Mana Rīga. Divas vēstures alternatīvas

Jānis Stradiņš, profesors, Latvijas Zinātņu Akadēmijas viceprezidents

"Anno tertio sue consecrationis episcopus cum peregrinis... Riga civites edificatur"

(savas iesvētīšanas trešajā gadā bīskaps ar svētceļniekiem... uzcēla Rīgas pilsētu), — tā rakstīts Indriķa Livonijas hronikā. Rīgas dibināšanas datējums tomēr nav tik viennozīmīgs, lai to izsmeltu šī hronikas norāde. Ar pilsētas dibināšanu saistās vairāki konkrēti gadaskaitļi. 1198.gads ir Rīgas vārda pirmais pieminējums šajā pašā hronikā, kad lībietis Imauts (ne Imants) pie Rīgas vietas (ad locum Rigae) nodur bīskapu Bertoldu. 1201.gadā, saskaņā ar citēto vēstījumu, bīskaps Alberts sācis lībiešu ierādītajā teritorijā celt Rīgas pilsētu. 1223.gadā sākusi funkcionēt Rīgas rāte un jaunveidojums gūst pilsētas tiesības. Vēl jāpiemin, ka stingri datējamos dokumentos (ne hronikās!) Rīga pirmoreiz minēta 1203.gadā sakarā ar Jersikas Visvalža padošanos Rīgas bīskapam. Arheologi, īpaši A.Caune, rādījuši, ka pilsētveida apmetne (pat vairākas) tagadējās Vecrīgas vietā pastāvējusi visu 12.gadsimtu. Varētu izvēlēties, kā nereti mēdz darīt, kādu apaļu gadaskaitli, sacīsim 1100. vai 1150.gadu, un svinēt 2000.gadā, sacīsim, Rīgas 900. vai 850.jubileju.

Taču paliekot pie rakstītiem vēstures avotiem, loģiskas šķiet divas alternatīvas — 1198. vai 1202.gads. Kuru no tām izvēlēties, nosaka ne tik daudz vēstures patiesība, cik mūsu vēstures skatījums — ko uzlūkojam Rīgas pagātnē par galveno: saistību ar vietējo tautu dzīvi vai ar Eiropas mēroga parādībām pilsētas attīstībā. Problēma ir plašāka, gandrīz vai filozofiska. Kam Rīga pieder? Latvijai, Eiropai vai pati sev? Vai Rīga saistīta ar vietējo cilšu vēsturi, vai arī Stadt Riga ir Livonijas teritorijā pārdēstīts svešzemju augs? Šo problēmu sīkāk centos aplūkot Rīgas jubilejas datējuma konferencē 1990.gadā, kur ieteicu mazliet negaidītu secinājumu, ka Rīgas dibināšanas datējumam jāizvēlas abas minētās alternatīvas. Šo viedokli uzturu spēkā vēl šodien.

1198.gads saistīts ar vietējo elementu — ar lībiešu un senlatviešu pretošanos svešzemniekiem, cīņu pret pakļaušanu, ar Rīgas vārda pirmo pieminējumu. 1201.gads saistīts ar pilsētas veidošanos Rietumu izpratnē, ar bīskapu Albertu. Kristīgā ticība mūsu tēvzemē tika ievesta 12. — 13.gs. kā svešāds elements. Taču gadsimtu gaitā tā iesakņojās Latvijā, tautas attieksme pārveidojās, un nu tā ir (vismaz daļēji) mūsu garīgās dzīves pamats un morāles būtiska sastāvdaļa, ne mazāk nozīmīga kā dainu baltais mantojums. Arī latviešu saimē ir daudz eiropeisku, vācu ieviestu tradīciju, kas lokalizētas, nacionāli iekrāsotas. Rīgas kultūras mantojumu šodien sākam uzskatīt par savējo.

Rīgas dibināšanas astoņsimt gadu atceri varētu sākt 1998.gadā, izceļot pašreiz tik samilzušās latviskās Rīgas problēmas, latvisko kultūrvidi, pilsētas latvisko pagātni. Turpinot — pāri trešā gadu tūkstoša slieksnim — mēs nonāktu pie 2001.gada, kas varbūt būtu galvenais, īstais Rīgas jubilejas datējums, Rīgas piederības apstiprināšana Ziemeļrietumu Eiropai, Hanzai. Šāda jubilejas pastiepšana gadu garumā nav nekas neparasts. Arī mūžīgā pilsēta Jeruzaleme savu trīstūkstošgadi svinēt sāk jau labu laiku pirms oficiālā — 1996.gada.

Protams, neprāts būtu šodien aicināt šūt garos tērpus pompozām svinībām, organizēt "dzīres mēra laikā". Manuprāt, Rīgas gadadienas atzīmēšanai jādod cits, drīzāk morāls uzstādījums — Rīgas sakopšana un Rīgas patriotisma audzināšana. Atmodas laikā saradies daudz Latvijas patriotu, bet specifiskais Rīgas patriotisms, kas tā sazēla XX gs. sākumā, tikpat kā nav vērojams. Vēl vairāk. Latvieši Rīgu intuitīvi uztver kā kaut ko svešādu, kā mazā Latvijas ķermenīša Lielo galvu, kā tēvzemes sirdī iedzītu krusta naglu, pretstata Rīgu Latvijai. Šim viedoklim ir savs pamatojums gan vēsturē, gan tagadnes kolīzijās.

Ir arī otra galējība, ko Antons Benjamiņš jau paudis savā "Letter to Riga. City — state Manifesto, 1990" — par Latviju kā Rīgas brīvvalsts lauku teritoriju, par Rīgas analoģiju Kuveitai, Singapūrai, Honkongai. Hadsona institūta futuroloģiskā vīzija redz Rīgu 2018.gada 18.novembrī kā 1,5 miljonu pilsētu ar ķīniešiem, indusiem, nēģeriem plešamies pie Daugavas uzpludinātās smilšu salās. Trijos aizvadītajos gados esam pārliecinājušies par šī viedokļa nepieņemamību, taču savs svešāds spīdums Rīgai allaž paliks. Napoleona dēvētā "Londonas priekšpilsēta", provinces aristokrātu apjūsmotā "mazā Parīze", svešķermenis nelielajā valstī, ūdensgalva, kurai nav piemeklējama normāla cepure, — tā ir Rīga, mūsu Rīga, ar ko lepojamies un ko, vismaz daži, slepus skaužam vai pat ienīstam.

Esmu uzaudzis Pārdaugavā, toreiz no "īstās Rīgas" atšķirtā pasaulē, laikā, kad katrs brauciens uz pilsētu vēl šķita kas neikdienišķs. No 13 gadu vecuma esmu sācis pētīt Vecrīgu, Rīgu, Rīgas gara dzīves tradīcijas, mēģinājis sevī tās iesūkt, un varbūt tieši caur Rīgu esmu ticis pie Latvijas, sapratis, cik šie abi jēdzieni ir vienoti un arī šķirti.

Tuvosimies ar bijību Rīgai, kāda tā ir, un ieklausīsimies arī prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā tapušajās dzejnieka, šķiet, Pētera Aigara, rindās, kas man atmiņā jau no bērnības:

Rīga, tu latviešu Roma un Meka,

mūžam uz tevi man neaizaugs teka,

mūžam tavs vārds mūs kā sudraba stīga

aicinās, vilinās, sauks, Rīga, Rīga...

Un vēl — ja arī Rīga nav "mūžīgā pilsēta", tad tā tomēr ir plaša reģiona metropole, pilsēta, kas sakņojas savās tradīcijās, vēsturē un vērienīgumā, kuru likt kādos rāmjos diez vai ir iespējams.

 

Laimoņa Šēnberga, Ilmāra Blumberga un Frančeskas Kirkes (attēlu pirmajā rindā), Jura Putrāma, Gunāra Lūša un Valda Villeruša (attēlu otrajā rindā) priekšlikumi LKF 1993. gadā rīkotajam Rīgas astoņsimtgades grafiskās zīmes konkursam.

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa apcerējums un mākslinieku darbu paraugi — no "Rīgas astoņsimgades gadagrāmatas" pirmā laidiena (Rīga, 1994)