Tēmas turpinājums. Komentārs

Mantojuma pieņemšana

Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1995.gada 27.marta Plēnuma lēmuma "Par likumu piemērošanu mantojuma lietās" skaidrojumu aspektā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmums mantojuma lietās sniedz vairākus skaidrojumus, kas saistīti ar mantojuma pieņemšanu. Kā likumiskajam, tā arī testamentārajam mantiniekam, lai iegūtu mantojumu, ir skaidri un nepārprotami jāizsaka sava brīvā griba mantojumu pieņemt. Mantiniekam, izņemot mantošanā pēc mantojuma līguma, ir tiesības mantojumu arī nepieņemt. Katram mantiniekam, pirms tiek izteikta griba mantojumu pieņemt, jāzina, ka tas, kurš reiz mantojumu pieņēmis, vairs no tā atteikties nevar. Lai arī pēc tam mantinieks uzzinājis, ka mantojuma atstājējam daudz parādu un tagad tie būs jāmaksā pašam mantiniekam. Likumā tieši paredzēts, ka mantiniekam, ja nepietiek parādu nomaksai tās mantas, ko saņem mantojumā, jāmaksā būs no paša personiskajiem līdzekļiem. Šajā sakarībā likums paredz mantinieka tiesības, pirms izlemt jautājumu par mantojuma pieņemšanu: uzzināt mantojuma sastāvu, tai skaitā arī noskaidrot, kādas pretenzijas ir kreditoriem pret mantojuma atstājēju. Lai mantinieks paturētu sev tiesības vēlāk izlemt par mantojuma pieņemšanu, viņš var lūgt tiesu izsludināt presē par mantojuma atklāšanos, uzaicinot pieteikties ne tikai citus mantiniekus, bet uzaicināt arī visus kreditorus pieteikt pretenzijas, kādas viņiem ir pret mantojuma atstājēju. Tie kreditori, kuri uzaicinājumā norādītajā termiņā nebūs savas pretenzijas pieteikuši, savas kreditoru tiesības zaudēs. Pieteikumā tiesai par sludinājuma publicēšanu mantiniekam nav jāpauž griba apstiprināties mantojuma tiesībās. Ja pieteikumā būs izteikts arī lūgums mantinieku apstiprināt mantojuma tiesībās, tad tas jau nozīmē, ka mantinieks ir mantojumu pieņēmis. No mantojuma vairs atteikties nevarēs, kaut arī, uzzinot par kreditoru pretenzijām, mantinieks to vēlētos. Izsludinot tikai par mantojuma atklāšanos un nosakot pretenziju iesniegšanas termiņu, mantinieks patur sev tiesības par apstiprināšanos mantojuma tiesībās, t.i., par mantojuma pieņemšanu, izteikties vēlāk.

LR Augstākās tiesas Plēnuma lēmumā par mantojuma lietām norādīts: ja kreditoru pretenzijas nav pieteiktas sludinājumā norādītajā termiņā, tādas nav pieteiktas arī tieši mantiniekam, tad, apstiprinot mantinieku mantojuma tiesībās, tiesai tās jāatzīst par dzēstām. Tas nozīmē, ka kreditori zaudē tiesības prasīt jebkādu saistību izpildījumu no mantinieka, kaut arī paši saistības izpildes termiņi, kādi bija noteikti, vienojoties ar mantojuma atstājēju, vēl nav iestājušies.

Mantinieks, lai atbrīvotos no pienākuma samaksāt mantojuma atstājēja parādus no saviem līdzekļiem, kad priekš tā nepietiek mantotās mantas, var izmantot tā saucamo inventāra tiesību, t.i., viņš var prasīt tiesu sastādīt visas mantojumā esošās mantas inventāra sarakstu. Šāds iesniegums tiesai jāiesniedz divu mēnešu laikā no brīža, kad atklājies mantojums (Civillikuma 708.pants). Ar to mantinieks nodrošinās pret kreditoru pretenzijām uz viņa paša mantu. Šāds iesniegums tiesai nozīmē, ka mantinieks mantojumu pieņem, bet viņa atbildība par mantojuma atstājēja saistībām būs ierobežota ar mantotās mantas apmēru.

Dažkārt mantinieki, atsakoties no mantojuma, izsaka gribu, lai viņam piekritušo mantojumu vai tā daļu saņem cits mantinieks. Civillikums neparedz iespēju atteikties no mantojuma par labu citam. Tāpēc šādu atteikšanos no mantojuma nevar uzskatīt, ka tā izteikta skaidri, noteikti un bez nosacījumiem. Minētais Plēnuma lēmums izskaidro, ka šādam atteikumam pieņemt mantojumu nav juridiskas nozīmes. Tas atzīstams par spēkā neesošu. Tikai tad, kad tas, kam par labu mantinieks ir atteicies, arī bez šāda atteikuma likumā paredzētā kārtībā manto to pašu, atteikšanās no mantojuma atzīstama par spēkā stājušos.

Ir ļoti svarīgi ievērot mantojuma pieņemšanas termiņus. Šie paši termiņi jāievēro arī, lai atteiktos no mantojuma. Mantojuma pieņemšanas termiņu var noteikt mantojuma atstājējs savā testamentā, turklāt viņš var to izvēlēties brīvi. Var piebilst, ka šādu testamentu vēl nav. Acīmredzot mantojuma atstājēji nav vēl izzinājuši visas likumā paredzētās iespējas un nav pratuši šādu testamentu uzrakstīt. Paliek iespēja mantojuma pieņemšanas termiņu noteikt tiesas uzaicinājumā par mantojuma atklāšanos, vai, ja tāda nav, tad viena gada mantojuma pieņemšanas termiņu paredz likums (Civillikuma 693.pants). Nedrīkst aizmirst, ka šos mantojuma pieņemšanas termiņus nevar pagarināt vai atjaunot. Ja termiņš nokavēts, mantojuma tiesība zaudēta. To īpaši norāda Augstākās tiesas Plēnums. Tikai tad, ja mantinieks iestājas mantojamās mantas valdījumā (pārvaldīšanā) un to turpinājis, līdz kamēr izbeidzas mantojuma pieņemšanas termiņš, uzskatāms, ka viņš mantojumu pieņēmis klusējot ar tādām darbībām, kas dod pamatu uzskatīt, ka mantinieks mantojumu ir pieņēmis.

Vēl vienā gadījumā mantinieka klusēšana uzskatāma par gribu mantojumu pieņemt, un, proti, ja uzaicinājuma sludinājumu par mantojuma pieņemšanu pieprasījuši mantojuma atstājēja kreditori vai legatāri. Tātad, ja mantinieks nevēlas pildīt mantojuma atstājēja saistības pret kreditoriem un legatāriem, viņam tas katrā ziņā jāpaziņo tiesai (kreditoriem, legatāriem), ka viņš no mantojuma atsakās.

Mantojuma pieņemšanas termiņi neattiecas uz mantinieku pēc mantojuma līguma, jo līgumiskajam mantiniekam nemaz nav tiesības no mantojuma atteikties. Tiesība atteikties no mantošanas pēc mantojuma līguma var gan būt īpaši atrunāta paša mantojuma līgumā. Tad šī atteikšanās kārtība var būt arī noteikta pašā līgumā, bet, ja nē, tad, lai atteiktos no mantošanas pēc līguma, to varētu izdarīt tajos pašos mantojuma pieņemšanas termiņos, kas noteikti likumā. Bet tikai tādā nozīmē, ka šajā termiņā līgumiskajam mantiniekam ir jāizmanto savas līgumā paredzētās tiesības atteikties no mantošanas. Ja viņš to nav izdarījis, tad uzskatāms, ka viņš mantojumu ir pieņēmis.

Pats par sevi mantojuma līgums stājas spēkā brīdī, kad tas apliecināts notariālā kārtībā, jo to prasa likums. Līguma spēkā stāšanās izriet no Civillikuma 1487. un 1493.panta. Ja mantojuma līgums attiecas uz nekustamu īpašumu, tas stājas spēkā, kad par to izdarīts ieraksts Zemesgrāmatā (Civillikuma 1487.pants), pārējos gadījumos, kad tas parakstīts (Civillikuma 1493.pants). Par to, ka uz mantojuma līgumu kā uz divpusēju darījumu attiecas vispārējie saistību tiesību nosacījumi, norādīts Civillikuma 645.pantā. No tā neapstrīdami izriet, ka mantojuma līgums nav jāiesniedz pēc mantojuma atstājēja nāves tiesai, lai tiesa to pasludinātu par spēkā stājušos, kas ir nepieciešami, mantojot pēc testamenta. Tas būtu arī pretrunā ar Civillikuma 648.pantu, kas piešķir līgumiskajam mantiniekam tiesību apstrīdēt līgumā novēlētās mantas atsavināšanu, ko vēl, dzīvs būdams, izdarījis pats mantojuma atstājējs. Pieprasīt atsavinātās mantas atdošanu atpakaļ mantojumā līgumiskais mantinieks tiesīgs arī pirms mantojuma atklāšanās. Tas nebūtu iespējams, ja uzskatītu, ka mantojuma līgums nemaz vēl nav stājies spēkā.

Ja līgumiskais mantinieks no mantojuma atteikties nevar, bet, ja tas bija atrunāts līgumā un viņš to nav izdarījis viena gada laikā, tad apstiprināties mantojuma tiesībās līgumiskais mantinieks var jebkurā laikā. Vispār tas nepieciešams, ja mantojumā ir nekustamais īpašums.

Rolands Krauze,

Latvijas Republikas

Augstākās tiesas tiesnesis