24. maija ārkārtas sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām 19.maijā iesākto Saeimas ārkārtas sēdi, kurā saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 49.pantu, pamatojoties uz Saeimas lēmumu, tika pasludināts pārtraukums līdz 24. maijam pulksten 14.00. Atgādinu, godātie deputāti, sēdes darba kārtību, kuru mēs esam sākuši izskatīt un kurā turpināsim debates. Šīs sēdes kārtība ir M inistru kabineta un Latvijas Bankas prezidenta ziņojumi par banku krīzi valsts budžeta izpildes gaitā un priekšlikumi krīzes pārvarēšanai.

Debatēs runā deputāts Žīgurs — Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Pēc tam — deputāts Sinka.

A.Žīgurs (LNNK). Godātais Prezidij! Godātie kolēgas! Kopš pagājušajā ceturtdienā izskanējušajām debatēm par banku un finansu krīzes situāciju nekādi uzlabojumi nav notikuši. Valdība un valdošā koalīcija savu politisko vainu noliedz un neuzņemas atbildību. Nav naudas noguldītajiem, jo banka ir tukša. Šo banku tagad mēs mēģinām jeb esam paredzējuši nacionalizēt. Nav bankā "Baltija" ko izmaksāt pašreiz noguldītājiem. Tātad mums ir jāatrod risinājums, kur šo naudu ņemsim. Kur tad mēs to naudu ņemsim? No mūsu pašu kabatām. Tā nenāks no drukājamās mašīnas, bet no mums. Jo šī nauda tika izsaimniekota no tiem baņķieriem, kas šos uzņēmumus vada. Vienam otram no šiem baņķieriem, kas tagad šo naudu ir ielikuši tajā bankā un tikpat labi ir izņēmuši, ir jau krimināla pagātne. Kroni visai šai afērai uzliek 10 deputāti, kuri vainīgos ir atraduši. Lūk, Repše un Piebalgs! Tos vajag izmest ārā, un šīs krīzes vairs nebūs. Viss būs nokārtots. Citiem vārdiem sakot, atrisinājums ir atrasts. Nu prasa tikai mūsu Saeimai šo izpildījumu. Vienā citā valstī, ja tā nebūtu Latvija, šie baņķieri sēdētu aiz restēm,bet šeit tas tā nenotiek. Kādēļ tas nenotiek? Nu, kādam taču no tā ir labums, kā "Latvijas ceļam" un tiem politiskajiem darbiniekiem. Var tikai paredzēt, ka šie noguldītāji ir viņu klienti, kuri tiks izglābti. Tikai "Latvijas ceļš" var viņus izglābt, paturot par saviem ķīlniekiem nākošajās vēlēšanās. Ja tā politika nerealizēsies, tad arī viņu nauda aizies zudumā. Tātad viņi būs spiesti balsot par "Latvijas ceļu". Tas atrisinājums būtu vienkāršs.

Bet mēs ņemsim drusku tālāk. Kas notika Augstākās padomes laikā, kad Latvijas nauda, kas bija ārzemju nauda, tika noguldīta dažādās zemēs un pat mūsu sūtniecībā Vašingtonā toreizējais sūtnis to naudu pieprasīja sev? Un no tās naudas nav atgriezts atpakaļ neviens santīms uz Latviju. Ja atceramies, — kas neilgi atpakaļ notika ar Brocēnu afēru, kur 400 miljonu bija iejaukti? Vai tas tā varēja būt? Tā bija.

Tāpat bija ar Selgu. Tur jau gāja runa par miljardiem. Tur nebija vairs par simtiem. Tad afēra turpinājās tālāk ar Tovancevu, Haritonovu un citiem. Tie taču ir godīgi cilvēki! Neviens neko viņiem nav pierādījis. Neko, ka viņi būtu blēdījušies vai kaut ko tamlīdzīgu. Mūsu "Latvijas ceļa" juristi ir spējīgi sarakstīt tādus likumus, ko var piemērot katram pēc vajadzības. Kungi, šī lieta nav tik vienkārša! Likumu trūkst? Kādu likumu tad mums trūkst? Mums netrūkst nekādu likumu... Tādi likumi jau ir uzrakstīti 2000 gadu atpakaļ. "Tev nebūs zagt!", "Tev nebūs nokaut!", "Tev nebūs dot nepatiesu liecību!", "Tev būs godāt savu tēvu un māti!". Redziet, šos likumus neviens neatceras un negrib atcerēties, jo tie taču ir morāles likumi. Tie neattiecas uz naudu, tie neattiecas uz mūsu šodienu. Es domāju, ka tas viss attiecas uz mums. Greznas balles, ārzemju ceļojumi... Tas viss ir nepieciešams Latvijas valstij un tās prestiža celšanai. Bet par kādu naudu? Pie kā tad mēs varam griezties pēc šīs naudas? Mierīgi — pie nepilsoņiem, kuriem pieder dārgās un bagātās SIA. Bet tie par neko šo naudu nedod. Te nu mēs nonākam pie finansiālās krīzes, jo nodokļus mēs no viņiem nespējam iekasēt. No pārējiem mēs nevaram iekasēt, jo lielai daļai cilvēku nav šodien ko uz maizes smērēt — margarīna, nerunājot nemaz, ka viņi kādu nodokli varētu maksāt. Jo viņiem tās naudas nav. Par šo visu taču ir atbildīga valdošā koalīcija. Kur tā ir mūs novedusi? Tas nav tikai vienas dienas darbs. Tas jau ilgi turpinājās, un to mēs visi redzējām, un mēs šeit balsojām uz vienu pusi, uz otru pusi par dažādiem likumiem, bet mēs nekad neķērāmies klāt pie tiem, kas bija ļoti aktuāli. Kā mēs redzējām — viena banka pēc otras bankrotēja, viena pēc otras aizgāja nebūtībā. Tas viss taču prasīja naudu. Bet kur tā nauda aizgāja? Vai tad mums nebija Iekšlietu ministrijas, kas varētu visus tos noķert un likt kaut kur cietumā vai kā? Ādamsona kungs taisīja nupat tos "kaktusa" žogus, bet šie žogi taču paliks tukši. Jo tur jau tās lielās "haizivis" un tos sīkos "zutīšus" neieliks. Tie visi aizies garām. Šodien mums ir jāizlemj, ko mēs gribam. Vai mēs gribam drukāt jaunu naudu vai mēs gribam savest savu valsti kārtībā. Es domāju, mēs savedīsim savu valsti kārtībā un atradīsim tos, kas ir vainīgi pie šīs Latvijas saimniecības izsaimniekošanas. Un tomēr ir valdošā koalīcija par visu atbildīga. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Juris Sinka, "Tēvzemei un brīvībai". Lūdzu! Pēc tam — Pēteris Tabūns.

J.Sinka ( TB). Priekšsēža kungs! Dāmas un kungi! Man jau nav sevišķu simpātiju kā opozīcijas pārstāvim pret šo valdību, un ir jau arī daudz kas kritizējams, tas, ko teica pagājušonedēļ mūsu Ministru prezidents un citi runātāji. Bet pašreizējos apstākļos mums tomēr galvenokārt ir jādomā par Latviju un Latvijas vārdu, Latvijas saimniecību. Un, ja es runāju par Latvijas vārdu, par Latvijas vārdu ārzemēs, kā jau parasti ir finansu krīžu gadījumos, nebūtu ieteicams šūpot "valsts laivu" ārzemēs mums, atbildīgām personām. Es ceru, ka mēs visi esam atbildīgi vienā vai otrā mērā, un arī kā šīs Saeimas locekļi atbildīgi par mūsu vārdiem, ko mēs sakām ārzemniekiem. Tas diemžēl skar arī kāda vērtīga Valsts Bankas padomdevēja darbinieka izteicienus zviedru presē. Tāpat dzirdu no kolēgām un tiekoties ar ārzemniekiem par varbūt neuzmanīgiem izteicieniem par mūsu satriecošo finansiālo stāvokli. Jā un nē. Bet mums tomēr ir jādomā pašlaik par Latvijas vārdu Rietumu pasaulē, kurā mēs gribam dzīt dziļas saknes.

Atgriežoties tieši pie šīs krīzes. Ko mums nevajadzētu darīt? Pavisam noteikti to, ko prasa grupa mūsu deputātu, — atcelt pašreizējo Latvijas Bankas vadību. Man jāsaka — to var dažādi interpretēt, — ka nav arī nekādas jēgas finansu ministra aiziešanai, jo tāda aiziešana pati par sevi neko neatrisina. Tā ir tādu vieglu, kā saka medicīnā, simptomu it kā ārstēšana, aizmirstot, kas šo simptomus ir radījis, pašu slimību, pašu pamatu. Un te nu tas galvenais pamats ir, varētu teikt, pārāk saimnieciska un nevis cilvēkus vadoša pieeja finansēm. Ko es ar to gribu pateikt? Nesen lasīju angļu finansu oficiozā "Financial Times" rakstu, kas it kā daļēji būtu tēmēts mums. Kāda sakritība! Bet, protams, tur nebija ne vārda par Latviju vai Igauniju, vai Lietuvu, vai jebkādu citu tā saucamo postkomunistisko zemi, bet tur bija apspriests jautājums par to, kas ir vadītājs un kas ir saimniekotājs. Te kādreiz lieto cēlo latviešu vārdu "menedžeris". Bet kas ir tieši vadītājs? Vadītājs — arī bankas prezidents — vada cilvēkus. Viņam ir viņa darbinieki, viņam beigu beigās ir ieguldītāji, viņš tos motivē. Viņš motivē ieguldītājus, kāpēc viņiem ir jāiegulda tajā bankā, viņš motivē savus darbiniekus, kāds mērķis, kāda jēga ir viņu darbam. Tātad viņš pirmām kārtām ir atbildīgs par cilvēkiem. Tikai tāds dažāda līmeņa saimnieciskais vadītājs ir ieinteresēts tīros skaitļos, naudā, ko tā nauda varētu dot. Un spekulācijā. Un diemžēl spekulācija, neuzmanīga rīcība ar naudu un, protams, pašiedzīvošanās vēlme ir bijusi galvenā mūsu baņķieru, mūsu ekonomistu darbības bāze. Un tas mums ir jāpieņem, ka tā ir tā rūgtā patiesība, kas arī, manuprāt, ir vadījusi bankas "Baltija" vadību. Jo, ja jums ir tik liels skaits ieguldītāju, nu, vienalga, vai tas ir pusmiljons vai 400 tūkstoši, vai 300 tūkstoši, tā ir nauda dažādās summās, ko kāds uztic otram. Un tai primārajai atbildībai ir jābūt rūpēm par šiem ieguldījumiem. Un nevis par to, kā šo naudu galvenokārt izmantot.

Ir kolēgas minējuši tādu faktu — cik tas atbilst patiesībai, ej nu sazini, bet pieņemsim, ka tā ir taisnība, — ka lielais vairums bankai "Baltija" uzticētā kapitāla ir ieguldīts tieši dažādos saimnieciskajos projektos. Tad te nu ir atbildība par to, kādos projektos, ko tie projekti dos, vai tie vismaz atdos to naudu, kas tur ir ieguldīta, ja nenesīs lielu peļņu, taču nepazudinās viņus. Tur var minēt tādu projektu kā "Latavio", un tālāk ir filozofija, vai tādai mazai valstij kā mēs ir pa spēkam nest veselu aviokompāniju, ja jau ir pasaules praksē tik daudz lielo milzeņu gājuši bojā, ir bankrotējuši. Tas ir tikai viens piemērs. Daudz ir tādu, bet šajos gadījumos bankas vadībai vajadzēja rūpēties par to, lai neietu šī nauda zudumā. Tas acīmredzot nav noticis, banka "Baltija", it kā milzīgais milzis, pašlaik ir kļuvusi tukšs, caurs maiss. Un vai tas ir tas labākais veids, kā mēs varam izlietot savus budžeta līdzekļus, gāzt — ir tāds teiciens — "labu naudu pakaļ sliktai". Par to ir ļoti nopietni jāpadomā. Valdība kopā ar Latvijas Bankas vadību pārņem pilnīgu kontroli šai bankā. Taisnība. Bet, manuprāt, tā lielā atbildība, kas bankai ir tagad uz pleciem pret ieguldītājiem, jāsadala pa vairākām tā saucamajām uzticamajām bankām — komercbankām vai citām. Tas ir, nevarētu visu šo atbildību uzlikt budžetam, kurā galvenie cietēji būs atkal tie ar noteiktiem ienākumiem, pensionāri un tā tālāk.

Un pagājušonedēļ Lucāna kungs, ja nemaldos, un vēl viens otrs runāja par nepieciešamību devalvēt latu. Ta viss tad jau viss būšot labi, būšot zemākas cenas mūsu eksporta precēm un viss iešot labi. Nu, pasaules praksē tā nav izrādījies. Beigās arī eksporta precēm tas noteicošais ir kvalitāte un vai tās pasaulē pieprasa. Tur var minēt vairākus piemērus no Anglijas, kur vairākkārt ir devalvēta mārciņa, lai veicinātu eksportu. Vienā otrā gadījumā tas ir veicies, daudzos gadījumos — ne. Beigās visa saimniecība ir cietusi. Tā ka devalvācija nekādā ziņā... Un tad otrs piemērs — Vācijas produkti vairumā ir gājuši pasaulē par spīti valūtas vērtības pieaugumam. Tā ir par daudz vienkārša, skolnieciska argumentācija. Devalvējiet, un tūlīt viss būs labi! Nē! Es domāju, ka šajā gadījumā, kas attiecas uz lata stāvokli, vienīgais stabilizējošais faktors pašlaik ir pašreizējā Latvijas Bankas vadība. Tā tas nu ir, vai tas dažiem patīk vai ne, bet, kamēr mēs mūsu baņķieri... Un te nu man jāsaka, ka "Baltijas" bankas vadība, prezidents un citi, kuriem ir daudz akciju, es pieņemu, man tās informācijas trūkst, ir atbildīga un tai jākļūst atbildīgai ar visu savu mantību. Labi, man kāds teiks, tas nozīmē bankrotu, nu, var būt, bet to es atstāšu ekspertu ziņā. Jākļūst atbildīgai par šiem bankas pienākumiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība! Pēc tam — iekšlietu ministrs J.Ādamsons.

P.Tabūns (LNNK). Labdien cienījamie kolēģi! Pēdējo mēnešu un pēdējo dienu notikumi rāda, ka Latvijā notiekošais ir jāuzņem stipri nopietni un nav traktējams, kā to daudzi vēlētos, tikai kā "Baltijas" bankas problēma. Tā ir krīze valstī. Žēl, ka piektdien notikušais šeit, plenārsēdē, un arī ārpus tās, neliecina par nopietnu izejas meklēšanu, bet tikai par tādu nelielu, nenopietnu ugunsgrēka dzēšanu. Ja nebūtu šādas noskaņas šeit Saeimā, valdībā un vēl citur, es šodien piedāvātu jums vēl vienu jaunu, īpašu ārkārtas sēdi ar dienas kārtību "Ārkārtas pasākumi valstī finansu un ekonomikas glābšanā", bet es jūtu, ka tam nav nozīmes un šādu atsaucību es negūšu. Jo nedēļa pēc plenārsēdes parādījusi, ka nu pašu rokām galīgi sagrauts arī mīts par Latvijas kā nākotnes banku paradīzes perspektīvām, kas varēja arī būt. Varēja būt. Ka valdības rīcība ir haotiska, ka valdība ir nespējīga pieņemt būtiskus lēmumus, lūk, šīs banku un finansu krīzes novēršanā. Un, godīgi sakot, nav pat nopietnu mēģinājumu. Un ne aiz ļauna prāta, bet vēlreiz es atgādināšu, ka mēs, it īpaši LNNK cilvēki, esam vēl un vēlreiz no šīs tribīnes un ne tikai no šīs tribīnes teikuši, kas jādara, kā jādara, ka brīnumu mēs nevaram sagaidīt un brīnums nenotiks, ka vēl un vēlreiz, ne tikai septiņas reizes, bet simtreiz jāpaprāto, jāizlemj un, galvenais, jādara. Diemžēl darīšanas nav bijis. Ir bijuši zvēresti uzņemties politisku atbildību, solījumi par stabilitāti, par ekonomikas un tā tālāk attīstību. Un, piemēram, man liekas, ka Panteļējeva kungs, Bērziņa kungs un citi no "Latvijas ceļa" laikam pēdējos mēnešus gan cēlušies, gan gūlušies ar vārdiem mutē "stabilitāte un attīstība". Bet, redziet, no cukura piesaukšanas salds mutē nepaliek. Un tā arī nekas nav bijis. Tagad man pamēģiniet ieskaidrot šeit no tribīnes, bet neviens to nav mēģinājis skaidrot, ka ir šī stabilitāte, ka ir šī attīstība. Ir iestājusies diezgan totāla krīze visās nozarēs. Lūk, es šoreiz neatgādināšu visu valdošās koalīcijas un valdības pārrēķināšanos, jo tas nav iespējams īsā laikā, bet es šodien gribu atgādināt vienu momentu. Un atgādināt, lūk, ko. Ka mēs, LNNK, ne visai sen, arī es personīgi šeit, no šīs tribīnes, brīdinājām valdību un "Latvijas ceļu", ka mēs uzdevām, šķiet, astoņus jautājumus Ministru prezidentam Gaiļa kungam un iekšlietu ministram Ādamsona kungam. Un tas bija uzbrukuma vai iebrukuma "Lainbankā" sakarā. Un toreiz mums pārmeta, ka mēs nepamatoti it kā pat brūkam virsū Ādamsona kungam, kurš esot ķēries pie blēžu ķeršanas. Pasarg’ Dievs, mēs viņu labprāt atbalstītu visādos veidos un esam gatavi to vienmēr darīt! Bet mēs toreiz teicām, ka šis gājiens, šī neapdomātā rīcība, par ko nepadomāja ne Ādamsona kungs diemžēl, ne valdība kopumā, ne arī Latvijas Banka, izsauks ķēdes reakciju, ka tas būs sākums banku krīzei un ne tikai banku krīzei. Un, lūk, nāciet šeit tribīnē un pasakiet, ka tā tas nav. Un pierādiet! Mēs sakām skaidri un gaiši un toreiz teicām, ka ar to sākās naudas aizplūšana, ārzemju kapitāla izņemšana no Latvijas bankām un tā tālāk.

Es te neminēšu visu. Speciālisti to zina ļoti labi. Tā, lūk, sākās tā lavīna. Un kas tagad atbildēs? Vai Ādamsona kungs? Vai kāds cits, kas viņu uz to bīdīja? Vai atkal visi izies sveikā? Un visa valsts, visas valsts iedzīvotāji atkal tiks terorizēti, godīgi sakot, apkrāpti. Paskataties, kas notiek! Jau 600 tūkstošu tika apkrāpti caur daudzām, daudzām firmām. Tagad, redziet, interesanti, ka katrs jānopratina faktiski, lai varētu vispār ķerties klāt pie šīs lietas. 600 tūkstošus kas var nopratināt? Tas nav iespējams. Piecgade, divas piecgades paies. Cilvēki ir apkrāpti. Tagad šīs "Baltijas" bankas sakarā 500 tūkstoši. Faktiski tātad visi Latvijas iedzīvotāji. Un nekādas trauksmes. Un Gaiļa kungs saka tagad, gandrīz vai par varoni izliekas, ka viņš glābšot situāciju, un, lūk, šie cilvēki saņemšot noguldījumus atpakaļ. Viņi ir nelaimīgi un droši vien labprāt stāvētu rindā un stāv rindā, bet nevar izņemt šos latus. Un izņemtu jau bez dividendēm, ar inflācijas zudumiem un tā tālāk. Un šodien būtu laikā atgādināt vispār par budžeta izpildi vai, pareizāk sakot, par neizpildi. Jo aizmukuši ir muitas vadoņi, aizmukuši ir ieņēmuma dienesta vadītāji. Šeit jau Piebalga kungs teica, ka nefunkcionē, es atkārtoju precīzi, nefunkcionē muita. Ko tas var nozīmēt? Vai kādam ir jāatbild valstī vai nav par to jāatbild, ka nefunkcionē muita? Bija paredzēts ieņemt ceturksnī 35 miljonus. Tikai piecus ievāca no muitas. Vai beidzot var sakārtot vai nevar sakārtot šo lietu? Arnīša kungs ir aizsācis pirms vairākiem gadiem Piejelgavā būvēt milzīgu sarkanu ķieģeļu muižu. Nez kāpēc bija apstājusies. Tagad droši vien varēs turpināt šo celtni. Pēc aiziešanas no muitas priekšniekiem. Bet Latvijā pa to laiku un nepārtraukti vēl šobaltdien turpina ieplūst spirta straumes, par ko vien varētu saņemt 200 miljonus latu budžetā. Par to ir atgādināts šeit no tribīnes ne reizi vien. Nekas netiek darīts. Un es atgādināšu šodien vienu faktu. Mēs LNNK jau reiz šeit iesniedzām pieprasījumu par to, ka tika pārdots "Latvijas balzāms" un tika izveidots "Berlat". Tika pārdots vāciešiem. Toreiz mums izdevās ar citu komisiju palīdzību, iesaistoties ministriem, arī Skultes kungam, nodzēst šo nelaimi. Un "Latvijas balzāms" strādā un ienes budžetā daudzus miljonus latu. Nu jau atkal veikli vīriņi, man ir ziņas, pošas privatizēt "Latvijas balzāmu". Un šī tendence ir ļoti jūtama. Ne tikai "Latvijas balzāmu", šeit iepriekšējā plenārsēdē tika runāts, ka jau tiek mests skats uz "Dzintaru", vēl uz daudziem uzņēmumiem, tiem, kuri vēl nes naudu, vēl eksistē, kuri vēl strādā. Lūk, šāda politika!

Mēs runājam par privatizāciju. Tika izveidota aģentūra un tā tālāk. Bet kur ir privatizācija? Vai tas nepaildzināja šo krīzi un nenoveda līdz šai krīzei? Kas notiek ar šiem sertifikātiem? Nekas nenotiek. Nu jau sertifikāti no 28 latiem, kas paredzēti un ko vajadzēja valdībai nodrošināt, ir atkal zem lata. Un cilvēki nezina, ko darīt ar tiem. Un nekāda privatizācija nenotiek. Lūk, viss šis kompleks, šī bezdarbība ir noveduši līdz šai totālajai krīzei. Gaiļa kungs iepriekšējā reizē šeit no tribīnes teica: dodiet alternatīvas! Alternatīvas — Gaiļa kunga šeit nav, bet visai valdībai kopumā varu teikt skaidri un gaiši — LNNK, nemaz nerunājot par citām frakcijām un deputātiem, ir devuši ne reizi vien. Alternatīvas, precīzus, skaidrus faktus un risinājumus. Bet tos jau neņem vērā neviens. Lūk, tur jau ir tā nelaime! Un ģeniāls bija iepriekšējā reizē ārkārtas plenārsēdē, ģeniāls, protams, pēdiņās, bijušā finansu ministra Oša kunga atzinums. Un tas bija, ka pie visa, kas te notiek, vainīga esot opozīcija. Jā, tā viņš teica! Man šeit ir pierakstīts ļoti precīzi. Es jums teikšu, tas ir superatklājums. Tātad Oša kungs ar Birkava kungu valdības spicē, pēc tam citi ministri jau Gaiļa kunga vadībā visu noveda tiktāl, un tagad laikam Tabūna kungs ir vainīgs, ja? Jo viņš ir kritizējis valdību un teicis, ko vajag darīt. Tā man jāsaprot. Lūk, tā ir kolosāli augsta pilotāža. Augstāka laikam par itāļu asu demontrējumiem nupat Jūrmalā. Un, lūk, jāizkļūst ir no šīs katastrofas galu galā!

Un vēl. Es gribu atgādināt, jo zinu, ka ir tādi, kuri visu vainu grib uzvelt bankas vadībai, Latvijas Bankas vadībai, bankas prezidentam. Es neesmu tas, kas gribētu viņu attaisnot un teikt, ka viņam nav bijušas kļūdas, ka nav pieļautas kļūdas uzraudzībā un tā tālāk. Jā, tās ir bijušas! Viņš pats to ir atzinis, bet nemēģiniet viņu par grēkāzi padarīt un novelt visas vainas no slimās galvas un veselo vai vismaz uz pusveselo! Tāda rīcība neies cauri! Tā nedrīkst rīkoties!

Tagad ir tīkotāji, ļoti daudzi tīkotāji, kuri gribētu latu devalvēt, lai tādā veidā bankas paceltos un iegūtu miljonu miljonus, desmitiem miljonu. Ir tīkotāji. Runā un grib iet šo ceļu. Bet vai mēs to pieļausim? Lūk, par ko ir jautājums!

Tāpēc mēs, LNNK cilvēki, un es personīgi varētu vēl daudz ko runāt par šo lietu, par šo krīzi, par to, kā no tās iziet, bet nav jau vēlēšanās, es nejūtu šo vēlēšanos no valdības puses. Un tāpēc varbūt velti atkal piesaukt un likt jums priekšā kaut ko konkrētu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Iekšlietu ministrs Ādamsona kungs - lūdzu! Pēc tam - deputāts Graudiņš.

J.Ādamsons (iekšlietu ministrs). Godātais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Iekšlietu ministrija kā valsts augstākās izpildvaras institūcija, kuras pienākumos ietilpst uzdevums nodrošināt iekšējo drošību un novērst tās apdraudējumu, savā darbībā vadās no deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību nosacījuma, ka Latvijas Republikas drošības nodrošinājumam ir prioritātes raksturs. Kā viens no faktoriem, kas ietekmē valsts iekšējo drošību un arī ārējo drošību, ir tās ekonomiskās sistēmas stabilitāte un attīstība. Tautai ir jābūt drošai par sevi, savu īpašumu un tiesībām. Finansu un banku sistēma kā ekonomiskās sistēmas sastāvdaļa var šo tautas drošību stiprināt vai arī izsaukt neuzticību. Tādēļ Iekšlietu ministrijas kompetentām institūcijām kopā ar Latvijas Valsts banku, Finansu ministriju, Valsts kontroli un citām tiesības sargājošām institūcijām jāseko šiem procesiem. Un tad, kad likums prasa tām iejaukties, procesuāli noteiktajā kārtībā tas jādara.

Runājot par Iekšlietu ministrijas darbību cīņā ar ekonomiskajiem noziegumiem, gribētu arī, cienījamie deputāti, jums atgādināt mazliet vēsturi vēl no Augstākās padomes laikiem, kad ar daudzu klātesošo svētību tika likvidēta ekonomiskā policija, tā saucamā OBHSS, un uz pagājušā gada aprīli Iekšlietu ministrijas sastāvā bija palikuši tikai 8 štata darbinieki. Labs vai slikts "Latvijas ceļš", laba vai slikta valdība, bet valdība pieņēma lēmumu, un tika reorganizēta Kriminālpolicija un izveidota Ekonomiskā policija, kuras sastāvā uz šodienu ir 165 štata vienības. Kuru tad man vainot kā tagadējam iekšlietu ministram un kuru saukt pie atbildības par to, ka faktiski visa policija, kurai bija jācīnās ar ekonomiskajiem noziegumiem, ar daudzu klātesošo svētību tika likvidēta?

Gribētos uzsvērt, ka vienlaikus, neradot Latvijas valstī jaunas līdzīgas institūcijas, tika likvidēta Finansu ministrijas Kontroles un revīzijas pārvalde, Tautas kontroles institūcijas, iestāžu iekšējie revīzijas aparāti. Vairākkārt uzstājoties pagājušā gada un šā gada Saeimas plenārsēdēs, es esmu arī teicis to, ka Iekšlietu ministriju un valdību kopumā nevarēja apmierināt tas stāvoklis, kurš pastāvēja 1993.-1994. gadā cīņa ar ekonomiskajiem noziegumiem, un tika pieņemti kardināli lēmumi, lai šo situāciju labotu.

Nedaudz statistikas par 1994. gadu. Tātad: mantas piesavināšanās - kopējais skaits - 112 noziegumi, atklāti 49, izmeklēšanas stadijā - 58 krimināllietas, atklāšanas procents - 44; noziegumi uzņēmējdarbībā - kopējais skaits - 24, 3 izmeklēšanas stadijā, 3 noziegumi, atklāšanas procents - 12; zādzības - kopējais lietu skaits - 43, no tām 24 lietas par zādzībām no "Latvijas balzāma", atklātas 28 lietas. Tātad šeit iet runa praktiski par sīkiem ekonomiskiem noziegumiem.

Kāda ir situācija šogad? Statistika par 1995. gada 1. ceturksni:

pavisam reģistrēti 233 noziegumi, kas ir par 121 noziegumiem vairāk nekā kopā visā pagājušajā gadā, no tiem kontrabanda - 12 noziegumi, naudas viltošana - 61, zādzības - 8, krāpšanas - 51, piesavināšanās - 29, noziegumi uzņēmējdarbībās - 7, dienesta ļaunprātības - 14, dienesta nolaidība - 13, kukuļdošana - 17, dienesta viltojumi - 8 noziegumi.

Gribu jūs informēt, ka izmeklēšanas stadijā pašlaik atrodas arī ļoti daudz nozīmīgu valsts suverenitātes krimināllietu. Uz doto brīdi ir ierosinātas 54 krimināllietas, kas saistītas ar noguldījumu pieņemšanu no iedzīvotājiem, pārbaudes veidā atrodas 44 materiāli.

Apmēram gadu atpakaļ izveidota izmeklēšanas grupa, kur katram izmeklētājam tika plānots izmeklēt apmēram 18 krimināllietas. Ņemot vērā, ka mums katastrofāli trūkst profesionālu kadru, kā arī štati nav nokomplektēti, mums ir atsevišķi rajoni, kur uz vienu izmeklētāju ir pa 168 krimināllietām.

Ņemot vērā reālo situāciju, ar Ministru kabineta palīdzību Iekšlietu ministrija radīja 1995. gadā sekojošas ekonomisko noziegumu atklāšanas struktūras: Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē - Pārvaldi cīņai ar noziegumiem ekonomikas sfērā, Rīgas pilsētā - divas nodaļas, pilsētu un rajonu policijas pārvalžu ekonomisko noziegumu atklāšanas grupas. Kopā, valsts kriminālpolicijai pārkārtojoties, kā jau es teicu, ir radītas 165 štata vienības. 30 procenti no šīm vietām ir vakantas. Iemesli tam ir tādi, ka šim darbam vajadzīgi ne tikai augstas klases juristi, bet arī ekonomisti un finansisti. Pie tam, ievērojot kriminālprocesā tagad ieviešamo sacensības principu, ne sliktāki un tātad ne sliktāk atalgoti savā klasifikācijā kā pretējā pusē. Un te es arī gribētu atgādināt godājamajam Klausa kungam, kurš uzstājās Zviedrijas presē, ka nevar salīdzināt to algu, ko saņem policisti, ar jebkura ierēdņa algu jebkurā bankā. Un arī gribētu uzdot jautājumu, retorisku jautājumu, Klausa kungam — kurš tad izdod tās licences, kad viņš apvaino valdību, ka valdība izdod licences un nesoda blēžus. Bet kurš tad ir atbildīgs par komercbanku darbību? Acīmredzot tā pirmā un galvenā funkcija Latvijas Bankai - tā ir uzraudzība.

Lai pabeigtu tēmu par pārmetumiem it kā par tiesības sargājošo institūciju bezdarbību finansu jomā, gribu vēl pieskarties kriminālprocesa problēmām, par kurām jau šeit minēja Tabūna kungs. Jā, pastāvošais kriminālprocess nosaka, ka, lai lietu nosūtītu uz tiesu, ir jānopratina katrs noguldītājs. Tātad tas nozīmē simtiem tūkstošu pratināšanas protokolu. Pēc mūsu aprēķiniem, lai visu šo darba apjomu paveiktu, mums ir vajadzīgi apmēram 20 gadi. Mēs ar ģenerālprokuroru esam vienojušies iesniegt parlamentā izmaiņas kriminālprocesa kodeksā un ceram, ka tad ar jūsu atbalstu tiks pieņemti attiecīgi lēmumi.

Vislielākā problēma, kas paliek līdz šim, ir revīziju nozīmēšana un veikšana šajās lietās. Latvijas Bankas piestādītās pārbaudes par konkrētajiem normatīvu un finansu pārkāpumiem izmeklēšanas iestādēs — ne policiju, ne arī prokuratūru — neapmierina, jo tajās neparādās pilnīgi skaidra naudas un materiālo vērtību kustība. Latvijas Banka neveic pilnvērtīgu komercbanku revīziju ar attiecīgām pretpārbaudēm, bez kuru veikšanas nav iespējams ne konstatēt finansu pārkāpumu, ne pierādīt noziegumu.

Gribam pievērst deputātu uzmanību faktam, ka likumi par bankām un par Latvijas Banku ir pirmie valsts likumdošanas akti, no kuriem tika izslēgtas prokuratūras uzraudzības tiesiskās normas. Par ātras rīcības neiespējamību likumā noteiktā procesa ietvaros ir pārliecinājusies arī pati Latvijas Banka. Tā nevar ātri un efektīvi vērsties pret komercbankām to maksātnespējas gadījumā. Lai atzītu banku par maksātnespējīgu, notiek mēnešiem ilgs liels process tāpēc, ka lēmumu pieņem tiesa, un gadījumā ar "Topbanku", kā jūs visi esat labi informēti, līdz tam brīdim, kamēr tiesas lēmums stājas spēkā, tur bija palikuši, ja nekļūdos, 48 santīmi.

Ceru, ka uz daudziem jautājumiem, kuri šeit izskan un arī pārmetumiem par tiesības sargājošo institūciju vainu vai nevainīgumu atsevišķās bankās, atbildi sniegs arī Krištopana kunga vadītā komisija, kura — to es arī gribētu visiem atgādināt, pašā idejā tika radīta, lai izmeklētu Iekšlietu ministrijas darbību "Lainbankas" gadījumā.

Un Tabūna kungam es gribētu ļoti cītīgi oponēt šajā jautājumā. Ne jau prokuratūra vai Iekšlietu ministrija vainīga tanī finansu krīzē, kura notiek pašlaik. Gribētu visiem atgādināt, ka Iekšlietu ministrija un prokuratūra cīnās tikai ar sekām, bet cēloņi ir jāmeklē citai iestādei.

Kā jau es teicu, veicot materiālu pārbaudi un krimināllietu izmeklēšanu, esam konstatējuši vairākus trūkumus, kuru dēļ Latvijas Banka nav spējusi pilnīgi un efektīvi regulēt komercbanku darbību. Pirmkārt, Latvijas Bankai nav vienādas pieejas dažādām komercbankām. Tas ir, dažām bankām Latvijas Banka dod priekšrocības, kas izpaužas klaju pārkāpumu neievērošanā. Turpretī attiecībā pret citām bankām tā pielieto visus iespējamos ietekmēšanas līdzekļus. Piemēram, tas skar bēdīgi slaveno "Lainbanku". Gribētu atgādināt, ka Repšes kungs un Lejnieces kundze, kura atbild tieši par komercbankām, ar pagājušā gada 1.augustu bija aizlieguši pieņemt "Lainbankai" depozītnoguldījumus no privātpersonām tāpēc, ka uz to brīdi iztrūkumi pašā bankā bija vairāku miljonu apmērā. Neskatoties uz šo aizliegumu, "Lainbankas" vadība veiksmīgi turpina pārkāpt šo aizliegumu. Kāda ir Latvijas Bankas rīcībā šajā gadījumā? Vienīgi audzinoša. Neseko tālākie soļi, kuriem būtu jāseko. Tātad brīdinājums par licences atņemšanu vai arī licences atņemšana. Pat starptautiskā auditorfirma, kura pārbaudīja arī "Lainbanku", jau uz pagājušā gada 31.decembri konstatēja iztrūkumu bankā 2 miljonu latu apmērā. Un te nevar apvainot Iekšlietu ministriju, ka viņa ir radījusi krīzi "Lainbankā".

Runājot par Latvijas Bankas pārbaudēm. Bēdīgi slavenajai "Latintrade" bankai saskaņā ar Latvijas Bankas noteikumiem ir kategoriski aizliegts piešķirt kredītus akcionāriem vai vienai un tai pašai fiziskai personai. Neskatoties uz šiem aizliegumiem, "Latintrade" bankas prezidents praktiski sev piešķir 99 procentus no visiem kredītiem. Dabiski, ka Latvijas Banka par šiem pārkāpumiem tieši šajā jomā arī bija informēta. Kāda bija tās reakcija? Latvijas Banka šā gada janvārī piešķīra atveseļošanas procesam apmēram pusmiljona latu kredītu, un uz šodienu es nezinu, kur viņi ir palikuši, nu, acīmredzot turpat, kur visi pārējie miljoni.

Nākamais. Te jau tika runāts arī par sertifikātiem. Gribētu atgādināt, ka, tieši pateicoties Iekšlietu ministrijas operatīvai darbībai, tika likvidēta pagrīdes tipogrāfija, kurā tika gatavoti kā viltotie dolāri, tā arī viltotie sertifikāti. Tika ierosināta krimināllieta. To firmu rēķini, kuri izraisīja šaubas, ka viņi var būt saistīti ar sertifikātu viltojumiem, tika arestēti, par to tika informētas attiecīgās Krājbankas iestādes un arī komercbanku iestādes. Šī gada maija sākumā "Lainbanka" iesniedz prasību saimnieciskajā tiesā pret Krājbanku par apmēram 400 tūkstošu latu piedziņu, un saimnieciskā tiesa, neraugoties uz to, ka prokuratūra ir ierosinājusi krimināllietu, pieņem lēmumu piespriest šo naudas summu par labu "Lainbankai". Un kosmiskā ātrumā, es atvainojos par izteicienu, šī nauda tiek noņemta no Krājbankas rēķina agri nākošajā rītā, kas liecina par ļoti labu operativitāti. Kaut gan no juridiskā viedokļa likums šeit nav pārkāpts.

Vāja ir Latvijas Bankas uzraudzība, gan attiecībā kā uz kredītportfeli, gan arī uz akcijām, kaut gan, kā es jau teicu, Latvijas Bankas noteiktie kredītiestāžu darbības normatīvi ir pietiekoši reglamentējoši un stingri. Tātad acīmredzot tieši uzraudzības sfērā Latvijas Bankā kaut kas nav kārtībā un kaut kas steidzami ir jādara. Retoriski es to varētu salīdzināt ar to situāciju, kura valdīja kādu pusgadu atpakaļ uz Latvijas ceļiem, kad ceļu policija slēpās krūmos, jo tā vieglāk bija iekasēt soda naudas. Iekšlietu ministrija bija spiesta veikt lielu audzināšanas darbu un pieņemt stingrus mērus, lai policistus beidzot izdzītu uz ceļiem. Un pats galvenais policijas uzdevums jau ir nevis cīnīties ar sekām, bet tieši nepieļaut noziegumus, tātad profilakse. Un šeit arī analoģiski Latvijas Bankai būtu absolūti tāds pats pienākums. Ja kāda komercbanka neievēro noteikumus, tātad jāpieņem lēmums, ko tad darīt ar šo banku. Latvijas Banka neveic pilnvērtīgu komercbanku revīziju ar attiecīgām pretpārbaudēm, bez kuru izdarīšanas nav iespējams konstatēt ne finansu pārkāpumu, ne noziegumu, lai gan likuma par Latvijas Banku 10.pants nosaka, ka Latvijas Banka veic komercbanku un pārējo kredītiestāžu darbības uzraudzību un revīziju. Gribētu jums arī atgādināt, ka uz šo brīdi vēl Latvijas Bankā nav radīta Revīzijas pārvalde, kaut gan to nosaka likums. Ir tikai minimāla uzraudzība.

Praktiski Latvijas Banka ir norobežojusies no citām valsts iestādēm un līdz šim vāji sadarbojās ar tām. Tas skar policiju un Valsts ieņēmumu dienestu. Tagad arī iegūt informāciju no Latvijas Bankas ir ļoti sarežģīti, lai gan vārdos tiek teikts pretējais. Formālais atrunāšanās iemesls ir likumības ievērošana. Likumi "Par bankām", "Par Latvijas Banku" ir pirmie likumdošanas akti, no kuriem tika izslēgtas prokuratūras uzraudzības tiesiskās normas. Uz doto brīdi policijas iestādēm ir problēmas ar ātru un operatīvu informācijas iegūšanu no komercbankām par klientiem un to kontiem, jo likuma "Par bankām" 8. un 9.pantā nav minēta policija. Ar priekšlikumiem par minēto pantu papildināšanu pēdējo reizi mēs griezāmies pie bijušā deputāta Kamaldiņa kunga, Saeimas izmeklēšanas komisijas vadītāja "Lata International" lietā. Iekšlietu ministra uzskata, ka būtu ļoti steidzami jāizdara sekojošais:

— vai nu jāgroza vai jāuzlabot banku likumdošana, izveidojot banku aģentūru kā vienu no banku regulēšanas mehānismiem;

—jāizstrādā un jāpieņem banku maksātnespējas, sanācijas un bankrota likumi;

— jāpilnveido Latvijas Bankas revīzijas sistēma;

— steidzīgi jāpieņem izmaiņas Kriminālprocesa kodeksā;

— jāierobežo skaidras naudas norēķinu summas.

Kā es jau teicu un varu vēlreiz apgalvot, Iekšlietu ministrija darīs visu, lai nepieļautu situācijas destabilizāciju valstī. Pēdējā laikā ir valstī notikuši atsevišķi nopietni noziegumi, un atsevišķus no tiem mums ir izdevies arī novērst. Tika gatavota arī atsevišķu komercbanku prezidentu sagūstīšana par ķīlniekiem. Pēdējā laikā mums ir arī ļoti uzlabojusies sadarbība ar dažām komercbankām, kuras beidzot mums ir iesniegušas blēžu sarakstus. Starp citu, oponējot Lemberga kungam, kriminālprocesā nav noteikts, ka blēdis ir noziedznieks, bet tagad mēs varam daudz aktīvāk ar viņiem arī cīnīties. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Māris Graudiņš, "Latvijas ceļš"! Pēc tam — Imants Kalniņš.

M.Graudiņš (LC). Cienījamie kolēģi! Kā zināms, pārdzīvojam banku krīzi pārmērīga riska uzņemšanās dēļ, slikta menedžmenta dēļ un reizēm ļaunprātības dēļ. Šobrīd Latvijas valdība rīkojas enerģiski, lai labotu nepietiekamās banku uzraudzības kļūdas. Manuprāt, banku krīzes vainā jādalās mums visiem, jo rets kāds rakstīja par šīm problēmām vēl pirms pusgada un nav neviena, kurš būtu aktīvi aģitējis, lai šīs topošās problēmas konkrētāk risinātu agrāk. Nedz Latvijas Banka to darījusi, nedz bijušais ekonomikas ministrs savas ministrēšanas laikā ar savu nekā nedarīšanas politiku to darījis, nedz banku izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs ar savu banku dabīgās atsijāšanas vai atlases filozofiju līdzējis, lai rastu risinājumu mūsu reālajiem apstākļiem šodien, nedz arī opozīcijas deputāti agrāk nākuši ar konkrētiem ierosinājumiem šajā jomā. Tāpēc es gribētu šobrīd pieminēt dažus piemērus, kas raksturo mūsu situāciju un varētu dot mums lielāku perspektīvu, lai racionāli risinātu šīsdienas problēmas. Un tas varbūt ir mazs mierinājums, ja mēs palūkojamies, kādi paraugi ir bijuši arī citās valstīs. Toties, es domāju, tas būtu ilustratīvi un tiešām palīdzētu mums izkļūt no mūsdienu situācijas.

Tātad atļaušos citēt pāris frāžu gan no starptautiskās preses, gan arī no sava 1994.gada aprīļa raksta "Dienā" ar nosaukumu "Vai pasaulē ir stabila banku sistēma". Izejpunkts šai analīzei, kuru es stādīšu priekšā, ir faktiskās nepatiesības gandrīz visu pasaules banku ziņojumos. Jā, arī valstīs ar šķietami stabilu banku sistēmu. Piemēram, pasaules vadošā finansu avīze — Anglijas "Financial Times" — nesen izteikusi dažus secinājumus par Japānas un Francijas banku sistēmām šajā sakarībā. Arī avīze"International Herald Tribune" rakstījusi šādi, un es citēju: "Drošība depozītiem Japānas bankās nebalstās uz pierādījumiem, kas atrodami bilanču lapās, kuras ir gandrīz bezvērtīgas." Netiešu garantiju depozītiem Japānā dod tikai Japānas centrālā banka, un tāpēc arī mūsdienu apstākļos šeit, Latvijā, arī Latvijas Bankai vajadzētu ar vieglāku roku rīkoties ar savām rezervēm, lai glābtu situāciju, kas visnotaļ var būt kaitīga visas valsts interesēm. Tālāk "Financial Times" raksta: "Japānā publiski pieejamā finansiālā grāmatvedība ir tikpat kā bezvērtīga, lai saprastu japāņu firmu patieso finansiālo dzīvotspējīgumu. Nekad nevar zināt, ko tā slēpj." Arī Latvijā vadošas ārzemju auditorfirmas direktors pirms gada bija spiests teikt (es citēju): "Mums jāuzticas bankām, mēs nespējam pārbaudīt parādus ārpus bilanču lapas." Šeit ir atslēgas frāze: parādi ārpus bilanču lapas. Lūk, tieši šeit ir joma, kur notiek rotaļāšanās un ļaunprātīga rīcība ar noguldītāju līdzekļiem. Un, ja rūpīgi lasām pērnā gada bankas "Baltijas" starptautisko auditu, tad mēs tur arī varam redzēt "Coopers & Laybrand" ziņojumā vārdus (es citēju) "...cik ir iespējams pārbaudīt". Šī, es domāju, ir ļoti zīmīga frāze, jo, lūk, acīmredzot nav bijis iespējams pārbaudīt šos ārpusbilanču lapas parādus, šo varbūt ļaunprātīgo, varbūt vienkārši nemākulīgo rīcību ar noguldītāju naudu. Šajā pašā rakstā pirms gada vadošas Rīgas biržas prezidents konstatē, ka lielam vairumam banku šādi neiegrāmatoti parādi pārsniedz viņu statūtkapitālu. Faktiski retām bankām ir veselīgs pozitīvs saldo. Šāda rakstura fakti zināmi jau sen, vismaz jau pirms gada, un, kā es teicu, es domāju, starpposmā rīcības nespējas dēļ esam faktiski visi līdzatbildīgi šobrīd.

Atgriežoties pie šīs pašas Japānas. Tur lielākā banka pērngad pirmo reizi ilgā laikā deklarēja 8 miljardus dolāru lielus zaudējumus. Tas sacēla vētru Japānas finansu dzīvē, jo, lūk, daudzas mazas bankas nespēja izturēt šādu atklātību, pēc būtības norakstot sliktos kredītus. Tāpat kā tika ziņots pērnnedēļ, arī Zviedrija nesen pārdzīvoja banku krīzi. Arī Francijas valdība pērngad 3,6 miljardus dolāru ir izdevusi no nodokļu maksātāju naudas, lai glābtu savu lielāko banku "Credit Lyonnais", kura arī ir valdības stutēta pēc būtības, un šogad izdod vēl joprojām šai nolūkā līdzekļus. Amerikas Savienotajās Valstīs, kā jūs arī labi zināt, kredītsabiedrības pārdzīvoja krīzi pirms vairākiem gadiem. Tur veselas 500 kredītsabiedrības no 3000 tika likvidētas vai pārstrukturētas valsts pārraudzībā. Mūsu kaimiņzemēs… Čehijā vairākas mazas bankas ir zaudējušas dzīvotspēju šogad, Ungārijā divām lielākajām bankām ir negatīvs kapitāls, tās nav peļņu nesošas. Tas ir bijis atteikuma iemesls Šveices bankām noguldīt līdzekļus Ungārijas vadošajās bankās. Tā ka, kā es teicu, tas varbūt ir mazs mierinājums, ka arī citur notiek krīzes un ka kaimiņvalstīs varbūt arī nav viss spīdoši, taču mums ir jāapzinās, ka tā nebūt nav nenormāla izeja, izeja no šīm situācijām, ja valsts sāk dinamisku, enerģisku rīcību, lai izlabotu šo situāciju. Un arī pat tad, ja mēs raugāmies mūsu pašu vēsturē – nevis tīri akadēmiskā garā, bet tā, lai mēs pamācītos no tā, kas risinājās. Toreiz mums pagāja desmit gadi, līdz mūsu bankas piedzīvoja krīzi 1930.gadā reizē ar pasaules depresiju. Un vēsturnieks Aizsilnieks rakstīja vēlāk tā: "1930.gadā komercbankas zaudēja pusi (es uzsveru - pusi) no saviem ieguldījumiem un bija spiestas atprasīt aizdevumus vai norakstīt tos zaudējumos, līdz ar to izraisot bankrotus citos uzņēmumos." Ar vārdu sakot, tā bija tā situācija, kas lika pamatus mūsu latviešu literatūras klasiķu darbiem — gan Pāvila Rozīša romānam "Ceplis", ko vēlāk uzņēma filmā, gan tamlīdzīgām padarīšanām. Šodien Latvijā mēs diemžēl savos piecos neatkarības gados esam pārdzīvojuši to fāzi banku bojāejā, kas bieži vien nāk kā pēdējā fāze, proti, aizdevumus savu draugu un radinieku lokam, aizdevumus akcionāriem, meitas firmām un arī pašiem sev. Un, kā es teicu, gan Latvijas Bankai, gan valdībai, gan Saeimai kopumā — visiem jāuzņemas atbildība par to. Tas, kas notiek šodien, ir nopietna krīze ar sāpīgām sekām Latvijas valstij. Taču, ņemot visu vērā, mums tomēr nevajadzētu pārspīlēt. Izredzes izkļūt no situācijas nopietnībā šodien ir labas. Šodien mums nav pasaules ekonomiskās krīzes. Bēdīgs fakts, saprotams, paliek tas, ka reti kur pasaulē, kā es minēju, ir pilnīgi stabila banku sistēma. Latvijas banku krīze mums ir nozīmīgāka, jo paša klupiens vienmēr pašam vairāk sāp, turklāt mūsu vēl joprojām trauslajā brīvā tirgus sistēmā citi resori nespēj atsvērt nestabilitāti finansu sfērā, kas tomēr ir stūrakmens ekonomikai. Bet jācer, ka šo banku krīzi pārdzīvosim, un paradoksāli ir tas, ka tajā brīdī, kad beidzot atzīst, ka tomēr ir banku krīze, problēmas bieži vien ir jau gandrīz pārgājušas. Arī šodien, ja mēs raugāmies uz agrāko vieglprātīgo, slikto kredītu vilni, šāda parādība gandrīz ir jau pārgājusi. Ejiet un mēģiniet atrast kaut kur kredītus bez pamatīgām garantijām! Latvijas valdības rīcība šodien, lai pārņemtu banku, ir stratēģija, kas spēs nodrošināt noguldījumus, lai tie tomēr būtu droši un lai šī mūsu biznesa aprite Latvijā neapstātos. Tāpēc mums ir jāatbalsta šī enerģiskā rīcība un jārīkojas gudrāk nākotnē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Imants Kalniņš, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, lūdzu! Pēc tam - Gundars Bērziņš.

I.Kalniņš (LNNK). Godājamais priekšsēdētāj! Godājamā Saeima! Latvija kā tranzīta valsts, arī kā finansu tranzīta valsts. Kāds raksturs piemīt šai tranzitējošajai naudas masai? Kādas tās daļas Latvijas ekonomiku ietekmē pozitīvi — kādas negatīvi? Cik lielai daļai no šīs tranzītējošās naudas masas piemīt "atmazgājāmās" naudas raksturs? Vērtspapīru tirgus. Nav mums šī vērtspapīru tirgus. Līdz ar to nav arī nekādas kontroles pār to, ko nosacīti varam nosaukt par vērtspapīru tirgu. Cik viltoto sertifikātu ir izņemti no apgrozības, Ministru prezidenta kungs kaut kur tālumā? Mums vēl joprojām nav arī tirdzniecības kodeksa.Līdz ar to nav nekādas kontroles pār to, ko varam ietilpināt šajā jēdzienā - tirdzniecība.

Par budžetu. Tas ir nepieļaujami, ka mēs pagājušā gada budžeta deficītu sedzam no šā gada budžeta ienākumiem. Bet tas jau vēl nav viss. Kas segs tos ārvalstu kredītus, kurus ir garantējušas komercbankas, kas šobrīd ir kļuvušas maksātnespējīgas? Pirmajos četros mēnešos budžeta ienākumu ziņā īpaši izceļas februāris un aprīlis ar katastrofāli zemiem ieņēmumiem. Kas par lietu? Finansu ministrs kā vienu no iemesliem min nepietiekošu skaidrās naudas daudzumu apgrozībā. Bet skaidrās naudas daudzums apgrozībā nepārtraukti palielinās. No 168 miljoniem latu pagājušā gada jūnijā tas pieaudzis līdz 250 miljoniem latu šobrīd. Inflācijas lēcienam pirmajā ceturksnī arī vajadzēja kaut īslaicīgi palielināt visus tos ienākumus budžetā. Tomēr tie nevis palielinājās, bet samazinājās. Absurda situācija. Vai skaidrās naudas apgrozībai Latvijā ir kāds sakars ar budžeta ienākumiem un izdevumiem vai nav? Liekas, ka nav. Ieņēmumi nepalielinās. Cik valsts kasē dienā ienāk, tik tajā pašā dienā iziet un tik vēl tajā pašā dienā nāk klāt parāds, jo nevar izmaksāt visu, kas tajā pašā dienā ir jāizmaksā. Ir atkal jāaizņemas, bet aizņemties var tikai no komercbankām. Taču tās nepērk jaunas parādzīmes, jo pašas ir kļuvušas maksātnespējīgas. Budžeta situācija ir katastrofāla. Viena no kļūdām esot pārāk optimistiskā prognoze. Nosauciet, lūdzu, finansu ministra kungs kaut kur tālumā, šos prognozētājus! Protams, arī parlamentam ir jāuzņemas vaina, jāuzņemas atbildība par savu nelietpratību, jo budžets tika pieņemts ar samērā lielu vienprātību.

Joprojām uzdevumu augstumos neesot ieņēmumu dienests. Ak, Dievs, cik ilgi viņš nebūs uzdevumu augstumos! Nemaz nerunājot par Muitas departamentu.

Par bankām. Mēs taču visi labi zinām, kā to dara citās valstīs. Ja kādai bankai rodas nepārvaramas grūtības, valsts to nopērk, sanē un atkal pārdod. Pie tam to dara galvenokārt un gandrīz vienīgi tādēļ, lai neciestu iedzīvotāji. Ja gadījums ar banku "Baltija" kļūtu par modeli jebkuras autoritāti ieguvušas un grūtībās iekļuvušas bankas atveseļošanai, tas būtu tikai apsveicami.

Jautājums ir tikai, kādēļ nekas netika darīts daudz, daudz agrāk? Kur ir likumprojekts par banku sanāciju un bankrotu, Ministru prezidenta kungs! Kur ir likumprojekts par iedzīvotāju noguldījumu aizsardzību, cienījamie kungi no "Latvijas ceļa" un Tautsaimnieku politiskās apvienības?

Šā gada sākumā grūtībās bija nokļuvusi, pēc Latvijas Bankas informācijas, 21 komercbanka. Un septiņas no tām ļoti kritiskā situācijā. Vai jums, Ministru prezidenta kungs, tas nebija zināms, kad jūs devāt piekrišanu zināmajām aktivitātēm pret "Lainbanku"? Ar ažiotāžu var sagraut daudz spēcīgāku banku nekā "Lainbanka". Ar ažiotāžu var sagraut visu banku sistēmu. Turklāt bankas grūst pašas, un nav nekādas vajadzības zīmēties. Banku krīzi nevar atraut no finansu krīzes, un visu to — no vispārējās ekonomiskās krīzes. Latvijas valsts savu ekonomiku nepārvalda. Latvijas valstī darbojas nevis civilizētas tirgus ekonomikas principi, bet sākotnējās kapitāla uzkrāšanas brutālā bezprincipialitāte. Turklāt, tikko šis kapitāls uzkrājas, tā tas no Latvijas pazūd. Tas arī liek cienījamiem ārzemju ekspertiem pīties kā cāļiem pakulās un atļauj mums pašiem būt nelietpratīgiem un bezkaunīgiem.

Jūsu ekonomiskā politika, cienījamie koalīcijas partneri! Kā to sauc, ja ņem uz parāda, ņem uz neatdošanu, un tas, no kā ņem, neko par to nezina? Tā ir jūsu ekonomiskā politika, cienījamie koalīcijas partneri! Te nu mēs nākam visi un šķendējamies, un katru dienu mums paziņo atkal kaut ko jaunu. Bet arī deputātu "lāsti debesīs nekāpj", un, ja uzkāptu, tad šķiet, ka ar to nekas nebūtu līdzēts. Jo ir tāda sajūta, ka ir kaut kas vēl augstāks par debesīm.

Tuvojas jaunas Saeimas vēlēšanas. Kuras partijas interesēs gan būtu tagad, lai Ministru kabinets demisionē? Šķiet, ka nevienas. Bet Latvijas valsts interesēs tas būtu pavisam noteikti.

Un beigās par procedūru. Es ieteiktu "Latvijas ceļa" frakcijai iesniegt priekšlikumu pārtraukt debates līdz nākamajai trešdienai, bet pirms tam katrs ministrs pa kārtai varētu nākt šeit tribīnē un stāstīt par sava resora darbu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Bērziņš, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam - deputāts Zaščerinskis.

G.Bērziņš (LZS). Šodien, raksturojot situāciju, tiek lietoti daudzi vārdi, un viens no tiem ir "krīze". Manuprāt, pirmais un viens no galvenajiem uzdevumiem ir tikt skaidrībā, vai tiešām šobrīd ir banku krīze. Vai ir finansu krīze? Manuprāt, attīstības gaita ir tāda, ka ir neveiksmīgi lēmumi, ir problēmas un bezdarbības rezultātā šīs problēmas padziļinās un rodas krīze. Banku sistēmā, ja ir skartas bankas, kuras aptver apmēram gandrīz līdz pusei banku kopējo aktīvu, manuprāt, šī krīzes situācija ir acīm redzama. Arī citās sfērās ir šīs krīzes pazīmes, un neapšaubāmi galvenais šeit ir rīcības trūkums, problēmu priekšlaicīgas apzināšanas un novēršanas trūkums.

Runājot par banku krīzi un šajā sakarā par Latvijas Bankas darbību. Manuprāt, pašreizējā likumdošana ļauj efektīvāk un pilnīgāk kontrolēt banku darbību, nekā tas ir izdevies šobrīd Latvijas Bankai. Latvijas Banka ir izvēlējusies kapraču un izvadītāju lomu bankai, uzliekot kroni un sakot izvadīšanas runu kārtējai bankai. To skaits jau ir ievērojams. Manuprāt, Centrālās bankas un banku likumdošana Latvijas Bankai dod citas funkcijas - ārsta diagnostiķa, ja nepieciešams, arī ķirurga funkcijas, neizslēdzot letālu iznākumu. Neapšaubāmi, arī banku krīzei ir objektīvi iemesli, jo neviena no Austrumeiropas valstīm nav izgājusi savu attīstību bez šādas finansu un banku krīzes. Arī citās valstīs — te jau tika minēti piemēri - arī tuvējos kaimiņos, Zviedrijā, ne pārāk tālā pagātnē bija šī banku krīze. Un šeit galvenais ir tas, kā šī krīze tiek pārvarēta, kādas sekas tā rada valstij. Šobrīd daudzas izejas no krīzes tiek saistītas ar monetāro politiku, kur neapšaubāmi Latvijas centrālā banka ir sasniegusi zināmu lata stabilitāti. Bet šeit arī tomēr, manuprāt, rodas vai var rasties zināmas problēmas.

Zinot to, ka situācija banku sfērā saasinās, bija arī paredzams, ka sekos pastiprināts dolāru pieprasījums. Tas, ka bankas noteiktais kurss ievērojami — par 20 procentiem — atšķiras no tā kursa, par kādu iedzīvotāji var nopirkt šobrīd dolārus, manuprāt, neliecina, ka monetārajā politikā ir mehānisms, kā nodrošināt šo lata stabilitāti, neļaujot apkrāpt cilvēkus vēlreiz, radot šo ažiotāžu un pēc tam mākslīgi gūstot šo peļņu ar valūtas operācijām. Manuprāt, šobrīd šis process ir sācies, un šeit bankas darbība, kurai tomēr vajadzētu sekot, lai demonstrētu šo stabilitāti, nav pietiekama. Neapšaubāmi, runājot par lata stabilitāti, lata kursu, jāievēro šīs ekonomiskās kategorijas, monetārā politika, kas nosaka lata kursu. Bet ir viens faktors, kas varbūt nav ekonomiska kategorija, kas ir psiholoģiska kategorija. Tas ir nesamērīgais šis kurss, kas ir viens lats pret diviem dolāriem, kurss, kas pārsniedz sterliņu mārciņas vērtību. Neapšaubāmi šo psiholoģisko faktoru ir viegli izmantot un radīt ažiotāžu banku un finansu sfērā valūtas spekulācijas nolūkos. Iepriekšējais brīvvalsts kurss bija apmēram 1:5. Paskatīsimies arī ziemeļvalstu kursu - Zviedrijas un Dānijas valūtas kurss arī apmēram svārstās no 1:5 līdz 1:10. Tāpēc arī neapšaubāmi tā nav monetārās politikas kļūda. Taču šī psiholoģiskā faktora noteikšana, izvēloties ļoti augstu nominālu, noved arī pie citām problēmām. Jo tad, ja nauda ir ļoti vērtīga, ir vajadzīga sīkāka mērvienība. Ja Krievijā gadsimtu mijā bija puskapeika vai pat ceturtdaļa kapeikas, tad šobrīd Amerikas centam, piemēram, mums pretim nav nomināla, jo viens santīms ir divi Amerikas centi.

Tas neapšaubāmi arī, par vienu santīmu lētajām precēm paceļot cenu, rada šo inflācijas psiholoģisko spiedienu. Es uzsveru, šī nav ekonomiska kategorija. Tā varbūt ir vairāk psiholoģiska kategorija.

Kas būtu jādara šinī jomā? Manuprāt, arī ir nepieciešamas izmaiņas banku likumdošanā, veidojot to atbilstošu starptautiskajām prasībām. Varbūt pārāk būtiskas nebūtu šīs izmaiņas. Par centrālo banku. Manuprāt, ir atklājusies nepilnība bankas funkcionēšanas mehānismā, tas ir, padomē, valdē un bankas pārvaldē. Jo šobrīd bankas padomē principā ietilpst tie cilvēki, kuru darbība padomei ir jākoordinē vai kuriem jāvada, vai jānorāda uz trūkumiem. Tātad praktiski tie cilvēki, kuriem šie lēmumi jāpilda, ir arī šinī padomē. Un centrālajai bankai saiknes ar citām sfērām praktiski nav. Padome būtu tā vieta, kur varētu šī saikne tikt realizēta. Protams, šeit nedrīkst būt arī neapdomīgi un strauji risinājumi.

Par banku uzraudzību. Manuprāt, arī šobrīd nav tikai divas šīs galējās iespējas - vai nu pilnīga vaļa bankām vai pilnīga kontrole, kas līdzinās bankas vadībai. Manuprāt, ir šis vidussolis, kad, sasniedzot bankai zināmu kritisko robežu, ko raksturo pašu kapitāla zaudēšana, piemēram, puses apjomā, ir jāiestājas daudz stingrākai pārraudzībai un bankā ir jāieceļ pārvaldnieks ar līdzparaksta tiesībām, lai zinātu informāciju. Manuprāt, to pieļauj pašreizējā likumdošana, un ļoti žēl, ka šis solis nav realizēts. Es domāju, nav vajadzīga totalitāra sistēma, ka visās bankās ir šie pārvaldnieki un visas bankas vada centrālā banka. Bet tomēr arī pilnīga šī faktora ignorēšana nav pieļaujama.

Runājot par to, ka ir iesniegts lēmuma projekts par bankas vadības atbilstību ieņemamajam amatam, manuprāt, šis jautājums tomēr ir pārspīlēts. Es varbūt arī diezgan bargi kritizēju šobrīd bankas vadību, jo par to šodien mazāk tika runāts, bet šinī nestabilajā situācijā mainīt bankas vadību es uzskatu par nelietderīgu. Un arī Zemnieku savienība savā frakcijas sēdē pieņēma tādu lēmumu, protams, nenoņemot atbildību par banku problēmām no Latvijas Bankas. Un šeit galvenais un izšķirošais faktors būs rīcība — vai Latvijas Banka spēs atrast risinājumus un neļaut tālāk pasliktināties situācijai un padziļināties krīzei.

Budžets. Budžeta problēmas šobrīd arī var sākt raksturot kā kritiskas, kas robežojas ar krīzes iestāšanos, un šī krīze ir iestājusies orientējoši ap 20.— 25.aprīli, kad krasi ir pieauguši maksājumi par budžeta deficīta apkalpošanu un segšanu. Un šeit,neapšaubāmi ir jāizdara secinājumi, kritizējot situāciju, nekas uzlaboties nevar. Un tomēr būtiskākais secinājums ir tas, ka jāiet uz mērķi — bezdeficīta budžetu. Bet šobrīd, tuvākā viena, divu gadu laikā vai pat trīs gadu laikā, es uzskatu, tas nav sasniedzams. Un pirmais posms šinī pārejā uz bezdeficīta budžetu triju gadu periodā būtu atstāt budžeta deficītu ar maksimālo slieksni pārejošā budžeta deficīta finansēšanai un izņēmuma gadījumā varbūt arī kādu ārējo saistību kārtošanai. Šāds pārejas posms ir iespējams. Protams, tas saistīts ar ļoti smagām un nopietnām problēmām. Neapšaubāmi — budžeta stāvoklis, kas ir atspoguļots skaitļos, neatspoguļo īsteno stāvokli. Tāpēc, ka budžeta iestādēs sakarā ar trūcīgajām izmaksām ir apturēti daudzi maksājumi, tātad budžeta iestādes ir parādā par lielām summām. Sakarā ar banku problēmām neapšaubāmi palielināsies ārējā parāda slogs, kas būs jāsedz nodokļu maksātājiem. Un šeit situācijas apzināšana un risinājuma pieņemšana ir nepieciešama un neatliekama.

Runājot par šīm krīzēm, jāatzīmē, ka ir iespējama arī tālāka šī politiskā krīze. Neapšaubāmi šodien daudzi runāja, ka, protams, neviena uzdevums un mērķis nav gāzt valdošo koalīciju, kaut gan, protams, solījumu nepildīšana un vārda neturēšana ir kļuvusi par šīs koalīcijas raksturojošo lielumu, kas praktiski neprasa pierādījumus. Bet šeit ir vairākas izejas. Pirmā — ka valdība apzinās un sāk risināt problēmas. Es domāju, ka arī opozīcija būs spējīga saņemties un pārvarēt priekšvēlēšanu ažiotāžu un priekšvēlēšanu situāciju un atbalstīt arī nepopulāros lēmumos. Un opozīcija šobrīd to ir demonstrējusi vairākkārtīgi. Kad tika pieņemti daži likumi, kas skar būtiskas reformas, tieši opozīcijas balsis bija tās, kas izšķīra un pavēra ceļu, lai realizētu šīs reformas. Tāpēc opozīcijai drosmes trūkumu, manuprāt, pārlieku pārmest nevarētu. Un, es domāju, ja valdība piedāvās risinājumus, šī drosme palīdzēt risināt situāciju, būs. Ja valdība nespēj piedāvāt risinājumus, neapšaubāmi jārisina jautājums savādāk, jo četri mēneši ir ilgs periods un, turpinoties tādai krīzes eskalācijai, kāda ir pašreiz, es gribu redzēt tos cilvēkus, kas būs ar mieru strādāt valdībā pēc 6.Saeimas vēlēšanām. Un, ja politiskie spēki deklarē gatavību realizēt valsts politiku pēc 6.Saeimas vēlēšanām, neapšaubāmi tiem ir jābūt gataviem to darīt arī šodien. Protams, spēku samērs Saeimā ir būtisks faktors, kas to ietekmē, bet es esmu pārliecināts, ka situācijā, kad tas būs nepieciešams, šeit tiks atrasts straujš un pieņemams risinājums, kas palīdzēs valsti izvest no krīzes.

Par būtiskākajiem iemesliem, kas skar ekonomisko un budžeta krīzi, ir jāuzskata arī reformu gaitas bremzēšana vai apturēšana, ko ir veikusi pašreizējā valdība. Tas tika norādīts pašā sākumā. Neapšaubāmi reformas nav patīkamas un nerada uzvarētāja laurus un ovācijas. Bet reformas ir vienīgais ceļš, kā var uzlabot stāvokli valstī, kā var celt iedzīvotāju labklājību tālākā nākotnē. Var šobrīd visus ārvalstu kredītus izsaimniekot vai uzlikt budžetam, bet tikai attīstībā ir iespējama arī sociālās sfēras palielināšana un risināšana.

Jautājumā par to, kas šobrīd varbūt tiek diskutēts arī presē, par šo bankas "Baltija" jautājumu, neapšaubāmi situācija ir neskaidra, jo pilnīgas informācijas nav. Bet neapšaubāmi ir arī tas, ka valdība vienreiz ir mēģinājusi kaut ko darīt un pieņemt kaut kādus risinājumus. Protams, šī nekoordinētā rīcība un informācija, un pēc tam nesaskaņotā darbība varbūt bieži radījusi nevis labvēlīgus, bet negatīvus soļus. Un neapšaubāmi, ja valdībai šeit ir risinājums, pat tad, ja tas nav pietiekami populārs, to varētu un, iespējams, arī vajadzētu atbalstīt. Bet neapšaubāmi tas, ka likumdošana banku bankrotu jautājumā un sanācijas likums ir Ministru kabinetā bezcerīgi iestrēdzis, jo banka uzskatīja par nepieciešamu to iesniegt tikai Ministru kabinetā, neļauj šo problēmu risināt pilnīgi juridiski korekti. Un tāpēc ir nepieciešams Latvijas valdības piedāvātais likums par problēmu risināšanu bankā "Baltija", kuru akceptē Saeimas vairākums un kurš nerada šaubas, ka pēc vēlēšanām varētu kaut kas mainīties. Es esmu pārliecināts — ja tiks piedāvāts pieņemams risinājums, Saeima to varētu akceptēt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Zvanu reģistrācijai! Lūdzu, reģistrēsimies! Irēnu Folkmani, Saeimas sekretāra biedri, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies. Reģistrācija! Uzmanību!

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Ēriks Kaža, Andrejs Krastiņš, Jānis Lucāns, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Indra Sāmīte, Mārtiņš Virsis un Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 16.00.

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, reģistrācija kvorumam! Lūdzu rezultātu! 51 deputāts. Turpinām darbu.

Izskatām sēdes darba kārtībā iekļauto jautājumu "Ministru kabineta un Latvijas Bankas prezidenta ziņojumi par banku krīzi, valsts budžeta izpildes gaitu un priekšlikumi krīzes pārvarēšanai". Turpinām debates. Deputāts Zaščerinskis, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu! Pēc tam — deputāts Jurkāns.

J.Zaščerinskis (TPA). Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Pagājušo piektdien un šodien, apspriežot situāciju budžetā un komercbankās, mums nav jūtamas lielas domstarpības pašreizējās situācijas novērtējumā. Bet ir domstarpības, analizējot šādas situācijas cēloņus. Un, pareizi izvērtējot cēloņus, var tikt arī pie pareizāka risinājuma. Es domāju, ka pašlaik vaina nav tikai komercbankās, bet vaina varbūt tiešām pamatā ir ekonomiskajā politikā. Mums domstarpības ir tāpēc, ka spriedumus un secinājumus pamatā nosaka politiskie apsvērumi, nevis ekonomiskās likumsakarības. Bet ekonomiskie likumi diemžēl, gribam mēs to vai ne, darbojas un darbosies neatkarīgi no tā, kā daži politiķi izveidojušos situāciju centīsies izmantot savās interesēs. Un šo likumsakarību ignorēšana situāciju var tikai sarežģīt. Mani, piemēram, stingri pārsteidza Kiršteina kunga dotais ekonomiskās situācijas cēloņu vērtējums, kas izskanēja plenārsēdes pirmajā daļā pagājušajā piektdienā. Žēl, ka paša Kiršteina kunga pašlaik nav. Bet viņš apgalvoja, ka Tautsaimnieku politiskā apvienība, atbalstot ražotāju un ražošanu, sagrāvusi valsts finanses, radījusi katastrofālu ekonomisko situāciju. Lai nebūtu tas tikai klajš apgalvojums, mēģināšu citēt viņa izteicienu. Kiršteina kungs teica sekojošo: "Kāda ražošana vēl ir jāpalielina, ja ir grūtības ar saražotās produkcijas realizēšanu? Tāpēc lieli gatavās produkcijas apjomi sakrājušies noliktavās, un pēc mūsu aprēķiniem tie tuvojas jau 100 miljoniem..." Gribētu jautāt Kiršteina kungam šodien — vai tiešām jūs nezināt, ka preču krājumi jau gandrīz gadu ir par 20 miljoniem mazāki par mēnesī saražoto produkcijas apjomu. Tātad praktiski nekādu lieku uzkrājumu nav, jo 20—30 dienas ir nepieciešamas produkcijas realizācijai. Situācija ir sekojoša - cik mēnesī saražojam, tik mēnesī tiek arī realizēts. Un varam iedomāties, cik tad katastrofāla ekonomiskā situācija izveidotos turpmāk, ja atbilstoši šiem secinājumiem tiktu veicināta ražošanas turpmāka graušana. Konkrēti fakti neapstiprina un nav nekāda pamata apgalvojumam, ka pašreizējā valdība un Tautsaimnieku politiskā apvienība nobremzējusi privatizāciju un — citēju — "izšķērdē simtiem miljonu un miljardus ražošanas attīstībai".

Tieši šī valdība uzsāka lielāko uzņēmumu privatizāciju pēc krietni ilga pārtraukuma, kad bija pabeigta sīko uzņēmumu - veikaliņu, kafejnīcu, frizētavu - privatizācija. Te var minēt "Kaiju", te var minēt pirmo Saldus degvielas uzpildes staciju, daudzus citus uzņēmumus un nupat arī pēdējos trīspadsmit, kas bija izsludināti pirmdienā. Un Tautsaimnieku politiskā apvienība nekad nav iebildusi pret privatizāciju kopumā, bet mēs gribam zināt un prasām arī tagad gan valdībai, gan arī kolēģiem, kāpēc arī LNNK vispirms grib privatizēt tādus objektus kā Unibanka, "Staburadze" un "Ventspils nafta", kas dod lielus ieņēmumus budžetā, nevis nerentablus un mazrentablus uzņēmumus, kuri pēc privatizācijas arī varētu dot ieņēmumus budžetā. LNNK neatbalstīja Tautsaimnieku priekšlikumu par Unibankas privatizācijas apturēšanu, kaut arī Tabūna kungs šeit no tribīnes mēģināja apgalvot pretējo. Nezinātājam, noklausoties Kiršteina kunga runu piektdien, varētu likties, ka pašlaik parlamentā vislielākā frakcija ir Tautsaimnieku politiskā apvienība, ka tā viena pati sastādījusi valdību un vienīgā nosaka ekonomisko politiku, pie tam dažos mēnešos ir spējusi atbilstoši savai programmai izmainīt likumus, nodrošināt to realizāciju un panākt jau sev vēlamos rezultātus. Nu, ko, paldies par tik augstu tautsaimnieku septiņu deputātu spēju un darbības novērtējumu!

Bet mēs neesam tik ambiciozi, lai sev pierakstītu no tautsaimniecības un ekonomikas viedokļa neiespējamo. Mēs negribam apstrīdēt faktu, ka katram procesam ir nepieciešams savs laiks. Un, ja nopietni gribam analizēt pašreizējās situācijas cēloņus, tad jāatzīst, ka pašreizējā valdība pļauj to ražu, ko sējušas iepriekšējās. Tieši iepriekšējās valdības politika un tās sekas tagad koncentrējas gan komercbanku, gan budžeta grūtībās. Un šī politika, pirmkārt, tika realizēta vietējās ražošanas sagrāvē. Laukos, piemēram, pēc principa - veco būs noārdīt nost, tikai tad jaunam būs ceļš - tika likvidētas visas lielsaimniecības, bez to darbības ekonomiskā izvērtējuma. Tika pārtraukts atbalsts perspektīvo zemnieku saimniecību veidošanai, kas, konkurējot varbūt ar spēcīgām lielsaimniecībām, varētu nodrošināt lētākas produkcijas ražošanu, pirmkārt, pietiekošā daudzumā un savās mājās. Tieši pretēji tam tika ņemti lieli ārzemju kredīti produkcijas iepirkšanai ārzemēs. Tieši šie kredīti tagad apgrūtina budžetu, un spilgtākais piemērs ir "Lata". Spilgtākais, kolēģi, piemērs, bet ne vienīgais. Mēs visiem līdzekļiem veicinājām, es uzskatu, pirmkārt, parlamentā, zemes sadali sīkos gabaliņos daudziem mantiniekiem, kas gan līdzekļu, gan zināšanu trūkuma dēļ nespēja šo zemi izmantot. Rezultātā ir nelaimīgi cilvēki un nezāļaini lauki. LNNK deputāti pilnībā atbalstīja šo politiku un kategoriski iebilda pret tautsaimnieku priekšlikumu izpirkt par naudu zemi no mantiniekiem, kas savu zemi negrib vai nevar apsaimniekot. Toreiz tādi līdzekļi izpirkšanai bija. Bet, lai tautsaimnieku argumentus būtu vieglāk noraidīt, viņi bija jānokristī par "sarkanajiem baroniem" un sociālisma piekritējiem. (Starpsauciens no zāles: "LNNK jau nav pie varas!") To visu, kolēģi, nevajadzētu aizmirst, izvērtējot pašreizējās sistuācijas cēloņus.

Birkava valdība savukārt deklarēja, ka tā ir politiska valdība un ar saimnieciskajiem jautājumiem nenodarbosies. Valdība kā saimnieks valsts uzņēmumus atstāja pilnīgai pašplūsmei. Vēl vairāk, atteicās arī risināt, es teiktu, fiktīvās parādu problēmas, kas uzņēmumiem radās naudas reformas dēļ un valsts pasūtījumu izpildes dēļ. Šāda politika ražotāju atstāja bez apgrozāmiem līdzekļiem, spieda sašaurināt ražošanu, ņemt kredītus par augstiem procentiem un palielināt arī parādus uz nodokļu soda naudas rēķina. Tieši šīs politikas dēļ, kolēģi, uzņēmumi nespēj atmaksāt pašlaik kredītus, nespēj parādus atmaksāt, arī nodokļus nevar samaksāt, tā radot problēmas gan budžetam, gan arī bankām. Un, kaut visiem bija skaidrs, ka šie fiktīvie parādi nekad netiks atmaksāti un tikai grauj ražošanu un ienākumus budžetā, nekas netika darīts stāvokļa uzlabošanai un tikai tagad ar lielām grūtībām, liekas, process daudzmaz iekustējies.

Arī Latvijas Banka, prognozējot priekšā stāvošās komercbanku grūtības, jau pirms gada pieprasīja samazināt peļņas nodokli un izveidot uzkrājumu fondu nedrošiem kredītiem. Pēc būtības tas bija mēģinājums banku problēmas atrsināt uz budžeta rēķina, izvairoties novērst šo problēmu cēloņus. No bankas viedokļa, manuprāt, loģiski, jo Latvijas Banka neatbild par ekonomisko situāciju valstī un ļoti, ļoti enerģiski cīnījās pret tautsaimnieku labojumiem likumā, kas paredzēja tādu atbildību. Vienlaicīgi bankas padomi var nozīmēt pēc bankas prezidenta ieteikuma un valdībai nekāda iespaida nav.

Par visiem šiem jautājumiem, kolēģi, es runāju tāpēc, lai mēs vienreiz pavisam nopietni izanalizētu pašreizējās finansu krīzes — es nebaidos no šī vārda — finansu krīzes cēloņus un mēģinātu tos novērst, nevis partiju priekšvēlēšanu interešu dēļ meklētu grēkāzi, kā to centās darīt pagājušo piektdien Kiršteina kungs.

Vislielākā Tautsaimnieku politiskās apvienības vaina pašreizējā situācijā ir tā, ka tā nespēja pārvarēt arī jūsu, kolēģi, LNNK kolēģi, pretestību un nodrošināt savu priekšlikumu pieņemšanu parlamentā. Uzbrukums Tautsaimnieku politiskajai apvienībai, Kiršteina kungs, bija pēc būtības uzbrukums Gaiļa kungam, un tas bija skaidrs. (Starpsauciens no zāles: "Kāda te ir sakarība ar LNNK?") Mums tikai nopietni jāizvērtē un jāizdara savi secinājumi, kāpēc tas netika darīts tieši un kāpēc uz šo uzbrukumu tik labvēlēgi reaģēja arī vairāki "Latvijas ceļa" deputāti. Varbūt tad kļūtu skaidrs, kāpēc tautsaimnieku priekšlikumi par muitas dienesta darba uzlabošanu negūst īstu atsaucību valdībā, kāpēc nedarbojas spirta monopola likums, kāpēc Hipotēku bankas darbība netiek īsti stimulēta... Varētu nosaukt arī citas problēmas. Bet es gribētu uzsvērt vienu: neatrisinot šīs problēmas, būs grūti sagaidīt labākus rezultātus nākotnē.

Meklēsim īstos cēloņus, meklēsim labāku nākotni! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns, Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu! Pēc tam - Ojārs Kehris.

J.Jurkāns (TSP). Godātais priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti! Klausoties iepriekšējo runātāju vārdos, nākas secināt, ka mēs joprojām mēģinām risināt šo nopietno krīzi, vainojot viens otru, mēģinot noskaidrot, cik tad nu kura partija ir vainīgāka par otru partiju, aizmirstot, ka šī problēma, šī krīze ir izgājusi ārpus Latvijas robežām un šīs problēmas analīzes jau staigā pa Eiropas laikrakstu slejām. Un tā ir ļoti nopietna krīze, un tā ir ļoti nopietna parādība, jo Latvija šobrīd ir zaudējusi uzticamību Eiropas finansu aprindās. Jūs zināt, ka ir vairākas Eiropas bankas, kas ir pārtraukušas savas kredītlīnijas Latvijā, pārtrauc savu finansiālo sadarbību ar Latvijas bankām tāpēc, ka nav ticamības Latvijas monetārajai sistēmai un banku sistēmai. Un mums, neskatoties uz partijas piederību, šeit visiem vajadzētu reiz sanākt un saprast, ka runa nav par to, vai LNNK vairāk vainīga vai TPA, vai "Saskaņa", vai "Latvijas ceļš". Tā ir mūsu valsts problēma, un es aicinātu visus kļūt vienreiz par valstsvīriem un mēģināt to atrisināt valstiski.

Jā, es esmu viens no tiem, kas parakstīja aicinājumu demisionēt Repšes kungam. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka man nepatīk Repšes kungs, bet gan tāpēc, ka kādam reiz ir jāatbild šinī valstī par to, kas ir noticis. Un, te klausoties Repšes kunga uzstāšanos, Ādamsona kunga uzstāšanos, skaidrs, ka tur ir ļoti liela vainas daļa valsts bankai. Un, ja mēs pasaulei neparādīsim, ka mēs ļoti nopietni gribam šo problēmu atrisināt, ja mēs nenosauksim to vārdus un uzvārdus, kas ir vainīgi pie šīs krīzes, mēs nekad no viņas neizkļūsim. Mēs neizkļūsim no šīs krīzes, mēs neatgūsim ticamību pasaulē, ja mēs runāsim puspatiesībās — puspatiesību šeit, puspatiesību kuluāros, puspatiesību, runājot ar avīžniekiem, un tā tālāk. Jo šī vairs nav tikai mūsu valsts iekšējā lieta, tā ir viena starptautiska lieta. Un es vēlreiz jūs ļoti aicinu visus - kļūsim visi vienreiz valstsvīri, sanāksim kopā un izrunāsim, kā izkļūt no šīs krīzes. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ojārs Kehris, "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Alfreds Čepānis.

O.Kehris (LC). Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es domāju, ka mēs ar pilnu atbildības sajūtu varam teikt, ka pašreizējā situācija valsts finansu sektorā, banku sektorā un budžetā ir pati nopietnākā kopš 1990. gada 4. maija. Un, pasakot to, es sev uzdodu jautājumu: ko šādā situācijā var darīt Saeima, ko varam palīdzēt mēs ar šo sēdi šī jautājuma risināšanā? Es domāju, ka mēs galvenokārt varam prasīt to, lai centrālā banka, lai valdība pilda savas funkcijas un lai kopīgi liek mums priekšā problēmas risinājumu, ko mēs varam izvērtēt. Viņiem ir iespējas, un tas, ir jādara vistuvākajā laikā, ja viņiem ir nepieciešams, izsaukt šeit Starptautiskā valūtas fonda vai citus ekspertus un likt priekšā risinājumus. Mums nav informācijas, un es saku ar pilnu atbildības sajūtu arī kā Budžeta komisijas priekšsēdētājs, ka tā arī nevar būt tik pilnīga, kādai tai jābūt valdībā un centrālajā bankā. Mēs Budžeta komisijā mēģinājām šai informācijai piekļūt, cik tas ir mūsu iespējās, šajā otrdienā, izskatot šo situāciju un slēgtā sēdē uzaicinot centrālās bankas vadītāju, Ministru prezidentu un finansu ministru. Diemžēl mēs dzirdējām tikai centrālās bankas informāciju, bet it kā saprotamu iemeslu dēļ, tāpēc, ka vienlaikus ir jāpilda vismaz trīs ministru funkcijas, Ministru prezidentam tur nebija iespējams būt. Un finansu ministrs vēl arvien tai brīdī uzskatīja, ka viņš savu ir pateicis un tātad nepilda šīs funkcijas. Tātad mums ir jāpanāk, lai pēc iespējas ātrāk būtu atbildīgas amatpersonas par šīm lietām, jo, ja kāds domā, ka, teiksim, finansu ministrs aizejot parakstīs kādus dokumentus, tad es domāju, ka tas neskan diez ko nopietni.

Bet tagad nedaudz par aktuālākajām problēmām - gan par banku "Baltija", gan par finansu un budžeta situāciju. Par banku "Baltija" es jau esmu izteicies un varu tikai atkārtot, ka nevienam no ekspertiem ne Latvijā, ne ārpus mūsu valsts bankas "Baltija" problēmas nebija pārsteigums un tāpēc pati par sevi šī situācija vēl neizsauc uzticības krīzi valstī, bet to izsauc un var izsaukt mūsu nemākulīgā, neprofesionālā šī jautājuma risināšana. Un galvenais, kā mums radīt, teiksim, šo uzticību, ir tas, ka mums jāparāda, kādā veidā mēs, pirmām kārtām centrālā banka un valdība, atrisināsim šo jautājumu. Vēl arvien, un to liecināja arī apspriešanas rezultāti mūsu komisijā, vēl arvien, protams, mēs nevaram zināt precīzi, par kādiem zaudējumiem var iet runa — vai par dažiem desmitiem vai arī jau par dažiem simtiem latu... Tas, ka mums nav piejami audita slēdzieni, manuprāt, neskan pārāk nopietni, un rīcības plānam būtu bijis jābūt gatavam jau, protams, labu laiku atpakaļ, nevis tas jāizstrādā tikai pašreiz, pēdējā brīdī.

Un nenoliedzami mums, mūsu valstij godu būtu darījis tas, ja vispirms būtu pieņemts līgums, protams, profesionāli,... vai nu līgums vai kāda cita procedūra, un pēc tam tas tiktu darīts zināms cilvēkiem un arī izstāstīts, kas un kā tad īsti notiks. Jo pašreizējā situācija, kad bankas darbība ir apturēta, kaut gan protams, ir garantijas sniegtas noguldītājiem, tomēr kādas sekas izsauc valsts ekonomiskajā dzīvē... Cik daudz vakar un šodien nenotiek un cik daudz rīt un parīt nenotiks darījumu, kur nauda netiks pārskaitīta konkrētiem uzņēmējiem un konkrētām darbībām? Tas jau sastādīs tūkstošus un tūkstošus. Un, ja mēs dzirdam, ka tas tiktu risināts vēl apmēram mēnesi, tad es domāju, ka šāds risinājuma variants nekādā ziņā nav pieņemams.

Un vēl es izteiktu savas domas par to, ka valdības un centrālās bankas atbildība pret visiem mazajiem, es uzsveru, mazajiem noguldītājiem, te var runāt par 100 latiem vai nedaudz vairāk, visās bankās, manuprāt, ir vienāda, jo pirmām kārtām centrālās bankas attieksme pret visām bankām no uzraudzības viedokļa, bija absolūti vienāda. Un ar ko labāks ir mazais noguldītājs, kas savus 100 latus noguldījis bankā "Baltija" vai kādā no jau bankrotējušām bankām, uz to, manuprāt atbildēt nav iespējams. Par lielajiem noguldītājiem mēs varam teikt — jā, viņiem vajadzēja analizēt un viņi un varēja analizēt, teiksim, gadu pārkstus, finansiālo situāciju un tā tālāk, un tā tālāk.

Tālāk — par finansu krīzi jeb budžeta situāciju. Manuprāt, šeit jau tādas īstermiņa problēmas ļoti precīzi izanalizēja finansu ministrs Piebalga kungs. Es varu tikai atkārtot galveno, proti, tās iemesli ir tātad nerealizētās reformas, pirmkārt, sociālajā sfērā, lielais budžeta deficīts, banku krīze, ko izsauca slikta uzraudzība un arī nekompetenta iejaukšanās bankās, bet dažkārt atkal tieši neiejaukšanās banku darbībā. Un kā rezultāts ir tas, ka mēs zinām arī to, ka diezgan lieli naudas līdzekļi pašlaik plūst prom no valsts, bet visa valstī palikusī nauda ar dažādiem paņēmieniem tiek paredzēta valsts patēriņam. Attīstībai nepaliek praktiski nekas, jo gan caur vērtspapīru tirgu, gan pēdējā laikā jau ar tiešiem aizņēmumiem no komercbankām mēs aizņemamies visu, ko vien ir iespējams paņemt. Protams, šādā situācijā komercbankas neveiks tautsaimniecības kreditēšanas funkcijas. Un vēl tūļāšanās vērtspapīru tirgū, kur mēs kā valsts maksājam pēdējā laikā 24 procentus komercbankām, bet pilsoņi no bankas var saņemt, teiksim, par 12 — 15 procentiem. Tad kāpēc nepieņemt jau diezgan uzstājīgi izteiktos fondu biržas priekšlikumus par to, lai katrs pilsonis, teiksim, kā tas jau ir Lietuvā un Igaunijā, varētu par saviem šiem, teiksim, 100 latiem, kas varētu būt minimālākā vērtspapīru daļa, aizņemties tieši no valsts, protams, arfondu biržas palīdzību.

Tik daudz par īstermiņa cēloņiem. Bet es domāju, ka svarīgāki par tiem, un to mēs vienmēr aizmirstam, kad runājam par šodienas problēmām, ir ilgtermiņa cēloņi. Un šie cēloņi ir saistīti ar to, ka mēs parasti neesam spējīgi domāt par to, kā pelnīt naudu, bet gan daudz diskusiju veltām tam, kā tērēt naudu. Ar šādu pieeju šo eksistējošo apli — zemas algas, zemi uzkrājumi, zemi ieguldījumi, rezultātā zema ražība un atkal zemas algas — mēs nepārtrauksim. Pārtraukt šo apli mēs varam tieši investīciju ziņā, panākot, lai šie uzkrājumi, ko pašlaik apēd valsts budžets, vai arī nauda, kura aiziet projām no valsts un kuru mums vajadzētu vairāk piesaistīt valstij, ietu investīcijās, tā pārraujot šo apli. Un no iemesliem, kāpēc tas nav darīts, atkal nosaukšu tikai tos, kuri varbūt ir tie paši kliedzošākie. Kaut vai to, ka vēl arvien mums nav tirdzniecības kodeksa,kurš praktiski bija jau gatavs un es nezinu, kur ir pazudis. Eksporta veicināšanai mazie līdzekļi, kas bija tam paredzēti budžetā, protams, naudas trūkuma dēļ netiek izlietoti, Latvijas attīstības aģentūra, kurai būtu jāstrādā ar ārzemju ieguldītājiem... Jā, tie, kas tiek pie premjerministra uzreiz klāt,— varbūt, bet tie būs tikai paši lielākie, kuri pašlaik var ievest šeit, Latvijā, šos ieguldītājus. Valsts īpašuma fonds vēl arvien nezina, cik ir valsts uzņēmumu mūsu valstī, tātad nav pat skaitlis saskaitīts, kur nu mēs varam runāt par efektīvu pārvaldīšanu. Un arī jau ieilgusī valsts uzņēmumu parādu problēma kliedz pēc sava risinājuma jau tūlīt. Un te nav nepieciešamas ļoti garas izskatīšanas komisijās, jo visas iespējamās analīzes jau ir sagatavotas labu laiku atpakaļ.

Nu, varētu, protams, vēl minēt arī to, ka tiek gūti panākumi un tomēr lēni atspiesta ēnu ekonomika. Un visas šīs lietas un daudzas citas izpaužas konkrētu saimniecisko lēmumu pieņemšanā. Domāju, ka prese šo virzību nosauc lielā mērā par kreiso pagriezienu, kura iemesli varētu būt vairāki, vismaz četri. Sākumā nenoliedzami Tautsaimnieku politiskās apvienības ietekme valdībā, kaut gan man šķiet, ka TPA, jau strādājot valdībā un redzot konkrētās problēmas, ir kļuvusi vismaz daudzos gadījumos daudzkārt pragmatiskāka. Tāpēc visiem pastrādāt tomēr izpildstruktūrās nekādā ziņā nenāktu par ļaunu. Otrkārt, tas ir pirmsvēlēšanu kreisais populisms, kas sākās, pirmkārt, sastādot budžetu. Un tad jau vajadzēja atkāpties. Ļoti iespējams, tad, kad mēs pieņēmām šeit, manuprāt, pārspīlētu budžetu, tad bija vēlēšanās būt pietiekoši labiem. Un, protams, ir jāatzīst, ka daudzi deputāti, daudzi no mums prasīja vēl vairāk no budžeta tajā laikā. Protams, pēc tam viss paliek tikai ierēdņu rokās, un izpildīt to budžetu, kuru mēs pašlaik esam apstiprinājuši, nu, izpildīt viņu, kā acīmredzot jau pašlaik skaidrs, nav iespējams. Un vēl kā ceturto varētu minēt zemo kompetences līmeni valdības ekonomiskās administrācijās, kurām diemžēl ir diezgan nopietns izskaidrojums, un to daudzi saprot, arī ministrs. Bet, ja tu esi atnācis, un runāt par to, ka tev ir slikti izpildītāji, ir diezgan grūti, bet tā ir ļoti liela un reāla lieta. Un no šī viedokļa es domāju, ka tieši centrālā banka nevis ir apzinājusies savu atbildību par kopējo ekonomisko stāvokli un nevis uzmākusies valdībai vēl un vēl varbūt ar saviem priekšlikumiem, bet tiešām diezgan bieži norobežojusies ar vaļņu būvēšanu un sevis aizsardzību, savas realizētās politikas aizstāvēšanu, kas nebūtu varbūt pats par sevi tik slikti. Bet daudz vieglāk ir pārmest nekompetenci Finansu, Ekonomikas un citu ministriju darbiniekiem. Taču atcerēsimies, ka atalgojuma līmenis valsts bankā — es domāju, ir labi, ka tur labs atalgojums, — tomēr nav salīdzināms ar to, ko var piedāvāt attiecīgās valdības institūcijas. Un vēl par banku sabiedrības atbildību. Ja jūs man atļautu divas minūtes pārtērēt laiku…

Vēl par banku sabiedrības atbildību. Proti, banku lietu izmeklēšanas komisijā, kur arī man ir iespēja piedalīties, es vai visiem uzdevu jautājumu — sakiet, kāpēc vēl arvien neeksistē starp bankām, oficiāli vai neoficiāli, šī melnā krāpnieku un blēžu grāmata? Un baņķieru atbildība diemžēl ir sekojoša: viņi saka, jā, jo tam visi piekrīt. Un Ādamsona kungs jau šeit ir minējis arī uzvārdus. Bet noslēpums nav tas, ka ļoti daudzas no Latvijas bankām ir izputinājuši vieni un tie paši ļoti lieli blēži un krāpnieki. Tad baņķieru atbilde bija tāda: jā, bet mēs labāk gaidījām, ka viņš aizies pie citas bankas, aizņemsies naudu no tās bankas un pēc tam atdos mums, un mēs savas problēmas atrisināsim. Tādējādi šie blēži izspēlēja vienu banku pret otru, šad tad iesaistot šajā lietā arī autoritātes. Un mums visiem, es domāju šeit pirmām kārtām arī komercbanku asociāciju, panākt vienotu šo blēdību izskaušanu, turklāt šādā situācijā, bez šīs uzticības starp bankām un runāt par banku savstarpējo apdrošināšanu, protams, kļūst diezgan neiespējami. Un es saprotu, ka, politiski vērtējot situāciju, diezgan daudziem tiešām ir nostaļģija pēc pagātnes. Ļoti iespējams, ka mēs vēl varējām izbēgt kādu laiku no šīs atplūdes. Domāju, ka pašlaik mums būs tā jāpārdzīvo, es ceru, ka mēs nesamaksāsim pārāk dārgi par šīm lietām un ka mums vismaz būs iespēja mācīties pašiem no savām kļūdām, lai gan daudz labāk būtu mācīties no citu kļūdām. Pats par sevi saprotams, ka par mums spriedīs pēc tā, kādā veidā mēs pārvarēsim šo savu situāciju. Mēs varam no tās iziet pat stiprāki nekā mēs būtu, ja nebūtu bijusi šāda situācija, jo, ja mēs pierādīsim, ka mēs to mākam izdarīt, mēs varam tieši dabūt lielāku uzticību atpakaļ. Bet tas, protams, prasa ļoti saskaņotu un nosvērtu pirmkārt jau valdības un centrālās bankas sadarbību un darbību. Paldies!

Sēdes vadītājs. Alfreds Čepānis, Demokrātiskā partija "Saimnieks"! Pēc tam — Andris Ameriks.

A.Čepānis (DPS). Pagājušās nedēļas piektdienas sēdē Ministru prezidents Gaiļa kungs runāja par to, ka valdība pārņems 51 procentu bankas "Baltija" akciju. Šodien jūs visi zināt, ka iet runa jau par 100 procentiem. Tāpat tika teikts no Gaiļa kunga puses, ka, lūk, Latvijas valdība kopīgi ar Latvijas Banku vai nu jau izstrādājušas vai ļoti intensīvi izstrādā likumprojektu par banku sanāciju un bankrotu, kā arī par likumprojektu par noguldījumu aizsardzību. Protams, katram no mums un daudziem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju rodas jautājums, kāpēc tad tas ir tikai tagad, kāpēc tas nenotika agrāk, jo mēs visi esam liecinieki tam, ka jau vairāk nekā gadu desmitiem tūkstoši cilvēku Latvijā protestē, piketē, rīko demonstrācijas un pat ir nodibinājuši savu partiju, kuru, šķiet, sauc "Taisnība". Bet līdz šim nekāda reakcija ne no Latvijas Bankas, ne no Latvijas valdības puses nav bijusi. Turpretī pagājušā gada augusts liecina, ka vajadzības gadījumā, ja Ministru kabinetam un "Latvijas ceļam" ir kādas intereses, tad pat demisionējusi valdība daudzus likumprojektus cep kā pankūkas.

Bez tam vismaz man līdz šim brīdim nav skaidras atbildes uz tādiem jautājumiem, ar kādiem nosacījumiem tad valdība pārņems un kas tas par terminu "pārņems" banku "Baltija". Līdz šim nevienam īsti nav skaidrs, kāds ir šīs bankas finansiālais stāvoklis. No kura kabatas tiks izmaksāti, pareizāk sakot, atmaksāti, tie 110 miljonu latu depozītnoguldījumu, kuri ir savākti bankā "Baltija" no fiziskajām personām, un tie 20 miljoni latu, kuri šajā bankā ir no juridiskajām personām. Mēs nezinām arī, kam un kādi kredīti ir izsniegti no bankas "Baltija" un vai tie ir reāli atgūstami. (No zāles: "Doti nav pareizi!") Man, piemēram, nav saprotams arī, ko nozīmē šodien presē publicētais memorands, kurā Latvijas valdība un Latvijas Banka pieprasa, atkārtoju, pieprasa bankai "Baltija" nodot valdības un Latvijas Bankas pārziņā 100 procentus akciju. Uz kāda likuma pamata tas notiek? Un ko nozīmē šis vārds "pieprasa"? Un ja nu banka "Baltija" atsaka? Ko tad? Atbildes uz šiem jautājumiem ir vairāk nekā nepieciešamas, lai varētu Saeimas sēdē pieņemt cik necik jēdzīgu un sakarīgu lēmumu šajā jautājumā. Nav arī atbilžu uz jautājumiem, kāpēc Latvijas Banka, ja tās rīcībā ir vai bija ziņas par banku darbību, savlaicīgi nav brīdinājusi ne valdību, ne Saeimu un faktiski neko nav darījusi, lai vienas otras bankas, es nerunāju šajā gadījumā par banku "Baltija", noziedzīgo rīcību pārtrauktu. Kas slēpjas aiz Repšes kunga televīzijā teiktā "komercnoslēpumu glabāšanas principa", kura dēļ, lūk, nevar izplatīt informāciju par komercbankām? Atvainojiet, kolēģi, ja kāds ir blēdis, tad nevar būt nekādu komercnoslēpumu, tad šie noslēpumi ir jādara zināmi sabiedrībai. Vēl jo vairāk tie ir jāzina valdībai, lai savlaicīgi šādas blēdības varētu pārtraukt. Kāpēc, zinot tajā pašā laikā valsts finansiālo stāvokli, Latvijas Banka neceļ ne ausu, lai nepieļautu Unibankas privatizāciju, par kuru mēs jau te mēģinājām runāt? Bet tas arī tika noraidīts kā neietilpstošs Saeimas kompetencē. Un vai tad bankas "Baltija" liktenis ietilpst Saeimas kompetencē? Acīmredzot tas ir tādēļ, vismaz es tādu secinājumu varu izdarīt, ka tad, kad Repšes kungs kļuva par Latvijas Bankas prezidentu, banka faktiski pārtrauca jebkādu kontroli pār Latvijas Bankas nodaļām, kuras bija visās pilsētās un visos rajonos. Šī kontroles trūkuma rezultātā bankas nodaļas deva kredītus pa labi un pa kreisi. Tagad tie nav atgūstami, tādēļ tika izveidota universālā banka. To tagad taisās privatizēt par sertifikātiem, un no Latvijas Bankas pleciem šī problēma ir nost.

Vēl. Kāpēc Latvijas Banka vienā mierā noraugās uz komercbanku pamatkapitāla fiktīvu uzpūšanu, kā tas bija, cik es saprotu, "Lainbankā" un vēl dažās citās. Kāpēc Latvijas Banka manāmi uztraucas par vienas bankas slikto finansiālo stāvokli (arī tas pats gadījums ar "Lainbanku") un tikpat olimpiskā mierā noraugās uz citas komercbankas krahu? Vai tā ir kādas partijas, politiskā grupējuma vai personīgā ieinteresētība? Arī uz šiem jautājumiem mums vajadzētu atbildes. Arī piektdien Repšes kunga uzstāšanās vairāk bija veltīta Anglijas Baringa bankas, nevis Latvijas Bankas un komercbanku darbībai. Un baņķieru grūtajam darbam un lielajiem zaudējumiem, kādus viņi ir cietuši savas nesavtīgās darbības laikā. Tika teikts, ka Latvijas Banka nodrošināja banku uzraudzību, taču tā bija mazliet maigāka, nekā varēja būt. Es domāju, ka tas patiešām ir maigi teikts. Un cilvēkam ar tādu plānu civilizācijas kreveli, kāda ir man, ir jāsaka citādi. Šīs uzraudzības nebija vispār. Tāpēc, es domāju, ka mēs esam ne tikai iedragājuši Latvijas banku un finansu sistēmas starptautisko prestižu, par ko runāja Jurkāna kungs. Kamēr mēs nebūsim šeit, Saeimā, dzirdējuši objektīvas, godīgas un patiesas atbildes uz šiem jautājumiem, diez vai mēs varēsim šeit pieņemt kādu cik necik jēdzīgu lēmumu.

Sēdes vadītājs. Andris Ameriks, Tautas saskaņas partijas frakcija! Pēc tam — Kārlis Leiškalns.

A.Ameriks (TSP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Sākotnēji es gribu runāt par atbildību. Jebkurš darbs ir jādara profesionāli. Un jo augstāka ir šī darba darītāja atbildība, jo profesionālāk ir jādara šis darbs, jo lielāka ir viņa atbildība pret tiem citiem līdzcilvēkiem, līdzpilsoņiem, kuri tiek ietekmēti ar šo darbu. Ir tāda anekdote, ko īsumā gribu atstāstīt.

Divi vīri aiziet uz hipodromu, kur rit zirgu skriešanās sacensības. Viņi domā, uz kuru zirgu likt? Un pienāk pie šiem vīriem viens zirģelis un saka: "Lieciet uz mani!" Vīrs saka: "Bet tu tāds, diez vai tu uzvarēsi? Diez vai tu atnāksi uz finišu pirmais?" Bet zirģelis saka: "Nē, es tomēr pienākšu, lieciet uz mani! Es būšu tas, kas pienāks pirmais." Un vīri liek arī. Sacensības beidzas, un zirgs pienāk pēdējais. Un vīri tagad ir kašķīgi un saka: "Kā tad tā, tu mums teici, ka tu būsi pirmais. Un mēs uz tevi likām." Bet zirģelis atbild: "Nu, ziniet, nesanāca! Varbūt nākošreiz!"

Cienījamie kolēģi! Kad divus gadus atpakaļ mēs runājām par to, ka Latvijas Bankai ir jāatbild par Latvijas tautsaimniecības attīstību, un šo priekšlikumu tika arī ierosināts ietvert likumā, tad liela daļa no deputātiem, zināmā mērā arī Latvijas Bankas vadības ietekmē, nobalsoja "pret". Nobalsoja pret to, ka Latvijas Bankai ir jāatbild par Latvijas ekonomiku. Jā, mēs varam būt lepni par to, ka mūsu lats ir divreiz stiprāks pēc vērtības par ASV dolāru. Bet par kādu cenu? Par tādu cenu, ka lielākā daļa ražošanas jaudu ir apsīkušas? Ka Latvijā ražotās preces pēc pašizmaksas ir divreiz vai trīsreiz dārgākas nekā, teiksim, Vācijā? Ka pēc ražošanas apsīkuma jau praktiski īsti nav skaidrs, no kā iekasēt nodokļus? Tas nenozīmē, ka lats būtu jālaiž inflācijas spirālē, bet gan to, ka lata kursam ir jābūt tādam, kas sekmētu saimniecisko rosību, dotu iespēju Latvijas preču noietam pasaulē. Un šāds kurss būtu strikti jānosaka Latvijas Bankai. Taču tas ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja Latvijas Banka līdzatbild par Latvijas ekonomisko izaugsmi. Pašreiz Latvijas Bankai tas nebūt nav īpaši svarīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka divus gadus atpakaļ tāds punkts likumā tika izbalsots ārā.

Cienījamais Ministru prezidents Gaiļa kungs katru nedēļu veic ekskursijas pa Latvijas rajoniem, iepazīstoties ar reālo situāciju uz vietas. Reāli palīdzēt viņš pašreiz nevar, bet var dot kādu padomu, uzmundrināt ar labu vārdu, blakus varbūt atklājot savas partijas biroju vai pārstāvniecību, ja tas nav izdarīts iepriekš. Taču Repšes kungs nedara vispār neko. Viņš neapgrūtina sevi un vēro Latviju no putna lidojuma augstuma. No turienes jau varbūt viss ir kārtībā. Daba mostas, viss ir zaļš. Taču no reālās dzīves tik atrautu bankas prezidentu nākas redzēt tikpat reti kā valsts monetāro politiku, kas pārvērsta par šovu. Absolūti atrauti no dzīves. Kādi tad ir mūsu sasniegumi? Tie taču ir jāpiemin, jo tuvojas Saeimas vēlēšanas. Spilgtākie ārvalstu investīciju piemēri Latvijā — "Aldaris", "Kellog", kas ražo kukurūzas pārslas. Bet šīs investīcijas ir tādas, kuras ātri var demontēt un aizvest prom.

Kādi vēl ir sasniegumi? Ražošanas apjoms valstī ir krities vairāk nekā 50 procentu apmērā. Kad bankrotēja vai tika slēgtas visas iepriekš bankrotējošās jeb maksātnespējīgās bankas, Repšes kungs lepni paziņoja, ka Latvijas Banka nenes atbildību par noguldījumiem. Tā tikai kontrolē. Ir labi, sēžot kabinetos un pārbīdot papīrus no vienas galda malas uz otru vai braukājot pa pasauli un stāstot par Latvijas Bankas monetārās politikas sasniegumiem, to darīt. Bet vai tas, ka viena no lielākajām Latvijas komercbankām - banka "Baltija" — ir uz bankrota robežas, ir pamodinājis Repšes kungu, kurš tagad līdzīgi kā Ministru prezidents Gaiļa kungs vakar televīzijā ar nopietnu sejas izteiksmi uzrunāja televīzijas skatītājus. "Cienījamie iedzīvotāji! Latvijas Banka kopā ar valdību garantē iedzīvotāju noguldījumus bankā "Baltija"." Bet kur tad jūs bijāt pie visām iepriekšējām bankām? Ar ko atšķiras iepriekšējās bankās cietušie cilvēki no tiem, kas ir cietuši bankā "Baltija"? Vai viņi nav pelnījuši šo uzmanību? Jūs redzat kvantitāti, bet ne kvalitāti.

Cienījamie kolēģi! Mēs mācāmies no savām kļūdām. Taču par savām kļūdām ir arī jāmāk atbildēt. Es ar sapratni uztveru finansu ministra demisiju. Jā, tas ir politiski korekti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā amatā viņš bija patiešām neilgu laiku. Taču viņam pietika politiskas drosmes pateikt par savu demisiju. Bet šādas drosmes pilnīgi nav Latvijas Bankas vadībai. Es piekrītu tam, ka viena vai otra cilvēka nomaiņa neatrisina problēmu. Taču nav neaizstājamu cilvēku. Bet Latvijas Bankas vadībai nav šīs politiskās drosmes to pateikt. Vēl jo vairāk, šķiet, tā uzskata, ka viss ir kārtībā. Lai jau tas parlaments lemj! Vai tie daudzie padomnieki, kas ir Latvijas Bankā, jau pusotra vai divus gadus atpakaļ neredzēja to, kāda ir bankas "Baltija" stratēģija? Tā apzināti bija orientēta uz to, ka lats ir jādevalvē, ka lats kritīs. Un, pieņemot milzīgu skaitu depozītnoguldījumu no iedzīvotājiem, tie tika konvertēti dolāros un tālāk izdalīti dažādos apšaubāmos kredītos par milzīgām procentu likmēm. Vai tas nebija redzams jau gadu atpakaļ, ka Latvijas Bankas striktā nostāja lata vērtības paaugstināšanā un Latvijas lielākās komercbankas depozītpolitika un kredītpolitika bija vērstas dažādos virzienos? Un, ka tam agri vai vēlu vajadzēja izraisīt katastrofu? To uz savas ādas izjūt pusmiljona Latvijas iedzīvotāju. Bet Latvijas Banka taču par to vismaz atbild pēc likuma. To, kādu kredītpolitiku veic Latvijas komercbankas, taču pēc atskaitēm arī var redzēt. Jā, ir jāpiekrīt, ka cilvēku nomaiņa neatrisina problēmas. Bet tā paaugstina atbildību par savu veicamo darbu. Tā neļauj "iesildīt krēslus". Un tas, šķiet, arī ir būtiski. Un, liekas, nav lielas starpības starp "Lata International" izšķērdētajiem kredītiem un to bezatbildību, ar kādu Latvijas Banka ir piegājusi līdz šim Latvijas ekonomiskajam stāvoklim.

Cienījamie kolēģi, es varu gandrīz droši teikt, ka šī bezatbildība arī turpinās, jo Gaiļa kungs — pārdroši manā izpratnē — kopā ar Repšes kungu tagad garantē iedzīvotājiem viņu noguldījumu drošību. Papildus Repšes kungs saka, ka pašreizējā monetārā politika saglabāsies arī turpmāk. Bet kā to reāli izdarīt? Es domāju, ka šie kungi paši līdz šim brīdim to īsti nezina. Jo, no vienas puses, ir pusmiljona cilvēku ar saviem noguldījumiem. Tā ir reāla nauda, reālas cerības. Un, no otras puses, ir bankas "Baltija" izdotie kredīti vairāk nekā 120 miljonu latu apjomā. Tātad ir jāatgriež ar procentiem vai bez, taču es gribu redzēt, kā valdība tagad sāks iztirgot "Latavio" ieķīlātās lidmašīnas un kam vispirms tās ir vajadzīgas. Bet šāds kredīts 6 miljonu apjomā pastāv. Vai varbūt valdība kļūs par pārvaldnieku, kas uzkops telpas jau dīkstāvē stāvošajiem uzņēmumu korpusiem? Bet varbūt arī ar to ir nolēmis nodarboties brīvajā laikā Repšes kungs? Jā, es pieļauju, ka ar plašu žestu tiks atdoti ieguldījumi iedzīvotājiem. Taču tie jau būs daudz mazvērtīgāki. Bankas "Baltija" vadība visu ir aprēķinājusi labi. Bet mūsu valdības liberālā politika privatizācijas jomā iegriežas citā virzienā. Ja runa ir par bankām, četrām valsts bankām, piedodiet, diezgan impotentām bankām, pievienojas piektā, par kuras pārvaldnieku, starp citu, es rekomendētu pašu Repšes kungu, lai viņš reāli ar savu lielo pieredzi parāda, kā atrisināt problēmas, kuras ar lielu Latvijas Bankas līdzdalību ir uzveltas mūsu valstij un mūsu nodokļu maksātājiem. Mēs parlamentā pie dažādiem viedokļiem esam pieraduši. Un šie viedokļi bieži vien ir absolūti pretēji. Taču divas lietas man šķiet mēs varam darīt.

Pirmkārt, mēs varam un mums vajag prasīt no Latvijas Bankas vadības politisku atbildību par savu darbību.

Otrkārt, mēs varam un mums jāpieņem konkrēti labojumi visos tajos likumos, kas regulē gan Latvijas Bankas darbību, gan arī komercbanku darbību kopumā un komercbanku atbildību. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Leiškalns, pie frakcijām nepiederošs deputāts! Pēc tam - ekonomikas ministrs Zvanītāja kungs.

K.Leiškalns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Domājot par banku krīzi Latvijā, es atduros pret vienu. Man kā politiķim trūkst informācijas par valstī radušos situāciju. Bet bez kvalitatīvas un vispusīgas informācijas es nevaru pieņemt lēmumu. (Starpsauciens no zāles: "Drošāk!")

Tagad dažus vārdus par iepriekšējo sēdi. Es arī biju to vidū, kas parakstīja ierosinājumu par pagājušās piektdienas sēdes sasaukšanu. Bet es parakstīju šo ierosinājumu ne jau tāpēc, lai uzklausītu savstarpējus apvainojumus, bada dzegužu kūkošanu un nacionālās katastrofas piesaukšanu. Es darīju to tāpēc, lai saņemtu attiecīgo resoru un institūciju kompetentu analīzi par banku sistēmā notiekošo, konkrētus skaitļus un dažādu politisko partiju ekspertu priekšlikumus, kā pārvarēt šo krīzi ar iespējami mazākiem zaudējumiem visām sociālajām grupām un sabiedrībai kopumā. Pašreizējā krīze valstī ir ļoti nopietna, bet tā, protams, nav katastrofāla. Taču tā var kļūt katastrofāla, ja politiskā elite un sabiedrība joprojām netiks pienācīgi informēta. Neatkarīgi no tā, kāds arī būtu bankas "Baltija" noguldītāju skaits, viņi ir tiesīgi zināt savu noguldījumu likteni, ir tiesīgi saņemt informāciju par iespējām šos noguldījumus atgūt. Turklāt informācija ir jāsaņem ne tikai šīs, bet arī citu komercbanku noguldītājiem.

Tāpat arī tā sabiedrības daļa, kas savus līdzekļus nav izvietojusi nevienā no Latvijas bankām, ir tiesīga zināt, cik tai var izmaksāt situācijas stabilizācija, jo viens ir skaidrs — ja valdība uzņemas garantijas, šo garantiju segumu uzņemas visa sabiedrība kopumā. Lai pieņemtu pamatotu lēmumu, ir nepieciešamas atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) Kāds ir precīzs bankas "Baltija" depozītnoguldītāju skaits? Līdz šim es esmu dzirdējis skaitli no 126 tūkstošiem līdz 500 tūkstošiem, kas diezgan konkrēti tika oficializēts caur amatpersonu izteikumiem masu medijos.

2) Kāda ir šo noguldījumu struktūra? Konkrēti, kāds ir vidējais noguldījuma lielums? Respektīvi, cik liels ir to noguldītāju skaits, kuru noguldījumi nepārsniedz 100 latu, 500 latu un tā tālāk.

3) Cik no noguldītājiem ir juridiskās personas un kāda ir viņu noguldījumu struktūra?

4) Cik lielu summu veido iesaldētā un neizmaksātā klientu nauda?

5) Cik liela summa ir nepieciešama, lai apturētu bankas "Baltija" krīzi?

6) Kādi ir bankas "Baltija" izsniegtie kredīti un kādā mērā mēs varam prognozēt iespēju tos tuvākajā nākotnē atgūt?

7) Kāda ir kredītu ķīlu reālā vērtība? Cik lielas varētu būt summas, kuras atgūt nebūs iespējams, un vai banka "Baltija" apkalpo valsts kredītu un valsts budžetu un kādā apmērā.

Esmu pārliecināts, ka atbildes uz izvirzītajiem jautājumiem vēlas dzirdēt visi zālē sēdošie deputāti. Mums ir jāpieņem politisks lēmums, kam jābūt saskaņotam ar visas sabiedrības interesēm. Tā informācija, kas ir manā rīcībā pašlaik, ļauj izdarīt tikai vispārīgus secinājumus, un tie ir šādi. Valdības paredzamā rīcība bankas "Baltija" krīzes situācijā var nonākt pretrunā ar Latvijas Bankas stingro monetāro politiku, un šajā pozīciju sadursmē neizbēgami rodas jautājums par personālijām, kas pārstāv vienu vai otru viedokli. Baidos, ka šobrīd personāliju jautājums var aizēnot efektīvu risinājumu meklējumus. Gribam vai ne, bet izeja no krīzes kādu atstās zaudētājos. Tikai nav zināms, vai tā būs visa sabiedrība vai kāda tās grupa. Skaidrs ir viens — argumentējot ar lielo noguldītāju skaitu, valdība pašlaik par prioritārām uzskata bankas "Baltija" noguldītāju intereses. Akceptējot valdības proponēto pozīciju, zaudētāji būsim mēs visi, gan noguldītāji, gan nenoguldītāji, gan arī šajā zālē sēdošie, protams. Ja konsekventi paliekam Latvijas Bankas pozīcijās, nav grūti prognozēt sociālus konfliktus starp vienas interešu grupas noguldītājiem, kas skaidri apzinās savas intereses, un starp pārējo sabiedrības daļu, kas savas intereses šajā situācijā apzinās tikai daļēji vai nav formulējušas pietiekoši. Tās viņiem šobrīd nav tik aktuālas. Tādēļ, lai pieņemtu lēmumu, man nepieciešamas atbildes uz minētajiem jautājumiem. Taču jebkura lēmuma gadījumā es uzskatu, ka mēs nedrīkstam ignorēt arī tās sabiedrības daļas intereses, kas nav saistīta ar banku "Baltija". Manuprāt, visos krīzes risināšanas variantos nepieciešams ir laika faktors. Uzņemoties bankas "Baltija" saistības pret tās noguldītājiem, valstij nevajadzētu par jebkuru cenu uzņemties tās izpildīt bankas "Baltija" solītajos termiņos un varbūt pat apmēros. Un tikpat konsekventi būtu jāaizstāv arī cilvēku noguldījumi citās bankās. Jo citādi mēs tik tiešām izskatāmies pēc kāda finansu grupējuma ķīlniekiem. Es joprojām uzticos Latvijas Bankai un valdībai, to spējai reaģēt uz situāciju adekvāti, kā arī politisko partiju vēlmei konsolidēties valstij tik ļoti svarīgās problēmas atrisināšanai. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Ekonomikas ministrs Zvanītāja kungs, lūdzu! Pēc tam — Oskars Grīgs.

J.Zvanītājs (ekonomikas ministrs). Cienījamie deputāti! Manu uzstāšanos vispirms izsauca nepieciešamība noskaidrot esošo situāciju, jo šeit izskanēja runas par finansu krīzi, par tautsaimniecības krīzi, par ekonomisko krīzi. Es pilnībā piekrītu Krištopana kungam, ka pašreizējā momentā tautsaimniecības krīzes valstī nav. To raksturo reāli ekonomiskie rādītāji, jo tautsaimniecība kā jēdziens ir daudz sarežģītāks — tajā ietilpst gan rūpniecība, gan tirdzniecība, gan tranzīts, gan apkalpojošās sfēras pakalpojumi. Un šeit šie rādītāji objektīvi pierāda, ka pirmajā ceturksnī ir bijis zināms pieaugums. Protams, šī finansu krīze, kas ir radusies komercsektorā, var būtiski iespaidot visu tautas saimniecību, jo mēs visi zinām, ka finanses ir tautsaimniecības asinis. Tātad ir nepieciešama steidzama reakcija. Un domāju, ka tas memorands, ar kuru uzstājās valdība, bija savlaicīgs un vietā. Taču domāju, ka kļūdaini bija iepriekšējā laika periodā ekonomiskajā darbībā akcentus likt uz vienām atsevišķām nozarēm. Domāju, ka neviens kārtīgs politiķis nespēlē ar vienu dūzi. Tāpat arī tautsaimniecībā, domāju šī glorificētā komercbanku sistēma, kuru mēs visu laiku slavējam un kurai mēs uzticējāmies, ir pašreizējā momentā diemžēl saplīsusi kā ziepju burbulis. Un tādēļ es uzstājos par sakārtotību visās sfērās, nevis par paziņojumiem par atsevišķu tautsaimniecības nozaru likvidāciju, lai uz to drupām radītu tā saucamo Saules pilsētu.

Ar interesi noklausījos savu priekšgājēju uzstāšanos, jo, protams, viņu pieredze ir lielāka un viņi ir izgājuši jau cauri tam visam. Daudz kur var viņiem piekrist, taču žēl, ka daudzas labas idejas rodas, aizejot no darba. Pilnībā piekrītu, ka nepieciešami izglītoti kadri, ka nepieciešami kadri, kam uzticas, taču ļoti žēl, ka katru kadru nomaiņa Ekonomikas ministrijā bija saistīta ar lielām politiskām diskusijām, ar lielu pretestību no dažu ieinteresēto cilvēku puses. Tāpat arī man ļoti cilvēciski žēl pašreizējā momentā ir finansu ministra, jo apzinos, kāda milzīga atbildība viņam bija uzlikta. Domāju, ka, veidojot esošo valdību, baidoties varbūt no nezināmu cilvēku ienākšanas valdībā, mākslīgi tika samazināta Ekonomikas ministrijas loma, viņas funkcijas. Domāju, ka tas arī bija pamatā kļūdām šajās prognozēs, par kurām mēs runājam pašreizējā brīdī, jo, noteikdami budžetu, noteikdami šīs prognozes, izejot tikai no fiskālā viedokļa, mēs esam nonākuši šajā stāvoklī, kurā mēs esam. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu! Pēc tam —Vilis Krištopans.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Priekšsēdētāja kungs! Prezidij! Cienījamie deputāti! Cienījamie klātesošie! Es neesmu noguldītājs nevienā bankā. Tas nenozīmē, ka man nebūtu bijis kādreiz kāds lieks latiņš vai santīms kabatā. Bet es uzskatīju savā mūžā, ka to latu es varu ieguldīt kaut kur kādā citā nozarē, ražošanā, jo mana vienkāršā dabiskā nojauta jau pirms 4.maija bija tā, ka diemžēl situācija būs tāda, kāda ir šodien. Vienkārši nojauta. Un ne velti 1994.gada plenārsēdē, ārkārtas plenārsēdē par it kā krīzes situāciju Latvijā, kriminogēno situāciju, to minēju šeit un neguvu atbalstu no jums ne lēmuma projekta izpildē, ne citur, kaut gan praktiski kaut kas dzīvē pavirzījās uz priekšu. Minēju, ka vienas no lielākajām bankām, bankas "Baltijas" priekšgalā ir bīstami recidīvisti un arī lielākās firmas ar saviem taustekļiem izpletušās pa Latviju, ka "Pārdaugavas" vadībā ir bīstami noziedznieki. Bet Ādamsona kungs, ministrs tajā laikā, šeit nākdams tribīnē pēc manis, sacīja tā, citējot Ojāra Vācieša vārdus, ka es esmu laikam kaut kāds zemes centrs un atbildu par visu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Es te necentīšos to atcerēties. Un mani pārsteidza tiešām iekšlietu ministra šīsdienas uzstāšanās. Dīvaini tas izklausījās, kad viņš steica, ka neesot likumu kriminālkodeksā vai kriminālprocesa kodeksā un nevarot neko darīt. Bet tad man jājautā, iekšlietu ministra kungs — kā tad jūs līdz šim esat aizturējuši tos noziedzniekus? Pēc kā — pēc matiem, pēc deguna vai pēc kaut kā cita? Kaut kādi likumi taču eksistē. Pret krāpniekiem, par valsts mantas izšķiešanu, varbūt vēl par dienesta stāvokļa izmantošanu. Jūs sacījāt, jā, Kehra kungs šeit sacīja, ka nostalģija vienam otram esot bijusi pēc OBHSS, pēc citām tādām iestādēm. Varbūt pēc VDK vēl nostalģija varētu būt. Es sacīšu, ka tās ir pārtrauktas organizācijas un pārtraukta ir arī mākslīgā apsēklošana, bet ar to jau laukos neapstājas radības zemnieku kūtīs. Kas jums liedz, cienījamie varas struktūru pārstāvji, kā jūs, cienījamais iekšlietu ministra kungs augstākās varas izpildinstitūcijas pārstāvis sacījāt šeit! Nu, ņemiet ciet tos blēžus tad! Un paldies Leiškalna kungam, ka viņš šeit nolasīja faktiski tos jautājumus, kurus es gribēju vienkārši uzdot. Jo es vienkārši kā praktiķis gribu dzirdēt visu šo situāciju, kas tur darās tajās bankās. Kur tā nauda ir palikusi un kāpēc valdībai būtu jāmaksā šī nauda iekšā? Es saprotu Gaiļa kunga politiku, ka tiešām ir jāgarantē iedzīvotājiem. Es saprotu un pilnīgi atbalstu jūs, un jūtu līdzi Piebalga kungam. Visu cieņu viņam! Es saprotu to,bet dabiski, ka jūsu politika droši vien ir vēl tālāka. Ka jums ir garantēti 400 tūkstoši vai 500 tūkstoši balsu rudenī. (Starpsauciens no zāles: "Par visu naudu!") Pilnīgi loģiski, es jūs saprotu. Ziniet, mani vēlētāji pēc divu gadu klausīšanās mūsu runās, man saka — ko jūs tur pļāpājat parlamentā! Es neesmu politiķis, es neesmu dižs banku speciālists, bet man saviem vēlētājiem tikšanās reizēs ir jāatbild. Un es viņiem saku, ka tāda ir parlamentārā būtība. Kā Sinkas kungs te sacīja, tā ir parlamentārā būtība, ka kādreiz var runāt tukšāk vai racionālāk, vai praktiskāk, vai kaut kā savādāk, bet tā ir parlamenta būtība. Pretējā gadījumā būtu totalitārisms un mēs šeit nerunātu nevienu lieku vārdu. Un sēdētu Stabu ielas pagrabā, kur būtu jāsēž Laventa kungam ar Ļeskova kungu un vēl dažiem citiem. Lai gan Čerčils ir teicis par demokrātiju, ka nekā neesot draņķīgāka, bet diemžēl acīmredzot kārtība ir vajadzīga. Un ir krīze tagad vai nav krīze, es šeit piekrītu Zvanītāja kungam, ka tiešām nav krīzes mums. Nu, nav valstī krīzes — ne izglītībā nav krīzes, ne tautsaimniecībā, ne lauksaimniecībā, nekur nav krīzes, ir tikai īslaicīgas grūtības. (Starpsauciens. "Pilnīgi saprotams!")Tad, kad es 1994.gada 14.decembrī arī runāju par krīzes augošo kriminogēno situāciju, jūs pat nepieņēmāt to vairums. Ignorējāt. Un Kehra kungs šeit pieminēja tirdzniecības kodeksu, un Kalniņa kungs pieminēja. Arī tur bija iekšā tas likums par tirdzniecības kodeksu. Kur tas ir? Nav. Tāpēc, ka jūs to lēmumu nepieņēmāt. Jūs to noraidījāt, kaut gan tā ārkārtas plenārsēde pavirzīja uz priekšu likumu "Par tiesu varu" un tā praktisko izpildi, SAB izveidi. Ko tad darīt? Ko man atbildēt vēlētājiem, tiem, kuri ir noguldījuši to naudiņu tur? Paldies, Gaiļa kungs, es viņiem sacīšu, ka jūs garantējat viņiem to. Tā es arī sacīšu nākošajās tikšanās reizēs. Jūs varat saukt šeit monetāro, mikro, makro vai fiskālo, no tā jau šeit nauda neradīsies.

Dabiski, ka Repšes kungs atceras. Cienījamais Repšes kungs! Jūs atceraties lieliski to sanākšanu vēl Godmaņa kunga laikā Ministru padomē mēnesi pirms tam, kad iznāca Latvijas rublis jeb tā saucamais repsītis, kā tautā dēvē. Atcerieties, uzkāpa toreiz zemnieks tribīnē. Tas biju es, kurš sacīja — vai tā ir politika, ir jāizlaiž starpnauda! Kad jūs pirkāt vienu Krievijas rubli par 25, tad man, praktiķim, sen tas bija skaidrs. Bet, paldies Dievam, jūs pēc mēneša to izlaidāt. Un toreiz arī bija panika. Ka būs bads, nebūs maizes, nebūs degvielas, kaut gan bija gan maize, gan degviela. Un Godmaņa kungs, šis nopietnais vīrs, kuram ir medālis piešķirts, uzķērās uz šī āķa. Un arī tagad uzķeras viens otrs uz šī āķa, ka būs bads un baltmaizes nebūs. Bet milti jau ir savesti kontrabandas ceļā. Šeit, Ādamsona kungs, ir jāstrādā! Un jums ir turpat 600 cilvēku Drošības policijā, tas vairs nav valsts noslēpums, ja jūs atklājat šo valsts noslēpumu avīzē "Nedēļa Tev", pasacīdams, ka mēs uzdodam muļķīgus jautājumus no Nacionālās drošības komisijas. Tie jautājumi nemaz tik muļķīgi nebija. Strādājiet tad! Strādājiet! Un likumi jums ir. Un atcerieties, Repšes kungs, toreiz es sacīju par šo naudu. Un Bergs- Bergmanis bija tas, kas pienāca klāt. No kurienes es to esot ņēmis, ka vajag to starprubli izlaist? Un es neatklāju nekādu Ameriku. Es vienkārši pašķirstīju vēsturi. Un bija 1923.gada naudas reforma Latvijas laikā. Pie politiskās sistēmas maiņas agrāk vai vēlāk, tur ar nelielu starplaiku, vajag izlaist starpnaudu, un paldies Dievam! Es neesmu jūsu piekritējs, Repšes kungs, nē Bet es stāvēšu kā mūra māja tagad par jums. Arī rīt pie 530.dokumenta izskatīšanas, ko iesniedza šeit mani kolēģi no parlamenta, par jūsu noņemšanu. Es jūs aizstāvēšu kā mūra māja, kaut gan es neesmu ar jums vienisprātis. Jūs teicāt, ka zemi var pārdot jebkuram. Un jūsu politika zemnieku arī zināmā mērā sit no kājām nost. Bet, vienalga, es jūs aizstāvēšu.

Mani pārsteidz Čepāņa kungs. Ziniet, es strādāju tanī komisijā, nomainīju Kamaldiņa kungu izmeklēšanas komisijā par kredītiem. Un mani jau pārsteidza, kad es pārņēmu to komisiju. Visu laiku es tur kā statists būtībā biju. Ziniet, tādus āķīgus jautājumus uzdevu kā mēs visi tur Saeimā, tajā komisijā. Bet pēc tam, kad man pašam bija jāķeras klāt šai papīru gūzmai un kaudzei, ziniet, man šad tad mājās neviļus uznāk tāda doma — ek, kaut varētu atjaunot lauka kara tiesas. Es negribēju uzņemties izmeklēšanas komisijas vadītāja pienākumus, jo bez manis tajā komisijā bija daudz rūdītāki un ilgāk strādājoši politiķi, kā, piemēram, Čepāņa kungs. Un es piedāvāju — Alfred Čepāni, pieņem tu to komisiju. Viņš teica - nē, nekādā gadījumā, man ir neērti pret saviem bijušajiem kolēģiem. Redziet, lasot "Lauku Avīzi", mūsu cienījamā Krustiņa avīzi, cilvēka ar gaiši zilām noskaņām (zālē smiekli.), lasot reitingu, kur Grīgs ir 5.vietā, ziniet, man uzsita sportisku azartu apsteigt Čepāņa kungu. Čepāņa kungs saka — tikai nepaskrien līkumā man garām. Visu cieņu Alfred, es pret jums ar cieņu izturos kā pret vīrišķīgu, taisnīgu, godīgu cilvēku, bet, kad jūs teicāt, ka jūs negribat uzņemties, jūs sacījāt, ka jums ir fakti par izmeklēšanu šajā neģēlībā, kas ir notikusi ar kredītu izdāvāšanu un izsaimniekošanu. Un jūs sacījāt, ka jums arī ir bērni!... Man arī ir bērni, un tiem pārējiem komisijas locekļiem arī, bet tas mani nekavē ķerties tur klāt. Un mūsējā ir vienīgā komisija, kas panākusi, ka sēž divi - Jansones kundze un Sproģa kungs. Un es ceru, ka tuvākajā laikā sēdēs vēl, un ne vien divi, bet vēl kāds. Un, jo vairāk es rokos tajā papīru kaudzē, jo vairāk es iedomājos, kur tad es atrodos! Un tad mani vairs nepārsteidz bankas "Baltija" pasaules šaha zvaigžņu uzaicināšana, lielās naudas maksāšana no cilvēku maciņiem, mani nepārsteidz tas, ka jūs daudzi skrējāt uz reprezentāciju Rundāles pilī. Es tur nebraucu, lai gan man arī bija zelta ielūgums. Es piedodu šiem ārzemniekiem, kuri nezināja vēl šos cilvēkus, bet es izdarīju vienu praktisku darbu ar maniem vīriem. Mēs fiksējām visas mašīnas un tad paskatījāmies, kas tur apmeklēja, visas... Un, cienījamais iekšlietu ministra kungs, tur parādījās sešas mašīnas ar tādiem numuriem, kuru vēl nemaz nav sērijā! Bet jūs tajā laikā vēl nebijāt, tur es jums piedodu. (Smiekli zālē.) Jūs klanījāties tur šiem cilvēkiem un atbalstījāt viņu politiku, un man ir kauns, ka Valsts prezidents dzīvo šī recidīvista mājā. Bet, kā atgriezt naudu cilvēkiem, es nezinu, ir jāražo. Reizi par visām reizēm tas ir jāsaprot. Un es šaubos, vai lēmums šeit būs vai nebūs. Un, vienalga, kāds tas būs, es to atbalstīšu, jo es nevaru dot jums lēmuma projektu. Šeit ir daudz gudrāki cilvēki attiecībā uz šo bankas politiku, bet es uzskatu, ka tas būtu neprāts, politisks neprāts izteikt rīt neuzticību Latvijas Bankas vadībai. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vilis Krištopans, "Latvijas ceļš", lūdzu! Pēc tam - Ilmārs Dāliņš.

V.Krištopans (LC). Godājamais Prezidij, godājamā Saeima! Es negribu runāt par cēloņiem un vēl jo vairāk šobrīd saukt kādus vainīgos, lai gan es redzu daudziem deputātiem vēlēšanos to izdarīt jau šodien. Bet droši vien kaut kas būtu jādara gan valdībai, gan centrālajai bankai. Un, manuprāt, pats galvenais būtu pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šīs labilās situācijas, kāda pašlaik ir izveidojusies. (Starpsauciens no zāles: "Cietumā jāliek!") Jo kaut vai daži tādi piemēri no dzīves. Kad uzņēmējs ar savu naudas maisu nāk uz vienu banku "x", nogulda naudu tur, tad viņš nākošajā dienā izdzird baumas, ka tā banka arī ir šaubīga. Tad viņš ņem to naudu ārā un skrien uz nākošo. Vai vēl kāds cits tur naudu piecās bankās un pēķšni vienā to pazaudē. Atkal viņam ir galvassāpes, un vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs ar saviem nodokļu likumiem esam piespieduši norēķināties par alkoholu un degvielu bezskaidrā naudā. Un tas ir pareizi, ja grib iekasēt nodokļus. Tātad mums ir jārīkojas diezgan ātri, un es domāju, ka vairāk par nedēļu laika nav ne valdībai, ne centrālajai bankai, lai skaidri pateiktu, vai centrālā banka ir stabila, vai lats ir stabils, kas būs ar "Baltijas" noguldītājiem, jo valsts pilsoņiem tas ir jāzina un jātic savai naudai.

Kas attiecas uz centrālo banku jeb Latvijas Banku... Es domāju, ka mēs nedrīkstam jaukt bankas monetāro politiku jeb nacionālās valūtas kursa noteikšanu ar banku uzraudzību... Jā, banku uzraudzībā ir pieļautas acīm redzamas neprecizitātes un kļūdas, bet šīs Latvijas Bankas kļūdas banku uzraudzībā tiek pašlaik izmantotas, lai izļodzītu jeb izkustinātu arī mūsu nacionālo valūtu, lai zināmā mērā veiktu uzbrukumu Latvijas Bankas neatkarībai. Kāpēc es to saku? Visas pasaules vēsture un pieredze rāda, ka tajās valstīs, kur ir neatkarīga centrālā banka, kur ir stabila nacionālā valūta, kur ir nosacīti zema inflācija, pēc zināma laika, vai tas ir 5 vai 7, vai 10 gadi, iestājās kaut kāda zināma vispārēja labklājība. Ja šo nosacījumu nav, tad cerības uz vispārējo labklājību ir ļoti minimālas.

Un pasaulē bez visādiem, kā Grīga kungs teica, recidīvistiem un blēžiem ir divi daudz lielāki laupītāji - tā ir inflācija, un tā ir emisija, kas aplaupa vienā momentā jeb īsā laika sprīdī visu tautu. Un es domāju, ka tomēr jums pietiks veselā saprāta, lai to izprastu.

Un pēdējais, ko es gribu teikt, ir par šīs finansu izmeklēšanas komisijas daļēji komisko lomu pašlaik, šodien, jo šīs komisijas nosaukumā ir vārdi "izmeklēšanas komisija". Un es negribu solīt kā Grīga kungs - cik sēdēs un cik iesēdinās... Bet komisija pašlaik izskatās pec komisijas, kura nodibināta kuģa komandas darbības izmeklēšanai vētras apstākļos. Kuģi piemeklējusi vētra, kapteinis tur buru, otrais stūrmanis bāž ciet caurumu, un tanī brīdī ierodas komisija un saka: pametiet to visu, mēs tagad gribam ar jums aprunāties! Šobrīd tāda loma diemžēl ir mūsu komisijai. Jā, komisijai acīmredzot būs jāstrādā, bet pēc tam, kad šī vētra būs mazliet pieklususi, un droši vien šai komisijai būs jāturpina darbs arī nākošajā, 6. Saeimā, tikai droši vien citā sastāvā. Paldies par uzmanību! (Starpsauciens no zāles: "Būs citi jautājumi!")

Sēdes vadītājs. Ilmārs Dāliņš, "Tēvzemei un brīvībai". Lūdzu! Pēc tam - Mārtiņš Ādams Kalniņs otrreiz. (Starpsauciens no zāles: "Nevajag!")

I.Dāliņš (TB). Cienītais Prezidij, cienītie kolēģi! Es nāku tāpēc, ka es domāju, ka es drusku pastāstīšu par savu pieredzi kādreiz pēc kara un arī par to pieredzi, ko es ieguvu, strādājot zinātnisku un tehnisku darbu. Es to mēģināšu stāstīt tādā vispārējā veidā, un es ceru, ka tās nebūs tādas briesmīgi gudras pamācības, ko tā kā vajadzētu tūlīt ņemt vērā. Bet, galvenais, es gribētu pārdomāt, kā mēs tiksim ārā no šīs situācijas.

Pirmais. Man liekas, ka būtu jāpārdomā, kā mēs te nonācām. Es to nedzirdēju, un tāpēc es pacelšu šo jautājumu, cik tālu tā mūsējā ekonomika un arī mūsu lielā kaimiņa ekonomika, gan kriminālā, gan arī parastā, iespaidoja šos apstākļus. Es dzirdēju un lasīju dažus ārzemju laikrakstus, ka, piemēram, mūsu naudiņu izmanto, lai iegūtu ārzemju valūtu. Vai nu tas labi, vai slikti, es nevarēju noskaidrot, un tāpēc es ieteiktu varbūt drusku laika un uzmanības veltīt šim faktoram.

Tad izskanēja doma, ka mums vajadzētu ražot. Es jums gribētu minēt tādu lietu, ka tagad, pabraukājot sakarā ar vides aizsardzības izdarībām šur un tur, kļūst skaidrs, ka Eiropa ir kaut kādā līdzīgā stāvoklī, kādu piedzīvoja Savienotās Valstis apmēram septiņdesmitajos gados, kad arābi pārtrauca pilnīgu brīvu naftas eksportu, respektīvi, importu Savienotajās Valstīs. Un drastiski mainījās automašīnu benzīna patēriņš, lietošana, izmainījās uz brīdi arī uzskati, kā izmantot enerģiju. Tagad es martā biju Dānijā, un tur pacēlās jautājums, ka ražošana ir saistīta ar enerģiju, enerģija ražo CO2 un CO2 rada jeb izsauc tā saukto siltumnīcas efektu, kurš zināmā apdraud tādas valstis, kas ir zemās vietās un ko draud pārpludināt pasaules okeāni, jo izkusīs ledus polārajos apgabalos.

Tad vēl. Jūs varbūt ievērojāt — pagājušajā vasarā mums šeit bija liels karstums. Varbūt šogad tas tā nebūs. Viena daļa uzskata, ka to izsauc tā saucamais "elnīno efekts". Tas ir, ka pēkšņi šī siltumnīcas efekta dēļ un citu iemeslu dēļ saule sasilda ūdeni Klusajā okeānā, kas tad izsauc strāvojumus pāri visai zemeslodei un iespaido klimatu. Iespaidojas klimats Austrālijā, Kalifornijā mežonīgi līst, kur bija šausmīgs sausums, un notiek visādas citas lietas.

Tā ka es gribētu teikt, ka varbūt šīs vides aizsardzības ietvaros tāda ražošana jeb plānota ražošana, lai mēs kļūtu turīgi, būs saistīta ar to, ka mūsu un Eiropas visādas līgumsaistības un tā tālāk neļaus to darīt brīvi, kā mēs to no tīri tāda ražošanas, tehnoloģijas un tirdzniecības viedokļa vēlētos. Es gribētu, lai to jūs ņemat vērā. Ar ražošanu bagātību un turību sasniedza Vācija papriekšu, Japāna pēc tam, to sasniedza Koreja, Taivāna, Singapūra, un arī citas valstis cer to darīt.

Es gribētu vēl pieminēt vienu citu tādu drusku analoģiju, tā drusku varbūt ir apšaubāma, kontraversāla... Man ir pazīstama tāda maza valstiņa, kas saucas Bahamas un viņa nodarbojas ar banku politiku, ar banku formēšanu, jo zināmā mērā kapitāls, kas ieplūst Savienotajās Valstīs, tur ir padots dažādiem nevēlamiem likumiem. Bahamas tos apiet. Bankas atrodas turpat tuvumā, un viņas izmanto, viņas nepiesārņo šīs mazas valstiņas. Bet vienā laikā cilvēki domāja, kad nodibinājās viņu neatkarīgā valsts, atšķēlās no Anglijas, ka viņa līdz ar to iegūs lielu turību. Taču neieguva. Neieguva tāpēc, ka būtībā attīstījās tā saucamais kriminālais elements - nauda ieplūda no Dienvidamerikas, no Kolumbijas, pat narkotiskās vielas tika uzkrātas Bahamās un sūtītas... Es gribētu, lai mēs arī ievērotu, ka kaut kādā tiešā vai netiešā veidā tas var notikt arī ar mums sakarā ar mūsu lielo kaimiņu vai pat mūsu draugu iespaidā.

Tad varbūt - ko darīt. Vēl mazliet tāds domu gājiens būtu tāds... Ražošana jau nu būs arī nepieciešama, un būtu jāizvēlas tādas industrijas, kuras nepiesārņo. Parasti tās ir bijušas elektroniskā industrija un arī zināmā mērā tādas, kas ir saistītas ar cilvēka garīgo vērtību izmantošanu. Nu, Latvijā tādas jau ir šur un tur pasāktas, bet tomēr mēs esam spiesti iegādāties skaitļotājus jeb tos, ko mēs citādi parasti saucam par kompjūteriem, ārzemēs, bet tā saucamās "software" jeb tās komandas, kas nāk līdzi kā instrukcijas, tās tiek arī pasargātas, un mēs bieži vien esam spiesti tās pirkt. Dažos gadījumos es zinu, ka izmantoja dažādā veidā mūsu tautas piederīgos, lai vienkārši šādas programmas attīstītu. Tas ir apsveicami un, dabīgi, tas nepiesārņo.

Kur būtu ko iespējams darīt? Es jums varētu minēt dažādas lietas, pirmkārt, tādā vispārīgā veidā. Dānijā bija runa, ka, piemēram, Islandē ir ļoti daudz elektrības enerģijas un tā šo enerģiju pa kabeli sūtīs pat uz Vāciju. Tas man nelikās prātīgi, bet pārstāvji deputāti no Islandes teica, ka viņi to izdarīs.

Tad viņi uztraucās par to, ka Islandē zvejniekiem ir vajadzīga nafta, šī nafta zināmā mērā piesārņos gaisu, taisīs CO2, un šis CO2 tad ar zināmiem internacionāliem līgumiem tiks normēts, un Islandei tas būs neizdevīgi. Es viņus draudzīgā veidā lūdzu, lai viņi vēl padomā par zēģellaivām saviem zvejniekiem, kuri viņiem ir vienīgie, kam ir vajadzīga nafta. Viņi pasmējās un tāpēc, ka mēs bijām zināmā mērā draudzīgi, teica, ka viņi to ņems vērā.

Viena no Eiropas valstīm, kas ir ļoti bagāta ar naftu un bagāta ar elektrisko enerģiju, ir Norvēģija, bet tā interesantā veidā mēģināja iegalvot, ka Saules enerģija būtu jāizmanto. Un te nu es gribētu pieminēt tādu zināmā mērā negatīvu jeb sliktu piemēru, kas notika Savienotajās Valstīs septiņdesmitajos gados. Kārtera laikā ļoti daudzi pievērsās Saules enerģijas izmantošanai visādos veidos, Japāna mēģināja to fotovoltāriskā veidā praktiski izmantot. Tas neizdevās dārdzības dēļ. Savienotās Valstīs to mēģināja ar ūdens sildīšanu uz jumtiem. Tas arī bija par dārgu, tā ka mēs nevaram to tāda veidā. Norvēģija to darīja, apgalvodama, ka viņa var dažām valstīm Āfrikā dot savu tehnoloģiju. Dānija mēģināja ieteikt savu tehnoloģiju attiecībā uz vēja turbīnām. Tas ir jautājums, vai vēja turbīnas ir praktiskas. Jo enerģijas ražošana ar tām nav kontrolējama. Es minēju, ka ir vajadzīgas baterijas, daži fanātiski cilvēki, kas arī nodarbojas ar vides aizsardzību, teica, ka vēja turbīnas varot saslēgt tā, ka viena ražojot, kamēr otrai neesot vēja un tā tālāk. Es apšaubīju, ka tas ir iespējams.

Es gribētu teikt, ka Latvijai vēl vajadzētu pievērsties vairāk varbūt un ņemt vērā vismaz tur, kur iespējams, arī medicīnisko un farmakoloģisko industriju.

Tad otra iespēja tehnoloģiski, kas ir vaļā, tā ir metalurģija. No atomiskā un molekulārā viedokļa. Tur nu gan vēl smags darbs priekšā, bet, ja mēs to iesāktu, es domāju, ka panākumi neizpaliktu. Darbs saistās ar to, kāpēc materiāli lūzt. Materiāli sastāv no graudiem, graudu robežas nosaka dažādas netīrības, dažādi piejaukumi, un, ja tos kontrolē attiecīgā veidā, var materiālu stiprību uzlabot. Šis darbs ir tikai sākuma stadijā.

Tad beigās vēl daži vārdi par mūsu mīļo lauksaimniecību. Mums tomēr kā nekā būs jāiet, cik vien iespējams, tiem, kas mēs atgūstam savas zemes... Mēs nevarēsim ļauties, lai mūs iekļauj 200 hektāru saimniecībā, kaut gan mēs individuāli nevarēsim nopirkt to traktoru ar šiem ienākumiem, kādus mēs iegūstam valstī. Varbūt Tautsaimnieku apvienībai taisnība, ka kaut kas līdzīgs kooperatīvai jātaisa , bet tai ir jābūt tiešām kooperatīvai sadarbībai starp atsevišķām individuālām saimniecībām, bet tām ir jābūt 20 hektārus un ne briesmīgi daudz lielākām. Var jau būt 50, bet, kad sāks iet uz simtu, tad jau būs lielsaimnieks, un viņš būs lepns.

Galvenais iemesls tam, ka šādā laukā mums jānodarbojas , ir tāds, ka tas ir mūsu tautas dzīvesveids gadu simteņiem un mēs to esam pārdzīvojuši. Un es nezinu, vai šinī brīdī, kad mēs esam šinī situācijā, mēs daudz ko varēsim. Tāpēc vēlreiz, lūdzu uzmanīgi ar visādiem ražošanas paņēmieniem! Tos vienkārši nebūs iespējams piesārņojumu līgumu un visādu norobežojumu dēļ brīvi lietot. Vajadzētu pētīt visas lietas kvantitatīvā plāksnē, ne tikai kvalitatīvi. Vajag izpētīt lietas, pirms mēs nojaucam tās, kas darbojas, vajag izpētīt citus veidus, alternatīvas un tad ķerties klāt un izmantot tos. Bet tiem jābūt ir godīgiem pasākumiem, nevis kaut kādiem tādiem gājieniem, kad stāsta tādas mazas pasaciņas, kas neko nenozīmē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, mums vēl ir pieteicies runāt otrreiz Mārtiņš Ādams Kalniņš. Vai ir vēl pieteikušies? Es lūdzu sekretariātu... vai ir pieteikušies vēl deputāti runāt? Nav pieteikušies. Prezidijs ir saņēmis iesniegumu: lūdzam turpināt ārkārtas sēdi bez pārtraukuma līdz šī jautājuma izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Priekšlikums pieņemts.

Vārds Mārtiņam Ādamam Kalniņam, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Piecas minūtes.

M.Ā.Kalniņš (LZS). Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es patērēšu, augstākais, vienu vai divas minūtes, lai vakars mums neievilktos. Vairāki no mums pieskārās jautājumam par individuālo noguldītāju kontu apdrošināšanu. Sarunās ar vairākiem par šo jautājumu es konstatēju, ka ir tāds priekšstats, ka tāda apdrošināšana varētu būt ļoti dārga. Šajā sakarībā es tikai gribēju pieminēt, ka valstīs, kur ir banku sistēma daudzmaz sakārtota, tā izmaksa ir gandrīz vai minimāla. Piemēram, ASV apdrošina kontus līdz 100 tūkstošiem dolāru, un tur tā apdrošināšanas maksa par apdrošinātiem kontiem ir tikai 1/12 no 1 procenta gadā. Un tad vēl papildus apmēram 60 procentus atdod pēc tam, kad ir norēķināšanās izdarīta par to, cik ir maksājusi tajā gadā banku pārraudzīšana un zaudējumu segšana. Attiecībā uz mūsu situāciju šeit tas, saprotams, nevarētu neko palīdzēt šajā krīzes momentā, bet, ja mēs kaut ko tādu sāktu šogad, visā drīzumā, tad tāda sistēma varētu sākt darboties apmēram pēc gada, jo būtu jārada rezerves un arī jāizveido efektīva pārraudzības komanda, kura tad varētu arī nodrošināt, lai banku darbība būtu tāda, ka apdrošināšana nebūtu pārāk bieži jāpielieto. Tas ir viss, ko es gribēju pieminēt pie iepriekš teiktā, un pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, man jums jāatvainojas! Pēc tam, kad jūs piekritāt, tas ir, faktiski ar balsojumu piekritāt, ka turpināsim bez pārtraukuma un runās vēl viens deputāts piecas minūtes, tagad ir pieteicies Māris Gailis - Ministru prezidents. Nav iebilžu? Lūdzu, Ministru prezidents Māris Gailis!

M.Gailis (Ministru prezidents). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Piektdien, iesākot šo ārkārtas sēdi, es runāju par tām darbībām, kuras ir paredzētas, kuras valdība ir paredzējusi, lai normalizētu situāciju, nepieļautu bankas "Baltija" krīzi, un arī paskaidroju, kādēļ valdība uzskata, ka šādu krīzi bankā "Baltija" nevar pieļaut. Latvijas Banka, izmantojot savas likumā dotās tiesības, pirmdien apturēja bankas "Baltija" darbību, un tas nozīmē, ka krasā situācijas izmaiņa prasīja mainīt piektdien pieņemtos lēmumus un stratēģiju. Otrdien valdības sēdē tika diskutēts. Sēdē piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis un bankas prezidents Repše. Protams, mēs pieņēmām, parakstījām kopīgu memorandu, kuru parakstīja tātad bankas prezidents un Ministru prezidents un kurā, pats galvenais, mēs garantējam noguldījumu saglabāšanu, mēs pieprasījām 51 procenta vietā nodot 100 procentus akciju valdībai uzticības glabāšanā kā ķīlu šo noguldījumu garantēšanā un noteicām, ka valdībai būs akcionāru pilnsapulces tiesības attiecībā uz bankas pārvaldīšanu. Tātad kādēļ akciju kā ķīlas pārņemšana? Tā iemesla dēļ, ka, ja būtu notikusi 100 procentu bankas akciju nopirkšana par vienu santīmu vai nacionalizācija, tātad pārņemšana visā pilnībā, mēs uzņemtos arī visas saistības, kādas bankai "Baltija" ir pret visdažādākajām personām — juridiskajām un fiziskajām personām. Mēs to nevarējām darīt, jo līdz šim mums nebija un nav vēl joprojām pilnīga pārskats par situāciju. "Coopers & Laybrand" auditoru kompānija ir apsolījusi šādu pilnīgu pārskatu dot tikai viena mēneša laikā. Tātad fiziski mums nebija iespējams pieņemt tik izšķirošus lēmumus, pirms mēs nezinām, kam tad īsti ir pārādā un kādas saistības banka "Baltija" ir uzņēmusies. Šobrīd situācija tātad ir pilnīgi savādāka, bankas darbība ir apturēta. Pašreiz noris sarunas, tām bija jāsākas puspiecos, tās acīmredzot vēl nav beigušās, — sarunas starp bankas "Baltijas" akcionāriem, Finansu ministriju un Latvijas Banku, kā es teicu, par šo "bezierunu kapitulāciju", nododot arī pilnīgu pārraudzību vai bankas vadību komandai, kuru vadītu šobrīd Klauss. Vēlāk mēs varbūt varētu mainīt šo menedžeri.

Ja gadījumā šīs sarunas par līguma noslēgšanu, par labprātīgu 100 procentu akciju nodošanu ķīlā un pilnīgu vadības pārņemšanu beigsies nesekmīgi, Repšes kungam ir jau sagatavots pieprasījums tiesai atzīt banku par maksātnespējīgu. Un tad ir cita procedūra, tad tiek pārņemts, protams, viss, un, jūs saprotat, tad procedūra ir saskaņā ar likumu. Protams, paliek spēkā valdības un bankas garantija visiem noguldītājiem saņemt atpakaļ savus noguldījumus.

Es gribētu minēt dažus vārdus par bankas uzraudzību. Šodien no rīta notika Nacionālās noziedzības novēršanas padomes sēde, un mēs bijām uzaicinājuši Lejnieces kundzi pārrunāt, kādā veidā notiek banku darbības uzraudzība. Un jāsaka, ka konstatējām, ka tā ir absolūti nepietiekoša. Kāda iemesla dēļ? Banku darbība kredītpolitikas jomā netiek regulēta savādāk kā ar vienu likumu par bankām, kas ļoti nosacīti nosaka šo sfēru. Pārējā regulēšanas joma tiek noteikta ar bankas ieteikumiem un rekomendācijām. Diemžēl Latvijas Banka nebija iesniegusi vai sagatavojusi likumu par kredītiestādēm jeb kredītlikumu, kas tātad noteiktu skaidri un gaiši ar likuma spēku, kā bankām ir jārīkojās. Mēs prasījām arī, vai Lejnieces kundze, konstatējot pārkāpumus vienā vai otrā bankā, ir griezusies pie tiesības sargājošām iestādēm, lai varētu piemērot kādas sankcijas. Izrādās, ka tas nekad, nevienu reizi nebija darīts. Vēl vairāk, nebija pat arī informēta ne Prokuratūra, ne Iekšlietu ministrija. Mēs prasījām, kādēļ tas notika, varbūt uzticības trūkuma dēļ? Var būt, ka tā, bet tad ir jautājums, kādēļ banka negriezās pie valdības vadītāja, lai lemtu par šīs uzticības radīšanu vai uzticības atjaunošanu. Tad mums būtu jālemj, vai ministrs ir savā vietā, vai ģenerālprokurors ir savā vietā, ja nav iespējams griezties pie šīm iestādēm, lai, teiksim, sauktu pie kārtības bankas, kuras jau procesā neievēro, lūk, šīs rekomendācijas. Lielākie pārkāpumi, kas izsauca arī lielākās problēmas bija, nu, kā piemērs, bankā "Latintrade", kur tātad visi kredīti izsniegti vienam akcionāram - 98 procenti vienam akcionāram. Protams, tas ir ļoti klajš pārkāpums, bet diemžēl šī uzraudzība vai neuzraudzība noveda pie tā, ka ir bankrots, maksātnespēja. Un tad jau, dabīgi, to uzzina Prokuratūra, to uzzina Iekšlietu ministrija, sāk darboties, bet tad ir process. Nav kara tiesas, Grīga kungs, pagaidām, un mums ir jārīkojas pēc procesa. Un tas, protams, paņem laiku. Tātad kā jūs zināt, kā jūs jau esat informēti, krimināllietas ir ierosinātas par daudziem, praktiski par visiem šiem bankrotu gadījumiem.

Kas būtu jādara jaunajā situācijā? Man jums nāksies stādīt priekšā jaunu finansu ministru, diemžēl pārrunas ar Piebalga kungu nav devušas rezultātus, arī pārrunas Valsts prezidenta līmenī, un acīmredzot rīt, vēlākais, es mēģināšu jau rīt dot dienas kārtībā jauno kandidatūru, jūs rīt to dzirdēsiet. Vēl pēdējās konsultācijas notiks šovakar, jo finansu ministrs ir ārkārtīgi nepieciešams. Sliktākajā gadījumā, ja būs noraidījums, es jums negribu teikt priekšā, tad tas būs jāatstāj uz nākamo ceturtdienu. Mūsu uzdevums ir, šobrīd trijatā strādājot, ar Repšes kungu es esmu vienojies, trijatā — Repšes kungs, jaunais finansu ministrs un es personīgi, ikdienas režīmā, tātad katru dienu veltot uzmanību, noregulēt šodienas krīzi. Otrkārt, sagatavot visus nepieciešamos likumprojektus, par ko jau ir runāts, un lūgt jūsu atbalstu, lai vistuvākajā laikā tos kā steidzamus, dabūtu Saeimā cauri. Proti, tas būtu likums par kredītiestādēm, tas būtu likums par banku sanāciju un bankrotu un trešais būtu likums par šī depozītu turētāju apdrošināšanas fonda radīšanu. Tādā veidā, kopīgi darbojoties, un es lūgtu tātad visu jūsu atbalstu šo likumu ātrākā pieņemšanā, mēs varētu novērst vai samazināt krīžu iespēju nākotnē.

Leiškalna kungs un citi kungi un dāmas uzdeva jautājumus, precīzus jautājumus par depozītu daudzumu, par naudas summu daudzumu. Man ir viens dokuments, no kura es jums varētu četrus ciparus minēt, bet pilnīga skaidrība mums radīsies tikai tad, kad būs "Coopers & Laybrand" iedotā biznesa izpēte. Un šie cipari ir šādi. Tātad pirmdien, 19.maijā, likviditātes vajadzība ir 13,9 miljoni latu, tad tālākās vajadzības bija 19 miljoni latu un iespējamais trūkums vai vajadzība tātad labākajā gadījumā ir 58 miljoni latu, sliktākajā gadījumā - 115 miljoni latu. Tādi ir šie cipari, kuri šobrīd man ir iesniegti no tāda ekspresvērtējuma par situāciju. Un, protams, mums ir jāpanāk, lai būtu vislabvēlīgākā situācija, lai būtu tas labākais novērtējums, un neapšaubāmi mēs kopīgi mēģināsim to arī izdarīt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, atļaujiet jums atgādināt Kārtības ruļļa attiecīgo pantu! Ārkārtas sesijā vai ārkārtas sēdē izskatāmi tikai tie darba kārtības jautājumi, kuri norādīti ierosinājumā vai prasībā par ārkārtas sesijas vai ārkārtas sēdes sasaukšanu, un pēc šo jautājumu izskatīšanas sesiju vai sēdi slēdz. Jautājumi, kurus bija ierosinājuši jeb izteikuši 34 deputāti kā prasību Saeimas Prezidijam sasaukt ārkārtas sēdi, šie jautājumi ir izskatīti, jo debatēs vairāk nav pieteikušies deputāti. Tie lēmumu projekti, kuri ir iesniegti, šīs ārkārtas sēdes darba kārtībā nav iekļauti, jo tie nebija iekļauti arī deputātu iesniegtajā prasībā, un tāpēc Prezidijs viņus ir iekļāvis nākamajā sēdē. Tas ir, nākamajā kārtējā sēdē jūsu iesniegtie lēmumu projekti ir iekļauti. Bet tagad, lūdzu, reģistrēsimies! Reģistrācija! Irēnu Folkmani, Saeimas sekretāra biedri, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies.

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Ārkārtas sēdes noslēguma daļā nav reģistrējušies šādi deputāti: Ēriks Kaža, Andrejs Krastiņš, Jānis Lucāns, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Indra Sāmīte, Mārtiņš Virsis, Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Ārkārtas sēde ir slēgta. Nākamā kārtējā sēde rīt pulksten 9.00.