Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Ar sapni par nākotnes Latviju

Uzruna Pasaules latviešu biedrību 3.konferences atklāšanā 2001.gada 10.augustā

Mīļie draugi, kādreizējie līdzgaitnieki, darba un centiena biedri, mīļie tautieši no visām pasaules malām!

Mēs esam maza tauta, bet liktenis mums ir lēmis izklīst pa visu pasauli kā pieneņpūkām pļavā. Un visās vietās, kur likteņa vēji latviešus aiznesuši, ir nodibinājušās mazas latvietības saliņas, dažas ļoti īslaicīgas, tomēr ārkārtīgi aktīvas un dzīvelīgas, piemēram, bēgļu nometnēs pēdējos pēckara gados, citas ir laidušas ļoti dziļas saknes tālās zemēs, kur latvietība tomēr turpinājusi zelt un plaukt neiedomājami grūtos un šādai idejai, šādam mērķim šķietami nepiemērotos apstākļos. Lai tie būtu Otrā pasaules kara bēgļi, kas pameta savas mājas, bieži tikai ar to, ko varēja panest rokās. Lai tie būtu uz Sibīriju izsūtītie vai pat to ļaužu pēcteči, kas jau agrākos gados devās uz tālām zemēm ar cerību atrast tur sev brīvas zemes gabalu, lai pēc senām senču tradīcijām varētu turpināt savu iemīļoto zemkopja darbu.

Tādi, kas nokļuva tālās zemēs — Sibīrijā, Baškīrijā, Brazīlijā, devās turp, jo viņi nebija spējīgi savā mazajā zemītē atrast šo iespēju — iegādāties sev zemi. Bet biežāk gan latvieši ir tikuši aizdzīti pasaulē vardarbīgu spēku iespaidā, pret savu gribu vai nu brutāli deportācijās, vai arī kā daudzi no mums, kas devāmies trimdā Rietumu virzienā. Te ir ļoti daudz traģisku dzīvesstāstu, ko gan mūsu rakstnieki, gan vēsturnieki, gan mutvārdu liecību vācēji lēnām ir sākuši vākt kopā. Te ir dokumentācijas darbs, kas mums ir jārauga paveikt un nobeigt, pirms šī vēstures posma liecinieki aiziet viņsaulē, pirms iznīkst dokumenti, kurus pēcnācēji ne vienmēr novērtē kā neatsveramas vērtības.

Šodien esam pulcējušies uz diviem ļoti simpātiskiem un nozīmīgiem notikumiem — pirmais ir sakarā ar Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) 45. gadadienu. Tā ir izstāde, kurā redzam inteliģentā veidā atlasītu pārskatu par šīs organizācijas nozīmi un sasniegumiem šīs darbības gados. Tā ir nozīmīga daļa no Latvijas vēstures, kaut arī visa šī darbība notika ārpus Latvijas robežām un to veica trimdinieki, kam pat nebija tiesību juridiski savu zemi pārstāvēt, jo viņi starplaikā bija kļuvuši ne tikai par citu valstu iemītniekiem, bet arī šo citu valstu pavalstniekiem. Un tomēr PBLA panāca to, ka viņi tika uzklausīti kā politiska balss, kas runāja Latvijas un latviešu brīvības centienu vārdā. Tas bija liels sasniegums, jo viņiem nebija ne savas zemes, ne savas valdības akreditācijas. Taisni otrādi — viņu rīcība bija vērsta pret Latvijas nelikumīgo okupāciju.

Mēs pulcējamies šeit, Māmuļā, vēsturiskā ēkā, kas pārstāv latviskuma saglabāšanas centienu izpausmi pavisam citā aspektā. Ja pēdējā laikā, it īpaši septiņdesmitajos gados, PBLA sāka sevi iezīmēt un izveidojās kā organizācija, kas savā ziņā veic diplomātiskās pārstāvniecības un politiskās pārstāvniecības lomu brīvajā pasaulē, tad latviešu biedrības, kopš Rīgas Latviešu biedrības (RLB) dibināšanas laikiem iezīmē citu līmeni. Tas ir tas līmenis, kur ikdienas, sadzīves jomās ļaudis neliegs sev savstarpēju atbalstu un savstarpēju stiprināšanu savai pašpārliecinātībai, savai izpratnei par to, ka latviešiem jāturas kopā, ka latviešiem jāsastrādājas, ka latviešiem ir kopīgi mērķi, kas paceļas pāri visām parastajām, cilvēciskajām atšķirībām, kas ceļas pāri gan dažādu profesiju atšķirīgajām interesēm, gan dažādu mantisko jeb sociālo noslāņojumu radītām plaisām, kas ceļas pāri personību ķildām un nesaskaņām.

RLB bija viena no tām vietām, kur latvieši sāka mācīties solidaritāti, sastrādāšanos savā starpā, spēju sakopot spēkus kopīgiem tautiskiem mērķiem. Un latviešu biedrības, kas nodibinājās starp trimdiniekiem plašajā pasaulē, arī uz austrumiem no Latvijas, turpina veikt fundamentāli svarīgo lomu, kura palīdz latvietim svešā vidē un apstākļos saglabāt ciešas saites ar saviem līdztautiešiem, izjust savu kopējo piederību vienai tautai, latviešu tautai, un reizē rast arī dažādus sabiedriskos pasākumus, kas viņiem palīdz veidot dziļākas saiknes un izpratni par savas tautas pagātni, par savas Latvijas vēsturi.

Šīs sanāksmes laikā jums iznāks atskatīties uz to, ko latviešu kopienas dažādās pasaules malās paveikušas pēdējā pusgadsimta laikā. Jums būs izdevība pārdomāt to, kur pašlaik mēs atrodamies, bet es gribētu visiem dalībniekiem novēlēt raudzīties nākotnē un meklēt tos ceļus, kuros mēs katrs varētu palīdzēt mūsu tagad neatkarīgajai valstij virzīties uz priekšu, nostiprināties savās demokrātiskajās tradīcijās, sadziedēt pagātnes rētas un brūces, tikt pāri seno laiku naidam un pāridarījuma sajūtai, sakārtot pašiem savu zemi, savu vidi, arī pašiem savas izjūtas un savu dvēseli. Un tad, uz šiem drošajiem pamatiem stāvot, raudzīties nākotnē un domāt ar radošu izdomu, ar brīvu fantāzijas lidojumu par to, kādi mēs vēlētos būt, kāda būtu vislabākā iespējamā sabiedrība, kādu mēs vēlētos redzēt Latvijā, kāda mūsu viskaislīgākajos sapņos ideālā Latvija varētu izskatīties.

Man šķiet, mums ir svarīgi pacelties pāri negācijām, pacelties pāri raizēm par to, kas vēl nav izdarīts, kas vēl nav sakārtots, lai savus skatienus virzītu nākotnē, lai virzītu uz augšu, jo, tikai izejot no šīs izpratnes par sasniedzamo ideālu, mums būs iespējams atrast ceļus, kas palīdz tam pietuvoties, atrast tos ceļus, kas soli pa solim katru dienu atsevišķā lauciņā palīdz atrisināt samilzušas problēmas, palīdz pavirzīt uz priekšu tādas lietas, kas ir iestrēgušas, palīdz mūsu valstij un tautai atkopties no pagātnes traumām un virzīties uz nākotnes Eiropu, uz kuras sliekšņa mēs stāvam.