Akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

No zinātnei labvēlīgas vides attīstās arī valsts

Uzruna Vilhelma Ostvalda pieminekļa atklāšanā Rīgā 2001. gada 14. augustā

Tā ir simboliska laikmetu un paaudžu sasaukšanās, ka Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongress sakrīt ar pieminekļa atklāšanu Vilhelmam Ostvaldam Rīgā.

Nē, Ostvalds nebija latviešu zinātnieks. Viņš bija vācu zinātnieks, viņš bija rīdzinieks, dzimis, uzaudzis, savas karjeras pirmos soļus spēris Rīgā. Rīgā viņš lika pamatus jaunai zinātnei — fizikālajai ķīmijai, te sacerēja tās pirmo monumentālo rokasgrāmatu, te izdeva tās pirmo starptautisko žurnālu, te atklāja homogēnās katalīzes likumības, izgudroja ierīces, kas palikušas laboratoriju arsenālā vēl šodien (Ostvalda viskozimetrs, pilošā dzīvsudraba elektrods), sadarbojās ar saviem pirmajiem skolniekiem, no kuriem īpaši atzīmēsim vēlāko Nobela prēmijas laureātu zviedru Svanti Arrēniusu un latviešu izcelsmes ķīmiķi Paulu Valdenu. Rīgā dzima brīvo jonu teorija, ķīmiskās kinētikas mācība, tieši Rīgā Ostvalds sāka bruģēt ceļu uz savu Nobela prēmiju, kuru saņēma 1909. gadā par katalīzes un ķīmiskā līdzsvara mācības izveidošanu.

Rīgā aizvadītie pieci seši profesora gadi Rīgas Politehnikumā (1881— 1887) bija ārkārtīgi raženi gan Ostvaldam, gan ķīmijas zinātnei, gan Rīgai. Tieši šo gadu dēļ Rīgas vārdu godam min pasaules zinātnes annālēs. Un tieši tad likts pamats stabilajām ķīmijas zinātnes tradīcijām Rīgā. No vāciešiem šīs tradīcijas ar laiku pārņēma latvieši, un stafete turpinās jau 120 gadu. Arī šodien Latvijas, Rīgas zinātnieku vārds pasaules ķīmijā ir sadzirdams.

Taču Ostvalds nebija šauras nozares zinātnieks, pat ne ķīmiķis vien, viņš bija pasaules mēroga cilvēks. Pirms simt gadiem šo uzvārdu daudzināja plaša sabiedrība visā pasaulē, pat efektīvā izglītības sistēma Japānā tika pamatota uz Ostvalda atziņām.

Kā filozofs Ostvalds noraidīja matērijas un atomu pastāvēšanu, atzina, ka vienīgā realitāte ir enerģija, bet matērija esot tikai enerģijas kopojums. Šī Ostvalda “enerģētiskā mācība” kopumā neattaisnojās, taču tās elementi modernizētā veidā ir mūsdienu fizikas idejās. Ostvalds radīja jaunu krāsu mācību — koloristiku, izvirzīja ideju par vienotu starptautisku valūtu (eiro?), par starptautiskām mērvienībām, papīra formāta standartiem (ko lietojam šodien), popularizēja pasaules valodu “ido”, skolas reformu, potenciālu ģēniju diagnostiku. Viņš bija viens no pacifisma, miera aizstāvēšanas kustības pamatlicējiem, izvirzīja savu “enerģētisko imperatīvu”: “Neizšķied enerģiju, kāpini to un pārvērt augstākos veidos!” Manuprāt, arī šodien “enerģētiskais imperatīvs” ir jāceļ cieņā.

Dāmas un kungi, šodien notiek izcila rīdzinieka, slavena Rīgas dēla atgriešanās dzimtajā pilsētā. Ostvalda portrets ir reproducēts uz Vācijas, Zviedrijas, Antiļu salu, Antigvas, Barbadosas un Āfrikas valstu pastmarkām, bet šis piemineklis ir pirmais, un par to mums jāpateicas firmai “Grindeks” un Valdim Jākobsonam, kas paši ir Ostvalda izraisītās zinātnes evolūcijas vēlīns produkts. Ostvalds no Rīgas savulaik aizbrauca uz Leipcigu ar zināmu vilšanos, jo tolaik provinciālajā pilsētā neatrada pilnā mērā vidi savu pārāk plašo ieceru piepildīšanai. Domāju, ka bez šī pieminekļa Vērmanes dārzā Ostvaldam Rīgā jāceļ vēl arī otrs — sabiedrības izpratne par zinātnes vērtību, nozīmīgumu, cenšanās uzturēt zinātnei labvēlīgu vidi. Atcerēsimies vienmēr, ka liela zinātne var uzzelt arī vietā, kas varbūt nepieder pasaules zinātņu citadelēm, bet kur ir gudras, talantīgas galvas, iespējas darbam, apņēmība veidot uz zināšanām balstītu valsti.

Par Vilhelma Ostvalda pieminekļa atklāšanu vēl — nākamreiz