Likumprojekts

(Saeimas dok. nr.610)

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas

izstrādāts un iesniegts (7.06.1995.) Saeimas izskatīšanai

Par sociālo palīdzību

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā lietotie termini ir šādi:

1) apgādnieks — persona, kurai saskaņā ar Civillikumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem, vecākiem vai vecvecākiem;

2) bezpajumtnieks — persona, kurai nav dzīvesvietas;

3) pabalsta pieprasītājs — persona, kura personiski vai ar pilnvarotas personas starpniecību iesniegusi attiecīgai valsts vai pašvaldības institūcijai rakstveida pieprasījumu par valsts sociālā vai pašvaldības sociālā pabalsta saņemšanu;

4) pabalsta saņēmējs — persona, kurai piešķirts valsts sociālais vai pašvaldības sociālais pabalsts;

5) gados vecas personas — personas, kuras sasniegušas vecumu, kas saskaņā ar likumu dod tiesības saņemt vecuma pensiju.

2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt sociālās palīdzības veidus un to personu loku, kurām ir tiesības saņemt sociālo palīdzību, kā arī valsts un pašvaldību pienākumus sociālās palīdzības sniegšanā.

3.pants. Sociālās palīdzības jēdziens

Sociālā palīdzība ir palīdzība, kuru valsts vai pašvaldība sniedz finansu vai citas materiālās palīdzības un pakalpojumu veidā šā likuma 5.pantā minētajām personām.

4.pants. Sociālās palīdzības uzdevums

Sociālās palīdzības uzdevums ir, izvērtējot katras personas, kura pieprasījusi palīdzību, materiālo un citu resursu iespējas, uzlabot šīs personas ekonomisko un sociālo stāvokli un garantēt tai ienākumus Ministru kabineta noteiktā minimuma līmenī.

5.pants. Personas, kurām ir tiesības saņemt sociālo palīdzību.

(1) Tiesības saņemt sociālo palīdzību ir šādām personām:

1) Latvijas pilsoņiem;

2) ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

(2) Tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu ir tām šā panta pirmajā daļā minētajām personām, kuras Latvijas Republikā nodzīvojušas pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, bet kopumā — ne mazāk kā 60 mēnešus.

(3) Tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu, kā arī bērna kopšanas pabalstu un ģimenes valsts pabalstu ir visām šā panta pirmajā daļa minētajām personām, kuru bērniem piešķirts personas kods.

(4) Tiesības saņemt pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus ir visām šā panta pirmajā daļā minētajām personām neatkarīgi no tā, cik ilgi šīs personas uzturējušās Latvijas Republikā.

6.pants. Valsts pienākumi sociālās palīdzības sniegšanā

Valstij ir pienākums:

1) nodrošināt valsts sociālos pabalstus un valsts programmas;

2) nodrošināt valsts līdzekļu daļu pašvaldību sociālajos pabalstos;

3) uzturēt bērnus, kuru vecāki nav zināmi;

4) izveidot un uzturēt invalīdu valsts arodapmācības un profesionālās rehabilitācijas centrus;

5) izveidot un uzturēt šādas sociālās aprūpes valsts iestādes:

a) pansionātus bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem,

b) pansionātus personām ar garīga rakstura traucējumiem,

c) pansionātus un centrus neredzīgām pieaugušām personām,

d) bērnu bāreņu aprūpes centrus,

e) citus specializētus centrus;

6) nodrošināt sociālo palīdzību bezpajumtniekiem, kuru pēdējā dzīvesvieta nav pierādāma.

7.pants. Pašvaldību pienākumi sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Pagastu un rajona pilsētu pašvaldībām ir pienākums nodrošināt:

1) ģimenes ienākumu un mantiskā stāvokļa izvērtēšanu;

2) pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu izmaksu;

3) pašvaldību sociālo palīdzību bērniem bāreņiem un bez vecāku apgādības palikušiem bērniem;

4) aprūpi mājās gados vecām personām, kā arī personām ar garīga un fiziska rakstura traucējumiem;

5) dienas centru izveidošanu un uzturēšanu gados vecām personām;

6) sociālo rehabilitāciju personām, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas vietām un kuru pēdējā dzīvesvieta pirms atrašanās brīvības atņemšanas vietā bijusi šīs pašvaldības teritorijā;

7) sociālo rehabilitāciju personām, kuras nonākušas atkarībā no alkoholiskiem dzērieniem vai narkotiskajām vielām.

(2) Rajonu pašvaldībām ir pienākums nodrošināt šādu iestāžu izveidošanu un uzturēšanu:

1) bērnu bāreņu un bez vecāku apgādības palikušu bērnu audzināšanas iestādes;

2) bezpajumtnieku patversmes;

3) veco ļaužu pansionātus;

4) sociālās rehabilitācijas dienas centrus bērniem invalīdiem, pēc iespējas nodrošinot integrētus pakalpojumus;

5) rajona dienas aprūpes centrus personām ar garīga rakstura traucējumiem;

6) dienas rehabilitācijas centrus personām ar fiziskiem traucējumiem;

7) specializētas darbnīcas personām ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī neredzīgām personām;

8) servisa dzīvokļus personām, kurām ir nepieciešama īpaša aprūpe.

(3) Republikas pilsētu pašvaldībām ir pienākums izpildīt visas šā panta pirmajā un otrajā daļā minētās funkcijas.

(4) Pašvaldību pienākums ir atbilstoši savām iespējām paplašināt sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.

(5) Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 10.pantu pašvaldības, savstarpēji vienojoties, var uzņemties citas pašvaldības sociālās palīdzības funkciju pildīšanu.

8.pants. Pašvaldības sociālās palīdzības dienests

(1) Lai sniegtu savlaicīgu un atbilstošu palīdzību, katra pašvaldība izveido sociālās palīdzības dienestu.

(2) Sociālās palīdzības dienesta organizatorisks struktūra nosaka tā pašvaldība, kura to izveidojusi.

 

II nodaļa. Sociālā palīdzība un sociālā aprūpe

9.pants. Sociālās aprūpes formas

(1) Sociālo aprūpi nodrošina valsts vai pašvaldību institūcijas saskaņā ar šā likuma 6. un 7.pantu.

(2) Sociālās aprūpes formas ir šādas:

1) aprūpe mājās;

2) aprūpe iestādēs.

10.pants. Aprūpe mājās

(1) Pašvaldība nodrošina aprūpi mājās šādām personām:

1) gados vecām personām;

2) personām ar garīga un fiziska rakstura traucējumiem.

(2) Pašvaldība ir tiesīga slēgt līgumus ar fiziskajām un juridiskajām personām par to, ka tās organizēs šā panta pirmajā daļā minētajām personām aprūpi mājās.

11.pants. Sociālās palīdzības un sociālās aprūpes iestādes

(1) Sociālās aprūpes iestādes ir sociālās palīdzības sistēmas iestādes vai institūcijas, kuru darbības pamatvirziens ir sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšana.

(2) Valsts un pašvaldību pienākumus sociālās aprūpes iestāžu izveidošanā un uzturēšanā nosaka šā likuma 6. un 7.pants.

(3) Valsts uzturēto sociālās palīdzības un sociālās aprūpes iestāžu darbību pārzina un kontrolē Labklājības ministrija. Pašvaldību uzturēto sociālās aprūpes iestāžu darbību, atbilstoši Labklājības ministrijas noteiktajām prasībām, pārzina un kontrolē tā pašvaldība, kura attiecīgo iestādi izveidojusi.

(4) Pašvaldības ir tiesīgas slēgt līgumus ar fiziskajām un juridiskajām personām par sociālās aprūpes iestāžu izveidošanu un sociālo aprūpi. Licenci šādu sociālās aprūpes iestāžu izveidošanai un sociālās aprūpes sniegšanai šajās iestādēs izsniedz Labklājības ministrija.

12.pants. Pašvaldība, kura sniedz personai sociālo aprūpi

(1) Sociālo aprūpi personai sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir šīs personas dzīvesvieta.

(2) Ja pēdējo 12 mēnešu laikā persona mainījusi dzīvesvietu, šai personai sociālo aprūpi sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā pēdējo 12 mēnešu laikā persona dzīvojusi visilgāk. Laiku, kad persona atradusies obligātajā valsts dienestā, veselības aizsardzības iestādēs, mācību iestādēs vai brīvības atņemšanas vietās, uzskata par nodzīvotu iepriekšējā dzīvesvietā.

(3) Persona, kura saskaņā ar šā panta pirmo vai otro daļu ir tiesīga saņemt sociālo aprūpi no konkrētas pašvaldības, šā likuma izpratnē uzskatāma par minētajai pašvaldībai piederīgu personu.

(4) Situācijā, kas izveidojusies ārkārtēju apstākļu rezultātā, pašvaldībai ir pienākums sniegt sociālo aprūpi arī personai, kura ir piederīga citai pašvaldībai. Par sociālās aprūpes sniegšanu personai, kura ir piederīga citai pašvaldībai, pašvaldības norēķinās 13.pantā minētajā kārtībā.

13.pants. Pašvaldību savstarpējie norēķini par sociālās aprūpes sniegšanu

(1) Pašvaldība, kura no saviem līdzekļiem saskaņā ar šo likumu sniegusi sociālo aprūpi personai, kura ir piederīga citai pašvaldībai, ir tiesīga saņemt no šīs pašvaldības atlīdzību par sniegto sociālo aprūpi.

(2) Pašvaldība, kurai pienākas atlīdzība, nekavējoties paziņo par sniegto sociālo aprūpi pašvaldībai, kurai persona ir piederīga. Ja atlīdzība netiek pieprasīta triju mēnešu laikā no brīža, kad sākta aprūpes sniegšana, tiesības saņemt atlīdzību tiek zaudētas.

14.pants. Sociālās palīdzības pakalpojumu apmaksas kārtība

(1) Personas vai tās apgādnieka pienākums ir norēķināties par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem.

(2) Ja persona vai tās apgādnieks nespēj norēķināties par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem, samaksa tiek izdarīta no valsts vai pašvaldības līdzekļiem Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā. Šajā gadījumā personas, ģimenes vai apgādnieka maksātspēju novērtē Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

15.pants. Informācija par sociālās palīdzības pieprasītāju un saņēmēju

(1) Personai, kura pieprasījusi sociālo palīdzību vai kurai tā tiek sniegta, ir pienākums sniegt sociālās palīdzības dienesta darbiniekiem patiesu un precīzu informāciju par savu un savas ģimenes materiālo stāvokli. Pretējā gadījumā personai sociālo palīdzību var pārtraukt vai samazināt tās apmēru.

(2) Sociālās palīdzības dienests ir tiesīgs bez maksas saņemt nepieciešamo informāciju no valsts un pašvaldību institūcijām par sociālās palīdzības pieprasītāju un saņēmēju.

(3) Sociālās palīdzības dienests ir tiesīgs sniegt tā rīcībā esošo informāciju tikai Labklājības ministrijai, prokuratūras, tiesu un izziņas izdarīšanas iestāžu pilnvarotām personām saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem.

16.pants. Kārtība, kādā pārsūdzami lēmumi par sociālās palīdzības sniegšanu

(1) Ja pašvaldība nolemj nesniegt personai sociālo palīdzību, tās pienākums ir sniegt sociālās palīdzības pieprasītājam motivētu rakstveida atteikumu.

(2) Pašvaldību lēmumus par sociālās palīdzības sniegšanu, ja tā tiek finansēta no valsts līdzekļiem, sociālās palīdzības pieprasītājs var pārsūdzēt Labklājības ministrijā.

(3) Pašvaldības vai Labklājības ministrijas lēmumu par sociālās palīdzības sniegšanu sociālās palīdzības pieprasītājs var pārsūdzēt tiesā.

 

III nodaļa. Valsts sociālie pabalsti

17.pants. Valsts sociālo pabalstu veidi

(1) Saskaņā ar šo likumu piešķir regulāri izmaksājamos valsts sociālos pabalstus un vienreiz izmaksājamos valsts sociālos pabalstus.

(2) Regulāri izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi:

1) valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts;

2) bērna kopšanas pabalsts;

3) ģimenes valsts pabalsts;

4) pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu;

5) atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu;

6) pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās.

(3) Vienreiz izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi:

1) bērna piedzimšanas pabalsts;

2) apbedīšanas pabalsts.

(4) Saskaņā ar šā likuma 32.pantu valsts nodrošina individuālu palīdzību, izdarot izmaksas konkrētam mērķim.

18.pants. Valsts sociālo pabalstu apmērs

(1) Valsts sociālo pabalstu apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Bērna kopšanas pabalsts par bērnu līdz pusotra gada vecumam ir 90 procenti no valstī noteiktās minimālās darba algas. Bērna kopšanas pabalsts par bērnu vecumā no pusotra līdz trim gadiem ir 70 procenti no valstī noteiktās minimālās darba algas.

(3) Ministru kabinets nosaka ģimenes valsts pabalsta apmēru ģimenēm, kuras audzina vienu bērnu. Par otro un piekto bērnu ģimenē šis pabalsts tiek izmaksāts pusotrkārtīgā apmērā. Par trešo un ceturto bērnu ģimenē šis pabalsts tiek izmaksāts divkāršā apmērā. Par sesto un nākamajiem bērniem ģimenē šis pabalsts tiek izmaksāts tādā apmērā kā par pirmo bērnu.

19.pants. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts

(1) Valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir personām, kuras nesaņem valsts obligātās sociālās apdrošināšanas izmaksas un nav nodarbinātas, ja:

1) persona par pieciem gadiem pārsniegusi vecumu, kuru sasniedzot, tiek piešķirta vecuma pensija. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz mūžu;

2) persona atzīta par invalīdu un pārsniegusi 16 gadu vecumu. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz visu invaliditātes laiku;

3) persona nav sasniegusi pilngadību un ir zaudējusi vienu vai abus apgādniekus un nav stājusies laulībā. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz laiku līdz pilngadības sasniegšanai.

(2) Ja pabalsta saņēmējs izbraucis no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksu izbeidz, pirms izbraukšanas izmaksājot pabalstu par nākamajiem diviem mēnešiem.

20.pants. Bērna kopšanas pabalsts

(1) Bērna kopšanas pabalstu piešķir personām, kuras kopj bērnu līdz triju gadu vecumam, ja šīs personas nesaņem grūtniecības un dzemdību pabalstu no valsts sociālās apdrošināšanas un nav nodarbinātas vai ir nodarbinātas nepilnu darba laiku.

(2) Bērna kopšanas pabalsta apmērs nav atkarīgs no bērnu skaita.

21.pants. Ģimenes valsts pabalsts

(1) Ģimenes valsts pabalstu piešķir personām, kuras audzina bērnu.

(2) Ģimenes valsts pabalstu piešķir par katru bērnu, kas:

1) nav vecāks par 15 gadiem;

2) ir vecāks par 15 gadiem, apmeklē vispārizglītojošo skolu un nav stājies laulībā. Šajā gadījumā pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē skolu.

(3) Ja ģimenes valsts pabalsts piešķirts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 16 gadu vecumu, pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā apmērā.

22.pants. Pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu

(1) Pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu piešķir personām, kuras likumā noteiktajā kārtībā ieceltas par aizbildni. Šo pabalstu piešķir par katru bērnu, kurš dzīvo aizbildņa ģimenē.

(2) Personai ir tiesības saņemt šo pabalstu no brīža, ka tā ir iecelta par aizbildni.

(3) Ja aizbildnība tiek atcelta, šā pabalsta izmaksu izbeidz.

23.pants. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu

(1) Atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu piešķir personām, kuras likumā noteiktajā kārtībā ieceltas par aizbildni bērnam, kurš nav aizbildņa taisnās līnijas radinieks, kā arī brālis vai māsa, ja aizbilstamais dzīvo aizbildņa ģimenē.

(2) Personai ir tiesības saņemt šo pabalstu no brīža, kad tā ir iecelta par aizbildni.

(3) Ja aizbildnība tiek atcelta, šā pabalsta izmaksu izbeidz.

24.pants. Pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās

(1) Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai piešķir personām, kurām pašām vai kuru bērniem ir noteikta invaliditāte likumā noteiktajā kārtībā un saskaņā ar ārstu ekspertu komisijas atzinumu ir nepieciešams specializēts transportlīdzeklis.

(2) Pabalstu piešķir no brīža, kad ārstu ekspertu komisija izdarījusi atzinumu, ka šai personai ir nepieciešams specializēts transportlīdzeklis.

(3) Pabalstu izmaksā divas reizes gadā par katru pilnu sešu mēnešu periodu, kas seko pēc ārstu ekspertu komisijas atzinuma. Sešu mēnešu periodu aprēķina, skaitot no kārtējā gada 1.janvāra līdz 30.jūnijam vai no 1.jūlija līdz 31.decembrim.

(4) Pabalsta izmaksu izbeidz, beidzoties termiņam, uz kādu noteikta invaliditāte.

25.pants. Bērna piedzimšanas pabalsts

(1) Bērna piedzimšanas pabalstu piešķir bērna piedzimšanas gadījumā. Šo pabalstu piešķir:

1) vienam no bērnu vecākiem;

2) personai, kura adoptējusi vai ņēmusi aizbildnībā bērnu līdz viena gada vecumam.

(2) Bērna piedzimšanas pabalstu nepiešķir, ja bērns pēc piedzimšanas nodzīvojis mazāk par septiņām diennaktīm.

(3) Tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu rodas no bērna piedzimšanas, adopcijas vai aizbildnības nodibināšanas brīža. Ja persona sešu mēnešu laikā no šā brīža nepieprasa bērna piedzimšanas pabalstu, tā zaudē tiesības saņemt šo pabalstu.

(4) Bērna piedzimšanas pabalstu izmaksā par katru bērnu tādā apmērā, kāds ir bijis noteikts bērna piedzimšanas dienā.

26.pants. Apbedīšanas pabalsts

Šā likuma 19.panta pirmās daļas 1. un 2.punktā minēto personu nāves gadījumā personai, kura uzņēmusies apbedīšanu, piešķir apbedīšanas pabalstu. To piešķir un izmaksā šā likuma 28.pantā noteiktajā kārtībā.

27.pants. Īpaši noteikumi valsts sociālo pabalstu piešķiršanā

(1) Šā likuma 19.panta pirmās daļas 3.punktā, 21., 24., 25. un 32.pantā minētos pabalstus par bērnu piešķir bērna mātei.

(2) Bērna tēvam vai aizbildnim šos pabalstus piešķir, ja:

1) bērna māte ir mirusi vai atzīta par promesošu;

2) bērna māte atzīta par rīcības nespējīgu;

3) bērna māte atrodas brīvības atņemšanas vietā;

4) bērna mātes vecāku vara ir izbeigta vai pārtraukta;

5) ar tiesas spriedumu par bērna dzīvesvietu noteikta tēva vai citas personas dzīvesvieta;

5) bērna māte ir nepilngadīga;

7) pabalsta izmaksa bērna mātei pārtraukta, pamatojoties uz aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmumu par to, ka māte bērnu faktiski nekopj un neaudzina;

8) bērna mātei nav tiesību uz valsts sociālo pabalstu saskaņā ar šā likuma 5.panta pirmās daļas 2.punktu.

(3) Ar pašvaldības vai bāriņtiesas īpašu lēmumu šā likuma 21.pantā minēto pabalstu var piešķirt jebkurai šā likuma 5.panta pirmajā un otrajā daļā minētajai personai, kura faktiski audzina bērnu.

28.pants. Valsts sociālo pabalstu piešķiršanas un saņemšanas kārtība

(1) Valsts sociālos pabalstus piešķir valsts sociālās apdrošināšanas fonda iestādes (rajona vai pilsētas sociālās apdrošināšanas pārvaldes).

(2) Lai saņemtu valsts sociālo pabalstu, pabalsta pieprasītājam personiski vai ar pilnvarotas personas starpniecību ir jāiesniedz rakstveida pieprasījums un nepieciešamie dokumenti Valsts sociālās apdrošināšanas fonda iestādē pēc savas dzīvesvietas.

(3) Valsts sociālos pabalstus izmaksā Valsts sociālās apdrošināšanas fonda iestādes vai to pilnvarotas personas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(4) Regulāri izmaksājamos valsts sociālos pabalstus izmaksā reizi mēnesī. Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, izmaksā divas reizes gadā (24.panta trešā daļa).

29.pants. Regulāri izmaksājamo valsts sociālo pabalstu izmaksas pārtraukšana

(1) regulāri izmaksājamo valsts sociālo pabalstu izmaksu pārtrauc uz laiku, kamēr pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts:

1) atrodas pilnā valsts apgādībā;

2) izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs.

(2) Šā likuma 20., 21., 22. un 23.pantā minēto pabalstu izmaksu pārtrauc arī tad, ja:

1) izbeigta vai pārtraukta vecāku vara;

2) bērns ievietots valsts, pašvaldību vai privāti uzturētā audzināšanas iestādē un atrodas pilnā tās apgādībā;

3) pieņemts aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmums par to, ka bērnu faktiski nekopj un neaudzina.

30.pants. Valsts sociālā pabalsta pieprasītāja pienākumi

Pabalsta pieprasītājam ir pienākums iesniegt Valsts sociālās apdrošināšanas fonda iestādei, kura piešķir valsts sociālo pabalstu, visus nepieciešamos dokumentus. Pēc pabalsta piešķiršanas pabalsta saņēmējam ir pienākums informēt Valsts sociālās apdrošināšanas fonda iestādi par apstākļiem, kas varētu būt par pamatu pabalsta izmaksas pārtraukšanai vai pabalsta apmēra grozīšanai. Ja persona neizpilda šos nosacījumus, pabalstu var nepiešķirt vai pārtraukt tā izmaksu.

31.pants. Valsts sociālā pabalsta pieprasīšanas termiņi

Valsts sociālais pabalsts jāpieprasa sešu mēnešu laikā no tiesību rašanās brīža. Ja šis termiņš tiek nokavēts, pabalstu izmaksā tikai par iepriekšējiem sešiem mēnešiem.

32.pants. Vienreizējas izmaksas konkrētam mērķim

(1) Valsts izdara vienreizējas izmaksas konkrētam mērķim, lai nodrošinātu individuālu palīdzību un pakalpojumus darbspējas un veselības atjaunošanai (protezēšanas vai ortozēšanas izdevumu kompensēšanai, pārvietošanās līdzekļu iegādei un rehabilitācijas pasākumiem invalīdiem, surdotehnikas un tiflotehnikas iegādei un citiem pakalpojumiem).

(2) pakalpojumu izvēles principus un saņemšanas kārtību nosaka Labklājības ministrija.

 

IV nodaļa. Pašvaldību sociālie pabalsti

33.pants. Pašvaldību sociālo pabalstu veidi

(1) Pašvaldību sociālo pabalstu veidi ir šādi:

1) sociālās palīdzības pabalsts trūcīgām ģimenēm;

2) dzīvokļa pabalsts;

3) pabalsts aprūpei;

4) mērķa pabalsti.

(2) Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus.

34.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts nodrošina ienākumu līmeņa stabilizāciju Ministru kabineta noteiktā minimuma līmenī ģimenēm, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus.

(2) Ģimenes materiālo stāvokli un citus resursus novērtē pašvaldības sociālo jautājumu komiteja (vai pašvaldības sociālās palīdzības dienests) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Pabalstu izmaksā šā likuma 5.panta trešajā daļā minētajām personām, kuras sasniegušas 16 gadu vecumu un neatrodas pilnā valsts apgādībā.

35.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītāja pienākumi

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītājam ir pienākums atļaut pašvaldības sociālās palīdzības dienesta darbiniekiem izdarīt savas ģimenes materiālā stāvokļa apsekošanu. Uz šādā veidā iegūtu informāciju attiecināmi 15.panta trešās daļas noteikumi.

(2) Ja sniegtas nepatiesas ziņas, pabalsta izmaksu var pārtraukt vai tā apmēru samazināt.

(3) Personai, kura vēlas saņemt trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu, pirms pabalsta pieprasīšanas jāreģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā, izņemot šā panta otrajā daļā paredzētos gadījumus.

(4) Nodarbinātības valsts dienestā nav jāreģistrējas personām, ja tās ir:

1) sasniegušas pensijas vecumu;

2) invalīdi, kas likumā noteiktajā kārtībā saņēmušas ārstu speciālistu atzinumu par to, ka nevar atklātā darba tirgū nopelnīt sev iztiku;

3) sievietes grūtniecības vai bērna kopšanas periodā;

4) viens no bērna invalīda vecākiem, kura bērnam saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu nepieciešama pastāvīga uzraudzība un kopšana;

5) bērni līdz 16 gadu vecumam vai bērni, kas vecāki par 16 gadiem un apmeklē vispārizglītojošo skolu;

6) nodarbinātas.

36. pants. Ierobežojumi attiecībā uz trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu nepiešķir personai, kura:

1) atlaista no darba pēc pašas vēlēšanās vai pašas vainas dēļ. Šādā gadījumā persona var pieprasīt pabalstu no brīža, kad pagājuši seši mēneši kopš tā atlaista no darba;

2) atteikusies no piedāvātā darba vai sabiedrisko darbu veikšanas;

3) atteikusies piedalīties profesionālās iemaņas un nodarbinātību veicinošos pasākumos;

4) atteikusies no medicīniskas un sociālas rehabilitācijas.

(2) Pabalsta apmēru ģimenei samazina par bērnam paredzēto daļu, ja:

1) pārtraukta vecāku vara;

2) pieņemts pašvaldības vai bāriņtiesas lēmums par to, ka ģimenē bērnu faktiski nekopj vai neaudzina;

3) bērns ievietots valsts, pašvaldības vai privāti uzturētā audzināšanas iestādē un atrodas tās apgādībā.

37. pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanas kārtība

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītājs personiski vai ar pilnvarotas personas starpniecību iesniedz rakstveida pieprasījumu, noteikta parauga iztikas līdzekļu deklarāciju un tiesības apliecinošus dokumentus pašvaldībā pēc savas dzīvesvietas.

(2) Pašvaldība nosaka pabalsta apmēru un optimālo veidu, kādā tas sniedzams:

1) izmaksājot naudas pabalstu;

2) izsniedzot talonus pārtikas produktu iegādei, izsniedzot pārtikas produktus, organizējot bezmaksas ēdināšanu, pārskaitot līdzekļus skolām, bērnudārziem vai centriem par bērnu ēdināšanu, samaksājot par dzīvojamo telpu īri, kurināmā iegādi vai komunālajiem pakalpojumiem šo pakalpojumu sniedzējam.

38. pants. Laiks, uz kādu piešķirams trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts

(1) Pabalstu piešķir no pieprasījuma iesniegšanas brīža, ja ir izpildīti 36. panta noteikumi.

(2) Pabalstu piešķir uz trim mēnešiem, ja ģimenē ir darbspējīga persona, uz kuru neattiecas 35. panta ceturtās daļas 2., 3. vai 4. punkta noteikumi.

(3) Pabalstu piešķir uz sešiem mēnešiem, ja ģimenes locekļi nav darbspējīgi vai uz viņiem attiecas 35. panta 2., 3. vai 4. punkta noteikumi.

(4) Pabalsta izmaksu pārtrauc uz laiku, kad pabalsta saņēmējs neatrodas Latvijas Republikas teritorijā.

39. pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta apmērs

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta apmēru nosaka pašvaldība saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

(2) Pabalsta apmēru groza vai izmaksu pārtrauc, ja mainās ģimenes sastāvs, ienākumu vai īpašuma apmērs vai ja iztikas līdzekļu deklarācijā norādītas nepatiesas ziņas.

(3) Ja ģimene pēc savas iniciatīvas, nesaņemot pašvaldības piekrišanu, palielina savus izdevumus, saglabājas iepriekšējais pabalsta apmērs.

(4) Ja ģimene maina dzīvesvietu ārpus pašvaldības robežām, tiek pārtraukta pašvaldības pabalsta izmaksa un tai pirms dzīvesvietas maiņas jāsaņem nākamās dzīves vietas pašvaldības sociālo jautājumu komisijas garantija par nepieciešamā pabalsta piešķiršanu.

40. pants. Apbedīšanas izdevumu segšana, ja miris trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta saņēmējs

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta saņēmēja vai viņa apgādībā bijušas personas nāves gadījumā, ja nav tiesību uz citu apbedīšanas pabalstu, pašvaldības institūcija lemj par apbedīšanas pabalsta piešķiršanu un apmēru personai, kura uzņēmusies apbedīšanu. Pabalsta apmērs atbilst minimāliem apbedīšanas izdevumiem.

(2) Pabalsta aprēķināšanas kārtību nosaka Labklājības ministrija.

41. pants. Dzīvokļa pabalsts

(1) Trūcīgai ģimenei ir tiesības uz dzīvokļa pabalstu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Dzīvokļa pabalstu piešķir, pamatojoties uz iztikas līdzekļu deklarāciju.

(3) Pabalstu piešķir, sākot ar mēnesi, kurā tas pieprasīts.

(4) Pašvaldība var atbilstoši sava budžeta iespējām noteikt papildu palīdzību īres un komunālo pakalpojumu apmaksā iedzīvotājiem.

42. pants. Pabalsti aprūpei

(1) Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām piešķir pabalstu aprūpei vecuma pensionāram, invalīdam, ģimenei, kurā ir bērns invalīds, ja saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu ir nepieciešama šāda aprūpe.

(2) Pabalstu piešķir, sākot ar mēnesi, kurā tas pieprasīts.

43. pants. Mērķa pabalsti

Pašvaldība var piešķirt dažādus mērķa pabalstus.

 

V nodaļa. Sociālās palīdzības finansēšana. Sociālās palīdzības fonds

44. pants. Finansēšanas avoti

(1) Sociālo palīdzību finansē no:

1) valsts budžeta līdzekļiem;

2) pašvaldību budžeta līdzekļiem;

3) citu juridisko un fizisko personu maksājumiem;

4) citiem līdzekļiem.

(2) Valsts budžeta līdzekļi nodrošina šajā likumā noteikto valsts pienākumu izpildi.

(3) Pašvaldību budžetu līdzekļi nodrošina šajā likumā noteikto pašvaldību pienākumu izpildi.

(4) Ja sociālās palīdzības veidus un pakalpojumus nodrošina valsts ar pašvaldību līdzdalību, valsts līdzekļu apjomu nosaka Latvijas Republikas valsts budžets.

45. pants. Sociālo pabalstu finansēšana

(1) Izdevumi valsts sociālo pabalstu izmaksām tiek finansēti no Sociālās palīdzības fonda saskaņā ar valsts budžetā piešķirtajām apropriācijām.

(2) Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus trūcīgām ģimenēm un dzīvokļa pabalstus izmaksā no pašvaldību budžeta un Sociālās palīdzības fonda līdzekļiem. Citus pašvaldību pabalstus izmaksā no pašvaldību budžeta līdzekļiem.

46. pants. Aplikšana ar nodokļiem

Valsts un pašvaldību sociālos pabalstus ar nodokļiem neapliek, ja nodokļu likumos nav noteikts citādi.

47. pants. Sociālās palīdzības fonds

(1) Sociālās palīdzības fonds ir patstāvīga valsts sociālās palīdzības institūcija Labklājības ministrijas pārraudzībā un darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātajiem statūtiem.

(2) Sociālās palīdzības fondam ir juridiskās personas statuss.

(3) Uz Sociālās palīdzības fondu attiecas likumos paredzētie nodokļu atvieglojumi.

(4) Fonds apsaimnieko līdzekļus, kuri budžetā paredzēti sociālajai nodrošināšanai un sociālajiem pabalstiem un kurus saskaņā ar valsts budžetu pārskaita Finansu ministrija, kā arī līdzekļus, kas gūti no fonda iesaistīšanās uzņēmējdarbībā, un citus ienākumus.

(5) Veicot uzņēmējdarbību, fonds neizmanto līdzekļus, kuri tam pārskaitīti no valsts budžeta.

48. pants. Sociālās palīdzības fonda funkcijas

(1) Sociālās palīdzības fonds veic šādas funkcijas:

1) nodrošina šajā likumā noteikto maksājumu kārtību;

2) statūtos noteiktajā kārtībā sagatavo priekšlikumus un ierosinājumus sociālās palīdzības sistēmas pilnveidošanai;

3) kontrolē fonda līdzekļu izlietošanas likumību un izmaksu gaitu, kā arī šo izmaksu pamatotību;

4) organizē pasākumus fonda darbības efektivitātes palielināšanai;

5) pieprasa no pašvaldībām, valsts institūcijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām ziņas, kuras nepieciešamas fonda funkciju pildīšanai;

6) strīdu gadījumos izlemj jautājumus par fonda līdzekļu izmaksas pārtraukšanu;

7) ierosina atmaksāt nelikumīgi izmaksātos līdzekļus;

8) izskata sūdzības par fonda pakalpojumiem;

9) nodrošina personas datu aizsardzību.

(2) Fondam ir tiesības uz laiku brīvos līdzekļus ieguldīt rentablās investīcijās likumā noteiktajā kārtībā. Fondam nav tiesības ieguldīt investīcijās līdzekļus, kas tam pārskaitīti no valsts budžeta.

49. pants. Sociālās palīdzības fonda vadība

(1) Sociālās palīdzības fondu vada izpilddirektors, kuru ieceļ labklājības ministrs.

(2) Fonda pārvaldi veic izpilddirekcija, kas savā darbībā ievēro Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus un rīkojumus, labklājības ministra rīkojumus un instrukcijas, kā arī citus normatīvos aktus.

(3) Fonda izpilddirekcijas darbu finansē no fonda līdzekļiem.

50. pants. Sociālās palīdzības fonda padome

(1) Lai nodrošinātu sociālā palīdzībā ieinteresēto pušu līdzdalību fonda darbā, tiek izveidota Sociālās palīdzības fonda padome, kuru apstiprina uz trim gadiem.

(2) Fonda padomes personālsastāvu pēc attiecīgo ministriju un sabiedrisko organizāciju priekšlikumiem, kā arī padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

(3) Fonda padomē ietilpst ieinteresēto pušu izvirzīti pārstāvji:

1) divi no Labklājības ministrijas;

2) viens no Finansu ministrijas;

3) trīs no sabiedriskajām organizācijām;

4) viens no pašvaldībām.

(4) Fonda padome savus lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, un tiem ir ieteikuma raksturs.

(5) Fonda padomes locekļu izdevumi, kas saistīti ar darbu padomē, tiek kompensēti no fonda līdzekļiem. Atalgojumu par darbu padomē tās locekļi nesaņem.

51. pants. Starptautisko līgumu piemērošana

(1) Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

 

Pārejas noteikumi

1. Pāreja uz šā likuma 7. panta otrās daļas 5. punktā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumu finansēšanu no pašvaldību budžetiem notiek pakāpeniski. Šo dienas centru izveidošanas gadā uzturēšanas izdevumu valsts un pašvaldību budžetu proporcija ir — 80:20; darbības pirmajā gadā — 60:40, otrajā gadā — 40:60; trešajā gadā — 20:80; turpmākajos gados izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžeta.

2. Likuma 18. panta otrā un trešā daļa stājas spēkā ar 1996. gada 1. janvāri.

3. Likuma 19. pants stājas spēkā vienlaikus ar likuma "Par valsts pensijām" jaunās redakcijas spēkā stāšanos. Līdz tam brīdim tiek maksātas sociālās pensijas saskaņā ar spēkā esošo likumu "Par valsts pensijām".

4. Likuma 45. pants stājas spēkā ar Sociālās palīdzības fonda izveidošanas dienu.

5. Šā likuma 11. panta ceturtā daļa stājas spēkā ar 1996. gada 1. janvāri.

6. Ministru kabinets izdod šādus normatīvus aktus:

1) noteikumus par pasākumiem pārejai uz sociālās nodrošināšanas un sociālo pabalstu finansēšanu no Sociālās palīdzības fonda — līdz Sociālās palīdzības fonda reģistrācijai Uzņēmumu reģistrā;

2) noteikumus par sociālā nodrošinājuma un sociālās palīdzības pabalstu aprēķināšanas un izmaksas kārtību no Sociālās palīdzības fonda — līdz 1996. gada 1. janvārim;

3) noteikumus par iedzīvotāju īpašuma novērtēšanas kārtību, saņemot sociālās palīdzības pabalstus, — līdz 1995. gada 20. decembrim;

4) rīkojumu par sociālās aprūpes iestāžu akreditācijas un licencēšanas kārtību — līdz 1996. gada 1. janvārim;

5) rīkojumu par Sociālās palīdzības fonda statūtu apstiprināšanu — līdz 1995. gada 15. decembrim.