Mēs, latvieši, — ar savām saknēm un saviem zariem

Rīgā no 10. līdz 12 augustam notika Pasaules latviešu biedrību 3.konference

Pasaules latviešu biedrību konferences prezidijā: Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Streičs, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Andrejs Ozoliņš, pasaules latviešu biedrību sadarbības koordinators Mārtiņš Štauvers un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieks Ojārs Celle Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējās tautieši no visām pasaules malām, kur vien mīt latvieši. Konferencē piedalījās 190 delegāti, pārstāvot 52 latviešu biedrības no trīspadsmit valstīm, kā arī 65 viesi un gandrīz tikpat daudz žurnālistu. Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs konstatēja iepriecinošu faktu: bija aptrūcies karodziņu, lai pasaules kartē atzīmētu visas tās vietas, kur darbojas latviešu biedrības: “Kā redzat, latviskā gara orbīta apjož visu zemeslodi!”

Pasaules brīvo latviešu apvienība, kas patlaban atzīmē savu 45.gadadienu, kopā ar Latvijas Valsts arhīvu izdevusi apjomīgu pārskatu par Pasaules brīvo latviešu apvienības izveidošanos un 45 darba gadiem. Dokumentu, fotoattēlu un preses materiālu valodā par to stāsta arī biedrības nama Baltajā zālē iekārtotā izstāde. Plašās ekspozīcijas svinīgā atklāšana kļuva par konferences uvertīru. Te notika pirmās atkalredzēšanās un aizsākās sarunas, kas šaurākā un plašākā lokā turpinājās visas trīs konferencei atvēlētajās dienās. Īpaši sirsnīgas tikšanās raisījās Līgo zālē un Kluba zālē, kur izstādes bija iekārtojušas Amerikas, Dienvidamerikas, Krievijas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Kanādas un Rietumeiropas latviešu biedrības un apvienības.

Konferenci atklāja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, konferences delegātus un viesus sveica Rīgas mēra vietniece Inese Vaidere.

Pēc plenārsēdes, kurā tika nolasīti referāti par latviešu demogrāfisko vērtējumu pēc 2000. gada tautskaites, par latviešu genotipa izmaiņām 20.gadsimtā, par Latvijā un ārzemēs pierakstītajiem dzīvesstāstiem un latviešu folkloru globalizācijas kontekstā, izvērsās diskusija par latviešu biedrību sadarbību, sakaru modernizēšanas iespējām, Latvijas tēla veidošanu un latviskās identitātes jautājumiem.

“Kariem nav gala, tāpat arī kara stāstiem. Es lūdzu Dievu, kaut kariem pienāktu beigas, un gribu, lai visiem karu upuriem tiktu dāvāts maigums vēl ilgi pēc tam, kad zvērības jau rimušas,” 1997.gada vasarā teica Agate Nesaule, nododot latviešu lasītājiem romānu “Sieviete dzintarā”, kas uzrakstīta “kara un trimdas radīto traumu dziedēšanai”. Kalamazū Latviešu teātrī 1999. gadā tika iestudēts romāna dramatizējums. Tā autore ir dzejniece un dramaturģe Sniedze Ruņģe, kas pati dzimusi latviešu bēgļu nometnē. Ar šo dramatisko izrādi par sieviešu un bērnu likteņiem kara virpuļos tad arī noslēdzās konferences pirmā diena.

“Ļoti labi ir referāti, bet visvairāk mums vajadzīga domu apmaiņa, konkrētas runas par konkrētu darbu,” pēc konferences sacīja Magadanas Latviešu biedrības vadītājs Andrejs Ozols, kas uz Latviju atbraucis kopā ar dzīvesbiedri un mazmeitu, jo pirms konferences viņi piedalījušies 3x3 nometnē Nīcā. Andrejs Ozols bija starp tiem, kas lūdza konferences rezolūcijā ietvert punktus par vīzām un pensijām, lai latviešiem atvieglotu ceļu uz dzimteni — gan ciemos, gan uz palikšanu.

Ar trim dienām varbūt arī bija par maz, lai visu izrunātu un izzinātu, taču enerģiju turpmākajam darbam deva arī tikšanās Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā un Vecrīgas iepazīšana, brauciens uz Kārļa Ulmaņa muzeju “Pikšām”, kur iekārtota piemiņas izstāde “Tavs mūžs ir tavs piemineklis, un it sevišķi — kopīgi dziedātās dziesmas Zemgales ziedošajā pļavā un “Pikšu” viesu zālē. Dziesma pēc dziesmas, un visi dzied, un visi zina vārdus!

Mudīte Krasta–Hoglande no Zviedrijas to skaidro vienkārši: “Kas jau mēs latvieši gribam palikt, ejam dziedāt korī. Es esmu piedalījusies visos latviešu dziesmu svētkos — Hamburgā, Hannoverē, Ķelnē, Bostonā, Toronto, Minsterē, Visbijā, tagad Latvijā. Tikšanās ar tautiešiem no Amerikas vai Austrālijas jau mums bija parasta lieta, bet, kad te dziesmu svētkos satikos ar latviešiem no Baškīrijas un tāliem Sibīrijas novadiem un mēs varējām dziedāt kopīgu dziesmu, tas man bija liels pārdzīvojums. Tad rodas pārliecība, ka mēs, latvieši, tomēr varam pastāvēt un savu dziesmu saglabāt, lai kur mēs būtu.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore