Par vienotu ekonomisko izglītību Latvijā

Ar starptautisku skatījumu uz problēmu

Pagājušajā nedēļā darbu beidza starptautiskā konference "Ekonomiskā izglītība pārejas periodā". Tajā piedalījās 1000 dalībnieku, kuri strādāja sešās grupās. Konferences noslēguma preses konferencē, izvērtējot veikto, tās organizatori atzina, ka ekonomiskās izglītības jomā vēl daudz veicama. Pirmsuniversitātes līmenī jānodrošina jauniešiem iespēja aktīvi iesaistīties ekonomikā, Latvijā ir skolas, kur jau no 7.klases audzēkņi apgūst datorzinības, valodas. Ar Dāniju un Vāciju ir veiksmīga sadarbība. Piemēram, dāņu projekta ieviešana dod iespēju trīs gadu laikā izstrādāt mācību programmu. Tomēr visvairāk jādomā par pedagogu izglītošanu, lai viņi spētu ieinteresēt skolēnus. Nepieciešams veidot vienotu ekonomiskās izglītības sistēmu, sākot jau ar pamatskolu. Patlaban viduskolās eksakto zinātņu priekšmetus māca kā izvēles priekšmetus.

Rezultātā augstskolās nonāk dažādā pakāpē sagatavoti reflektanti. Ieteicams būtu kādu eksakto priekšmetu ieviest kā obligāto. Šie priekšmeti diferencēti mācāmi amata un arodvidusskolās. Jādomā par nodokļu atvieglojumiem tām firmām, kuras nodarbojas ar ekonomisko zināšanu pasniegšanu un mācību līdzekļu izgatavošanu.

Specifiska ir arī ekonomiskās izglītības mācīšana laukos. Arī šeit tā būtu diferencējama, izstrādājot konkrētas un piemērotas programmas zemniekiem. Kā atzinuši paši lauksaimnieki, tad daudz informācijas viņi gūst no laikrakstiem un žurnāliem.

Par to, ka saziņas līdzekļu nozīme ekonomiskās izglītības jomā pieaug, liecināja arī pieredzes apmaiņa sestajā sekcijā. Par savu darbu pastāstīja ASV Sakramento universitātes pārstāvji, kas nodarbojas ar tālvadības apmācības sistēmu, bet Lietuvas un Igaunijas kolēģi — par specifisko izdevumu sagatavošanu.

Interesants bija Stokholmas ekonomiskās skolas profesora Grega Makdonalda no Īrijas stastījums, kurš iepazīstināja ar temata "Jaunās pasaules informācijas kārtība". Viesis atzinīgi novērtēja arī šo konferenci.

Laba pieredze uzkrāta arī Latvijā, par to liecina regulārās TV pārraides, publikācijas presē.

Turpmāk vēlama labāka sadarbība starp reģionālajām TV studijām, apmainoties ar programmām.

Preses konferences noslēgumā izglītības un zinātnes ministrs Jānis Gaigals pateicās organizatoriem par teicami veikto darbu un vēlēja veiksmi ideju īstenošanā.

Ingrīda Rumbēna, "LV" nozares redaktore

 

Valdis Birkavs,

Latvijas Republikas ārlietu ministrs,

Ministru prezidenta biedrs, tieslietu doktors

 

Labvakar!

Es priecājos būt kopā ar jums. Raugoties uz šo konferenci, mani, no vienas puses, pārņem gandarījums, no otras puses, — skaudība. Gandarījums tāpēc, ka pēc būtības konferenci "Ekonomiskā izglītība pārejas periodā (problēmas un risinājumi)" ir organizējuši jau plaši attīstīti ekonomiskie institūti ar ļoti plašu vērienu. Ekonomiskā zinātne un ekonomiskā izglītība ir sākusies, bet mana skaudība ir saistīta ar to, ka es esmu jurists. Manuprāt, tikpat nepieciešama vai varbūt vēl nepieciešamāka ir līdzīga konference "Juridiskā izglītība pārejas periodā (problēmas un risinājumi)". Protams, daudz labāk būtu, ja šāda tipa konferences mēs būtu varējuši organizēt jau pašā pārejas perioda sākumā, tātad dažus gadus agrāk, taču bija vajadzīgs laiks, bija vajadzīga lielāka izpratne par Latvijā notiekošajiem procesiem un ne tikai Latvijā notiekošajiem. Bija vajadzīga pieredzes apmaiņa ar visām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, ar tām valstīm, kas arī pārdzīvojušas ilgāku vai īsāku pārejas periodu vai turpina atrasties pārejas periodā.

Es esmu ļoti gandarīts, ka ir plaša ekonomiskā un tehniskā palīdzība izglītības jomā un tieši ekonomiskajai izglītībai. Es pats ar lielu interesi atvēru pirmās "Junior Achievement" grāmatiņas, un te man atkal radās skaudība, jo līdzīga izglītība ir vajadzīga arī topošajiem jaunajiem un arī vecākās paaudzes juristiem. Kad atklāja Rīgas Ekonomikas augstskolu (Stokholmas Ekonomiskās skolas nodaļu Rīgā) un šeit bija Zviedrijas karalis, mēs uzsākām intensīvas sarunas par līdzīga rakstura projektiem juridiskajās zinātnēs. Lai Rīgas Ekonomikas augstskolas tuvumā būtu līdzīga rakstura skola juristiem un diplomātiem. Šīs abas profesijas ir cieši saistītas ar ekonomisko aspektu, un mūsu juristiem un diplomātiem ekonomiskā izglītība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad.

Labi, ka veidojas arī ierēdņu apmācības Valsts Administrācijas skolā, bet mana dziļākā pārliecība ir, ka mūsu ierēdņiem par vienu no galvenajiem mācību priekšmetiem un kvalifikācijas celšanas avotiem jākļūst Eiropas Savienības likumdošanai, un principā neviens ierēdnis, neviens Latvijas birokrāts, pēc manas pārliecības, nevar būt Latvijas birokrāts, ja viņa darbā galvenā virzošā ideja nav ātrāka integrācija Eiropas Savienībā. Tas ir Latvijas stratēģiskais mērķis, un to, es domāju, mums ir iespējas sasniegt ievērojami ātrāk, nekā tas pagaidām tiek plānots.

Arī šo konferenci atbalstīja Eiropas Savienības PHARE ACE programma, kas finansē pētījumus ekonomikā. Lielā starptautisko projektu konkursā finansējumu piešķīra Pasaules Bankas mazo grantu programma. Austrumeiropas pārstāvju piedalīšanos šajā konferencē finansējusi arī Apvienoto Nāciju Attīstības programma (UNDP), un es esmu ļoti gandarīts, ka no ļoti ierobežotiem līdzekļiem materiālo atbalstu šim pasākumam ir sniegusi arī Latvijas Zinātnes padome. Mūsu zinātnes un izglītības sadarbība, paldies Dievam, pastiprinās. Es vēl neesmu apmierināts ar reformu tempu izglītības un arī zinātnes jomā. Es neesmu apmierināts arī ar finansējuma apjomu izglītībai un zinātnei, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka mūsu galvenais ierocis ir labi izglītoti cilvēki.

Šajā konferencē piedalās daudzu kopprojektu dalībnieki, kas devuši lielu ieguldījumu izglītības attīstībā, lielu ieguldījumu mūsu speciālistu pārkvalificēšanā gan no Ziemeļvalstu Ministru padomes, gan no Kanādas Dalhouzas (Dalhousie) universitātes, no ASV Sakramento universitātes, no Orhūzas universitātes Dānijā, no Londonas universitātes, no Maķedonijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas, Čehijas un daudzām citām pasaules malām — cilvēki, kas ir strādājuši ar Latvijas cilvēkiem, ir strādājuši paša galvenā — izglītības vārdā. Ieguldījumi izglītībā ir visefektīvākie ieguldījumi. Tādēļ, izmantojot šīs konferences pieredzi, es domāju, mums ir nekavējoties jāsāk darbs pie tā, lai arī juridiskā izglītība Latvijā iegūtu kvalitatīvi jaunu virzību. Kad mūsu ekonomiski izglītoto cilvēku zināšanas savienosies ar Latvijā labi izglītotu Eiropas līmeņa juristu zināšanām, tad mēs varēsim runāt par straujāku attīstību.

Zināšanas ir nenovērtējams kapitāls. Kad es vakar kādā Latvijas rajonā tikos ar daudziem cilvēkiem un runāju par mūsu valsts ekonomiskās attīstības problēmām, par to, kā tad mums pārvaldīt savu valsti un kas pašlaik ir galvenais, tad viena no manām atbildēm, kas saņēma aplausus, bija atziņa, ka mums ir jāmācās. Es mācījos pirms sava amata ieņemšanas, mācos šajā amatā un mācīšos arī tad, kad vairs nebūšu šajā amatā.

Zināšanas nevar atņemt nekāda vara, un tādēļ es pateicos jums, kas nāk ar gara bagātību, kas ir palīdzējuši Latvijai, un es ceru, ka no šīs konferences jūs visi aiziesit bagātāki. Un es jau no šīs konferences aizeju bagātāks, jo zinu, ka Latvijā būs tāda pati konference juristiem, kas ir mana specialitāte. Paldies!

Ojārs Kehris

,

Saeimas Budžeta un finansu komisijas vadītājs,

bijušais ekonomikas ministrs un Ministru prezidenta biedrs,

Rīgas Ekonomikas augstskolas direktoru padomes loceklis

 

Dāmas un kungi!

Man ir liels gods un atbildība sniegt ziņojumu šajā konferencē, no kuras dalībniekiem, manuprāt, ļoti lielā mērā atkarīgs Latvijas un citu pārejas ekonomikas valstu sekmīgs ceļš no administratīvās uz tirgus saimniecību. Savā ziņojumā es pakavēšos pie trijām lietām:

1) ekonomiskās izglītības lomas reformu un attīstības ceļā,

2) ekonomiskās izglītības mērķiem,

3) dažiem ekonomiskās izglītības problēmu risinājumiem Latvijā.

Vairākos konferencei adresētos referātos atrodami piemēri un statistikas dati, kas liecina, ka Rietumos indivīdu, ģimeņu, uzņēmumu un arī valstu ienākumu līmenis ir cieši saistīts ar izglītības līmeni. Jo augstāka izglītība, jo lielāki ienākumi.

Daudzās Austrumeiropas un Viduseiropas valstu attīstības analīzēs atrodama kritika par saimniecisko reformu gauso gaitu, nekonsekvenci, sāpīgumu un nesaprotamību cilvēkiem. Tādēļ mēs šajā konferencē meklēsim pieejas jautājumam, kā ekonomiskā izglītība un saimnieciskās reformas iespaido viena otru.

Cik lielā mērā pašreizējā Latvijas finansu un banku krīze ir ekonomikas struktūras krīze un cik lielā mērā baņķieru un par to uzraudzību atbildīgo ierēdņu pieredzes, profesionalitātes un izglītības trūkums, cik lielā mērā gausā privatizācija, aizdomīgums pret nekustamā īpašuma un vērtspapīru tirgu ir likumdevēju un ierēdņu zināšanu trūkums un cik politiķu nespēj paskaidrot to būtību cilvēkiem. Ko var darīt ekonomiskā izglītība, lai sagatavotu ražotājus un patērētājus konkurencei Eiropas un plašākos tirgos?

Latvijā ar tās nelielo iedzīvotāju skaitu (ap 2,5 miljoni) ir ap 100 tūkstošiem bezdarbnieku, bet pašmāju un ārzemju uzņēmēji nepārtraukti sūdzas par kvalificētu darbinieku trūkumu. Pēc Latvijas Attīstības aģentūras un Uzņēmējdarbības atbalsta centra datiem, vismaz 90% Latvijas uzņēmēju gan valsts, gan privātajā sektorā nezina to, kas elementāri būtu jāzina uzņēmējam, kas grib aizņemties naudu no bankas vai strādāt Eiropas tirgos.

Vienlaikus daudzi no tiem uzskata sevi par viszinošiem un kļūdas saprot tikai pēc bankrota iestāšanās. Cik liela loma šajos procesos konkurētspējas nodrošināšanā būs dabīgai atlasei, cik izglītībai?

Mūsdienu integrējošās Eiropas un savstarpēji saistītās pasaules pieredze liecina, ka praktiski vienīgais ceļš, kā nācijām, firmām un ģimenēm panākt savu locekļu konkurētspēju, ir paaugstināt to kvalitāti. Tas nozīmē — paaugstināt darbaspēka, uzņēmēju un valstsvīru kvalitāti. Šī kvalitāte sastāv no intelektuālās un fiziskās kvalitātes. Tādēļ pilnīgot cilvēka spējas, iemaņas un zināšanas ir izglītības loma tās visplašākajā nozīmē.

Arī izglītība caur pieredzi, caur uzņēmējdarbības pieredzi ļauj veidoties cilvēkiem, kuri māk identificēt, formulēt un atrisināt problēmas, radīt jaunas darba vietas.

Tādējādi arī reformu un attīstības temps valstī būs atkarīgs no ekonomiskās izglītības līmeņa un attīstības pakāpes.

Domāju, ka ekonomiskās izglītības mērķis ir veidot cilvēkus, kuri ne tikai sekmīgi spēj konkurēt darbaspēka tirgū, bet paši spēj radīt jaunas darba vietas. Protams, var jautāt: kādā tirgū konkurēt un kādā tirgū radīt darba vietas?

Domāju — uz to atbildi Latvijā sniedz mūsu valsts ārpolitikas koncepcija, kas pamatojas uz stratēģiju, ka Latvija būtu Eiropas, proti, Eiropas Savienības, valsts ar labām kaimiņattiecībām ar Krieviju un atvērtību pret pasauli.

Integrācijai Eiropā būs ļoti svarīga ekonomiskās politikas harmonizācija, tai skaitā, lauksaimniecības politikas, kura ir pietiekoši sāpīga gan esošajām Eiropas Savienības valstīm, gan tās pretendentēm.

Domāju, ka daudz darāmā šai jomā Latvijā ir tieši izglītības, varbūt arī psiholoģijas jomā. Tā šī gada 22.februārī kāda lasītāja "Neatkarīgajā Cīņā" rakstīja šādas rindas:

"Mani senči bijuši zaļās zemes tauta, ... . Nav manos gēnos pirkt, uzpirkt un andelēt. Māku šūt, adīt, vārīt, kopt dārzu, sālīt, konservēt ... ."

Šķiet, šī vēstule visai trāpīgi atspoguļo daļā sabiedrības sastopamos uzskatus par tirgus saimniecību un reformām Latvijā. Šāda attieksme savulaik pazudināja klejojošās lopkopju tautas, kas ar pārākumu noskatījās uz pirmajām zemnieku tautām, kas bija sākušas iekopt tīrumus un iekārtot pastāvīgas apmetnes.

Manuprāt, Latvijā, un ne tikai Latvijā, joprojām nesamērīgi liels skaits lauku iedzīvotāju tiek orientēti apgūt ar lauksaimniecību saistītās profesijas. Neapšaubāmi, ka lauksaimniecībai Latvijā arī virzībā uz Eiropas Savienību var būt ļoti liela nākotne, tomēr tas arī nozīmē, ka darbu tajā atradīs krietni vien mazāk cilvēku nekā pašlaik. Tādēļ neizglītosim potenciālos bezdarbniekus, bet, ne obligāti mainot dzīves vietu, mācīsim rīkoties ar šodienas visspēcīgākajiem darbarīkiem — valodām, datoriem un sakaru tehnoloģijām. Tas dod visplašākās iespējas saņemt, izplatīt un apstrādāt informāciju.

Jaunās tehnoloģijas ietekmē un vēl vairāk ietekmēs visas sabiedrības un katra cilvēka dzīvi. Zināšanas un informācija kļūst par galveno bagātību. Līdzi nāk arī problēmas, ka konjunktūra darba tirgū var mainīties ātrāk nekā amata iegūšanai nepieciešamais laiks. Līdz ar to mainās pats izglītības jēdziens, jo nevar iegūt zināšanas visam mūžam.

Dators pēkšņi iznīcināja veselu virkni profesiju — rēķinvežus, rasētājus, tehniskos zīmētājus, burtličus, korektorus un citus. Vienlaikus pieaug pieprasījums pēc tādām strauji mainīgām profesijām kā ieguldījumu baņķieri, advokāti, nekustamā īpašuma attīstītāji, vadības, finansu, nodokļu, enerģijas, lauksaimniecības konsultanti, pētnieki, konstruktori, programmētāji, dizaineri, skaņu operatori, tēla veidotāji u.c.

Mūsu izglītības kvalitāti raksturos tās atbilstība šīm strauji mainīgajām prasībām un arī atbilstība tirgus ekonomikas prasībām. Interesanti šķiet Krievijas Pedagoģijas Zinātņu akadēmijas pētījumi par tā sauktā austrumu un rietumu bloka studentiem. Tie liecina, ka pirmajiem ir ievērojami labākas faktoloģiskās zināšanas, bet, pārbaudot prasmi pielietot zināšanas, šī starpība izlīdzinās, savukārt, pārbaudot prasmi pielietot zināšanas konkrētu problēmu vai īpaši negaidītu situāciju atrisināšanā, postkomunisma valstu studenti nopietni atpaliek no saviem rietumu kolēģiem.

Iegūtās zināšanas ir statiskas, bet ne dinamiskas. Tas arī nosaka nespēju reaģēt uz darba tirgus prasībām un mobili sekot piedāvātajām iespējām.

Interesanti sķiet arī ārzemju lektoru vērojumi jaunatvērtajā Rīgas Ekonomikas augstskolā, kas izmanto rietumu standartiem atbilstošas programmas. Līdztekus studentu augstajai motivētībai, talantam un apziņai, ka ļoti daudz vēl jāmācās, skandināvu un amerikāņu lektori saskārušies ar vairākām lietām, no kurām dažas es minēšu.

Proti, ar studentu tendenci uz liekvārdību. Lektori ievēroja to, ka agrāk studentu darbs acīmredzot ticis novērtēts nevis pēc izteiktā kvalitātes, bet kvantitātes. Lektori bieži dzirdēja daudz vārdu, aiz kuriem bija grūti saprast galveno domu. Studentiem bija nevēlēšanās un pat grūtības izteikt savu viedokli vai analizēt faktisko materiālu. Kaut arī studentiem salīdzinājumā ar ārzemju studentiem ir ļoti labas zināšanas atsevišķās disciplīnās, vienlaikus viņiem ir krietni robi atsevišķās svarīgās jomās. Piemēram,

studentiem radās grūtības sagatavot runu vai uzrakstīt referātu ar loģiskām pārejām un pareizu struktūru, kā arī atšķirt svarīgāko informāciju no mazāk svarīgās.

Vienlaikus to skolu pieredze, kurās strādā ārvalstu profesori un lektori, ir apliecinājusi, ka mēs spējam apgūt rietumu saimniecisko izglītību, lai uz tās bāzes varētu skatīties nākotnē un varētu dot savu pienesumu tam, kas vēl agrāk nav padarīts.

Un tagad pieejas dažām problēmām, par kurām, manuprāt, konferencei būtu labi sagatavot rekomendācijas. Minēšu piecas:

1) mācību iestāžu pašpārvaldes, kas ir pamatā mūsu augstskolas izglītības pārvaldei, mērķtiecība — periodā, kad augstskolām, īpaši ekonomikas izglītības jomā, jāveic nopietni pārveidojumi.

Augstskolās gan studentu, gan profesoru viedokļi saskan tajā ziņā, ka abi atzīst nepietiekami nopietni ņemam viens otru. Profesori neņem nopietni studentus un pētniecību, jo esošās algas neļauj kvalificēti sagatavot lekcijas un veikt pētījumus. Studenti neņem nopietni profesorus un mācības un jau otrā kursa beigās aktīvi strādā uzņēmumos vai firmās.

Vai tādējādi ekonomiskā izglītība nepilda vienīgi formālas funcijas, proti, tikai iedodot diplomu par augstāko izglītību? Vai pārmaiņu laikā rektoru, īpašnieku pārstāvju un uzraudzības padomju lomai, nosakot un īstenojot skolas stratēģiju, nav jābūt lielākai par no skolas profesoriem, administrācijas un studentiem demokrātiski vēlēto augstskolu pašpārvalžu lomu?

2) kā praktiski izveidot studentu, maģistrantu un doktorandu kreditēšanas sistēmu, lai nodrošinātu mācību pieejamību pašu valstī un pasaules izglītības centros, vienlaikus veicinot vietējo mācību spēku sagatavošanu augstskolām, koledžām un skolām;

3) kā praktiski veicināt ģimeņu un uzņēmumu līdzekļu ieguldīšanu izglītībā, iespējams, ar autoritatīvas izglītības fonda un nodokļu atlaižu palīdzību;

4) pieeja ekonomiskās izglītības apmācības valodām.

Šeit jāsaskaras ar divām tendencēm vai diviem nosacījumiem: nepieciešamību attīstīt savu tirgus ekonomikas valodas apriti, kas, piemēram, Latvijai ir atpalikusi par 50 gadiem, jo tā nebija pielietojama;

nepieciešamību, lai iespējami vairāk latviešu studentu apgūtu ekonomiku kopā ar lietuviešu, igauņu, skandināvu, vācu, krievu, amerikāņu un citiem studentiem;

5) kā vislabāk attīstīt regulāras un efektīvas komunikācijas starp ekonomiskajā izglītībā iesaistītajiem, kā vislabāk attīstīt to, kas veidojas šajā konferencē.

Noslēgumā vēl kādi piemēri par komunikācijām no Rīgas Ekonomikas augstskolas. Kad šīs mācību iestādes studentiem tika lasīts ievadkurss "komunikācijas" angliski, liels bija ārvalstu profesoru pārsteigums, ka lielākās grūtības studentiem sagādāja nevis šī mācību priekšmeta nosaukumā minētā vārda otrā daļa, proti, angliski, bet gan pirmais — komunikācijas , kas izpaudās kā nevēlēšanās strādāt grupās un dažkārt arī runāt savā starpā. Kad studentu grupās radās konflikti vai grūtības pienākumu sadalē, bija vērojama tendence atrisināt šo problēmu, izslēdzot no grupas to personu, kura it kā uzskatāma par konflikta cēloni. Tāpat daudz kritikas un neapmierinātības nācās dzirdēt gan par mācību grupām, gan par grupu sadalījumu. Šāda veida grupu darba laikā studenti ir pasīvi, garlaikoti un īsti nezina, ko darīt.

Ceru, ka šī konference visvairāk kalpos tieši šai komunikāciju atjaunošanai, uzlabošanai un attīstīšanai starp valstīm, universitātēm un indivīdiem, kā arī kā tikšanās, pieredzes un ideju apmaiņas vieta.

 

Jānis Ēriks Niedrītis,

Valsts īpašumu fonda līgumu nodaļas vadītājs, ekonomikas doktors

Latvijas valsts turpmākā attīstība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik efektīvi tiek izmantoti tās rīcībā esošie ekonomiskie resursi - zeme, darbs un kapitāls. Tomēr galvenais, kas dod iespēju optimāli saimniekot, ir zināšanas. Jebkurš resurss var tikt likts lietā dažādi, un tikai zināšanas, to prasmīga pielietošana garantē augstu darba efektivitāti. Teiktais attiecināms gan uz valsti kopumā un tās teritoriāli administratīvajām vienībām, gan uz atsevišķiem uzņēmumiem. Vadīšanas kvalitātes visbūtiskākā dominante ir kompetence, kas veidojas no izglītības un darba pieredzes.

Pārejas ekonomikas apstākļos, kad konkurence uzņēmumu starpā kļūst aizvien spēcīgāka, kas reizē nosaka arī valsts konkurences spēju, nozīmīgi pieaug zināšanu loma, jo tikai tās dod iespēju iekļūt līderos, uzvarēt tirgū. Savukārt konkurence, jo īpaši starp uzņēmumiem, kurus vada gudri, kompetenti vadītāji, kāpina ekonomisko izaugsmi, ceļ iedzīvotāju labklājības līmeni.

Zināšanas un atbilstoši tām kompetence sāk novecot līdz ar to iegūšanu. Arī pašreizējie vadītāji, pieņemot lēmumus, izmanto vakardienas zināšanas, izmanto to pieredzi, kas devusi labus rezultātus pagātnē. Ja zināšanas netiek sistemātiski atjaunotas, noris lēnāks vai straujāks zināšanu vērtības krišanās un uzņēmuma perspektīvu sašaurināšanās vai pat izzušanas process.

Kā atzīmēts Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas sagatavotajā dokumentā "Koncepcija valsts stratēģijai rūpniecībā", tad Latvijas rūpniecība pašlaik atrodas krīzes situācijā, uzņēmumi ievērojami samazinājuši rūpniecisko ražošanu, daļa uzņēmumu atrodas uz bankrota robežas, privatizācijas procesā valda nenoteiktība un nesakārtotība, ārvalstu uzņēmēju interese ieguldīt investīcijas ir mazāka nekā cerēts.

1994. gadā Latvijā bija 926 rūpniecības uzņēmumi, un valstī šajā gadā tika saražota rūpniecības preču produkcija 903 miljonu latu vērtībā (rēķinot faktiskajās ražotāju cenās). 1939. gadā Latvijā bija 6067 uzņēmumi. Par rūpniecības uzņēmumiem tā laika Latvijā skaitījās tie, kuros nodarbināja 5 un vairāk algotus strādniekus. Fakts tiek pieminēts tādēļ, ka privatizācijas gaitā Latvijā taps jauna tipa rūpniecība, ko pamatā veidos vidējie un mazie uzņēmumi. No visa 1994. gada produkcijas apjoma (faktiskās cenās) 56 procenti tika saražoti valsts īpašumā un 17,1 procents jauktajā īpašumā ar valsts kapitāla daļu. Kā valsts īpašums pagājušajā gadā bija 356 rūpniecības uzņēmumi.

Tā kā privatizācija valstī noris lēni, tad valsts uzņēmumu vadītāju zināšanu nepārtrauktas papildināšanas nepieciešamība ir visnotaļ aktuāla. Trīssimt piecdesmit sešu valsts rūpniecības uzņēmumu direktori un viņu vietnieki ir tās personas, no kuru pieņemtā lēmuma veiksmes vai neveiksmes ir atkarīgs desmitiem tūkstošu cilvēku dzīves līmenis, ir atkarīgs valsts budžets, jo lielākie nodokļu maksātāji joprojām ir valsts uzņēmumi.

Lai varētu vadīt, vadītājam (direktoram) jāzina mērķis, jāzina, ko vēlas sasniegt konkrētā organizācija. Kā liecina prakse, pārsvarā direktori lielāko daļu savas darba dienas velta problēmu risināšanai un ārkārtīgi maz nodarbojas ar nākotnes jautājumiem. Šāda pieeja, ņemot vērā, ka problēmu risināšana ir nodarbošanās ar vakardienu, ir atpalikšanas sākums. Bez tam šo problēmu risināšanā tiek izmantots veco zināšanu pūrs, kas tikai fragmentāri ir papildināts ar empīriskā ceļā iegūtām jaunām zināšanām. Kopā tas veido garantu neveiksmei. Principā, ja tiek izvērtēta Latvijas rūpniecības, tajā skaitā valsts uzņēmumu, prakse, tad grūti konstatēt kādas efektīvas novatoriskas pieejas, jaunievedumus preču klāstā, tehnoloģijā, sadales metodēs, preču tirgū. Vadītājam jānodarbojas galvenokārt ar nākotnes jautājumiem, jāizmanto jebkura iespēja (ja tās redz), lai ieņemtu līdera pozīcijas vietējā tirgū, ārpus tā. Pie tam lēmumiem un rīcībai jābūt ļoti operatīvai un ekonomiski izvērtētai. Tas nozīmē, ka direktoram jābūt skaidrībā par uzņēmuma stratēģiskajiem mērķiem, par uzņēmuma rīcībā esošo mantu un iespējamiem izdevumiem, kā arī par sagaidāmajiem rezultātiem nākotnē šodien pieņemto lēmumu sakarā.

Direktoru nepārtrauktās izglītošanas sistēmas izveides rezultativitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem: pirmkārt, no iespējām šīs zināšanas likt lietā, otrkārt, no personiskās motivācijas pēc šīm zināšanām.

Pašreiz Latvijā noritošais privatizācijas process kopumā vērtējams pozitīvi. Tomēr plašākai sabiedrībai nav zināmi tie motīvi, pēc kuriem vadoties Latvijas Privatizācijas aģentūra sastāda privatizējamo uzņēmumu sarakstus. Tā kā precīzu kritēriju nav, tad arī nepastāv iespējas izvērtēt sava kā direktora mūža ilgumu. Te pastāv divi varianti: viens - sastādīt valsts mērogā privatizējamo uzņēmumu sarakstu uz trim gadiem; otrs - atjaunot 1935. gada Likumu par autonomiem valsts uzņēmumiem. Otrajā gadījumā valdībai būtu nepieciešams izlemt, kuri uzņēmumi arī turpmāk paliks kā valsts uzņēmumi. Mūsuprāt, tādi varētu būt dabiskā monopola uzņēmumi - "Latvijas Gāze", "Latvenergo" un tamlīdzīgi uzņēmumi.

Valsts uzņēmumu direktoriem, neskatoties uz viņu augstskolas vai vidējās speciālās mācību iestādes diplomu, vajadzētu obligāti reizi divos gados turpmāko sešu gadu laikā papildināt savas zināšanas ekonomikā un jurisprudencē, jo vadītāja pienākums ir pieņemt efektīvus un likumīgus lēmumus. Apmācīšanas regularitāte varētu būt arī biežāka. Tā būtu saistāma ar vadāmā uzņēmuma finansiāli ekonomiskajiem rādītājiem: ja šie rādītāji, noslēdzoties saimnieciskajam gadam, ir slikti (zema likviditāte, nav peļņas, pieaug kreditoru parādi utt.), tad direktoram nākamā gadā apmācības ir obligātas. Līdztekus sistemātiskai zināšanu apguvei direktoriem jāattīsta tai atbilstoša domāšana, lai teorija īstenotos praksē. Šāda apmācība sekmētu arī direktoru valsts valodas prasmi, kas pašreiz ne vienmēr ir apmierinoša.

Atbilstoši mūsu valstī pastāvošajai likumdošanai valsts uzņēmumi atrodas Valsts īpašumu fonda valdījumā. Valsts īpašumu fonds ir tā institūcija, kura nosaka direktoru amata atalgojumu un slēdz ar viņiem darba attiecību līgumus. Tas dod iespēju noteikt, ka zināšanu papildināšanas kurss apmaksājams no attiecīgā valsts uzņēmuma līdzekļiem. Tas atļauj piemērot arī pozitīvu motivāciju raisošu apmaksas sistēmu, paredzot, ka šādas apmācības kursa sekmīgas pabeigšanas rezultātā mēneša amatalga tiks palielināta par 15%, bet neapmeklēšanas vai nebeigšanas gadījumā - samazināta par 10%.

Direktoram jāprot noteikt organizācijas mērķi vismaz 3 - 5 gadiem (stratēģiskā plānošana, jaunievedumu teorija); viņam jāpārzina organizācijas resursi (grāmatvedība, saimnieciskās darbības analīze); direktoram jāpārzina preču noieta tirgus un konkurenti (mārketings); viņam jāprot izvērtēt izdevumus (pašizmaksas kalkulēšana, ražošanas un realizācijas izmaksas); direktoram jāzina, kā piesaistīt papildus naudas līdzekļus (finansu menedžments, banku un biržu operācijas, t. sk. operācijas ar vērtspapīriem, nodokļu aprēķināšana), kā iespējams pārveidot uzņēmumu, strādāt ar valsts mantu (likums par valsts uzņēmumu, likums par uzņēmējdarbību, likums par akciju sabiedrībām, civillikuma sadaļa par saistībām); viņam jāprot patstāvīgi pieņemt lēmumu (riska teorija); direktoram jāprot apvienot ar dažādām zināšanām un pieredzi apveltītus cilvēkus (vadīšanas, kā arī darba organizācijas teorija); viņam jāpārzina starptautiskie līgumi, konvencijas, kvalitātes standarti (starptautiskā tirdzniecība).

Direktoru nepārtrauktās ekonomiskās izglītošanas sistēmu varētu īstenot Latvijas Universitātē, jo tikai šajā augstskolā ir Vadīšanas un ekonomiskās informātikas fakultāte un plašas iespējas iesaistīt darbā arī augsti kvalificētus juristus.

Lai valsts uzņēmumu vadītāju apmācība būtu sekmīga, lai tai būtu perspektīva, lietderīgi organizēt arī vadītāju rezervju sagatavošanu. Tas dotu iespēju veikt direktoru nomaiņu, pavērtu iespēju izvirzīt jaunus talantus, sekmētu arī mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību Latvijā.

Ilmārs Slaidiņš,

Rīgas Tehniskās universitātes Radiotehnikas un sakaru fakultātes docents, inženierzinātņu doktors

 

Ievads. Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Laika ritējumā šī tautas gudrība kļūst arvien aktuālāka. Visā pasaulē notiek ļoti strauja zinātnes un tehnikas attīstība, un to sasniegumus bez kavēšanās pielieto visdažādākās nozarēs. Ražošanas un pakalpojumu tehnoloģija kļūst arvien sarežģītāka, tāpēc aug pieprasījums pēc izglītotiem un prasmīgiem darbiniekiem. Mūsdienu konkurences apstākļos nav iedomājama sekmīga valsts ekonomiskā attīstība kopumā vai augsti sasniegumi atsevišķās nozarēs bez labi izglītotas tautas.

Demogrāfiskā situācija Eiropā un arī Latvijā ir tāda, ka tuvākajos 20 gados samazināsies jaunu cilvēku (16 — 24g. vecu) skaits. Līdz ar to mazāk būs jauno speciālistu, kas apguvuši modernās profesijas, kuras pamatojas uz jaunākajām zinātnes atziņām un tehnikas sasniegumiem. Pēc Eiropas Savienības speciālistu vērtējuma, 2000.gadā 70 — 75% darba vietu būs saistītas ar informācijas, sakaru un datortehnikas pielietošanu. Secinājums ir viennozīmīgs — cilvēkiem sava aktīvā darba mūža laikā nāksies 3 — 4 reizes pārkvalificēties vai pat mainīt profesiju, lai pielāgotos strauji mainīgajiem darba apstākļiem.

Eiropas Savienības komisija, kas koordinē darbības cilvēku resursus, izglītības, apmācības un jaunatnes lietās, jau 1991.gadā pieņēmusi memorandu par tālmācības (angliski — distance education) tālākas attīstības sekmēšanu Eiropā, uzskatot to par vienu no efektīvākajiem līdzekļiem ar darbaspēka izglītošanu un pārkvalificēšanu saistīto problēmu risināšanā. Darbinieku pārkvalificēšana ir ļoti aktuāla arī Latvijā, jo, sabrūkot vecajai ekonomiskajai sistēmai, notiek lielas izmaiņas darbaspēka tirgū un rodas pieprasījums pēc jaunām profesijām un prasmēm, tāpēc tālmācībai varētu būt labas perspektīvas.

 

Kas ir tālmācība? Par tālmācību pieņemts saukt tādu apmācības veidu, kurā nav nepārtraukts un tiešs kontakts starp apmācāmo un skolotāju. Tā domāta galvenokārt pieaugušajiem, kas izjūt nepieciešamību un ir gatavi ziedot laiku un enerģiju sevis pilnveidošanai un jaunu profesiju apgūšanai.

Tālmācību raksturo patstāvīgas un individuālas studijas, tāpēc ļoti svarīga ir mācību līdzekļu metodiskā kvalitāte un jaunāko tehnikas sasniegumu (radio, TV, audio un videoieraksti, sakaru līdzekļi, datortīkli u.c.) pielietošana. Tā arī ir galvenā tālmācības atšķirība no mums plaši pazīstamās neklātienes apmācības. Saka, ka ar tehnisko un metodisko līdzekļu palīdzību tiek pārvarēts attālums (tiešā un pārnestā nozīmē), kas šķir skolēnu un skolotāju laikā un telpā.

Šo apmācības veidu bieži vien saista ar jēdzieniem — atklāts, plaši pieejams (angliski — open) un lokans, elastīgs (angliski — flexible), tādā veidā uzsverot, ka šis apmācības veids ir pieejams visiem neatkarīgi no vecuma, izglītības (priekšzināšanu līmeņa), nodarbošanās vai dzīvesvietas. Sākot mācības, nav nekādu iestājeksāmenu vai testu, bet katrs pats izvēlas sev pieņemamas sarežģītības kursu. Mācību kursi sadalīti blokos jeb moduļos, mācīties var sev piemērotā vietā, laikā un ātrumā, atgriežoties pie grūtāk izprotamiem jautājumiem. Katrā mācību kursā paredzēts noteikts kontroles uzdevumu skaits un nobeigumā — rakstisks eksāmens. Mācību laikā iespējams saņemt konsultācijas tieši reģionālajos mācību centros vai izmantot sakaru līdzekļus (pastu, telefonu, telefaksu u.c.).

 

Tālmācība citur. Tālmācības ar 1990.gadu strauji sāka attīstīties Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs — Polijā, Čehijā, Slovakijā, Ungārijā, Slovēnijā un citās valstīs. Šajās valstīs izveidotas attiecīgās infrastruktūras un sadarbībā ar attīstīto valstu lielākajām tālmācības iestādēm notiek mācību kursu tulkošana un piemērošana vietējiem apstākļiem.

Citu augstskolu mācību kursu tulkošana un piemērošana vietējiem apstākļiem izrādījusies ļoti efektīva arī Honkongas Atklātajā mācību institūtā (Open Learning Institute). Šādas pieejas galvenās priekšrocības ir liela kursu izvēle, augsta kursu kvalitāte, īss ieviešanas laiks un salīdzinoši mazas izmaksas.

Izvēloties tālmācības kursu tematiku, prioritāte tiek piešķirta ekonomikai un uzņēmējdarbības vadīšanai. Britu Atklātā universitāte (Open University UK) 1990. gadā uzsāka tālmācības kursu ieviešanu uzņēmējdarbības vadīšanā Ungārijā, Slovakijā, Bulgārijā, Rumānijā un Krievijā. Ungārijā tika piedāvāti trīs maģistru līmeņa kursi, kas aptvēra efektīvas vadības pamatus, grāmatvedību, personālo datoru pielietošanu un attiecības ar klientiem. Visu kursu apgūšanai nepieciešamas vidēji 440 stundas patstāvīgā darba.

Veikts pētījums par šo kursu efektivitāti un lomu pārejā uz tirgus ekonomiku. Pētījumi rāda, ka studenti, kuru darba vietās notiek pārmaiņas tirgus ekonomikas virzienā, vairāk iegūst no kursiem un biežāk lieto iegūtās zināšanas praktiskajā darbā. Studenti arī paši spējuši izraisīt pārmaiņas savās darba vietās tajos gadījumos, kad vairāki no vienas darba vietas piedalījušies kursos, un it sevišķi, ja viņi ieņēmuši augstākus amatus mazās firmās. Vislielāko efektu kursi devuši tiem, kas paši uzsākuši uzņēmējdarbību.

Brno Tehniskajā universitātē Čehijā sadarbībā ar Hāgenes Tālmācības universitāti (Fernuniversität) Vācijā izveidots tālmācības centrs un tiek piedāvāts tālmācības kurss ekonomikā. Varam pieminēt, ka arī Rīgas Tehniskajā universitātē atvērts Hāgenes Tālmācības universitātes informācijas centrs. Polijā un Ungārijā tālmācības kursi ekonomikā izveidoti sadarbībā ar Norvēģijas tālmācības iestādi NKS.

Tālmācība Latvijā. Līdz šim mēs pazinām tikai neklātie+nes apmācību. Daudzus tā neapmierina, tāpēc vērojama krasa studentu skaita samazināšanās. Neklātienes apmācību pamazām varētu nomainīt tālmācība. Tālmācības ieviešanas perspektīvu novērtēšanai Latvijā un citās Baltijas valstīs 1993. gadā tika veikts Ziemeļvalstu Ministru padomes finansēts pētījums. Tajā atzīts, ka tālmācības ieviešanai Latvijā ir lielas perspektīvas un labvēlīgi apstākļi. Ieteikts visaugstāko prioritāti piešķirt projektiem, kas attīstītu vajadzīgo kompetenci un sekmētu virzību uz demokrātiju un tirgus ekonomiku un celtu skolotāju kompetenci visos izglītības sistēmas līmeņos. Par prioritāriem virzieniem mācību kursu tematikas izvēlē atzīti svešvaloda, uzņēmējdarbības vadīšana, skolotāju kvalifikācijas celšana un pārprofilēšana, demokrātijas mācība un vides aizsardzība.

Pie Izglītības un zinātnes ministrijas izveidota Latvijas Tālmācības padome, kuras uzdevums ir izstrādāt tālmācības ieviešanas stratēģiju un programmu, kā arī koordinēt darbības, kas saistītass ar šīs programmas realizāciju. 1996. gadā paredzēts uzsākt Tālmācības centra izveidi. Šim centram vajadzētu nodarboties ar tālmācības ieviešanas programmas realizāciju un gādāt par metodisko un informatīvo nodrošinājumu.

Pēc Ungārijas ierosmes 1994. gadā apstiprināts PHARE finansēts projekts 11 Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm - Reģionālā sadarbība tālmācībā. Projekts plānots trijiem gadiem un tā galvenie mērķi ir:

- stimulēt nacionālo programmu veidošanos tālmācības jomā, nodrošināt personāla apmācību, pieeju jaunākajai informācijai, metodikai un mācību materiāliem;

- dalībvalstīs (arī Latvijā) izveidot Nacionālo kontaktpunktu tīklu un nepieciešamo infrastruktūru, kas nodrošinātu līdzvērtīgu sadarbību dalībvalstu starpā;

- sagatavot personālu divu tālmācības kursu ieviešanai katrā no dalībvalstīm.

Secinājumi. Pārtulkojot un piemērojot mūsu vajadzībām modernākos Eiropas universitāšu mācību kursus, varētu ļoti ātri sasniegt Eiropas līmeni.

Tālmācība radītu iespēju papildināt zināšanas vai apgūt jaunu profesiju katram kas to vēlas, neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai dzīvesvietas, un tas ir ļoti svarīgi, jo gudri un izglītoti cilvēki ir Latvijas lielākā bagātība.

 

Jānis Zvanītājs,

ekonomikas ministrs, ekonomikas doktors

 

Ekonomiskai izglītībai ir nozīmīga loma pārejas periodā no plānveida saimniekošanas sistēmas uz tirgus sistēmu. Reformu procesi lielā mērā ir atkarīgi tieši no ekonomiskās izglītības līmeņa. Pāreja no attīstītā sociālisma uz brīvā tirgus sabiedrību nāca ļoti strauji, daudzi talantīgi un zinoši speciālisti bija apjukuši un stāvēja malā. Bieži vadošos amatus gan valstiskās struktūrās, gan privātstruktūrās ieņēma mazizglītoti, bet aktīvi censoņi, kas gan pašmācības ceļā, gan dažādos kursos centās apgūt šo to no ekonomikas zinātnēm, bet to lietojums praksē bieži vien neatbilda 20. gadsimta otrās puses pasaules ekonomiskās zinātnes līmenim. Tādēļ ir ārkārtīgi nozīmīgi sakārtot ekonomiskās zināšanas atbilstoši pasaules standartiem un pieredzei; pēc iespējas ātrāk jāsagatavo vispusīgi ekonomikas speciālisti gan Latvijas valdībai, gan valsts un privātstruktūrām. To apzinās Latvijas sabiedrības lielākā daļa, mācības un studijas notiek praktiski visos izglītības līmeņos. Pēdējos gados vislielākais konkurss uz vienu studiju vietu universitātēs ir ekonomistu un juristu specialitātēs. Tieši šajās jomās savu darbību sākušas daudzas privātās mācību iestādes, kurās studiju maksa ir relatīvi augsta, bet studentu netrūkst. Notiek maksas nodarbības dažādos ekonomikas un uzņēmējdarbības kursos.

Pašreizējā pārejas posmā Latvijā samērā smagi izdzīvošanas un darba apstākļi ir pedagogiem, zinātniekiem un daļai studentu. Tomēr daudzi studenti ātri piemērojušies jaunajiem apstākļiem un meklē papildu iespējas nopelnīt visdažādākajos darbos, kuru piedāvājums jaunatnei ir relatīvi liels. Mūsu klasiskajās augstskolās (Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē) diemžēl situācija ir tāda, ka daudzi studenti pelna vairāk un dzīvo pārticīgāk nekā profesori, docenti un citi mācību spēki un zinātniskie darbinieki, kā arī nopietnākie maģistranti un doktorandi. Bet Latvijas veiksmīga attīstība ir iespējama ar zinošiem un augstā profesionālā līmenī sagatavotiem speciālistiem, īpaši ekonomikā. Taču nopietnas studijas ne vienmēr ir veiksmīgi apvienojamas ar lielās naudas pelnīšanu.

Ekonomikas ministrija kā valstiska struktūra ir ieinteresēta maksimāli sadarboties ar mācību spēkiem un zinātniekiem, piesaistīt Latvijas intelektuālo potenciālu ekonomikas problēmu risināšanā un iesaistīt darbā labākos, spējīgākos un zinošākos jaunos cilvēkus. Tāpēc mācību iestādēm ir izsūtīts ministriju interesējošo tematu un problēmu saraksts ar uzaicinājumu iesaistīties šo problēmu risināšanā. Temati tiks regulāri papildināti un aktualizēti. Ekonomikas ministrija ļoti cer uz zinātnieku un studentu sadarbību, kaut gan arī pašlaik valstiskajās struktūrās un īpaši mācību iestādēs nav iespējams nodrošināt kvalificēta ekonomista darba pienācīgu apmaksu.

Lai veicinātu augstskolu studentu un mācību spēku interesi par ekonomisko problēmu risināšanu un dotu savu ieguldījumu viņu morālā atzīšanā un nelielā materiālā stimulēšanā, Ekonomikas ministrija ir izsludinājusi studentu (bakalauru, ja studē pēc bakalauru programmas), maģistrantu un doktorandu zinātnisko darbu ekonomikā konkursu par zinātniskajiem darbiem 1995. gadā. Konkurss notiks trīs līmeņos:

— bakalauru vai studentu, kas studē pēc četru vai piecu gadu studiju programmas;

— maģistru;

— doktorandu.

Paredzēts prēmēt Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes,

Latvijas Universitātes Vadības un ekonomiskās informātikas fakultātes,

Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātes,

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes labāko studentu zinātnisko darbu autorus un zinātniskos vadītājus, kā arī atzīmēt vēl nākamo divu labāko zinātnisko darbu autorus un to zinātniskos vadītājus katrā no minētajām mācību iestādēm.

Par labāko zinātnisko darbu katrā no minēto universitāšu fakultātēm Ekonomikas ministrija, pamatojoties uz minēto universitāšu fakultātes domes lēmumu, piešķirs

— labākā bakalaura zinātniskā darba autoram Ls 30, zinātniskajam vadītājam — Ls 50;

— labākā maģistra zinātniskā darba autoram Ls 50, zinātniskajam vadītājam — Ls 70;

— labākā doktoranda zinātniskā darba autoram Ls 100, zinātniskajam vadītājam — Ls 150.

Visiem prēmētajiem un atzīmētajiem zinātnisko darbu autoriem un to zinātniskajiem vadītājiem tiks izsniegti Ekonomikas ministrijas atzinības raksti un rekomendācijas pieredzes papildināšanai ārzemēs.

Konkursa organizētāji un vērtētāji būs šo universitāšu fakultātes domes, jo tikai pašiem pedagogiem iespējams visobjektīvāk izvērtēt savu studentu kvalifikācijas līmeni.

Minēto universitāšu fakultātes aicinātas iesniegt domes lēmumus par labāko un diviem atzīmējamiem zinātniskajiem darbiem un to zinātniskajiem vadītājiem katrā attiecīgajā grupā un zinātnisko darbu kopijas Ekonomikas ministrijā līdz

1995. gada 26. jūnijam par bakalauru zinātniskajiem darbiem;

1995. gada 10. decembrim par maģistru un doktorandu zinātniskajiem darbiem.

Par prēmēto un atzīmēto zinātnisko darbu autoriem un to zinātniskajiem vadītājiem Ekonomikas ministrija informēs presi, un viņiem tiks rīkota pieņemšana Ekonomikas ministrijā

1995. gada 3. jūlijā (bakalauriem) un

1995. gada 20. decembrī (maģistriem un doktorandiem).

Visas pārējās mācību iestādes līdz jau minētajiem termiņiem aicinātas iesniegt savu koleģiālo vadības orgānu (senāta, domes, mācību padomes utt.) lēmumus par atzīmējamiem labākajiem studentu un doktorandu zinātniskajiem darbiem ekonomikā, norādot to zinātniskos vadītājus un pievienojot zinātniskā darba kopiju. Ekonomikas ministrija izskatīs iespēju atzīmēt šo darbu autorus un to zinātniskos vadītājus un ieteikt viņus pieredzes papildināšanai ārzemēs.

Ekonomikas ministrija meklē iespējas palielināt prēmijas bakalauriem, maģistriem un doktorandiem un viņu zinātniskajiem vadītājiem un aicina šajā projektā piedalīties ieinteresētos Latvijas un ārzemju uzņēmumus, organizācijas un privātpersonas. Mēs ar patiesu prieku gribētu atzīmēt Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammu — izglītībai, zinātnei un kultūrai, kas piešķir vairākas stipendijas bakalauru un maģistru studijām. Šī programma darbojas jau vairākus gadus. Ceram, ka tā izvērsīs savu darbu un būs iespējams atbalstīt vairāk Latvijas jauno censoņu viņu studijās un zinātniskā darbā.

Juris Stabiņš,

Rīgas Komercskolas direktors

Cienījamie konferences dalībnieki!

Es gribētu jūs informēt, ka Latvijā ir ienācis ļoti interesants projekts, ko finansē Lielbritānija. Es uzskatu, ka tas ir principiāli svarīgs šīs konferences aspektā. Projekta nosaukums — "Uzņēmības veidošana Latvijas vidusskolās". Šim projektam ir divu gadu finansējums, un tā mērķis ir palīdzēt mūsu jauniešiem kļūt uzņēmīgākiem. Tam nav tiešs sakars ar ekonomiku jeb biznesu, tā ir personības attīstības problēma, un tā absolūti saskan ar to, ko teica Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors, proti, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai jaunietis ir enerģisks, uzņēmīgs, spējīgs uzņemties atbildību, būt gatavs uz neveiksmēm un spējīgs pārvarēt šīs neveiksmes. Šis projekts ir nacionāla mēroga projekts. Pašlaik tajā piedalās 12 skolotāji no dažādu novadu skolām, trīs ministrijas darbinieki, plus arī pedagoģijas augstskolu profesori, kas šinī projektā piedalās ar ieceri nākotnē palīdzēt skolotājiem iemācīties, kā veidot bērnos uzņēmību. Šī projekta būtība īsumā ir šāda: mācot jebkuru priekšmetu, vai tā būtu vēsture, ģeogrāfija, matemātika, angļu valoda vai latviešu valoda, — mācīt šo priekšmetu tā, lai tā apguves gaitā katram bērnam, katram jaunietim būtu iespēja trenēties būt uzņēmīgam. Un tas notiek dažādā veidā, arī veicot dažādus projektus. Mazs piemērs: piemēram, studējot angļu valodu, kādā stundā skolotājs paziņo, ka ir iecere izveidot skolā vienu pēcpusdienu par Angliju. Tas viss notiek angļu valodā, bet šobrīd netiek mācīta kāda speciāla tēma, bet tiek apspriests, vai šādu projektu mēs varam veikt, vai mēs šādu pasākumu varam sarīkot. Nākošā stundā tiek definēta detalizēta šī pasākuma ideja, kas tur notiks, piemēram, tur būs viena skotu deja un būs kaut kāda angļu dziesmiņa, un būs kāds pārstāvis no biznesa, kurš sadarbojas ar Latviju, un tā tālāk. Nākamajā nodarbībā tiek sadalīti pienākumi — ko darīs Jānis, ko Pēteris, ko Anniņa, pie tam, tā kā skolotājs zina, ka klasē ir arī tādi bērni, kuri ir diezgan noslēgti, neaktīvi, tad tieši tiem bērniem, kuri ir mazāk aktīvi, tiek piedāvāts darbs, piemēram, apmeklēt Anglijas vēstniecību un atnest dažus materiālus, apmeklēt Britu padomi un sarunāt kādu cilvēku, kas atnāktu uz šo pasākumu. Tad šis pasākums notiek, protams, angļu valodā, un vēlāk tiek apspriests, kā tas izdevies, vai bija veiksmīgs un ko nākošgad varētu darīt citādi. Šāda tipa projektus var veikt dažādos priekšmetos. Es esmu pārliecināts, ka šis projekts, plaši izplatoties, pavērs mūsu jauniešiem iespēju apzināti izdarīt izvēli par nākošajām studijām, jo viņi būs daudz vairāk gatavi reālai praktiskai dzīvei mūsdienu sociāli ekonomiskos apstākļos. Es esmu cieši pārliecināts, ka būs daudz vairāk jauniešu, kas droši ieies uzņēmējdarbībā, un tas nozīmē — vairos mūsu valsts bagātību un uzlabos mūsu valsts ekonomisko stāvokli. Tāpēc šim ļoti tālejošajam projektam ir ļoti liela nozīme, un man ir liels prieks, ka Anglija šim projektam ir atvēlējusi 70 000 mārciņas. Šis divu gadu projekts beigsies ar plašu materiālu izplatīšanu visā Latvijā. Es gribu pateikties mūsu kolēģiem no Anglijas par lielo izpratni un vēlēšanos. Pēc Ungārijas, Polijas un Rumānijas mēs esam ceturtā valsts, kur šis projekts tiek ieviests. Liels paldies par uzmanību!

 

Egons Lavendelis,

Rīgas Tehniskās universitātes rektors, inženierzinātņu hab. doktors

1. Administratīvi plānojošā ekonomiskā sistēmā izglītībā darbojas shēma:

— Līdz noteiktam līmenim visiem vienāda obligāta izglītība;

— Plānotais darbavietu skaits specialitātē nosaka vietu skaitu atbilstošā profesionālajā augstskolā;

— Valsts budžets nodrošina apmācību, stipendiju, bet abiturientam pēc tam jāstrādā, kur liek.

Šai ekonomiskai sistēmai raksturīgs tas, ka:

— Specialitātēm ir standarta nemainīgi studiju plāni neatkarīgi no tā, kurā mācību iestādē tie tiek realizēti;

— Specialitāšu nomenklatūra gan pa profesijām, gan izglītības līmeņiem relatīvi sastingusi un nemainīga;

— Nav specialitāšu, kuras nepieciešamas tirgus ekonomikai un sabiedrībai, kura par mērķi izvirza katras personības mērķu apmierināšanu:

— uzņēmējdarbības vadība un ekonomika (jābūt līdz 20% no studējošo skaita. Vadības funkcijas parasti veic speciālisti ar profesionālo tehnisko izglītību;

— tirgus izpēte (mārketings);

– publiskās administrācijas speciālisti;

— specialitāšu grupa, kas saistīta ar cilvēka kā indivīda iekšējās pasaules izpēti;

Visu šo trūkstošo specialitāšu kopīgais studējošo skaits ir tuvs 50% no kopīgā studējošo skaita.

2. Brīvā tirgus ekonomikā:

– Darbaspēka tirgus ir galvenais profesionālās izglītības pieprasījuma noteicējs;

— Izglītības iestādē studējošo skaits ir atkarīgs no tā, cik tās sagatavotie speciālisti ir pieprasīti darba tirgū. Tādēļ mācību plāni un tirgus studijas katrā profesionālajā mācību iestādē reģionā parasti ir atšķirīgas;

— Lielākā daļa ģimeņu nav spējīgas no sava budžeta segt izdevumus augstāko izglītības līmeņu sasniegšanai;

— Izglītības iegūšanas laiks ir ievērojami lielāks nekā laika posmi, kuros visai būtiski mainās piedāvājums darba tirgū.

3. Integrēti tirgi — Eiropas Savienība:

— Blakus precēm un kapitālam arī darbaspēks var brīvi pārvietoties, ievērojami izlīdzsvarojot tā deficītu vai pārpalikumu.

— Profesionālām kvalifikācijām, akadēmiskiem grādiem un vispārīgo skolu (pamata un vidus) līmeņiem tiek formulētas vienotas prasības (neprasot unificētus plānus!). Savstarpēja diplomu atzīšana balstās uz to, ka katrā augstskolā, katrā Savienības valstī darbojas kvalitātes nodrošināšanas sistēma (nevajadzētu sajaukt ar kvalitātes kontroles sistēmu).

 

Izglītībai ir divi mērķi:

— Sagatavot bērnu, jaunieti par pilnvērtīgu sabiedrības locekli (vispārējā izglītība);

— Dot profesionālo izglītību, nodrošinot ar savu darbu iespēju nopelnīt dzīvei nepieciešamos līdzekļus.

Atsevišķu tipu mācību iestādēm ir arī papildu uzdevumi.

Visnopietnākie tie ir universitātēm. Demokrātiskās valstīs universitāte ir:

a) izglītības centrs (augstākās vispārējās izglītības iegūšanai);

b) profesionālās izglītības centrs;

c) zinātnes centrs (lai absolventi būtu spējīgi radīt to, kas vēl nav bijis — nodrošināt progresu);

d) demokrātijas centrs (demokrātisko tradīciju skola, inkubators). To nodrošina universitāšu autonomija.

Katram sabiedrības loceklim izglītības saturu daļēji nosaka valsts (minimālo nepieciešamo vispārējo izglītību) un daļēji viņš un viņa ģimene, izvēloties (pēc savām spējām) savas nākamās dzīves kvalitāti. Šo savu izvēli viņš realizē, iegūstot noteikta līmeņa profesionālo izglītību.

 

Funkciju sadalījums.

1. Obligātās vispārējās pamatizglītības līmeni var noteikt tikai valsts. Latvijā faktiski esam pieņēmuši 9 klašu līmeni, nosakot pusaudzim mācību laiku skolā vismaz līdz 15 gadu vecumam.

2. Tālākā izglītība pēc pamatizglītības piedāvā izvēli starp trim variantiem:

a) strādnieka profesijas iegūšana (mērķis pēc beigšanas - strādāt);

b) vienlaicīga profesija un vidējās izglītības iegūšana (pēc beigšanas vai nu strādāt, vai turpināt studijas augstskolā);

c) vispārējās vidējās izglītības iegūšana (pēc beigšanas gatavojas studēt).

Visiem šiem trim variantiem ir orientācija uz noteiktu mērķi, t.i., izglītības patērētāju. Valsts uzdevums ir organizēt izglītības ražotāja (izglītības darbinieku) un patērētāju (darba devēju vai augstskolu) sadarbību mācību satura pamatporciju noteikšanai un to reglamentācijai valsts līmenī. Pašreiz Latvijā šādas sadarbības nav. Saturu nosaka vienpusīgi valsts (IZM), pieaicinot tikai attiecīgo grupu mācību iestāžu darbiniekus. Arī mācību iestāžu tīkla un proporciju noteikšana tiek izlemta ierēdniecības līmenī izglītības ražotāju interesēs, t.i., pa lielākai daļai, saglabājot veco padomju laikā radīto.

Rezultātā:

— daļa jaunatnes neredz motivāciju vispār mācīties tālāk (atsevišķos rajonos pēc 9.klases mācības pārtraukušo skaits tuvojas 40%);.

- nepareizas izglītības dēļ tieši cilvēki ar vidējā līmeņa izglītību veido lielāko bezdarbnieku skaitu;

— augstskolas ir spiestas pagarināt apmācību laiku, lai aizpildītu robus zināšanās un it sevišķi prasmēs apgūt zināšanas.

3. Augstākās izglītības (gan akadēmiskās, gan profesionālās) mērķis ir sagatavot darba dzīvei noteiktā tautsaimniecības nozarē. No vienas puses ir strauji mainīgā darba tirgus konjunktūra (jo Latvijā vēl nav beigusies pārstrukturēšanās), no otras puses relatīvi ilgs studiju (un tam atbilstošais vidējās izglītības) laiks. Šo pretrunu pārvarēt ir jāstimulē valstij, sekojot kopīgā studiju programmu skaita samazinājumam valstī (līdz 50–70), un maksimāli tuvinot studiju saturus pirmajos posmos. Turpretī nobeiguma stadijā tikai pašas augstskolas kontaktā ar darba devējiem var būt pietiekami elastīgas un sekot darba tirgus prasībām un piedāvājumam.

4. Valsts funkcijas ir arī garantēt izglītības kvalitāti. Tik mazā valstī kā Latvija organizēt kvalitātes nodrošināšanas sistēmu nozīmē to organizēt katrā mācību iestādē, jo daudzas no tām Latvijā ir unikālas. Šīm iestādēm ir iespējama tikai starptautiska kvalitātes ekspertīze. Pati akreditācija ir jāveic kā valsts funkcija. Tā prasa garantiju tam, ka valsts ierēdņi (ieskaitot ministrus) pārzina starptautiskās prasības. To neievērošanai, akreditējot neatbilstošas kvalitātes mācību iestādes, būs traģiskas sekas visu mācību iestāžu diplomu īpašniekiem, integrējoties Eiropas Savienībā.

 

Iespējamā izglītības finansēšana.

1. Ja valsts ar likumu nosaka obligātu vispārīgās izglītības minimumu un vecumu, līdz kuram jāapmeklē skola, tad valsts no budžeta arī apmaksā šo apmācību. Vai to apmaksā no centralizētā vai vietējo pašvaldību budžetiem, tas ir budžeta struktūras jautājums.

Šeit gan derētu līdz galam izvērtēt finansu resursu izdalīšanas principus. Pašreiz tiek lietota apmaksas sistēma "pēc faktiskiem izdevumiem". Vietējo mazo skolu apmācības dārdzība tiek kompensēta ar vidējo izmaksu normatīvu (skolotāju streiki, skolotāju aiziešana no skolām). Reāli iespējamā valsts budžeta finansējuma palielinājums nevar izmainīt stāvokli.

Izeja no šī katastrofālā stāvokļa ir meklējama, tikai racionāli izmantojot un taupot līdzekļus uz vietas, t.i., katrā skolā. Skola saņem līdzekļus pēc normatīviem. Tie var palikt arī pašreizējie (šodien IZM lieto padomju normatīvo bāzi, jo ir saglabāts apmēram divas reizes mazāks skolnieku skaits uz vienu skolotāju nekā vidēji Rietumeiropas valstīs), bet skolām jādod iespēja pašām līdzekļus izmantot pēc saviem ieskatiem. Intesificējot (kā Rietumeiropā) darbu, parādīsies atbilstoša darba apmaksa.

2. Valsts pienākums ir garantēt katram tās pilsonim (iedzīvotājam) iespēju iegūt tādu izglītību, kura sagatavotu to gan dzīvei sabiedrībā, gan darbam. Tas nozīmē, ka bez vispārīgās izglītības ir jāsaņem arī profesionālā. Valstij nav tiesību uzspiest kādam tās pilsonim kādu noteiktu izglītības ceļu.

Valsts budžetu pamatizglītībai nosaka vienkārši bērnu skaits. Pamatizglītības trīs zaru proporcijas parasti nosaka ar statistikas palīdzību, Latvijā tādas nav, tās vietā ir vecās padomju sistēmas sastingušās brīvā tirgus ekonomikai neatbilstošās proporcijas. Lai kardināli mainītu šo skolu tīklu, ieviestu jaunās specialitātes, valstij ir jāgarantē katram jaunietim iespēja iet, uz kuru skolu viņš grib, bet skola saņem finanses atbilstoši mācīties atnākušajiem. Tikai pēc vairāku gadu šāda pārmaiņu procesa uzkrāsies statistika, un valsts finansēšanā parādīsies stabilitāte. Pašreiz šādā veidā (un ļoti sekmīgi!) strādā privātais sektors. Turpretī valsts līdzekļu izlietojuma mērķtiecība ir zema.

Daudzās skolās finansu līdzekļu daudzums nenodrošina pilnvērtīgu izglītību. Tādēļ valstij būtu jārada katrai skolai jaukta tipa (valsts, vecāki, darbadevēji vai augstskolas pārstāvji) padomes ar finansu lēmumu un kontroles tiesībām.

3. Valsts nosaka tās finansētās augstākās izglītības apjomu. Šis nav tikai viens no budžeta posteņiem. Tas ir skaitlis, kurš nodrošina valsts politiku ekonomikas jomā. Tas ir pamatā valsts stratēģijai ilgā laika posmā. Tādēļ valsts pienākums ir organizēt šādas kvalificētas prognozes izstrādi. Runa nav par studējošo skaita noteikšanu katrā sīkā specialitātē, tā ir katras augstskolas kompetence. Valstij ir jāizlemj, kāda tipa sabiedrība tajā būs, t.i., cik liels būs augstākās kategorijas speciālistu īpatsvars (pašreiz tas ir vairāk nekā divas reizes mazāks kā kaimiņzemēs Somijā un Dānijā). Valstij ir jānosaka proporcijas starp galvenajām (ne vairāk kā 10) nozarēm.

Prognoze nevar būt balstīta uz tirgus izpēti. Vienīgo objektīvo informāciju var iegūt, studējot citu valstu ar dažādu ekonomisko politiku pieredzi. Finansējuma apjoma noteikšana ir ar ļoti tālejošām sekām. Šodienas docētāju algas šo profesiju izslēdz no prestižo skaita un jaunatne atsakās studēt doktorantūrā. Vecā profesūra var noturēt augstskolās nepieciešamo līmeni vēl ne vairāk par 5–7 gadiem.

4. Valsts veido savu politiku ne tikai ar budžeta līdzekļu piešķiršanu, bet arī ar īpašumu izmantošanu. Ja augstskolām piešķirtos līdzekļus tās, pamatojoties uz savām satversmēm, cenšas izmantot racionāli, tad īpašumi joprojām tiek turēti reālā bezsaimnieka stāvoklī. Protams, arī rezultāts ir atbilstošs — ienākumi netiek iegūti (par to stingri rūpējas finansu kontroles); ienākumiem trūkstot, īpašumi ir nolaistā stāvoklī.

Valsts dodot budžeta līdzekļus un nododot īpašumus augstskolām, patur tiesības kontrolēt to mērķtiecīgo izlietojumu. Diemžēl kontroles vietā tiek likta plānveida saimniekošanas pieredze un rūpīgi saglabāts viss tās mantojums. Tā joprojām finansu kontroles raksta aktus par to, ka līdzekļi izmantoti "neatbilstoši pantiem". No vecā mantojuma saglabāšanas, piemēram, visnopietnākais ir joprojām divu sistēmu — augstskolu un zinātnes — paralēlā eksistence. Neskatoties uz visu valstu (izņemot PSRS) pieredzi, neskatoties uz visu ekspertu vērtējumiem (jau 3 gadus) par nepieciešamību šīs divas sistēmas Austrumeiropas valstīs apvienot, Latvijā tās joprojām ir atsevišķas. Nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta milzīgās zinātnes infrastruktūras uzturēšanai, uz kuras par budžeta naudu, veci sirmi profesori vientulībā (bez jaunatnes palīdzības) veic zinātniskus pētījumus, lai ar tiem pēc tam iepazīstinātu savus ārzemju kolēģus (Latvijā parasti tās ir vienīgās grupas, un tādēļ te šos pētījumus nevar ne saprast, ne lietot). Savukārt augstskolās nav nepieciešamās aparatūras un ne visās zinātņu nozarēs ir pietiekami gudras galvas. Jaunatne saņem tikai daļu no tā, kas ir Latvijā, ko varētu saņemt, ja abas sistēmas, kā tas parasti ir visā pasaulē, būtu zem viena, zem augstskolas jumta.