumā pieņemtā redakcija.

J.Rāzna. 101.priekšlikums. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšlikums. Papildināt likumprojektu ar jaunu 35.pantu.

Sēdes vadītājs. Jūs vēlaties runāt par šo priekšlikumu, Valdmaņa kungs?

G.Valdmanis. Par iepriekšējo kārtību.

Sēdes vadītājs. Par iepriekšējo kārtību, Valdmaņa kungs, runāt nevar. Kārtības rullī nav paredzēts runāt par iepriekšējo kārtību.

G.Valdmanis. Mēs nobalsojām pret to, tad mums būs jābalso pa daļām.

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, jums vēl nav dots vārds tribīnē. Atvainojiet, lūdzu! Ļoti lūdzu, atvainojiet! Bet jums nav dots vārds. Un balsošanas rezultāti ir tādi, kādi viņi ir, un apstrīdēt tos nav nekāda pamata. Ja jūs vēlaties to darīt, lūdzu, Kārtības rullī noteiktajā kārtībā iesniedziet rakstisku lūgumu. (Valdmanis kaut ko saka. Zālē troksnis.) Lūdzu, Rāznas kungs, runājiet tālāk! Turpinām izskatīt likumprojektu.

J.Rāzna. Valdmaņa kungs, ejiet vietā! 101.priekšlikums...

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi, es saprotu, kā ir tiem, kuri vēlējās vienu rezultātu, bet tas nav panākts, ir pārdzīvojums un emocionālā spriedze, bet es ļoti lūdzu ievērot kārtību Saeimas sēžu zālē! Es ļoti lūdzu visus to darīt. Lūdzu, Rāznas kungs, turpinām!

J.Rāzna. 101.priekšlikums. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija nolēma papildināt likumprojektu ar jaunu 35.pantu dotajā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi pret Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas slēdzienu — papildināt likumprojektu ar jaunu 35.pantu. Iebildumu nav. Pieņemts.

J.Rāzna. 36.lappuse. 102.priekšlikums. To iesniedzis deputāts Endziņš. Papildināt likumu ar 7.nodaļu iesniegtajā redakcijā. Komisija neatbalstīja. Būtībā runa šeit ir par ceļa servitūtu un blakustiesībām. Šīs servitūta tiesības šajā likumā ir noteiktas 22.pantā, un komisija uzskatīja, ka šim likumam nav jārunā par servitūtiem.

Sēdes vadītājs. Vai deputāti vēlas runāt par komisijas slēdzienu. Par deputāta Endziņa priekšlikumu. Runāt vēlas Kristiāna Lībane, frakcija “Latvijas ceļš”.

K.Lībane (LC). Es tomēr, kolēģi, lūdzu jūs balsot par šo priekšlikumu, jo ceļu servitūts ir ļoti specifisks servitūts, kas varētu tikt risināts šā likuma kontekstā.

Sēdes vadītājs. Tātad jūs, Lībanes kundze, aicināt balsot par deputāta Endziņa priekšlikumu. Vēlas runāt Anna Seile, LNNK un LZP partijas frakcija.

A.Seile (LNNK, LZP). Cienījamie deputāti! Es gribu paskaidrot kā viens no Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas locekļiem, kas piedalījās šīs komisijas, šī priekšlikuma apspriešanā, kāpēc komisija noraidīja Endziņa kunga priekšlikumu par ceļu servitūtiem. Jā, tik tiešām šīs lietas ir ārkārtīgi sarežģītas, bet ceļu servitūtu noteikšanas kārtību nosaka mūsu Civillikums. Izlasīsim pirmo rindkopu, ko ir ierosinājis Endziņa kungs. Ar ko viņš ierosina papildināt Civillikumu pēc būtības. “Ja kāda īpašnieka zemes gabalam, kuru tas ieguvis zemes reformas gaitā, nav pievedceļa pie valsts vai pagasta ceļa, viņam ir servitūta tiesības lietot citos zemes gabalos esošos ceļus vai iekārtot tos no jauna.” Šādas normas Civillikumā nav. Civillikumā ir tāda norma, ka var noteikt ceļu servitūtu vienojoties. Protams, ka pie katra īpašumā nodota zemes gabala ir jābūt ceļam. Bet kādā veidā notiek šī vienošanās? Tas ir, ja nevar vienošanos noslēgt, atliek tiesa. Un tiesa izlemj, jā, ka šim cienījamam cilvēkam, kam tālumā ir zemes īpašums, ir jātiek pie savas zemes, un nosaka, cik plata zemes josla pie šā ceļa ierīkošanas ir nepieciešama. Tālāk praktiski tiek atkārtotas šajā priekšlikumā Civillikumā jau esošās normas, un vēl tālāk tiek arī pateikts, ka zemes lietotājs var iegūt un izmantot ceļu aizsardzības zonu apakšzemes, virszemes komunikāciju ierīkošanai likumos noteiktajā kārtībā. Viss šis ir Civillikumā noteikto normu atkārtojums un īstenībā lieka norma šajā likumā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi! Mums tūlīt sāksies pārtraukums. Tā kā desmit, tas ir, piedodiet, pieci deputāti ir iesnieguši priekšlikumu, par kuru mums ir jābalso pēc 102.labojuma pieņemšanas vai nepieņemšanas — izsludināt 30 minūšu pārtraukumu, es ļoti lūdzu jūs līdz pārtraukumam minūtes laikā tomēr izlemt bez lielām debatēm jautājumu par 102.priekšlikumu. Ja nu nē, ja kolēģi protestē, tad mums ir pieteikusies atkal vesela virkne deputātu... Neviens deputāts runāt nevēlas par 102.priekšlikumu. Varam balsot? (Starpsauciens: “Balsojam!”) Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par deputāta Endziņa priekšlikumu — papildināt likumu ar 7.nodaļu jums iesniegtajā redakcijā. Lūdzu balsošanas rezultātus! Par — 31, pret — 27, atturas — 15. Šis priekšlikums nav pieņemts.

Pirms pārtraukuma divi paziņojumi. Piedodiet, vispirms reģistrēsimies. Lūdzu reģistrācijas režīmu un lūdzu deputātus reģistrēties!

Tagad ir divi paziņojumi. Dzintars Ābiķis, frakcija “Latvijas ceļš”.

Dz.Ābiķis (LC). Es aicinu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātus uz komisijas telpām uz komisijas sēdi.

Sēdes vadītājs. Jānis Urbanovičs — paziņojums par Uzbekijas starpparlamentu atbalsta grupas...

J.Urbanovičs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie Latvijas — Uzbekijas parlamenta atbalsta grupas locekļi! Lūdzu uz pāris minūtēm īsam paziņojumam tepat blakus Spoguļu zālē. Tūlīt.

Sēdes vadītājs. Lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

J.Kušnere (6.Saeimas sekretāra biedre). Godājamie deputāti! Nav reģistrējušies: Pēteris Apinis, Indulis Bērziņš, Ilmārs Bišers, Imants Daudišs, Oļegs Deņisovs, Kārlis Jūlijs Druva, Aivars Endziņš, Ervids Grinovskis, Edvīns Inkēns... Ervids Grinovskis ir zālē. Pēteris Keišs, Paulis Kļaviņš, Odisejs Kostanda, Jānis Mauliņš, Valdis Nagobads, Andrejs Panteļējevs, Andrejs Požarnovs, Jānis Rāzna... ir zālē. Atis Sausnītis, Juris Sinka un Leonards Teniss. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(P ā r t r a u k u m s)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas plenārsēžu zālē! Izskatīsim vairākus ienākušos, Prezidijā saņemtos dokumentus par to, kā lieta virzāma tālāk.

Vispirms ir Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas iesniegts dokuments, kurā viņi raksta sekojošo: “Izskatot Saeimas plenārsēdē likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”” trešajā lasījumā, pieņemtas atsevišķas normas, kuras ir pretrunā ar likumprojekta būtību, kā arī radušās vairākas terminoloģiskas nesaskaņas. Saskaņā ar Kārtības ruļļa 136. pantu komisija lūdz plenārsēdi minēto likumprojektu nepieņemt trešajā lasījumā un nodot to atpakaļ atbildīgajai komisijai sagatavošanai no jauna trešajam lasījumam, nosakot priekšlikumu iesniegšanas termiņu līdz šā gada 25. novembrim.” To ir parakstījis komisijas priekšsēdētāja biedrs Edgars Bāns.

Pirms mēs runājam “par” vai “pret” un izskatām šo iesniegumu pēc būtības, informēju gluži vienkārši godājamos kolēģus, ka esam saņēmuši arī 6 deputātu parakstītu iesniegumu, kuru parakstījuši deputāti Gredzens, Putniņš, Grinovskis, Rugāte, Vītols un Prēdele, kur arī viņi lūdz saskaņā ar dažādām pretrunām likumprojekta pantos nodot atpakaļ atbildīgajai komisijai.

Un trešais iesniegums par šo pašu jautājumu ir deputātu Straumes, Lībanes, Vītola, Kaksīša un Zīles parakstīts dokuments, kurā viņi lūdz atlikt likumprojekta izskatīšanu trešajā lasījumā uz divām nedēļām.

Tātad šādi trīs dokumenti ir saņemti. Bet tagad, lūdzu, pēc kārtas.

Par Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas iesniegto dokumentu runās Anna Seile kā šīs komisijas locekle. Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile (LNNK, LZP). Cienījamie deputāti! Es esmu pilnvarota runāt Tautsaimniecības komisijas vārdā. Šis likums ir ārkārtīgi sarežģīts, un tas veidojas no divām daļām. Pirmā likuma daļa būtībā ir likuma normas par zemes reformas kārtību. Otrā daļa, kura sākas ar 6. nodaļu, ir zemes pārdošanas kārtība. Kā mēs visi esam sapratuši no šī likuma, zemi var sākt pārdot, kamēr zemes reforma attiecīgajā pašvaldībā nav beigusies, ja zeme ir ierakstīta zemesgrāmatā. Šajā pirmajā daļā ir ļodi daudzas normas, kas būtiski vienkāršo dokumenta iesniegšanas un zemes piešķiršanas kārtību. Tāpēc likumu ilgstoši atlikt nebūtu vajadzīgs, jo šīm normām ir jāsāk darboties. Tā, piemēram, ir stipri saīsināta dokumentu iesniegšanas procedūra, un mantiniekiem vairs nav jāpieprasa miršanas apliecības par bijušo zemes īpašnieku, ja viņš pats zemes reformas gaitā nav pieteicies. Šī daļa ir tāda, kurai jādarbojas.

Otrā daļa — 6. nodaļa, kas regulē zemes pirkšanas un pārdošanas kārtību, nobalsota nu mums ir, bet nav pieņemts likums galīgajā lasījumā. Ja mēs nenoteiksim priekšlikumu iesniegšanas termiņu, es domāju, ka tam ir jābūt pietiekami īsam, un vienkārši atliksim šī jautājuma skatīšanu līdz zināmam laikam, tad saskaņā ar Kārtības rulli komisijai kopā ar Juridisko biroju un citām kompetentām personām, arī frakciju pārstāvjiem, nebūs iespējams iestrādāt priekšlikumus un pārveidot jau nobalsotos pantus.

Un tagad es gribu pievērst jūsu uzmanību tiem pantiem, kuri zināmā mērā ir pretrunā ar visu koncepciju, kādu mēs gribējām izveidot, šeit, Saeimā, pieņemot šo likumu. Nepamatotas privilēģijas ir iedotas citām juridiskām personām no valstīm, ar kurām nav noslēgti nekādi līgumi, bet lieli apgrūtinājumi ir radīti tām juridiskajām personām no valstīm, ar kurām ir noslēgti starpvalstu līgumi par investīciju ieguldīšanu un aizsardzību. Tātad no tām drošākajām valstīm. Tādas valstis ir 17. Nobalsotais un Saeimā apstiprinātais teksts paredz, ka šajos līgumos ir jābūt precīzi fiksētām tiesībām iegādāties zemi Latvijas Republikas pilsoņiem un Latvijas Republikā reģistrētām juridiskajām personām. Šajos līgumos, noslēgtajos 17 līgumos šādas atrunas nav. Tas nozīmē, ka šīs mums draudzīgās valstis, kuras ir gatavas aizsargāt savas investīcijas, savus ieguldījumus, nevarēs praktiski iegādāties zemi, jo nākošais likuma pants pasaka, ka citas fiziskās un juridiskās personas, kuras nav minētas šī panta pirmajā daļā, tātad var iegūt zemi ar ierobežojumiem. Šajā pirmajā daļā minētās draudzīgās valstis tātad vispār nevarēs iegūt zemi. Es domāju, ka šāda norma ir jālabo.

Ir vēl vairākas tādas neatbilstības, kuras parasti rodas, ja ir ļoti daudz priekšlikumu un ja Saeimas deputātiem, dažādām frakcijām ir pretēji viedokļi, un tas ir normāls process. Mēs ļoti daudzus likumus, arī Lauksaimniecības likumu, arī Likumu par obligāto militāro dienestu esam atgriezuši atpakaļ un noteikuši priekšlikumu iesniegšanas termiņu. Un šīs normas, kuras vēl... kurām es gribu pievērst jūsu uzmanību, ir 32. pantā, jo iznāk tā, ja nepilsonim zeme nevar būt, ja pašvaldība tam nepiekrīt, ka viņam ir šis zemes īpašums, tad valstij šī zeme ir jāatpērk. Gudrs nepilsonis jebkurā gadījumā saglabās sev zemes lietošanas tiesības uz mūžiem ar mantošanas tiesību pāreju, un vēl saņems no valsts likuma “Par piespiedu atsavināšanu valsts vajadzībām” kārtībā samaksu. Šeit kaut kas ir jāprecizē.

Tāpēc es ļoti lūdzu izvērtēt visus iesniegtos priekšlikumus, bet atbalstīt Tautsaimniecības komisijas priekšlikumu, jums visiem ir tiesības iesniegt šos labojumus un juristiem vēl krietni pastrādāt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Roberts Zīle, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Vēlas runāt “pret”.

R.Zīle (TB). Godāto priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Šis Čepāņa kunga nolasītais trešais priekšlikums — tas skan ne tikai par lietas atlikšanu uz divām nedēļām, šī norma ir ielikta tāpēc, lai mēs šodien varētu turpināt sēdi saskaņā ar Kārtības ruļļa 136. pantu, bet tika ierosināts arī nodot šo likumu tādā izskatā, kāds viņš ir nolasīts, juridiskai precizēšanai Juridiskajam birojam, kuram saskaņā ar Kārtības rulli ir konkrētas juridiskās precizēšanas iniciatīvas. Tādējādā situācijā mēs varētu, bez šaubām, radušās juridiskās pretrunas šinī likumā atrisināt juridiski korekti, bet faktiski nemainot mūsu politisko nostādni jau nobalsotā trešā lasījuma redakcijā, ko mēs esam lasījuši vakar... nevis vakar, bet iepriekšējā sēdē un šodien pa pantiem. Un šādā situācijā pēc divām nedēļām mēs varētu atgriezties pie likuma pieņemšanas galīgajā redakcijā pēc Juridiskā biroja... Tāpēc es aicinātu balsot pret šo pirmo priekšlikumu — “pret”, un par priekšlikumu atlikt lietu uz divām nedēļām un nodot juridiskai precizēšanai Juridiskajam birojam — “par”. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus izteikt balsojot savu attieksmi pret Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšlikumu — nodot likumprojektu atpakaļ atbildīgajai komisijai sagatavošanai no jauna trešajam lasījumam, nosakot priekšlikumu iesniegšanas termiņu līdz šā gada 25. novembrim. Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 19, pret — 43, atturas — 8. Šis priekšlikums nav pieņemts.

Izskatām nākamo. Kā jau teicu, seši deputāti — Gredzens, Putniņš, Grinovskis, Rugāte, Vītols un Prēdele — iesnieguši Prezidijam sekojošu dokumentu: “Saziņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 136. pantu lūdzam likumprojektu nodot atpakaļ atbildīgajai komisijai un noteikt termiņu priekšlikumu iesniegšanai trešajam lasījumam. Tas nepieciešams, lai novērstu līdz šim trešajā lasījumā nobalsotā likumprojekta teksta pretrunas dažādos pantos un Saeima pieņemtu šo likumu atbilstoši Latvijas tautas interesēm.”

Vai kāds “par” vai “pret” dokumentu vēlas runāt? Nevēlas. Lūdzu zvanu! Piedodiet... Viesturs Gredzens vēlas runāt — LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts. Lūdzu!

V.Gredzens (LZS, KDS, LDP). Cienījamie kolēģi! Es pilnīgi piekrītu Seiles kundzes teiktajam, ka šis likums ir jāpārskata, juridiski jāprecizē, ir ļoti daudzas neskaidrības. Pamatā ir jāiegūst laiks, lai mēs sīki izpētītu galu galā arī, par ko esam balsojuši. Diemžēl mūsu frakciju uztrauc daudz kas cits. Mēs zinām, ka šāda veida likumprojekta apspriešana par Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes un mežu zemes izpārdošanu... mēs zinām, ka nebija nevienas partijas pirmsvēlēšanu programmā. Kur tad tādi punkti uzreiz radās šodien bez vēlētāju ziņas? (Starpsauciens” “Bija...”) Mūs uztrauc vēlētāju uztraukums, kas jūtami pieaug lauku rajonos, taisni tāpēc mums jāiegūst laiks, lai dotu iespēju ne varbūt tik daudz mums, deputātiem, kā mūsu vēlētājiem izteikt savu viedokli, un izskan pat atsevišķi, ja neteiktu, draudi torpedēt vietējo padomju vēlēšanas, pašvaldību vēlēšanas, kas ir jau galēji bīstami. Taisni tāpēc mums ir jādod laiks uzklausīt vēlētāju viedokli. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? “Par” vairs, Grinovska kungs, runāt nevar par šo dokumentu. Var tikai “pret”, bet, tā kā jūs esat lūdzis šo dokumentu izskatīt, tad arī jūs loģiski gribēsit runāt “par”. “Par” nevar, “pret” var runāt. Valdmaņa kungs vēlas runāt “pret”. Lūdzu! Gundars Valdmanis, Vienības partijas frakcija.

G.Valdmanis (LVP). Godājamo Prezidij, kolēģi Saeimā! Mēs redzējām no beidzamā balsojuma, cik grūti mūsu tautai ies. Es tā gribētu drusku būvēt uz Gredzena kunga domas. (Starpsauciens: “Tu jau nerunā “pret”.”) Tiem, kas šajā Saeimā sēdēs ar mani nākošo reizi, šis likums nebūs spēkā. Un es jums pateikšu, kāpēc. Tieši Gredzena kunga motivēšanas iemesla dēļ. Mēs esam šeit ievēlēti uz kaut kādu platformu. Tā platforma, kas atļauj gandrīz brīvi iztirgot Latvijas zemi, ja tā būtu startējusi, viņa nebūtu dabūjusi pat minimālos 5 procentus balsu. Un es jums pateikšu, ja šis likums ies uz priekšu, es sniegšu sūdzību Eiropas Parlamentārajā asamblejā par demokrātijas stāvokli Latvijā, jo tas, ka mums no āra atnāk, uzbur kaut kādu koncepciju, ka mēs tagad strauji ar lielu ātrumu pārdosim Latvijas stratēģisko... tas nav tautas interesēs, tas nebija uz balota, un tur, kur viņš bija, tur bija tikai pret. Man ir bailes, ka tagad notiks tā: mēs aiziesim uz Juridisko komisiju uz precizēšanu un tad mēs tomēr šito nejēdzīgo likumu izsitīsim cauri. Aiziesim atpakaļ tur, kur mēs bijām pēc otrā lasījuma, kur mums visiem bija apsolīts iepriekšējās debatēs, ka būs tādi aizliegumi, būs tādi aizliegumi, būs tādi aizliegumi. Augsti godātā Lībanes kundze skaidroja, ka viņai ļoti patīkt otrais lasījums. Viņa ir pilnīgi piemirsusi solījumus, kas ir bijuši doti gandrīz visiem mums šeit, Saeimā, kādi ierobežojumi būs. Es nezinu, ko jums ieteikt, lai mēs tiktu atpakaļ uz otrā lasījuma variantu. Bet ja mēs nobalsosim “par” šito te, tad es jums ieteiktu tā, ka mēs atkal iesim pantu pa pantam un sāksim no otrā lasījuma bāzes. Labi, lai Juridiskā komisija tad nāk ar savu priekšlikumu, kur mēs iesim. Es neizprotu, ka Kārtības rullī ir pateikts, kāds formulējums būs. Bet es izprotu, ka mēs sāksim no otrā lasījuma punkta un būs jauns priekšlikums uz katru pantu, un mēs debatēsim pa jaunu. To es minimāli sagaidu. Es gan ierosinu smagi apdomāt, vai mēs varam šito draņķību lasīt uz priekšu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi pret sešu deputātu parakstīto iesniegumu — nodot atpakaļ atbildīgajai komisijai un noteikt termiņu priekšlikumu iesniegšanai trešajam lasījumam izskatāmajam likumprojektam. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 20, pret — 39, atturas — 12. Arī šis priekšlikums nav pieņemts.

Un pēdējais. Deputātu Straumes, Lībanes, Vītola, Kaksīša un Zīles parakstīts dokuments, kurā raksta: “Saskaņā ar Kārtības ruļļa 136.pantu lūdzam nosūtīt likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”” Juridiskajam birojam juridiskai precizēšanai, pārtraucot likumprojekta izskatīšanu trešajā lasījumā uz divām nedēļām.” “Par” vai “pret” šo iesniegumu kāds vēlas runāt? Nevēlas. Paldies. Lūdzu zvanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi pret piecu deputātu iesniegto dokumentu. Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 61, pret — 5, atturas — 5. Šis priekšlikums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi, pirms sākam izskatīt Prezidija ieteikto darba kārtību, mums ir ļoti daudz priekšlikumu par izmaiņām darba kārtībā. Sāksim skatīt tos iesniegšanas secībā.

11 deputāti, atļaujiet nenolasīt viņu uzvārdus laika ekonomijas nolūkā, ir iesnieguši Saeimai lēmumprojektu par Gustsona iecelšanu par Vērtspapīru tirgus komisijas priekšsēdētāju. Saskaņā ar Kārtības ruļļa 31.pantu Prezidijs šo iesniegumu ir izskatījis un nodevis to izskatīšanai atbildīgajai komisijai, tas ir, Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, un tikai pēc tam, kad šī komisija būs izskatījusi minēto priekšlikumu un sagatavojusi Saeimas lēmumprojektu, mēs to varēsim izskatīt Saeimas plenārsēdē.

Nākamais. Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Druvas kungs lūdz 21.novembra Saeimas plenārsēdes darba kārtības sadaļā “Likumprojektu izskatīšana” kā pirmos trīs jautājumus iekļaut likumprojektus “Grozījumi likumā “Par valsts aizsardzību”” (tagad viņš ir kā 42.), “Grozījumi likumā “Par Aizsardzības spēkiem”” (tagad viņš ir 43.) un “Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā”” (tas ir 44.). Tātad komisija, Druvas kungs komisijas vārdā lūdz sadaļā “Likumprojektu izskatīšana” ... tā ir septītā sadaļa, godājamie kolēģi! 7.sadaļa “Likumprojektu izskatīšana”. Tur gan viņi ir pārbīdīti. 47. Pirmais jautājums likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju””. Pašlaik viņi ir, kā jau es minēju, 42., 43. un 44. Taču mums ir jārespektē tas, kas ir ierakstīts šajā dokumentā, un Druvas kungs lūdz tos izskatīt tieši šajā sadaļā kā pirmos. Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret” šo dokumentu? Jānis Kazāks, frakcija “Latvijai”.

J.Kazāks (TKL). Dārgie kolēģi! Mēs Aizsardzības un iekšlietu komisijā šo jautājumu neesam apsprieduši, un vismaz Druvas kungs ar mani kā ar savu vietnieku vai biedru šo jautājumu nav pārrunājis. Tā ka es domāju, mani kolēģi mani atbalstīs, un es domāju, ka mēs varētu noņemt šo jautājumu.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu pret komisijas priekšsēdētāja biedra priekšlikumu šo jautājumu noņemt no izskatīšanas un neizskatīt to? Iebildumu nav. Pieņemts.

Tālāk ir piecu deputātu parakstīts dokuments. Parakstījuši Lagzdiņš, Endziņš, Ābiķis, Seiksts un Lībane, kurā viņi saskaņā ar Kārtības ruļļa 51.pantu lūdz izdarīt izmaiņas šīsdienas Saeimas darba kārtībā — likumprojektu “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām”” (tas tagad ir 59.) un likumprojektu “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām”” (darba kārtībā ir 60.) izskatīt kā vienotu darba kārtības punktu un to izskatīt darba kārtības trešajā sadaļā kā pirmo likumprojektu. Bet likumprojektu “Grozījumi pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”, 58., un likumprojektu “Grozījumi likumā “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”” izskatīt darba kārtības trešajā sadaļā kā otro un trešo likumprojektu. Tātad, kolēģi, vispirms viņi lūdz “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām””, 59. un 60., izskatīt trešajā sadaļā kā pirmo. Trešā sadaļa mums ir 31.oktobra sēdē iekļautie, bet neizskatītie likumprojekti un sākas ar 14. Tātad pieci deputāti aicina 59. un 60.punktu izskatīt kā 13. Vai “par” vai “pret” šo iesniegumu kāds vēlas runāt? Nevēlas. Balsot vajag? (Starpsauciens: “Vajag!”) Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par piecu deputātu priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par — 33, pret — 11, atturas — 4. Priekšlikums pieņemts.

Tālāk viņi lūdz 58. un 33. izskatīt darba kārtības trešajā sadaļā kā otro un trešo likumprojektu, tātad pēc tiem, kurus mēs tikko nobalsojām. Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC). Kolēģi deputāti! Saskaņā ar spēkā esošo Pašvaldību vēlēšanu likumu Centrālajai vēlēšanu komisijai pašvaldību vēlēšanas jāizsludina ne vēlāk kā šī gada 9.decembrī. Valdība ir iesniegusi grozījumu Pašvaldību likumā, ierosinot tiešās vēlēšanās vēlētu rajona padomju vietā turpmāk noteikt tādu sistēmu, ka tiek veidotas rajona padomes no pagastu padomju priekšsēdētājiem un pilsētu domju priekšsēdētājiem. Ja gadījumā mēs pieņemtu šādu grozījumu pirmajā lasījumā šodien, tad automātiski būtu jāizdara arī grozījumi Vēlēšanu likumā un jāizskata valdības un atbildīgās komisijas izstrādātais alternatīvais projekts. Tādēļ, godātie kolēģi, es aicinātu atbalstīt šo priekšlikumu, jo tas ir skatāms kompleksi ar iepriekš nobalsoto dienas kārtības punktu grozījumiem Pašvaldību likumā, turklāt šiem grozījumiem, ja mēs tos akceptētu, jāstājas būtu spēkā ne vēlāk kā 8.decembrī, lai Centrālā vēlēšanu komisija varētu rīkoties atbilstoši mūsu balsojumam. Tādēļ, godātie kolēģi, es aicinātu atbalstīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. “Pret” runāt vēlas Juris Kaksītis, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija. Lūdzu!

J.Kaksītis (DPS). Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Man ļoti negribas runāt “pret”, bet man citas iespējas nav. Es gribu teikt sekojošo. Es cienu Lagzdiņa kunga mērķtiecību, ja ar tādu būsim apveltīti mēs katrs no savas komisijas, tad kas no tās darba kārtības beigās paliks? Tā tomēr ir sastādīta pēc sistēmas, kuru mēs paši esam akceptējuši. Ir 81.panta noteikumi, ir trešais lasījums, un tā tālāk. Es varu tādus pašus argumentus pieminēt, Lagzdiņa kungs, runājot par darba kārtības jautājumu, kas ir 17. “Par piespiedu zemes atsavināšanu”. Un, ja mēs šodien to neizskatīsim un ja mēs izdarīsim šīs izmaiņas, kā likt priekšā, vienkāršoti runājot, mēs arī tur paliksim. (No zāles deputāts J. Lagzdiņš: “Bet tad nebūs vēlēšanas?”) Es nedrīkstu ar jums debatēt no tribīnes. Bet tad es arī varu pateikt tomēr, ka tad nebūs arī Juridiskajai komisijai pirmdien ko darīt par lidostas “Rīga” zemi. Un 81.panta noteikumiem arī nāk termiņš virsū. 6.februāris nav aiz kalniem, bet, ja runājam par Īres likumu, tad jau ir 1.janvāris, arī transporta līdzekļu civiltiesiskās apdrošināšanas atbildībai — 1.janvāris termiņš, un tā tālāk.

Lieta ir tā, ka šobrīd tā no tribīnes plenārsēdes sākumā paņemt un “sajaukt”, es gribu teikt, šo darba kārtību, es cienu šīs intereses, mums visiem ir jāciena šīs intereses, bet uz citu interešu rēķina, tādēļ es saku, es aicinu balsot “pret”.

Sēdes vadītājs. Paldies! Pirms balsošanas gribu pateikt deputātiem, ka vēl ir 22 iesniegumi par darba kārtības izmaiņām. Tā ka mēs līdz vakaram droši vien ar tiem tiksim galā. Bet jautājumus, protams, neizskatīsim.

Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu deputātus balsot par piecu deputātu iesniegumu — izdarīt izmaiņas darba kārtībā. Lūdzu rezultātu! Par — 22, pret — 18, atturas — 15. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākamo iesniegumu par izmaiņām darba kārtībā iesnieguši ir pieci deputāti: Putniņš, Lībane, Straume, Kaksītis, Bāns un Vītols, kurā, lūdzu deputātus sekot uzmanīgi, viņi lūdz izdarīt grozījumus šīsdienas Saeimas sēdes darba kārtībā un pēc 17.darba kārtības jautājuma, tas mums ir likumprojekts “Grozījums Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā”, izskatīt sekojošus likumprojektus: “Grozījumi likumā “Par 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likuma spēkā atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību”” (tas tagad ir 20.), “Grozījumi likumā “Par budžeta un finansu vadību” (tas ir 29.), “Grozījumi likumā “Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā”” (30.), “Grozījumi likumā “Par cukuru”” (35.), “Grozījumi likumā “Par veterinārmedicīnu”” (36.), “Grozījumi likumā “Par zemes komisijām”” (37.), “Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā” (44.), “Grozījumi Augstskolu likumā” (52.), “Grozījumi LR Izglītības likumā” (53.) un “Grozījumi likumā “Par tiesu varu”” (56.).

“Par” vai “pret” šo iesniegumu vēlas runāt Māris Vītols, LZS, KDS un LDP frakcija.

M.Vītols (LZS, KDS, LDP). Cienījamais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi Saeimas deputāti! Šī likumprojektu grozījumu pakete ir tā, ko ir iesniegusi Saeimā valdība, tātad Ministru kabinets, un tie attiecas uz mūsu šīgada budžeta projektu. Tātad būtu ļoti svarīgi, izejot no budžeta virzīšanas, tālākvirzīšanas un apspriešanas interesēm, lai mēs apkopojam, sagrupējam un iezīmējam šos Ministru kabineta iesniegtos priekšlikumus, kur ir jāizdara grozījumi citos likumos, lai budžets atbilstu pašreizējai likumdošanai. Lūdzu atbalstīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Paldies, godājamie kolēģi! Man, tā kā šos dokumentus saņēmu pirms pārtraukuma, ir arī Ministru prezidenta Šķēles kunga iesniegtie labojumi darba kārtībā, kuri ir tieši tādi paši kā šie te sešu deputātu. Tādēļ, lūdzu, vai kāds vēlas runāt “pret”? Runāt neviens nevēlas. Vai mēs varam bez balsošanas piekrist šiem labojumiem? Vajag balsot. (Starpsauciens: “Balsojam...”) Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par šīm izmaiņām darba kārtībā. Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 34, pret — 8, atturas — 9. Šis priekšlikums ir pieņemts. Tātad pēc 17.darba kārtības jautājuma mēs izskatām virkni likumprojektu, tātad vienpadsmit, kuri šobrīd ir iekļauti darba kārtībā citās pozīcijās.

Vēl viens iesniegums. Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija lūdz izdarīt izmaiņas 21.novembra sēdes darba kārtībā un pārcelt 47.darba kārtības punktu — likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”” izskatīšanu trešajā lasījumā — kā pirmo trešās sadaļas punktu un izskatīt pirms likumprojekta “Par Latvijas Republikas uzņēmumu reģistru”. Trešajā sadaļā mēs jau esam ar jums vienojušies par 59. un 60.punkta izskatīšanu. Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret” šo komisijas iesniegumu? Runāt neviens... Aristīds Lambergs, LNNK un Latvijas Zaļās partijas frakcija.

A.Lambergs (LNNK, LZP). Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Es lūdzu atbalstīt šo priekšlikumu. Kā jūs zināt, dzīvokļu privatizācija nevirzās uz priekšu bez šīm likumprojekta maiņām. Tas ir svarīgi visā mūsu valstī un ļoti daudziem mūsu pilsoņiem, lai varētu privatizēt savus dzīvokļus. Tas nav garš un nav arī ietilpīgs. Tātad es lūgtu varbūt jūsu atbalstu šīm darba kārtības maiņām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai “pret” kāds vēlas runāt? “Pret” neviens... Oskars Grīgs, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”.

O.Grīgs (TB). Cienījamie kolēģi! Es neesmu konkrēti pret šo likumprojekta pārcelšanu uz augšu, es esmu principā pret šādu darba kārtību. Un tā ir galīga necieņa pret Saeimas Prezidiju, kas jau iet kā norma no plenārsēdes uz plenārsēdi, un varbūt, ka šī dienas kārtība mums nav vajadzīga šodien, un varbūt palūgsim jaunu izgatavot pēc šīm izmaiņām. Es domāju, ka, ja ir kādi likumi, kuri ir ļoti steidzīgi, tad tos varētu izskatīt ārkārtas sēdē, sakoncentrējot vienā ārkārtas sēdē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Grīga kungs, pašlaik jau mēs to darām, kā gatavojam jaunu darba kārtību. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu izteikt savu attieksmi pret Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegumu par darba kārtības izmaiņām. Lūdzu rezultātu! Par — 22, pret — 14, atturas — 12. Nav kvoruma. Lūdzu atkārtot zvanu! Aicinu deputātus piedalīties balsošanā par Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas izteikto priekšlikumu — mainīt darba kārtību. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 32, pret — 15, atturas — 15. Šis priekšlikums pieņemts.

Un pēdējais. Godājamie kolēģi, mēs esam saņēmuši saskaņā ar Kārtības rulli desmit deputātu — Čerāna, Zelgalvja, Mauliņa, Kazāka, Kušneres, Grīnberga, Liepas, Rubina, Lujāna un Bartaševiča — parakstītu deputātu pieprasījumu Latvijas Republikas ekonomikas ministram Guntaram Krastam par nelikumībām valsts uzņēmuma “Ventspils transporta ekspedīcija” privatizācijā. Godājamie kolēģi, saskaņā ar Kārtības rulli mēs to varam iekļaut sadaļā — Prezidija ziņojumi un pieņemt lēmumu par... vai nepieņemt lēmumu par šī pieprasījuma nodošanu Pieprasījumu komisijai izskatīšanai. Vai deputātiem nav iebildumu, ka mēs to iekļaujam otrajā sadaļā — Prezidija ziņojumi — kā četrpadsmito pēc pašreizējās numerācijas. Nav iebildumu. Paldies!

Tātad otrās sadaļas darba kārtība — Prezidija ziņojumi.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Urbanoviča, Staša, Kalnbērza, Lujāna un Bartaševiča iesniegto likumprojektu “Grozījums Latvijas Civilprocesa kodeksā” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi pret šo Saeimas Prezidija atzinumu? (Starpsauciens: “Balsojam!”) Pieprasa balsot. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi pret Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta nodošanu Juridiskai komisijai. Lūdzu rezultātu! Par — 28, pret — 14, atturas — 15. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina deputātu Urbanoviča, Kreituses, Prēdeles, Inkēna, Bērziņa un citu deputātu iesniegto likumprojektu “Grozījumi Saeimas Kārtības rullī” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. “Pret” vēlas runāt Edmunds Grīnbergs, frakcija “Latvijai”.

E.Grīnbergs (TKL). Cienījamie deputāti! Šis grozījums paredz to, ka turpmāk Saeimas sēdēs atbildēs uz jautājumiem nav veicama deputātu reģistrācija. Ar šiem grozījumiem deputāti, minētā grozījuma iesniedzēji, grib panākt, ka Saeimas sēdēs, kas noteiktas atbildēm uz jautājumiem, deputātu apmeklējums ir brīvprātīgs. Mēs redzēsim situāciju, ka šajās sēdēs atradīsies pieci vai desmit deputāti, bet tajā pašā laikā gribu norādīt uz to, ka šāda situācija būtu klajā pretrunā ne tikai ar Saeimas Kārtības ruļļa 15.pantu, bet arī ar Latvijas Republikas Satversmi, kuras 23.pants saka, ka Saeimas sēdes var notikt tad, ja tajās piedalās vismaz puse no Saeimas deputātiem. Pie reizes gribu vēl piebilst, ka, nesen apmeklējot un iepazīstoties ar Francijas Nacionālās asamblejas darbu, vērojām, ka tieši tās sēdes, kurās tiek uzdoti daudzi būtiski jautājumi ministriem no dažādu partiju deputātu puses un ne tikai no opozīcijas, tiek apmeklētas visvairāk un diskusijas notiek visintensīvāk. Šāda rakstura sēdes Francijas parlamentā notiek vienu stundu, un sēžu biežums atkarīgs no uzdoto jautājumu apjoma. Tā kā Francijas konstitūcijā nav prasība par puses deputātu klātbūtni, tad senātu sēdē vērojām — kur noritēja likumprojektu grozījumu skatīšana, piedalījās tikai 12 no 322 deputātiem. Līdzās tam, ka šis grozījums ir antikonstitucionāls, tas arī aicina uz necieņas izrādīšanu pret Saeimas valdības darba uzraudzību. Vai mūsu valsts ministri strādā tik priekšzīmīgi, ka tas nav nepieciešams? Nepārtraukti mēs pārliecināmies, ka nebūt tas tā nav. Kaut vai vakardien Ārlietu komisijas demisijas pieprasījums ārlietu ministram Birkava kungam vai arī nesen izglītības ministra nespēja argumentēti atbildēt uz deputātu jautājumiem par skolā izmantoto mācību grāmatu saturu. Tādēļ, cienījamie deputāti, aicinu noraidīt šo ar Satversmi neatbilstošo likuma grozījumu. Paldies!

Sēdes vadītājs. “Par” vēlas runāt Ilga Kreituse, pie frakcijām nepiederoša deputāte. Lūdzu!

I.Kreituse (pie frakcijām nepiederoša deputāte). Augsti godātie deputāti! Ja jūs būtu līdz galam iedziļinājušies Satversmē un Latvijas Saeimas darbībā, tad jūs 18.novembrī nedrīkstējāt šeit sēdēt, jo mums katru gadu notiek vismaz četras sēdes, kurās netiek reģistrēti deputāti ne sēdes sākumā, ne sēdes beigās, ne arī konstatēts klātesošo skaits. Pēdējā šāda sēde šeit sākās 1996.gada 18.novembrī pulksten 12.00, jo tā ir tāda pati sēde, kā jūs gribat attiecināt šobrīd uz sēdēm, kas tiek organizētas jautājumiem un atbildēm. Bet kāpēc es gribētu aicināt tomēr nodot komisijām, jo šeit ir iespējas divējādas. Ja mēs izturamies... Kad ir likumdošanas sēdes, un šīs sēdes, kurās tiek izskatīti jautājumi, tad ir iespēja risināt šo jautājumu divējādi — pieņemot šo īpašo pantu, kas nosaka, ka jautājumu un atbilžu sēdēs netiek reģistrēts, tāpat kā svinīgajās sēdēs, un to var attiecināt uz visām sēdēm, kurās netiek izskatīti likumdošanas jautājumi, jo uz šo brīdi diemžēl ir izveidojusies tāda situācija, ka tie Saeimas deputāti, kuri nav parakstījuši jautājumu, — zālē izpilda sliktāku funkciju nekā skatītāji teātra zālē, jo teātra zālē skatītājam ir trīs tiesības — aplaudēt, svilpt un iziet ārā. Mums ir tikai divas tiesības — aplaudēt un svilpt, ārā iziet tiesību nav. Tāpēc, ja runājam par cilvēktiesībām un deputātu tiesībām, varbūt Valdmaņa kungam ir taisnība, ka mums būtu jāsāk kaut kur sūdzēties. Bet izeja ir arī otra šajā gadījumā. Ja Juridiskā komisija tomēr izvērtēs, un šeit ir arī Satversmes tiesas tiesneši zālē šobrīd, un atzīst, ka šāds labojums Kārtības rullī, lai gan Satversme paredz to, ka Saeima ar Kārtības rulli nosaka savus iekšējos darbības noteikumus, ja tāds tomēr nav pieņemams, tad mēs varam steidzamības kārtā, es domāju, ka šeit deputātiem nevarētu rasties iebildumi, izdarīt papildinājumu, Satversmes 23.pantā ierakstot: “Saeimas sēdes, kurās izskata likumdošanas jautājumus, var notikt, ja tajās piedalās vismaz puse Saeimas deputātu.” Līdz ar to arī mēs novērstu šo pretrunu, kas ir ar svinīgām sēdēm vai piemiņas sēdēm, kuras notiek Saeimā. Bet man būtu lūgums deputātiem ļaut par to izšķirties Juridiskajai komisijai — vai nu nākot ar alternatīvu likumprojektu, vai pieņemot to, ko ir ierosinājuši deputāti.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi pret Saeimas Prezidija atzinumu. Lūdzu rezultātu! Par — 48, pret — 12, atturas — 4. Lēmums pieņemts.

Nākamais jautājums — Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu“Likums par Ventspils brīvostu” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir atbildīgā komisija. “Pret” vēlas runāt Jānis Mauliņš, frakcija “Latvijai”. Lūdzu!

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Mēs neiebildām pret Liepājas brīvostu, mēs neiebildīsim pret Balvu rajona brīvās ekonomiskās zonas radīšanu, bet mēs iebilstam pret Ventspils brīvostu tāpēc, ka šis ir vislielākais un visrentablākais rajons Latvijā, ko visi mēs ļoti labi zinām. No šī rajona mēs noņemsim tagad nodokļus un praktiski, cik es saprotu, lielāko daļu ienākumu, tie vairs neieies valsts kasē. Šobrīd mēs raudam, ka nevar uztaisīt bezdeficīta budžetu, un, lai tādu uztaisītu, atņemam grūtdieņiem pabalstus un citus atvieglinājumus, bet tajā pašā laikā sapņojam par likumprojektu, kas atņems ienākumus valsts budžetā. Un trakākais vēl ir tas, ka nav tas... ne te ir Finansu ministrijas vērtējums, ne ir kaut kāds nopietns aprēķins, cik valsts zaudē uz to. Turklāt ir aprēķini — gan ka Ventspils ostu var attīstīt ar pašreizējo peļņu pietiekoši labi, lai tikai būtu ceļi, kas ved uz Ventspili, pietiekoši labi un pietiekoši labi degvielas pārvadi, kur vienu jaunu grib būvēt. Un arī daļēji ar Ventspils peļņas palīdzību, tad kāda jēga te ieviest brīvo ekonomisko zonu — brīvostu? Nekādi neredzu. Tikai tāpēc, lai varētu labāk tur šeftēties bez muitas? Atsevišķas struktūras, kuras tur izmanto zemi un brauks atkal tālāk uz tā saucamajām ofšorzonām. Nav nekada pamatojuma, nekādu nevar redzēt pamatojumu, tāpēc frakcija “Latvijai” ir pret šo likumprojektu.

Sēdes vadītājs. “Par” vēlas runāt Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcija.

A.Kiršteins (LNNK, LZP). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es aicinu nobalsot par šī likumprojekta nodošanu komisijai. Pirmkārt, lai Mauliņa kungs varētu ar to iepazīties. Otrkārt — izlasīt un lai viņam nebūtu jārunā muļķības. Otrkārt, es gribētu arī atgādināt, ka šajā laikā Mauliņa kungs varēs iepazīties ar tādu pilsētu kā Hamburga vai Brēmene pieredzi, lai viņš saprastu, ka nav nekāda sakara starp brīvostu un, teiksim, kaut kādu bagātīgu valsti vai nabadzīgu, te ir pavisam citas lietas, tāpēc es aicinu vēlreiz nodot komisijā, lai visi var ar šo likumprojektu iepazīties. Paldies! (No zāles deputāte J.Mauliņš: “Vajag argumentētÉ”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu izteikt savu attieksmi pret Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta nodošanu komisijām. Lūdzu rezultātu! Par — 42, pret — 6, atturas — 4. Lēmums pieņemts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu“Muitas likums” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Kārlis Čerāns vēlas runāt. Lūdzu! Frakcija “Latvijai”.

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti, es aicinu šo likumprojektu nodot arī Eiropas lietu komisijai, nosakot Eiropas lietu komisiju kā līdzatbildīgo. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vairāk deputāti par šo priekšlikumu runāt nevēlas. Iebildumu pret Čerāna kunga priekšlikumu deputātiem nav. Paldies! Kopumā par likumprojekta nodošanu komisijām iebildumu arī nav. Paldies! Pieņemts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu“Grozījumi likumā “Par valsts pensijām”” nodot Sociālo un darba lietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Arī vēlas runāt Kārlis Čerāns.

K.Čerāns (TKL). Godājamais sēdes vadītāj! Godātie deputāti! Šis Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts paredz noteikt ierobežojumus tiesību iegūšanai uz invaliditātes pensiju. Šis likumprojekts nosaka to, ka, lai iegūtu tiesības uz invaliditātes pensiju personai, tad par šo personu ir līdz tam jābūt veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām ne mazāk par trim gadiem. Valdība pamatoti paredz, ka šāds nosacījums samazinās invaliditātes pensiju saņēmēju skaitu. Šie ir citāti, ko mēs varam izlasīt no Labklājības ministrijas sagatavotās anotācijas un ko mēs redzam arī no paša likumprojekta teksta. Es domāju, ka ir labi saprotama Ministru kabineta ciniskā motivācija šim priekšlikumam no budžeta viedokļa. Toties no pavisam vienkāršas loģikas un cilvēciskā viedokļa šis priekšlikums ir absolūti absurds. Ja turpmāk invaliditātes pensiju varēs saņemt tikai tie cilvēki, par kuriem vismaz trīs gadus ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas ir invalīdi kopš dzimšanas un nekad nav spējuši pilnvērtīgi strādāt, nekad arī invaliditātes pensijas nesaņems. Kuram ierēdnim ir varējusi ienākt prātā tik perversa ideja? Zem anotācijas atkal mēs redzam labklājības ministra Makarova parakstu. Vai tiešām jūs to gribat, Makarova kungs, lai mūsu valstī būtu tādi invalīdi, kas nesaņem invaliditātes pensijas? Es gribu teikt, ka no morāles viedokļa šāda likuma norma ir sātaniska. Liegt vienai daļai invaliditātes pensijas tikai tādēļ, ka viņi nav spējuši, būdami invalīdi, šo pensiju sev sakrāt. Kur ir kristīgā tuvākmīlestība, palīdzība vājākajam? Un kad vienreiz Ministru kabinets un Saeima — šīs valsts valdība un likumdevējs — beigs rīkoties tieši pretēji? Patiesībā šeit runa nav par kristīgo tuvākmīlestību. Līdz tādai no savas sātaniskās bedres valdība acīmredzot nekad nepacelsies. Jautājums patiesībā ir par elementāru cieņu pret līdzcilvēku. Es aicinu deputātus noraidīt šo sātanisko likumprojektu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vairāk deputāti par šo jautājumu runāt nevēlas. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par Saeimas atzinumu. Lūdzu rezultātu! Par — 34, pret — 13, atturas — 6. Priekšlikums ir pieņemts. Likumprojekts komisijām tiek nodots.

Sēdes vadītājs. Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu“Grozījumi likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)”” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Kārlis Čerāns — par priekšlikumiem. Papildus komisiju noteikt.

K.Čerāns (TKL). Es aicinu nodot arī Eiropas lietu komisijai.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu pret Čerāna kunga priekšlikumu? Nav. Kopumā par likumprojekta nodošanu Prezidija atzinumā minētajām komisijām iebildumu arī nav. Paldies! Lēmums ir pieņemts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par Iedzīvotāju reģistru”” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. “Par” vai “pret” runāt nevēlas. Iebildumu pret Prezidija atzinumu arī nav. Paldies! Lēmums ir pieņemts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu”” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Deputātiem iebildumu nav. Pieņemts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu“Grozījumi likumā “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Deputātiem iebildumu nav. Paldies! Lēmums ir pieņemts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu“Grozījumi likumā “Par policiju”” nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. “Pret” vēlas runāt Jānis Kazāks. Frakcija “Latvijai”.

J.Kazāks (TKL). Dārgie kolēģi! Es jums varu pateikt uzreiz, ka es runāšu “pret”. Kāpēc? Redziet, manā uztverē šis jaunais dokuments tiešām ir vajadzīgs, jo šeit tas izslēdz daudzas vecās sistēmas valsts pārvaldes struktūras nosaukumus, bet arī 15.pants satur faktiski šo būtiskāko šā likumprojekta izmaiņas būtību. Kas šeit ir? Šeit šajā 15.pantā ir praktiski centralizācija. Mēs ar šo pantu likvidējam ar lielām grūtībām Latvijas Republikā atmodas laikā izveidotās vietējās Municipālās policijas. Dabiski, dažās vietās tās strādā, dažās vietās tās arī nestrādā. Bet tādā veidā, likvidējot arī tajās vietās, kurās tās ļoti labi strādā, mēs panāksim pretēju efektu. Tāpēc, es domāju, atbalstīsim šīs municipālās policijas, noraidīsim šo likumprojektu dotajā momentā un rīkosimies vietējo iedzīvotāju interesēs. Paldies!

Sēdes vadītājs. “Par” vēlas runāt Valdis Krisbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu!

V.Krisbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Tieši šā iemesla pēc, ko nupat minēja kolēģis Kazāka kungs, es aicinu nodot šo likumu komisijām. Beidzot galu galā šeit ir jāsaprot, ka Latvijas atmodas laiks tomēr ir mazliet pagājis, un tā policija, kas tika radīta milicijas alternatīvai, ir izdzīvojusi sevi. Latvijas policijas paspārnē faktiski ir izveidojies pašvaldību ierocis, ko tautā sauc par pašvaldības reketu. Jebkurā variantā tad, kad mēs ejam uz taupības programmām un runājam par bezdeficīta budžetu, atņemam pat invalīdiem pēdējo pensiju, Rīgā, piemēram, divi miljoni latu tiek novirzīti pašvaldības policijas vajadzībām. Kādām vajadzībām? Lai viņas varētu izraisīt pat starptautiskus skandālus, kur ārvalstu vēstniecības vēršas pie deputātiem, lai pārtrauktu policijas un galvenokārt Municipālās policijas patvaļīgo rīcību? Neviena nopietna kriminālnozieguma, neviena nopietna personas un īpašuma aizstāvības darbības Municipālā policija pēdējā laikā veikusi nav. Tāpēc aicinu nodot šo likumprojektu komisijām, un es esmu ļoti priecīgs, ka tiek atklāts šis likums, lai viņā vēl varētu izpildīt attiecīgos labojumus un sakārtot policiju atbilstoši civilizētai sabiedrībai.

Papildlūgums. Lūdzu nodot arī kā blakus komisijai Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, jo policija galu galā ir viens no valsts pārvaldes aparātiem un instrumentiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus izteikt attieksmi par likumprojekta “Grozījumi likumā Par policiju”” nodošanu komisijām. Lūdzu rezultātu! Par — 42, pret — 7, atturas — 5. Likumprojekts attiecīgajām komisijām tiek nodots.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina deputātu Rubina, Krisberga, Sinkas, Ozoliņa, Priedkalna un citu deputātu iesniegto likumprojektu“Grozījumi Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumā” nodot Ārlietu komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. “Pret” vēlas runāt Kristiāna Lībane, frakcija “Latvijas ceļš”.

K. Lībane (LC). Cienījamie kolēģi! Es gribētu jums atgādināt, ka šo pašu likumprojektu, šā likumprojekta izskatīšanai sadaļā “Par saņemtajiem likumprojektiem” Saeima, šī Saeima — 6.Saeima, jau ir pievērsusies vairākkārt. Vairākas reizes Saeima šo likumprojektu nav nodevusi komisijām. Tātad ir noraidījusi pēc būtības. Es nedomāju, ka mums ir iemesls savu attieksmi mainīt. Būsim konsekventi! Argumenti arī no šīs tribīnes jau ir izskanējuši vairākkārt, un galvenais arguments ir tāds, ka šajā likumprojektā iestrādātās tiesību normas ir pretrunā ar Satversmi.

Sēdes vadītājs. Andris Rubins, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie deputāti un Prezidij! Vakar mēs Ārlietu komisijā izskatījām šo likumprojektu paredzētos grozījumus un nobalsojām, ka vajag nodot komisijām. Vairākas reizes jau ir par to runāts šeit, Saeimā, un visiem jau faktiski ir skaidrs, un es domāju, ka šoreiz vajadzētu nodot šo likumprojektu komisijā, lai komisija izlemj, vai vajadzīgs ir izdarīt tādus grozījumus un kurā posmā. Galvenā runa ir par to, ka lielākā daļa Saeimas deputātu vai apmēram lielākā puse gribētu, lai izdarītu šādas izmaiņas, ka vēstnieku kandidatūras tiktu apspriestas Saeimā. Šeit galvenās izmaiņas ir tieši par Latvijas vēstniekiem, kas pārstāv mūsu valsti ārzemēs. Tāpēc es lūdzu balsot par nodošanu komisijām.

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi — balsot par Saeimas atzinumu par likumprojektu. Lūdzu rezultātu! Par — 29, pret — 17, atturas — 7. Priekšlikums ir pieņemts. Likumprojekts komisijām tiek nodots.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu“Par Latvijas Republikas pievienošanos 1981.gada 10.aprīļa konvencijas “Par tādu konkrētu ieroču veidu lietošanu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par ieročiem, kas nodara ārkārtīgus postījumus vai kuriem ir neselektīva darbība” protokolam “Par redzi afektējošiem lāzerieročiem” nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai un Ārlietu komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputāti vēlas runāt “par” vai “pret”? Nevēlas. Iebildumu arī nav. Lēmums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi, saskaņā ar mūsu vienošanos mums jāpieņem lēmums par deputātu pieprasījuma ekonomikas ministram Krastam par nelikumībām valsts uzņēmuma “Ventspils transporta ekspedīcija” prtivatizācijā nodošanu Pieprasījumu komisijai. Par pieprasījuma motivāciju vēlas runāt Kārlis Čerāns. Frakcija “Latvijai”.

K.Čerāns (TKL). Godājamais Prezidij! Godātie kolēģi deputāti! Mēs visi esam saņēmuši vismaz frakcijās atklātu vēstuli no valsts uzņēmuma “Ventspils transporta ekspedīcija” pilnvarotās pārstāves Butānes kundzes. Šajā vēstulē ir virsrakstā likts “Par tiesisko pamatu valsts īpašuma izzagšanā”, un šī vēstule satur dziļu sāpi par mūsu valsts ekonomiskajiem un privatizācijas procesiem, skatot tos kontekstā ar mūsu valsts un tautas izdzīvošanas un attīstības tendencēm. Vēstulē tiek minēti fakti, ka Ventspils ostas holdinga izveidotās SIA pārpumpē korumpēto ierēdņu kabatās līdz 200 miljonu dolāru. Un šī ir milzīga summa, kuru atgūstot Latvijas tautsaimniecībai, varētu salīdzinoši viegli atrisināt skolotāju algu problēmas, medicīnas darbinieku materiālo stāvokli, varētu veikt demogrāfiskās investīcijas, paceļot bērnu kopšanas pabalstus un pabalstus par bērnu audzināšanu un arī uzlabot veco ļaužu sociālo stāvokli. Mēs varam arī atcerēties presē nesen parādījušās publikācijas par nelikumībām Ventspils ostā, un tas ir mūsu kā deputātu pienākums — reaģēt uz tām, jo runa šeit ir par ļoti lielām naudas summām, un patiesībā šeit ir jautājums, kuru atrisinot pastāv iespēja mums pavērt mūsu tautai ceļu uz gaišāku nākotni. Un šajā konkrētajā vēstulē Butānes kundze runā par nelikumībām, kas, viņasprāt, ir pieļautas viena konkrēta valsts uzņēmuma — “Ventspils transporta ekspedīcija” privatizācijas gaitā. Un, iepazīstoties ar papildu materiāliem par šo procesu, var secināt, ka situācija veidojas tiešām drausmīga. Un problēmas būtība šeit ir tajā, ka pēc “Ventspils transporta ekspedīcijas” privatizācijas izsludināšanas un pretendentu pieteikšanās termiņa beigām Privatizācijas aģentūra neuzsāka šī valsts uzņēmuma privatizācijas noteikumu izstrādāšanu, bet izsludināja jaunu privatizācijas priekšlikumu iesniegšanas konkursu, kas atšķirībā no sākotnējā konkursa bija starptautisks un izvirzīja pretendentiem vēl virkni papildu nosacījumus. Un ir jāpiezīmē, ka likumā nekur nevar atrast tādas tiesības — Privatizācijas aģentūrai sludināt jaunu privatizācijas priekšlikumu iesniegšanas konkursu. Bet problēma ar to nebeidzas.

Saprotams, ka šī valsts uzņēmuma “Ventspils transporta ekspedīcija” darba kolektīva vadošos speciālistus pārstāvošais uzņēmums sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Centrālais Baltijas tranzīts” iesniedz tiesā prasību par šī starptautiskā konkursa atzīšanu par nelikumīgu, bet atbildētājs — ekonomikas ministrs — nosūta savu juristu, kas aicina tiesu pārtraukt tiesvedību, jo, lūk, Privatizācijas aģentūras rīcība neesot pārsūdzāma, un tiesa šo lūgumu apmierina, un tiesvedība tiek pārtraukta. Un šis acīmredzami... šis ir tiesu prakses precedents, kas liecina par to, ka Privatizācijas aģentūras rīcība un lēmumi tiesā nevar tikt pārsūdzēti. Vai tas tāpat būs citos gadījumos? Un Ekonomikas ministrija arī aicina aizstāvēt šādu viedokli par Privatizācijas aģentūras rīcības nepārsūdzamību. Un runa šeit nav par to, ka šī lieta tiek izskatīta pēc būtības, bet Ekonomikas ministrijas prasība ir — pārtraukt tiesvedību. Un te nu mēs redzam, cik tālu mēs patiesībā esam no tiesiskas valsts. Mūsu valstī pastāv institūcija, kas iznāk, ka ir pāri likumam, un turklāt tā ir tāda institūcija, Privatizācijas aģentūra, kura veic mūsu sabiedrībā ārkārtīgi būtisku darbu un darbu, no kura ir atkarīga valsts seja nākotnē. Un darbu, kurš ir saistīts ar milzīgu likumu pārkāpumu risku, ar milzīgu interešu konfliktu, ar risku, jo katrs lēmums šeit skar pilnīgi konkrētu privāttiesisko subjektu intereses.

Un tāpēc mēs arī savā pieprasījumā uzdodam jautājumu ekonomikas ministram, vai viņš uzskata par pareizu šo situāciju un atbilstošu demokrātiskiem tiesiskas valsts principiem, ka sūdzībā par prettiesisku Privatizācijas aģentūras rīcību tiesā tiek atteikta tiesvedība. Un arī pieprasām konkrētu rīcību tuvākajā laikā, lai panāktu šī konkrētā juridiskā konflikta rezultāta izvērtēšanu pēc būtības un novērstu līdzīgu precedentu atkārtošanos nākotnē.

Konkrētajā gadījumā ar “Ventspils transporta ekspedīciju” mums ir vēl cita motivācija, kas norāda uz dažādiem aizmuguriskiem darījumiem šajā privatizācijā, bet pie tā mēs acīmredzot atgriezīsimies vēl Pieprasījumu komisijā un pēc tam, izskatot šo jautājumu pēc būtības par pieprasījuma virzīšanu Seimas plenārsēdē.

Gribu tikai pateikt, ka mums šeit nav jāpieņem lēmums, mums ir vienkārši jānodod šis pieprasījums. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu pret to, ka pieprasījums, kura teksts jums ir izsniegts, tiek nodots Pieprasījumu komisijai? (Satrpsauciens no zāles: “Nav!”) Iebildumu nav. Paldies! Lēmums pieņemts.

Saskaņā ar izdarītajām izmaiņām darba kārtībā, lūdzu, izskatām tagad jautājumu, kurš pēc pašreizējās numerācijas ir 59., likumprojekts “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām””. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vārdā — Jānis Lagzdiņš, frakcija “Latvijas ceļš”.

J.Lagzdiņš (LC). Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti! Jūsu izskatīšanai ir piedāvāti divi likumprojekti. Vienu no tiem ir izstrādājusi valdība, otru ir iesnieguši pieci Saeimas deputāti. Tā kā par rajonu padomju saglabāšanu vai likvidāciju ļoti daudz ir runāts gan Saeimā, gan dažādās komisijās, gan arī prese par to ir rakstījusi, šis jautājums ir apspriests dažādās sabiedriskās institūcijās, tad šodien es pieskaršos tikai galvenajiem šīs reformas aspektiem.

Tātad pirmais un galvenais jautājums. Ar ko abos likumprojektos piedāvātais pašvaldību modelis atšķiras no šobrīd likumdošanā nostiprinātā?

Abu likumprojektu autori piedāvā:

pirmkārt, pāriet uz viena līmeņa pašvaldībām, tas ir, noteikt, ka mūsu valstī, ja šis ierosinājums tiktu pieņemts, būs tikai pilsētu pašvaldības un pagastu pašvaldības, nebūtu vairāk rajonu pašvaldības;

otrkārt, rajonu padome, kā jūs to zināt, šobrīd bija augstākā rajona pašvaldības lēmējinstitūcija, likumprojektu autori ierosina to pārveidot par pagastu un pilsētu pašvaldības vadītāju izveidotu lēmējinstitūciju.

Būtiski abi likumprojekti ierosina samazināt rajona padomju pastāvīgās funkcijas.

Ceturtkārt, tiek grozīta rajona padomju un to funkciju finansēšanas kārtība;

piektkārt, tiek izveidota spēcīga izpildinstitūcija — rajona izpilddirektors.

Otrais konceptuālais jautājums — kāpēc esošais rajona pašvaldību modelis ir jāgroza?

Pirmkārt, rajona pašvaldībām nav savu ienākumu avotu.

Otrkārt, rajonu pašvaldībām laika gaitā samazinās funkcijas. Lielākā daļa no esošajām rajonu pašvaldību funkcijām, godātie kolēģi, ir administratīvi tiesiska rakstura, nevis tādas funkcijas, kuras ir saistītas ar pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Faktiski rajonu pašvaldības veic administratīvi tiesiskas funkcijas, nevis vietējas funkcijas, kuru izpildē būtu pieļaujama dažāda risināšanas metode.

Ceturtkārt. Rajonu pašvaldībām nav savu pilsoņu, nav savu iedzīvotāju. Tādi ir tikai mazām pašvaldībām, pagastu un pilsētu pašvaldībām.

Trešais konceptuālais jautājums — kādas ir abos likumprojektos ietvertā modeļa priekšrocības, salīdzinot ar esošo?

Rajonu padomes tiek veidotas racionālāk, tātad nevis tiešās vēlēšanās ievēlētas, bet tās veido pagastu padomju priekšsēdētāji un pilsētu domju priekšsēdētāji. Tādējādi no valsts kopbudžeta rajona padomju veidošanai nav nepieciešams izdalīt līdzekļus.

Otrkārt. Rajona padomju sastāvs, kas tiek veidots no pagastu padomju priekšsēdētājiem un pilsētu domju priekšsēdētājiem, kļūst nesalīdzināmi kvalitatīvāks nekā esošais, jo par tās locekļiem, godātie kolēģi, kļūst profesionāļi, kas dienu dienā strādā savos pagastos un savās pilsētās un ir daudz kompetentāki par iedzīvotāju problēmām un ir daudz kompetentāki risināt un izlemt arī rajona līmeņa jautājumus.

Treškārt. Ja tiktu pieņemts valdības un piecu deputātu ierosinātais modelis, tad rajonu padomes locekļu saikne ar saviem vēlētājiem kļūtu daudz ciešāka, jo šobrīd esošo rajonu padomju deputātu saikne ar vēlētājiem, faktiski šādas saiknes nav, jo deputāti sanāk uz padomes sēdēm reizi divos mēnešos un faktiski nav informēti par iedzīvotāju problēmām.

Ceturtkārt. Šādi veidots rajona padomes sastāvs ir taisnīgāks, jo katrs pagasts un katra pilsēta ir pārstāvēta ar savas pašvaldības vadītāju, un nav tādas situācijas, kā šobrīd ir, ka dažās pašvaldībās, rajonu pašvaldībās, padomēs ir pārstāvēti tikai atsevišķu pagastu deputāti, pat teorētiski nav iespējams pārstāvēt visus pagastus un pilsētas, jo maksimālais rajonu padomju deputātu skaits ir 15, savukārt ir rajoni, kuros ir vairāk kā 30 pagasti un pilsētas. Piedāvātā modeļa pieņemšanas gadījumā katra pagastu un katru pilsētu pārstāvētu profesionālākais pašvaldību darbinieks — attiecīgās pašvaldības vadītājs.

Ja tiktu pieņemts šis modelis, tad rajonu padomes budžets tiktu veidots daudz taupīgāk un apdomīgāk, jo to veidotu mazo pašvaldību vadītāji, kuri izlemtu, cik liela naudas summa būtu jāatstāj pagastu un pilsētu pašvaldību funkciju nodrošināšanai un cik lieli finansu līdzekļi būtu izdalāmi kopīgo funkciju realizācijai.

Sestkārt. Šāds piedāvātais modelis, ja to pieņemtu, veicinās labprātīgu mazo pašvaldību apvienošanos, jo, nepastāvot rajonu padomei, agri vai vēlu mazo pašvaldību deputāti nonāks pie ļoti objektīva lēmuma, ka ir jāapvienojas lielākos veidojumos, un tādējādi nebūs nepieciešams no valdības veikt kaut kādus administratīvus piespiedu pasākumus, lai veicinātu mazo pašvaldību apvienošanos.

Kādas ir piedāvātā modeļa nepilnības? Neapšaubāmi, nav ideāla varianta, un arī šim modelim ir daži trūkumi.

Pirmkārt, ja rajona padomes tiktu veidotas no pagastu padomju un pilsētu domju priekšsēdētājiem, tad šis veidošanas mehānisms, neapšaubāmi, ir mazliet nedemokrātiskāks, jo iedzīvotāji, visa rajona iedzīvotāji kopumā nevar izteikties par attiecīgajiem pagastu un pilsētu pašvaldību vadītājiem, par tiem varēs balsot tikai un vienīgi kā par deputātu kandidātiem attiecīgo pagastu un pilsētu iedzīvotāji. Bet, manuprāt, šis iebildums ir tikai tīri teorētisks.

Otrais, daudz būtiskākais trūkums, manuprāt, varētu būt tas, ka atsevišķos rajonos, ja tiktu ievēlēti ne pārāk varbūt kompetenti pagastu un pilsētu pašvaldību vadītāji, varbūt nomainītos vadība lielā mērā, tad varētu būt grūtības ar rajonu padomes budžeta veidošanu, jo, gluži loģiski, pagastu un pilsētu pašvaldību vadītāji pirmām kārtām domātu par savu mazo pašvaldību interesēm, bet likumā ir ielikta norma, kas uzliek par pienākumu rajona padomei veikt šīs obligātās funkcijas, un nepildīšanas gadījumā likumā ir paredzētas arī zināmas sankcijas.

Piektais jautājums, godātie kolēģi, ir tas, par ko es gribētu jūs informēt, un proti, ar ko atšķiras abi projekti.

Konceptuāli abi projekti ir identiski, bet arī ir vairākas atšķirības. Valdības projektā ir paredzēts, ka rajona padomi veido arī republikas pilsētu domju priekšsēdētāji. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija šādu ideju neatbalstīja, jo mēs uzskatām, ka nebūtu lietderīgi, piemēram, Ventspils domes priekšsēdētājam ieiet kā loceklim Ventspils rajona padomē un arī deleģēt atbilstošo finansējumu šīs padomes funkciju veikšanai, ja ņem vērā, ka Ventspils pilsētā dzīvo 50 tūkstoši iedzīvotāju, savukārt Ventspils rajonā — 12 tūkstoši. Rīgas rajona padomes gadījumā šāda situācija būtu pavisam nepieņemama. Šeit no zāles izskanēja replika, — kur tas ir rakstīts...? Tas ir rakstīts valdības likumprojekta 11. pantā.

Otrā atšķirība. Valdības projektā ir paredzēts, ka rajona padomes veic civilās aizsardzības nodrošināšanu attiecīgā rajona teritorijā, kā arī izveido un finansē skolu valdi. Piecu deputātu projektā ir noteikts, ka viena no obligātajām rajonu padomju funkcijām ir veco ļaužu pansionātu izveidošana un uzturēšana. Arī tā nav būtiska atšķirība, kas ir labojama otrā lasījuma laikā.

Valdības piedāvātajā projektā ir mazliet precīzāk un labāk formulētas izpilddirektora funkcijas. Savukārt piecu deputātu iesniegtajā likumprojektā ir paredzēts, ka lēmumu pieņem balsojot, nevis vienojoties, kā tas ir valdības projektā. Manuprāt, nebūs iespējams rajonu padomes locekļiem vienoties pēc konsensusa principa. Šeit būs jāpieņem lēmums tā, kā līdz šim, proti, balsojot.

Valdības projektā nav noteikts, ka rajonu padomes lēmumiem ir obligāts raksturs. Piecu deputātu projektā tas ir paredzēts. Lūdzu skatīt 83.pantā paredzētos labojumus. Piecu deputātu iesniegtā likumprojekta trūkums ir tas, ka nav izstrādāti pārejas noteikumi. Valdības projektā dažas pārejas formulas ir ieskicētas.

Godātie kolēģi, balsojot atbildīgā komisija ar 5 balsīm “par” un 4 balsīm “atturoties” un “pret” atbalstīja 5 deputātu iesniegto likumprojektu un ar 4 balsīm “pret” un 3 balsīm “par” noraidīja valdības iesniegto projektu. Lai arī kuru projektu jūs šodien atbalstītu, godātie kolēģi, jūs atbalstīsiet abos projektos ielikto koncepciju. Es atbildīgās komisijas vārdā aicinātu balsot par šī likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies! Debatēs runās Aigars Jirgens, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Lūdzu!

A.Jirgens (TB). Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” iebilst pret abiem šiem projektiem, jo uzskata, ka tie nav pietiekami pārdomāti, un šis pamatojums, ko sniedz referents, kāpēc būtu šis rajonu pārvaldes modelis jāmaina, šie argumenti bija pietiekoši mazpārliecinoši. Jo, proti, galvenais visos šajos argumentos bija apsvērums, ka vēlētāji, Latvijas Republikas pilsoņi, katrā rajonā nav tie, kuri var ievēlēt visprofesionālākos cilvēkus, kuri var ievēlēt cilvēkus, kuri prot taupīgi rīkoties ar naudu, bet, ka, lūk, pagastu un vietējo mazo pilsētu vadītāji būs tie, kas labāk varēs iecelt šos profesionālākos cilvēkus. Katrā ziņā no demokrātijas viedokļa Latvijas kopējā attīstībā tas, neapšaubāmi, ir solis atpakaļ. Un, godīgi sakot, man nav saprotams, kāpēc partija “Latvijas ceļš”, kura līdz šim ļoti stingri ir iestājusies par tuvināšanos Eiropas principiem un Eiropas Savienības valstu likumdošanas normām, pēkšņi nolemj ierosināt spert soli atpakaļ no šīm normām. Jo lielākajā daļā, vismaz divās trešdaļās Eiropas Savienības valstu, reģionālās pārvaldes ir tieši vēlētas. Un arī rajons Latvijā, neapšaubāmi, pašreiz ir uzskatāms par reģionu kā administratīvi teritoriālu vienību.

Otrām kārtām šajos projektos nav redzama arī kopējā pašvaldību reformas koncepcija, nav skaidrs, kā tad īsti notiks šo mazo pašvaldību apvienošanās. Un nav skaidrs arī tas arguments, kāpēc šī pagasta vecāko un pilsētu domju priekšsēdētāju ieceltā rajonu padome veicinās pašvaldību apvienošanos, bet rajona iedzīvotāju tieši vēlētā rajonu padome šo procesu kavēs. Katrā ziņā bez plašāka un pārliecinošāka izklāsta man nav saskatāma nekāda loģika šajos apgalvojumos, tie ir vienkārši pagaidām tukši apgalvojumi, lai mēģinātu panākt Saeimā šī likumprojekta pieņemšanu.

Un pats pēdējais varbūt. Pilnīgi nepieņemami ir tas, ka diskusija par šo pārvaldes modeli, par konceptuālām izmaiņām Saeimā tiek uzsākta divas nedēļas pirms tam, kad Centrālajai vēlēšanu komisijai ir likumdošanā noteikts pienākums izsludināt pašvaldību vēlēšanas. Tas ir ārkārtīgi nenopietni, cienījamie kolēģi. Ja to gribēja darīt, tad tas ir jādara vismaz gadu iepriekš, vismaz uzsākot 6.Saeimas darbu, bet, cik man zināms, arī neviena partija savās priekšvēlēšanu programmās nerakstīja, ka tā gatavojas likvidēt vēlētas rajonu padomes.

Tāpēc es vēlreiz aicinu savā un arī savas frakcijas vārdā nepieņemt nedz Ministru kabineta iesniegto, nedz frakcijas “Latvijas ceļš” iesniegto likumprojektu un abus šos likumprojektus noraidīt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Normunds Pēterkops, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Bet, Pēterkopa kungs, mums ir kādas astoņas minūtes. Par maz, par daudz? Vēlaties runāt pilnu laiku — 15 minūtes. Paldies!

Tādu pašu vēlmi runāti, izmantojot savas ministra tiesības, ir izteicis arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunova kungs. Tā kā vairāk pagaidām debatēs pieteikušies nav, mums būtu jāizsludina pārtraukums. Pirms pārtraukuma, lūdzu, reģistrējamies. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Pirms reģistrācijas vārdu paziņojumam lūdz Jānis Kazāks, frakcija “Latvijai”. Lūdzu!

J.Kazāks (TKL). Aizsardzības un iekšlietu komisija, lūdzu, uz divām minūtītēm tepat, Dzeltenajā zālē! Tūlīt pēc pārtraukuma pasludināšanas.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vairāk paziņojumam vārdu neviens nevēlas. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Piedodiet! Lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

J.Kušnere (6.Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Pēteris Apinis, Indulis Bērziņš, Ilmārs Bišers, Imants Daudišs, Oļegs Deņisovs, Roberts Dilba, Kārlis Jūlijs Druva, Indulis Emsis, Aivars Endziņš, Gunta Gannusa, Jānis Kalviņš, Pēteris Keišs, Paulis Kļaviņš, Odisejs Kostanda, Valdis Nagobads, Andrejs Panteļējevs, Andrejs Požarnovs, Atis Sausnītis, Juris Sinka, Leonards Teniss. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Ieņemsim vietas plenārsēžu zālē. Turpinām debates par likumprojektu “Grozījums likumā “Par pašvaldībām””. Runās Anatolijs Gorbunovs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Lūdzu!

A.Gorbunovs (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs). Cienījamo Saeimas priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Ar šī likumprojekta izskatīšanu faktiski turpinās diskusija par rajonu pārvaldes modeli. Kā ministrs šajā diskusijā es iesaistījos pēc tam, kad faktiski pozīciju cīņa jau bija sākusies. Varbūt mazliet tāda vēsture.

Jūs atceraties, ka Ministru prezidents Šķēles kungs ierosināja valdības ieceltu rajona priekšnieku, kuru ieceļ, saskaņojot ar pagasta padomi un pilsētas domi, domēm un arī rajona pārvaldi. Ministru kabinets konceptuāli atbalstīja, taču, tālāk izskatot konkrētu likumprojektu, vairākums no ministriem to noraidīja. Arī pagasta priekšsēdētāju sanāksmē noraidīja valdības ieceltu rajonu priekšnieku pārvaldes modeli. Toties nevarēja vienoties, ko vēlēt rajonā un kā vēlēt. Es šeit domāju, kā izveidot padomi. Vai to vēlēt, vai deleģēt no pagastiem un rajonu pilsētām.

Kāda, manuprāt, situācija ir šodien. Un šeit es ļoti atvainojos deputātiem par to, ka dažas lietas es atkārtošu, par kurām jau šeit runāja deputāts Lagzdiņš. Acīmredzami, ka rajonu līmenis šodien ir problemātisks un tas būtu jāpārskata. Kāpēc? Tāpēc, ka rajonu pašvaldību funkcijas tiešām ir samazinājušās, it sevišķi pēc tam, kad medicīnas aprūpe centralizējas un kļūst par reģionālu. Bet šeit ar reģionālu nav jāsaprot tikai rajons. Pēc tam, kad pilsētu, es šeit domāju vienu rajona pilsētu, un pagasta pašvaldības, un to funkcijas ir paplašinājušās, kas ir ļoti dabiski, jo viņi atbild par savu teritoriju. Pagasta pašvaldības jau tā laika gaitā, izdarot labojumus likumos, nav pakļautas rajona padomei. Arī tas ir pareizi. Piemēram, rajonā ir skolu valde. Šī skolu valde koordinē skolu darbu, atbild par metodisko darbu, bet par skolas, bērnudārzu, ārpusklases skolas atvēršanu vai slēgšanu lemj pagasts un pilsēta padome vai dome, kuras teritorijā atrodas šīs iestādes. Un tā ir vispārēja pašvaldību prakse.

Savukārt ministriju dienesti, kuri rajonā ir tiešām ne mazums un dažreiz 30, 40 un pat 50 dažādi ministriju dienesti, tie nav pakļauti rajona padomei. Rezultātā, kā man izteicās daži rajona padomju priekšsēdētāji, atnāk cilvēks, piemēram, taisnību meklēt pie rajona pirmās personas vai sūdzēties par pagasta darbinieku vai valsts iestādes darbinieku rajonā, un rajona padomes priekšsēdētājs pat nevar pieprasīt paskaidrojumus un kur nu vēl norādīt ierēdnim vai valsts ierēdnim, vai pagasta ierēdnim uz viņa darbības nepareizību, nelietderību vai nelikumību. Ja iet runa par nelikumību, tad rajona padomes priekšsēdētājam jāiesniedz šis priekšlikums atbildīgam ministram. Bet cilvēki to nesaprot. Kādreiz rajonā varēja sūdzēties, un sūdzību labāk vai sliktāk izskatīja rajona padomē.

Un tagad par rajonu šeit, kā varbūt, ko mēs uzskatām par rajonu. Šeit šo vārdu “reģions”. Latvijas pašvaldību savienība, piemēram, starpvalstu lietās rajonu sauc par reģionu. Arī šeit no tribīnes izskanēja šis vārds, ka tas ir reģions. Tiešām mēs varam uzskatīt rajonu par reģionu, bet te gan jāatzīmē viens, ka, piemēram, citās Eiropas valstīs reģiona izpratne vai pieredze, kā šis reģions darbojas, ir stipri vien lielāka. Būtu nepareizi lielo Zviedrijas reģionu pārvaldi, tajā skaitā tur ir gan valsts pārvalde, gan padome, ka šo pārvaldi attiecinātu uz Latvijas mazajiem reģioniem, salīdzinot ar Zviedriju.

Piemēram, Stokholmas reģionu pašvaldības slēdz sadarbības līgumu ar Rīgas pilsētu, Rīgas rajonu un Jūrmalu. Tie viņu izpratnē varētu būt sadarbības partneri, šie trīs lielumi, jo viņu izpratnē tas ir reģions, un tā tas ir Zviedrijā. Šeit par šo sadarbību jāsaka, ka tas ir ļoti pozitīvi. Mums ir daudzas rajonu padomes noslēgušas sadarbības līgumus ar daudzām Zviedrijas un citu valstu pašvaldībām, un tās, protams, tagad ir bažīgas par savu statusu un kā šī sadarbība tālāk attīstīsies. Ko paredz piedāvātais likumprojekts? Rajonu padome veic tās pašvaldību funkcijas, kuras ir likumā noteiktas rajonu teritorijā, kuras ir atlikušas, kā jau es teicu, kuras nav nodotas pilsētām un pagastiem un kuras nevar veikt pagastu un pilsētu padomes. Protams, var arī būt tādas funkcijas, kuras pagasti un pilsētas deleģē vienojoties. Rajonu padomē netiek vēlēti deputāti, bet tā sastāv no pilsētu domju un pagastu priekšsēdētājiem. Šī padome ieceļ izpilddirektoru, tas savukārt atbilstoši likumam pats pieņem darbā darbiniekus vai atsevišķas kategorijas kandidātus iesniedz apstiprināšanai padomē. Te, manuprāt, ir galvenais klupšanas akmens. Pēc šī projekta pagasta priekšsēdētāji vērtēs rajonu darbinieku darba efektivitāti un atbilstību amatam. Faktiski no priekšniekiem viņi pārvēršas par izpildītājiem. Es šeit domāju par darbiniekiem rajonos, bet no lietderības viedokļa nenoliedzami, ka sen jau vajadzēja, piemēram, rajonu darbiniekus vērtēt, viņu lietderību pēc tā, ko viņi un kā viņi dara pagastu un rajonu pilsētu interesēs. Protams, cilvēcīgi var saprast, ka tas nepatīk. Faktiski runa iet arī par to, kas efektīvāk pieņems lēmumus un efektīvāk tos pildīs. Kā jau teicu, 11 deputāti nevar pārstāvēt, piemēram, 30 pašvaldības, tas ir, pagastu vai pilsētu... nu, pagastu un pilsētas kopā. Bet uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt, protams, nevar. Ir plusi un ir mīnusi. Plusi — tādā veidā iecelta, piemēram, skolu valde, šīs skolu valdes tādā veidā ieceltas un apstiprinātas rekomendācijas, protams, ka pagasti respektēs, manuprāt, vairāk. Protams, var izteikt citu pieņēmumu, ka skolu valdes būs atkarīgas no pagastu padomju priekšsēdētājiem, bet vēlreiz jāņem vērā funkcijas, skolu valde ir koordinējoša un metodiska. Tās funkcijas ir metodiskas, un līdz ar to šajā gadījumā, ja viņu akceptē tie, kas pēc tam, kuriem pašiem šīs rekomendācijas jāpilda, tad, dabiski, šeit var būt arī pozitīvi momenti. Ceļu naudu, autobusu dotācijas jau tagad reģionos... rajonos dala nevis deputāti, bet pagastu vadītāji. Jau tagad pagastu vadītāji ir izveidojuši savas padomes. Protams, ir arī kurioza situācija, kurās rajona padomes priekšsēdētāju uzaicina uz šīm padomēm ar vienas balss lēmēja tiesībām. Citur atkal iniciatīva rajona padomes priekšsēdētāja rokās, un veiksmīgi darbojas pagastu un pilsētu priekšsēdētāju klubi vai klubiņi, kā nu kur viņus sauc, kur faktiski neformāli izlemj svarīgākos rajonu jautājumus. Bet, protams, šeit deputāts Lagzdiņš runāja par mīnusiem. Ir, protams, arī mīnusi. Pagasta vadītāji, tādā veidā atrodoties padomē, katrs deķīti var vilkt uz savu pusi jeb deķi var vilkt uz savu pusi. Dažu rajonu vadītāji apgalvo, ka pagastu vadītāji nekad nespēs vienoties par kopējām lietām, ka pagasti ir vāji un tos ir jāvada un tiem jāpalīdz no augšas. Un situācija ir patiesi dažāda. Es negribētu šo sarežģīto situāciju vispārināt, tikai pasakot atsevišķus apgalvojumus, un līdz ar to vispārināt. Faktiski tādā veidā izveidotu padomi nevar saukt par pašvaldību, bet tuvāk būtu vārds — pašpārvalde, jo to veidotu vēlēti padomju priekšsēdētāji. Vai šodien ir alternatīva? Protams, var palikt tā lieta, kā viņa ir šodien, bet paši rajonu vadītāji negrib, vismaz sarunās ar mani, negrib piekrist tam modelim, kurš šodien izveidojas, ka šī rajona padome ir starp debesīm un zemi, tas ir, pagasti nav pakļauti, valsts iestādes nav pakļautas, tie pilda savas šauras funkcijas un turpina strādāt. Protams, tā arī var būt. Vai ir alternatīva? Jā, alternatīva ir, un tā tika piedāvāta, bet diemžēl tikai idejas līmenī, neviens likumprojekts pagaidām nav izstrādāts. Piemēram, rajonu vadītāji piedāvā paplašināt rajonu padomes funkcijas, stipri paplašināt rajonu padomes funkcijas, lai viņi varētu pārraudzīt pagastu un pilsētu padomes un lai viņi varētu arī pārraudzīt valsts iestāžu darbu rajonā. Ir saprotama tāda vēlme. Tas ir tuvs modelis, kāds bija padomju laikā, bet jāsaka, ka šis modelis... te gan jāsaka arī to, ka blakus šim modelim ir piedāvāts, piemēram, Greiškalna kungs ir piedāvājis izveidot izpildkomiteju, kuras puse būtu padomes locekļi un puse valsts iestāžu vadītāji. Bet es vēlreiz saku, ka mēs varam spriest tikai idejas līmenī. Man personīgi liekas problemātiska šī pārraudzība no juridiskā viedokļa, jo faktiski nevienā likumā pārraudzība no juridiskā viedokļa nekur īsti nav formulēta, es tur sastopos ar pārraugāmām lietām un pārraugāmām organizācijām, piemēram, ministrijā. Un, ja mēs šeit domājam, ka šī pārraudzība būs tikpat veiksmīga kā kādreiz bija, tad jāsaka viens, ka kādreiz, padomju laikā, kā jūs zināt, šī pārraudzība notika efektīvi tāpēc, ka virs izpildkomitejas un padomes trešajā stāvā vai ceturtajā stāvā atradās cita organizācija, tas ir, partijas komiteja, un līdz ar to šī pārraudzība toreiz bija organizēta, kā jūs saprotat, uz citiem principiem.

Un tagad par galveno — par finansēm. Vienā no pēdējām tikšanās reizēm ar rajonu un pagastu vadītājiem Daugavpils rajonā padomes izpilddirektors, kritiski izsakoties par diskusiju ap rajonu padomēm, teica, manuprāt, ļoti zīmīgus vārdus: “Galvenais, lai būtu finansējums funkciju veikšanai. Naudu sadalīsim vai nu ar pagasta priekšsēdētāju padomēm, vai deputātu vēlētām padomēm.” Tiekoties ar rajonu padomju priekšsēdētājiem un ja viņi tagad mani klausās varbūt, es viņiem gribētu apliecināt to, ko es teicu šajā tikšanās reizē, ka visas tās funkcijas, kuras ir noteiktas rajona padomē ar likumu, piemēram, ar likumu ir noteiktas skolu valdes, citas lietas ir noteiktas ar likumu, ka šīs funkcijas ir jāfinansē no valsts budžeta, tās nevar finansēt tādā veidā, ka par to lemj pagastu vai pilsētu domju priekšsēdētāji. Nevar būt tāda situācija, ka skolu valdes finansējumu lemj šī padome un pasaka, mums nav vajadzīga valde. Vai arī pasaka, mums nav vajadzīgs rajona arhitekts vai mums nav vajadzīgs rajona teritoriālais plānojums, vai mums nav vajadzīgs šis attīstības plāns vai cits viss, kas saistās ar attīstību. Un tāpēc finansu izlīdzināšanas likumprojektā šie līdzekļi ir jau paredzēti. Šeit var runāt, diskutēt par likumprojektu, ko, manuprāt, ļoti neveiksmīgi autori ir uzrakstījuši, no kura tiek secināts par to, ka šajās padomēs ietilps arī republikas pilsētu vadītāji, tā tas nekad nebija domāts un nekur tas pat netika diskutēts. Bet vēlreiz es gribu pateikt, it sevišķi tagad rajonu darbiniekiem, ka viņiem nebūtu jāuztraucas, jo tās funkcijas, kuras ir rajona padomēm noteiktas ar likumu, finansu izlīdzināšanas likumā finansējums ir paredzēts, un tas, manuprāt, ir pats galvenais. Protams, tās funkcijas, kuras nav paredzētas ar likumu, tās vajadzēs finansēt vienojoties. Un šeit varbūt, noslēdzot šo garo uzrunu, par šiem diviem likumprojektiem, viņu būtība ir viena un tā pati un nav svarīgi, ja jūs esat ar mieru atbalstīt, nav svarīgi, kuru no viņiem jūs atbalstīsiet. Es tikai varu informēt valdību atbalstošās frakcijas, ka par šo valdības likumprojektu balsoja visi valdības ministri, atturējās Ministru prezidents Šķēles kungs, jo viņš motivēja savu atturēšanos ar to, ka viņš pastāv par savu priekšlikumu, kurš atbalstīts netika. Un varbūt tikai tāda piezīme, ka par Eiropas Savienību šeit izskanēja tāda doma, ka mēs, šo likumprojektu izskatot vai akceptējot, mēs aizejam no tā, kas notiek Eiropas Savienībā. Šajā sakarā man bija saruna ar Somijas ministru, kurš nodarbojas ar šīm lietām, un, kā jūs zināt, Somijā un Igaunijā ir rajonu līmenī valdības iecelts prefekts vai priekšnieks un pārvalde. Un es viņam prasīju, kā tad jūs tagad Eiropas Savienībā šo savu modeli, cik viņš korespondējas ar to, kas notiek Eiropas Savienībā. Un tad viņš bija ļoti izbrīnījies, viņš saka, bet mēs Eiropas Savienībai piedāvājām savu modeli, un tad man liekas dažreiz, ka mēs vietā un nevietā piesaucam Eiropas Savienību, tad man liekas, interesanti vai mēs domājam Eiropas Savienībā aizstāvēt savu viedokli, savas intereses, vai Latvijā aizstāvēt Eiropas Savienības intereses.

Sēdes vadītājs. Normuns Pēterkops, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”.

N.Pēterkops (TB). Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Protams, abi šie likumprojekti ir ļoti līdzīgi un atšķiras tikai dažās niansēs. Tāpat kā jau mans partijas biedrs Aigars Jirgens pauda frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” viedokli šajā jautājumā, arī es turpināšu šajā pašā domu virzienā.

Jau iepriekšējie runātāji, kas mēģina aizstāvēt šos likumprojektus un stāstīt, kas te varētu būt labs, savukārt es esmu oponents šiem jautājumiem un nepiekrītu, tāpēc mēģināšu teikt to, kas tomēr ir slikts. Tad ir jāizvēlas, protams, mums visiem, ko mums tālāk darīt.

Vispirms jau par pašu ideju. Likvidēt rajonu padomes kā pašvaldību. Tātad mēs atsakāmies no otrā līmeņa pašvaldības, bet abi divi likumprojekti piedāvā, viņu vietā kaut ko piedāvā. Kaut kādu formu, bet tomēr kā pašvaldību viņi atsakās. Te rodas jautājums, kāpēc ir šīs bailes no šīs otrā līmeņa pašvaldības formas? Kāpēc ir šī neuzticība attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem, pilsoņiem — izvēlēt šo pašvaldību. Protams, atbildi katrs var iegūt, analizējot to darbības gaitu, kāda tā ir jau šajā pašvaldību reformā no pašiem sākumiem ielikta.

Runājot par Eiropas Savienības pieredzi. Protams, mēs varam balstīties uz Somiju un uz Igauniju, bet varam arī balstīties uz modeļiem, kādi ir Francijā vai citās Eiropas valstīs. Bet tomēr gribu piezīmēt to, ka vairumā vecajās Eiropas valstīs, kuras ir ar stabilu ekonomiku, ir vairāku līmeņu pašvaldības, ne tikai viena līmeņa pašvaldības, ir divu un pat triju līmeņu pašvaldības, kur katra, protams, tiek ievēlēta dažādākā formā, pakāpeniski deleģēta vai citādi, bet ir šīs vairāku līmeņu pašvaldības.

Protams, tas nav raksturīgs Austrumeiropas valstīs, kas ir tikko atbrīvojušās no šī padomju, tās zonas, viņām, protams, ir raksturīgs — pāriet uz viena līmeņa pašvaldību — uz centralizētu, un te ir tas. Vai šajā gadījumā bijušie vadoņi — komunistisko partiju vai sociālistisko partiju vadoņi — mēģina šādā veidā noturēt sev varu, bet viens ir raksturīgs — tas, ka šajās formās smaržo mazāk pēc demokrātijas. Tajās valstīs, kur šie demokrātijas pamati ir izgājuši cauri jau vairākiem gadiem, tomēr pastāv šīs vairāku līmeņu pašvaldības. Tādēļ ir lielāka uzticība attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem pašiem izvēlēties sev šo pašpārvaldi.

Neredzu, kāpēc mums ar vienu vilcienu vajadzētu likvidēt visus tos iesāktos darbus, kas pašlaik notiek rajonu pašvaldībās šajā līmenī ar Eiropas Savienības un demokrātisko zemju pašvaldībām. Vai šajā gadījumā kāda pagasta pašvaldība varēs vispār runāt ar kādu tā līmeņa pašvaldību, kas ir Vācijā, Austrijā vai Francijā? Salīdzināsim viņu attiecības. Tās pat nav salīdzināmas.

Gorbunova kungs minēja, ka rajons ir par mazu attiecībā, piemēram, pret Zviedrijas reģionu. Pilnīgi pareizi, bet mēs vēl, ja tas mums vēl ir par mazu, pataisīsim to mazāku, un tad lai viņi ved šīs sarunas.

Kāpēc mums ir jāizvēlas šī sadarbība, šī investīciju piesaiste, ko pašlaik dara pašvaldības, kāpēc mums tā ir jāizjauc? Neredzu pamata.

Tieši otrādi. Mums būtu jādomā, kā no 26 rajoniem varbūt nākamo līmeni uztaisīt vēl, lai būtu šis novadu līmenis, lai parādītos.

Kad mums izveidojās Kurzemes reģions, kad mums izveidojās Zemgales reģions, kas var jau vest šīs sarunas, ka pašvaldības var vest šīs sarunas. Bet mēs pārejam uz sīkāku un atstājam vienu līmeni.

Abos projektos ir piedāvātas hipotēzes, ka tā būs labāk. Bet nav klāt un nav nekur no valdības un arī no “Latvijas ceļa” projekta, nav šī ekonomiskā pamatojuma, kas tiešām pierādīs, ka tā būs labāk. Ja mēs paskatāmies, tad abos divos priekšlikumos saglabājas izpildinstitūcija. Tātad izpildinstitūcija atkal “ēdīs” tos pašus rajona budžeta līdzekļus, kas par visu rajonu pašvaldībām ir 4 miljoni. Tātad atkal viņas “ēdīs”. Kur ir šī ekonomija, uz ko ir šī ekonomija? Vārdos, bet reāli darbos?

Protams, mēs runājam par to, ka ienāk iekšā ekonomiskā biznesa domāšana. Kur šeit ir šis biznesa plāns ar visiem šiem pamatojumiem, kur varam mēs piekrist un tad ejam uz priekšu un risinām šo variantu? Ir tikai teorija. Vai šī reforma ir laikā, pāragra, vai par vēlu? Katrā gadījumā tā nav laikā. Tā ir jau par vēlu, lai risinātu šo jautājumu tūlīt. Savukārt mums ir laiks, lai sagatavotu pārējās pašvaldības, pirmā līmeņa pašvaldības tam, lai, risinot pēc kāda laika šo problēmu, tā būtu savlaicīga.

Ko nozīmē, ja mēs tūlīt decentralizējam šīs rajona funkcijas uz pašvaldībām, kuras nav sagatavotas. Protams, mēs varam teikt un rādīt piemērus, ka, lūk, tādas un tādas pašvaldības ir gatavas pārņemt šīs rajonu funkcijas. Bet vai Latvijā visas pašvaldības ir vienādas? Tad jau mums nebūtu vajadzīgs Izlīdzināšanas fonds. Mums ir dažādā attīstībā šīs pirmā līmeņa pašvaldības. Un, visām uzliekot vienādi virsū šo decentralizācijas procesu, mēs nonāksim pie otra — pāragra decentralizācija veicinās centralizācijas procesu pēc kāda laika.

Šobrīd mēs gribam piedāvāt ar nākamo gadu četras reformas: pirmā ir izglītības reforma, veselības reforma. Nākamā ir bezdeficīta budžeta reforma un vēl klāt uz pašvaldībām šo pašvaldību reformu. Un visu šo uzlikt uz viena līmeņa, uz pirmā līmeņa pagastu un pilsētas pašvaldībām. Vai šajā gadījumā mēs negribam izjaukt šīs iepriekšminētās reformas?

“Latvijas ceļa” iesniegtajā variantā rajonu padomes nenodarbosies ar skolu izlīdzināšanas jautājumiem? Kā šajā gadījumā realizēsies skolu izglītības finansēšanas reforma?

Savukārt valdības piedāvātajā projektā viņi tomēr par to ir padomājuši un ir piedāvājuši.

Mēs atsaucamies, ka ļoti daudzi pagasta un rajonu vadītāji saka, ka vecais variants neder, ka tā, kā ir šobrīd, nevar. Jā, tā tas ir. Es arī esmu ticies ar ļoti daudziem gan pagastu un pilsētu vadītājiem, gan arī ar rajonu vadītājiem. Ir vairākas problēmas. Bet vai šajā gadījumā, likvidējot šo rajonu padomi kā pašvaldību, mēs šo problēmu atrisinām? Šo problēmu jau mēs neatrisinām.

Kādi tad ir negatīvie argumenti no pašvaldībām ieceltajām padomēm? Ieceltā padome nav atbildīga iedzīvotāju priekšā, tas nav demokrātiski, iedzīvotājiem nav tiešas ietekmes uz šo rajonu padomi. Viņiem ir ietekme uz vietējo pagastu, bet vietējo pagastu šajā gadījumā pārstāv jau izvēlētā persona, un šī demokrātija samazinās.

Savukārt ko mēs varam vainot — pašvaldības padomes rajona veidošanās formu? Šajā gadījumā varētu arī būt šī pārstāvniecība, bet mēs baidāmies no tiešām vēlēšanām.

Otrs negatīvais moments. Rajonu padomes būs politiski vājas, ja īstā vara būs pašvaldībām, kas ieceļ padomes locekļus. Un vājas no tā līmeņa, ka nostiprinās izpildvara. Abos divos piedāvātajos projektos ir piedāvāta spēcīga rajona izpildvara. Šobrīd daudzās rajonu padomēs nebija šādas izpildvaras. Bija spēcīga lēmējvara.

Rajona padomei būs grūti pieņemt smagus un nepopulārus lēmumus, jo padomes locekļi aizstāvēs savas pašvaldības intereses. Piemēram, kur novietot šīs izgāztuves, atkritumus un kur tos pārstrādāt.

Rajonam ir administratīvas izmaksas, kas, tos likvidējot, varētu tikt samazinātas, ja valsts vai pašvaldības var lētāk veikt agrākās rajonu funkcijas.

Protams, mēs varam runāt un vēl daudzus momentus nosaukt, kādi ir pretargumenti šai reformai. Aicinu deputātus šoreiz šos abus divus likumprojektus noraidīt. Pie šīs problēmas, kā izlīdzināt šos konfliktus starp rajoniem, kā rajonu padomei un vietējām pagastu un pilsētu padomēm, meklējam tur ceļus, kur šīs problēmas ir, kā tās atrisināt, bet nevis ejam tādu variantu, ka vienkārši vienu no viņiem likvidējam. Problēma no tā, kā es saku, nemainīsies. Problēma paliks, un mēs, vienalga nonāksim, jo šīs funkcijas diemžēl kādam būs jāpilda.

To jau arī pierādīja tas, ka Šķēles kungs piedāvāja šīs funkcijas vispār nodot pirmā līmeņa pašvaldībām. Nevarēja ne “Latvijas ceļš”, ne arī valdība savā priekšlikumā, redzam, ka šobrīd ir žēl, ka šīs funkcijas vēl nevar visas nodot pirmā līmeņa pašvaldībām. Tātad ir vajadzīgs kaut kas. Bet kāpēc šis kaut kas ir jāveido citādākā formā, nevis tā, kā tas ir šodien? Es iestājos par vēlētām pašvaldībām un lai mums Latvijā būtu divu līmeņu pašvaldības. Tas būs demokrātijas nostiprinājums, nevis pretējs ceļš šai demokrātijas samazināšanai. Paldies!

Sēdes vadītājs. Anta Rugāte, KDS, LZS un LDP frakcija.

A.Rugāte (LZS, KDS, LDP). Godātais Saeimas Prezidij! Godātais premjerministr! Godātie un augsti cienījamie Saeimas deputāti! Vārds ir stiprs ar to, ka mēs varam to izrunāt un tajā ir kāda doma. Kad vārds ir tapis par terminu, tad mēs to stiprinām ar tulkojumu vai skaidrojumu, bet bieži vien ļoti savtīgi un ieinteresēti.

Es negribu ar šo teikto kādu aizskart vai aizvainot, kurš ir runājis pirms manis, bet es nevarēju par to nedomāt kaut vai tādēļ vien, ka termins “līmenis” — tas vien jau sevī iekļauj vairākas pakāpes, kuras atrodas viena virs otras, vai viena zem otras.

Kas attiecas uz šo pārmetumu, ka nedrīkst atbalstīt centralizāciju, kura tiek piedāvāta no valdības puses, realizējot pašvaldību reformu valstī. Pavisam drīz debatētāju teiktais pārvēršas par pilnīgi pretējo, proti, ka nedrīkst šo decentralizāciju realizēt vēl nesagatavotās vietējās, tātad pagastu un pilsētu, pašvaldībās. Bet kā tas īsti ir? Centralizācija vai decentralizācija? Ja pēc hartas, tad patiešām tā ir decentralizācija. Tādēļ, ka vara tiek pietuvināta teritorijā vistuvāk iedzīvotājam un nevis attālināta no tā.

Kas attiecas uz viena līmeņa pašvaldībām, tad patiešām mēs ārkārtīgi grūti ejam uz šo demokrātiju šajā pagasta un pilsētas pašvaldībā, un jau aizvadītos divus gadus rajona pašvaldības patiešām bija ļoti sarežģītā situācijā, jo faktiski tām nebija nekādas noteikšanas pār vietējām pagastu un pilsētu pašvaldībām, un tajā pašā laikā arī vietējās pašvaldības nebija pietiekami stipras, nebija pietiekami apzinājušas un nebija pietiekami attīstījušas šo divu gadu laikā sev jau faktiski noteiktās iespējas tapt profesionālākām, tapt spējīgākām un stiprākām, patstāvīgākām. Un, lūk, veicinot šo pašvaldību reformu pašām no sevis, nevis gaidīt, kad valdība pasludinās tādu vai citādu reformu, un tad vai nu iebilst, vai piekrist tai un zināmā mērā samierināties tikai un vienīgi ar izpildītāja lomu.

Vietējai pašvaldībai — pagastam un pilsētai — ir pilnīgi līdzvērtīgas funkcijas. Cits jautājums — cik gatavas un spējīgas šīs funkcijas realizēt ir gan pagasti, gan pilsētas. Un kādas ir šīs finansiālās bāzes? Tādēļ, pārņemot no rajonu pārvaldībā šobrīd esošajām iestādēm, iestādes pārņemot vietējām pašvaldībām, rodas šis jautājums, par kādu naudu mēs to uzturēsim? Taču šis jautājums, patiešām jāpiekrīt, nav savlaicīgi domāts, risināts un gatavots.

Taču var vienmēr pārmest tiem, kuri veicina un steidzina reformu. Varbūt biežāk ir jāpaskatās, vai paši esam gribējuši reformu? Tādēļ es uzskatu, ka šī patstāvības, profesionalitātes, atbildības un varas un iedzīvotāju attiecību veicināšanas dēļ mēs patiešām pildām un tuvojamies šīs hartas nosacījumiem pilnīgi un pārliecinoši. Taču diemžēl ne vienmēr un ne visur. Tas jau ir atkarīgs no tā, cik aktīvas ir pašas vietējās pašvaldības un iedzīvotāju attiecības ar savu varu, kas ir viņiem vistuvāk.

Latvijas Zemnieku savienības, Kristīgo demokrātu savienības un Latgales demokrātiskās partijas frakcijā šie jautājumi ir diskutēti ļoti daudz, un šie viedokļi nebūt nav saskanīgi. Tie ir atšķirīgi, un es pārstāvu to deputātu daļu, kuri uzskata, ka šīs reformas, kuras ir iesāktas, ir jāturpina, un patiešām ir jācenšas pastiprināt vietējās pašvaldības spēku un vietējās pašvaldības atbildību. Un ja runājam par gada sākumā tik ļoti aktīvi ierosināto administratīvi teritoriālās reformas procesu, pret kuru bija iebildes, ka arī tas tiek it kā, lūk, nolaists no augšas, ar varu tiek savienoti pagasti, ar varu tiek nosaukts iedzīvotāju skaits, teritorijas lielums un visi pārējie parametri, ka tas nav demokrātiski. Tiešām, es arī piederēju pie tiem, kas diezgan sīvi pretojās šādai administratīvi teritoriālajai reformai, jo tai nebija ne sociāli ekonomiskā, ne politiskā motivācija. Taču tad, ja mēs veicinām vietējo pašvaldību patstāvību, ja mēs veicinām tās izaugsmi, ja mēs veicinām tās varas patieso izpratni un funkciju izpildes gribu un vēlmi, tad gan mēs veicinām šo teritoriālo reformu. Pirmkārt tādēļ, lai, apsverot savas iespējas, nodrošinātu funkcijas, kuras ir paredzētas likumā, šī vietējā pašvaldība interesētos un būtu ieinteresēta sadarbībai ar blakusesošajām, tad arī veidotos šī teritoriālā bāze, funkciju un arī finansiālā bāze, lai varētu pāraugt un izveidotos administratīvā reforma dabīgā attīstības ceļā, kad nekur, neviens vairs nevarētu pārmest, ka mēs realizējam voluntāru reformu tikai tāpēc, ka mums tā gribas. Tā negribas.

Arī tas pilnībā atbilstu hartas prasībām, kā ir rakstīts par reģionālajām pašvaldībām, jo gluži dabīgā veidā, attīstoties šai teritoriālajai reformai un administratīvajai reformai to pastiprinot, pēc manis iepriekš aprakstītā, veidotos arī dabīgā tendence izveidot reģionus. Taču neviens no tiem, kuri ir nopietni diskutējuši par šo jautājumu, nekad nav atbildējis apstiprinoši, ka esošie 26 rajoni ir pārveidojami par 26 reģioniem. Taču nosaukt skaitli, cik ir jābūt reģioniem, tas ir neiespējami, un to pat nedrīkst izdarīt. Tam ir jānotiek dabīgā veidā tad, kad tam ir sociāli ekonomiskais un politiskais, un teritoriālais pamatojums un kad tas ir nācis no apakšas. Tad tā būs patiešām absolūti patiesa pārstāvniecība reģionālo interešu nodrošinājumam arī tad, ja atsauksimies uz starptautiskiem dokumentiem.

Un es gribētu ar piemēru parādīt arī vietējās pašvaldības sūro ikdienu, kurā viņa gan... šobrīd tie ir pagasti pamatā, kuri šobrīd nav gatavi šai pārejai, tam var piekrist, liela daļa. Bet, godātie kolēģi, pēdējo mēnešu laikā es esmu bijusi apmēram trešdaļā republikas rajonu un neskaitāmās pašvaldībās, un ļoti daudzviet es redzēju atgādinājumu tam, lai vietējie iedzīvotāji pagastos neaizmirstu nomaksāt nodokli par zemi līdz 1. novembrim, taču es nekur neredzēju atgādinājumu vietējās pašvaldībās par to, ka līdz 1. novembrim ir iespējams pieteikties kā zemes lietotājiem, lai pēc tam to varētu izpirkt par sertifikātiem. Vai tas neliek domāt par to, cik profesionāli un cik ieinteresēti vara vispār tiek izprasta un realizēta iedzīvotāju labā.

Ir nepārvarama pretruna starp donoriem — pašvaldībām donoriem — un starp šo līdzekļu tērētājiem. Un šo pretrunu mēs nevarēsim atrisināt nekā citādi, kā tikai pastiprinot pašvaldību sociāli ekonomisko attīstību un to bāzi, ar kuru paši var nodrošināt savu dzīvi.

Ir, lūk, šīs deleģētās padomes piedāvātas likumprojektā, par kurām izsakās, par šīm padomēm, ārkārtīgi skeptiski gan kuluāros, gan arī samērā oficiālās tikšanās reizēs. Patiesībā tas ir tāds neauglīgs zieds, kuru neapputeksnēs ne labvēlība, ne savstarpēja izpratne, nedz arī finanses, un tā šis auglis rūgts, ja mēs viņu pieņemsim, mums arī būs jānorij. Taču kāds kuram no tā labums? Vai stiprināsies vietējā pašvaldība? Vai valsts varēs labāk pārvaldīt savas institūcijas, kuras atrodas rajonu teritorijās un konkrētās pašvaldībās?

Mūsu frakcija ir iesniegusi arī alternatīvu priekšlikumu, kādā veidā meklēt kompromisu šīs personas izvēlei, kura varētu pārstāvēt valsts pārvaldes intereses rajonā esošām pašvaldību teritorijām. Un šī pati procedūra, ka šī persona var tikt deleģēta vai vēlēta no ievēlēto pašvaldību deputātu puses, tātad patiesībā jau saskaņota darbam un pieņemta, novērtēta kā persona, kura ir šai sadarbībai spējīga un ir pierādījusi savu darbību šādā veidā, tad, Ministru kabinetam ieceļot šo amatpersonu, patiesībā ir izpildīta tā demokrātija, par kuru mēs jau šajās debatēs pieminējām, proti, lai abas puses — gan valsts vara, gan arī pašvaldību vara — meklētu šo reformas optimālo izeju un atrisinātu šīs reformas radušās problēmas.

Tad arī nerastos tas dīvainais pārpratums, kurš parādās argumentos, kas ir grūti pieņemami, jo, ja Ventspils rajonā ir 13 000 iedzīvotāju, bet Ventspils pilsētā — 51 000 iedzīvotāju, ir grūti pieņemt to kā argumentu neiespējamībai reformēties, taču nekāda priekšlikuma, kādā veidā varētu attīstīt arī rajonā esošo teritoriju, lai ne tikai iedzīvotāju skaits būtu noteicošais šo pašvaldību attīstībai, bet arī tie ekonomiskie procesi, kuri tiktu rosināti šajos pagastos, šādi priekšlikumi ar ļoti retiem izņēmumiem tiek piedāvāti.

Un vēl gribētu pieminēt šo atbalstu pašam pirmajam priekšlikumam, kurš tika izteikts par rajona valsts pārvaldi, jo es gribu teikt, ka ļoti daudzi pašvaldību vadītāji — gan rajonu, gan pagastu līmeņu — mums ne reizi vien šajos mēnešos ir teikuši, ka šis variants būtu vai vispieņemamākais, jo ir bijis pietiekams laiks, lai paanalizētu, kādas var būt sekas un kāds var būt attīstības process arī piedāvātajiem likumprojektiem. Un, lūk, šī rajona valsts pārvalde, mēs no Kultūras ministrijas puses, redzot šo kultūras procesa valsts nodrošinājuma nepieciešamību, redzam kā pastiprināti iespējamu tieši tad, ja ir šī valsts pārvalde. Tad ir šī metodiskā, tad ir šī koordinatīvā daļa un nekādā veidā netiek traumēta iniciatīva un pašierosme pašvaldībās uz vietas. Cits jautājums — vai pietiekams atbalsts šobrīd ir finansiāls, lai noturētu tās infrastruktūras un tās kultūras grupas vai veidojumus, kas šobrīd jau pastāv Latvijā. Un te es gribētu atsaukties uz kādu politisko argumentu, kuru es vakar izdzirdēju vienā no darba grupām, ka, lūk, varbūt tas mums nemaz nav tik svarīgi. Es pret to absolūti iebilstu, bet es gribētu darīt jums to zināmu, cik kultūra mums ir nozīmīga. Ja mēs uzskatām, ka kultūra savu ir padarījusi un aizvadītajos 10 gados viņa mūs ir uzmodinājusi, un kultūra ir apliecinājusi mūs Eiropā kā nepieciešamu reģionu. Varbūt ka tagad vairs šī kultūra nemaz nav tik ļoti vajadzīga. Šāds bija politiskais arguments, lai neatbalstītu no valsts reģionālo kultūras decentralizācijas procesu. Tam es pievienoties nekādi nevaru un saskatu, ka, lai veicinātu pagastu atbildību, zināmā mērā šī sadarbība ar rajona valsts pārvaldes kultūras koordinatīvo funkciju — mēs varētu veikt arī šo darbu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Čerāns, frakcija “Latvijai”.

K.Čerāns (TKL). Godājamo Prezidij! Godājamie kolēģi deputāti! Jautājums, kuru mēs šobrīd izskatām, skar konstitucionāla rakstura tiesības, proti, vēlēšanu tiesības, un tas skar arī tādu ārkārtīgi būtisku jautājumu — par valsts pārvaldes reģionālā mezgla organizāciju. Un jautājumu par reģionālo vai rajona mezglu var skarīties vismaz trijos dažādos aspektos.

Un pirmais aspekts būtu — tās funkcijas, kuras ir veicamas šajā mezglā, tātad rajona posmā. Otrais aspekts ir nepieciešamā aparāta lielums, un trešais jautājums ir komplektēšanas veids, kā mēs sastādam šo rajona pašvaldību vai pašpārvaldi. Un šie jautājumi ir principā dažādi, un nekādā ziņā nav korekti funkciju trūkuma dēļ vai aparāta minimizācijas vēlmes dēļ un budžeta līdzekļu ekonomijas vēlmes dēļ izvirzīt kādus argumentus komplektēšanas veida maiņai. Jo plašākas vai šaurākas funkcijas var tikt noteiktas gan tieši ievēlētai, gan ieceltai, gan arī no pagasta un pilsētu vadītājiem sastādītai reģionālajai pašpārvaldei.

Tāpat arī aparāta lielums un finanses, kam ir jāseko funkciju apjomam, var tik noteiktas jebkurā gadījumā lielākas vai mazākas. Un jautājums šeit, ko mēs šodien lemjam, ir tikai par to — ļaut vai neļaut iedzīvotājiem pašiem vēlēt padomi. Tātad vēlēt savu reģionāla līmeņa pašvaldību.

Un šī piedāvātā reforma tātad nekādā ziņā nerisina līdzekļu ekonomijas jautājumu, jo tiešās vēlēšanas nekādā ziņā nav dārgākas, un darboties var tāpat kā vienā, tā otrā veidā izveidota šī rajona pašvaldība vai pašpārvalde. Un, tā kā nav nopietnu argumentu par labu vēlēta rajona posma likvidācijai, tad es uzskatu, ka nav nepieciešamības spert šo atpakaļsoli demokrātijas jomā, kurš liegtu būtībā pašai tautai izvēlēties, kādu viņa grib redzēt savu reģionālo rajona līmeņa pašvaldību.

Un pretargumenti šeit ir minēti daudzi, un viens no, teiksim, daži no tiem ir arī, piemēram, distances palielināšana starp centrālo varu un pašvaldībām. Teiksim, šobrīd rajona padomes, rajonu izveidotās struktūra, viņa tomēr pārstāv pietiekoši lielu cilvēku... iedzīvotāju daudzumu un arī pietiekoši lielu struktūru un viņa var būt kā nopietns diskusijas partneris centrālajai varai. Savukārt, ja šai centrālajai varai būs diskusijas jāveic ar katru no šiem pagastiem atsevišķi, tad skaidrs ir, kurš šajās diskusijās gūs virsroku.

Ar šo lēmumu mēs faktiski izjaucam varas balansu starp centrālo varu un pašvaldībām, novirzot šo smaguma centru atkal centrālās varas virzienā un līdz ar to vājinot demokrātijas sistēmu Latvijā.

Šādi no pagastu vadītājiem un pilsētu vadītājiem sastādītai padomei nebūs tiešās politiskās atbildības vēlētāju priekšā un būs liela izpildvaras automomija, kura varēs darīt praktiski, ko viņa gribēs, tiks samazināta šādā veidā šīs izpildvaras kontrole. Tāpat arī vēlētu deputātu skaita samazināšana arī veicinās autoritārismu, jo tas samazinās to cilvēku skaitu, kuri aktīvi un organizētā veidā iesaistās šajā demokrātijas stiprināšanas jomā un arī iedzīvotāju interešu aizsardzības jomā. Cits jautājums, protams, ir par to, cik šie pašreiz ievēlētie deputāti šobrīd aizstāv šīs cilvēku intereses, bet es domāju, ka tas ir jebkurā gadījumā viņu pienākums un viņiem ir iespēja to darīt, un šis jautājums ir jārisina citā veidā. Nevis likvidējot šo rajonu posmu.

Un es gribu šeit uzsvērt, ka valsts nekādā gadījumā nav privātuzņēmums, un sevišķi jau tās valdības ieceres, kas bija tieši Ministru prezidentam ar atbildīgu rajonu pārvaldnieku iecelšanu, ir ārkārtīgs drauds Latvijas demokrātijai, un arī šī sistēma nav labāka. Līdzās šim efektīvas funkcionēšanas aspektam ir jāņem vērā arī iedzīvotāju pārstāvniecības aspekts un iespējamās kontroles aspekts. Tātad iedzīvotāju kontroles aspekts pār vēlētās varas funkcionēšanu. Šajā piedāvātajā modelī šis kontroles aspekts būtībā tiek būtiski vājināts.

Runājot par Eiropas Savienības dimensiju. Un man tiešām nav pārliecības, ka šis piedāvātais modelis būtu labāk atbilstošs Latvijas interesēm un ka kā tādu to mēs arī varētu pārstāvēt Eiropas Savienības struktūrās, bet tas varbūt arī būtu cits jautājums.

Es gribētu šeit tikai uzsvērt, ka bez vēlētas rajonu pašvaldības Latvija zaudē savu potenciālo pārstāvniecību nākotnē Eiropas Savienības reģionu komitejā, kas ir Eiropas Savienības jaunākā institūcija un kuras ideja ir iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības Eiropas Savienības politikas veidošanā. Un faktiski Latvija, likvidējot šīs vēlētās rajonu pašvaldības, brīvprātīgi atsakās no šīs savas pārstāvniecības nākotnē šajā institūcijā. Tāpat mēs varam minēt arī tādu Eiropas Padomes institūciju kā Eiropas vietējo un reģionālu varu kongress, kurš sastāv no divām palātām — vietējo pašvaldību palātas un reģionālo pašvaldību palātas. Ja mums nav vēlētas reģionālās pašvaldības, tad mums arī nav šīs pārstāvniecības Eiropas Padomes vietējo un reģionālo varu kongresa reģionālajā palātā. Tiek zaudētas arī kooperācijas iespējas starp reģioniem, jo sadarbības partneriem ir jābūt līdzvērtīgiem, un tiek zaudētas arī saites starp dažādiem iespējamiem finansiālās palīdzības avotiem no dažādiem Eiropas fondiem un arī no savām partneru pašvaldībām. Rodas, protams, jautājums — kam tas ir izdevīgi, un es domāju, ka tas var būt izdevīgi tikai tiem spēkiem, kas negrib mūsu integrēšanos Eiropas struktūrās pēc būtības.

Ar šo likumprojektu mēs arī veidojam pretrunu ar Eiropas Savienībā pastāvošo subsidaritātes principu, kas nosaka, ka katru funkciju risina tā vara, kas ir vistuvāk iedzīvotājiem. Un es šeit neiebilstu nekādā gadījumā pret rajona pašvaldību funkciju nodošanu vietējām pašvaldībām, bet jautājums pēc būtības, kuram šie iepriekšējie runātāji gan nepieskārās, ir par citu funkciju nodošanu no valsts centrālā līmeņa uz rajona līmeni. Es tiešām piekrītu tam, ka šis rajona posms ir jāreorganizē šajā funkciju nozīmē un atstāt tikai šādas administratīvas uzraudzības funkcijas nebūtu to vērts. Teiksim, tādēļ veidot šo pašvaldību. Bet šeit ir jautājums par to, ka šeit ir jāpiešķir būtībā citas un būtiskas funkcijas, kā tas ir Eiropas valstīs, piemēram, Dānijā. Reģionālais līmenis ir atbildīgs par slimnīcām, veselības apdrošināšanu, sociālajām institūcijām, vidusskolām, galvenajām skolām, reģionāliem teātriem un orķestriem un arī par reģionālo attīstību. Šīs ir funkcijas, kuras var tikt veiktas reģionu līmenī un nav pamata saskaņā ar subsidaritātes principu to veikt centrālās varas līmenī.

Šīs pārmaiņas šeit ir nepieciešamas, un arī šeit iepriekšējie runātāji tika piesaukuši Eiropas vietējo pašvaldību hartu, kurai Latvija ir pievienojusies. Tas ir ļoti labi, bet kolēģi aizmirsa arī to, ka Eiropas Savienībā pastāv reģionālo pašvaldību hartas projekts, un to, ka no 15 Eiropas Savienības valstīm desmit valstīs, tas ir, Beļģijā, Vācijā, Francijā, Īrijā, Itālijā, Nīderlandē, Portugālē, Apvienotajā Karalistē, Dānijā un Zviedrijā, ir vēlētas reģionālās pašvaldības. Šī reģionālās pašvaldības harta, kas tiek izstrādāta Eiropas Savienībā, ir sagaidāms, ka šī harta tiks kādā no tuvākām Eiropas Padomes sanāksmēm pieņemta, un šeit secinājums ir tāds, ka, likvidējot šīs vēlētās rajonu pašvaldības, Latvija rīkojas pilnīgi pretēji Eiropas Padomes vadlīnijām. Jo nav jau mums šī politika jāveido uz to, lai tikai mēs kaut kā formāli ievērotu tos likumus no Eiropas Savienības, kas mums šobrīd ir saistoši. Bet ir nepieciešams, lai arī mūsu politikas gars un mūsu politikas vadlīnijas būtu atbilstošas šīm Eiropā pieņemtajām normām un attīstības pamatvirzieniem.

Es gribu arī norādīt šeit uz to, ka pie likumprojekta “Grozījumi Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”, kas ir, neapšaubāmi, cieši saistīts ar šo likumu, pastāv Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības sarunu protokols, kur Latvijas Pašvaldību savienības viedoklis ir skaidrs. Skaidri pasaka: “Uzskatām, ka likumprojekts ir jānoraida, jo tā pieņemšana izraisītu gan vispāratzītu demokrātijas normu, gan starptautisku līgumu, gan likumu pārkāpumus. Rajonu pašvaldību likvidācija viennozīmīgi vērsta uz varas centralizāciju. Pašvaldību reformu koncepcija paredz, ka pastāv divu veidu pašvaldības — rajonu pašvaldības un pilsētu vai pagastu pašvaldības. Un neviena no Saeimā pārstāvētajām partijām pirmsvēlēšanu programmā neizvirzīja priekšlikumu likvidēt rajonu pašvaldības. Tādējādi šāda valsts iekārtas maiņa, kas saistāma ar Latvijas pilsoņu, to līdzdalības tiesību rajonu jautājumu izlemšanā samazināšanu, netika paredzēta, un tai nav vēlētāju mandāta.” Tāds ir Latvijas Pašvaldību savienības viedoklis.

Es gribu vērst deputātu uzmanību uz to, ka mums ir ienākuši signāli par šīs reformas sasteigtību, un uz to, ka, veicot šo reformu šādā ārkārtīgi straujā tempā, var tikt būtiski apgrūtināta to iedzīvotāju un vajadzīgo rajonu pašvaldību funkciju izpildīšana, ko tās uz šobrīdi veic. Tiešām šī situācija ir diezgan kritiska. Situācija nekādā ziņā nav piemērota, ka mēs par šādiem konstitucionāla rakstura grozījumiem diskutējam tikai četrus mēnešus pirms vēlēšanām tādā sasteigtības režīmā. Un, ja mēs runājam par šiem konkrētiem signāliem, tad šeit ir signāli no Dobeles rajona padomes, kas iebilst pret šādu nesagatavotu reformu, kuras pamatā nav neviena normatīvā akta. Tas būtu par pamatu rajona padomes iestādēs un uzņēmumos strādājošo darbinieku brīdināšanai par darba līgumu laušanu, un ir arī šeit citas pretenzijas pret šo reformas sasteigtību.

Iepriekšējie runātāji tika minējuši vēl argumentu, ka rajonu padomes likvidācijai, ka šim pārvaldes posmam nav savu līdzekļu. Tad man ir jautājums — kas pie tā ir vainīgs, ka šim pārvaldes posmam nav savu līdzekļu? Kas ir vainīgs pie tā, ka viņiem tika atņemti šie 20% no uzņēmumu ienākuma nodokļa, likvidējot šo rajonu padomju ieinteresētību veikt pasākumus pēc būtības šī rajona dzīves attīstības nodrošināšanā un saimnieciskās darbības stimulēšanā? Tātad šeit atkal mēs redzam šo centrālās varas roku, vispirms atņemt līdzekļus un pēc tam, pamatojoties uz to, ka šo līdzekļu jums nav, jūs nekam vairs neesat vajadzīgi, jūs neko neesat spējīgi izdarīt, tagad mēs jūs varam beidzot likvidēt. Un ir ārkārtīgi bīstamas tendences šeit arī, ja mēs skatāmies jauno 1997.gada budžeta projektu, ka tiek samazināta arī vietējo pašvaldību pašu ieņēmumu bāze. Tā ka šīs tendences ir vienas un tās pašas, un es nedomāju, ka mums šeit šīm tendencēm vajadzētu ļauties.

Nobeigumā. Es domāju, ka mums ir jāstrādā pie rajonu posmu optimizācijas, jāveic šī funkciju pārdale par labu šim rajonu posmam un par sliktu centrālajam valsts aparātam, un, ja mēs gribam pārveidot, gribam nonākt pie lielākiem reģioniem, nekā šie rajoni ir šobrīd, tad nevajadzētu to sākt ar soli pretējā virzienā, un proti, ar likvidāciju.

Es aicinu neatbalstīt nevienu no šiem diviem apspriežamajiem likumprojektiem. Paldies!

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens.

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

V.Krisbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Tā nu ir sakritis, ka ar Leiškalna kungu mēs nupat atgriezāmies no Prāgas, kur tieši Eiropas līmenī mēs cilājām jautājumu par pašvaldību centralizāciju, decentralizāciju un par varas koncentrāciju un dekoncentrāciju. Redziet, mums Saeimā laikam šis otrs jēdziens ir pilnīgi neskaidrs, un arī Austrumu un Rietumu parlamentārieši atzīmē — viena lieta ir decentralizācija un pavisam cita lieta ir dekoncentrācija.

Tagad pāriesim pie tēmas. Ja mēs uzskatām, ka visa pasaule principā šobrīd proponē iešanu uz varas decentralizāciju, tad varētu teikt, ka postsociālistiskās valstis šobrīd drīzāk izbauda pretējo procesu. Varas centralizāciju, kas ir izsaukta nevis ar valdības kaprīzi, bet ar dzīves nepieciešamību.

Cienītie runātāji, tie, kas iestājas par sīku decentralizāciju! Nejauciet vecu Eiropas valstu demokrātijas pieredzi ar tiem demokrātijas pieredzes iedīgļiem, kas vēl šobrīd ir tikai Latvijā! Vairāku gadsimtu demokrātijas skola Latvijā ir pirmos gadus. Un līdz ar to runāt par demokrātiju, aizmirstot, ka labajā pusē demokrātijai ir anarhija, ir ļoti nenopietni no deputātu puses. Līdz ar to vajadzētu padomāt par to, kas tad ir rajona pašvaldību tā saucamais otrais līmenis. Ko tad viņš pārstāv? Iedzīvotājus? Iedzīvotāji ir pagastos un pilsētās. Teritoriju? Teritorija ir pagastos un pilsētās. Naudas līdzekļus? Bet, ja mēs ejam tiešām uz taupīgu budžetu, vai tad mums ir vajadzīgi naudas līdzekļi, kurus bez pagastiem un pilsētām iztērē mistiskā pašvaldība rajonos. Mēs ļoti labi zinām, kādas kolīzijas notiek rajonu centru pilsētās. Kad divas baltās mājas nespēj sadalīt savu kompetenci, funkcijas un pat kvadrātmetrus, kuros dzīvot. Bija ļoti īpatnējs oponējums, ka iedzīvotājiem nebūs iespējas izteikt vēlmi, brīvi un demokrātiski vēlējot. Es gribu atgādināt, ka projektā rajona pašvaldību līmeni sastāda pagasta pirmās personas, kuras ir brīvās, demokrātiskās vēlēšanās ievēlētas no iedzīvotājiem. Kur tad ir šis antidemokrātisms? Man negribētos šeit runāt ne par tām funkcijām, kuras varētu spēcīgi izpildīt ieceltie administratori. Lūk, šeit laikam valdība gan sajauca, kas ir decentralizācija un kas ir varas dekoncentrācija. Nevar pārvaldīt teritoriju administrators. Atvainojiet, tas ir autoritatīvs režīms, bet teritoriju var pārvaldīt demokrātiski vēlētu priekšstāvju padome. Lūk, tā ir decentralizācija. Šeit kļūdās visi. Kā mūsu premjers, tā arī mūsu deputāti. Acīmredzot nedaudz pietrūkst kompetences.

Es aicinātu atbalstīt piecu deputātu izstrādāto likumprojektu. Kāpēc tieši šo? Pirmkārt, ir ētiskais moments. Cienījamā valdība, nu nav solīdi nodarboties ar plaģiātismu. Pieci deputāti izstrādā likumprojektu, un mēs redzam, kad viņš ir iesniegts, un paiet zināms laiks, nebūt ne stundas un ne dažas dienas, kad analogs, nedaudz juridiski vārgāks likumprojekts nonāk Saeimā. Un mēs esam spiesti skatīties divus. Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija reaģēja ļoti precīzi un korekti. Piecu deputātu projektu atbalstīt, valdības likumprojektu noraidīt. Princips, protams, tiek ievērots, ka demokrātiski vēlētās pašvaldības pagastos un pilsētās izveido rajona padomi. Konkrēta izpildvara, nevis, atvainojiet, vārgi, šļupstoši ievēlēti cilvēciņi rajonā realizēs rajona funkcijas. Izpilddirektoru var nozīmēt un par slikti darītu darbu arī atcelt no darba. Tātad izpildvara, konkrēti, iedzīvotāju vēlmju piepildījums tiks izpildīts ļoti precīzi un korekti.

Tāpēc, atklāti sakot, mani dziļi izbrīnīja viena mana kolēģa uzstāšanās, kuru es pazīstu kā labu Rīgas rajona valdes vadītāju un enerģisku uzņēmēju, un pat uzņēmējdarbības apvienības vadītāju, kurš mēģināja ārkārtīgi nepārliecinoši, neticot pats saviem vārdiem, pierādīt, ka šeit būs kaut kāds milzīgs demokrātijas pārkāpums. Ja mēs runājam, kam tas būtu izdevīgi, lai mēs būtu vairāku līmeņu pārvaldes. Arī tas ir skaidrs. Es netaisos atbalstīt Briseles intereses, runāt ar reģionālām pārvaldēm, nevis ar valsti. Vispirms mums jāpārstāv Latvijas intereses, un pēc tam jādod reģionālām konsultatīvām padomēm Eiropas līmenī sašķelt vienoto valsts politiku. Šeit es varu atbalstīt tikai premjerministra līniju. Tad, kad nav mūsu valsts tik bagāta, ka maciņi varbūt katrā ģimenē, katrā pagastā, katrā rajonā vai reģionāÉ ir jācentralizējas. Un šī tendence eksistē praktiski visās postsociālistiskajās zemēs. Tādi ir parlamenta darbības semināra pēdējie rezultāti.

Un pats pēdējais. Ja kāds uzskata, ka pašvaldībās ir jātaisa politika, tad lai kandidē 7.Saeimas vēlēšanās. Politiku taisa šeit. Pašvaldības ir vajadzīgas saimnieciskai darbībai ar spēcīgi izteiktu saimniecisko struktūru un izpildvaru. Kā var izskaidrot to, ka šodien visās pašvaldībās vesela rinda iedzīvotāju nav saņēmuši siltumu un salst. Salst skolas un bērnudārzi, un slimnīcas. Tajā pašā laikā — kad Latvijai tika piedāvāta siltināšanas programma, par kuru nebūtu jāņem ne kredīts un nebūtu jāmaksā procenti. Vajadzēja tikai garantijas. Garantijas, ka trešās puses maksātājs saņems atpakaļ savus kapitālieguldījumus, piespiežot maksāt parādniekus. Jau pirmajā gadā iedzīvotāji varētu saņemt siltumu un pareizos līmeņos pilnu komfortu, bet nebija, kas to dara. Tāpēc, ka rajoniem jau nekas neinteresēja. Interesē konkrētu pašvaldību vadītājiem, kuri, sanākot kopā, varēja vienoties. Un tā atkal palika vecā sistēma ar parādiem un aukstumu. Arī par to ir vērts padomāt, ka tikai, ja rajona padomē būs konkrētu padomju vadītāju konsolidācija un kopējo interešu atrašana, tad varēs no tā pagasta veča izspiest lieku latu nevajadzīgu funkciju veikšanai. Un acīmredzot jau nu visām mūsu pašvaldībām ir vienīgā interese, lai mūsu iedzīvotāji justu pašvaldību rūpi.

Tāpēc es aicinu atbalstīt piecu deputātu izstrādāto likumprojektu un līdz ar to automātiski neatbalstīt valdības iesniegto likumprojektu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, Saeimas Prezidijs ir saņēmis 21 deputāta iesniegumu: “Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 52.pantu ierosinām pārtraukt debates par likumprojektiem “Grozījumi likumā par pašvaldībām” un pāriet pie nākamā darba kārtības jautājuma. Saskaņā ar Kārtības rulli viens var runāt “par” un viens var runāt “pret” šādu iesniegumu. “Pret” vēlas runāt Jānis Lagzdiņš, frakcija “Latvijas ceļš”. (Starpsauciens no zāles: “Kas tad nu irÉ”)

J.Lagzdiņš (LC). Godātie kolēģi deputāti! Es gribētu jūs informēt, ko nozīmē, ja Saeima pieņems šādu priekšlikumu. Pirmo reizi mūsu parlamenta vēsturē tiek iesniegta tā saucamā pārejas formula, un tas nozīmē, ka gadījumā, ja Saeima tagad ar balsu vairākumu atbalstīs šo priekšlikumu, tad mēs, godātie kolēģi, ne tikai izbeigsim debates, bet mēs bez balsošanas pēc būtības par abiem iesniegtajiem likumprojektiem pāriesim uz izskatīšanu pie nākamā darba kārtības punkta, tas nozīmē, ka gan valdības, gan piecu deputātu projekts tiks noraidīts pēc būtības, tātad mēs šoreiz balsosim nevis par debašu slēgšanu, bet, godātie kolēģi, par abu projektu noraidīšanu, lai nebūtu šeit pārpratumu, ka nav runa tikai par debašu slēgšanu. Es kategoriski vēršos pret šādu priekšlikumu un aicinu balsot pret “Tēvzemei un Brīvībai” un frakcijas “Latvijai” iesniegto priekšlikumu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Runāt “par” neviens nevēlas. Lūdzu zvanu! 65.panta ceturtā daļa — pēc ne mazāk kā 20 deputātu priekšlikuma Saeima var nolemt (54.pants) izbeigt debates. Pēc tam vārdu dod vienīgi runātājiem, kas pieteikušies 59.panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā, tas ir, frakciju viedokli var izteikt referentam, Ministru prezidentam un Ministru kabineta pārstāvim apspriežamajā lietā... Godātie deputāti, bet mēs neesam pieņēmuši lēmumu, vai mēs izbeidzam debates un pārejam pie nākamaā darba kārtības jautājuma vai nē. Šeit ir teikts — vārdu dod pēc tam. Tā kā saskaņā ar Kārtības ruļļa 52. un 54.pantu, es aicinātu deputātus balsojot izteikt savu attieksmi pret šo 21 deputātu iesniegto priekšlikumu. Jā, pārtraukt debates un pāriet pie nākamā darba kārtības jautājuma. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 23, pret — 39, atturas — 4. Lēmums nav pieņemts.

Tātad ārpus kārtas vārdu lūdz Anatolijs Gorbunovs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs.

A.Gorbunovs (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs). Cienījamo Prezidij! Godātie deputāti! Diemžēl mums nav ideāla varianta, par kuru varētu teikt, ka simtprocentīgi jā, tas ir šis variants un ne cits. Un mana runa būs par citu kaut ko. Mēs varam debatēt, cik daudz demokrātijas ir vienā variantā, cik otrā, mēs varam debatēt par to, kā šī demokrātija izpaužas, vai vēlot pagastā vai vēlot rajonā, bet, ja kolēģi deputāti izvirza argumentus un sāk runāt par rajonu funkcijām, un sāk runāt neprecīzi, tad es uzskatu par savu pienākumu vienkārši izteikt savu viedokli, jo šeit teiktais aiziet uz skolu, aiziet uz rajonu padomēm, aiziet pie darbiniekiem, pie skolotājiem, aiziet informācija, kura ir nepatiesa. Un proti, šeit deputāts teica par to, ka skolu valdes izlīdzinās skolotāju algas. Tas ir pilnīgi nepareizi, skolu valde nekad nav līdzinājusi skolotāju algas un nelīdzinās. Un tāpēc, lai būtu skaidrība jaunajā budžeta projektā, finansu izlīdzināšanas likumprojektā ir paredzēts, ka skolotāju algas no 1 līdz 12 klasei ir nosakāmas kā mērķdotācijas, un neviens tur neko nelīdzinās. Un atkal bērnudārzu, ārpusskolas, ārpusklases dažādu iestāžu darbinieku algas ar normatīviem tiks tālāk novirzītas caur izlīdzināšanas fondu. Tālāk — šī saruna par izpildvaru, ka tagad padomē nav izpildvaras, bet saskaņā ar šiem likumprojektiem veidojas spēcīga izpildvara. Es tad gribētu jautāt, ko saprot ar izpildvaru deputāti, šādi apzīmējot. Ja jūs domājat, ka tagad ir tikai 11 deputāti rajonā un neviena vairāk tur nav, tad tas ir vai nu informācijas trūkums, vai pilnīga dezinformācija. Katrā rajona padomē strādā darbinieki, kuru skaits ir mazākais — 30 un lielākais ir 67—70. Ja jūs to uzskatāt par izpildvaru, tad varbūt, bet tā nav izpildvara, tie ir darbinieki, cik liels skaits viņu ir šodien un cik būs pēc šī likumprojekta, jūs, protams, varat salīdzināt to.

Tālāk. Par šiem signāliem, kurus ir saņēmusi kustība “Latvijai”. Nu, tie nav signāli, tā ir vēstule no Dobeles rajona padomes, un to ir parakstījis rajona padomes priekšsēdētājs,un par darbiniekiem, es vēlreiz gribu atgādināt. Tātad — pirmais, tās funkcijas, kuras ir noteiktas likumos, tās ir finansējamas un tiks finansētas no valsts budžeta un ir paredzēts likumā par izlīdzināšanu... likumprojektā par finansu izlīdzināšanu.

Tās funkcijas, kuras nav paredzētas likumos un kuras ir rajonu padomē, to būs jālemj, un tas tiešām ir problemātiski ne tāpēc, ka šis varbūt jaunais likumprojekts, ja arī paliks vecais, nekas netiks mainīts, vienalga, funkcijas, kuras nav noteiktas likumos, ir tiešām problemātiskas, jo pie finansu trūkuma, protams, ka tur būs jālemj. Bet arī tajā situācijā nekas nav jādara tagad, bet tas acīmredzot būs tad jādara pēc 9.datuma. Vienīgais, es vairāk varbūt necentīšos runāt, šis priekšlikums par trijiem līmeņiem Latvijā, demokrātijas vārdā, es nu to nekādi nevaru pieņemt. Es saprotu, ka, teiksim, var runāt par šīm vēlētām lietām un domāt, kā te ir labāk, un katram deputātam ir savi argumenti, bet atsaukties uz Francijas vai Vācijas pieredzi. Francijā ir trīs līmeņi ar milzīgo, pieņemsim, valdības ieceltiem prefektiem, prefektūrām, ar visiem šiem aparātiem, un to attiecināt tagad uz Latviju un piesauk kā kaut kādu pozitīvu piemēru — es nu nekādā gadījumā atbalstīt nevaru, un es negribu, lai mēs maldinām demokrātijas vārdā ar šādiem apgalvojumiem, jo labi, ja mums ir nauda, mēs varam šos trīs demokrātijas līmeņus, bet tad mēs, godātie kolēģi, nesauksim viņus par reģioniem, tiešām, tas nav latvisks vārds, mums ir novadi, apgabali, varbūt apriņķi, varbūt citādi, bet tad mēs atdursimies, kur mums būs galvaspilsēta, piemēram, Latgalē vai Rēzeknē, vai Daugavpilī, un citi jautājumi sāksies, ja mēs sāksim tagad propagandēt, ka mums vēl vajag trešo līmeni. Paldies!

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Jānis Kalviņš, LNNK un LZP frakcija, bet, Kalviņa kungs, līdz pārtraukumam ir 5 minūtes. Godājamie kolēģi, tādējādi mēs esam spiesti izsludināt pārtraukumu piecas minūtes pirms paredzētā termiņa, tātad pārtraukums līdz pulksten 15.30.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas sēžu zālē! Turpinām debates par apspriežamo likumprojektu. “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām””. Runās Jānis Kalviņš, LNNK un Zaļās partijas frakcijas deputāts. Lūdzu!

J.Kalviņš (LNNK, LZP). Cienījamais Prezidija priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es gribu sākt ar to, ko Ministru prezidents Šķēles kungs ir saņēmis mantojumā. Viņš ir mantojumā saņēmis sekojošu lietu, ka ar pašvaldībām var darīt, ko grib, kā grib un cik grib. Un visas vainas ir meklējamas pašvaldībās.

Es esmu ievērojis, ka vismaz par trim lietām mēs visi esam ļoti kompetenti. Manā skatījumā šīs lietas ir šādas: tā ir izglītība, kā mēs visi ļoti labi zinām, tās noteikti ir medību lietas. Un pats par sevi (te saka priekšā), ļoti iespējams, ka arī tā, un pats par sevi, protams, par pašvaldībām. Pēc jūsu izteiktajām runām, es respektēju jebkuru viedokli, ienāk daudz informācijas, pēc kuras var spriest par katra runātāja zināšanu līmeni pašvaldību jautājumos. Gan lokālajā mērogā, gan skatījumā par visu valsti, par valsts pārvaldi kā tādu. Caur pašvaldību prizmu.

Protams, ir patīkami uzklausīt jūsu teikto, no tā veidojot vairāk vai mazāk zināmu datu bāzi, lai izdarītu secinājumus par tālāko likumprojekta iespējamo virzību Saeimā, par iespējamo sakārtošanu.

Vēl gribu pateikt lielu paldies Šķēles kungam par to, ka viņš šo problēmu ir iekustinājis. Un ka mēs par šo lietu tik karsti debatējam. Ja mani atmiņa neviļ, tad iepriekš — kādu laiku atpakaļ, runājot par pašvaldībām, tik liela aktivitāte un tik liela interese nebija. Tas ir pluss. Tas ir solis uz priekšu, tas ir solis arī mūsu izaugsmē.

Diemžēl šodien vairāk vai mazāk ir vārdu spēle, jaukāk vai mazāk jauki izveidoti teikumi, bet es ļoti gribu atbalstīt, akcentējot Čerāna kunga domu par to, ka mums šodien ir jāizlemj skaidri un gaiši — dosim iespēju iedzīvotājiem pašiem izvēlēties rajona vadību vai nedosim šo iespēju. Jo rajona posms kaut kāds jau paliek, bet tā vairs nav pašvaldība. Tas ir kaut kāds man neizskaidrojams veidojums.

Tad, kad mēs runājām par zemi, par zemes tirdzniecību, uzsvērām tādu lietu, ka iedzīvotājs pats zinās, īpašnieks pats zinās, ko darīt ar zemi, kam pārdot, kur ieķīlāt. Pilnīgi pareizi. Kāpēc mēs to negribam darīt pēc viņa izvēles, kam viņš ir uzticējis, kārtot savas problēmas reģionālā līmenī. Dosim tādas iespējas viņam arī šoreiz, lai viņš pats izvēlas, kurš būs rajona priekšgalā. (Starpsauciens: “Bez problēmāmÉ”)

Runājot par profesionalitāti, mēs diemžēl bieži vien nonākam pretrunās. Pašlaik ir diezgan liela aktivitāte Daugavpils pilsētā par Vidavska kungu, jo viņš tiek uzskatīts par saimnieciski domājošu cilvēku, ka viņš ir labs vadītājs, ka viņš ir līderis savā pašvaldībā. Es pilnīgi piekrītu tam. Neiedziļinoties šajā lietas būtībā. Bet pēc šī varianta, kas tiek pašlaik piedāvāts, mēs rajona posmam atņemsim saimnieciski domājošus cilvēkus, iniciatīvas bagātus cilvēkus. Es pietiekoši labi pazīstu savus kolēģus. Viņi liela daļa tādi arī ir. Viņi pasaka skaidri un gaiši: “Es vienkārši nebūšu par nerru!”

Savā laikā bija tā saucamās konsultatīvās padomes, uz kurām salasījās pagastu vadītāji, valsts iestāžu vadītāji un ieteikumu formā lēma tādu vai citu jautājumu. Tās piedzima un tūlīt arī nomira kā eksistēt nespējīgas. Pašlaik arī tiek piedāvāts šāds variants, kad pagastu vadītāji iecels izpilddirektoru, kurš būs gan ar “aizsietu muti”, gan ar “sasietām rokām”, protams, bez finansējuma.

Es ieteiktu citu variantu. Pagasta vadītājs ievēl rajona vadītāju, rajona vadītājs ievēl premjeru un pie reizes arī Saeimu. Iznāk kolosāla tīrkultūra ļoti augstā profesionālā līmenī. Un nekādu problēmu. Par prezidentu, es nezinu, kā mēs šeit varētu savilkt kopā.

Jautājums rodas, kāpēc ar pašvaldībām tā var darīt? Izrīkoties, kā vēlas. Un tas tā ir. To neviens, es domāju, nenoliegs. Un arī šīsdienas presē mēs redzam, ka pašvaldību reitings ir zemāks pat par mūsējo. Saeimai uzticas vairāk nekā pašvaldībām. Rodas jautājums — kāpēc?

Es mēģināšu ilustrēt ar psiholoģiskas dabas piemēru. Kaut kad viduslaikos cauri pūlim ved noziedznieku, kurš ir izdarījis slepkavību, lai viņam atdalītu galvu no ķermeņa. Jautājums: ko domā cilvēki, kuri stāv un pēc tam noskatīsies uz šo eksekūciju? Lielākā daļa domā par to, jā, viņš ir izdarījis noziegumu, galvu nost, un nav problēmas. Tikai retais aizdomājas, kāpēc viņš to ir izdarījis. Kāpēc viņš līdz tam ir nonācis. Lūk, es jūs arī aicinu aizdomāties līdz tam, kāpēc pašvaldības tik tālu ir novestas.

Un dažus momentus. 1993.gada 28.septembrī valdība apstiprināja Pašvaldību reformu koncepciju, kurā bija rakstīts, ka līdz tā paša gada 15.oktobrim tā jānodod Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Es vienkārši netiku pasekojis šim dokumentam, vai tas tur vispār ir nonācis. Tur sākās ļoti laba lieta. Proti, ar izmaiņām Satversmē. Es neuzstāju, ka būtu vajadzīga nodaļa vai vesela daļa Satversmē par pašvaldībām, bet noteikti ir vajadzīgi daži teikumi, kas nosaka pašvaldību vietu, lomu valstī skaidri un gaiši. Nosaka budžeta nemainību uz leju skaidri un gaiši. Tas nav. Līdz ar to ar pašvaldībām var rīkoties, kā grib. Caur pašvaldību neizdarībām, kuras, protams ir, var noslēpt savas neizdarības.

Ja mēs parēķinātu, ja mums būtu tādi dati par nelietderīgi izmantoto naudu uz vienu galviņu, uz vienu iedzīvotāju, diez vai valdība šeit būtu lietderīgāk izmantojusi līdzekļus nekā pašvaldības. Bieži tiek pārmests, ka ir izšķērdīgi, ka svaidās ar naudu pa labi un pa kreisi. Ir, protams, gadījumi, kad neapzinīgs vadītājs ir izlietojis naudas līdzekļus nelietderīgi. Bet tajā pašā laikā pašvaldības, šajā gadījumā rajona posms, ir novests tik tālu, ka dotācijās ir vairāk nekā 90 procenti. Kāpēc mēs baidāmies uzticēties? Kāpēc mēs baidāmies uzticēties iedzīvotājiem, kuri izvēlēs sev vadītāju, kāpēc mēs baidāmies uzticēties šim posmam, lai viņš pats ievāc nodokļus, tad būs skaidri un gaiši redzams — viņš ir vadītājs vai viņš ir dzenams projām. Viņš ir saimnieks, vai viņš nav saimnieks. Tad mēs varēsim spriest precīzāk.

Par reformām kā tādām. Es esmu dzirdējis vairāk netieši, mazāk tieši par to, ka es esmu reformu pretinieks. Es mīlu pats pateikt, kā saka, “uz aci”, un mīlu, ka arī man to pasaka. Skaidrs, brīžiem tas nav teikts. Gluži otrādi, es esmu par reformām. Par, bet izmantojot to, kas ir mūsu rīcībā, par to, ko mēs varam sakārtot. Es nebūt šeit negribu minēt Dānijas vai Zviedrijas, vai Amerikas variantus. Mums ir vajadzīgs izstrādāt Latvijai atbilstošu savu modeli un nepieļaut savējās kļūdas uz citu kļūdu rēķina. Kurš mums to liedz? Neviens to neliedz.

Tālāk par rajonu skaitu un pagastu skaitu. Protams, ka to ir par daudz. Bet ir jau daudz aktīvu pašvaldību, un notiek apvienošanās. Kāpēc mēs negribam uz šo apvienojošos pašvaldību bāzes savākt informāciju un paanalizēt, kā tad ir, kad veidojas lielākas municipalitātes. Kā tas notiek? Pēc tam mēs arī nonāksim pie konsekventa varianta, ka pagastu skaits samazināsies un, protams, arī rajonu skaits samazināsies. Jo pie esošās situācijas, protams, tas ir par daudz.

Vēl par izšķērdību. Ja runā par rajonu un pagastu izšķērdību, tad tūlīt vajadzētu vilkt paralēles ar valsts institūcijām, kuras ir katrā rajonā. Viņu ir stipri daudz. Šeit gan ir iespējams parunāt par izšķērdību, bet tas nav šīsdienas jautājums, un par to es negribu arī runāt.

Vēl. Man nav pieņemama šī sasteigtība, kāda pašlaik notiek. Viss tiek darīts “pa galvu, pa kaklu”, ka tikai ātrāk, ka tikai būtu kas izdarīts. Par kvalitāti šajā gadījumā mēs vienkārši nedomājam. Esam aizmirsuši. Es aicinu kolēģus līdz 25.datumam vēl iesniegt priekšlikumus likumam “Par pašvaldībām”, kurš ir uz vecā likuma bāzes. Viss ir mūsu rokās. Iesniedziet priekšlikumus un pie tiem strādāsim.

Vēl varbūt daži sīkumi. Es personīgi uzskatu, ka nav lietas, par kurām nevarētu vienoties. Un šajā gadījumā arī vecais modelis, kāds tas pašlaik ir spēkā, tas dod iespēju vienoties, jo šeit principā nekādu problēmu nav. Bet mēs gribam ar vienu naža griezienu atrisināt visas pašvaldību problēmas Latvijā. Tas vienkārši, maigi sakot, ir nenopietni.

Un vēl divas lietas. Pirmais — par ekonomisko pamatojumu tiek runāts. Principā par to nav ko runāt. Tā vienkārši nav.

Otrs — par budžetu. Budžeta apspriešana ir ļoti interesanta, lai neteiktu vairāk — amizanta. Savā laikā rajonu vadītāji tika izsaukti uz Finansu ministriju, nosēdināti pie galda, nolikti fakta priekšā — tādi būs jūsu cipari. Varēja, protams, strīdēties, varēja kaut ko ierosināt, tas pamatā netika ņemts vērā, sarakstīt priekšlikumus, tie tāpat netika ņemti vērā. Pašlaik visiem, kam ir darīšana ar budžetu, ir iespēja to aizstāvēt. Pašvaldības stāv aiz barjeras un gaida, kādi cipari parādīsies. Mēģina zvejot tos pa Finansu ministrijas gaiteņiem. Vēl līdz pat šim brīdim oficiāli nav parādījies 1997.gada izlīdzināšanas mehānisms, kāds tas būs. Protams, ka mums tiek prasīti priekšlikumi, mēs tos, protams, iesniedzam, bet bez šī mehānisma. Vienkārši mēģinot uzminēt, kas un kā tur varētu būt.

Un nobeigumā. Es vēlreiz uzsveru, ka es esmu par reformām, bet par pārdomātām reformām. Un nesasteigt pašā pēdējā brīdī tikai tāpēc, ka līdz 9.datumam ir jāpasludina vēlēšanas. Man ļoti bail, ka mēs pieņemsim ļoti, ļoti vāju likumprojektu. Es šeit negribu pārmest Lagzdiņa kungam, pasarg Dievs, es ļoti augsti vērtēju viņa profesionalitāti, bet šajā gadījumā tas ir tāds izmisuma solis. Un aicinu pie šā jautājuma strādāt uz vecā likuma bāzes. Un tik tiešām vienreiz par visām reizēm noteikt precīzi pašvaldību vietu lomu valsts pārvaldē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Māris Vītols, LZS, KDS un LDP frakcija.

M.Vītols (LZS, KDS, LDP). Godātais sēdes vadītāj! Godātais premjerministr! Godātie kolēģi, Saeimas deputāti! Es izteikšu un izmantošu iespēju runāt no šīs tribīnes, lai izteiktu savu personīgo vērtējumu varbūt tiem dokumentiem un tai idejai, kas šodien tiek piedāvāta un par ko mums ir konceptuāli jāizšķiras, lai konceptuāli atbalstītu vienu no šiem dokumentiem vai neatbalstītu šos dokumentus.

Man gribot negribot ir jāsāk ar to, ar ko nobeidza iepriekšējais runātājs, ar mūsu reformu tempu. Diemžēl politiķiem nav laika izvēlēties, nav iespējas izvēlēties laiku, kurā ir jāizdara daudzi dažādi darbi dažādās nozarēs, un tādā situācijā ir pašreizējā valdība. Tādā situācijā ir pašreizējais parlaments, kam ļoti īsā laikā ir jāizdara ļoti daudz darbu, ļoti daudzas reformas, kuras ir jāuzsāk šodien, bet kuras mēs ceram pabeigt četru, piecu, sešu gadu laikā.

Šī situācija nav apskaužama, kurā mēs esam. Bet mums cauri visam šajā reformu procesā jāskatās uz to, lai, uzturot augstu reformu tempu, tas neatsauktos uz reformu kvalitāti. Kvalitāte iesniegtajiem likumprojektiem ir tā, kura diemžēl man šodien no šīs tribīnes ir jāapšauba.

Ja mēs runājam par reformām pašvaldību sektorā, tad jāsaka, ka šeit ir nepieciešams veikt ļoti rūpīgu un padziļinātu analīzi. Tā viens modelis, kurš tiek piedāvāts, kurš ir principā jauns modelis, kā viņš darbosies. Vai šodien šo likumprojektu iesniedzēji spēj paredzēt precīzi sekas, spēj paredzēt to, kā, ieviešot šos modeļus, tie darbosies. Vai likumprojekta iesniedzējiem ir prognozes, analīze par to, kādā veidā šie modeļi, kas šeit tiek piedāvāti, tiks ieviesti dzīvē? Un vai būs iespējams tos vispār dzīvē ieviest? Diemžēl šis ir pilnīgi jauns modelis, kurš tīrā veidā nepastāv un nedarbojas nevienā pasaules valstī. Mums arī nav tā privilēģija, kā mēs, ieviešot citas reformas, skatāmies uz citu valstu pieredzi. Kur mēs skatāmies, kā šī reforma ir tikusi ieviesta pirmajā, otrajā, trešajā gadā, kā viņa ir darbojusies, kur ir bijušas problēmas, uz ko mums būtu vairāk jāakcentē uzmanība. Šeit ir principā jauns modelis, kurš nepastāv citās valstīs un kur šīs sekas ir ļoti grūti prognozējamas. Tas nozīmē, ka mēs eksperimentējam. Šeit mēs... mums ir jāpasaka, ka tas, ko mēs gribam izdarīt, ir eksperiments, kura sekas ir grūti paredzēt, un, ja šis eksperiments izrādīsies dzīvotnespējīgs, mēs riskējam diskreditēt visu reformu procesu kopumā, jo šī reformu daļa ir viena no visa lielā reformu bloka sastāvdaļām. Tas ir tas, kas mums ir jāsaprot, un mēs nevaram riskēt ar dzīvotnespējīgiem eksperimentiem un tādējādi mest ēnu uz visu reformu procesu kopumā. Konsultējoties ar speciālistiem, kuri prognozes spēj veikt, viņa saka, ka tas, kas šeit tiek piedāvāts, tas nedarbosies. Praksē ieviest to būs ļoti grūti, un liela daļa pagastu un pašvaldību vadītāju šodien kritizē esošo situāciju, tāpēc vajadzētu loģiski iziet no viena gala līdz otram, un pirmais jautājums, uz ko ir jāatbild, — vai reforma ir vajadzīga? Es uzskatu, jā, ka reforma ir nepieciešama, jo tādi rajoni, kādi tie ir šobrīd, viņi neizpilda savu uzdevumu visas valsts pārvaldes, visas valsts šīs politiskās sistēmas ietvaros. Ar sava uzdevuma, savas funkcijas... tāda rajona pārvalde, kāda tā ir šodien, tāda rajona pašvaldība neveic savus uzdevumus ne no ekonomisku, ne no citu funkciju pamatojuma viedokļa. Šādi rajoni... ir jāmaina šī sistēma, kāda tā ir attiecībā ar rajonu pašvaldībām, arī no funkciju viedokļa, ka šādu rajonu pastāvēšana turpmāk sevi neattaisno. Līdz ar to mēs esam pateikuši, ka reforma principā ir nepieciešama. To atzīst gan rajonu vadītāji, gan pirmā līmeņa pašvaldību — pagastu un pilsētu pašvaldību — vadītāji.

Tālākais, kas tiek piedāvāts, šis modelis, šī rajonu padome... šis modelis, kurš nepastāv citā veidā, bet kurš principā mums piedāvā kaut ko citu, nevis izšķirties par tīru viena līmeņa pašvaldību sistēmu, kur ir tikai šīs pirmā līmeņa pašvaldības, municipalitātes, teiksim, pagastu un pilsētu pašvaldības un stipra, stipra centrālā vara, vai arī divu līmeņu pašvaldības, kur ir reģionālā pašvaldība, kura ir daudz lielāka teritorijas ziņā, kura noklāj, pārklāj daudz lielāku teritoriju un kura veic arī šajā teritorijā atbilstoši lielas funkcijas — tas ir tas, kāpēc mēs runājam par subsidaritātes principu kā nepieciešamību katrai funkcijai valsts pārvaldē atrast visefektīvāko vietu, kur to realizēt. Tas ir šis subsidaritātes pamats, un ir funkcijas mūsu valstī, politiskas funkcijas, saimnieciskas funkcijas, kuras var veikt visefektīvāk tikai un vienīgi reģionālās pašvaldības līmenī, bet lielākas reģionālās pašvaldības ietvaros, lai tie būtu apvidi vai kā savādāk, kā mēs viņus nosauktu latviski, bet tas, ka šāds reģionālais līmenis pašvaldībās ir nepieciešams, tas arī ir mans viedoklis. Sarežģīts ir process, kā uz to pāriet, un tas ir jāpiedāvā. Bet šis priekšlikums, kas šeit tiek parādīts, tas neparāda šo pāreju, bet parāda kaut ko pavisam citu. Rajona padome, kas šeit ir iekļauta, manuprāt, nedarbosies arī uz tā pamata, ka ir ļoti vājš un nepārdomāts šīs padomes funkciju finansēšanas mehānisms, nosakot, ka pirmā līmeņa pašvaldības piedalās ar šo savu finansējumu šo rajonu padomju funkciju veikšanai. Godīgi sakot, runājot ar pagastu vadītājiem un ar mazo pilsētu vadītājiem, jau šodien iezīmējas ļoti atšķirīgas intereses starp šīm pašvaldībām. Ja šīs funkcijas ir kopīgas, tad redzējumi, kādi ir katras šīs pašvaldības pienākumi un attīstības stratēģija, ir ļoti dažādi. Šodien mazās pilsētas un pagasti daudzos rajonos runā atšķirīgā valodā, viens otru nesaprotot. Un viņiem būs ļoti grūti, lai neteiktu neiespējami, vienoties par kopīgu rajona līmeņa funkciju finansēšanu. Es uzskatu, ka viņi vienkārši nespēs vienoties par to, kā finansēt no vietējiem budžetiem šīs rajonu funkcijas. Un pat, ja, teiksim, pirmajā posmā būs šī vienošanās, tad, redzot to, kā neefektīvi darbojās šīs rajonu padomes, šī skolu valde un tā tālāk, ka šis lietderības koeficients ir ļoti zems, tas savukārt mazinās arī pašvaldību intereses savus līdzekļus tērēt šajā rajonu līmenī. Vēl vairāk. “Latvijas ceļa” piedāvātājā projektā ir dota iespēja, ka šī rajonu padome nosaka mehānismu, kā tiek veidots budžets. Tātad viņi paši, vienkārši balsojot, var noteikt jebkādu budžeta sastādīšanas veidu, kas ir pavisam nepieņemams, zinot šīs atšķirīgās intereses, kas ir starp pirmā līmeņa pašvaldībām. Tas paver teorētisku iespēju, ka pagasti vienojas un pasaka, ka pilsētas ir tās, kuras pamatā finansē šīs rajonu padomes funkcijas. Šāda iespēja pastāv, tāpēc ka šis pagastu deputātu kopskaits un arī, teiksim, viņu balsu īpatsvars šajā padomē, protams, būs ļoti nomācošs.

Līdz ar to grūti un... ja mēs ... tā ir viena puse. Tālāk par demokrātiju. Tas, kas šeit ir izskanējis attiecībā uz demokrātiju, ir bieži bijušas manipulācijas ar šo terminu. Mēs manipulējam no šīs tribīnes nepiedodami ar demokrātijas ideāliem, piesaucot tos, bet īstenībā mēs vienkārši neieliekam to jēgu, kāda varētu būt demokrātijai, ja mēs runājam par stipru vietējo pašvaldību. Jāsaka, ka demokrātija vairāk iet diskreditēt šos demokrātijas ideālus, nevis tas, cik līdzdalīgi pašvaldības ievēlēšanā ir pilsoņi, bet gan tas, vai pašvaldības spēj vai nespēj tikt galā ar tām funkcijām, kuras ar likumu viņām ir nodotas. Ja šodien mēs pilsoņiem ļaujam vēlēt vietējās pašvaldības, bet tām nepietiek līdzekļu, lai tās izpildītu savus uzdevumus un tiktu galā ar šīm funkcijām, tad tas ir vairāk demokrātiju diskreditējošs apstāklis.

Es gribētu šeit pabeigt ar to, ka, manuprāt, neviens no šiem priekšlikumiem, kāds viņš ir šiem likumprojektiem, nav šodien atbalstāms. Mums ir mērķtiecīgi jāvirzās uz lielākas reģionālās pašvaldības veidošanu. Nebūtu arī lietderīgi ievēlēt martā rajonu padomes, lai tās turpina eksistēt bez finansēm, bez nodokļu bāzes, bez nopietnām funkcijām. Bet būtu jāievēl šīs pirmā līmeņa pašvaldības, jāturpina reforma, jāturpina apvienot šos pagastus un pilsētu līmenī šīs pašvaldības, un tad pēc viena gada darba vai pēc pusotra gada darba, kad būtu veikta analīze, visas iestrādes un priekšnosacījumi, mēs varēt ļaut un dot iespēju vēlēt tad šīs apgabala pašvaldības jeb reģionu pašvaldības. Pa šo laiku sakārtojot sistēmu un nosakot mehānismu, kā mēs izejam uz tieši vēlētām rajonu pašvaldībām.

Līdz ar to tāds varētu būt šis ierosinājums — neievēlēt rajonus pavasarī un strādāt pie tā, lai maksimāli drīz mēs varētu vēlēt reģionālās pašvaldības, apgabalus tiešās, demokrātiskās vēlēšanās. Neatkarīgi no tā, vai tas būs gadu, vai divus pēc vietējo pašvaldību vēlēšanām. Bet tādu es redzu šo pāreju. Paldies par uzmanību!

Saeimas Prezidija lēmums

Par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu

1996. gada 25. novembrī

Saeimas Prezidijs nolemj:

Sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi šā gada 25. novembrī pulksten 11.

Saeimas priekšsēdētājs A. Čepānis

Rīgā 1996. gada 21. novembrī Saeimas sekretāra biedre J. Kušnere

25. novembra ārkārtas sēdes darba kārtība

Sēdes sākums — pulksten 11

Likumprojektu izskatīšana

1. 1. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru””. (Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdotie noteikumi nr. 116) (Reģ. nr. 225) (3. lasījums) (dok. nr. 1643) (iekļauts likumprojekts ar Reģ. nr. 490, dok. nr. 1498) Juridiskā komisija

2. 2. Likumprojekts “Grozījums Augstākās padomes 1992. gada 15. septembra lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” spēkā stāšanās kārtību”. (Satversmes 81. panta kārtībā izdotie noteikumi nr. 283) (Reģ. nr. 378) (2. lasījums) (dok. nr. 1138; nr. 1667) Juridiskā komisija

3. 3. Likumprojekts “Noteikumi par nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatās”. (Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdotie noteikumi nr. 140) (Reģ. nr. 251) (2. lasījums) (dok. nr. 695; nr. 1668) Juridiskā komisija

4. 4. Likumprojekts “Grozījumi Zemesgrāmatu likumā”. (Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdotie noteikumi nr. 121) (Reģ. nr. 230) (2. lasījums) (dok. nr. 669; nr. 1669) Juridiskā komisija

5. 5. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par 1937. gada 22. decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību””. (Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdotie noteikumi nr. 117) (Reģ. nr. 226) (2. lasījums) (dok. nr. 665; nr. 1671) (iekļauts likumprojekts ar Reģ. nr. 487; dok. nr. 1495) Juridiskā komisija

6. 6. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās””. (Reģ. nr. 145) (2. lasījums) (dok. nr. 465; nr. 1670) Juridiskā komisija

7. 7. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par Centrālo vēlēšanu komisiju””. (Reģ. nr. 509) (1. lasījums) (dok. nr. 1620; nr. 1705) Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija

8. 8. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā””. (Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdotie noteikumi nr. 87) (Reģ. nr. 197) (3. lasījums) (dok. nr. 1729) Juridiskā komisija

9. 9. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par budžetu un finansu vadību””. (Reģ. nr. 481) (2. lasījums) (Steidzams) (dok. nr. 1489; nr. 1576; nr. 1576a; nr. 1576b) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

10. 10. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā””. (Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdotie noteikumi nr. 95) (Reģ. nr. 204) (3. lasījums) (dok. nr. 633; nr. 633b; nr. 1695) (iekļauts likumprojekts ar Reģ. nr. 485, dok. nr. 1493) Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija

11. 11. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par cukuru””. (Reģ. nr. 491) (2. lasījums) (Steidzams) (dok. nr. 1499; nr. 1556; nr. 1556a) Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija

12. 12. Likumprojekts “Grozījums likumā “Par veterinārmedicīnu””. (Reģ. nr. 474) (2. lasījums) (Steidzams) (dok. nr. 1482; nr. 1557; nr. 1557a) Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija

13. 13. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par zemes komisijām””. (Reģ. nr. 492) (2. lasījums) (Steidzams) (dok. nr. 1500; nr. 1558; nr. 1558a) Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija

14. 14. Likumprojekts “Grozījums likumā “Par tiesu varu””. (Reģ. nr. 361) (2. lasījums) (dok. nr. 1111; nr. 1771) (iekļauti likumprojekti ar Reģ. nr. 326, dok. nr. 973; Reģ. nr. 429, dok. nr. 1252; Reģ. nr. 488, dok. nr. 1496) Juridiskā komisija

15. 15. Likumprojekts “Grozījumi Augstskolu likumā”. (Reģ. nr. 482) (1. lasījums) (dok. nr. 1490; nr. 1750) Izglītības, kultūras un zinātnes komisija

16. 16. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Republikas Izglītības likumā”.(Reģ. nr.475) (1.lasījums) (dok.nr.1483;nr.1751) Izglītības, kultūras un zinātnes komisija

17. 17. Likumprojekts “Grozījums likumā “Par dzīvojamo telpu īri””. (Reģ. nr. 263) (2. lasījums) (dok. nr. 732; nr. 1761) (iekļauts likumprojekts ar Reģ. nr. 403, dok. nr. 1174) Juridiskā komisija

18. 18. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā”. (Reģ.nr.427) (2.lasījums) (dok.nr.1250; nr.1723) Aizsardzības un iekšlietu komisija

Ceturtdien, 21. novembrī

Saeimas sēde,

tās vērtējums radio tiešraidē “Frakciju viedokļi”.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija:

— atbalstīja izskatīšanai 1. lasījumā likumprojektu “Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums”.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisija:

— izskatīja Latvijas Zinātņu akadēmijas hartu.

Pirmdien, 25. novembrī

Saeimas ārkārtas sēde.

Saeimas priekšsēdētāja biedra A.Amerika,

deputātu R.Jurdža un M.Rudzīša un Ukrainas Republikas pilnvarotā lietveža V.Čornija preses konferencē:

— tika apkopoti Latvijas delegācijas vizītes Kijevā rezultāti, uzsverot abu valstu auglīgo sadarbību gan politikā, gan ekonomikā, kam minētā vizīte devusi jaunu impulsu.

Prezidija sēde.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde:

— 21. novembra plenārsēdē Saeima noraidīja frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu izstrādāto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām””, kā arī Ministru kabineta izstrādāto likumprojektu “”Grozījumi likumā “Par pašvaldībām””, tāpēc komisija nolēma atsaukt savu alternatīvo likumprojektu “Grozījumi Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā” un sagatavot jaunu likumprojektu.

Eiropas lietu komisija:

— pieņēma zināšanai informāciju par ES Starpvalstu konferenci un asociēto Viduseiropas un Austrumeiropas valstu integrāciju Eiropas Savienībā;

— pieņēma zināšanai informāciju par Dānijas Ārlietu ministrijas rīkoto semināru “Dānijas ES lēmumu pieņemšanas procedūra un parlamenta kontrole”;

— apsprieda jautājumu par Latvijas attiecībām ar NATO.

Otrdien, 26. novembrī

10.00 Juridiskās komisijas sēde.

1. Likumprojekts “Noteikumi par sauszemes transportlīdzekļu

īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu”.

2. Likumprojekts “Grozījums likumā “Par dzīvokļa īpašumu””.

3. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par ārvalstnieku un

bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā””.

4. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju reģistru””.

5. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par vārda, uzvārda un tautības

ieraksta maiņu””.

10.00 Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde.

1. Likumprojekts “Obligātā militārā dienesta likums”.

2. Likumprojekts “Grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.

10.00 Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

politikas komisijas sēde.

1. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli””.

2. Likumprojekts “Muitas likums”.

3. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)””.

4. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par zemes reformu

Latvijas Republikas pilsētās””.

10.00 Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas sēde.

1. Par V.Gustsona iecelšanu par Vērtspapīru tirgus komisijas priekšsēdētāju.

2. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu””.

3. Likumprojekts “Par nekustamā īpašuma nodokli”.

4. Likumprojekts “Likums par Ventspils brīvostu”.

10.00 Sociālo un darba lietu komisijas sēde.

1. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Darba likumu kodeksā”.

2. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts pensijām””.

10.00 Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde.

1. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri””.

2. Likumprojekts “Par zemes īpašuma atdošanu Latvijas

Agronomu biedrībai”.

3. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu, iestāžu un

organizāciju darbības apturēšanas kārtību””.

4. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts uzņēmumu””.

10.00 Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēde.

Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”.

11.00 Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas izbraukuma sēde.

Piedalīšanās LIZDA padomes paplašinātajā sēdē.

12.30 Deputāta V.Krisberga preses konference par Latvijas Repub-

likas Ekonomiskās policijas pretlikumīgo darbību pret uzņēmējiem.

14.00 Pilsonības likuma izpildes komisijas sēde.

14.00 Saimnieciskās komisijas sēde.

Saeimas sēžu zāles pārbūves projekta apspriešana.

14.00 Revīzijas komisijas sēde.

14.00 Mandātu un iesniegumu komisijas sēde.

14.00 Frakcijas “Tautai un taisnībai” sēde.

15.00 Frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” sēde.

Uzbekistānas Republikas Olij Mažlisa (parlamenta) delegācijas

oficiālā vizīte Latvijas Republikā (no 26. līdz 28.novembrim)

12.05 Uzbekistānas Republikas delegācijas ierašanās no Maskavas.

14.10 Ierašanās Saeimā.

14.15 Saeimas priekšsēdētāja A.Čepāņa rīkotās pusdienas.

Saeimas preses dienests