Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Zinātne Latvijā joprojām ir dzīva un iecerēm bagāta

Uzruna Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongresa atklāšanā 2001. gada 14. augustā Rīgā

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā sirsnīgi sveicu zinātniekus no Latvijas un tālām zemēm un novēlu kongresam sekmīgu darbu, interesantas diskusijas, jaunas idejas zinātnes un Latvijas labā.

Mūsu kongress ir 1991. gada Pasaules latviešu zinātnieku 1. kongresa turpinājums, turpinājums pēc desmit gadiem. Toreiz mēs nācām kopā Dailes teātrī — Rīgas Latviešu biedrības namā vēl saimniekoja padomju militāristi, bet Kongresu namu zinātniekiem neatvēlēja kompartijas centrālkomiteja. Mēs nācām kopā dramatiskā laikā — Latvijas neatkarības reālas atgūšanas priekšvakarā, mēnesi pirms augusta puča un PSRS sabrukuma.

Bija daudz pārdomātu referātu, arī jūsmīgu vārdu, tika pārvarēta atšķirtība starp dzimtenē un ārzemēs strādājošiem latviešu zinātniekiem. Atgādināšu, ka toreiz no ārzemēm ieradās vairāk nekā 200 trimdas latviešu zinātnieku un speciālistu. Cerējām uz zinātnes harmonisku attīstību atjaunotajā Latvijā.

Šodien katrs var izvērtēt, kas desmit Latvijas neatkarības gados zinātnē ir iegūts un kas palicis neīstenots. Katrā ziņā pētniecību skārušas būtiskas pārmaiņas: gan pozitīvas — tematikas izvēles brīvība, pievēršanās Latvijas problēmām, iespēja brīvi kontaktēt ar zinātnes centriem ārzemēs, iesaistīšanās Eiropas Savienības projektos, humanitāro zinātņu atdzīvošanās, zinātniskās pētniecības koncentrēšanās universitātēs, Zinātņu akadēmijas transformācija, gan arī gauži neiepriecinošas — dramatisks zinātnes finansējuma kritums, zinātnieku skaita krasa, turpat pieckārtīga samazināšanās, jauno speciālistu pārāk lēnā ienākšana zinātnē, “smadzeņu noplūde”, zinātnes infrastruktūras akūta nepietiekamība u.tml. Mūsu zinātne pārgājusi no funkcionēšanas lielvalsts apstākļos uz darbošanos nelielā valstī, un šāda transformācija nav viegla. Ne vienmēr manām valsts atbalstu, pat morālu atbalstu ne, un salīdzinājumā allaž atceramies Igauniju, Slovēniju, Ungāriju, Čehiju, kur šie procesi norit daudz harmoniskāk. Kandidātvalstu vidū Latvija atrodas uz pašiem pēdējiem zinātnes autobusa sēdekļiem.

Taču šodien mums Latvijas zinātnē ir svētki, un tādēļ nenodosimies pretenzijām un negaudīsimies — no tā labāk nekļūs. Manuprāt, ļoti pozitīvi vērtējams tas, ka kongresam ir bijusi necerēta atsaucība, vairāk nekā 900 dalībnieku, 650 referātu. Tiesa, tas gan ir mazāk nekā pirms desmit gadiem, arī kolēģu no ārzemēm ieradies četrreiz mazāk. Samērā nelielā skaitā piedalās jaunie pētnieki, taču 85 doktorantu līdzdalība mūs iepriecina. Iepriecina arī tas, ka šī kongresa darbu kopums zināmā mērā gan varētu būt pašreizējās Latvijas zinātnes inventarizācija, taču ne tuvu pilnīga inventarizācija. Rūpīgi izskatot tēzes, secināju, ka mēs varētu dot vēl vismaz divus trīs šāda apjoma tēžu krājumus, ja visi pētnieki celtu galdā pēdējos gados sarūpēto un ja visi ārzemēs strādājošie, no Latvijas izbraukušie zinātnieki (un tādi, postdoktorantu līmenī, lēšami ap 700 — 1000 cilvēkiem) prezentētos šajā kongresā.

Taču arī šis kongress ir pietiekami reprezentatīvs, ir tēmu daudzveidība, nozaru daudzveidība, pētnieku daudzveidība, paaudžu daudzveidība. Īpaši vēlamas būtu diskusijas, “saspēle”, sarunas ne tikai par šauri speciāliem, bet arī par vispārējiem jautājumiem — par augstākās izglītības un pētniecības modeļiem mazā valstī, par humanitārajām zinātnēm, nacionālās identitātes, novadu problēmām, Latvijas mezglu problēmām.

Tēzēs atradu divu jauno zinātnieku pārdomas, vai iet pasaulē laimi meklēt — par datorzinātnēm Latvijā un ārzemēs, divu Latvijā izaugušu kodolmagnētiskās rezonanses speciālistu ziņojumus par saviem pasaules mēroga veikumiem šajā nozarē, bet tie ir tikai daži piemēri. Te ir arī Latvijā strādājošo zinātnieku referāti par jaunā Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra iespējām, par iecerēm materiālzinātnēs, biomedicīnā, ķīmijā, informātikā, letonikā, sociālajās zinātnēs — šie virzieni pēdējo desmit gadu laikā ir izauguši, tātad mēs joprojām esam zinātnē gudri un idejām bagāti.

Vēlos vēl sacīt, ka Latvijas Zinātnes padome sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju veido Latvijas zinātnes stratēģiju — Saeimai iesniedzamu dokumentu, kas iezīmētu zinātnes virzību Latvijā ar valsts atbalstu. Šī stratēģija ir jāveido vienlaikus ar Latvijas valsts attīstības stratēģiju, jo nedrīkst būt vienalga, kādā Latvijā mēs dzīvojam. Ir jāatbalsta mazo un vidējo uzņēmumu attīstība uz Latvijā dzimušu ideju, izstrādņu pamata, jaunu materiālu, procesu, medicīnas preparātu izstrāde, produktu izstrāde ar augstu pievienoto vērtību — informācijas tehnoloģiju attīstība. Ir jāpalielina valsts atbalsts vietējai zinātnei. Ja mēs runājam, ka valstij ir jāatbilst Eiropas Savienības kritērijiem militārajā jomā, tad mums ir jāprasa, lai valsts atbilstu Eiropas kritērijiem arī intelektuālajā, zinātnes, augstākās izglītības, modernās medicīnas un veselības aizsardzības jomā.

Kongress noris gadu tūkstošu maiņas gadā, Rīgas 800 gadu jubilejas zīmē, un tas varbūt 2001. gada kongresam piešķir plašāku, gadsimtu skatījuma mērogu. Pēc pāris stundām mēs atklāsim tepat līdzās, Vērmanes dārzā, pieminekli fizikālās ķīmijas pamatlicējam, pagaidām vienīgajam Nobela prēmijas laureātam no Rīgas — Vilhelmam Ostvaldam. Tas liecina, ka liela zinātne var tapt arī vietās, kas tradicionāli neskaitās pasaules zinātnes centri. Lai varētu tapt izcili, pasaulē pamanāmi atklājumi, ir jābūt fonam, gaisotnei, iespējām, iedīgļiem — nemēslotā smilšu augsnē nav labas ražas.

Lai mūsu kongress ir apliecinājums, ka zinātne Latvijā joprojām ir dzīva, tradīcijām un iecerēm bagāta, ka 21. gadsimtā vēlamies ieiet ar savu, kaut nelielu, taču mūsu valstij un starptautiskai zinātnei atbilstoša līmeņa pētniecību. Lai kongress apliecina mūsu kopējo apņēmību — veidot uz zināšanām balstītu Latviju, sekojot Latvijas neatkarības rītausmā izvēlētajai devīzei — “Scientiae et patriae”.