Socioloģe Māra Zirnīte:

Par dzīvesstāstu kā latviskās identitātes pētījumu avotu

No referāta “Par dzīvesstāstu pētījumiem Latvijā un ārzemēs”, kas nolasīts Pasaules latviešu biedrību 3.konferencē

Dzīvesstāstu zinātniskie pētījumi ir sazarojušies plašā sabiedriskā sadarbības projektā, kurā iesaistīti sabiedrotie, kas dzīvo dažādās valstīs.

Pētījumu iespējas paplašinājis atbalsts no latviešu organizācijām, ar PBLA Kultūras fonda gādību sarūpētā tehnika, atbalsts zinātniskā rakstu krājuma sagatavošanai.

Sesto vasaru Latvijas novados strādā apvienotā pētnieku ekspedīcija, kurā piedalās talcinieki no Latvijas un ārzemēm. Nupat, atgriežoties no Lejaskurzemes, minēšu dažus piemērus no sižetiem, kas atkārtojas no stāsta uz stāstu. Tie runā par Otro pasaules karu — pavērsienu, kas pārtrauca un izmainīja ierasto dzīvi. Aiz katra stāsta var saklausīt individualitāti, stāstītāja paštēlu un laikmeta vērtējumu. Mutvārdu vēstures liecības nav aizejošā laika piemineklis, bet Latvijas iedzīvotāju pašizjūta, sevis apzināšanās pārejas laikā — no noslēgtās totalitārās uz atvērto sabiedrību, stāvot Eiropas durvju priekšā.

Tā bija stāstītājas jaunība, kad iesākās karš:

“…Tad sākās tāda panika… neviens neko nezināja. Nezināja ne kur pienu likt, viss apstājās.[..] Otrā dienā tie krievi atkāpās. Tad ienāca tāds bars mūsu sētā, tādi noguruši. Atceros, mamma dalīja maizi un piena kannu izvilka.[..] Tieši kā tie krievi aiziet, tā no meža iznāk vācieši. Mans tēvs runāja gan krieviski, gan vāciski.[..] Mums bija tik briesmīgi bail. Visu laiku skolā, arī vēl mazpulkos mācīja, ka vācieši ir galvenais ienaidnieks. Bet par tādiem krieviem it nekā nezinājām. Tik daudz kā ģeogrāfijā, kādas pilsētas un upes. Bet par iekārtu — pilnīgi tumša bilde bij.[..]

Es atceros, kā atnāca un pateica, ka Ulmanis ir kritis. Mēs visas ravējām cukurbietes. Atnāca viena vecāka tantiņa un teica: “Sveiki, Kārli, būsim krievi!” Un mēs visas ravējam un raudam, asaras birst, ka tā Ulmaņa valdība ir gāzta…”

Mutvārdu avoti iesaista savā neatdarināmā domāšanas un izteiksmes veidā. Tie ļauj iztēloties, kā vēsturiskos notikumus izprata un piedzīvoja cilvēki, kas iepriekš nezināja, ne kad tie sākas, ne kā beigsies.

Dzīvesstāstā pateikts arī, cik vāji sakari ar ārpasauli bijuši tolaik, kad cilvēki izkopa ģimenes un mājas tradīcijas, dziedāja talkās un gāja ķekatās.

Šajā dzīvesstāstā liela vieta atvēlēta ģimenes saitēm — tēva un mātes brāļiem un māsām. Septiņiem brāļiem bijuši dažādi politiskie uzskati, kas viņiem netraucējis labi sadzīvot, svinēt septiņu brāļu dienu jūlija sākumā — “viņi savā starpā arī nekašķējās, tā kā būtu viens uz otru naidīgi. Tādi viņi nebija. Pārliecība katram sava bija”.

Ar pirmskara dzīvi saistās gan darba, gan svētku tradīcijas: lieli un mazi gāja ķekatās — kadiķis rokā un zvaniņš, bet kur nelaiž iekšā, “tur aizkrāmēja viskautko priekšā, lai netiek pa durvīm ārā. Visādas ragavas un ratus aizvilka aiz durvīm, ko tik sadabūja. Ne jau mēs tie bērni vien, bet lieli cilvēki arī“.

“Parasti jau talkas taisīja, kad bija rudzu pļauja, tad citi pie citiem gāja pļaut un dziedāja. Un tad sacentās, kurš pirmais pabeigs, un tad dziedāja to nīcenieku garo saucienu. Tad jau dzirdēja, kuri dzied, tie jau pabeiguši.”

Līdzās briesmām un bailēm, ko pārdzīvoja jaunā sieviete un viņas ģimene, kad kara beigās fronte ilgi turējās viņas tēva māju tuvumā, bijušās nīcenieces atmiņās dziļi iespiedusies arī šāda aina:

“ …Viņi [šajā gadījumā vācu kareivji] tajās pirmajās dienās mūsu sētā bija ierakumus uztaisījuši, bet tie tā arī palika. Domāja, ka nāks krievi, bet viņi nenāca. Viņi tur palika līdz pat pēdējai kara dienai. Pāri tiem ierakumiem viņi bija pārklājuši mūsu tautastērpu brunčus, lai ūdens nelīst iekšā . To mamma un māsa redzēja, kad tās pirmās dienas vēl gāja uz mājām kaut kam pakaļ.”

Var saprast, ka stāsts par sarkanajiem Nīcas brunčiem gājis no mutes mutē, jo pārstāstīts no tā, ko redzējušas mamma un māsa.

Otrais pasaules karš iznīcināja ne tikai cilvēkus un materiālās vērtības, tas atstāja neizdzēšamas pēdas to cilvēku dzīvēs, kas to pieredzēja, tas pārveidoja Latvijas iedzīvotāju sastāvu un izdzina cilvēkus no savām mājām — trimdā vai Sibīrijā. Šo notikumu sekas turpinās arī nākamās paaudzēs un skar katru no mums.

Dzīvesstāstu pētījumi iekļāvušies arī latviešu biedrību mērķos. Amerikas Latviešu apvienības kultūras nozares paspārnē darbojas projekts “ Dzīvesstāsts — trimdā” , ko vada Maija Hinkle (ASV). Pasaules latviešu biedrībām ir liela loma dzīvesstāstu krāšanā, tajā iesaistījušies simtiem brīvprātīgo talcinieku Latvijā un pasaulē. Sadarbībā top kolekcija, kas vēl ilgi varēs kalpot par Latvijas iedzīvotāju pieredzes, pārdzīvojumu, uzskatu, garīgo vērtību un kultūras identitātes pētījumu avotu. Tagad LU Filozofijas un socioloģijas institūta Nacionālās mutvārdu vēstures kolekcijā pieejami vairāk nekā 1400 dzīvesstāstu.

Tuvāk iepazīties ar pētījumu var nesen izdotajā rakstu krājumā “Spogulis: Latvijas mutvārdu vēsture” ( Rīga, LU FSI, 2001) vai mājaslapā www.dzivesstasts.lv